Lūgšanas maina atmosfēru, garīgo jutīgumu. Pirms vairākiem gadiem rīkojām Tautas lūgšanu sapulci. Tas bija ļoti liels un nozīmīgs pasākums, Skonto hallē bija ierīkotas sēdvietas vairākiem tūkstošiem skatītāju, tika arī organizēts koris vairāku simtu cilvēku sastāvā. Stundu pirms pasākuma bija tikšanās un pārrunas ar bīskapiem un mācītājiem, bet es ierados vēl agrāk. Kad ienācu Skonto hallē, tikko bija beidzies kora mēģinājums. Nemāku to izskaidrot, bet šajā hallē, kas ir vienkārši futbola laukums, kaut gan pasākums vēl nebija sācies, sajutu Dieva godību un klātbūtni. Tur bija ļoti spēcīga Dieva klātbūtnes atmosfēra no tā vien, ka koris bija vienprātībā slavējis Dievu mēģinājumā. Es nedomāju, ka tas bija tikai manā galvā, jo par to liecināja ļoti daudz cilvēku. Tas bija fantastiski. Nav tā, ka Dieva klātbūtni var sajust vai piedzīvot tikai kopējos dievkalpojumos. Es personīgi to piedzīvoju mājās savās lūgšanās un tādēļ varu to atvest arī šeit. Nav svarīgi tikai tas, ko es tev dodu, bet arī tas, kā tu to uztver. Tas ir ļoti subjektīvi.

Vitalitāte ir dzīvības enerģija. Vai esi padomājis, ka mūžīgā dzīvība nav tikai tas, kas būs pēc tam, kad nomirsi? Jēzus nomira miesā un augšāmcēlās. Viņš pēc tam staigāja virs zemes miesā, ēda un dzēra kopā ar cilvēkiem. Vai tas nav fenomenāli? Dieva vārds saka, ka arī mums būs jauna miesa. Nezinu, kā tas notiek, grūti par to spriest un saprast visu, bet jebkurā gadījumā Viņš katram piešķir iespēju dzīvot mūžīgi Viņa klātbūtnē. Mūžīgā dzīvība ir jau šodien, katram cilvēkam Dievs ir devis dzīvību. Tas nav prāts, intelekts, emocijas, tas nav pat tavs gars. Dzīvība ir tevī. Rakstīts, ka Dievs no pīšļiem radīja cilvēku un iedeva viņam dzīvu garu.

Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli. (1. Mozus grāmata 2:7)

Dievs ir dzīvības gars.

Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Viņš ir dzīvība, un jau no piedzimšanas tā ir ielikta tevī. Tas, kā mēs ar to apejamies, kā mēs to bloķējam vai ļaujam izpausties, ir mūsu ziņā. Katram ir milzīgs dzīvības potenciāls. Jēzus ir atnācis, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība.

“[..] Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” (Jāņa evaņģēlijs 10:10)

Dzīvībā ir pārpilnība un dzīvības enerģija. Ja cilvēks ir slims, tad nevar izjust šo pārpilnību, jo visa enerģija aiziet cīņai ar slimību. Tāpat, ja cilvēks ir garīgi slims, tas nozīmē, ka ir ieguvis nelāgus ieradumus, ignorēt universālus Dieva likumus, ignorē elementārus iestādījumus, normālas attiecības ar cilvēkiem un citas lietas, tas viņam atņem garīgu enerģiju. Ja nav garīgās enerģijas, zūd arī enerģija miesā. Šīs lietas ir ļoti cieši saistīts ar mūžīgo dzīvību, tas turpinās mūžībā. Katram ir vajadzīgs noteikts enerģijas daudzums. Dzīve ir dota, lai mēs izdarītu to, ko Dievs ir nolēmis mums paveikt šeit, virs zemes, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un palīdzēt citiem pilnvērtīgi dzīvot. Es ticu, ka ir kaut kas vairāk nekā tikai tas dzīvības daudzums, ko Dievs piešķīris katram cilvēkam, ko pats var lietot vai bloķēt. Jēzus saka, ka Viņš ir dzīvība. Kā tas izskatās? Vienkārši sakot – cilvēki atzīst Kristu, kļūst spējīgi kā jauns radījums.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Kristus paveica to, ko vēršu un āžu asinis nespēja, jo tās tikai apklāja grēku daudzumu. Vecās Derības laikā cilvēki upurēja simtiem tūkstošiem dzīvnieku, jo tā skaitījās grēku piedošana jeb apklāšana. Tomēr vēršu un āžu asinis nespēja cilvēkus padarīt pilnīgus no iekšpuses. Tajā dienā, kad visi izraēlieši kāva Pasā jēru un ēda neraudzētās maizes, tieši šajā dienā Jēzus mira pie krusta. Ir rakstīts, ka Jēzus ir mūsu Pasā jērs.

Ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu. (Ebrejiem vēstule 9:12)

Tas, kas ir sabojāts mūsos, un garīguma trūkuma dēļ zaudēto dzīvības enerģiju Viņš atgriež caur Kristus upuri. Elementārs izskaidrojums ir tas, ka cilvēki sāk darīt Viņa gribu un cilvēkā sāk darboties dzīvības avoti. Tas parādās emocijās un visā dzīves kvalitātē. Tomēr ir vēl kaut kas vairāk, ir kaut kāds ceļš, caur kuru pats Dievs var iedot dzīvību, papildināt, dot dažādus bonusus, pieslēgties un dot vēl enerģiju. Tas ir kaut kas netverams.

Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!” (Jāņa evaņģēlijs 7:37)

Tas nenozīmē, ka mums jāiztēlojas, ka mēs dzeram no kaut kādām lielām mucām. Patiesībā tās ir ļoti vienkāršas lietas – pareiza domāšana, dzīvošana pēc pareiziem principiem un pāri tam ir svētība. Tomēr nevajag aizmirst, ka svētības varam saņemt arī pa tiešo no šī svētību avota. Viņš ir dzīvs! Pamatu pamatā viss ir vienkārši.

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)

Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jāņa evaņģēlijs 1:14)

Viņa vārdi, mācība ir dzīvība, bet dzīvības avots ir Viņš pats. Atceries, ir svarīgi, ka mēs pielūdzam Viņu pašu, nevis Viņa likumus.

Vakar notika kas interesants. Šobrīd man ir uzstādījums, ka neatkarīgi no tā, gribu vai negribu, ir jāstaigā. Katru dienu nostaigāju kādus 10 km, pa ceļam izpildot sporta vingrinājumus. Tad, kad esmu Rīgā, uz ielas es neatspiežos un neizdaru pietupienus, bet vienkārši pastaigājos. Tā mēs ar sievu vakar izgājām pastaigāties. Līkumu izgājām un devāmies uz “Lidojošo vardi” paēst. Es ne pirmo reizi tur esmu ieturējis maltīti, arī uz mājām esmu pasūtījis no turienes. Man garšo skābeņu zupa un vēl šis tas. Mēs aizgājām uz turieni, bet tur bija ļoti daudz cilvēku. Saprotams, vasaras vakars, sestdiena, protams, bet ļoti daudz cilvēku. Kaut kāda slaida blondīne tur tīģera tērpā iznāca ārā un teica: “Čau, čau!” Nu no partijas mums tur viena meitene. Es domāju, kur viņi visi iet, uz kaut kādu balli? Visi tādi saposušies. Ko tad es jau šortos un botās, nu normāls čalis. Sieva arī pastaigā savas kurpes neuzvilka. Es nezinu, kas viņiem tur bija, bet es nekad neko tādu nebiju redzējis. Tur nebija nekāda auto izstāde vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet tur bija Ferrari, McLaren, Lamborghini. Neuzskaitīšu pārējās, jo es tās visas nezinu. Vienkārši pilns, zīmējās, braukājās apkārt, sēž tajā “Lidojošā vardē”. Un oficiantei jautāju: “Klausies, kaut kāds saiets viņiem šodien te ir, kaut kāds tusiņš? Es esmu kaut ko palaidis garām? Ziņās par to nekā nebija.” Viņa atbildēja: “Nē, viņi te pastāvīgi tusē.” Viņa saka: “Šis “ferrārists” dzīvo tepat, mājā.” Tās mašīnas visādās krāsās, bet reālie sporta kāri, tie dārgie, krutie, tādi, kurus var redzēt tikai televīzijā vai kaut kur speciālajās izstādēs. Viņi pa bruģīti braukā, pagāzē, pazīmējās, pabraukājas. Un tā publika tur tāda interesanta. Es domāju: “Kur es esmu? Kaut kāda dīvaina tā Rīga šodien.” Nu parasti tā nav. Oficiante saka: “Nē, tur tajā vietiņā tā parasti esot.” Varbūt kādos konkrētos laikos, es nezinu, bet man tā priecīgi no tā visa kļuva. Un zini, kāpēc? Es atceros to pretīgo laiku, kad mēs visi bijām ieslodzīti. Tas bija iemesls, kāpēc mēs aizgājām politikā. Lai politika ar mani nenodarbotos, es pats iešu nodarboties ar politiku. Saproti? Tas jau bija iemesls, un es ticu, ka mūsu partija “Latvija pirmajā vietā” būs pirmajā vietā. Kaut kad tas notiks, es ticu tam, ka tas ir iespējams. Arī ar tādu līderi, kāds ir mums, tas ir iespējams. Nu nav tur Saeimā neviena līdzīga cilvēka ar tādu vilkmi, nav tur tādu cilvēku. Es ar esmu baigo vilkmi, pats sevi apbrīnoju, bet šo cilvēku vispār es apbrīnoju. Lūk, šim cilvēkam ir dzīvības enerģija, vajadzīgās zināšanas. Viņš nekad nenāk priekšā ar lapiņu. Iedomājies? Viņš reāli vienmēr visu pasaka pēc būtības, pasaka pa punktiem. Tās zināšanas un tā atmiņa. Viņš vairākas valodas zina un grib, lai tagad visi bērni mācās valodas. Lūk, ir svarīgi šādi cilvēki. Tas arī ir saistīts ar dzīvības enerģiju. Es viņam vienreiz teicu: “Klausies, tev arī vajag atpūsties.” Es pats tur biju uz slimības gultas. Bet viņš saka: “Zini, Mārci, es nevaru, kad es atpūšos, tad man paliek slikti.” Es neatceros tieši, kā viņš teica, bet nu viss tā slikti paliek, kad viņš atpūšas. Viņš tā nevar, jo tad sāk atslābt un nav labi. Viņam visu laiku jākustas. Un tā jau cilvēks ir radīts, tā ir dzīvība viņā – ir jākustas, un nevis kā tukšu gaisu kuldams, bet tomēr jāiet uz mērķiem.

Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. (1. Korintiešiem vēstule 9:26)

Es atceros to laiku. Pēc tam mēs izmetām līkumu Vecrīgā. Beidzot bija normāla rokkafejnīca, laikam Līvu laukumā, tur visvairāk cilvēku sēdēja. Dzīvā grupa uzstājās. Pastāvēju kādas desmit minūtes paklausījos. Kaut kādas foršas dziesmiņas. Kādi pārīši dejoja. Kāds domā: “Kā tu tā runā, tas taču kristiešiem ir nepieņemami.” Kas ir nepieņemami? Dejot vai priecāties par to, ka kādam cilvēkam labi iet, ka viņš ir priecīgs tajā brīdī? Ko es zinu par šiem cilvēkiem? Viņi ir priecīgi. Vecrīgā bija daudz cilvēku. Ne tik daudz kā labajos gados. Tik daudz nebija. Bija uz pusi mazāk, bet bija pietiekoši daudz cilvēku. Kafejnīcas vaļā, dzīvība. Es domāju, ko viņi visi iet tur tā saģērbušies, tās mašīnas vēl – viss tā sakrita kopā. Kaut kāda dzīvība tur bija. Ir dažas tādas vietas, kur es mīlu paēst, vieni no iemesliem ir, ka viņi garšīgi gatavo un arī oficianti ir draudzīgi. Tur ir konkrēts oficiants, kurš ir draudzīgs. Viņš mani atceras, viņš zinās, ko es gribu ēst. Arī Siguldā ir “Kungu rija”. Ja es nebūšu, tad viņi uztrauksies. Nu es tā tēlaini, bet viņi domās par mani, kur es esmu. Tā ir tā vieta, kur man garšo vislabāk, un visi oficianti ir ar mani draudzīgi un ir mani draugi. Viņi vienmēr paspiež roku, parunājas. Viņi saka: “Nu ko, zivju zupu, vistas iesmiņu?” Viņi jau zina, ko es gribu. Viņi prasa: “Maizītes arī?” Es saku: “Jā, jā.” “Un greipfrūtu sulu?” Viņš jau visu zina, ko es gribu ēst un ko es ēdīšu. Arī tur es jautāju tam oficiantam: “Kas te notiek?” Viņš izstāstīja stāstu. Atbrauc ārzemnieki uz “Lidojošo vardi” un saka: “Ja Latvijā ir šādas mašīnas un šāda publika, kas tur redzama, un slikti ceļi, tas ir pirmais rādītājs, ka Latvijā ir ļoti augsts korupcijas līmenis.” Es padomāju, bet, jā, tā tas arī ir, ceļi nav saremontēti, bet cilvēki dzīvo ļoti bagāti. Kaut kas nav kārtībā, vai ne? Kaut kas nav kārtībā, kaut kur nepareizi aizplūst nauda. Uz privātajiem uzņēmumiem tas neattiecas tādā ziņā. Ja viņš grib šādu mašīnu, viņš tādu var nopirkt un braukāt pa auto bāņiem uz Vāciju vai kur citur, pazīmēties pa Rīgas kluso centru. Nav problēmu, tas ir savam priekam. Katram tas prieks ir no kaut kādām lietām, kādam varbūt vajag kaut ko mazāk. Bet tas prieks jau būs tas pats no kaut kādām lietām vai kādiem notikumiem. Man vakar bija prieks no visa, ko es redzēju. Es priecājos, ka cilvēki Rīgā ir atdzīvojušies. Ne pavisam, bet kaut kāda dzīvība ir. Un tad es salīdzinu to visu ar katra cilvēka iekšējo dzīvību. Jēzus saka: “Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība.”

Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība [..].” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Viņš ir dzīvība. Tāpat arī mēs esam Dieva radīti ar dzīvību sevī, un caur Jēzu Kristu mums ir mūžīga dzīvība. Dzīvība tagad, kas turpinās mūžībā.

Un par oficiantiem vēl turpināšu. Zini, viņi nemainās, tieši šie cilvēki. Ir gadi pagājuši, bet ir vieni un tie paši oficianti. Cik es zinu, ir viens jauns, viens ir aizgājis laikam. Arī mans draudziņš bija, viņš zināja, ar ko es braucu, es zināju, ar ko viņš brauc. Es zināju, ka viņš mocīšus mīlēja. Viņam arī BMW patika, man arī, mēs visu bijām noskaidrojuši. Viena tur nav, pārējie ir visi savās vietās, un es padomāju tā, arī “Lidojošā vardē” ir kaut kādi jauni, bet tur tas viens konkrēti ir. Pārguris, vakars jau bija, sestdiena, iespējams bija izlaidumi vai arī tāpat, to es nezinu. Es domāju tā, ja viņš ir pārguris, bet viņš izdara visu, atrod laiku tāpat parunāties, viņam pat algu var nemaksāt un viņš tur strādās tāpat, zini kāpēc? Viņam ir sava draudze, arī laba komunikācija, attiecības. Viņš dzīvo tur, strādā par oficiantu, viņam jau nāk vieni un tie paši klienti, ar kuriem viņš ir draugs, varbūt mājās viņam ir kašķīga sieva vai otrādi – kašķīgs vīrs, vai vīrs, kas nepelna naudu. Kaut kas ne tā. Viņš atnāk uz darbu, kur diezgan grūti, jāstrādā visu dienu, bet viņš tur laimīgs, atnāks tas klients un tas, tur viņš jūtas labi, dzīvīgi.

To mēs varam salīdzināt arī ar draudzi. Ikvienam ir jāiemācās komunicēt, šeit ir tā vieta, kur tu to vari mācīties. Ikvienam ir jāiemācās komunicēt ar Dievu un ar cilvēkiem. Ne velti Jāni dēvē par mīlestības apustuli, viņš ļoti daudz runā par mīlestību: “Mīliet cits citu. Galvenais ir mīlestība!” Kāpēc? Jānis rūpējās par draudzes vienotību, par dzīvību draudzē un katrā cilvēkā. Kā bez normālas komunikācijas, normālām attiecībām dzīvība var pilnā mērā tevī kūsāt? Ja tu esi nepārtraukti konfliktsituācijās, tu visu laiku atsities. Kā draudze var funkcionēt, ja ir šādas attiecības starp cilvēkiem? Nav mums slikti, bet ik pa laikam ir tāda nepatīkamāka problēma, kas parasti ir attiecības. Finansiālas problēmas? Nav mums tādas bijušas. Labi, mēs vēl nevaram paši uzcelt savu namu pagaidām, bet tā nav problēma, mums viss ir ļoti labi un skaisti. Mācītājs labi sludina, māca, gudrs ir, svaidīts, dzīvs un vēl dzīvāks kā kādreiz, vajag tikai paslimot nedaudz. Viss ir ļoti labi un man tiešām ir daudz dzīvības enerģijas. Kafija arī palīdz iegūt dzīvības enerģiju, kafija vēl piestumj klāt smadzenēm asiņu. Attiecības tieši ir tas, kas visvairāk sagādā problēmu. Cilvēkos tāda lepnība sēž miesā. Domā – es neesmu lepns, viss ir baigi kruti un labi. Apprecies, lūdzu, un tad tu iepazīsi sevi. Varbūt ne visiem tā ir, bet tie, kas saka, ka viņiem viss ir kārtībā, es neticu jums. Jums kaut kas prātā nav kārtībā. Kā var būt, ka viens cilvēks ir simts gadu kopā un nav problēmu? Protams, kā kurš skatās uz to, un ir norūdījies. Tieši attiecības ir svarīgākais, tā ir lielākā problēma draudzē, tā lepnība ir tāda miesā, cilvēki pēc dabas ir egoisti: viņš man to, viņš man šitā, viņš man ne tā pateica, ne tā paskatījās, manā vietā iesēdās, mani neuzaicināja, man nepiezvanīja, par daudz man piezvanīja un mācībā ir kāda problēma, un nav viss tā, bet ir tā, es vienīgais zinu, kā visam ir jābūt. Ko tu zini? Tu neko nezini. Ir tā, kā ir, un te būs tā, kā ir. Te ir sava kārtība un, pateicoties mācībai un kārtībai, un mūsu attiecībām, arī mēs paši varam būt pilnvērtīgi un dzīvi. Garīgi dzīvi. Visas organizācijas balstās uz savu ideju un attiecībām savā starpā. Kāpēc pārsvarā atlaiž darbiniekus darba vietās? Attiecību dēļ, cilvēks nespēj iedzīvoties kolektīvā, pamatojot, ka ne jau viņš būs vainīgs, bet kolektīvs.

Šodien vakarēdiens būs, tas nav tikai par Kristus upuri, vai tad tie paši vārdi, kas saka “mīli Dievu” nesaka arī “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”? Pirmkārt šeit, savā draudzē, ģimenē, kopjam attiecības, vai tad nav rakstīts pirms tu ej savā lūgšanu kambarī, pirms tu ej savu dāvanu nest templī, vai tad nav teikts tā, ja tu atceries, ka kādam brālim pret tevi kaut kas ir, atstāj savu dāvanu un ej izlīgsti, un tad nāc atpakaļ? Tas nav pareizs princips, jo tev pa priekšu ir jāiet kambarī, par to dāvanu ir savādāk, kā rakstīts Bībelē. Pa priekšu kambarī, kad tu esi spējīgs to izdarīt, izej prātā visam cauri, kā tu to izdarīsi, nu izspļauj to krupi, izdari to, izlīgsti. Nav viena perfekta cilvēka, bet ir piedošana un spēja piedod, pieņemt. Piedodiet cits citam, Jēzus saka tā: “Ja jūs nepiedodat, tad mans Debesu Tēvs arī jums nepiedos.”

Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos. (Mateja evaņģēlijs 6:15)

Lūk, cik svarīga ir šī komunikācija un attiecības, cik svarīgas attiecības ir ar Dievu un savā starpā, lai draudzē, grupā, pašam personīgi būtu daudz dzīvības. Tā interesanti, ja tu nepiedod, Jēzus tev nepiedod. Varbūt tas nav tik krasi domāts, bet tas var slikti beigties. Ar nepiedošanas jautājumu tu vari aiziet pie neticīga, bet normāla psihologa, kas patiešām ir ne tikai mācījies, bet kam bijusi prakse, kas izglītojies, mācās tās lietas, un viņš tev noteikti tā kārtīgi pateiks, no nepiedošanas, ja tev šī problēma ir ilgstoši, tev ir tāda un šāda kaite, un tev vēl būs citas kaites. Tas atstāj ļoti lielu iespaidu, tāpēc ir ļoti svarīgas attiecības ar Dievu, attiecības savā starpā – mīliet cits citu, pieņemiet un ejiet uz kompromisu, jo mēs katrs esam savādāks. Kāds varbūt bērnībā ir sists, kas atstāja mūsu zemapziņā nepareizus ieradumus, pateiktie vārdi, kāds paskatījās ne tā, un tev tas šķiet ļoti liels pāridarījums, bet īstenībā tas nav nekas. Tāpēc ir svarīgi apzināties un skatīties uz sevi, un dzīvot mierā ar cilvēkiem. Dzīvo mierā ar visiem cilvēkiem, pirmkārt jau draudzē, mierā ar Dievu un sevi, strādā pie savas personības, jo brīvībai Dievs mūs ir aicinājis. Bībelē ir rakstīts.

Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā! (Galatiešiem vēstule 5:13)

Draudzē un šeit, priekšā, nestāv svētais, tas viss ir no Dieva žēlastības, pateicoties Kristus upurim svētais šeit stāv, un kā Dievs uz mani skatās, bet patiesībā es jau neesmu nemaz tik ideāls, nekad nebūšu. Pareizi domāt, lūgt, komunicēt, strādāt un virzīties uz priekšu. Par oficiantiem restorānos, iedomājies, viņiem ir sava vide, kur viņi labprātīgi atgriežas, tāpēc arī es tur atgriežos. Kāpēc mēs nākam uz draudzi – Dieva vai attiecību dēļ? Liela daļa nāk attiecību dēļ, kā rezultātā, ja attiecībās ir kāds konflikts, cilvēks vairs nenāk, tāpēc svarīgākas attiecības ir ar Dievu. Un savā starpā attiecības ir jānokārto, nekas jau nemainīsies, ja tu aiziesi uz citu draudzi, kaut ko pamainīsi, bet diemžēl nekas jau nemainīsies, tā pati problēma tevī paliks. Kā Bībelē ir teikts.

Suns, kas atgriežas pie saviem vēmekļiem, tā rīkojas nejēga, bez mitas atkārtodams, vienu un to pašu muļķību. (Salamana pamācības 26:11)

Kāpēc suns tā dara? Nekas jau nemainīsies, jānokārto savas lietas tajā vietā, kur esi, un tagad, ārējie faktori nepalīdzēs. Pirms baudīsim vakarēdienu, pārdomājiet savā starpā, varbūt kādam ir kāds krupis pret otru, kas jānorij – saņemies. Es saprotu, ka tev varētu būt iekšēja sajūta, ka cilvēks tevi noraidīs vai atgrūdīs, tāpat arī ar desmito tiesu ir rakstīts, vienkārši pamēģini.

[..] Un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! (Maleahija grāmata 3:10)

Padomājiet par savām attiecībām ar Dievu, par attiecībām savā starpā un izlīdzinieties. Mozus iedibināja Pasā svētkus. Pasā svētki ir iziešanas no Ēģiptes gadadiena, kad viņi kāva, lai maitātājeņģelis paietu garām, kas nogalināja Ēģiptē visus pirmdzimtos, bet izraēlieši palika dzīvi, un pēc tam viņi izgāja no Ēģiptes zemes. Dieva vārds saka, ka Jēzus ir Pasā Jērs, un ja Viņa asinīs esam iezīmēti, tad maitātājs paiet garām. Un tika iedibināts svinēt šos svētkus.

Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu Ēģiptes zemē, sacīdams: “Šis mēnesis lai jums ir pirmais mēnešu vidū, ar šo mēnesi lai jums iesākas gads.” (2. Mozus grāmata 12:1-2)

Faktiski, iziešanas mēnesis no Ēģiptes ir jauns iesākums, jauns gads, tas mums ir janvāris – viss jauns. Patiesībā katra diena ir jauns sākums, katra diena ir pārsteigumu pilna, baudi dzīvi un strādā šodien, dzīvo šodien un arī rītdien. Tas ir ļoti svarīgi, jo Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība, Viņš ir sākums.

Ja neesi pieņēmis Kristu par savu glābēju, tu vari to izdarīt tagad, noskaitot grēku nožēlas lūgšanu, lai Jēzus ienāk tavā sirdī un dara tevi brīvu, lai dod mūžīgās dzīvības cerību, jaunu sirdi, jaunu dzīvi, lai viss ir jauns un ir dzīvei jauns sākums. Bet lai tas ir tavs apzināts lēmums, ka nodod savu dzīvi Kristum, ka no šīs dienas ticēsi un praktizēsi elementārus solīšus, lai iepazītu Dievu tuvāk.

Mīļais Debesu Tēvs, šodien es nāku pie Tevis lūgšanā un pieņemu lēmumu ticēt, ka Tu, Dievs, nāci virs zemes cilvēka miesā Jēzū Kristū, miri pie krusta, trīs dienas biji kapā un augšāmcēlies, šodien caur Svēto Garu esi mūsu vidū. Jēzu, lūdzu, piedod visus manus grēkus, nāc manā sirdī un esi manas dzīves Kungs. Paldies, Jēzu, ka no šī brīža esmu glābts, man ir mūžīgā dzīvība, jauna cerība, jauna sirds, jauna dzīve. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dzīvības enerģija” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija