2008. gada rudenī draudzei „Kristus Pasaulei” pievienojās
divas mājas grupiņas Sibīrijā – Motorskas ciemā un Lejas Bulānas ciemā. Lejas Bulāna ir latviešu ciems. 2000. gadā mēs ar Indru Kalniņu, būdamas dedzīgas luterānietes, tur aizbraucām kā latviešu valodas skolotājas ar mērķi nest evaņģēlija vēsti Sibīrijas latviešiem. Svētdienās noturējām dievkalpojumus un katru dienu noteiktā laikā bija lūgšanas, uz kurām tika aicināts katrs, kurš vēlas. Sākumā uz dievkalpojumiem nāca salīdzinoši daudz cilvēku, taču pēc laika, kad notika visai radikālas izmaiņas manā personīgā ticības dzīvē un līdz ar to arī kalpošanā, lielākā daļa cilvēku negribēja maksāt pārmaiņu cenu, aizgāja no draudzes un mēs ieguvām sektas statusu ciemā.

Bija lielā vīzija un sapnis par cilvēku glābšanu un atmodu, tas arī deva spēku turpināt, kad viss izskatījās bezcerīgi. Taču nebija konkrēta plāna un stratēģijas, kā to realizēt un darbs virzījās uz priekšu ļoti lēni. Skatījāmies dažādu svaidītu kalpotāju sludināšanu, kā rezultātā bija haoss galvā un kalpošanā, jo katrs sludināja savu vīziju un mēs mētājamies no viena veida uz otru. Jutu, ka kaut kas nav pareizi un lūdzu pēc konkrēta garīgā vadītāja. Tad kādā ciemošanās reizē Latvijā nokļuvu „Kristus pasaulei” draudzē un sapratu, ka šī ir tā vieta, kur gribu piederēt. Mārcis sāka arī reizi nedēļā zvanīt un tad sākās straujākas izmaiņas.

2009. gadā atgriezos Latvijā un kā vadītāja Lejas Bulānā un Motorskā manā vietā palika Taņa. Viņa vada dievkalpojumus svētdienās un satiekas arī nedēļas vidū. Šobrīd abas grupiņas ir apvienojušās vienā un sapulces notiek Motorskā. Līdz šim Taņa sludināja pati, bet tagad sakarā ar to, ka mājas lapā ir dievkalpojuma ieraksts ar tulkojumu krievu valodā, ir iespēja klausīties arī Mārča svētrunas.

Sibīrijas ciemos, protams, ir pilnīgi atšķirīgs dzīvesveids salīdzinājumā ar mums un tas rada arī zināmas atšķirības mājas grupā. Taču tās ir tikai ārējas lietas un nianses, pamats un būtība ir tā pati. Tur ir cita kultūrvide un cits reliģiskais fons. Pareizticīgās baznīcas mācība un māņticība savijusies cilvēku apziņā un ārkārtīgi ietekmē viņu ikdienu. Piemēram, pēcpusdienā neko nedrīkst dot no mājām prom un cilvēki, kas pārdod izaudzēto savos dārzos vai piena produktus, nepārdos, ja atnāksi kaut ko pirkt pievakarē. Cilvēkam, kas nāk pie Dieva, tā ir īsta cīņa pašam iziet no šiem ieradumiem un tad vēl nepakļauties apkārtējo spiedienam, jo tas ir ļoti liels. Ir jācīnās, lai šīs lietas neielien mājas grupā līdz ar jauna cilvēka parādīšanos. Atšķirīgi ir arī tas, ka cilvēkam ir ļoti grūti atnākt uz dievkalpojumu, jo viss ciems uzreiz zinās un ries kā suņi uz to cilvēku, it īpaši ja tas ir vīrietis – tas nozīmē būt pazemotam visas sabiedrības acīs, kurā tu dzīvo. Un tas nav bezpersoniski – kaut kādi nepazīstami. Tas ir ļoti personiski, jo tur visi viens otru pazīst. Ir vēl daudz dažādu atšķirību, bet tās ir tikai nianses. Grūtāk noteikti ir tas, ka grupiņa atrodas izolētos apstākļos, nav tas, kas mums, ka satiekamies katru sestdienu kopā draudzē, cits citu stiprinām un redzam cits citu panākumus, grūtības un neveiksmes un to ceļu kā cīnāmies un uzvaram. Tas pietrūkst tādai izolētai grupiņai, bet tagad to lielā mērā kompensē tas, ka beidzot ir pieejams pietiekoši ātrs internets, lai būtu iespējams piekļūt mājas lapai. Cīņa jau būtībā paliek tā pati, tikai katram savā vietā un savos apstākļos.

Grupiņa aug. Lēni, bet aug. Šajā gadā ir ienākuši divi cilvēki grupiņā un tas nav maz atbilstoši iedzīvotāju skaitam. Varbūt grūtāk tur ir noorganizēt neformālo evaņģelizācijas pasākumu, jo nav iespējas uzaicināt uz boulingu, zirgu izjādi, peintbolu, izbraucienu ar kuģīti vai arī pieaicināt kādu skaistumkopšanas speciālistu. Tur tādu iespēju nav, jo ciems ir meža vidū un dzīve ir arī atbilstoša tam. Tādēļ neformālie pasākumi līdz šim tika rīkoti neregulāri, taču tagad tas sāk mainīties un domāju, ka nākamā gadā tie būs regulāri. Taņa sākusi organizēt arī sadraudzības pasākumus grupiņai. Nesen rajona centrā tika noīrēta sauna, kurā bija kristības un pēc tam sadraudzība un atpūta grupiņai.

Sibīrieši piedalās arī Pārmaiņu laikā. Tāpat katrs nomērķējis uz 3 cilvēkiem, ir kopīgā un personīgās 15 minūšu lūgšanas par šiem cilvēkiem, cenšas draudzēties, mīlēt un vest pie Dieva. Sagaidām, ka rezultāti būs.

Taņa cenšas reizi gadā atbraukt uz Latviju. Tas nav vienkārši divu iemeslu dēļ – Lejas Bulāna atrodas apmēram 5000 km attālumā no Latvijas un Taņa viena audzina četras māsiņas 4 – 11 gadu vecas, kuras viņa paņēma aizbildniecībā gadu pēc vīra nāves. Šajā vasarā viņa nevarēja atbraukt, bet nākamā pavasarī ir ieplānojusi noteikti būt kādu laiciņu šeit ar mums kopā, jo tas viņu stiprina un dod iedvesmu turpināt ar jaunu spēku.

Dace Daubere.