Svētrunas nosaukums “Esi uzmanīgs ar Bībeles lasīšanu” piesaistīs uzmanību, cilvēki varbūt vēlēsies noskatīties: “Ko viņš atkal ir izdomājis?” Nu tas ir tāds kā virsraksts portālā “Jauns.lv”, “TVNET”, “Delfi”. Arī es to esmu iemācījies, jau cik gadus katru dienu publicēju “Facebook” publikācijas, tur ir dažāds saturs un pamatā mans, manas domas, un es zinu, ja es vēlos, lai cilvēki izlasa, noskatās vai, lai piesaistītu viņu uzmanību, tad man ļoti svarīgs ir nosaukums. Un nosaukumā tu vari paņemt kaut ko no visa tā teksta, kaut ko tādu, kas varbūt nav tieši kontekstā visam tam sakāmajam vai visam rakstam, vai video, bet kurš piesaista uzmanību, tātad ar nelielu pārspīlējumu, bet kontekstā vai aprakstā visu saliks tā, ka viss kārtībā. Tā dara masu mediji, tā cilvēki dara, rakstot grāmatas, jo nosaukums ir svarīgs. Protams, ka ļoti vienkārši ir par tēmu konkrēti pateikt galveno domu, ko gribi pateikt savā grāmatā vai sprediķī, to tad arī pasaki vienā teikumā, bet reizēm tas tiek lietots ar tādu nelielu pārspīlējumu.
Un, lūk, par pārspīlējumiem šodien arī es gribu parunāt, jo es ļoti vēlos, ka tu esi veiksmīgs cilvēks, es ļoti vēlos, ka tu neesi tumsonīgs, es ļoti vēlos, ka tu neiekrīti lamatās, populārās kristiešu lamatās, kad nepareizi tulko Bībeli, kad neveselīgi redz Dieva vārdu, neizprotot Bībeles kontekstu un arī vēsturisko kontekstu. Es mācu un arī pats to daru, ka Bībele ir jālasa katru dienu, un es to daru jau 23 gadus. Es regulāri to lasu, pārdomāju un, zini, ka šajā Dieva vārdā ir ļoti daudz interesantu lietu, kuras virspusēji pieejot jeb tā vispārīgi, un bieži tā arī cilvēki pieiet, kad lasa Bībeli, iekrīt slazdā, un tu vairs neesi tas, kam viss ir iespējams, un tu vairs neesi tas, kurš var būt veiksmīgs cilvēks, tu vairs neesi tas, kurš var savienot savu ticību Dievam ar reāliem panākumiem, tu kļūsti inerts un pie vainas ir Bībele. Tas, ko es tikko pateicu, arī ir pārspīlējums, tas tev uzreiz piesaista uzmanību, ka pie vainas ir Bībele. Nē, nevis pati Bībele ir pie vainas, bet skatījums uz Dieva vārdu, Dieva vārda izpratne un tāpēc es ieliku arī tādu nosaukumu “Esi uzmanīgs ar Bībeles lasīšanu”, kā tu lasi Dieva vārdu, jo mums katram ir spējas domu pieņemt vai nepieņemt, un arī, lasot Dieva Vārdu, ko tad tu tajā redzi, ko tad tu pieņem, un ko tu atsijā. Lasot Bībeli, mēs arī filtrējam, kas ir priekš manis, kas ir priekš kaimiņa, kas priekš bērniem, kas priekš draudzes, kas ir par naudas lietām, kas ir par ko citu, ko man vajag, ko nevajag, kas ir būtisks un kas nebūtisks, un slazds ir tad, kad tu nebūtiskās lietas ņem kā būtiskas, un tas novirza tevi no prioritātēm, tāpēc šis nosaukums – “Esi uzmanīgs ar Bībeles lasīšanu”. Jau pašā sākumā gribu to definēt, lai tu varētu saprast, par ko ir runa, un tas ir tāds jautājums: “Vai tu tiešām pazīsti Jēzu?”
Tas, ka mēs katrs pazīstam Kristu, tas, kurš ir pieņēmis Viņu, kurš ir atzinis Viņa nāvi un augšāmcelšanos, katrs, kurš atver Bībeli, palasa, palūdz, katrs uzskata, ka pazīst Jēzu, bet arī ar cilvēkiem tā ir. Arī cilvēki, ja pirms precībām nav pakonsultējušies ar apkārtējiem, kā viņi redz šo cilvēku, ja nav pietiekoši iepazinuši otra cilvēka raksturu, tad viņi apprecas un saka, ka esot apprecējuši ne to cilvēku: “Es viņu nepazinu.” Tu esi dzirdējis, ka cilvēks saka: “Es viņu nepazīstu,” pēkšņi cilvēks ir mainījies, bet patiesībā viņš nav mainījies, viņš tāds jau bija, tu nepamanīji un tāpēc ir jautājums: “Vai tu tiešām viņu pazini? Vai tu viņu pazīsti tagad?” Tāpat ir ar Jēzu, ar Dievu. Tu lasi Dieva vārdu, lai Viņu iepazītu, bet vai tu tiešām Viņu pazīsti? Tas, ka tu esi glābts, viss kārtībā, viss skaidrs, bet kāda būs tava dzīves kvalitāte, kāda būs tava kalpošanas kvalitāte, kāds būs tavs finansiālais stāvoklis? Mums ir daudz dažādu dzīves sfēru, kurās Dievs mūs ir ielicis, lai mēs augļotos, vairotos, lai kaut ko sasniegtu, lai nestu Dievam godu, lai nestu Dievam slavu un pēc šīs dienas sprediķa tu varēsi pārdomāt, vai patiešām pazīsti, vai būs jāsāk nedaudz citādāk skatīties uz Dieva vārdu, lai iepazītu Viņu, lai pareizi domātu par Viņu, jo Dieva vārds ir spogulis arī tev pašam.
Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. (Jēkaba vēstule 1:23-24)
Jēkaba vēstulē ir rakstīts, ja tu ieskaties spogulī un aizej tāds pats, kāds biji, jo tu neņēmi vērā to, ko tu ieraudzīji, tad jautājums ir, ko mēs redzam Dieva vārdā?
Un mēs zinām, ka visa Bībele ir jāskatās caur evaņģēliju prizmu un arī evaņģēliji ir jāskatās caur Jēzus vārdu prizmu. Evaņģēliji tomēr ir jālasa vairāk kā prioritāte.
Ja es lasu četras nodaļas dienā: divas nodaļas no Vecās Derības, dziesmu grāmatas, viena nodaļa no psalmiem, praviešu grāmatas vai Mozus grāmatas ir otra nodaļa, no evaņģēlijiem nodaļa un no vēstulēm nodaļa. Tad loģiski, ja salīdzina, cik no Bībeles ir Vecā Derība, cik Jaunā Derība, tad pamatā sanāk nepārtraukti tīt cauri tieši evaņģēlijus. Iedomājies, 23 gadus lasīt evaņģēlijus. Paldies Dievam, ka es esmu vēl palicis normāls cilvēks, lasot Bībeli, es nopietni saku. Ja Bībeli nelasa, tā ir cita opera. Ja tu uzticies tikai tam, ko saka cilvēks, tas jau ir kaut kas cits, tas ir cits grāvis.
Bībele ir jālasa, bet kā uz to skatīties? Un pats pirmais, kas ir jāsaprot, kad tu lasi Bībeli, kad tu lasi tieši evanģēlijus, ir jāsaprot vēsturiskais un garīgais konteksts, kādā atnāca Kristus. Arī jāņem vērā, kam Jēzus saka šos vārdus, vai Viņš tos saka tikai mācekļiem, vai viņš to saka visiem. Un kāds ir vēsturiskais konteksts.
Un lūk, kāds tas ir, es domāju, ka daudzi par to nebūs padomājuši līdz šim brīdim, bet par to der aizdomāties. Jēzus atnāca laikā, kad valdošā jūdu reliģija bija ļoti izglītota, viņi bija ļoti izglītoti cilvēki, kā pelnīt naudu, kā ar politikas palīdzību panākt savus mērķus, viņiem bija likumi un ieteikumi, un pamācības, un galu galā Viņš atnāca izglītotā vidē, bet bija ļoti maz patiesa garīguma un bija ļoti maz arī sociālās taisnības. Šiem cilvēkiem bija pareizas zināšanas, viņiem bija izglītība, pareiza saprašana par tām lietām, par tiem principiem, kurus ir iedibinājis Dievs, bet viņi bija atstājuši novārtā sociālo taisnību, tātad tuvāka mīlestību, un šādā kontekstā atnāca Kristus. Un, kad mēs lasām Bībeli, mums ir jāņem vērā, kāds bija šis vēsturiskais konteksts un garīgais stāvoklis, kad atnāca Dievs virs zemes miesā, Jēzū Kristū. Jo tieši tas, kāda bija šī vide, kurā Viņš atnāca, Viņš tā arī runāja, mācīja, saskaņā ar to, ko Viņš redzēja un kāda bija šo cilvēku vajadzība, kas bija jāpiepilda vai jāpieregulē. Bet, kad tu šodien lasi Bībeli, tev ir jāsaprot arī šodienas konteksts. Ja šīs lietas tu nespēsi izprast, tu būsi slazdā, piemēram, ir rakstvieta Bībelē:
Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.” (Mateja evaņģēlijs 19:26)
Patīk tev šāda rakstvieta? Bet man labāk patīk cita rakstvieta, kurā Pāvils saka:
Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Filipiešiem vēstule 4:13)
Un tās ir lamatas, ņemt rakstvietu un likt savā sirdī, ka Dievam viss ir iespējams, aizmirstot par to, ka Dievam viss ir iespējams tikai tad, kad tev viss ir iespējams, un tev viss ir iespējams tad, kad tu zini, ka Dievam viss ir iespējams, kad tu Viņa spēkā, ar to spēku, ko Viņš tev ir piešķīris, ka tu spēj visu. Tev ir jādzīvo ar apziņu un jāredz Dieva vārdā, ka nevis Dievs spēj visu, bet tu spēj visu. Jo, ja tu ieliksi savā galvā un sirdī, tas tev kļūs par paradumu un būs tavā zemapziņā, ka “Dievs spēj visu”, “Dievam viss ir iespējams” – tad tam paliek ļoti maz kas kopīgs ar tavu atbildību. Tas noņem atbildību no tevis. Mums ir jābūt saprašanai un tādai ticībai, kādu Jēzus no mums sagaida. Kad mācekļi nonāca vētrā, Ģenecaretes ezerā:
Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” (Marka evaņģēlijs 4:38-40)
Viņš vienmēr ir sagaidījis, ka mēs apklusināsim vētras, Viņš vienmēr ir sagaidījis, ka mēs būsim tie, kuri lieto savu ticību, ka mums ir viss iespējams, ka mēs varam norakt kalnus. Ja tu tā tieši lasi Bībeli:
Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja evaņģēlijs 17:20)
Dievam visas lietas ir iespējamas, un tad tu lūdz Dievu, jo Bībele saka lūgt Dievu, un tu lūdz Dievu, lai kalns pārceļas. Ja tu neuzmanīgi lasi Bībeli, tad tu esi lamatās. Ja tu uzmanīgi lasi Bībeli, tad tu saproti, ka tu ņem lāpstu un roc Viņa spēkā, un noroc šo kalnu un pārcel to. Ja tu nevari viens, tu lieto Viņa principus un zināšanas, lai izveidotu komandu un par visiem kopā jūs šo kalnu norokat. Ir muļķīgi gaidīt brīnumus, tu pats esi brīnums. Kā Dievs teica Gideonam:
Tad Tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja: “Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiāna rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!” (Soģu grāmata 6:14)
Ar to spēku, ko Dievs tev ir piešķīris. Dievs mūs ir radījis ar dievišķu potenciālu. Radīšanas stāstā mēs Bībelē lasām:
Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. (1. Mozus grāmata 1:26-27)
Šeit nav runa tik ļoti par to, kāds tu izskaties fiziski, bet noteikti garīgās īpašības, rakstura īpašības, tas ir dievišķs. Tās rakstura īpašības, kas ir saskaņā ar Viņa prātu, ar Viņa gribu. Tātad esi uzmanīgs ar Bībeles lasīšanu, pamatā ir jāsaprot konteksts, kādā atnāca Jēzus un konteksts, kāds ir šodien, un ja Jēzus atnākšanas laikā, pirms 2000 gadiem jūdu valstī, kur valdīja šī reliģija, kuri bija ļoti izglītoti un mācēja daudz un labas lietas, un pārzināja principus, tad šodien viss ir otrādi. Ir supergarīgums, kas jau ir pārkāpis tādu robežu, ka viss ir tik supergarīgi, ka Viņam nekas nav neiespējams, bet bez mūsu līdzdalības. Tātad šodienas konteksts salīdzinājumā ar tā laika kontekstu, kurā atnāca Kristus, ir mainījies diametrāli pretējā virzienā. Šodienas draudze ir aizmirsusi par tiem principiem, uz kuriem Bībelē nav likts uzsvars, bet kuri ir Dieva principi. Man patika, ka kāds cilvēks grāmatā rakstīja, viņš gan nerunāja tieši par lūgšanām, bet par pārdomām, par meditāciju, un viņš teica tā: “Vēl ne reizes meditācijas laikā man uz galvas nav uzkritis naudas maiss.” Lūgšana arī ir meditācija, un, lai kā tu lūgtu, lai kā tu iztēlotos naudas zīmju krāsas, kādas nāk pie tevis, jo kristīgie mācītāji tev māca un saka, ka nauda tev ir jāpievelk, ka tev ir jāapliecina, ka tev ir nauda, ka ir jāsaka, ka tev būs nauda, tev ir jāredz Bībelē, ka tev būs nauda, tev ir jāpievelk nauda, bet Bībelē neieraudzīsi, īpaši evaņģēlijos, ka tev nauda ir jānopelna, un tev ir jāpārzina, tev ir jābūt izglītotam, kā pievilkt naudu. Un kā minimums tev ir jāsaprot, ka nauda ir labi, jo tev nevar būt tas, tu nevari pievilkt to, par ko tu domā, ka tas ir slikti.
Neuzmanīgi lasot Bībeli, diendienā šādi kodējoties, tu būsi nabags, jo Bībelē ir tik daudz pārspīlējumu no Jēzus Kristus un tik daudz lietu, ko mācekļi pārprot, ja tu neņem vērā kontekstu, kāds bija toreiz, kad pie jūdiem atnāca Kristus, un kāda šodien ir draudze, kur Kristus ir atnācis. Šodien ir personīgas attiecības ar Dievu, aleluja, velnus viņi izdzen, uzliek rokas slimajiem un tie tiek dziedināti, un arī, ja godīgi, nekas jau tur baigi netiek dziedināts, miroņi augšā nemaz neceļas, tie ir ļoti reti gadījumi. Un tad tu vēl salasies grāmatiņas un tad koncentrējies uz miroņu augšāmcelšanu, un aizmirsti būtiskas lietas, normālus, pareizus principus kvalitatīvai dzīvei šeit, virs zemes, kurus iedibinājis ir Dievs. Un evaņģēliju mērķis nav šie principi, evaņģēliju mērķis ir tikai viens: Kristus nāve un augšāmcelšanās, jauns radījums, elle vai debesis. Praktiski visas rakstvietas, visas līdzības, ko Jēzus saka, Viņš pamatā vienmēr runā tikai par mūžīgo dzīvību, par cilvēkiem, kuri to novērtē un kuri to nenovērtē. Viņš runā par Savu upuri starp elli un debesīm, par Savu upuri, par mūžīgo dzīvošanu un pazušanu, Viņš saka, ka ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība, un Viņa vārds ir Jēzus Kristus.
Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)
Evaņģēliju mērķis nav mūs mācīt, kā pareizi dzīvot. Evaņģēliju mērķis ir atklāt ceļu uz debesīm, un ceļš uz debesīm nav kaut kādi principi, kas ir labi principi, kā būt bagātam, kā ģimenē labi sadzīvot, kā būt veiksmīgam vai kā citādāk, evaņģēliju mērķis ir jauns radījums, jauns cilvēks, pateicoties Kristus upurim. Lūk, evaņģēliju mērķis. Un kad tu lasi, tev ir arī jāsaprot šīs dienas draudzes konteksts, un tad visu, ko tu gribētu iztulkot kā “Jēzus teica”, tātad “tā ir jārīkojas”, tad ziniet, ka Jēzus saka kaut kādas līdzības, piemēram, par pazemību, esiet paklausīgi valdībām un varām, ir daudz dažādas rakstvietas un tu tās pieņem kā absolūto patiesību, kas tev ir jāievēro. Patiesībā Jēzus pārspīlēdams cenšas pienest reliģioziem jūdiem galveno domu, ka viss pārējais, jebkādi principi, jebkas, salīdzinājumā ar jebko, ko neņemat vērā, ar garīgumu, salīdzinājumā tas ir nieks, bet Viņš neatceļ šīs pārējās lietas. Piemēram, dažas rakstietas:
Tad kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: “Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.” (Lūkas evaņģēlijs 12:13)
Tātad nāk pie Jēzus, lai iztiesātu viņu mantojuma lietas, uz ko Jēzus atbild:
Bet Viņš tam atbildēja:”Cilvēk, kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” (Lūkas evaņģēlijs 12:14)
Jēzus skaidri pasaka: “Mani neinteresē jūsu biznesi, Mani neinteresē viss tas, kādas jūs šobrīd mājas ceļat, kādās skolās mācāties, cik labi jūs gatavojat ēst, cik labi jūs spējat izskatīties, cik veiksmīga ir jūsu politika un sadarbība ar romiešu varām, Mani šodien tas neinteresē, Es neesmu tāpēc atnācis, Es esmu atnācis tāda iemesla dēļ, lai atklātu jums ceļu uz debesīm, lai atklātu jums Dievu, kāds Viņš ir patiesībā. Esmu atnācis, lai mirtu pie krusta un augšāmceltos, lai sagādātu ceļu, kas bija aizslēgts līdz šim brīdim, uz debesīm, uz mūžīgo dzīvību.” Jēzus atnāca nomirt pie krusta un augšāmcelties, un Viņš sagatavoja 12 mācekļus, kuri šo vēsti nes pasaulei līdz mūsdienām. Tas ir pamatu pamats. Bet vai tāpēc mums ir jāatmet visas pārējās lietas, ko Dievs arī vēlas, lai tās būtu? Un it īpaši Vecajā Derībā mēs varam lasīt daudz dažādu labu principu, sevišķi Salamana pamācībās, kas arī ir jālasa ļoti uzmanīgi. Ja tev vajag kaut kādā sfērā zināšanas, tev ir jāatrod grāmata vai cilvēks, kurš pārzina šo sfēru un no viņa jāmācās un ne no evaņģēlija, ne no Bībeles. Tūliņ tu sapratīsi vēl labāk. Jēzus neatnāca mācīt vispārējo izglītību, Viņš vispār neatnāca mācīt kaut kādu izglītību, profesionālo vai augstāko, bet atklāt ceļu uz debesīm.
Lūkas evaņģēlija 14. nodaļā, sākot no pirmā panta, ir gara rakstvieta par Jēzu viesībās pie kāda farizeja. Jēzus skatās, ka viesi izmeklē sev labākās vietas, un grib nosēsties tuvāk pirmajām rindām vai pat pirmajā rindā. Un Jēzus sāka mācīt.
Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. [..] Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta.” (Lūkas evaņģēlijs 14:1; 7-9)
Un tu iedomājies sevi – esi atvēris Bībeli, un tu mājās lasi šo rakstvietu un domā, tātad Jēzum “ļoti rūpēja” viesību etiķete, Viņš atnāca virs zemes, lai atstātu mums pamācību vai veselu grāmatu uzrakstītu, lai mēs zinātu, kā izturēties viesībās. Vai tas ir tā? Nebūt, nē. Bet, redzi, tu lasi, un tas ir ļoti daudz, šī rakstvieta ir ļoti gara, un tur viss ir par viesībām. 8. pantā Jēzus saka: “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā,” Viņš pamāca, “nesēdi pirmajā vietā”, Viņš redzēja, ka viņi grib būt pirmie. “Ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts,” jo:
Katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts. Arī uz nama tēvu, kas Viņu bija aicinājis, Viņš sacīja: “Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus, aklus.” (Lūkas evaņģēlijs 14:11-13)
Divas lietas: tu lasi un tas ir ietilpīgi, un tu zini, ka evaņģēlijos atkārtojas tie stāsti ar nedaudz savādāku aspektu, bet tu lasi tās pašas paralēlās rakstvietas, nepārtraukti lasi vienu un to pašu. Vai es draudzē to esmu redzējis neskaitāmas reizes, kad mums ir ciemiņi, kad ir lielie pasākumi, kur uzaicināti ir cilvēki, kurus mēs visi nezinām, bet tu redzi, ka cilvēks, kurš, iespējams, kādā draudzē ir arī kalpotājs, viņš ienāks un apsēdīsies pēdējā rindā? Ja cilvēks tā dara, tas var norādīt uz to, ka viņš uz Bībeli, uz Jēzus vārdiem skatās kā uz pamācību. Viņš ir ieraudzījis Jēzū skolotāju, kurš ir uzrakstījis grāmatu “Kā uzvesties ciemos”. Un viņš sēžas pēdējā rindā. Un, saskaņā ar šo rakstvietu, man būtu obligāti jāredz, kurš te nosēdies ir pēdējās rindās, aizmugurē, tad man ir jāsaka kalpotājiem, lai aiziet un paaicina viņus priekšā sēdēt, un tad viss būs pēc Bībeles. Cilvēki lasa šīs Rakstu vietas un tā arī rīkojas. Šis princips darbojas, tas nav nepareizs, bet kāds ir mērķis? Vai Jēzus mums grib iemācīt, kā mums uzvesties, draudzē ienākot, ciemos ejot? Vai Viņš tiešām mums ir uzrakstījis ciemošanās etiķetes grāmatu? Jēzus ir skaidri teicis: “Kurš mani ir iecēlis jums par mantas dalītāju? Mani neinteresē šī etiķete, neinteresē, kā jūs tīrāt muti un kurās vietās jūs sēžat, Mani cita lieta interesē.” Un, lūk, tālāk, ir tā pati rakstvieta, lai tu varētu saprast, par ko tad galu galā ir runa. To ir grūti saprast, visu laiku lasot tikai šīs detaļas. Šajā rakstvietā nākamais ir par to, ko aicināt ciemos, kāpēc tu aicini savu mammu un tēti, kuri arī tevi aicinās, ko tu savus draugus aicini? Tātad jāsecina, ka nevajag aicināt draugus? Vajag staigāt pie “Origo”, atrast bomžus un aicināt ciemos? Mums nāk smiekli, bet tā mēs bieži vien saprotam. Jo tā vietā, lai bomzi ievietotu sociālās aprūpes centrā, ir tie cilvēki, kas lasa Bībeli un tā tieši šo visu saprot, viņi ņem šos bomžus sev mājās. Un, nedod Dievs, šim cilvēkam mājās vēl ir ģimene! Tā ir katastrofa, starp citu, tā ir katastrofa! Un tāpat nav normāli, ka šāds cilvēks, kurš smird 10 metru attālumā, ka viņš sēž draudzē. Mums tas būs mazāk, bet kādam, kas nav tik ilgi draudzē, ir kāda iekšējā pretestība pret to. Kāpēc mācītājs tā runā? Tas nav pieņemami, tas nav normāli. Taču Dievam visi ir mīļi, Dievam visi ir vienādi. Jā, visi vienādi, bet tev nav jāsēž smakā. Saproti? Visi taču vienādi, bet realitātē tas ir pārprasts evaņģēlijs, pārprastas Rakstu vietas, neredzot būtisko, kāpēc Jēzus min šīs Rakstu vietas. Tā nav nekāda pavēle, ka mums ir jāiet un jādala nabagiem nauda, tā nav pavēle mums pārdot savus īpašumus un nest visu uz draudzi. Un ir tik daudz šādu rakstvietu, un tu tās lasi un tieši uztver, ja tu neizproti būtību, ka Jēzus atnāca vidē, kur bija aizmirsts garīgums, vidē, kur cilvēki gaidīja mesiju, kurš izpirks viņus no grēkiem. Saproti, par ko Viņš runā? Jēzus šeit runā par pagāniem, Viņš runā par to pašu, par vecāko un jaunāko dēlu. Mēs, lielākā daļa, kas lasām Bībeli, esam lasījuši rakstvietu par pazudušo dēlu, par vecāko un jaunāko dēlu, atceries? Tas jaunākais dēls bija tas bomzis. Tas ir simbolisks tēls. Bet jaunākais dēls esam mēs, pagāni, atšķirībā no jūdiem. Bet jūdi visur gribēja būt pirmie. Viņi uzskatīja, ka visas Debesu valstības atslēgas ir viņiem. Un Jēzus teica, ka viņiem Debesu atslēgas ir rokā, bet viņi paši neiet iekšā un citiem neļauj tur ieiet. Viņi ir kā tie vecākie dēli, kas uzskata, ka jums viss pieder, bet jūs esat aizmirsuši pašu svarīgāko: tiesu, taisnību, cilvēku mīlestību, normālu attieksmi, un pats svarīgākais – garīgumu. Jums ir principi, jūs esat bagāti, labi dzīvojat, jūs mākat ģimenes veidot un viss smuki, jums ir izglītība un viss skaisti, bet nav paša svarīgākā – Kristus. Lūk, par ko Jēzus runā šajā mielastā, Viņš ņem šo ilustrāciju vienkārši “ko redzu, to dziedu”, ir tāds teiciens. Un ko tad Viņš redzēja? Viņš redzēja, ka farizeji grib būt pirmie, atkal grib būt pirmie. Bet Jēzus saka: “Jūs noraidīsiet Mani. Jūs Mani krustā sitīsiet. Bet Mani mācekļi ies pie akliem, klibiem un tizliem.” Šeit nav runa par slimiem vai kropliem cilvēkiem, šeit ir runa vispār par cilvēkiem, kuri nepieder pie jūdiem. Lūk, kur ir vēsturiskais un arī Bībeles konteksts. Viņš saka: “Kad jūs aicināt ciemos, nedariet tā, ka tikai tos, kas jums atmaksās. Aiciniet dažādus.” Tālāk Jēzus turpina skaidrot, Viņš stāsta par mielastu, kur kāds kungs uzaicināja dažādus savus paziņas, draugus, radus.
Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lūkas evaņģēlijs 14:16-24)
Tajā laikā bija tā, ka tika izsūtīts ielūgums labu laiku pirms šīm viesībām, un tādiem ievērojamākiem viesiem tieši viesību dienā kalps tika sūtīts pakaļ atgādināt. Un šeit ir runa, ka kāds kungs rīkoja savas viesības un izsūtīja šos kalpus uz otro ielūgumu. Bija ļoti liela necieņa atteikt šim otrajam ielūgumam. Tas bija apkaunojums un necieņa, kaut kas neiedomājams kaut ko tādu darīt, kad tu esi piekritis. Bet Jēzus saka, ka viņi atteicās, viens saka, ka esot sievu apņēmis, viens, ka vairākus jūgus vēršu pircis, trešais tīrumu pircis, lai kalps aizbildina katru. Un tajā farizeju namā tas notika, Jēzus stāsta tālāk šo līdzību. Ko tad darīs kungs ar šiem viesiem, kuri atteicās? Viņš teica: “Tos galējā tumsībā. Un aiciniet visus aklus, kroplus, tizlus, lai Mans nams būtu pilns, jo šie ir atteikušies, šie nav cienījuši.” Tas bija tā laika konteksts tā laika Izraēlā, tā kulminācija bija tajā dienā, kad Jēzu piesita krustā. Tie paši, kas teica: “Jēzu, dziedini,” tie paši kratīja galvu: “Palīdzi Sev, kāp no krusta lejā, ja Tu esi Dieva Dēls.” Tā pati tauta, kas apbrīnoja Viņu, kad vajadzēja dziedināšanu, palīdzību, tā pati tauta faktiski sita krustā, tie bija jūdi. No vienas rakstvietas, no viesībām, kad Jēzus piedalījās farizeja namā, runa nav tikai par šo, šādu rakstvietu ir ļoti daudz, ja tu neuzmanīgi lasi Bībeli un nepaturi prātā pašu kontekstu, tu sāc uzmanību vērst uz detaļām, bet šīs detaļas, draugi, padara tevi par tādu reliģiozu likumu, noteikumu pildītāju. Pirmkārt, Bībele nav pamācība dažādiem principiem, ko treneris jeb koučs uzrakstījis, kāds motivators uzrakstījis, kā veiksmīgāk dzīvot vai kāda izglītības, fizikas vai ķīmijas, vai bioloģijas grāmata, vai pavārgrāmata, etiķetes grāmata, vai kas cits, nekas tamlīdzīgs. Esi uzmanīgs ar Bībeles lasīšanu, Jēzus neuzrakstīja grāmatu par galdu un viesu uzņemšanas ētiku, vai par mākslu, vai par ko citu, šeit ir runa par vecākā dēla sindromu, ko mēs vairākkārtīgi Bībelē varam redzēt.
Lai vēl labāk saprastu, skatīsimies 5. Mozus grāmatā, 14. nodaļā, arī Jaunajā Derībā ir atsauce uz šo rakstvietu. Kad Izraēls ienāca apsolītajā zemē, viņiem bija vesels saraksts, ko drīkst, ko nedrīkst ēst.
Jūs esat Tā Kunga, sava Dieva, bērni; jums nebūs sev pašiem iegriezt savā miesā zīmes, nedz arī nodzīt matus kāda mirušā dēļ. (5. Mozus grāmata 14:1)
Piemēram, tetovējums, es esmu pret to, ka kristieši tetovējas, tas nav labs tonis, paskaidrošu arī vēlāk, kāpēc. Priekš manis tā ir zīme, ka cilvēks ir novirzījies, tāpēc ka šīs dienas kontekstā draudzē ir aizspriedums par tetovēšanos, un jebkura tradicionāla draudze, skatoties uz to, ka cilvēks tetovējas, viņi to iztulko kā pagānismu, bet realitātē šeit runā par to, ja “iegriež miesā zīmes kāda mirušā dēļ”. Tas nozīmē, ka jūs esat Tā Kunga bērni, jūs esat svēta tauta, nodalīta, un jūs nedrīkstat līdzināties, rīkoties pēc to tautu paražām, kuras jūs izdzināt no šīs zemes, tieši šī iemesla dēļ, viņi to darīja elku pielūgsmes rituālos, tas bija saistīts ar mirušiem un elkiem. Svarīgs motīvs. Tā nav, ja tu redzi, ka kāds iegriezis miesā vai uztetovējis, tas nenozīmē, ka viņš ir elku kalps. Viņš vienkārši to izdarīja, jo visi tā dara. Būtībā tāpēc viņš neiet pazušanā, bet ja viņš to dara kādam elkam par godu, tā jau ir cita problēma. Tev ir jāsaprot, nevis toreiz vai pirms pieciem gadiem, bet vai šodien, ja tu tetovējies, vai tas nesīs slavu Dievam? Vai tas audzēs draudzi? Nevis pēc tā, kas te ir rakstīts tikai, bet visu ko dariet, ēdiet vai dzeriet, visu ko dariet, dariet Dievam par godu. Tev ir jāpatur prātā, vai tas nesīs Dievam slavu. Motīvs, kāpēc tu to dari. Ja jau mēs saprotam, ka tu kaut ko tur uzzīmēji, uztetovēji, tas jau nav nekas pats par sevi, kā kāds zēns teica: “Ne tu labāks ēdis, ne neēdis,” runājot par gavēni. Nu kāds tu labāks esi ar izkrāsotu tetovējumu vai neizkrāsotu? Vienīgais, ko es varu atrast, tas, ka cilvēks tetovējot bojā savu ķermeni, bet arī tā nav mirstamā kaite bieži vien, ja vien viņš nesaliek visur pīrsingus un nenotetovējas no galvas līdz kājām. Kāda starpība – tetovēts, netetovēts? Nāc pie Kristus, bet ja tu zini, ka kopīgā Kristus draudzē ir šāds aizspriedums un tam ir pamats, jo elku kalpi kādreiz tetovējas par godu saviem dieviem, un ja tu to visu zini un draudzē ir pieņemts, ka mēs tā nedarām, tad labāk to nedarīt. Kāpēc? Tāpēc, ka tu parādīsi piemēru un kāds tā arī izdarīs elkiem par godu. Ir svarīgi saprast, vai tas, ko es daru šodien, nes godu Dievam, vai tas ceļ draudzi un ceļ tuvāko. Nevis pati tetovēšanās vai netetovēšanās.
Tev nebūs ēst nekādu negantību. Šie ir tie lopi, ko jūs varat ēst: vērši, avis un kazas, briedis, kalnu kaza, antilope, meža vērsis, stirna, antilopju pasugas un kalnu avis, visi lopi, kam šķelti nagi, kuriem tie ir šķelti divos gabalos un kas savu barību ēdot atgremo. Visus šos kustoņus jūs drīkstat ēst. (5. Mozus grāmata 14:3-6)
Šeit ir likumu grāmata, pavārgrāmata, ēšanas etiķetes grāmata, ko drīkst un ko nedrīkst ēst. Jautājums: tu lasi šīs rakstvietas, un tu saki, šo ir slikti ēst, asinsdesu nevar ēst, jo tas ir rakstīts Bībelē – nevar ēst. Kāda ir patiesība? Patiesība ir tāda, ka šeit ir sadalīti lopi, kurus tās tautas, kuras izraēlieši izdzina, lietoja elku rituālos. Ļoti vienkārša atbilde, ne jau, ka nevar ēst, gribi ēd, visu, kas kustās. Kukaiņus arī tagad ēd, arī Jānis Kristītājs ēda kukaiņus, siseņus ar medu. Nesaprotu, kāpēc uztraucas, ka kukaiņus izmanto pārtikā, Jānis Kristītājs taču ēda. Labi, es neuzskatu to par normālu, ja var audzēt normālu pārtikas gaļu, bet nevar taču jau, jo mums tiek rakstīti dažādi noteikumi, ko mēs varam un ko nevaram. Un nav svarīgi, vai tas cilvēkam ir vajadzīgs vai nav, tāda ir šīs dienas politika. Šeit ir runa par dzīvniekiem, kurus tās tautas lietoja upura mielastos, kam bija kaut kāda nozīme, faktiski, okulta nozīme šiem dzīvniekiem. Un tikai tāpēc, lai Izraēls, kas ir svēta tauta, svēts nozīmē nodalīts, lai viņi nerīkotos pēc viņu paradumiem, bet tā doma ir, lai viņi nepārņem šo kalpošanu elkiem. Lūk, kas pats svarīgākais ir. Tu kalpo savam Dievam, un vienkārši lasi Dieva vārdā, ko ēst, ko drīkst un ko nedrīkst, sabats vai ne sabats, Jēzum neinteresē, Jēzus mierīgi gāja sabatā un taisīja palaidnības, Viņš pat nekaunīgi gāja un kaitināja tos jūdus un farizejus, tāpēc arī Viņu piesita krustā. Viņš sabatā dziedināja, plūca vārpas. Dāvids arī ar saviem karavīriem ēda skatāmās maizes templī. Viņam neinteresē dienas, bet ja kāds kādu dienu tur vairāk kā citu, ja viņš to dara Tam Kungam, netiesā viņu. Ja viņš kādu dienu netur, bet dara to priekš Tā Kunga, arī tad slava Dievam. Kaut kāds dzīvnieks vai ne dzīvnieks, diena vai ne diena, bet tas, kādu vērtību es esmu tam piešķīris, un vai tas cels draudzi, vai tas nesīs slavu Dievam. Saproti, visās lietās. Lūk, kā jālasa Bībele. Esi uzmanīgs Bībeles lasīšanā. Pievērs uzmanību, uz kāda fona Jēzus atnāca. Jēzus bija šausmīgs pārspīlētājs. Jēzus runāja vēl radikālāk, pārspīlēja vairāk par ziņu portāliem.
Un Viņš tiem sacīja: “Kad Es jūs sūtīju bez maka un somas un kurpēm, vai jums kā trūka?” Un tie sacīja: “Nekā!” Tad Viņš tiem sacīja: “Bet tagad, kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu. Un, kam nav, tas lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu.” (Lūkas evaņģēlijs 22:35-36)
Ko dara mācekļi? Mācekļi nebija uzmanīgi Bībeles lasītāji, ne arī klausītāji.
Bet tie sacīja: “Kungs, redzi, še ir divi zobeni.” Un Viņš tiem sacīja: “Diezgan.” (Lūkas evaņģēlijs 22:38)
Jēzus nerunāja par zobeniem, Viņš runāja par citiem principiem. Ja nebūtu šis 38. pants par zobeniem, kad Viņš saka: “Diezgan, pietiek”, tad mums šodien būtu tādas evaņģēliskās draudzes, un ne tikai evaņģēliskās draudzes. Kādi skatītos uz Bībeli tā, citi savādāk. Mums būtu bruņotas evaņģēliskās draudzes. Būtu arī bruņotās, kas iet evaņģelizēt ar ieročiem, jo tagad ar zobeniem jāstaigā, ja tev nav zobena, tu neesi normāls cilvēks. Ja tu neesi nopircis savu zobenu, tevi neuzņem bruņotajā draudzē. Jēzus saka: “Diezgan,” jo Viņš nerunāja par zobeniem. Rakstu vieta, kur Jēzus saka: “Kas Manas asinis nedzer, Manu miesu neēd, tam nav daļas pie Manis un Mana Tēva.” Tur bija mācekļi, kas teica: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” un kopš tā laika Viņa mācekļi sašķēlās, un daļa pārstāja sekot, jo viņi pārprata, bet Jēzus pārspīlēja. Aizej paevanģelizē un pastāsti uz ielas cilvēkiem: “Ja tu Manas asinis nedzer, Manu miesu neēd. Nāc uz draudzi, draudzē mēs ēdam miesu.” Acīmredzot Jēzus mīlēja tādus pārspīlējumus, lai šajā tumsībā pievērstu uzmanību svarīgām lietām, jo tik akūti Jēzus atnāca tumsā, šajā reliģijā, kur novārtā bija atstāts Kristus upuris, novārtā bija atstāta Mesijas gaidīšana tādā formā, kā Dievs to gribēja, novārtā bija atstāta tuvāka mīlestība, bet dažādi principi, turklāt no Bībeles un savām grāmatām, tās viņiem bija ļoti daudz. Šodien, draugi, nedaudz viss savādāk ir, garīgums ir okay, visi ar mieru ir arī bomžus ņemt mājās un tā tālāk, bet trūkst normālas dzīves motivācijas, veselīgas pamācības, jo mēs lasām tikai Bībelē: “Esi pazemīgs, esi tāds, nauda ir slikti.”
Bet no tiem, kas pie galda sēdēja, neviens nekā nesaprata, kādā nolūkā Viņš tam to sacīja. Jo dažiem šķita, ka Jēzus tāpēc, ka Jūdam bija maks, tam būtu sacījis: iepērc uz svētkiem, kā mums vajag, – vai: dod kaut ko nabagiem! (Jāņa evaņģēlijs 13:28-29)
Tas bija pirms Jūda gāja nodod. Iemērca roku bļodā, deva maizi Jūdam un teica: “Ko dari, to dari drīz.” Dažiem tas šķita, ka Jūdam bija maks, tāpēc ka Jūdam bija maks, Jēzus saka, lai iet kaut ko iepirkt uz svētkiem. Tagad tu lasi Dieva vārdu un domā tā – vot, tas Jūda nodeva, tāpēc ka viņam bija maks, viņš to kasi turēja. Bet lasi uzmanīgi Bībeli, ne tā vajag lasīt Bībeli! Jēzus izpildīja savu misiju šeit, virs zemes, un arī šīs dienas draudze joprojām izpilda savu misiju virs zemes, tāpēc ka draudzei ir maks. Vai Jēzus nenodarbojās ar biznesu? Jūda bija kasieris, Jēzum bija maks un finanšu sistēma. Un Viņš tiem sacīja:
Kad es jūs sūtīju bez naudas maka un somas, un kurpēm, vai jums kā trūka? Bet viņi atbildēja: Nekā! (Lūkas evaņģēlijs 22:35)
Tagad mūsdienu kristieši domā tieši tāpat: “Iešu bez nekā, vienkārši bez nekā,” piemēram, ierindas cilvēks pastāsta kādam par Kristu, bet draudze kā organisms nevar pastāvēt bez maka, un, ja godīgi, draudze bez kārtīgām finansēm vispār neko nevar. Mēs lasām šīs rakstvietas, ka viņi gāja bez nekā, un mēs sakām, ka mums arī neko nevajag, kā rezultātā draudzes neaug, jo trūkst finanšu. Viņi pat savus bērnus nevar izskolot draudzes mācībā, viņiem ir jāatdod pasaulē dažādos pulciņos. Viņiem nav ne skolotāju, ne normālu telpu, nevar reklāmu uztaisīt, neko īsti nevar izdarīt. Bet kontekstā, kāda ir patiesība? Kontekstā patiesība ir tāda, ka tajā laikā, kad Jēzus izsūtīja savus mācekļus, joprojām bija dzīva jūdu mācība, levītiem nepiešķīra zemi, un katram bija pienākums rūpēties par levītiem, un izsūtītie mācekļi faktiski bija tādi paši pārstāvji kā jūdu mācītāji, jo Jēzus pamatā bija viens no jūdu mācītājiem, tā arī uz Viņu skatījās. Katrā vietā, kur viņi gāja, katram bija uzdevums gādāt par viņiem. Tad priekš kam viņiem maku vajag, nekas tāds nebija vajadzīgs?
Un Jēzus saka: kurš jūs neuzņem nokratiet pīšļus, un ejiet uz citu vietu. (Lūkas evaņģēlijs 9:5)
Jēzus izsūtīja savus mācekļus gatavā sistēmā, kur par viņiem finansiāli rūpējās, un tāpēc uzcelt draudzi šodien, un uzcelt draudzi tajos laikos, ir ļoti atšķirīgas lietas. Šeit nav tādas sistēmas, šeit nevienam nav pienākuma par tevi gādāt finansiāli, pie kuriem tu aizej ciemos, labi ja tev iedos kafiju vai ūdens glāzi. Tevi vispār iekšā nelaidīs, izstaigāsi 100 dzīvokļus, un vienā tikai atvērs. Vai tu kaut ko sāc saprast, ka Bībele tomēr ir jālasa uzmanīgi? Citādi var iekrist lamatās. Kāds bagāts jauneklis, šeit ir rakstīts, ka priekšnieks jautāja Jēzum.
Bet kāds priekšnieks Viņam jautāja: “Labo Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?” Bet Jēzus tam sacīja: “Ko tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu. Baušļus tu zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti.” Tas atbildēja: “To visu es esmu turējis no mazotnes.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš teica: “Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!” Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts. (Lūkas evaņģēlijs 18:18-23)
Un Jēzus noskaitīja baušļus, un šis jauneklis atbildēja, ka visus šos baušļus viņš tur. Jēzum iepatikās šis jauneklis, un Viņš teica, ka viņam trūkst tikai vienas lietas, lai iet pārdod visu, kas viņam pieder un izdala to starp nabagiem, un tad lai nāk un staigā Jēzum pakaļ. Bet, to dzirdēdams, viņš noskuma, kļuva bēdīgs un aizgāja. Un Jēzus saka tālāk:
Bet, kad Jēzus to redzēja, Viņš sacīja: “Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā! Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: “Kas tad var tikt izglābts?” Bet Viņš atbildēja: “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” Tad Pēteris sacīja: “Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam Tev gājuši līdzi.” (Lūkas evaņģēlijs 18:24-28)
Un mācekļi atkal iztrūcinājās: ko mēs esam atstājuši, kas tad mums par to būs, kurš vispār var tikt debesīs? Acīmredzams pārspīlējums. Tālāk ir rakstīts:
Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. (Lūkas evaņģēlijs 12:31)
Vairāk! Redzi, ja tu nāc uz tāda fona, kur aktuāls jautājums jāpaceļ, tu pārējam nepiešķir vairs lielu nozīmi, un tāpēc bagātība ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki vēl vieglāk aizmirst par garīgām lietām.
Bet Jēzus saka, ka vairāk ir jārūpējas par garīgām lietām un garīgo pamatu, kā arī jārūpējas par to, lai tu būtu pārticis un lai tev būtu citiem ko dot. Un jārūpējas par draudzi, lai tā būtu stipra un pašpietiekama, lai tā varētu organizēt arī politiskās lietas.
Un kā tu domā, bez līdzekļiem vai naudas, kā tas viss ir iespējams? Un tu domā, ka šī draudze pastāvēs kā līdz šim, kāda tā ir, tāda būs? Kas turpinās mūsu draudzi, kas tie būs par cilvēkiem, kas ir paši svarīgākie cilvēki, kas šeit kalpos, kā rokās viss tas būs? Bērni, tieši tā. Varētu domāt: “Mēs lūgsim Dievu, jo Jēzus taču teica, ka tēvreize mūs māca lūgt Dievu.” Lūdz Dievu, labākajā gadījumā skaita tēvreizi, bet aizmirst tādu instrumentu kā politika un valsts pārvalde, kur mums nepietiek tikai lūgt Dievu. Esiet paklausīgi valdībām un varām – tā ir rakstīts. Tas viss atkal ir ārpus konteksta. Padomā, Jēzus nenodarbojās ar politiku? Tātad mūsu turpinājums ir mūsu bērni, jaunā paaudze, ja šeit nav normālas skolas, svētdienas skolas vai arī paši neaudzinām savus bērnus, viņi tiks sūtīti citur. Tas ir tikai viens iemesls, viņi tiks sūtīti savās skolās, un mācīti tā, kā grib mazākums, liberāļi, arī tad, ja mums šeit viss būs ideāli nostrādāts arī, tad tu viņus nevarēsi mācīt, kā tu gribi. Kā to var mainīt? Tikai ietekmējot politiskos procesus. Pateikt, ka draudzei nevajag naudu, nevajag politiku, zini, kas tas ir? Tas ir klajš baušļu pārkāpums, tā nav tuvāko mīlestība, ne pret cilvēkiem, ne pret bērniem. Atceries bija ķēniņš Hiskija, kurš izrādīja savas dārgumu krātuves, pēc tam Dievs atnāca pie viņa, un teica: “Klausies, tāpēc ka tu izrādīji tam Bābeles ķēniņam visas savas bagātības, un visu, ko tu redzi, tas viss tiks nolaupīts un aizvests gūstā.” Zini, ko padomāja ķēniņš? “Labi, lai tā ir, bet labi, ka tas nebūs manā laikā.” Ja tu domā tikai par savu laiku, tad tu arī vari šeit mierīgi sēdēt. Ja tu domā, kas būs rīt, tad nevar tik neuzmanīgi lasīt Bībeli, tomēr jāredz ir būtība, un jāmācās dažādi principi, biznesa principi, izglītība un dažādi citi principi. Nedomā, ka izglītība tas ir kas normāls, kaut kur vienkārši skriet izglītoties, tur ir jābūt ķertam. Vienkārši tāpēc, ka man vajag izglītību. Tev ir jāzina savs dzīves mērķis, ko tu vēlies sasniegt, par ko tevi padarīs šajā iestādē.
Nobeigsim ar divām svarīgākajām rakstvietām, šis bija tikai tāds vispārīgs ieskats, kā mēs lasām Bībeli, un kā vajadzētu skatīties uz Bībeles kontekstu, kādas lamatas un slazdi ir Bībeles lasīšanā.
Pieņemiet tos, kas ticībā vēl vāji, un netiesājiet viņu domas. Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus. (Romiešiem vēstule 14:1-2)
Tātad romiešu draudzē bija veģetārieši. Kā mums pret to attiekties? Ka viens vairāk ievēro un saprot Bībeles būtību, un otrs mazāk saprot, un izdomā savas pavāra mācības – ko darīt?
Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! (Romiešiem vēstule 14:3; 5)
Iedomājies, Pāvils saka, lai turies savā pārliecībā. Ja tu vari kļūt gudrāks – kļūsti gudrāks. Bet kāpēc ir nepieciešams turēties pārliecībā?
Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro Tam Kungam par godu un, kas ko ēd, ēd to Tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam. [..] (Romiešiem vēstule 14:6)
Motīvs ir svarīgs, nevis dalīt tur kādu – ēd viņš, neēd viņš. Adventisti sestdien notur dievkalpojumus, nu tagad beigas. Nē, beigas ir tikai tad, kad mēs sākam skatīties uz citiem kristiešiem kā uz velniem vai bezdievjiem, tad sākas problēmas.
[..] Bet arī tas, kas neēd, to dara Tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam. (Romiešiem vēstule 14:6)
Pāvils turpina šo tēmu vēstulē Korintiešiem.
Viss ir atļauts, bet ne viss der. Viss ir atļauts, bet ne viss ceļ draudzi. (1. Korintiešiem vēstule 10:23)
Ne viss ceļ draudzi – nemeklē tikai paša labumu, bet arī cita. Vienalga, ko tu darītu, vai tu redzi to Dieva vārdā, vai kādus esi iemācījies principus un pielieto tos, padomā, vai tas nesīs godu Dievam, vai tas cels draudzi, vai tas vienos draudzi?
Tādēļ, ja ēdiens ir manam brālim par apgrēcību, tad es nemūžam gaļu neēdīšu, lai savu brāli neapgrēcinātu. (1. Korintiešiem vēstule 8:13)
Pāvils saka, ka neēdīs. Viņš mierīgi var iet elku namā ēst, jo neskatās uz to kā elka upuri. Tajā laikā skārņos pārdeva upura gaļu. Neskatieties, no kurienes tā gaļa, vienkārši ēdiet. Eksorcisti, kas izdomā dažādas pasakas par to, ka tā gaļa ir veltīta kādam, ja apēdīsi, tagad velns tevī iekšā ienāks. Nē, velns neienāk caur miesu, bet gan caur prātu un sirdi. Es ar BMW arī nevaru braukt, jo šī marka atbalsta “varavīksni”, ko tagad darīt? Laba mašīna. Boikots tam un tam, zini, tā tendence ir tāda, ka nevarēsi vairs ne ēst, ne dzert, jo viss ir saistīts ar “varavīksni”. Neko neēd, rūpīgi skaties, kur tā varde ir virsū, šausmas! Varde ir virsū, nekādā gadījumā nepērc, arī tad, ja virsū visur būs vardes, ej mežā, sagatavo savu dobīti un audzē sev pārtiku. Šis ir tas, ko Pāvils saka: pārāk aizrauties nevajag, netiesā citus, kas mežā dzīvo un audzē savā dobē kaut ko. Lai viņš taisa, ja tas ir Dievam par godu, ja tas ir svarīgākais. Skaidrs, ka viņš jocīgs, bet, ja tas ir Dievam par godu, tad viss ir kārtībā, vienīgi, ja nepārspīlē tik tālu, ka pārējie visi ir velni un viņš viens pats tur dzīvo tikai tāpēc, ka tas ir viņa kritērijs, kurš ir ar Dievu, kurš nav. Tāpēc Pāvils saka, ka viss ir atļauts, bet ne viss der.
Viss ir atļauts, bet ne viss der. Viss ir atļauts, bet ne viss ceļ draudzi. [..] Visu, ko pārdod skārņos, ēdiet, nekā nepētīdami sirdsapziņas dēļ! (1. Korintiešiem vēstule 10:23; 25)
Ja kāds no neticīgajiem jūs aicina viesos un jūs gribat iet, tad ēdiet visu, ko jums ceļ priekšā, nekā nepētīdami sirdsapziņas dēļ. Bet, ja kas jums saka: tā ir upuru gaļa, – tad neēdiet, viņa dēļ, kas jums to teicis, un sirdsapziņas dēļ. Es nedomāju tavu, bet viņa sirdsapziņu. Jo kāpēc sveša sirdsapziņa lai tiesātu manu brīvību? Ja es ar pateicību baudu, kāpēc tad topu zaimots par to, par ko es pateicos? Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu. Esiet nevainojami kā jūdu, tā grieķu starpā un Dieva draudzē. (1. Korintiešiem vēstule 10:27-32)
Runa ir par gaļu, pārtiku kas elkiem ir veltīta. Pāvils saka, ja tas ir par piedauzību brālim, tad viņš neēdīs gaļu, ja viņa brālis tādēļ ies elku namā ēst gaļu, lai pielūgtu elkus. Pat uz tādiem upuriem kristietis var iet. Tas norāda, ka pats svarīgākais ir rūpēties par visu, ko redzam Dieva vārdā, filtrēt, vai tas cels draudzi, vai tas nesaskaņas radīs, kaut kādās dogmās ievedīs, vai tieši otrādi – visu, ko dariet, dariet Tam Kungam par godu. Vēsturiskais konteksts, kāpēc Jēzus atnāca, kāds bija pirms diviem tūkstošiem gadu un šodien – ir ļoti pretējs. Ja tajā laikā garīgums bija pazaudēts, tad šajā gadījumā, visi ir super garīgi, bet ir aizmirsuši par elementāriem principiem, kas ir Bībelē, bet ne jau Bībele obligāti jālasa, lai šos principus iegūtu un lietotu. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Esi uzmanīgs ar Bībeles lasīšanu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
