Vai raksturu ir iespējams izmainīt? Aigars pārliecināti saka, ka kopā ar Dievu, to var izdarīt. Vēl pirms neilga laika ikviens viņu pazina kā ļoti skarbu, neiecietīgu un egoistisku personību, kurš nemācēja mīlēt sev apkārt esošos cilvēkus, taču tagad viss ir mainījies.

„Es nevaru precīzi pateikt, kāpēc mans raksturs bija izveidojies tik nejauks. Iespējams viens no iemesliem ir meklējams bērnībā. Lai arī augu labā ģimenē, kā jau tas bieži notiek, tētis un mamma bija ļoti aizņemti darbā un ikdienas pienākumos, līdz ar to mums, bērniem, pietrūka laika, uzmanības un mīlestības. Taču visvairāk sāpināja situācijas, kad izcēlās konflikts ar brāli, bet vecāki, nemaz neiedziļinoties, par vainīgu uzskatīja mani. Atceros kādu gadījumu, kad abi dauzījāmies pa māju un vienā brīdī brālis ļoti sāpīgi iekoda man rokā, un vienīgais, ko ātrumā varēju darīt, lai viņu apturētu, bija iesist, bet par nelaimi trāpīju viņam tieši pa aci, kas drīz vien palika zila. Vecāki, ieraugot šo ainu, nekādus paskaidrojumus neklausījās, bet gan sadeva man kārtīgi pa „mizu”. Tas nešķita taisnīgi un es jutos aizvainots, kas lika aizvien vairāk noslēgties sevī. Līdzīgas situācijas ik pa laikam atkārtojās.

Arī skolas gados piedzīvoju atstumtību no savas klases audzinātājas puses. Biju ievērojis, ka viņa pret meitenēm izturējās labāk nekā pret puišiem, turklāt vienmēr bija pielaidīgāka pret bagāto vecāku bērniem, nekā pret tiem, kuri nāca no vienkāršākām ģimenēm. Bija sajūta, ka esmu „malējais” puisis, kuram tiek uzlikti grūtākie pienākumi klasē, bet es neļāvu sev darīt pāri un vienkārši ignorēju visas prasības, kas attieksmi pret mani neuzlaboja.

Visu šo apstākļu ietekmē mans raksturs kļuva aizvien skarbāks, biju neiecietīgs pret cilvēkiem un jebkurā situācijā varēju ātri sadusmoties un lamāties rupjiem vārdiem, nu gluži kā Znaroks. Apkārtējo cilvēku viedoklis man neko nenozīmēja, svarīga bija tikai mana ģimene, bet viegli nebija arī sievai. Tā kā darbs man ir ārzemēs un daudz laika nākas pavadīt izbraukumos, tad es bieži mocījos ar greizsirdību, kas bija pamatā daudziem ģimenes strīdiem. Turklāt man bija atkarība no alkohola, dzēru daudz un regulāri. Meloju sev un sievai, ka visa nauda aiziet ikdienas tēriņos, jo dzīve ārpus Latvijas ir dārga. Patiesībā naudu iztērēju alkohola iegādei.  Nezinu, cik tālu tas viss būtu aizgājis, ja darbā nebūtu noticis nelaimes gadījums. Darot savus ikdienas pienākumus, nejauši gandrīz nozāģēju pirkstu, taču, pateicoties Dievam, tiku pie vislabākā mikroķirurga un nekādas jaušamas sekas nepalika. Pēc šīs traumas es pusgadu pavadīju mājās ar ģimeni un šajā laikā mana dzīve ļoti izmainījās. Dievs šo situāciju vērsa par labu, un pieļauju, ka savādāk, zinot manu raksturu, es nekad nebūtu pieņēmis Jēzu Kristu un atļāvis, ka mana sieva un meita sāk apmeklēt draudzi.

Lai arī zināju, ka Dievs ir, es neapmeklēju nevienu baznīcu, jo uzskatīju to par biznesu. Mani kaitināja kristieši, kuri aicināja uz dievkalpojumiem. Domāju, ka Dievs ir visur un nav nekādas jēgas iet uz baznīcu un bučot ikonas. Taču personīgi es Dievu nepazinu un iespējams tas tā arī paliktu, ja mana meita nebūtu saslimusi ar kādu smagu hronisku slimību. Medicīna to pilnībā izārstēt nevarēja, un mana sieva turpināja meklēt vēl citus alternatīvus risinājumus. Šī pusgada laikā es varēju piedalīties meklējumos un mēs kopā pabijām pie daudziem dziedniekiem un vārdotājiem, kas lika darīt pavisam jocīgas lietas, bet tas protams nedeva nekādus rezultātus. Līdz ar to, kad sieva sāka internetā klausīties draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojuma ierakstus, man tas nešķita nekas īpašs. Bieži gadījās, ka viņa tos atskaņoja laikā, kamēr es sēdēju pie datora un spēlēju datorspēles. Tā nu pašam nemaz negribot, sanāca noklausīties pāris sprediķus, kur dzirdēju labas lietas, kas mani ieinteresēja. Lai arī negribīgi, kopā ar ģimeni devos uz pirmo dievkalpojumu. Sākot apmeklēt draudzi un dzirdot sprediķus, manas domas pamazām mainījās un es pieņēmu lēmumu tuvoties Dievam. Tagad es plānoju savu dienu un vienmēr paredzu laiku, kuru vēlos pavadīt, lasot Bībeli un lūdzot. Kad vien ir iespēja, apmeklēju dievkalpojumus Rīgā.

Iepazīstot Dievu, esmu ieguvis spēku, lai cīnītos ar savām rakstura nepilnībām. Viņš ir palīdzējis tikt galā ar nesavaldību un neiecietību pret cilvēkiem. Pavisam reti gadās situācijas, kas mani spēj nokaitināt. Esmu kļuvis daudz nosvērtāks un vairs “necepjos” par maznozīmīgām lietām. Neizsaku cilvēkiem aizskarošas piezīmes, arī reizēs, kad man kaut kas nepatīk. Es vairs neesmu vienmēr īgnais vīrs, kurš gaida katru izdevīgu situāciju, lai pateiktu kādu skarbu aizrādījumu. Esmu kļuvis daudz draudzīgāks un atvērtāks. Pateicoties Dievam, arī mans vārdu krājums ir izmainījies un runājot es cenšos nelietot lamu vārdus. Tas man šķita pat grūtāk nekā tikt galā ar alkohola atkarību, jo šos vārdus citreiz sanāk pateikt pilnīgi automātiski. Aizvien vēl cīnos, lai situācijās, kurās vajadzētu paklusēt, es nerunātu muļķības, un brīžos, kad vajadzētu stāstīt par Jēzu, neklusētu.

Arī attiecībās ar sievu esam kļuvuši laimīgāki, jo greizsirdības domas, kas mani bija iepriekš vajājušas, tagad ir pazudušas. Mums vairs nav jāstrīdas par šīm tēmām, jo es spēju pilnībā viņai uzticēties. Turklāt Dievs ir mainījis arī sievu un viņa mani pieņem tādu, kāds es esmu un neko nepārmet. Esot kopā ar Dievu, mācos mīlēt cilvēkus un to arī izrādīt.

Bez rakstura izmaiņām esmu ieguvis arī brīvību no alkohola atkarības, kurai aizgāja liela daļa no manām finansēm. Tagad vairs nedzeru un iesaku citiem to nedarīt. Turklāt Dievs ir izmainījis mūsu dzīves un arī dziedinājis meitu no hroniskās saslimšanas. Visi slimības simptomi ir pazuduši, zāles vairs nav jālieto un viņa ir atsākusi sportot. Par to mēs visi esam ļoti pateicīgi Dievam un priecīgi!”

Dievs ir patiešām labs, un Viņš spēj izmainīt ikviena cilvēka dzīvi. Dieva acīs nav bezcerīgu gadījumu. Tikai uzticies Viņam!

Aigara Kraujas liecību pierakstīja Līga Paņina