“Es nebaidos ne no Dieva, ne no velna,” tā dažus gadus atpakaļ Igors atbildēja kādai mūķenei. Tomēr drīz pēc tam “bezbailīgais” vīrietis piedzīvoja kādu īpašu notikumu, kas lika aizdomāties, ka eksistē kaut kas pārdabisks. Tagad viņš apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei” un ir pārliecināts, ka Dievs ir reāls un ka katram ir nepieciešams iepazīt Jēzu. Ielūkosimies Viņa stāstā.

“Visu mūžu dzīvoju kā jau lielākā daļa cilvēku – biju precējies, strādāju, atpūšoties patika iedzert ko grādīgu. Normāli likās krāpt sievu ar citām sievietēm un vispār uz daiļo dzimumu raudzījos ar netiklām domām. Attiecībās ar cilvēkiem bieži biju agresīvs, kā īsts “mužiks” varēju kārtīgi nolamāties un pavicināt arī dūres, ja man nepatika otra izturēšanās vai teiktais. Komunicējot ar cilvēkiem izturējos lielīgi, lepni, bravūrīgi, laikam pats nesapratu, ka tādējādi slēpju savu mazvērtību. Pirms vairākiem gadiem nomira sieva un tad dzīvē sākās strauja lejupslīde – rezultātā pazaudēju dzīvokli un nonācu bezpajumtnieku patversmē.

Tomēr nedomāju par to, ka man vajadzētu meklēt palīdzību pie Dieva. Tad kāda īpaša notikuma rezultātā mainīju savas domas, jo sapratu, ka eksistē kaut kas ārpus tā, ko varam redzēt un aptaustīt. Reiz darbā netālu no manis uzsprāga benzīna tvertne. Pēkšņi es biju it kā virs notikuma vietas un redzēju, kā vairāki cilvēki darbojas ap vienu gulošu vīru. Ieskatījos ciešāk un sapratu, ka tas gulošais esmu es. Pēc tam atmodos slimnīcā. No traumas atveseļojos ļoti ātri, taču nevarēju aizmirst piedzīvoto. Ieraudzīju, ka nav tikai materiālā pasaule. Man parādījās bijība pret Dievu, jo sapratu, ka Viņš eksistē, ka pārdabiskais ir reāls un ka mana dzīve Dieva priekšā nav pareiza. Domas par Dievu mani neatstāja, dažreiz apmeklēju baznīcu.

Bez jau esošām nelaimēm, atklājās vēl kāda ļoti nepatīkama lieta – man konstatēja vēzi. Veselības problēmas lika par sevi manīt, strauji zaudēju svaru, kļuvu nespēcīgs un vājš. Tas atkal lika aizdomāties par savu dzīvi, kā to dzīvoju un kas ar mani būs pēc nāves.

Pagājušā vasarā kādu dienu, kad sēdēju parkā uz soliņa, pie manis pienāca divas sievietes no draudzes “Kristus Pasaulei”. Viņas ļoti laipni izturējās pret mani, pastāstīja par Jēzu un uzaicināja uz draudzi. Toreiz nesaņēmos un neaizgāju. Pēc divām nedēļām atkal gadījās viņas satikt un šoreiz nodomāju, ka tā laikam tiešām ir zīme no Dieva, ka man ir jāiet uz šo draudzi. Aizgāju uz dievkalpojumu un iekšēji kaut kas vilka iet atkal un sāku regulāri apmeklēt gan draudzi, gan arī mājas grupiņu. Trešajā dievkalpojumā nožēloju grēkus un ieaicināju Jēzu savā sirdī. No tās dienas sākās reālas izmaiņas manā dzīvē. Sāku lūgt Dievu un lasīt Bībeli, un Dievs mainīja manu domāšanu un raksturu. Nesen bija gadījums, kad kādam paziņam stāstīju par Dievu un aicināju apdomāt, ka varbūt jāmaina dzīvesveids, uz ko viņš reaģēja visai rupji. Senāk līdzīgā situācijā noteikti būtu sadusmojies un laidis darbā dūres, bet šoreiz es varēju pilnīgi mierīgi izbeigt šo sarunu. Attiecībās ar cilvēkiem vairs neizturos lielīgi un lepni, es mācos mīlēt un cienīt. Apzinos, ka manu vērtību nosaka Dievs, nevis tas, cik bravūrīgi protu izturēties.

Dievs ir mainījis manu attieksmi pret sievietēm. Iepazīstot Viņu, tiek šķīstīta mana sirds. Mājas grupas vadītāja daudz stāstīja un skaidroja, kā pareizi jāattiecas pret sievietēm, ka izlaidīgs dzīvesveids, nešķīstas domas nav Dievam patīkamas un ar laiku sapratu, ka tas tiešām tā ir. Mēs par to tika lūdzām arī mājas grupiņā un tagad ir mainījies skatījums uz dzīvi, nav vairs vēlēšanās grēkot un uz sievietēm es varu raudzīties un priecāties vienkārši kā par skaistiem cilvēkiem, bez iekāres un netiklām domām. Pats brīnos par to, jo nespēju iedomāties, ka ir iespējams ar tīru sirdi skatīties uz daiļo dzimumu.

Lēnām sāka risināties arī citas problēmas. Tiklīdz sāku apmeklēt mājas grupiņu, mēs lūdzām par to, lai es atrastu pastāvīgu dzīvesvietu. Biju iestājies rindā uz sociālo pansiju, kas ir kā neliels dzīvoklis, kur ir pašam sava atsevišķa istaba un virtuve. Rinda bija ļoti gara un normāli būtu vajadzējis gaidīt tiešām ilgi, bet tiklīdz sāku lūgt Dievu par to, apstākļi sakārtojās tā, ka mana rinda pienāca jau pēc trim mēnešiem.

Arī veselības stāvoklis ir uzlabojies. Kopš apmeklēju draudzi, esmu pieņēmies svarā par 10 kg, atguvis normālu miesas būvi, man ir spēks un jūtos lieliski. Vēl joprojām oficiāli esmu invalīda statusā, bet pats zinu, ka Dievs ir mani dziedinājis un tādēļ meklēju darbu, lai strādātu un gādātu par sevi.  Dievs tiešām ir un esmu laimīgs, ka varu Viņu iepazīt, un zinu, ka pēc šīs dzīves iešu uz debesīm.”

Igora liecību pierakstīja Dace Daubere

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija