Pieķeršanās cilvēkiem un patiesas mīlestības meklējumi ir lietas,  kuras skar ikvienu. Diemžēl nereti attiecības un alkas pēc patiesas laimes beidzas ar salauztu sirdi, vilšanos, bezcerību un skumjām, kas pārņem savā varā, neļaujot vairs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Arī Anna piepildījumu un atbalstu meklēja attiecībās, taču, piedzīvojot vienu vilšanos pēc otras, visbeidzot to atrada Dievā. Kopš Anna savu dzīvi uzticējusi Jēzum, tā ir pilnībā mainījusies, un jaunā meitene ir patiesi laimīga.

Anna dalās savā stāstā: „Draudzeņu ietekmē pirmās attiecības sāku veidot jau aptuveni 15 gadu vecumā. Daudzas pazīstamas meitenes runāja par puišiem un to, kā viņām veicas „mīlestības lietās”, un tas ieinteresēja arī mani. Man bija vēlme justies mīlētai un atbalstītai, vēlējos būt kopā ar kādu, kurš saprastu, uzklausītu un mierinātu. Man bija izveidojusies ilūzija, ka attiecības ir atrisinājums visām problēmām – skaists un brīnišķīgs notikums, kurā paglābties no visām dzīves grūtībām. Tomēr realitāte izrādījās citādāka. Es ļoti ātri pieķēros un iemīlējos, katru reizi domādama, ka šis cilvēks kopā ar mani būs uz mūžu. Lai arī cik skaists un patīkams bija attiecību sākums, parasti tās ļoti ātri beidzās, atstājot manā sirdī daudz ievainojumu. Pēc katras šķiršanās es vainoju sevi un domāju, ka nebiju pietiekami laba, skaista un gudra. Stiprās pieķeršanās dēļ man bija grūti dzīvot tālāk, jo gan prātā, gan emocijās valdīja pilnīgs haoss – es nespēju skaidri domāt un koncentrēties pat uz ikdienišķām lietām. Manī bija bezcerība, skumjas, nemiers un uztraukums, kā arī dusmas uz tiem cilvēkiem, ar kuriem attiecības nebija izdevušās. Lai aizgaiņātu visas nepatīkamās domas un emocijas, centos meklēt mierinājumu dažādās lietās, tostarp sportā, taču tas palīdzēja vien uz pāris stundām, un pēc tam es atkal jutos iztukšota. Es ļoti baidījos no vientulības, tādēļ uzskatīju, ka labāk būt sliktās attiecībās, nekā palikt vienai. Nezinu kādēļ, taču prātā biju ieņēmusi domu, ja skolas laikā neatradīšu dzīves draugu, visu mūžu pavadīšu viena ar kaķiem. Vairākas draudzenes jau bija apprecējušās, dažām dzima bērni, un tas vēl vairāk pastiprināja manu izmisumu. Manas dzīves viens no lielākajiem mērķiem bija otras pusītes atrašana. Domāju, ka patiesu prieku un laimi atradīšu cilvēkos, taču nezināju, ka īstu piepildījumu var sniegt tikai Dievs.

Aptuveni 19 gadu vecumā es iepazinos ar kādu puisi, kura dēļ, lai tikai saglabātu attiecības, biju gatava darīt gandrīz jebko. Ņemot vērā, ka biju ar vāju raksturu un nemācēju pateikt „nē”, pakļāvos viņa dzīvesveidam – mēs kopā apmeklējām dažādas ballītes, lietojām alkoholu un smēķējām. Pēc kāda laika viņš sāka spēlēt azartspēles un iesaistīja tajā arī mani. Izjūtot spiedienu gan no puiša, gan viņa vecāku puses un uzklausot apvainojumus par to, ka nepalīdzu, atdevu viņam visus savus iekrājumus. Mēs sākām ņemt kredītus, iekļūstot aizvien lielākās naudas grūtībās. Mūsu attiecības man lika justies ļoti slikti. Es biju nelaimīga un sapratu, ka tā turpmāk vairs nevēlos dzīvot.

Neilgu laiku atpakaļ nejauši biju nonākusi kādā kristīgajā nometnē, kurā tika stāstīts par Dieva plānu attiecībām starp vīrieti un sievieti, piemēram, par to, ka sekss ir paredzēts tikai pēc laulībām. Tolaik es domāju, ka tās ir vislielākās muļķības, nemaz nenojaušot, ka pavisam drīz manas domas mainīsies. No dažiem cilvēkiem biju dzirdējusi par Dievu un to, ka vienīgi Viņš spēj dot patiesu mīlestību, un es par to sāku aizdomāties. Pēc neilga laika devos uz vēl kādu kristiešu pasākumu, kur iepazinos ar jauniem cilvēkiem un vēl vairāk nostiprināju savu pārliecību, ka man ir nepieciešams Dievs. Pārceļoties no Valmieras uz Rīgu, biju nolēmusi atrast draudzi, kurai pievienoties. Kāds cilvēks, kuru biju iepazinusi apmeklētajos pasākumus, man pastāstīja par draudzi „Kristus Pasaulei” un iepazīstināja ar mājas grupas vadītāju. Es izlēmu regulāri apmeklēt gan dievkalpojumus, gan mājas grupiņas, un mana dzīve sāka strauji mainīties. Ieklausoties mācītāja un grupas vadītājas ieteikumos, izveidoju personīgas attiecības ar Dievu, ik dienas pavadot laiku lūgšanā un Bībeles lasīšanā. Pieņemot Jēzu Kristu par savu Glābēju un piedzīvojot Viņa mīlestību, mana dvēsele tika pilnībā atbrīvota no vientulības un bailēm palikt vienai. Es sapratu, ka attiecībās neatradīšu tādu piepildījumu, kādu spēj dot Dievs, tādēļ pārstāju izmisīgi meklēt sev dzīvesbiedru, uzticoties tam, ka Dievs man visu dos īstajā laikā un veidā. Manā sirdī valda miers un prieks, un es zinu, ka Jēzus vienmēr ir ar mani un es neesmu viena. Manas domas un emocijas ir sakārtotas, man vairs nav jācīnās ar iekšēju haosu. Jēzus ir dziedinājis manu dvēseli no visām nepareizu attiecību radītajām sekām, un es esmu patiesi laimīga. Dievs paņēma prom vainas apziņu un mazvērtību, ar kuru biju cīnījusies katru reizi, kad beidzās kārtējās attiecības, – tagad es zinu, ka esmu vērtīga. Dieva spēkā es veidoju savu raksturu un esmu iemācījusies pateikt „nē”. Brīžos, kad prātā vai emocijās vēlas ielauzties vecās domas vai sajūtas, man vairs nav vajadzīgas ne cigaretes, ne alkohols, jo mans cīņas ierocis pret to ir laiks, ko pavadu kopā ar Dievu. Tieši tajā mana sirds tiek piepildīta ar patiesu mīlestību, spēku, mieru un prieku, un es atkal jūtos labi. Dievs ir tik brīnišķīgs, Viņš visas manas skumjas ir pārvērtis priekā!”

Salauztu sirdi nav iespējams dziedināt ar jaunām attiecībām, alkoholu, cigaretēm, aizmiršanos darbā vai kādā hobijā. Visas šīs lietas sniedz tikai īslaicīgu prieku, kura rezultātā skumjas un bezcerība kļūst aizvien lielākas. Bībelē ir teikts: „Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” Vienīgi Dievs spēj sniegt īstu piepildījumu un dziedināt dvēseli, tādēļ nāc pie Viņa lūgšanā un piedzīvo savu brīnumu!

Annas Kristas Eškinas liecību pierakstīja Monta Gulbe