Svētrunas tēma ir „Dievišķais un cilvēcīgais”.
Debesu Tēvs, es lūdzu, lai Tu uzrunā katru, kas dzird, lai notiek pārmaiņas. Lai Tava slava un godība parādās, lai Tava valstība nāk katra cilvēka dzīvē, draudzēs, pilsētās un visā mūsu valstī! Āmen!
Jāņa evaņģēlija sestā nodaļa, šī nodaļa ir diezgan sarežģīta. Jānis raksta diezgan neparasti, salīdzinot ar pārējiem trim evaņģēlijiem. Jēzus šajā nodaļā tā runāja, ka pat daļa mācekļu Viņam pārstāja sekot.
No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. (Jāņa evaņģēlijs 6:66)
Ir rakstīts, ka daļa no mācekļiem, kas bija Viņam sekojuši, pārstāja sekot. Jēzum bija tuvākie divpadsmit mācekļi un bija vēl, tai skaitā arī sievietes, kuras faktiski ir minētas Bībelē. Pārtrauca sekot, ka Jēzum bija jāuzdod jautājums Saviem tuvākajiem mācekļiem. Viņš jautāja, vai viņi arī vēlas aiziet. Pēteris teica, pie kā lai viņi iet, jo pie Jēzus ir mūžīgās dzīvības vārdi. Es domāju, ka šajā kontekstā viss ir kārtībā, ko Pēteris teica. Ko es varu teikt, ka šādus teikumus nekad nevajag teikt – kur tad lai es eju? Tu saproti, ko nozīmē, ka viņš ar kādu ir sastrīdējies vai uzkritusi ir depresija, un viņam kāds paprasa, vai viņš vēlas aiziet? Un tu atbildi, kur tad lai iet, te jau ir tāda laba draudze. Zini, ko nozīme teikums – kur tad lai iet? Viņš jau būtu gājis, ja būtu kur iet. Apātija, depresija, neko negrib, neko nevēlas – aizietu, ja būtu kur iet, tā kā nav kur iet, tad paliek.
Vārdi, ko Pēteris teica, bet, klausoties tādus vārdus, kādus bija jādzird Pēterim, tad nav brīnums, ka viņš tā runāja, jo patiešām šajā nodaļā ir rakstīts: „Kas neēd Manu miesu un nedzer Manas asinis, tam dzīvības nav sevī.” Šī nodaļa ir piepildīta ar šādiem vārdiem. Cilvēki vēl nesaprata, jo Jēzus vēl nebija nomiris pie krusta un augšāmcēlies. Viņš vienmēr runāja līdzībās. Cilvēki, īpaši farizeji, prasīja, lai Jēzus rāda kādu zīmi, tad viņi Viņam ticēs. Jēzus viņiem atbildēja, ka, ja viņi brīnumus un zīmes neredz, tad netic. Viņi prasīja zīmi, un Jēzus atbildēja, ka Viņš noplēsīs šo templi un trešajā dienā to atkal uzcels. Pēc tam par šiem vārdiem, ka Viņš gribēja noplēst templi, Jēzum gribēja piespriest nāves sodu. Realitātē Viņš runāja par Savu nāvi un augšāmcelšanos, par Savas miesas templi Viņš runāja. Bija jau arī grūti saprast, kad šis fakts vēl nebija noticis. Neviens māceklis tam neticēja. Neviens neticēja arī tad, kad Viņš nomira pie krusta. Toms bija pēdējais, kas neticēja un teica, ka, ja viņš neliek rokas rētās, tad viņš neticēs, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Jēzum prasīja zīmi, lai Viņam varētu ticēt. Viņš atbildēja, ka viņiem zīme būs kā Jonam, kas trīs dienas bija zivs vēderā un pēc tam tika izspļauts. Jēzus visu laiku runāja par Savu nāvi un augšāmcelšanos. Dažādos veidos Viņš to pienesa, bet šajā gadījumā Viņš to pienesa, ka tas, kas neēd Viņa miesu un nedzer asinis. Izraēliešiem tam bija jābūt vairāk saprotamākam nekā mums, jo viņi ēda Pasā jēru, lauza neraudzētu maizi, tāpēc līdzībā varēja saprast, ko Jēzus vēlas pienest, bet šoreiz tas viņiem bija par smagu. Daudzi to uzskatīji ļoti tieši. Daudzi piedauzījās, ka Jēzus teica, ka Viņš ir dzīvības maize un kas no šīs maizes ēd, tas nemirs nemūžam, ka Viņš sevi dara par Dieva Dēlu, par Dievu. Tas izraisīja problēmas, un daļa mācekļu Viņam pārstāja sekot. Tieši šajā notikuma vidū, ko cilvēki teica, kad notika šī šķelšanās.
Un sacīja: “Vai Šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm.” (Jāņa evaņģēlijs 6:42)
Runa ir par to, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Runa ir par to, ka Jēzus ir dzīvības maize, no debesīm nācis, Dieva Dēls. Bet viņi saka tā, ka, vai tad Viņš nav Jēzus, Jāzepa Dēls, kā tēvu un māti viņi pazīst? Jēzus saka, ka Viņš ir maize, kas nākusi no debesīm. Mēs vakarēdienā vienmēr pieminam, mēs ēdam Kristus miesu simboliski, dzeram Kristus asinis simboliski, vīnogu sulu, lai pieminētu un atcerētos, ko Kristus ir izdarījis. Lai iedzīvinātu to savā un citu cilvēku dzīvēs, jo tieši Viņa nāve un augšāmcelšanās ir Pasā jērs, upuris, kuram mēs ticot, iegūstam jaunu garu, jaunu sirdi un piedzimstam no augšas. Mēs iegūstam mūžīgo dzīvību. „Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam. Kā tu vari teikt, ka Tu esi no debesīm nācis?” Te ir divas lietas. Viņš saka, ka ir no debesīm nācis, bet viņi redz, ka Viņš ir piedzimis tepat, viņu vidū. „Lūk, Tavs tēvs Jāzeps un māte Marija, brāļi un māsas.” Kāpēc Viņš saka, ka ir no debesīm nācis, ja Viņš ir piedzimis šeit? Ko tad īsti sagaidīja cilvēki? Kaut ko debešķīgu, līdzīgi kā sātans kārdināja Jēzu, kad uznesa tempļa galā un teica, lai lec lejā un “nozīmējas”, jo stāv rakstīts, ka eņģeļi Viņu uz rokām nesīs, ka kāja nepiedursies pie akmens. Jēzus atbildēja, ka viņam nebūs savu Dievu kārdināt. Tā bija sātana griba, lai Viņš “nozīmējas”, kaut ko pārdabisku izdara. Tas ir kā tādos smagos rokkoncertos, kur ir daudz cilvēku, kur ir daudz miljonu ieguldīti, kur cilvēku no augšas vai apakšas nolaiž, paceļ cilvēku prožektoru staros un dūmos, visiem cilvēkiem ir uzreiz “wow”, cits sāk raudāt. Tur tiek pacelts parasts cilvēks, bet šova elementi tiek tā uztaisīti, ka tas patiešām ir iedvesmojoši, tas ir skats, kas patiešām iedvesmo. Tas, protams, ir iespaidīgi, bet tie ir cilvēki, kas rada šo atmosfēru. Šajā gadījumā, cilvēki teica, ka viņi zina Jēzus māti un tēvu, ka Viņš nav nekas īpašs. Kāpēc Viņš saka, ka ir no debesīm? Jo te ir tas dievišķais un cilvēcīgais, kad dievišķīgais nāk cilvēcīgā veidolā. Dievišķais nāk cilvēcīgi.
Piemēram, kas ir kristiešu draudzes pamatu pamatā? Kristus nāve un augšāmcelšanās, jaunpiedzimšana, mūžīgā dzīvība, Svētais Gars mūsos, jauns cilvēks. Katras kristiešu draudzes pamatā ir Kristus un Viņa upuris. Kas tad ir Kristus upuris? Kas tad ir šī dzīvības maize, kas no debesīm ir nākusi? Farizeji runāja, ka viņu tēvi ir ēduši mannā – maizi no debesīm. Viņi nesaprata, ko Viņš runā, viņi arī negribēja saprast, viņi nevarēja pieņemt, ka šis pats Jēzus, kas dzimis cilvēka miesā, ka Viņš ir Mesija, Dieva Dēls, dievišķais. Viņi nevarēja pieņemt, ka tik vienkāršā veidā viņu vidū ir atnācis dievišķais. Viņam vajadzēja nolaisties, kā sātans čukstēja, tā īpaši, ar speciālu liftu. Nolaisties no tempļa jumta, visiem redzot lielos svētkos, mūzikai un bazūnēm skanot. Tikai tad viņi ticēšot. Tomēr Bībele saka Lūkas evaņģēlijā, ka šis nabagais Lācars, kas nonāca tai pasaulē, un bagātais cilvēks. Tad šis bagātais cilvēks lūdza Ābrahāmu, lūdza Dievu, lai sūta Savus vēstnešus, lai sūta Lācaru no šīs vietas, pie viņa brāļiem, lai pasaka brāļiem, ka šāda vieta ir, ka ir dzīve pēc nāves, ka ir vēl briesmīgāka vieta, kur nonāk pēc nāves tie, kas nav ticējuši. Ābrahāms viņam atbildēja, ka taviem brāļiem ir Mozus, pravieši, draudze, mācītāji, tad lai klausa viņiem. Ja viņi nav viņus klausījuši, tad neklausīs arī, ja kāds augšāmcelsies.
Realitātē, ja Jēzus tā darītu, nolaistos, kā sātans Viņam piedāvāja, tad tas nemainītu absolūti neko. Maina tikai tas, ka tu saproti, ka Kristus ir miris un augšāmcēlies un Viņš ir Dievs, Tēvs, Dēls un Svētais Gars, kuram ticot, mēs iegūstam jaunu dzīvi, iegūstam mūžīgo dzīvību. Ticība izpaužas ļoti cilvēcīgā veidā, veidolā. Cilvēcīgais un dievišķais, jo Kristus upuris, lai kā arī cilvēki grib to pārmērīgi pasniegt, glorificēt, tik īpaši, ka nevar vairs saprast, cits var gaidīt sajūtas vai kādas īpašas zīmes, tas viss diemžēl nāk cilvēcīgā veidā.
Par Jēzu teica tā, par Jāni Kristītāju, ka viņš vīnu nedzer un neēd. Atnāk Jēzus, Viņš vīnu dzer un ēd. Viņš bija diezgan parasts cilvēks, Dievs, kas atnāca diezgan parastā veidā. Tāpēc šis Kristus upuris, dzīvības maize, kas no debesīm ir nākusi, tas ir instruments. Tas nav kaut kas tāds, ko tu atzīsti, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, tu tici un gaidi, ka kaut kas īpašs notiks manā dzīvē, tāpēc ka es tam ticu. Tā var darīt līdz tam brīdim, kamēr būs jādodas divos virzienos, kad tu būsi nodzīvojis šo zemes dzīvi. Tas ir instruments – Kristus upuris, dzīvības maize no debesīm nākusi. Tas nav kaut kas tāds, kuram vienkārši ticot, atzīstot, tavā dzīvē visas lietas sāk kārtoties, labi notikt un tu esi īpaši svētīts. Nē, tas ir instruments. Jo tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu. Pirmais solis – Viņš ir mīlējis.
Viņš Savu mīlestību pierāda, ka Viņš bija miris tad, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Viņš nomira, Viņš parādīja Savu mīlestību. Tālākais solis ir tikai mūsu pašu rokās. Dievišķais ir Kristus upuris kā tāds. Tas ir dievišķs, un kas caur to notiek, arī ir dievišķs, bet tas nenozīmē, ka tas pats no sevis nenotiek. Tas notiek tad, kad mēs pieņemam, kad mēs ticam un tīri cilvēcīgā veidā, normāli rīkojamies, attiecībā pret Kristus gribu, pret Dieva vārdu. Tā ir mūsu rīcība, kas arī ir mūsu ticība. Mūsu rīcība, kad mēs novelkam veco cilvēku un uzvelkam jauno cilvēku. Šeit runa ir par domāšanas veidu un ne tikai domāšanas veids, jo domāšanas veidam ir jāseko attiecīgai rīcībai.
Dievišķais un cilvēcīgais. Cilvēcīgais Jēzus nebija izprotams tā laika cilvēkiem, jo viņi sagaidīja kaut ko īpašu. Tad, kad vienkāršā veidā atnāca Kristus, viņi to nespēja pieņemt.
Tas, ko es šodien gribu tev pateikt ir, ka tas, ko dara Dievs, tas nāk caur parastām, cilvēcīgām darbībām. Nevis, ka Dievs pats izdara, bet tu izdari. Kad es lūdzu Dievu, tad, pirmkārt, es lūdzu, bet es nesaku, lai Dievs to izdara, bet lūdzu, lai Dievs palīdz man to izdarīt. Ja tu lūgsi, lai Dievs to izdara, tad Dievs to nedarīs, jo viss, ko Viņš ir izdarījis, ir nomiris pie krusta un augšāmcēlies. Viņš ir dzīvības maize, no debesīm nākusi. Dievišķs, bet tajā pašā laikā cilvēcīgs. Tāpat mums ir jāizdara mūsu cilvēcīgās darbības Viņa spēkā, kas mājo mūsos. Kā Pāvils saka: „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Nevis, ka Tu, Dievs, izdarīsi, bet es izdarīšu. Kad es tīri cilvēcīgi speru savus soļus.
Priekš manis, personīgi, un es gribētu, ka priekš sevis to piefiksētu. Man nav nozīmes, mani tas neaizskar, es par to nedomāju, es par to nesajūsminos. Par ko? Piemēram, par to, ka kaut kur kādreiz kaut kas īpašs notika, garīgi. Sanāca daudz cilvēku, fenomenāli, bet mani tas neaizskar, mani tas īpaši neinteresē, ka kāds aklais kaut kur sāk redzēt, man nav par to nekādas lielās sajūsmas. Kāds sāka dzirdēt, notika brīnums. Vai Jēzus nedarīja brīnumus? Darīja. Jēzus saka: ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, tad jūs neticat tam. Viņš skaidri norāda, ka dievišķais nāk ļoti normālā, parastā, cilvēciskā veidā. Tie paši cilvēki, tie pūļi, kad viņš pabaroja piecus tūkstošus ar divām zivīm un piecām maizēm. Viņš staigāja pa ūdens virsu un sasniedza mācekļu laivu, nokļuva otrā krastā. Cilvēki, kas Viņu meklēja, krasta otrā galā, saprata, ka Jēzus tur vairs nav, ka Viņš jau ir tavā krastā. Kā Viņš tur nokļuva? Visi saprata, ka ir noticis brīnums. Kad vēlāk šie cilvēki pie Jēzus sapulcējās, Viņš viņiem aizrādīja, ja zīmes un brīnumus neredzat, tad jūs neticat. Viņi sekoja Jēzum. Viņš par to tik daudz runāja, ka Viņš pats ir tā maize, kas no debesīm nākusi. Viņa nāve un augšāmcelšanās, kas sekos. Tas bija galvenais, ko Viņš gribēja pasniegt cilvēkiem. Viņš bija Mesija. Kad, tas viss notika, kad Viņš nomira pie krusta, Viņš teica, uz ko ir jākoncentrējas. Tie paši cilvēki, kas baudīja brīnumus, sajūtas un piedzīvojumus, tie paši cilvēki sauca un brēca, lai sit Viņu krustā un dod viņiem Barabu. Ticības pamats nevar būt nekas cits kā pats Kristus, un tas ir ļoti cilvēcīgā veidā. Ticība ir ļoti elementāri cilvēcīgi solīši. Kāpēc es saku par brīnumiem? Vai nav jāpriecājas un jādod slava Dievam, ka notiek kādas dziedināšanas, zīmes un brīnumi? Pateicība Dievam arī par šādām lietām. Es saku arī par sevi, ka tas nav svarīgākais, jo tam nav ilgstošas, tālejošas nozīmes. Ja, godīgi, tad tam vispār nav lielas nozīmes. Ja es skatos uz savu kalpošanu pagātnē, tad es esmu apbraucis 60 Ukrainas pilsētas, vairāk nekā 20 Igaunijas pilsētas un Latvijas pilsētas pārsvarā visas. Īpaši pašā sākumā, kad pirmās pāris reizes, kad es braucu pa Latvijas pilsētām, tad tas pulcēja fenomenāli daudz cilvēku. Tajā laikā šis lielais cilvēku skaits varēja mani iedvesmot, tas ir normāli, bet ja es šodien darītu to pašu un atnāktu daudz cilvēku, tad mani vairs tas neiedvesmotu. Tas nekas nav, atnāca daudz cilvēku, tas neko nenozīmē, ka atnāca daudz cilvēku, vispārīgi ir, vai šie cilvēki atnāca brīnumu redzēt un arī ja viņi atnāca brīnumus redzēt, tad vai viņi tiek uzrunāti un pieņem Kristu kā savu glābēju. Ne tikai sajūtu līmenī, ne tikai ticības līmenī bez darbiem. “Jā es ticu, ka Jēzus ir miris pa maniem grēkiem un aizgāja tālāk.” Nē, mēs redzam, šis cilvēks ir iegremdējies Jordānā, ka viņš ir spēris savus soļus ticībā, viņš savus cilvēcīgos resursus, kas tieši viņam ir lietojis, Jēzus pirmo soli ir spēris, nākamais solis ir jāsper mums, daudzi soļi. Ne daudz cilvēku, nekādas citas īpašas vajadzības dievkalpojumā, tas viss ir lieliski un labi, bet tas nav būtiski. Cik daudz cilvēku izveidoja personīgas attiecības ar Dievu? Cik daudz cilvēku pievienojās dzīvai draudzei? Cik daudz cilvēku, kas atnāca no šī pūļa, kļuva par patiesajiem Kristus sekotājiem un strādā šodien, lai mainītu mūsu valsti? “Lai nāk Viņa valstība” – mums ir lūgšana “Mūsu Tēvs debesīs, svētīts, lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība un Tavs prāts, lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”
[..] mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. (Mateja evaņģēlijs 6:9-10)
Mūsu zemē Latvijā, ne basketbolistu uzvaras, ne hokejistu uzvaras, bet lai Kristus uzvara tiek svinēta mūsu valstī. Skaidrs, ka ir labi dažādas uzvaras, skaidrs, ka brīnišķīgi, par to arī vajag priecāties, bet vienmēr, kad tu priecājies, nesajūsminies pārmērīgi, tas nav svarīgākais. Jēzus saka: “Es esmu dzīvības maize, no debesīm nākusi.” Viss dievišķais nāk caur cilvēcīgo. Ir svarīgi atpazīt dievišķo. Dievišķais ir ļoti cilvēcīgs, nevis kaut kas īpašs, ko mēs meklējam kaut kur. Tas ir vājprāts, kā daudzi cilvēki dzīvo, kā viņi domā un kā viņi dzīvo, es runāju par tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņi tic Dievam, viņi vairāk tic brīnumiem, ka Dievs kaut kad, kaut ko darīs un netic cilvēcīgajam Kristum. Viņi tic dievišķajam, bet Viņš ir reizē Dievs un vienlaicīgi cilvēks. Dievišķais ir tieši cilvēcīgajā.
Es ļoti pārdomāju vienu lietu saskaņā ar sirdsapziņu, manu domāšanu par tām pašām evaņģelizācijām, tie bija dziedināšanas dievkalpojumi, man bija tāds t-krekls “Ar Dievu viss ir iespējams!”, krekla priekšā šis teksts bija latviešu valodā un krekla aizmugurē bija šis teksts krievu valodā. Es visur sludināju vienu tēmu – ar Dievu viss ir iespējams! Nevis Dievs visu var, bet es kopā ar Viņu visu varu! Es godīgi tev varu pateikt, es neatceros brīnumus, ja man vajadzētu atcerēties, tad man vajadzētu apmeklēt mūsu veco mājaslapu, tur ir foto atskaites, īss atskats, kas notika šajos dievkalpojumos, bija kādi īpašāki gadījumi, ka cilvēkam, kuram bija izņemta bungādiņa, sāk dzirdēt, vai cilvēkam galvā caurums un pēkšņi aizaug. Slava Dievam! Man ir svarīgākais, kas ir ar šo cilvēku šodien, ne jau tas, ka viņam caurums galvā aizauga, vai viņš sāka dzirdēt, bet kas notika ar šo cilvēku, vai viņš pieņēma maizi, kas no debesīm nākusi. Mani fascinē šodien nevis tie brīnumi, ko es maz atceros, tur bija daudz dziedināšanas, kurš cilvēks tur pats domāja, ka ir dziedināts. Žurnālistiem bieži vien taisnība ir, ka ir pašiedvesma, paši izdomājuši, ka viņi ir dziedināti, nekas tur īstenībā nav noticis. No rīta pieceļas tāds pats kā bija. Viņš izdomāja tajā brīdī uztraukumā, atbraucis cilvēks sludina: “Tu esi dziedināts,” “jā, jā es esmu dziedināts, tagad es visu varu, pat no uztraukuma es sāpes nejūtu.” Tur notiek tajā brīdī arī īstas pārmaiņas. No Rīgas dievkalpojuma, tas bija lielākais dievkalpojums, mazais Rūdis, ejot uz tramvaju, sniegs bija uzsnidzis netipiski tajā mēnesī, viņam kājas bija līkas kopš dzimšanas, vecā mamma bija pamanījusi, ejot no dievkalpojuma, ka bērnam ir taisnas kājas, nu tas ir brīnums. Tas pa tiešām palīdz ticēt, saprast, ka Dievs ir visuvarens. Varētu uzskaitīt, brīnumi ir, bet tie daži atmiņā izbālē, aizmirstas.
Man vienmēr paliks atmiņā: kā es to spēju izdarīt, lūk, tas ir brīnums, kā cilvēcīgi es spēju 4 mēnešos sludināt vairāk nekā 60 pilsētās Ukrainā. Ukraina nav Latvija, kur tev no vienas vietas uz otru pa 500 km vienā dienā, 500 km turp un atpakaļ pa nekaisītiem ceļiem, viņi Ukrainā nekaisa ceļus, tad nekaisīja, tagad tur būs vēl trakāk. Tagad tur droši vien ar tankiem jābrauc. Kā es to pats spēju izdarīt? Un ja man tas būtu jāatkārto šodien, vai es to spētu izdarīt? Laikam, nē. Ja man būtu jāatkārto tas pats šeit, kas notika, pirmie dziedināšanas dievkalpojumi, tūres. Vai es to spētu izdarīt? Drīzāk ka, nē. Man nav priekš tā nekā, es to nevaru izdarīt. Es varu sevi piespiest kaut ko darīt, bet grūti darīt to, kam tu netici. Vispār nav jādara tas, kam tu netici. Tas, ko tu saproti, ka tas nav šodien jādara, tas nav nemaz jādara. Tas neko neatrisinās šodien, tas bija toreiz, tas bija tad un tas bija ne tik grūti laikam. Es atskatos šodien, kā es to varēju izdarīt? Lūk, par ko es Dievu slavēju – Dievs, Tu man devi tādu spēku, ka es cilvēcīgi, kā cilvēks, varēju to izdarīt. Tu skaties uz kādiem līderiem, mācītāju un “wow” pārcilvēks, savā ziņā katrs, kurš ir kaut kādos augstākos slāņos. Viņš ir īpašāks, viņam pienākas vairāk goda, no viņa vairāk var kaut ko mācīties. Viņš ir īpašāks ar kaut ko, bet par ko tad viņš ir īpašāks? Viņš ir izpratis cilvēcīguma principu, maize no debesīm nākusī. “Kā tad Tu saki, ka esi no debesīm nācis, ja mēs zinām Tavu māti?” Viņi ir sapratuši, ka pašiem ir jāstrādā. Tie cilvēki, kas ir apzinājušies, ka lielākais brīnums cilvēkiem ir izmainītas dzīves, lielākais brīnums ir tas, ko tu spēj izdarīt priekš cilvēkiem, tas ir tas brīnums. To saka Pāvils: “Es visu spēj Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Nav tā, ka tu tikai sludini, ne tuvu nav tā. Tu iesi, sludināsi un Dievs kaut ko darīs – Dievs nedarīs neko. Ielu evaņģēlists sludina, mūziku uzliek, klaigā, tas ir apveicami, labi, varbūt kādu aizķers, bet visdrīzāk tu šādā veidā atgrūdīsi šos cilvēkus. Es nesaku, ka to nevar darīt, var. Galvenais ir jāizprot laikmets, vieta, kur tu to dari un citi aspekti. Tas visādi var beigties, katrs kā saprot, tā viņš dara. Arī Jēzus teica par mācekļiem: “Klausies šie Tavā vārdā ļaunos garus izdzen.” Jēzus atbildēja: “Lieciet viņus mierā, ja viņi to dara Manā vārdā, lai viņi to dara.” Arī Pāvils saka: “Es priecāšos par jebkādu veidu, kurā tiek pasludināts evaņģēlijs.” Ir dažādas klases, kuras tu izej: bērnudārzs, pamatskola, vidusskola, augstskola, doktora grāds. Jēzus bija cilvēcīgs, reizē dievišķs. Viss cilvēcīgais ir no mums patiesībā atkarīgs. Tur arī ir dievišķais. Cilvēki spēj izdarīt neiedomājamas lietas. Tas, ka Dievs pamet kādam ar akmeni, atceraties bija tā tēma, ka Dievs pat meta ar akmeņiem, kad Izraēls izgāja cīņā, tas, ka kaut kur notiek kādi brīnumi, zīmes, dziedināšanas, paldies Dievam par to visu, bet kas fascinē personīgi nobriedušus cilvēkus, ka spēj izdarīt neiedomājamas lietas, pateicoties tam, ka esi attiecībās ar Dievu, attiecīgajā draudzē, ar vīziju, ar mērķiem. Šī ir vieta, kur mainās dzīves.
Nekādas sajūtas, nekādi brīnumi nemainīs dzīves. Dzīves maina cilvēcīga attieksme pret dievišķo, cilvēcīgi soļi, darbs ar sevi, attiecību veidošana ar Viņu.
Kas mani personīgi izbrīna? Katru svētdienu, atnākot uz dievkalpojumu, uz šejieni nāk cilvēki. Šis ir brīnums, spēcīga draudze, kas ietekmē, kas nes Viņa vārdu un vērtības, kas liek valdībā bezdievīgiem, bezprincipu, bezvērtību cilvēkiem, kas liek šādiem cilvēkiem, kas faktiski ir nekas, parasti grēcinieki, kuriem tauta ir uzticējusi varu, bet tā manipulē ar tautu. Nekādi, kas viņi tādi ir? Mēs spiežam viņus taisīt rokādes valdībā, viss, kas tur notiek, ir pateicoties mūsu draudzei. Ne mēs vienīgie, bet mēs esam epicentrā, esam garīgais ģenerators, mēs šo garīgumu nesam cilvēcīgi, ar milzu pūlēm reizēm, organizēti, strukturizēti, strādājot. Lūdz un strādā, un notiek izmaiņas. Viss, kas notiek politikā, mēs to visu ievārījām. Ja mēs nebūtu politiskā spēka “LPV” pamatā, pašā sākumā, tad iespējams mēs tur nebūtu. Būtu citas partijas, tādas kā “Konservatīvie”, kas ir viltus “Konservatīvie”, Pavļuta partija “Attīstībai/par!”, tad būtu viss pavisam savādāk. Tad nekāda rokāde valdībā šodien nenotiktu, tad dienas kārtībā Stambulas konvekcija nebūtu. Tā būtu sen jau pieņemta. Tu atceries sevi? Kā nu kurš, cik katrs daudz veltīja laiku, bija brīdis, kad bija jāiet dalīt flajerīšus. Ļoti labi, ka virsū mācītājs sēž, par šo jau var pateikt, ka tas ir īstais, tas jau arī kaut ko prasīja, tas ir cilvēcīgi. Nē, obligāti uz tās izdales lapiņas vajadzēja uzzīmēt Jēzu, mācītājs kopā ar Jēzu, un vēl mācītājam tādu nimbu uz galvas un obligāti kādu rakstvietu, ka Jēzus tevi mīl. Ziniet, kas tad būtu ar to debešķīgo flajeri? Tu daudz vairāk dzirdētu interesantus vārdus pret tevi vērstus, un mani neievēlētu. Jēzus nāk, Viņa augstība nāk ļoti cilvēcīgā veidā. Tas ir tas, ko farizeji un tā laika cilvēki nespēja pieņemt, viņi nepārtraukti gribēja, lai rāda brīnumus. Pat tad, kad viņu gribēja notiesāt, kad Pilāts aizsūtīja viņu pie Hēroda, viņš saberzēja rokas: mēs brīnumu redzēsim. “Nu rādi mums kaut kādu brīnumu!” Uzlika viņam sarkanu purpura apmetni, aizsūtīja viņu atpakaļ un pateica, ka viņš ir vājprātīgs. Viņš nekā nekad izdarīt. Neko neparādīja, ka Viņš būtu nāvi pelnījis, arī Pilāts nē. Tā visa bija politika no cilvēku puses, kuri gaidīja kaut ko dievišķu, kaut ko īpašu un tās bija viņu pašu intereses – būt pie varas. Dievišķais ir ļoti saistīts ar cilvēcīgo. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un pēc Savas līdzības. Tu esi dievišķs, Bībele min, ka jūs esat dievi. Jums nav jādomā, ka jūs esat dievi un jums tagad visi ceļi ir vaļā, un Dievs iet ar mani visur, ko es daru. Nē, tas nozīmē, ka tev ir tāds spēks un svaidījums, ka tev nav nekā neiespējama. Ar Dievu viss ir iespējams!
Pirmā pilsēta, kas bija jāiekaro, lai ieietu apsolītajā zemē, bija Jērika ar spēcīgiem mūriem. Lai tur nonāktu, bija jāšķērso Jordānas upe. Pārejot šai upei, viņai jau faktiski ienāca apsolītajā zemē. Dievs bija teicis, ka pagodināsies Jozua priekšā ar to, ka Viņš pāršķels upi līdzīgi kā Mozus pāršķēla jūru. Te ir dažas nianses.
Un Jozua sacīja priesteriem, teikdams: “Ņemiet derības šķirstu un celieties pāri tautai pa priekšu.” Tad tie ņēma, pacēla derības šķirstu un gāja tautai pa priekšu. Un Tas Kungs sacīja Jozuam: “Šodien Es sākšu tevi paaugstināt visa Israēla acīs, lai tie zina, ka Es būšu ar tevi, kā Es esmu bijis ar Mozu. (Jozuas grāmata 3:6-7)
Draudzēs ir mācītāji, grupās ir vadītāji, tie ir priesteri. Bet katrs ir priesteris pār savu dzīvi, katram priesterim ir tiešs kontakts ar Dievu. Ir teikts, ka šiem priesteriem ir jāiet pa priekšu, ko tas nozīmē? Kas bija šķirstā? Tas bija Derības šķirsts, saikne ar Dievu, to var teikt – draudze, kalpošana, personīgas attiecības ar Dievu, Kristus upuris pamatā, Derības Pamatā. Vadītāji – tas nozīmē, ja ir runa par katru individuālu cilvēku, tavam saprātam jābūt numur viens. Tavs prāts un tava griba, tu ar savu prātu izproti, kāds ir Dieva prāts, un ar gribu pakārto savu dzīvi, darbības, tu liec savai miesai, domām darboties tajā virzienā, pakārtotas Dievam vārdam. Lūk, ko nozīmē, ka priesteri iet pa priekšu. Un tad tev miesa seko, tavām domām, tavai gribai. Arī draudzē, ja tavai personīgajai dzīvei tev ir savs plāns, grupiņā plāns, jau tas ir vadītājs, priesteris ir visā draudzē, mācītājs, kas uzdod virzienu, mērķus, jo katrai draudzei atšķiras, pamatmērķis ir viens – lai nāk Viņa valstība. Tas, kā katra draudze to izpilda, to ir atklājis Dievs vietējās draudzes mācītājam. Pa priekšu iet priesteris, lūk, kas notika, kad pacēla Derības šķirstu, gāja tautai pa priekšu. Grupiņas līderis tev iet pa priekšu, katram jādomā, ka tavs prāts iet pa priekšu, pa priekšu iet Dieva vārds, bet ar prātu – es izprotu Dieva vārdu, veselīgu Bībeles mācību.
Un šķirsta nesēji nonāca līdz Jordānai, un priesteru kājas, kuri nesa šķirstu, bija jau iebridušas ūdenī – bet Jordāna ir pārplūdusi visu pļaujas laiku -, tad ūdeņi, kas plūda no augšas, sastājās kā liels aizsprosts, kurš sniedzās līdz pašai Ādamas pilsētai, kas atrodas sānis Cartanai; bet ūdeņi, kas plūda lejup uz Arabas jūru jeb Sāls jūru, izsīka. Tad tauta gāja pāri iepretim Jērikai. (Jozuas grāmata 3:15-16)
Viņi ņēma šķirstu un gāja pa priekšu, šķirsta nesēji nonāca līdz Jordānas upei, un priesteru kājas, kuri nesa šķirstu, bija jau iebridušas ūdenī, bet Jordāna bija pārplūdusi visa pļaujas laikā, tā bija pārplūdusi upe. Tiklīdz priesteri ar visu šķirstu iebrida ūdenī, tad ūdeņi, kas plūda no augšas, sastājās kā liels aizsprosts. Priesteri stāvēja iebriduši, un iedomājieties, visi desmitiem tūkstoši cilvēku, karotāji iet pāri upei. Viņi pāriet, un Jozua pavēlēja paņemt no tās vietas, kur priesteri stāvēja, 12 akmeņus, no katras cilts, un uzcelt otrā pusē krastā uzcelt altāri, piemiņas vietu. Otru uzcēla arī upes dibenā, tikai tas applūda.” Bībele min, ka šie altāri vēl joprojām tur ir. Kāpēc otrā krastā? Jozua paskaidroja, ka viņš saņēma no Dieva, ka tad, kad bērni jautās: “Kas tas par akmeņu krājumu?” Tad mēs varēsim atbildēt, ka “Mēs iegājām un upe pāršķīrās, un mēs iegājām apsolītajā zemē.” Piemiņa uz audžu audžēm, piemiņa uz mūžu mūžiem, ka mums, tīri cilvēcīgi, ir jāiebrien upē, kas ir pārplūdusi. Man ir jāiebrien, tev ir jāiebrien. Tev savā prātā ir jāiebrien neiespējamajā misijā, un tev ir jāsper cilvēcīgi soļi. Šajos cilvēcīgajos soļos tu pēkšņi kaut kādā brīdī notiks, jo Bībelē mēs redzam, ka upe pāršķēlās, bija brīnums. Kurš ir redzējis tādus brīnumus? Neviens. Kurš ir redzējis, ka cilvēks izstiepj roku un pāršķeļas jūra? Neviens. Ja, godīgi, tad šeit neviens nav redzējis tādus brīnumus, par kuriem ir rakstīts Bībelē. Vardes un siseņi var atnākt. Nav tik ikdienišķi, un ne vienmēr viss tik burtiski jāuztver, kas ir Bībelē minēts. Bet tas nemaina principu, ka ūdeņi pāršķeļas, nepārvaramais, neizejamais pāršķeļas tad, kad mēs iebrienam un speram savus ikdienas solīšus. Vai tu saproti, par ko ir runa? Tur ir Dieva slava un Dieva godība. Tie, kas mēs nākam draudzē, mums tik ļoti ir skaidras šīs lietas: grupiņas, struktūra, viss ir, vadītāji ir, mērķi arī. Kādu soli speršu šodien? Iemetīšu kastītē naudiņu priekš Tautas lūgšanu sapulces, jau divdesmit tūkstoši ir savākti. Tas ir solītis. Ar šo solīšu palīdzību mēs kā draudze, grupa vai individuāli darām, mēs esam iebriduši šajā Jordānā, kamēr vien mēs esam iebriduši, tikmēr pastāv platforma, caur kuru Dievs var pāršķelt upi.
Un kādā brīdī skaties un domā, ka ir notikušas tādas lietas, ka es vispār nesaprotu, kā tas vispār ir noticis. Kā tas varēja notikt? Pagājušo ceturtdien un piektdien. Cilvēks, kurš ir sludinājis draudzēs, īrētos namos sludinājis evaņģēliju, tad viņš pēkšņi augstākajā līmenī iziet runāt visiem ministriem, valdībai, visiem deputātiem. Viņš iziet svaidījumā un spēkā. Viņš ne tikai pasaka, viņš sludina, ka ir šaurais ceļš un ka ir platais ceļš. Šaurs ceļš, kas ved uz dzīvību un platais ceļš, kas ved uz pazušanu. Ja šaurais ceļš kādam šeit liekas šodien tas vieglākais, tad ilgtermiņā viņš izrādīsies pareizais. Ja kādam šķiet, ka ejot šauro ceļu, pastāvot uz vērtībām, šajā gadījumā bija runa par Stambulas konvenciju, tad šodien ir grūtāk, bet ilgtermiņā ir vieglāk. Tā es pateicu, man ir viegli, jums ir grūti. Man ir viegli, jo man ir pieturas punkti. Jums nav nekādu pieturas punktu, jums vara ir jūsu vērtība, kas nav vērtība, tas ir instruments, kas kalpo cilvēkiem. Es sludinu, rakstvietas sludinu, tas viss nav viegli. Kad pēc tam sanāk padomāt, tad kā tas viss bija? Es šodien to vienkārši daru, bet, pašķirot atpakaļ lappuses, piemēram piecus gadus atpakaļ. Tas viss liktos utopija.
Lūk, kas ir brīnums un kur ir spēks, kad tu spēj izmainīt valsts, cilvēkus no kaut kurienes izvilktus, un tagad viņš teiks, kā Latvijai visai jābūt un ne tikai teiks, bet rīkosies. Saproti to, ka reiz tas notiks, ka šī zeme būs tā vieta, kur cilvēki brauks, nevis bēgs – garīgi, sociāli un ekonomiski plaukstoša valsts. Tas būs tāpēc, ka es, tu un visi tie Dieva lauvas, visi tie, kas stāv par kristīgām vērtībām, viņi būs iebriduši Jordānā, un tur parādās dievišķums, tur parādās Dieva spēks, tur parādās Dieva svaidījums. Protams, ka būs nepieciešamas visas citas lietas, ko grib darīt, citas pārdabiskas lietas, bet koncentrēsimies nevis uz tādām mazākām lietām, ar tādu īslaicīgu prieciņu, bet koncentrēsimies uz pārmaiņām savā dzīvē, citu cilvēku dzīvē un mūsu valsts dzīvē. Lūk, maize no debesīm nākusi. Kas tu tāds esi, no debesīm nācis, ļoti nocilvēcīgoja Jēzu, bet tajā pašā laikā, no debesīm nākusi ir tā maize un tā ir ļoti cilvēcīga. Viņa ir atpazīstama cilvēkiem, kas tos principus ievēro. Viss ir ļoti cilvēcīgi. Cilvēcīgi solīši, ko Dievs svētīja. Uz visa tā fona, pateicoties tam, ka mēs neļāvām sevi salauzt Dieva spēkā, tie notikumi risinājās. Sākot ar 12.12.12., kur mācītājs izgāja protesta akcijā un sludināja par Dieva lauvām. Pateicoties visiem šiem solīšiem, ko kopīgi mēs esam spēruši, jūs saprotat, ka aiz mums ir simts tūkstoši cilvēku, Latvijas iedzīvotāju. Pēc reitinga “Latvija pirmajā vietā” ir trešā populārākā partija. Parēķinot, tie ir simts tūkstoši atbalstītāji. Mēs reitingā esam stabili. Arī pat tad, ja nebūtu tāds rezultāts kāds šodien, pat tad, kad tu esi iebridis un spēris savus pareizos soļus, dzīvo ar mieru sirdī. Tu esi izvēlējies šauro ceļu, dzīvības ceļu.
Es ļoti bieži esmu dzirdējis no cilvēkiem, kas ir bijuši šeit pie mums ciemos, ka kāda mums ir komanda, cik kruti. Viņš nesaka, par izjūtām, bet saka, ka kāda mums ir komanda. Viens redz izjūtas, viens redz komandu. Tie, kas redz komandu, tie ir redzīgāki. Es arī brīnos, kur man tā komanda, kur jūs tādi labi. Es pasaku, ka jāaiziet jāizdara tas, tas tiek aiziets un izdarīts. Es saku, lai viņi iet un sagatavo Pasā mielastu, ejiet atraisiet un paņemiet ēzeli, viņi aiziet un atnes. Visu viņi nedara, jo ir cilvēcīgais un dievišķais. No kurienes varēja rasties tāda komanda? Es to visu apbrīnoju, no kurienes tas viss varēja rasties. Es apbrīnoju to visu, ko mēs sasniedzam un izdarām Dieva spēkā. Es slavēju Dievu par to, ko Viņš dara katra cilvēka dzīvēs. Par finansiālām pārmaiņām, uzlabojumiem, par veselības uzlabojumiem, arī par emocionālām dziedināšanām, arī fiziskām dziedināšanām, par to visu es slavēju Dievu.
Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā. (Apustuļu darbi 20:27)
Tas notika netālu no Efezas, Pāvils saaicināja Efezas līderus, un viņš saka, ka viņš nav kavējies viņiem sludināt Dieva prātu pilnībā. Citiem vārdiem – Pāvils apliecina saviem kalpotājiem, komandai, ka viņš nav vilcinājies iekāpt Jordānā, viņš nav vilcinājies izmantot katru iespēju, kura viņam ir atvērusies, par kurām var pateikties Dievam. Kalpošanās, grupās, lai aizsniegtu cilvēkus ar evaņģēlija vēsti, ir ļoti daudz iespēju. Ja kāds veido savu biznesu, tad ir ļoti daudz iespēju. Dažādas kalpošanās draudzē, tajā visā ir ļoti daudz iespēju. Ieejot Jordānā un sperot šos soļus, patiešām parādās dievišķais.
Debesu Tēvs, mēs lūdzam, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts, lai notiek gan debesīs, gan virs zemes, katra klātesošā prātā, sirdī, emocijās, dzīvē, katrā mājas grupiņā, katrā kalpošanā, katrā ģimenē, visā mūsu draudzē. Lai Tavs prāts notiek, lai Tava slava un godība nāk pār katru Latvijas draudzi, pār katru Latvijas mācītāju, pār katru bīskapu, katru kalpotāju, lai nāk Tava slava un Tava godība! Lai visas tās svētības, kas ir bagātīgi pie Tevis, kuras Tu esi apsolījis Savā vārdā, lai nāk pār katru draudzi, lai nāk pār Latviju! Lai kalpotāju kājas, lai visu aktīvo cilvēku, kam esi svarīgs Tu, kam ir svarīgas Tavas vērtības, lai mūsu kājas vienmēr ir Jordānā! Lai mēs vienmēr esam iebriduši, ka mēs varam redzēt Tavu slavu un godību! Mēs Tev pateicamies par enerģiju, spēku, svaidījumu, ko Tu mums esi piešķīris, ko mēs varam baudīt un lietot. Ar Tevi viss ir iespējams, ar Tevi, dzīvais Dievs, Tu, kas radīji debesis un zemi. Elohim, Dievs visa radītājs, El Šadai, visspēcīgais, visvarenais Dievs. Tevi mēs mīlam, Tevi mēs pielūdzam! Mēs Tev pateicamies, mēs pateicamies, ka katrs, kurš šeit klausās, piedzīvo pārmaiņas, pozitīvas pārmaiņas, veselību, dziedināšanu, brīvību, labklājību, bagātību, prieku kalpošanās, augļus no kalpošanas un daudz, daudz godības un svētības! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dievišķais un cilvēcīgais” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija