Ilzei artrīta izraisītās sāpes locītavās bija tik spēcīgas, ka to dēļ viņai nācās atstāt savu darbu.
Ne ārsti, ne dziednieki, ne homeopāti gadiem nespēja neko līdzēt. Par laimi, kādu dienu pāris meitenes no draudzes “Kristus Pasaulei” jaunajai sievietei pastāstīja par Jēzu Kristu. Vēlāk, kad mācītājs dievkalpojumā aizlūdza par Ilzi, sāpes jau pēc nedēļas bija noņemtas kā ar roku. Tagad jau vairākus gadus Ilze ir pilnīgi vesela, laimīga un uzticami apmeklē draudzi. Par sevi viņa stāsta:

“Aptuveni pirms astoņiem gadiem no rītiem sāku pamanīt sāpes plaukstu locītavās. Kad rokas ievingrināju, palika labāk. Tomēr drīz vien sāka sāpēt arī ceļi. Gāju pie ģimenes ārsta, man pateica, ka esmu jauna meitene, lai pasmērēju kādu smēri, gan jau pāries. Tomēr ziedes man nepalīdzēja. Tad ārsti uztaisīja rentgenu un teica, ka mani kauli ir slimi jau tādā pakāpē, kā tas parasti mēdz būt pensionāriem. Manā ārstēšanā neko daudz nemainīja, tikai vienu smēri pret otru, bet tas tāpat neko nelīdzēja.

Strādāju konditorejā, darbs bija pārsvarā uz kājām un sagādāja man neciešamas sāpes ikreiz, kad vajadzēja pieliekties. Pirms došanās uz darbu man bija kādu stundu ar spēku jāvingrina un jālauž vaļā pirkstu locītavas, lai vispār spētu kaut ko darīt. Pirksti bija savilkti kā krampjos. Ceļi sāpēja tā, ka es nevarēju normāli iekāpt transportā. Kāpjot pa trepēm, mani apdzina pat omītes. Šajā laikā biju pie daudziem ārstiem speciālistiem, tomēr uzlabojumi bija nelieli.
Meklēju palīdzību arī pie dziednieces un homeopāta. Rakājāmies manā pagātnē, daudz raudāju. Dziedniece minēja, ka manās locītavās esot ūdeņi, bet ko darīt, atbildi tā arī nesagaidīju. Dziedniece man nespēja palīdzēt. Homeopāts izrakstīja kaudzi ar tējām un dabīgām zālēm, kas palīdzēja īslaicīgi. Man bija jāaiziet projām no konditorejas, jo vairs nevarēju strādāt šādu fizisku darbu. Grimu depresijā un domāju, ko darīt tālāk, jo viss bija jāsāk no nulles. Iestājos augstskolā un vairākus gadus turpināju apmeklēt dažādus speciālistus un lietot nu jau stiprus medikamentus.

Kādā vasaras dienā gaidīju sabiedrisko transportu un pie manis pienāca ticīgas meitenes un teica, ka esot no draudzes “Kristus Pasaulei”. Mēs neilgu laiciņu runājām par Dievu, Jēzu Kristu un garīgām lietām. Mani tas ieinteresēja un es pati sāku viņām rakstīt, lai iegūtu vairāk informācijas. Man jau tad bija vēlme aiziet uz draudzi, bet bija daudz jautājumu, iekšēju cīņu un neskaidrību, kā arī apstākļi traucēja nokļūt uz draudzes mājas grupiņu vai dievkalpojumu. Allaž bija dažādi šķēršļi, lai es nekur netiktu. Bet pienāca rudens un kādu dienu es jutos tik emocionāli slikti, ka sapratu, ka man ir jāaiziet uz draudzi, jo ar saviem spēkiem vairs galā ar sevi netieku. Iesākumā es aizgāju ciemos pie vienas sievietes no draudzes, kura vadīja arī mājas grupiņu, izraudājos un izkratīju viņai savu sirdi. Neilgi pēc tam apmeklēju savu pirmo dievkalpojumu, kurā pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju. Regulāri sāku apmeklēt arī mājas grupiņas, kurās mēs kopīgi lūdzām, lai Dievs man pieskaras un dziedina no artrīta. Katru reizi lūgšanu laikā mani pārņēma trīsas un bira asaras, un pēc grupiņām es sāku justies emocionāli labāk. Sāku ticēt, ka Jēzus Kristus ir reāls un var palīdzēt arī man.

Pēc pāris nedēļām bija draudzes rīkotais dziedināšanas dievkalpojums Kongresu namā. Mācītājs aizlūdza par mani un teica, ka esmu dziedināta, man tikai jānotic tam. Aizgāju mājās un pie sevis visu laiku atkārtoju: “Es esmu dziedināta Jēzus vārdā. Es ticu!” Es to apliecināju ik rītus, tiklīdz kā pamodos un ar katru dienu jutu, ka sāpes kļūst arvien mazākas un mazākas. Aptuveni pēc nedēļas sāpju vairs nebija vispār.

Nu jau vairāk kā divus gadus esmu pilnīgi brīva no artrīta un sāpēm locītavās. Nekādas sāpes vai slimības izpausmes šajā laikā vairs nav atkārtojušās. Arī pie ārstiem un uz pārbaudēm šajā laikā es vairs neesmu gājusi. Esmu pilnīgi vesela, nelietoju nekādus medikamentus, varu strādāt fizisku darbu un man vairs nekas nesāp.

Cilvēkiem, kuriem ir hroniskas veselības problēmas, es iesaku nepadoties, bet meklēt risinājumu Dievā, būt pacietīgam, turpināt kalpot, lūgt un meklēt Viņa žēlastību!”

Ilzes Kalniņas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums