Emocijas un Svētais Gars

Svētais Gars, mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni. Tu – dzīvības avots, miera un prieka avots, Tu taisnības avots. Mēs mīlam Tevi, mēs tiecamies pēc Tevis, mēs paaugstinām Tevi Kungs, savās sirdīs un prātos. Mēs meklējam Tevi, gribam vairāk Tevis. Es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu darbojies pie katra viena šodien šeit, šajā vietā. Tu darbojies pie ikviena, kas lasa. Mēs Tev pateicamies, ka Tu, Tēvs, sūtīji Savu Dēlu Jēzu Kristu šeit, virs zemes, ka Tu neturēji par laupījumu līdzināties cilvēkam un pazemojies līdz pat krusta nāvei. Un ka nāve nepaturēja Tevi savās saitēs. Jo mūžīgā Gara spēkā, Kungs, Tu esi augšāmcēlies un savu Svēto Garu esi izlējis pār visu miesu. Tu mums esi vajadzīgs! Slava Tev, Kungs! Lai noskumušie šodien aiziet no šīs vietas iepriecināti, lai neveselie aiziet dziedināti, lai ar sajukumu prātā aiziet ar skaidru prātu, lai haotiskās emocijās ienāk Tava kārtība, lai iespīd Tava gaisma. Ka mēs paceļam savas buras, kurās var iepūst Tavs Gara vējš. Aleluja! Ka mēs atveram savus sirds logus, lai Tava gaisma var iespīdēt! Lai Tava uguns var sasildīt! Es lūdzu, lai katrs vārds no Tevis šodien, krīt sirdī, garā un nes augļus – trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus! Ka mēs pazīstam Tevi, mēs mīlam Tevi, ka mēs pieķeramies Tev, Kungs!

Es turpināšu tēmu par Svēto Garu, un nezinu, kad tā beigsies. Lai varētu saprast, kas apmēram mūs sagaida šodien, ko gribu pateikt. Pārsvarā tās ir Rakstu vietas. Bet es gribētu tās izskatīt. Mēs tikko dziedājām, ka “Dieva jērs, un tronis debesīs Tev celts”. Un es iedomājos, ka droši vien pārsvarā, kad ticīgais dzied šo dziesmu un šādā veidā pielūdz Dievu, viņš redz debesis, kaut kur ārpus mums, debesis kaut kur ārpus mums. Bet Bībelē teikts, ka Dieva tronis ir tavā sirdī, un kad Viņu savā sirdī tronī cel, tad atraisi ne tikai lielāko spēku un mīlestības avotu virs zemes, bet visā Visumā. Tā spēku, kas radījis ir debesis un zemi, mēs atraisām Svētā Gara darbību savā garā. Un Svētā Gara darbība sākās ar konkrētu cilvēku individuālā. Un tas ir ļoti lipīgi.

Un šodienas tēma, kas ir daudz plašāka nekā nosaukums, – “Emocijas un Svētais Gars”. Jo vairāk es iepazīstu Dievu, jo vairāk es Viņu meklēju, jo man vairāk ir jautājumu. Es nepretendēju uz ideālām zināšanām, bet es zinu to, kas ir manī. Es apzinos, ka tas ir kaut kas liels, un tas nav abstrakts kaut kas, Viņam ir Vārds – Svētais Gars.

[..] vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jāņa evaņģēlijs 6:63)

Tie ir Jēzus vārdi, bet pati tēma būs daudz plašāka. Un es uzreiz jau tevi aicinu lasīt vēl, klausīties ierakstu, kamēr tu saproti. Ar prātu to saprast nevar. Tas ir jāpieņem garā un garīgi jāizprot. Miesīgs cilvēks šo nesaprot, garīgs cilvēks var sākt saprast. Ne tikai garā, bet arī ar prātu kādu nelielu skaidrojumu. Man nav visam skaidrojumu, bet es zinu to, kas ir manī. Un es zinu, ka, meklējot Viņa vaigu, saskaņā ar Rakstiem, ar Bībeles kontekstu, es kontaktējos ar tiem cilvēkiem, kas ir izteikuši šos vārdus, kas ir rakstījuši psalmus. Es kontaktējos ar Pāvilu, ar Jēzu miesā virs zemes, ar Dieva Dēlu virs zemes, lasot šos vārdus, pārdomājot tos, lūdzot caur šiem vārdiem. Un vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība, – un tu kļūsti dzīvs.

Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. (Romiešiem vēstule 14:17)

Emocijas un Svētais Gars ir ļoti svarīgi. Svētā Gara radītam priekam un mieram, Svētā Gara radītai mīlestībai tevī, tavā garā nav analoga, un nekas to neaizvietos. Svētā Gara radītam priekam, mieram, mīlestībai, kā arī taisnībai un daudz citiem gara augļiem nav analoga, un tos nevar nokopēt vai aizvietot.

Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. (Galatiešiem vēstule 5:22)

Tas nozīmē, ka tu neesi izveidojis sev īpašas situācijas, lai varētu priecāties. Tu neesi nopircis jaunu mantiņu, lai varētu priecāties. Tu neesi atnācis labā mājas grupiņā vai kompānijā, kur ir priecīgi cilvēki, un tāpēc tev pielīp prieks vai miers, jo tādi visi ir mierīgi. Ne par šādu mieru šeit ir runa. Gara auglis ir mīlestība, miers un prieks, kas izriet no gara un ne no dvēseles. Dvēsele ir prāts, emocijas un griba. Ne no tavas gribas, ne no tavām emocijām. Ne no prāta, bet – no gara. Uz skaidrs, ka mēs pilnībā nevaram izprast, bet, kaut nelielu daļiņu izprotot, tu sāc piedzīvot to, ko sauc par Svētā Gara darbību tavā dzīvē. Par Svētā Gara darbību caur tevi pie cilvēkiem. Gara augļi: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība jeb paškontrole. Nevis kā ar savu gribu vai, apmeklējot “Izaugsmes klubu”, vai apmeklējot psihiatru, vai vienkārši esot kādā vidē, kurā ir cilvēki ar izaugsmi, šeit nav runa par to. Tas viss ir labi un neatņemami, bet tas nav pamats. Garīgais pamats, no kura izriet mīlestība, prieks, miers – stabils virziens, stabils prieks. Tas ir gara līmenis. Kā jau tu esi pamanījis, es pēdējās reizes runāju par gara cilvēkiem, par gara līmeni, par darbošanos gara līmenī.

Man ir viens atklājums, kas, es neteikšu vārdu “šokē”, bet daudz ko maina. Es iedziļinājos Dieva vārdā un tulkojumos, un izrādās, ka Bībelē tāda vārda “laimīgs” būtībā nav. Ir dažas ir rakstvietas, piemēram, kur Pāvils saka: “Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās.”

[..] mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās [..] (Romiešiem vēstule 5:3)

Ir pieminēti arī tādi vārdi kā “svētlaimīgs”, bet kopumā, ja mēs skatāmies tulkojumā šo vārdu “laime”, ko mēs uzskatām par laimi, par labsajūtu, ka mēs labi jūtamies, no ebreju valodas – ašre – svētīgs, piepildīts, Dieva labvēlības skarts. Šī vārda “laime” vietā ir pavisam cits vārds, makarios, no grieķu valodas tulkojams kā “svētīgs”, “dziļi piepildīts, garīgi laimīgs”. Ne emocionāli laimīgs, bet garīgi laimīgs. Šalom, miers, veselums, harmonija, labklājība. Neviens no šiem vārdiem nenozīmē “es labi jūtos”. Tas, ko mēs latviešu valodā saprotam un tulkojam ar vārdu “laime”, būtībā ir “svētīts”, “Dieva miers”, “Dieva prieks”, “gara auglis”. Viss, ko mēs lasām, ko es tikko minēju, nav domāts “es labi jūtos”. Laime, prieks, miers, nav “es labi jūtos”, bet gan “es dzīvoju saskaņā ar Dievu”. Tas ir daudz dziļāks līmenis, tā nav zemapziņa, par ko es bieži esmu minējis. Tie nav dvēseliski dziļumi. Bībelē teikts, ka Dievs dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens nekad nav redzējis un nevar redzēt.

Kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt [..]. (1. Timotejiem vēstule 6:16)

Tieši tāpat arī tu nevari izskaidrot jeb ielikt Dievu emociju rāmītī jeb sava prāta, savas gribas rāmītī. Viņš ir pāri tam, un mēs to nevaram izprast, bet garīgi mēs to varam iekšēji izjust, nevis ar emocijām. Ja mēs, bagātinām savu garu, mēs meklējām Viņu, ja centrā ir tieši garīgā sfēra mūsu dzīvēs, mūsos, ja Svētais Gars darbojas mūsos, Viņš ir tas, kas balansē emocijas. Bet Viņš nav emocijas.

[..] Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs. (2. Korintiešiem vēstule 12:10)

To saka Pāvils. Kas ir nespēcīgs? Slimībā, piemēram, kaut kādas attiecības, bankrots vai depresija, vai dažādas sliktas emocijas. Slikti gulēts, piemēram. Tad Pāvils saka: “Tad, kad es esmu nespēcīgs, tad es esmu spēcīgs.” Un tas nav izjūtu līmenī, tas ir gara līmenī. Un visu, kas mums ir jāzina šodien, es runāšu. Iesim cauri šīm rakstvietām. Es ticu, ka tā būs revolūcija tavā ticības dzīvē. Manā ticības dzīvē, manā sirdī, manā garā notiek revolūcija. Tā visu apgriezīs tev ar kājām gaisā jeb otrādi – noliks uz kājām.

Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu. (Apustuļu darbi 9:31)

Tātad vārds “prieks” un vārdi “Svētais Gars” Bībelē ir bieži minēti kopā.

Un mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni. (Apustuļu darbi 13:52)

Nevis par emocionālu prieku pirmkārt, bet jārunā par Svētā Gara izraisītu prieku. Par Svētā Gara izraisītu mieru, paškontroli. Nevis ar dzelžainu gribu piespiežoties, apspiežot savas emocijas, ejot pie psihologa, pie psihoterapeita. Es nesaku, ka tas ir slikti, bet saku, ka tas nevar būt pamats. Svētā Gara pilni un prieka pilni. Ja mums ir garīgais virziens, ja mēs esam gara cilvēki, tad tas, kas mūsos, Viņš ģenerē mums arī sakārtotas emocijas, bet emocijas ir mainīgas.

Interesanti, ka es, braucot uz dievkalpojumu šodien, “Kristīgajā radio” dzirdēju sprediķi. Es nezinu, Stenlijs vai kurš runāja, viņš teica draudzei: “Ja jūs paļaujaties uz emocijām, tad tā ir katastrofa.” Es braucu un dzirdu, nodomāju un skaļi arī pateicu: “Cilvēks miesā bez gara šo nevar saprast. Bet gara cilvēki to var saprast.” Tas ir kaut kas dziļš, iekšējs, ko var izjust, bet ne tādā veidā ar emocijām, kā mēs esam pieņēmuši to. Viņa tronis ir celts tavā sirdī. Ja Viņš valda tavā sirdī, Viņš pārņem tavu sirdi un kontrolē tavas emocijas, kontrolē, ko tu domā, kā tu rīkojies. Un tajā pašā laikā tu esi partneris, nevis īpašums. Tu pats nodod, tu pats atver sirdi gaismai. Un tu ļauj Viņam darboties sevī, un līdz ar to notiek visas lietas.

Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas. (2. Korintiešiem vēstule 6:4-10)

Šis sprediķis, ko es runāju šodien, ir ārkārtīgi spēcīgs. Šie vārdi ir neparasti spēcīgi. Šie vārdi ir svaidīti.

Svētais Gars, es lūdzu, pārklāj katru, kurš lasa šajā brīdī! Atver savu sirdi, atver savus sirds logus! Pacel savas sirds buras! Sagatavo savus sirds traukus dzīvā ūdens straumēm, dzīvībai! Jēzus saka: Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un pārpilnība. Dzīvība un pārpilnība!

[..] Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. (Jāņa evaņģēlijs 10:10)

Un Pāvils saka: “Mēs visās lietas parādāmies kā Dieva kalpi.” Pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā. Bezmiega naktis varētu saukt par emocijām arī? Ir kādam bijušas bezmiega naktis? Ir kāds satricinājums, priecīgas notikums vai slikts notikums, vienkārši ir slimība, varbūt kafiju sadzēries pirms gulēt iešanas. Kādas ir emocijas bezmiega naktīs?

Atslēgas vārdi ir “kā noskumuši un tomēr priecīgi”. Tas ir Pāvils, kurš bija ļoti ciešās attiecībās ar Svēto Garu. Vēstules tieši un faktiski Jaunās Derības lielākā daļa ir Pāvila. Viņš ir liels apustulis, tajā pašā laikā, kā viņš pats saka, mazākais no visiem. “Jo tad, ka es esmu nespēcīgs, tad Viņš ir spēcīgs.” Tā ir Viņa darbība, tā ir Viņa žēlastība, tas ir Viņa spēks. Tie neesam vairs mēs. Ir punkts, kur mūsu spēks beidzas. Un ir punkts, kur sākas Dievs spēks, Viņa varenība. Jo Viņš saka, ka Mans spēks tavā nespēkā varens parādās.

[..] Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās. (2. Korintiešiem vēstule 12:9)

Kā noskumuši un vienmēr priecīgi. Es vairākas rakstvietas minēšu, Bībelē tas ir centrālais koncepts. Emocionāli tu esi noskumis. Tur ir rakstīts “sitienos”, “bailēs”. Bailes ir emocijas. Un bezmiega naktīs ir daudz emociju. Tur uzskaitīts ir. Noskumis – tās ir emocijas. Pat rakstīts ir, ka noskumis gars “sagrauž kaulus”. Bet priecīgs gars iepriecina un atveseļo.

Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus. (Salamana pamācības 17:22)

Bet viņš saka: “Kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi.” Tas nozīmē emocionāli noskumis, bet garā priecīgs. Kā es teicu, es šeit neminu vārdu “laime”, jo nedaudz savādāk ir Bībelē izprasts vārds “laime”. Jā, tam seko emocijas. Seko tavam gara stāvoklim, kad Svētais Gars ir tevī iemājojis un kontrolē to, kas notiek tavā sirdī, tad arī attiecīgi Viņš liek tev just pareizas emocijas par pareizām lietām. Viņš palīdz tev izšķirt un dod pareizas domas. Jo Jēzus saka, ka aizstāvis, Svētais Gars, nāks un atgādinās jums to, ko Dievs jums ir mācījis.

Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. (Jāņa evaņģēlijs 14:26)

Tu vispirms kaut ko ieliec sevī, jo “vārdi, ko Es jums runāju, ir Gars un dzīvība”. Tu esi ielicis sevī Dieva vārdu. Tavs gars ir dzīvs. Tu esi pieņēmis Kristu, tu esi augšāmcēlies, kas bijis, ir pagājis, viss ir jauns. Viņš ir izņēmis tev akmens sirdi un ielicis miesas sirdi. Jauna sirds – tu esi jauns cilvēks. Es ticu, ka cilvēks, kurš ir Kristū, ir pilnīgi jauns cilvēks. Bet dvēsele ir jāpārģērbj, dvēsele ir jāatjauno, bet garā tu esi jauns cilvēks. Tu tāds esi, un tev ir jāpanāk, ka tas, kas ir iekšā, parādās arī tavās emocijās, parādās arī tavā rīcībā, tavā dzīvē, kalpošanā – parādās tas, kas ir tevī. Bet tu nevari to piespiest ar varu. ”Ne ar varu, ne ar spēku, bet ar Manu Garu,” saka Dievs. Svētais Gars strādā sadarbībā ar mūsu garu. Kā noskumuši un tomēr vienmēr mēs esam priecīgi. Tātad ir būtiska atšķirība starp emocionālu prieku, mieru, labsajūtu un laimi. Liela atšķirība starp garīgu un emocionālu. Un arī zinātne apstiprina to, ka kaut kas līdzīgs no šiem piejaukumiem bija arī Jaunās Derības laikos. Tas nāk no sengrieķu un citiem filozofiem. Bija dažādi virzieni. Pāvils un Pēteris šīs dažādās mācības apkaro. Viena no šīm mācībām ir tuvāka Bībelei.

Hedoniskā laime nozīmē – reāls, emocionāls prieks, reāla labsajūta, labs garastāvoklis. Tajā pašā laikā šī emocionāla laime ir ļoti nepastāvīga un peldoša. Tā ir nepastāvīga un peldoša. Šeit, virs zemes, kamēr tu dzīvo, tev maksimāli labi jājūtas. Tas nozīmē, ka tu dari visu, kas tevi dara laimīgu. Ir daudz tādu mācību – dari visu, kas ienāk prātā, bet galvenais, ka tu esi laimīgs: šķiries, precies, daries. Tas, ka tev bērnu bariņš paliek un tu pamaini partneri, ir nekas, galvenais – ka tu esi laimīgs. Labāk ir izšķirties, nekā tie bērni redz, kā mēs kašķējamies. Ir daudz un dažādu citu opciju, kā to visu var risināt. Varbūt pilnībā neatrisināt, bet ir dažādas citas iespējas. Kad tev jau ir bērni, man liekas, ka tur opciju nav, ja tu gribi, lai tavi bērni ir veseli. Un tu nevari “aizbāzt dvēseles caurumus” ar dvēseliskām lietām.

Ir lietas, kuras risina tikai Svētais Gars. Ir lietas, un ne tikai negatīvas lietas, bet arī kaut kādas izlaušanās lietas, tālākā virzība un mērķi, kuras var atrisināt. Ir lietas, kurās uz priekšu tu vari virzīties tikai tad, kad Svētais Gars to izdara. Mēs nevaram piespiest Svētajam Garam darboties. Tā ir dāvana. Bībele saka, ka Svētais Gars ir dāvana. Kad pirmie apustuļi saņēma Svēto Garu, viņi tā arī sludināja: “Atgriezieties no grēkiem un pieņemiet arī Svētā Gara dāvanu, kas tiek dots visiem, kas tic.”

Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. (Apustuļu darbi 2:38)

Svētā Gara dāvana. Un es domāju, ja tu šodien vari labi justies, tā ir dāvana no Dieva. Tā ir žēlastība, kas izriet no Gara. Tātad vieni bija filozofijas piekritēji, kas uzskatīja, ka jāņem no dzīves viss, ko var, jābūt maksimāli laimīgiem. Bet otri piekritēji bija, un tas jau ir tuvāk Bībelei eudaimonia (grieķu valodā) – eudaimoniskā laime. Es domāju latviski tas droši vien būs – eudēmoniskā laime. Droši vien, ka tā būs. Bet ir tādi vārdi, kurus laikam katrs tulko, kā grib, kā kurā grāmatā droši vien būs. Bet tas ir dziļš iekšējais piepildījums, jēga un stabilitāte. Tā ir garīgā laime, kas nav saistīta ar emocijām. Un tas ļoti precīzi atbilst Bībelei. Atšķirība: pirmais ir emocionālais prieks un laime, bet otrs ir garīgais prieks, kas nav emocijas. Tieši no Gara, tā ir žēlastība. Tā Dievs ir iekārtojis. Viņš nav emocijas. Cilvēka emocijas, prāts tiek regulēts, un to dara Svētais Gars, bet tajā pašā laikā mēs joprojām esam miesā un emocijas staigā. Tas nozīmē, ja mēs paļaujamies uz hedonisko laimi un labsajūtu un pamatā mums nav eudaimoniskā laime jeb prieks no Svētā Gara un Svētajā Garā, tad tu vari mēģināt risināt, būt priecīgs, laimīgs, un tas ir nebeidzamais apburtais loks, kas būtībā neved uz piepildījumu. Pats svarīgākais, ka mēs ticam, ka ir dzīve arī pēc nāves. Mēs ticam, ka ir platais ceļš un šaurais ceļš. Mēs ticam. Es ticu, ka tāds ir. Es ticu, ka es esmu uz šaurā ceļa. Es ticu, ka tā ir mana atbildība – vest cilvēkus pa šauro, nevis pa plato ceļu. Pat zinātne apstiprina, ka ir divas dažāda veida laimes. Šo rakstvietu nopietni varēs pārdomāt. Tas ir Vecajā Derībā, Āmosa grāmatas 5. nodaļā, no 4. līdz 21. pantam trīs reizes uzsvērts:

“Jo tā saka Tas Kungs Israēla namam: “Meklējiet Mani, tad jūs dzīvosit!” (Āmosa grāmata 5:4)

Šeit ir trīs reizes uzsvērts: “Meklējiet To Kungu, meklējiet Mani.” Neguliet, nepalaidiet garām nevienu vārdu, jo es zinu, kā bieži vien klausās cilvēki. Bet tas vien jau, ka tu esi šeit, kaut kādā mērā Svētais Gars tevī darbojas. Āmosa grāmatas 5. nodaļā, kas ir Vecajā Derība, teikts:

“Meklējiet Mani, tad jūs dzīvosit!” (Āmosa grāmata 5:4)

“Meklējiet To Kungu, tad jūs dzīvosit!” (Āmosa grāmata 5:6)

Un arī sestajā pantā:

“Meklējiet Viņu” [..]. (Āmosa grāmata 5:6)

Vienā rakstvietā trīs reizes: “Meklējiet Viņu, meklējiet Mani, meklējiet To Kungu.” Varbūt kāds pamanīja manu postu, bet mans sprediķis nav bāzēts uz šo notikumu. Es par to neko nezināju, bet tas labi iekļaujas, jo es ieliku postu ar 2006. gada fotogrāfiju, kas ir fotografēta Jaltā kopā ar evaņģēlistu Dmitriju Makarenko, kurš ir ietekmējis simtiem, tūkstošiem cilvēku dzīves Ukrainā un arī aiz robežām. Viņš bija tas cilvēks, no kura arī es esmu ietekmējies un iedvesmojies. Cilvēks, kurš atbalstīja mani visās šajās evaņģelizācijas tūrēs. 2006. gadā četros vai piecos mēnešos mēs izbraukājām 52 Ukrainas pilsētas. Un tā jau nav Latvija. Tur no vienas pilsētas līdz otrai bieži vien ir tā, kā visai Latvijai cauri izbraukt. Viņš bija tas, kurš organizēja tieši tos punktus un palīdzēja ar pašu būtību, lai man būtu kur braukt. Es nezinu, kā būtu, ja es toreiz nebūtu braucis, ja es nebūtu paklausījis Svētajam Garam. Nu man Svētais Gars tā vienkārši neko nepateica, kā visam ir jābūt. Man bija jāaizbrauc pie cilvēkiem, pie reāliem mācītājiem, pie reālām mega draudzēm, pie reāliem Gara cilvēkiem. Īpaši kādā pilsētā, kur bija reāla Gara darbība, no kurienes viss sākās. Šie cilvēki ir citādāki. Viņi ir ar paliekošu Dieva gaismu apspīdēti. Man tur bija jābūt pie viņiem, man bija jārunā ar viņiem. Man bija vajadzīgs, lai viņi lūdz par mani. Man bija vajadzīgs tur kalpot. Man bija vajadzīga šī mijiedarbība. Un redzi, šis cilvēks spēlēja vienu no tādām pamata lomām manā dzīvē, ka es tur varēju būt. Viņš nomira, un viņš ir debesīs. Tur vienlaicīgi vēl zināms cilvēks ir miris vienā dienā ar viņu, arī pazīstams. Tajā pašā laikā arī Aleksejs Ļedjajevs ir slimnīcā. Viss notiek vienā laikā. Un zini, ko tas atgādina? Mācītājs jau ir pārcilvēks. Un tev tas ir attaisnojums, kāpēc tu nemeklē Dievu. Gan jau mācītājs man iedos, vai ne tā? Gan jau viņš dos. Jā, es došu, kamēr vien elpoju, protams. Meklēšu un došu, meklēšanu un došu. Bet tam jāiet ir tālāk, ka tu to no manis uzņem, un pats meklē un tu dod. Arī tu dod. Es vienkārši pierakstīju klāt šo pašu: “Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš ir atrodams, kamēr vēl saka “šodien”.” Jo realitātē tev jau ir tikai šodiena. Jaunieši droši vien domā – man vēl daudz gadu ir priekšā. Mēs vispār neko nezinām. Mums ir šodiena. Tu jau vari plānot rītdienu, bet tev ir tikai šodiena. Mēs neko nezinām par rītdienu. Tas nenozīmē, ka mums ir jāpadodas, un līdzīgi kā arī Apustuļu darbos lasām, ka tur visu sāka pārdot un izdalīt visu savu mantu. Viņi sāka komūnas veidot. Viņi domāja, ka tūliņ nāks Jēzus un viss beigsies. Kā mēs redzam, Jēzus kaut ko citu ar to domāja. Acīmredzot, tas veids, kā Viņš nāk un kad nāks, to neviens nezina. Viņš saka: “Meklējiet To Kungu.” Āmosa grāmatā tālāk teikts:

“Bet viņi nicina to, kas vārtos pārmāca, un ienīst to, kas runā patiesību.” (Āmosa grāmata 5:10)

Tas, kas vārtos pamāca, ir mācītājs, tie ir pravieši un citi Dieva kalpi.

“Un ienīst to, kas runā patiesību.” (Āmosa grāmata 5:10)

Tu saproti, ka es šeit sludinu patiesību. Es sludinu Svētajā Garā. Kaut kādi cilvēcīgi piemaisījumi visiem ir, neesmu nekāds ideālais, ne perfektais, bet būtībā es sludinu Garā. Es runāju Gara lietas un arī visas citas paralēlās lietas. Visas ir kopā saistītas. Tas viss ir mans aicinājums no Svētā Gara, kurā es eju. Mans pamatu pamats, mīļie draugi, tā ir garīgā dzīvība manī no Svētā Gara un draudze. Tas ir pamatu pamats. Un redzi, bet viņi nicina to, kas pamāca. Tu klausies un laid gar ausīm. Piemēram, Āmoss saka tā:

[..] Jūs nedzīvosit namos, ko esat cēluši no kaltiem akmeņiem; jūs nedzersit arī to vīnu, kura kokus jūs esat stādījuši labi ierīkotos vīnadārzos. (Āmosa grāmata 5:11)

Bēdas tiem, kas ilgojas pēc Tā Kunga dienas! Tā būs līdzīga tam, kā kad vīrs bēgtu no lauvas un kristu lāča nagos [..]. (Āmosa grāmata 5:18-19)

Iedomājies, cilvēki gaida to dienu. Mēs lūdzam par Dieva svētību. Mēs lūdzam par kaut kādām situācijām. Es nesaku “problēmu”, jo man tādu nav. Ir situācijas, un es domāju, ka arvien vairāk cilvēkiem draudzē ir tikai situācijas, vai ne? Ir situācijas, un situācijās vajag risinājumu. Ir situācijas, kuras tu nevari tā vienkārši sekli atrisināt. Tās ir risināmas tikai Gara līmenī, tikai sadarbībā ar Svēto Garu. Ne emocijās, ne dvēselē, ne miesā, bet Garā un no Gara visas lietas. Un šīs situācijas ir. Un redzi, ko nozīmē, kad jūs dēstāt un gaidāt svētību: “Es taču lūdzu, es taču kalpoju, es gaidu svētību,” bet Dieva Vārds saka, ka svētības vietā jums būs šausmu diena. Tur tā ļoti tas ir tā pārspīlēti teikts, bet viņiem tās bija šausmas. Tādā valsts mērogā tās arī var būt šausmas. Mēs zinām, no kuras puses, visticamāk, tās agri vai vēlu atnāks kaut kad. Kam jābūt ir gataviem. Tas viss var būt. Tas nozīmē, ka nedzert un neēst no saviem augļiem, gaidīt Tā Kunga svētību, gaidīt atbildi no Dieva, bet risināt dvēseles līmenī. Tas ir līdzīgi, ka tu bēdz no tās problēmas, tu bēdz no vilka un ieskrien lācim nagos, jo Svētais Gars neko tādu tev nebija licis darīt. Tu nemaz nevarēji citādi, jo tu jau esi dvēselisks cilvēks. Tu esi emociju vadīts un putrojies. Kāda ir Svētā Gara vadība? Redzi, bēg no vilka. Es risinu savas situācijas ne Gara līmenī, bet miesas līmenī. Tas vispār ir primitīvi, piemēram, kautiņš, ko atrisina ar kulaku. Gribās kādam iegāzt. Tas pat nav dvēseles līmenis. Visi, kas te kožas un plēšas savā starpā, tas jau vispār vairs nav nekāds dvēseles līmenis. Tas ir tuvu miesas līmenim, tā kā dzīvniekiem. Cilvēki jau vien mēs esam. Es esmu redzējis, kā uz ielas izlec no mašīnas cilvēki un kaujas. Kaut kāds incidents uz ceļa, cilvēki izleca ārā no mašīnas un sāka kauties. Es domāju, ka Gara cilvēki nesakausies. Meklējiet To Kungu un nerisiniet savas situācijas miesīgā, dvēseliskā, prāta līmenī vai emociju līmenī, bet Gara līmenī. Es saprotu, ka tu nesaproti. Es arī visu nesaprotu, bet vēl būs rakstvietas, kas visu paskaidros tev. Es ticu, ka mēs iekšēji to saņemsim un tas mainīs visu, un tā būs revolūcija tavā garīgajā dzīvē. Jo Svētais Gars tevī sāks risināt tavas situācijas. Svētais Gars tevī ģenerēs idejas un arī balansēs emocijas. Tās būs peldošas, bet tu garā būsi emocionāli laimīgs, piepildīts. Tev ir jēga, tev ir virziens un tas ir dziļi. Eudaimoniskā laime – bet man nepatīk tas vārds “daimoniskā”, bet nu tā to sauc psiholoģijā. Tikai garīgi risināmas situācijas. Ja mēs tās risinām dvēseliski, tad tas ir kā no vilka bēgt un ieskriet lāča nagos – apburtais loks. Tas ir līdzīgi kā loterijā. Cik cilvēks ieguva loterijā, cik viņš bija bagāts vai nabags, tik viņš paliks. Vai nu viņš spēj ar tādu naudu rīkoties, vai nu viņš nespēj. Tas atkarīgs, kāda ir iekšējā paradigma, bet mēs vispār nerunājam par iekšējo paradigmu. Es nerunāšu ne par aizlūgšanām, ne par afirmācijām, ne par kādām dvēseliskā līmenī kaut kādām zemapziņas pārmaiņām, ne par neironu ķēdēm. Nē, mīļie draugi, mēs runājam par paša Svētā Gara darbību gara līmenī. Tas ir dziļāk kā zemapziņa. Viņš dzīvo nepieejamā gaismā, neviens To nav redzējis. Kad es piedzimu no “augšienes”, arī tagad man ir tāda pārliecība, bet man nebija tā, ka man kāds to iedvesa. Bet tajā brīdī, kad es pieņēmu Jēzu, kā savu glābēju, kad šīs pārmaiņas manī notika, es visur gāju un sludināju. Es saku: “Mīļie draugi, te nav nekādas psiholoģijas, te nav nekādu āķu. Es esmu jauns cilvēks. Pieņem Jēzu Kristu kā savu glābēju, saņem Svēto Garu, un no tavām krūtīm tiek izņemta akmens sirds un ielikta miesas sirds. Tu esi jauns cilvēks. Es ticēju un ticu, ka esmu jauns cilvēks.” Kurā vietā jauns cilvēks? Jauns cilvēks garā. Ja tu kop savu garīgo dzīvi, tas parādās gara augļos no iekšas uz āru, tas parādās arī dvēselē un domāšanā. Tas parādās rīcībā, emocijās un pats svarīgākais – iekšēji.

Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. (Romiešiem vēstule 14:17)

Tu labi jutīsies arī tad, kad tevi kritizēs. Pāvils saka: “Sitienos kā noskumis, bet priecīgs.” Viņš pat nesaka “noskumis”, viņš saka “kā noskumis, bet priecīgs”. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. Meklējiet To Kungu, tad jūs dzīvosiet! Nemeklējiet dvēseliskus risinājumus, meklējiet Dieva risinājumu gara līmenī. Esi gara cilvēks! Dievs turpina:

“Es ienīstu jūsu svētku dienas un neieredzu tās un nevaru panest pat jūsu sapulču smaku!” (Āmosa grāmata 5:21)

Iedomājies? Pat sapulces, dievkalpojumus vai kaut kādas mājas grupiņas, vai kaut kādi cilvēki sanāk kopā, kas it kā ir ticīgi. Pat tas var būt Svētajam Garam nepatīkams. Kāpēc? Dvēseles līmenī mēs ķeram oksitocīnu. Es atnāku uz grupiņu, jo tur ir visi ir smaidīgi, viss labi. Pirmajam solītim tas jau ir labi. Tas ir dvēseles līmenis un tas ir nepastāvīgs. Dabūju jaunu darbu un pazudu. Tur arī pret mani labi izturas.

Lūk, ko saka pasaulē atzīti teologi. Es viņus visus te nesaukšu. “Draudzes cilvēka problēmas nav dvēseliskas, bet garīgas.” Teoloģija. Saproti, es nerunāju vienkārši to, ko pats izdomāju. Es stingri visu, ko es mācu, balstu rakstos. Citreiz es ļoti uzmanos, kaut ko nepareizi iegaumēt. Es vienmēr tā – tagad šis ir apgalvojums, tā ir patiesība. Es izpētu, ko teoloģijā pasaule atzīst, saka, un tikai tad ļauju tam nostiprināties sevī. Redzi, tās nevar atrisināt tikai ar psiholoģiju. Iedomājies? Džons Skots saka: “Dvēseles nemiers bieži ir garīgs sakņu simptoms,” un neviens psihoterapeits to nevar atrisināt, neviens izaugsmes klubs to nevar atrisināt. Te nerunājam par to, ka tev nevajag gudrību. Tāpēc jau Bībelē ir gudrības grāmatas. Bez gudrības tu būsi vienkārši garīgais cilvēks, kurš ilgi nebūs garīgs, jo tu jau nespēsi sevi vadīt, jo tev nav gudrības. Tas viss ir svarīgi, bet pamatā viss ir jāsāk no pareizās puses – no sava gara. Redzi, “Dvēseles nemiers bieži ir garīga sakne.” Tālāk, Rihards Fosters: “Dvēseles dziedināšana sākās tur, kur cilvēks ļauj Garam pieskarties saknei, nevis simptomiem,” nevis dvēselei, bet Garam.

Tu aizbrauc uz inkaunteru, uzraksti mīlestības vēstuli. Tur ir tāda lieta. Ko tu gribi caur to, ka tu rakstīji šo vēstuli? Dvēseles līmenī kaut ko atrisināt vai gara līmenī? Vai tu inkaunterā dzirdēji par vīziju, par personīgām attiecībām ar Dievu? Vai tikai par šo vēstuli dzirdēji? “Man tagad ir piedošana.” Tas viss ir ļoti svarīgi un tomēr. Mēs psiholoģiski, zinātniski un vispār cilvēcīgi zinām, ka komanda ir spēcīgāka nekā viens cilvēks. Draudze tev nav “komanda”. Ja mēs nākam uz draudzi ar domu: “Te ir komanda, labi cilvēki, es kļūstu stiprāks,” tad mēs paliekam dvēseles līmenī. Bet domā tā: es nāku uz draudzi, Svētais Gars, es zinu, ka šie cilvēki ir Gara vadīti un šī ir Gara vadīta draudze. Tu atnāc uz draudzi, Svētais Gars piepilda mani, Svētais Gars vada mani un rada izmaiņas manā garā. Svētais Gars darbojas caur to, ka tu esi draudzē. Un to nevar izskaidrot cilvēcīgi tikai tāpēc, ka komandā ir spēks. Tās ir divas dažādas lietas. Es saprotu, ka es runāju tādas lietas, kuras uzreiz tā neaiziet. Tāpēc mēs vēl runāsim, lūgsim un grupās pārrunāsim šo vārdu. Es ticu, ka ne tikai tavā dzīvē, bet tavu līdzcilvēku dzīvēs, tavos lēmumos Svētais Gars būs klātesošs. Un ka tavā garīgajā dzīvē, un ne tikai garīgajā dzīvē, notiks garīga revolūcija. Jēzus revolūcija! Cits teologs: “Mēs ārstējam emocijas, bet problēmas ir garā.” Tā ir teoloģija. Nākamais: “Kristīgā dzīve nav dvēseles terapija, bet gara transformācija.” Nevis zemapziņas transformācija, kas ir ļoti svarīga arī, ka mēs pārģērbjam savu dvēseli, novelkam nost veco, un uzvelkam jauno, bet tā jau vairāk ir dvēseles terapija. Vajag garu pārģērbt – un to dara Dievs. To dara Dievs caur to disciplīnu, kādu Viņš mums ir paredzējis – Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Ar pareizu attieksmi ļaut Svētajam Garam savā dzīvē, savā garā darboties. Nākamā rakstvieta vienkārši ir kaut kāds kosmoss. Nu labi, man tas vienkārši ir kaut kas tāds! Saprotiet, es nedzīvoju tikai no maizes vien, bet no katra vārda.

Es esmu pārliecināts, ka mēs nebūsim šo rakstvietu tā izpratuši. Es to pats tā nebiju izpratis. Jo tu vairāk ej dziļumos, jo vairāk vispār izproti, ko tas Jānis domāja. Es vairāk saprotu, kāds bija Jānis. Viņš saka:

Ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds [..]. (1. Jāņa vēstule 3:20)

Par kādu sirdi šeit runā? Ja virspusēji skatāmies – sirds ir gars, nē, emocijas! Pārsvarā “sirds” Bībelē vienmēr ir emocijas. Gars ir gars, dvēsele ir dvēsele. Šeit runā par emocijām. Ja mūsu emocijas mūs pazudina, ja mūsu sirds mūs pazudina, ko tas nozīmē? Nu putra ir emocijās. Dievs ir lielāks par tavu putru. Dievs ir lielāks par manām emocijām. Dievs – Viņš ir lielāks. Kurā vietā? Gara līmenī, nevis dvēseliskā līmenī, aizbāžot savus caurumus kaut kādus, pārkrāsojot dvēseli. Ja mēs bēgam no vilka un ieskrienam lāča ķetnās, mēs risinām garīgas lietas dvēseliskā līmenī, mēs pārkrāsojam dvēseli, apspriežam emocijas, mācāmies labi izturēties, bet iekšēji nav pārmaiņu. Es tik daudz visu to esmu redzējis. Vai nu tev ir Gars, vai nu tev nav Gara, vai nu tu meklē Dievu, vai nu nemeklē Dievu. Un ar to viss ir skaidrs. 2Tu dzirdi dažus vārdus, un tev viss ir skaidrs. Meklē Dievu, un tad viss būs labi, jo Svētais Gars sāks kontrolēt to, ko domā un dari. Viņš to ģenerēs un tev palīdzēs. Tas nenozīmē, ka Viņš ņems zem tādas kontroles, ka tagad diktēs, ko darīt. Nē, bet Viņš veiksmīgi darbojas tevī. Ja sirds pazudina, Dievs ir lielāks nekā sirds un zina visas lietas, kā tev ir labāk. Dievam ir īpašs plāns – labākais plāns tieši tavai dzīvei. Jautājums ir: vai tu risināsi savas lietas dvēseliski, vai tomēr paļausies uz Dievu, uz Svēto Garu? Pavēli Tam Kungam savus ceļus, gan jau Viņš darīs.

Mīļie, kad mūsu sirds nepazudina mūs, tad mums ir paļāvība uz Dievu. (1. Jāņa vēstule 3:21)

Kad paņēma savu sirdi zem kontroles, sāka kontrolēt pats savas emocijas, tad ir paļāvība uz Dievu. Ja sirds nepazudina, tad Viņš vada. Ja mēs ļaujam Viņam regulēt mūs no iekšienes, tad mums ir paļāvība uz Viņu, un ja mēs uz Viņu paļaujamies, tad arī attiecīgi mūsu sirds nepazudina. Divi līmeņi – dvēseliskais un garīgais.

Un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams. (1. Jāņa vēstule 3:22)

Garīgais virziens ir pareizs — no gara, neskatoties uz emocijām vai fizisko stāvokli. Tālāk 24. pantā:

Kas Viņa baušļus tur, tas paliek Viņā un Viņš tanī, bet no tā mēs noskārstam, ka Viņš paliek mūsos, proti, no Gara, ko Viņš mums ir devis. (1. Jāņa vēstule 3:24)

Un pēc tā mēs noskārstam, ka Viņš paliek ir mūsos no Gara, ko Viņš mums ir devis. Jo mīlestība, miers, prieks, taisnība un paškontrole ir gara auglis.

Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! [..] Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. (Filipiešiem vēstule 4:4; 6)

Runa ir par lūgšanu, kas ietver draudzi, lūgšanas, vārdu, kas ir izšķirošs, lai Gars varētu dzīvot un augt tevī. Tas ir Dieva darbs, ne mūsu darbs. Dvēseli mēs varam remontēt, bet garu — tas ir Dieva darbs. Un no gara tiek ietekmēta arī dvēsele un miesa. Un lūgšanas lai nāk Viņa priekšā.

Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 4:7)

Un Dieva miers, kas ir augstāks par domām un par sirdi, un pasargās ko? To pašu sirdi un tās pašas emocijas. Ja Svētais Gars ir tevī, tavā garā. Un tu rūpējies par to, lai šī vieta vienmēr būtu atvērta Viņam. Vissvētākā vieta, centrālā vieta, kur mājo Viņš, ir cilvēka gars. Viņš dzīvo netveramā gaismā – cilvēka garā –, ko neviens nav redzējis un nevar redzēt, tā Bībele saka.

Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! (Filipiešiem vēstule 4:8)

Tas nozīmē rūpēties par dvēseli ar pozitīvu domāšanu Dieva vārdā, ar apliecinājumu, lūgšanu un būšanu draudzē. Un tajā pašā laikā caur dvēseli garā. Bet tas, kas notiek garā, tā ir Viņa žēlastība, dāvana, Viņa darbība tevī un Dieva miers. Ja garā ir Dieva miers, Viņš pasargā arī tavas domas, tavu gribu un tavas emocijas. Viņš balansē un svētī, tas ir dzīvības avots. Dieva miers ir prieks un laime sirdī. Gara miers un Gara prieks. Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet mīlestība, taisnība, prieks un miers Svētajā Garā. Kur to dabūt? Pāvils saka pavisam vienkārši.

Un, ko jūs esat mācījušies un saņēmuši un dzirdējuši un redzējuši pie manis, to darait. Un miera Dievs būs ar jums. (Filipiešiem vēstule 4:9)

Šeit no Pāvila jāmācās, caur dzīvu cilvēku, tāpēc ir mācītājs un viņš sludina, tāpēc ir Dieva vārds un konteksts. Tāda ir Dieva kārtība, tāpēc ir draudze. Noslēgumā Pāvils saka:

Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Filipiešiem vēstule 4:13)

Kad viņš spēj? Tad, kad dara savu darbu Viņa Garā, ka Viņš dara viņu stipru. Tas ir Svētā Gara darbs, ne cilvēka darbs. Tās nav tikai afirmācijas, tas ir Svētā Gara darbs. Tā nav tikai komanda, tas ir Dieva darbs un Dieva darbība caur Viņa instrumentiem. Tas ir pamatu pamats.

Jūs, bērniņi, esat no Dieva un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. (1. Jāņa vēstule 4:4)

Tu esi uzvarējis miesu, esi uzvarējis savu dvēseli. Kādā veidā? Dievs ir uzvarētājs, Kristus ir uzvarētājs augšāmcelšanās spēkā – Svētā Gara spēkā. Caur ko? Caur to, ka tu baro savu garu. Tu esi jauns radījums, to apzinies, un dzīvo kā jauns cilvēks. Kas ir lūgšanas un būšana draudzē.

Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. (1. Jāņa vēstule 4:1)

Ko tu liec sevī? Ko tu atļauj sev domāt? Ko tu ielaid sevī? Vai tu vari klausīties sprediķi divas stundas? Nebūs divas stundas, bet neko nevar zināt. Kad bijām Roterdamā pie Dāga Hevarda-Milla, viņš sludināja piecas stundas. Un tu sēdi un klausies, mazliet pa starpai iesnaudies, jo tas notiek visu dienu — vairākas sesijas. Un viņš runā un runā. Es tikai vienu vārdu atceros visu laiku “really” (angliski – patiešām). Man Pēteris tulkoja pie auss, brīžiem jutu, kā aizpeldu. Un pēkšņi Pēteris man saka: “Viņš uz jums skatās.” Es pamodos, izkontrolēju situāciju, viss kārtībā. Bet es atbraucu nedaudz citādāks mājās, nekā aizbraucu uz turieni.

Bet to, brāļi, es saku: laiks ir īss. Tādēļ turpmāk precētie lai ir kā neprecēti; un kas raud, kā tādi, kas neraud; un kas priecājas, kā tādi, kas nepriecājas; un kas pērk, kā tādi, kas to negrib paturēt. (1. Korintiešiem vēstule 7:29-30)

Teikšu tā: kam ausis ir, tie lai dzird. Ja tev ir garīgās ausis, tad dzirdi, jo īpašas pamācības nebūs. Un grupiņās bieži vien jūs šo nedabūsiet, tā vienkārši ir. Es vienmēr esmu soli priekšā, tāpēc es esmu šeit. Un grupiņā tu nevarēsi dabūt šo kodolu tieši savai situācijai, tāpēc tev ir šeit jāklausās ar garīgām ausīm. Precētie lai ir kā neprecēti. Noskumušie vienmēr priecīgi garā. Ko nozīmē – precētie kā neprecēti? Ir pētījums, kas nav garīgs pētījums, saskaņā ar datiem, laulātais partneris nosaka līdera enerģijas līmeni par 70%. Un zaudē efektivitāti attiecību, nevis darba dēļ. Par attiecībām kā tādām Bībele un Pāvils ļoti daudz runā, par to arī šajā 1. Korintiešiem vēstulē, septītā nodaļā. Teologs Džons Skots: “Garīgais vadītājs var zaudēt savu aicinājumu, ja viņa tuvākais cilvēks nespēj nest to pašu garīgo intensitāti.” Tajā pašā laikā Pāvils saka: ja tu esi nācis pie Dieva un tavs partneris nav ticīgs, nešķiries, bet paliec tajā stāvoklī, kurā esi.

Bet laulātiem es pavēlu, tomēr ne es, bet Tas Kungs: sievai nešķirties no vīra (1. Korintiešiem vēstule 7:10)

Ko es varu teikt? Šāds cilvēks kļūst neefektīvs. Viņš mani var aizvainot šad tad, jo mājās ir kaut kas tāds, kas visu laiku velk atpakaļ, jo viņi ir kopā. Kad cilvēki paši izvēlas sev neatbilstošu partneri, viņi zaudē savu aicinājumu. Ir arī neliela cerība. Džons Skots turpina: “Garīgā vadība prasa vienotu ritmu. Ja partneri dzīvo katrs citā ritmā, līderis zaudē virzienu.” Cik svarīgs ir tavs laulātais partneris! Tāpēc Pāvils saka: lai precētie ir kā neprecēti, un arī otrādi. Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka arī laulība, apzinoties to, ja nav vienādas garīgās intensitātes, un te nav runa par to, ka otra puse vispār nav ticīga. Bet arī tad, ja nav vienas intensitātes, tas atņem enerģiju. Bībele to māca, Ahabam bija Jezabele. Viņš zaudēja sevi un zaudēja Dievu. Beigu beigās zaudēja savu dzīvību. Ādams paklausīja Dievam vai sievai? Tā nu tas notiek. Tā ir emocionāla un psiholoģiska ietekme, tās var būt dažādas. Bet mūsu gadījumā tā ir garīga ietekme. Tātad precētie lai ir kā neprecētie. Tas nozīmē, ka šādiem cilvēkiem, kuri tā ir izvēlējušies. Es tagad nesaku, ka tā būtu jādara, bet tā mēs darām, ja tā notiek. Es pateikšu, kas to var glābt. Es tev pateikšu, kā tu vari saglabāt savu aicinājumu par spīti visam. Trīs lietas, bet tas būs grūtāk nekā citiem. Tas ir iespējams, bet tikai tad, ja ir šīs trīs lietas:

1) Tu dzīvo ļoti disciplinētu garīgo dzīvi. Nevis vienkārši “kaut kā” disciplinēti, bet ļoti disciplinēti.

2) Tavs partneris nav aktīvi pret tavu aicinājumu, viņš nenostājas pret to. Tas ir obligāts nosacījums.

3) Līderim jeb šim cilvēkam ir garīga kopiena, kas viņu balsta. Viņam vajag vairāk uzmanības, vairāk sarunu un atbalsta. Vairāk mentoringa, vairāk Dieva vārda, attiecību ar Viņu un evaņģēlija. Un tad precētais ir kā neprecēts.

Ja kādam tā ir sanācis. Es visu to esmu redzējis, kam mājās ir neticīgs partneris, pēc tam tas viss nāk ārā nepārtraukti: stagnācija, enerģijas zudums. Punkts. Tā vienkārši notiek — tas tā ir. Ja mēs dvēseliski skatāmies uz to visu, tu tur meklē kaut kādus “aizbāžņus”, aizej no Dieva, bet, ja tu risini gara līmenī un pastiprināti meklē Dievu, tad tevī darbojas Svētais Gars. Tas, kas ir tevī, ir lielāks par šo ietekmi. Bet tā jau ir tava izvēle, vai tu meklēsi Dievu vai nē. Bet ir jābūt šiem nosacījumiem, tad tas ir iespējams.

Es, presbiteris, savam mīļotajam Gajam, ko es mīlu patiesībā. Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei. (3. Jāņa vēstule 1:1-2)

Tātad: Gars, dvēsele un miesa. Viņš novēl labklājību, kāda ir tavai dvēselei. Bet dvēseles labklājība ir atkarīga no tā, kāda ir tava garīgā labklājība, kāda ir tava iekšējā labklājība. Jānis saka savam māceklim: “Es tev novēlu, lai, kā ir tavā dvēselē, tas parādās tavā miesā, visās lietās — lai tev labi klājas, lai tu labi jūties, lai viss izdodas.” Gars ir pamats, bet dvēsele ir atspoguļojums, un dzīve ir auglis. Dvēsele reaģē uz apstākļiem, bet gars reaģē uz Dievu. Dvēsele, emocijas un prāts reaģē uz apstākļiem, bet gars uz Dievu. Cik ļoti mums visiem ir vajadzīgs Svētais Gars, cik ļoti mums visiem ir vajadzīgā Svētā Gara vadība! Bieži vien cilvēki domā, ka Svētā Gara vadība būs kaut kāds emocionāls uzplaiksnījums: “Dievs man kaut ko pateica”. Nē — neko tev neteica, ja tas neatbilst veselīgai mācībai. Ļauj Svētajam Garam darboties un neļauj nozagt savu aicinājumu. Jo kalpot Dievam — tas ir prieks. Kalpot Dievam ir prieks! To nevar aizstāt, īpaši tad, ja tu Viņu esi iepazinis. Ja mēs esam iepazinuši Dieva prieku un mīlestību. Jo mēs zinām, kas tas ir. Cilvēkam, kurš Dievu nav iepazinis, viņam liekas, ka viss ir normāli. Tā mēs dzīvojam, ņemam no dzīves visu, un tad gan jau kaut kas būs vai nebūs, pārdzimsim jaunā ķermenī. Mēs ticam, ko Dievs ir nolicis. Vienreiz dzīvot, un vienreiz mirt, un tad ir tiesa. Mūžīgā dzīvība vai pazušana. Katrs pats izdara savas izvēles. Vienas izvēles Dievs svētī, otras – nē. Vienas izvēles ir dvēseliskas, un otras ir Svētā Gara vadītas. Un kā tas notiek? Jēzus saka tā:

Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā [..]. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. (Mateja evaņģēlijs 6:2)

Un es nerunājam tikai par došanu, bet par pašu principu. Jo es saku šādiem cilvēkiem, kas dara, lai cilvēki redzētu, viņiem jau ir sava alga dvēseliskā līmenī. Jēzus saka: “Ja jūs darāt labu tiem, kas jums dara labu, jums jau ir sava alga. Ja jūs mīlat tikai tos, kas jūs mīl, jums jau ir sava alga.”

Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. (Mateja evaņģēlijs 6:6)

Tātad ir alga no pasaules — dvēseliska –, un ir alga no Dieva — garīga. Un garīgā alga, tas ir prieks, miers. Tas ir pats pamats un pats svarīgākais, Svētais Gars, kas darbojas tevī. No kā tu gaidi algu? Tāpēc arī ir Jēzus saka: mīliet pat savus ienaidniekus.

Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus [..]. (Mateja evaņģēlijs 5:43)

Jo, ja tu mīli tikai tos, kas tevi mīl, kāda alga tev būs? Tu sāc saprast kaut ko, kur mēs esam iebraukuši? Mēs esam iebraukuši gara līmenī. Tavā dvēselē un tavā garā ir sākusies revolūcija. Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās.

Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. (Mateja evaņģēlijs 6:5)

Cieņa no cilvēkiem. Es esmu dzirdējis: “Es esmu Dievu lūdzējs. Man ir grafiks, stundām lūdzu, es visiem varu parādīt.” Par ko tu lūdz? Mēs jau nezinām. Cilvēki, kas meklē Dievu, pat mācītāji esmu dzirdējis, tur jau aiziet līdz absurdam. attiecībās ar Dievu dara lietas, par kurām pat kauns runāt, ko pats izdomājis. Ko tu tur lūdz, es nezinu. Draudzē vajag lūgt, uz lūgšanām nāk gara cilvēki, kas apzinās, cik tas ir svarīgi. Ko tu kambarī lūdz, ja tu šeit nenāc? Ko tad tu tur mājās lūdz? Varu iedomāties, ka kaut kādu sviestu dvēseles, fantāzijas līmenī. Vai Svētais Gars var darboties šādā veidā? Saule dod gaismu, bet logs ir jāatver mums pašiem. Tas nozīmē, ka mēs nevaram piespiest Svēto Garu darboties sevī, mēs varam tikai atvērt logu. Piemēram, radio viļņi ir, tikai tev jānoskaņojas uz pareizo frekvenci, un skanēs. Elektrībai vienkārši jāpieslēdzas. Ūdens trauks ir jānoliek zem avota, jānoliek zem straumes. Tu nevari radīt pats šo plūsmu. Tu nevari pats ar treniņu vai ar kaut kādu “auto-treniņu”, ar apliecinājumiem vai komandā, lai panāktu garīgas izmaiņas. Mēs atveram sirdis ar vienkāršu, parastu garīgo disciplīnu. Kas ir garīgā disciplīna? Pagājušajā reizē es vienkārši ieteicu: būtu forši, ja slavēšanā vairāk būtu kaut kas garīgāks, kaut kas vērsts uz Svēto Garu, uz Dievu pašu, kaut kas dziļāks. Otrā dziesmu nevar gluži saukt par mažorīgāku, bet tā bija Svētā Gara iedvesmota, vērsta uz Dievu. Vai Dievs man pieskārās caur to? Jā. Vai pagājušajā reizē pieskārās? Nē. Jo pagājušajā reizē tas vairāk bija par “es varu”, par savu spēku, par sajūtām. Bet šodien tas ir cits līmenis. Mums ir jāmeklē Dievs.

Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! (Jesajas grāmata 55:6)

Kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, Viņam lai ir gods un mūžīga vara! Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt. (1. Timotejam vēstule 6:16-17)

Viņš dod mums bagātīgi baudīt, nevis tev jānopelna bagātību, dvēseliskumu, statusu vajag, bet uzdod sev – vai es vadu grupiņu statusa pēc, vai esmu Svētā Gara vadīts? Neliec cerību uz šo dvēselisko, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt.

Uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību. (1. Timotejam vēstule 6:19)

Man bija pravietisks sapnis. Man tas ir reizi gadā vai reizi divos. Uzskatu, ka tas bija no Dieva, un es to izstāstīšu. Ja to Dievs deva man, tad droši vien tas arī ir tev, jo mēs esam viena miesa Kristū.

Un tagad ķeramies pie tā, ko es redzēju. Un kaut kas tajā stāstā ir arī priekš tevis. Nevis kaut kas, bet tas ir tev. Es zinu, kā ir man, bet vienu zinu noteikti, ka Svētais Gars mani vada, jo tie, kas Viņu meklē, tie Viņu arī atrod, un tas vispār nav saistīts ar dvēseliskiem lēmumiem. Tad mans sapnis ir kontekstā ar to, ka es pēdējā laikā meklēju Dievu. Kā rakstīts ir Bībelē, ka mana sirds pat naktī ir modra. Šis arī bija apmēram piecos no rīta, pamodos pašā labākajā brīdī, bet es zinu, ka tā vajadzēja pamosties. Un interesanti, ka pirms tam tajā vakarā halo efekts. Es atbraucu mājās, bija jau vēls, izkāpu no mašīnas galvu izvēdināt un redzu, ka ap mēnesi ir tāds liels riņķis – halo efekts –, ko arī nofotografēju. Un pēc tam naktī – sapnis. Es neiesaku tagad katru sapni tulkot, bet reizēm tas atspoguļo kaut ko svarīgu. Ir bijušas lietas, kas sasaucas kopā, un šis ir kaut kas līdzīgs arī.

Pirms diviem gadiem, kad es tikko piecēlos no mirušajiem, sāku staigāt pa savu Līgatnes celiņu, kur es staigāju šurpu turpu, tas man bija kā likums, es vienkārši regulāru gāju, tas bija kā sports savā ziņā. Un bija tāda reize, es arī esmu stāstījis šeit, ka bija tumša nakts, un es priekšā redzu gaismu. Neatminos, ka kādreiz esmu tā redzējis, es paskatos atpakaļ, varbūt mašīna, bet nav nevienas, un visu ceļu līdz pat mājām bija gaisma, sākot no pusceļa līdz mājām. Priekšā gaisma ir, bet aizmugurē nav. Es domāju, ka tā nebija fiziska, bet garīga gaisma. Nav jau grūti saprast, ko Dievs caur to pasaka. Viņš ir gaismas Kungs. Jēzus saka, ka Viņš ir gaisma. Tikai uz priekšu atpakaļ neskatīdamies. Nevar ne draudzi, ne grupas, arī cilvēku dzīves nemainās būtībā bez Svētā Gara darbības, ir lietas, kur fiziskie spēki un zinātne beidzas. Un lietas, kur vajadzīga tikai Svētā Gara iejaukšanās. Tas notiek gara, nevis dvēseles līmenī.

Bija tāds kā pārgājiens. Blakus man bija cilvēki, un es sapratu, ka tie ir mūsu cilvēki, es nezinu kuri, bet bija. Kaut ko atpazinu, bet tas nebija svarīgi. Svarīgi bija tas, ka mēs ejam kopā. Es redzēju, pa ceļam ejot, daudz avotu. Un es eju, un avoti ir skaidri, dzidri, tāds zilgans ūdens un kādos no šiem avotiem ir cilvēki, kādos nav cilvēku, viņi guļ tajos avotiņos un relaksējas. Un tā doma: es taču meklēju to vietu, kur relaksēties, piebiedrojies, tu jau pirmo reizi neej kopā ar kādiem cilvēkiem. Saprotu, ka man kaut kur jāpievienojas, bet iekšēji zinu, ka jāiet tālāk, pie viena avota vispār neviena nav, bet tik un tā es eju tālāk. Un beigās es nonāku pie meža, un cauri mežam ved melna taka, nu tāda, kas ir tādos neapkoptos ezeros, kur cilvēki parasti nestaigā. Un es nezinu kāpēc, bet kaut kāds spēks tevi nes tālāk, tu ej, bet nezini, kas tev būs tur tālāk. Un vēl svarīga nianse, kā es teicu, tur bija avoti, atpūta un tā tālāk, un es nebiju pilnībā apģērbts, un man nedaudz kā tāda kauna sajūta, bet es eju pa to taku, un visu laiku ir tā, ka ir citu cilvēku klātbūtne un ne tikai cilvēku. Es eju cauri tam mežam un iznāku ārā, un man priekšā liels, dziļš ezers ar kristāldzidru ūdeni un krastā baltas smiltis. Un kaut kādas radības, tā kā cilvēki, tā kā suņi, bet viņi nenāk tajās baltajās smiltīs, nenāk tajā ūdenī, bet viņi tur ir. Netālu no ezera viņi ir, cilvēks uzvedas kā suns. Man nav patīkama sajūta, ka viņi tādi ir, bet mani tas neuztrauc. Es nolieku savas drēbītes un eju ienirt ezerā. Pamodos.

It kā parasts sapnis, bet ir tādas reizes, kad Svētais Gars kaut ko rāda, tu nomodā tā nevari saņemt, tas notiek miegā citā dimensijā. Arī sapņos Svētais Gars darbojas. Arī Jāzepam sapnī pateica ņem Jēzu un iet uz Ēģipti, jo Viņu grib nogalināt. To pateica sapnī. Ir dažādi šie veidi, bet pamats ir Dieva vārda veselīgs konteksts. Svētais Gars nevedīs pretēji Savam vārdam, nevedīs pretēji savam Garam. Svētais Gars nekad nekontrolēs otru cilvēku. Tā ir brīva izvēle. Laulībā nekontrolēs otru cilvēku, draudzē nekontrolēs, tev ir brīva izvēle, bet skaidrs, ka tu mācīsi Dieva ceļus. Un par to, ko es redzēju sapnī. Es redzēju, ka priekšā ir skaidrs, dzidrs ūdens, es redzēju to, ka es nepilnīgs esmu, redzēju to, ka es eju šauro ceļu, nesamierinos ar mazu ezeriņu, ar mazu dīķīti, mazu vietiņu. Bet pats galvenais – tu esi nepilnīgs, bet Jēzū tu esi svēts. Neviens cilvēks nav pilnīgs, bet tās pārmaiņas no Dieva tikai nāk no Gara. Šaurais ceļš nav tas patīkamākais ceļš, bet zini – Viņš vada.

Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr. (Psalms 23)

Ja garā esi pie skaidra ūdens, Viņš atspirdzina tavu dvēseli. Lai Jēzus Kristus un Svētais Gars vienmēr ir tavā tronī. Un es ticu, ka priekšā ir kaut kas liels, ne lielu mērķu piepildījums kā tāds, bet kaut kas liels, iepazīstot Viņu kā personību, liels tajā, kā Viņš vadīs un darīs.

Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā. (Psalms 27:4)

Viņa svētā vieta ir tava sirds. Lai tā ir skaidra, lai Dzīvā Gara pieskāriens apskaidro tevi, lai Viņš ir tavs spēks, Viņš ir tas, kas vada, kas dziedina, lai Viņš ir tas, kas ceļ. Ka mēs atveram savas sirds durvis Viņa mīlestībai, lai Viņa prieks, miers, lai Viņa mīlestība ir bagātīgi mūsos un lai Svētais Gars ražo mūsos Gara augļus!

Jo Viņš mani apslēpj Savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā Savas telts pavēnī un ceļ mani augstu uz klintskalna. Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam! (Psalms 27:5-6)

Altāra tuvumā nesīšu upurus – tas nozīmē, ka būs arī darbība, attiecīgi tā, kas izriet no Svētā Gara tavā sirdī, no tava gara dvēselē un miesā. Bez Svētā Gara nav prieka, nav miera, nav mūžīgās dzīvības un lietas, kurām nav cita risinājuma. Topiet Gara pilni! Meklējiet Dievu un nebēdziet no situācijām, bet risiniet tās Svētajā Garā, nevis dvēseliski.

Svētais Gars jau ir tevī, varbūt tu ikdienā tā nejūti, bet īpašās situācijās Viņš tevī darbojas. Jo Viņš tevi nes uz saviem spārniem!

Meklējiet Viņa vaigu! Svētais Gars, mēs Tev pateicamies par Tavu brīnišķīgo vārdu, Tavs vārds ir Gars un dzīvība, dzīvība mūsos! Mēs lūdzam pēc Tavas darbības, izlej no sava Gara mūsu sirdīs bagātīgi, arī mūsu dvēselēs prieku, mieru, saticību, mīlestību Garā un dvēselē! Lai mūsu darbības ir saskaņotas ar Tevi, Kungs! Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek! Mēs mīlam Tevi, mēs tiecamies pēc Tevis, Svētais Gars! Slava Tev, Kungs! Mēs pateicamies par izmaiņām garā, pateicamies par Tavu svētību, par laimi, prieku, mieru Svētajā Garā, mūsos, katra mūsu sirdī, mūsu vidū, katrā mājas grupiņā, ģimenē, visās attiecībās – visur lai valda Tava kārtība un Tava svētība! Lai nāk Tava valstība un lai Tavs prāts notiek kā debesīs, tā arī virs zemes, lai notiek mūsu garā, mūsu dvēselēs, prātos, mūsu emocijās, miesā, mūsu dzīvēs, ka mēs nodzīvojam šo dienu Tavam godam, Tavai slavai! Tu esi brīnišķīgs! Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Emocijas un Svētais Gars” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija