Reizēm mēs varam nodzīvot visu dzīvi un domāt, ka viss ir kārtībā, ka tas,
kā mēs dzīvojam, ir pareizi, taču nevienam nav noslēpums, ka katra cilvēka dzīvē ir gan problēmas, gan vēlme pēc piepildījuma, pēc iekšēja prieka. Tikai iepazīstot Dievu, mēs varam saprast, kas ir patiess prieks, kāda ir dzīves jēga un piedzīvot izmaiņas. Tā notika arī Oskara dzīvē! Ja iepriekš viņš bija pārliecināts, ka kādas materiālas lietas vai atkarības dod prieku, tad tagad viņš domā daudz citādāk un ir piedzīvojis lielas izmaiņas, iepazīstot Jēzu.

Oskars stāsta: „Jau kopš bērnības, cik sevi atceros, man vienmēr ir interesējis viss nezināmais, pārdabiskas vai neizskaidrojamas lietas, kas notiek pasaulē. Es ticēju, ka ir augstāks spēks, bet, kāds Viņš ir, nezināju. Uzaugu vidē, kur vienaudži smēķēja, lietoja alkoholu, piedalījās tusiņos, un tas skaitījās pilnīgi normāli, tādēļ arī es to sāku darīt. Pēc laika sāku arī lietot marihuānu. Kopumā zālīti nopīpēju kādus astoņus gadus, pat augstskolu pabeidzu, diendienā lietojot marihuānu. Es pīpēju tik bieži, ka ar laiku tas kļuva kā pastāvīgs stāvoklis, man tas šķita tikpat normāli, kā iztīrīt zobus. Tas man palīdzēja atslābināties, patika sajūta, ka vairs nav jādomā par problēmām, ka viss ir „chill”. Man bija tāda pārliecība, ka labāk ir uzpīpēt zālīti, nekā iedzert. Dzīvoju tādā kā burbulī, jo tā bija ilūzija, ka nebija problēmu. Problēmas bija, it sevišķi attiecībās ar citiem cilvēkiem, taču es sev iestāstīju, ka man nav problēmu. Lai gan dzīvē zināju, uz ko es eju, bija lieli mērķi, tomēr lielākoties domāju par savu labumu. Domāju – ja mani nespēj pieņemt tādu, kāds esmu, tad tā ir otra cilvēka problēma. Zālītes pīpēšanu mēģināju atmest, taču tas nekad neizdevās. Es sāku bažīties, ka ar laiku man varētu rasties veselības problēmas, jau toreiz bija koncentrēšanās un miega problēmas, taču saviem spēkiem nekādīgi nespēju, varēju tikai samazināt izsmēķēto daudzumu.

Iekšēji apzinājos, ka bija tukšums, ko mēģināju aizpildīt arī ar attiecībām, taču tas beigās īsti nedeva to piepildījuma sajūtu. Ikdienā bija vēl citas atkarības, kā datorspēles, pornogrāfija, azartspēles, cigaretes un nedēļas nogalēs iedzēru alkoholu. Tas viss deva tikai īslaicīgu prieku. Šādi dzīvojot, parādījās dažādas problēmas. Toreiz man nebija stabilu un pareizu vērtību, dzīvoju vienkārši kā vēlējos.

Mana mamma bija vienīgais cilvēks, kurš mūsu ģimenē ticēja Dievam. Viņa man daudz ko stāstīja, vēlāk sūtīja dažādus Bībeles pantus, lūdza par mani, bērnībā bija vedusi arī uz baznīcu, taču es uz to skatījos kā uz tukšu reliģiju, kas ir izdomāta, lai kontrolētu cilvēkus pasaulē. Tas bija man toreizējais skatījums. Es neuztvēru baznīcu, kristietību vai kādu citu reliģiju nopietni, domāju, ka tas viss ir „fufelis”, mani drīzāk interesēja cilvēka psiholoģija, ceturtā dimensija, domu materializācija vai masonu filozofija, un tādas lietas. Vienkārši ticēt Dievam un Bībelei nešķita tik interesanti. Bībeli uztvēru kā garu romānu.

Kādā dienā man par Dievu sāka stāstīt arī draudzene. Es ieklausījos, jo biju pamanījis, ka viņa ir ļoti izmainījusies. Agrāk es nekad nebiju redzējis, ka kāds cilvēks, kurš sāk ticēt Dievam, var tik ļoti izmainīties. Domāju: „Kaut kas tur ir!” Mani ļoti aizskāra evaņģēlijs, tas lika daudz domāt par to, cik īstenībā es nepareizi dzīvoju. Man stāstīja, ka Jēzus var man iedot daudz labāku dzīvi, kas sniegtu tādu piepildījumu, ko citas lietas nespēj dot. Tas, kur es iepriekš meklēju prieku, īstenībā ir tikai ilūzija. Un pēc daudzām pārdomām, es attapos, ka dzīvoju drīzāk sātana gribā, nevis Dieva. Iepriekš es biju pārliecināts, ka pats kontrolēju un dzīvoju savu dzīvi, taču pēkšņi sapratu, ka tā nav! Ja es nespēju atteikties no kādām lietām, sanāk, ka tās kontrolē mani! Šajā dzīves posmā ar mani sāka notikt arī ļoti neparastas lietas. Tajā brīdī reāli apzinājos, ka man vajag kaut ko mainīt, jo, šādi turpinot, pie laba gala nenonākšu, un ka es nevēlos vairs dzīvot velnam pa prātam.

Kādā dienā braucot uz mājām, es pie sevis no visas sirds teicu: „Dievs, ja Tu esi, parādi man kaut ko, es gribu būt ar Tevi, kalpot tev, nevis velnam!” Šo frāzi atkārtoju vairākas reizes. Tad, kad piebraucu pie mājām, izmetu šo domu no galvas. Taču, ejot uz dzīvokli, es iekšēji jutu, ka mani kāds sagaidīs. Atverot dzīvokļa durvis, ieraudzīju dēmonisku parādību un ļoti izbijos. Un tajā brīdī konkrēti sapratu – Debesis un elle eksistē.

Nākamajā rītā es steigšus devos uz dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”, kuru apmeklēja draudzene. Ieejot iekšā, pilnīgi jutu Dieva klātbūtni, zināju, ka te kaut kas ir un mana sirds pilnīgi atmaiga, kaut kas izmainījās manī, uzreiz nopirku arī Bībeli. Ļoti uzrunāja atmosfēra, cilvēki un mūzika. Es biju ļoti priecīgs, ka sapratu un uztvēru, ko mācītājs saka, man uzreiz viņš iepatikās, bija ļoti interesanti un nerāva uz miegu, kā parasti! Pirmā doma bija: „Lūk, šis ir mācītājs! Šeit es palikšu, un citur nemaz neiešu!”

Dievkalpojuma laikā es atsaucos aicinājumam iziet priekšā lūgšanā pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju, lai gan sākumā nebija viegli, taču saņēmos un ar visu Bībeli rokās izgāju. Lūgšanas laikā es tiešām noticēju no visas sirds katram vārdam un sajutu, ka no manis nokrīt grēka nasta. Iekšēji apzinājos, ka Jēzus ir vienīgais Dievs. Šī diena bija ļoti īpaša, jo vienā brīdī es sajutos pilnīgi kā jauns cilvēks un vairs nespēju iedzert, uzpīpēt marihuānu vai parastās cigaretes, skatīties pornogrāfiju, spēlēt datorspēles, azartspēles vai lietot lamu vārdus! Tajā pašā dienā sāku arī pats lūgt Dievu regulāri, lasīt Bībeli un sapratu arvien vairāk, kā darbojas garīgā pasaule, kā pastāvēt tajā. Iesāku apmeklēt arī mājas grupiņu, man ļoti palīdzēja grupas līdere, daudz stāstīja, skaidroja un atbildēja uz maniem jautājumiem, jo man tādu bija ļoti daudz. Es iemācījos kontrolēt savas domas un dzīvot pēc Dieva principiem. Ja agrāk es vienkārši ļāvos savām vēlmēm, tad tagad es esmu iemācījies paklausīt Dieva vārdam.

Mana sirds vairs nav tukša, Dievs ir devis tādu piepildījumu, ko ne atkarības, ne attiecības nekad nespētu dot. Es apzinos, kāpēc es dzīvoju, zinu, ka tagad viss notiek pareizi. Man vairs nav tās vēlmes pēc kaut kā, kas liktu justies labi, jo zinu, ka tagad viss ir labi! Ir ļoti mainījies arī mans raksturs. Dzīve ar Dievu ir ļoti interesanta un jēgpilna, jo varu dalīties ar šo stāstu un palīdzēt arī citiem cilvēkiem. Ja agrāk domāju tikai par savām interesēm, tad šobrīd palīdzu citiem cilvēkiem, vadot mājas grupiņu. Un, ja kādam cilvēkam, kam es kalpoju un palīdzu iepazīt Dievu, mainās dzīve, tas dod tādu prieku!

Citiem es gribētu teikt to, ka ceļš uz patiesību ir tikai viens, kas ved dzīvībā. Patiesība ir viegli saprotama tikai tad, kad tā ir atklāta. Tikai dzīve ar Jēzu Tev dos īsto prieku un piepildījumu! Vislabākā „atkarība” ir Viņš!

Oskara Zihmaņa liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņ