Edgar, pastāsti, kāda bija tava bērnība un pusaudžu gadi?
Atceros, ka pamatskolā mana uzvedība un sekmes sāka pasliktināties. Puiši tajā vecumā kļūst bravūrīgāki, parādās interese uz dažādām trakulībām. Mūsu klase nebija izņēmums. Es, tāpat kā pārējie, nevēlējos atpalikt no bariņa. Kādu dienu mana mamma uzzināja, kāds delveris es patiesībā biju kļuvis. Iepriekšējo desmitnieku vietā pelnīju uz pusi mazākas atzīmes un arī kopumā sekmes pasliktinājās. Vecāki, to uzzinot uzlika man sodu – atņēma telefonu, aizliedza spēlēt datoru un pavadīt laiku ar “draugiem”. Nākamajā dienā pateicu, ka nevaru vairs ar viņiem draudzēties, jo “mamma aizliedza”. Tolaik vairākas reizes biju pateicis klases biedriem, ka nevaru kaut ko darīt, jo mamma neļauj. Tas, protams, mani padarīja viņu acīs par apsmieklu. Laikam ejot, man palika tikai daži draugi. Jutos atstumts, jo nevarēju iederēties bariņā, un tas grāva manu pašvērtējumu. Tā kā nepratu par sevi pastāvēt, vēlāk nodevu savu draugu, un līdz ar to saņēmu nicinošu attieksmi, izmiešanu un atstumšanu no viņa un no pārējiem klasesbiedriem. Parasti skolā ir kāds dīvainis, kuru gandrīz visi atgrūž, ņirgājas un ar kuru nerunā. Manā klasē tāds biju es.
Neilgi pēc atgadījumiem skolā tēvs izšķīrās ar māti. Zināju arī, ka viņš bija krāpis māti un vienreiz pat iesita mātei manu acu priekšā. Pēc šķiršanās māte sāka strādāt divos darbos, lai uzturētu mani un brāli. Es nespēju piedot tēvam to, ko viņš bija izdarījis un nevēlējos vairs viņu redzēt. Toreiz man bija emocionāli smags laiks skolā. Un, kad tēvs bija visvairāk vajadzīgs, tieši tad viņa blakus man nebija. Lai aizvietotu tukšumu, atstumtību un aizpildītu laiku, caurām dienām un naktīm spēlēju datorspēles, it īpaši spēles vairāku spēlētāju režīmā, kas savā ziņā man lika justies kā “kompānijā”. Klasē draugu man nebija, izņemot kādu meiteni. Tobrīd jutos viens un nevienam nevajadzīgs. Arvien biežāk sāku izjust stresu par visdažādākajiem sīkumiem, kā rezultātā varēju par katru niecīgāko problēmu vai situāciju sākt raudāt. Tā kā tas kļuva arvien nopietnāk, sāku lietot nervu nomierinošus medikamentus. Sākumā tas nedaudz palīdzēja, jutos mierīgāks, taču problēmas tas neatrisināja. Nekas īpaši nemainījās, kad pārgāju uz citu skolu. Iekšēji es biju tas pats nepārliecinātais cilvēks, ar kuru varēja manipulēt un viegli ietekmēt. Es ļoti vēlējos to mainīt, bet nezināju, – kā, un saviem spēkiem to izdarīt nespēju.
Un kā ar ticību Dievam? Vai ticēji, ka Viņš ir?
Sākotnēji es ticēju, ka pastāv kaut kas augstāks, kāds spēks, kas var ietekmēt to, kas šeit notiek. Vēlāk sāku iet uz kādu baznīcu, un es cerēju, ka tur sajutīšu mīlestību, būšu pieņemts. Protams, savā ziņā tas man palīdzēja, bet tik un tā – dziļu un personīgu attiecību ar Dievu man nebija un problēmas neatrisinājās.
Par draudzi “Kristus Pasaulei” uzzināju no draudzenes. Atnākot uz pirmo dievkalpojumu, iespaidi bija dažādi – nevarēju pierast pie mūzikas un tā, ka cilvēki ir tik smaidīgi un priecīgi. Taču, sākoties svētrunai, pirmie vārdi manā prātā bija: “Lūk, šis ir tas, ko visu laiku esmu vēlējies!” Man šķita, ka caur mācītāju skanēja vārdi, ko ilgojos saņemt no tēva – tie bija pārliecinoši un praktiski. Sprediķis bija tieši tas, kas mani visvairāk uzrunāja un tāpēc es turpināju apmeklēt dievkalpojumus.
Kas ir mainījies, kopš esi draudzē?
Esot draudzē, pamazām es sāku mainīt savu domāšanu. Lasu Dieva vārdu, pavadu laiku lūgšanā, klausos svētrunas, un sāku darīt to, kas rakstīts Bībelē. Devos uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kur Dieva spēkā spēju pa īstam piedot klasesbiedriem un arī savam tēvam. Mēs esam arī abi izrunājušies un tagad spējam normāli komunicēt. Esot draudzē, sāku iepazīt Dievu kā Tēvu, kas mani mīl un pieņem. Ir uzlabojušās manas komunikācijas spējas, vairs neesmu tik nepārliecināts, drošāk runāju ar cilvēkiem, sāku apzināties savu vērtību un protu pats par sevi pastāvēt. Mani vairs nevar tik viegli ietekmēt citu cilvēku viedoklis. Esmu tiešāks, stiprāks, pārliecinošāks kā jebkad agrāk.
Ko Tu gribētu pateikt tiem cilvēkiem, kuriem ir bijušas līdzīgas problēmas, kā Tev?
Novēlu – ielaid Jēzu savā dzīvē un pārliecinies pats, kādus brīnumus Viņš spēj darīt.
Edgara Beleviča liecību pierakstīja Kristīne Krapāne
Liecību rediģēja Velta Kalniņa, Sandija Vēze, Laura Gruševa
