Mana šodienas svētrunas tēma ir: „Esi uzticams līdz galam”.
Katru reizi, kad es savā mājas grupiņā esmu uzdevusi jautājumu: „Kādas īpašības jūs cilvēkos vērtējat visvairāk?” jeb „Pēc kādām īpašībām jūs sev izvēlētos draugu?”, tad atbilde gandrīz vienmēr ir bijusi viena un tā pati – „Uzticamu. Tādu, kurš ir patiess, godīgs un uz kuru vienmēr var paļauties.” Protams, ir daudzas citas labas un vērtīgas īpašības, bet, ja nav šī, tad patiesībā visām pārējām nav nozīmes. Uzticamība iekļauj sevī arī paklausību, pazemību, neatlaidību un mērķtiecību.

„Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem. No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami.” (1. Korintiešiem 4:1-2)

Vai vienmēr ir viegli būt uzticamam? Ja tu dzīvo tikai pats sev, saviem mērķiem, dzīvo, kā pašam patīk un kā ir ērtāk, tad varbūt arī ir viegli. Tādā gadījumā tu dzīvo kā kaķis. Kad gribi, tad guli, kad gribi aizej pie saimnieka un ļauj sevi samīļot, kad gribi, tad nāc mājās – parasti uz ēšanas laiku, bet kad negribi, tad nenāc. Viņš dara, kā grib un tu viņam neko nevari izdarīt. „Neatkarīgā Rīta Avīzē” pirms krietna laiciņa bija kāds raksts, kur viens entomologs – cilvēks, kurš pēta kukaiņus, stāstīja, ka filmēšanas vajadzībām bija trenējis jeb dresējis sienāžus, lapsenes, mušas un pat zirnekļus. Viegli tas droši vien nebija, bet ar neatlaidību un pacietību visas lietas ir iespējamas. Kaķi ir vieni no tiem dzīvniekiem, kurus ir ļoti grūti dresēt. Droši vien daudzi no jums to jau zina. Saka, ka kaķiem ir nepieciešama īpaša individuāla pieeja, jo viņiem esot citādāka domāšana nekā pārējiem dzīvniekiem. Man arī mājās ir kaķis un viņu sauc Bosiks. Viņš ir diezgan slavens ar savu raksturu, bet tad, kad es pēc darba vai dievkalpojuma atnāku mājās, tad viņš ir tik mīļš – pats mīlestības iemiesojums. Viņš stāv uz pakaļķepiņām un gaida, kad viņam paglaudīs galviņu vai iecels klēpī un tad tu vari darīt ar viņu, ko vien gribi. Droši vien, ka tad viņu var arī mācīt. Es nezinu, jo neesmu mēģinājusi. Varbūt jāpamēģina. Bet viņš ļoti ātri izmainās, kad dabū to, ko viņš grib – savu uzmanības un ēdiena devu. Pēc tam viņš apmet savu kažoku uz otru pusi un kļūst uzticams tikai sev. Viņš dara tā, kā viņam pašam patīk. Tā nav uzticamība. Es, protams, viņu mīlu tāpat, kāds viņš ir.

Uzticamība nav dalīta. Nav tā, ka šodien tu esi uzticams man, bet rītdien, kad apstākļi būs mainījušies, tad tu būsi uzticams sev, savām interesēm un savam labumam. Ja tu seko Dievam, Viņa mērķiem un Viņa ieceltiem vadītājiem savā dzīvē, tad būt uzticamam ne vienmēr būs viegli. Un tādās reizēs tavu uzticamību nodrošinās paklausība, neatlaidība un mērķtiecība. Kam tad mums īsti ir jābūt uzticamiem?

1. Uzticami Dievam

Pirmkārt, ir svarīgi, ka mēs esam uzticami Dievam. Un mums ir vislabākais paraugs šajā ziņā – Jēzus, Kurš bija uzticams Savam Tēvam līdz nāvei. Un nevar teikt, ka Viņam tas ļoti vienkārši padevās. Bija jāpieliek lielas pūles, lai paklausītu un aizietu līdz galam. Viņš izpildīja savu uzdevumu un šodien Viņa Vārds ir pār visiem vārdiem. Viņš ir Valdnieks debesīs un virs zemes un sēž pie Tēva labās rokas. Viņš saņēma ļoti lielu atalgojumu par savu paklausību un uzticamību.

Kad es atgriezos pie Dieva, kas bija 1998. gadā, tad es ļoti spēcīgi piedzīvoju Dievu, Viņa klātbūtni, un es pa īstam piedzimu no augšas. Viss mans dzīvesveids, mana vērtību sistēma, mani uzskati, mana domāšana, mans raksturs – viss izmainījās. Es gan nebiju bijusi narkomāne vai alkoholiķe, vai citās nopietnās atkarībās. Vispār es biju tāds diezgan kārtīgs cilvēks, bet mēs zinām, ka arī kārtīgajiem ir ļoti vajadzīga Jēzus piedošana un dažreiz pat vairāk nekā tiem, kas ārēji izskatās ļoti grēcīgi. Es sāku runāt un stāstīt visu par Jēzu visiem – jebkurā laikā un vietā. Es pēkšņi biju kļuvusi laimīga un piepildīta un protams, ka to nevarēja nepamanīt. Radinieku acīs es kļuvu par sektanti. Tieši man viņi to neteica, bet aiz muguras runāja. Visvairāk par to pārdzīvoja mamma, jo es biju viņas vienīgais vēlais bērns un faktiski es biju visa viņas dzīves jēga tajā laikā. Viņa mani ļoti mīlēja. Tā kā viņa saprata, tā arī mīlēja. Mēs tajā laikā vairs nedzīvojām kopā, bet tad, kad es pie viņas aizbraucu, tad viņa vienmēr mani rāja, dusmojās, runāja dažādas aizvainojošas lietas par manu ticību, un kad nekas no tā nepalīdzēja, tad viņa vienkārši sēdēja un raudāja. Visa viņas pasaule, viņas dzīves jēga bija sabrukusi. Viņa man tā arī teica: „Tu esi aizgājusi no pasaules. Televizoru tu vairs neskaties. Grāmatas, ko visi normāli cilvēki lasa, tu vairs nelasi, tev neinteresē. Visādi radinieku pasākumi, kur aprunā citus, kur dažreiz lieto alkoholu, tev vairs nepatīk, tu negribi tur piedalīties. Kas tu esi palikusi par cilvēku?” Es tikko biju atgriezusies pie Dieva un man ļoti sāpēja, ka mana mamma mani nesaprot, varbūt arī īsti negribēja saprast. Otra lieta bija tā, ka es baidījos, ka viņa nomirs no tām skumjām. Man tiešām bija tādas domas. Bet no otras puses, Dievs mani bija tā pārveidojis, tā aizskāris, tik daudz laba darījis tajā īsajā periodā, ka es neredzēju iespēju, ka es varētu atteikties no tā visa mammas dēļ. Es savā izmisumā sāku lūgt Dievu: „Ko man darīt?” un Viņš man atbildēja.

„Tad Pēteris sacīja: “Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam Tev gājuši līdzi.” Bet Viņš teica: “Tiešām Es jums saku: nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus, kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvību.” (Lūkas 18:28-30)

Tas nebija tā, ka es vienkārši Bībelē kaut ko izlasīju, bet es saņēmu atbildi uz savu jautājumu. Ar šo rakstu vietu Dievs man sacīja: „Tu seko Man, bet Es parūpēšos par tavu mammu.” Savā ziņā es viņu atstāju. Es zināju, ka, ja Dievs tā saka, tad tā arī notiks. Es turpināju būt uzticama Dievam un mīlēju savu mammu, cik vien varēju. Lai gan viņa vēl krietnu laiku bēdājās un bija skumja, taču tad soli pa solim viņa sāka tuvoties Dievam. Viņa sāka lasīt Bībeli, sāka lūgt, sāka klausīties Kristīgo radio, un jo vairāk viņa iepazina Dievu, jo vairāk uzlabojās mūsu attiecības. Viņa pati arī piedzīvoja dažādus Dieva brīnumus savā dzīvē. 2004. gada vasarā mamma aizgāja mūžībā un patiešām notika tā, kā Dievs man bija apsolījis. Viņa aizgāja ar Jēzu sirdī un uz debesīm. Viņas pēdējās dienas šeit virs zemes to ļoti skaidri apliecināja. Ārsti bija pārsteigti, ka tik mierīgi – bez sāpēm un mokām, var nomirt cilvēks, kurš slimo ar plaušu vēzi. Viņas seja bija ļoti gaiša un priecīga līdz pēdējam brīdim un likās, ka viņa smaida arī pēc nāves. Es paliku uzticama Dievam, un Viņš izglāba manu mammu. Tieši tā, kā rakstu vietā – „Ja tu kādas lietas atstāj Dieva dēļ, Viņš tev visu to atdos atpakaļ.” Varbūt ne tādā veidā, kā tu to esi iedomājies, bet Viņš ir uzticams. Tas, protams, nenotika vienā dienā.

„Jo jums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu. “Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies.” (Ebrejiem 10:36,37)

Lai saņemtu to, ko Dievs mums ir paredzējis gan tev, gan man, būs vajadzīga uzticamība un pacietība. Ir cilvēki, kuri sagaida, ka viņi visus savu problēmu atrisinājumus saņems pēc vienas lūgšanas vai varbūt pēc vairākām. Nu, bet pēc mēneša, kad tu esi atnācis pie Dieva, noteikti visam ir jābūt kārtībā. Visu savu apzināto mūžu viņi ir grēkojuši, dzīvojuši bez Dieva, darījuši kā pašiem patīk, bet tad, kad viņi atgriežas, tad viņi grib saņemt visu komplektā – dziedināšanu veselībai, sakārtotu laulību, labu ģimeni, vīru, sievu, bērnus un visu pārējo, un būtu labi, ja nevajadzētu daudz piepūlēties pie tā visa. Taču Dievs tavu un manu dzīvi sakārto pakāpeniski un bieži vien proporcionāli mūsu uzticamībai un ticībai Viņam. Dievs sagaida, ka tu uzticēsies Viņam visās lietās.

„Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” (Jēkaba 1:6-8)

Varbūt tu dzīvē esi sastapies ar tādu situāciju, kad tev blakus ir divi cilvēki, kuri abi ir ļoti lielās problēmās, viņiem ir milzīgas, akūtas vajadzības, nepatīkamas situācijas dzīvē un abiem ļoti vajag Dieva palīdzību. Viņi abi nāk uz dievkalpojumu, viņi abi lūdz, viņi abi lasa Bībeli, viņi abi nāk uz grupiņu. Vienam no viņiem pavisam drīz lietas sāk atrisināties, lai gan ne visas problēmas varbūt ir galā, bet var redzēt, ka Dievs viņu ceļ ārā no tās bedres, ka Viņš viņu sāk paaugstināt. Turpretī otram šķiet, ka nenotiek nekādas izmaiņas, varbūt pat paliek vēl sliktāk, un viņš apvainojas uz Dievu un cilvēkiem par savu neveiksmīgo dzīvi, un beigās atkrīt pavisam. Rodas jautājums – kāpēc tā? Vai Dievs būtu netaisnīgs? Noteikti nē! Iespējams tam ir vairāki iemesli, bet viens no tiem šajā situācijā varētu būt tas, kas rakstīts par to šaubīgo cilvēku Jēkaba vēstulē.

Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” (Jēkaba 1:7-8)

Ar šaubām šeit ir jāsaprot tas, ka mums, gaidot un lūdzot Dievu, ienāk prātā kaut kādas domas, piemēram, šaubu domas, un mēs cīnāmies ar tām un tiekam galā, bet šaubīgie cilvēki ar dalītu dvēseli ir tie, kuri sirdī līdz galam netic Dievam. Viņi atstāj aiz sevis tiltus uz veco dzīvi un viņi ārēji dara visu, bet patiesībā viņi iekšēji gaida kādu izdevību, kad atkal varēs atgriezties Ēģiptē pie gaļas podiem un sīpoliem. Viņi nav uzticami. Viņi izsaka tādu kā apsūdzību Dievam: „Redzi, kā Dievs nepalīdz, kā Dievs neatrisina manu lietu, kā man nesanāca, kā Viņš neko nedara.” Pie pirmās izdevības viņi atkal ir atpakaļ verdzībā. Bībelē ir rakstīts, ka tam, kas ir uzticams par mazām lietām, Dievs dod lielākas. Viņš palīdz, Viņš izved no verdzības, Viņš paaugstina. Dievs nav cilvēks, kas melo. Viņa vārds ir patiess un viss, ko Viņš ir sacījis piepildīsies – tas ir „Jā!” un „Āmen!” Viss, kas tev ir jādara no savas puses, ir jāpaliek uzticamam vietā, kurā Dievs tevi ir ielicis un tu redzēsi, kā Dieva apsolījumi piepildās tavā dzīvē. Citādi vienkārši nevar būt. Jēzus līdzībā par Dieva vārdu, kurš tiek sēts četrās sirds augsnēs, saka, ka ir tāda kategorija cilvēku, kuri dzird evaņģēliju un viņi to ar prieku uzņem, pieņem. Viņi ir priecīgi, laimīgi un labprāt grib liecināt draudzes priekšā, un viņiem šķiet, ka viņi ir dziedināti no visām savām slimībām, un Dievs priekš viņiem ir tik labs un visa pasaule ir rozā krāsās. Bet tiklīdz nāk kādi pārbaudījumi vai uzbrukumi, vai lietas nenotiek tā, kā viņi bija iedomājušies, tad pārbaudīšanas laikā viņi atkāpjas. Jēzus saka: „Mazu brīdi tie tic.” Kamēr viss ir labi un kamēr ir rozā brilles. Bet pārbaudīšanas laikā viņi atkāpjas. Man vienmēr ļoti sāp sirds par šiem cilvēkiem, tāpēc, ka ļoti bieži ir grūti viņus atvest atpakaļ un viņiem palīdzēt.

Kāds pasaulē slavens cilvēks vārdā Edisons, par kuru es pastāstīšu nedaudz vēlāk, ir sacījis tā: „Mūsu lielākais vājums slēpjas tajā, ka mēs padodamies. Visdrošākais veids, kā uzvarēt, ir atkārtot mēģinājumu vēl vienu reizi.” Viņš to pierādīja savā dzīvē. Bet par tiem, kas tomēr paliek uzticami Dievam visos pārbaudījumos, Jēzus saka tā: „Tie ir cilvēki, kuru sirds augsne ir kā laba zeme un viņi nes augļus trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus ar pacietību.” Uzticamībai ir sava cena un tā tev kaut ko maksās. Kādā brīdī varbūt pat visu. Bet tā ir lieta, kura nenotiek pēkšņi. Tā ir ilgstoša, bet tai ir ļoti liels atalgojums.

2. Uzticami savam garīgajam vadītājam

Otra svarīgā lieta attiecībā uz uzticību ir uzticība savam garīgajam vadītājam, kuru Dievs ir ielicis tavā un arī manā dzīvē. Tieši par to domājot, Dievs mani uzrunāja no Rutes grāmatas. Rutes grāmata ir īpaša. Tā ir viena no īsākajām grāmatām Vecajā Derībā un viena no divām grāmatām Bībelē, kura ir nosaukta sievietes vārdā. Otra ir Esteres grāmata. Rutes grāmatā ir tikai četras nodaļas un tajā ir stāsts par kādu ebreju ģimeni, kura izceļo no Betlēmes uz Moāba zemi. Tur ir vīrs, vārdā Ēlimelechs, viņa sieva Naomija un viņu abi dēli. Viņi izceļo ļoti praktisku apsvērumu dēļ – tādēļ, ka Izraēlā bija bads un viņi vienkārši meklēja pārtikušāku vietu, kur dzīvot. Politiskā situācija Izraēlā tajā laikā bija ļoti nestabila. Toreiz vēl nebija ķēniņu, bet Dievs ik pa laikam iecēla tā saucamos soģus, kuri pārzināja visas sabiedriskās lietas un kalpoja arī kā tautas karavadoņi. Viņi vadīja Izraēlu un atbrīvoja to no ienaidniekiem tad, kad Izraēla tauta atkrita un nonāca ienaidnieku gūstā. Šajā laikā jau bija miris Jozua un visi tie dievbijīgie cilvēki, kas toreiz bija kopā ar viņu. Mēs visi zinām, ka Jozua ieveda tautu apsolītajā zemē un tā arī tur dzīvoja. Bet tajā pašā laikā, kad dievbijīgie vadītāji bija aizgājuši mūžībā, tad tautā valdīja garīgs, morāls un sociāls pagrimums un katrs rīkojās tā, kā viņš uzskatīja par pareizu. Tātad Ēlimelecha ģimene nonāca Moāba zemē un tur palika. Dēli apprecēja moābiešu sievas un kādu laiku viss bija labi. Bet pēc tam notika nelaime un nomira Naomijas vīrs. Vēl pēc desmit gadiem nomira arī viņas abi dēli. Naomija palika viena ar savām vedeklām – Orpu un Ruti. Un tad kaut kādā veidā Naomijai kļuva zināms, ka bads Izraēlā ir beidzies un viņa nolēma doties atpakaļ uz Izraēlu, uz savu zemi. Sākumā abas vedeklas gāja kopā ar Naomiju, bet vēlāk viņa teica, lai vedeklas iet atpakaļ uz savu zemi, kur varēs apprecēties no jauna un tur viņām būs savas ģimenes. Naomija svētīja abas meitenes un teica, lai viņām viss veicas. Abas vedeklas gan raudāja un sacīja, ka grib doties kopā ar Naomiju, bet pēc vairākkārtīgas pierunāšanas Orpa paklausīja un griezās atpakaļ. Neko sliktu jau viņa neizdarīja. Viņa vienkārši paklausīja un devās atpakaļ uz savu zemi. Un tā ir pēdējā reize, kad mēs varam lasīt Orpas vārdu Bībelē. Viņas vārds parādās tikai divas reizes. Bet par Ruti ir sarakstīta vesela grāmata. Viņa kļuva par ļoti ievērojamu cilvēku visā vēsturē. Tātad Rute nebija pārliecināma un viņa palika pie sava lēmuma doties līdzi savai vīra mātei.

„Bet Rute atbildēja: “Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai Tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi.” (Rutes 1:16-17)

Un Naomija acīmredzot bija ļoti dievbijīga un taisna sieviete. Viņa droši vien ļoti labi izturējās pret savām vedeklām. Ja Rute bija ar mieru iet līdzi Naomijai, pieņemt viņas ticību un dzīvot viņas tautā, kuru viņa nepazina, tas nozīmē, ka Naomijai bija laba liecība un viņa ļoti ietekmēja Rutes dzīvi. Vai tu gribētu, lai tavs palīgs un draugs ir tāds kā Rute, kad tu nevari vispār tikt no viņa vaļā? Tu viņam vairākas reizes saki: „Ej prom! Ej prom!” Bet viņš tik atbild: „Nē, es palikšu ar tevi līdz beigām.” Dīvaini kaut kā. Maz tādu cilvēku mūsdienās. Tie ir tādi īpaši cilvēki. Uzticamu cilvēku nav daudz. Vai Rutei viņas uzticamība kaut ko maksāja? Ja mēs paskatāmies tuvāk, tad ir redzams, ka viņa riskēja ne tikai ar savu dzīvi, bet arī ar savu dzīvību. Viņa bija no moābiešu tautas un šī tauta nebija Izraēla draugi. 4. Mozus grāmatā divdesmit piektajā nodaļā ir teikts, ka moābieši pavedināja Izraēlu piekopt elkdievību un par to tika bargi sodīti no Dieva.

„Un Israēls dzīvoja Sitimā, un ļaudis sāka piekopt netiklību ar moābiešu meitām. Un tās aicināja tautu pie savu dievu kaujamo upuru mielastiem, un tauta ēda un metās zemē uz sava vaiga to dievu priekšā. Kad nu Israēls sapinās ar Baalu Peoru, tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu.” (4. Mozus 25:1-3)

„Nevienam amonietim un nevienam moābietim nebūs nākt Tā Kunga draudzē, pat viņa desmitā paaudze lai nenāk; tie nemūžam lai nenāk Tā Kunga draudzē, tādēļ, ka viņi nav nākuši jums pretī ar maizi un ar ūdeni uz ceļa, kad jūs izgājāt no Ēģiptes, un tādēļ ka viņi bija saderējuši pret tevi Bileāmu, Beora dēlu, no Peoras Mezopotāmijā, tevi nolādēt.” (5. Mozus 23:4-5)

Arī turpmāk šajā grāmatā piemēram, Boāss vairakkārt piemin, ka viņš ir brīdinājis savus puišus, lai viņi nenodara Rutei pāri. Nonākot Izraēlā svešzemju meitene bija ļoti apdraudēta no visām pusēm. Faktiski Rute gāja dzīvot pie sava tautas ienaidniekiem, nezinot, kas viņu tur sagaida. Vienīgā lieta, kas viņai bija skaidra, ka viņa sekos savai vīra mātei, savai vadītājai, lai ko tas viņai maksātu. Naomija bija viņas garīgā vadītāja. Vai jums ir nācies kādu laiku padzīvot svešā zemē mācību vai darba dēļ? Kā jums izdevās tur iedzīvoties? Es domāju, ka atbildes būs dažādas. Pirms vairākiem gadiem es nodzīvoju deviņus mēnešus Amerikā, Vašingtonas štatā. Deviņi mēneši ir droši vien salīdzinoši īss laiks. Es esmu pārliecināta, ka šajā zālē ir cilvēki, kuriem Amerika ar visiem amerikāņiem ir ļoti mīļa zeme. Tā ir sapņu zeme, uz kuru aizbraukt. Daudzi ilgojas tur būt un visu redzēt. Bet man tas bija liels pārbaudījums. Es nespēju tur iedzīvoties. Viss bija tik atšķirīgs no Latvijas. Faktiski bija tā, ka man bija vīza uz pusotru gadu un amerikāņi visu laiku man piedāvāja pieteikties uz zaļo karti. Tas nozīmē, ka varēju iegūt palikšanas tiesības uz visiem laikiem. Es aizbraucu jau pēc deviņiem mēnešiem. Man bija ļoti grūti. Cilvēki man likās skaļi un ārišķīgi. Es it kā zināju angļu valodu, bet sākumā man bija grūti saprast, bet pēc laika es jau pieradu. Ieeju jebkurā veikalā un man pārdevējas prasa: „Kā man iet?”. Sākumā es gandrīz sāku stāstīt, kā man iet, bet pēc tam es sapratu, man paskaidroja, ka tas tā nav domāts. Tas patiesībā nav domāts nekas, bet ir tikai sveiciens. Ja man Latvijā paprasa – „kā man iet?”, tad tas to arī nozīmē. Man bija grūti pieņemt viņu mentalitāti. Man likās, ka es esmu it kā aizbraukusi uz Mēness. Pārtika man likās tik jocīga. Tie paši produkti, kas Latvijā, bija absolūti atšķirīgi – viņi garšoja savādāk, lielākajai daļai no viņiem vispār nebija nekādas garšas. Visa arhitektūra, vide, kurā es dzīvoju bija atšķirīga. Es nedzīvoju džungļos. Es dzīvoju nelielā ciematā, kas bija dažu stundu brauciena attālumā no Sietlas un Sietla ir lielākā pilsētas Klusā okeāna ziemeļu štatos. Man likās, ka viņi visi dzīvo vasarnīcās un būs viena vēja pūsma un viss aizies pa gaisu. Un mašīnas. 2005. gadā deviņdesmit procenti no viņiem brauca ar septiņdesmito gadu mašīnām. Es nezinu kāpēc tā. Varbūt viņas labi gāja vai viņi bija taupīgi. Man likās, ka es esmu nokļuvusi tādā ačgārnā pasaulē un es izturēju tur deviņus mēnešus. Kaut gan visi pret mani labi izturējās un man bija normālas attiecības ar cilvēkiem, taču es nekādi nevarēju iedzīvoties. Bet Rutei, kura gāja uz šo Izraēla zemi un zināja, ka attieksme varētu būt naidīga, viņai bija jāgatavojas pielāgoties dažādiem apstākļiem, turklāt uz mūžu. Naomija bija palikusi viena, bez apgādnieka. Tajā laikā tikai vīrieši skaitījās cilvēki, bet sievietes bija tikai tāds pielikumiņš. Naomija nezināja, kā viņas nodrošinās sevi. Nebija arī nekādas garantijas, ka Naomija dzīvos ilgi un laimīgi. Viņai visi apkārt nomira. Varbūt viņai bija kāds dzimtas lāsts un viņa varēja nomirt jebkurā laikā, un tad Rute būtu palikusi viena. Vai viņa varētu paspēt atgriezties savā zemē drošībā? To jau neviens nezināja. Es domāju, ka Rute daudz domāja par savu nākotni un tie jautājumi riņķoja viņai pa galvu, bet viņa savu lēmumu tomēr neizmainīja. Viņa palika uzticama līdz galam. Un kas notika tālāk? Dievs ļoti augstu novērtēja Rutes uzticamību un turpmākie notikumi jau risinājās abām sievietēm labvēlīgā virzienā. Kad Naomija ar Ruti apmetās Izraēlā, tad Rute devās lasīt vārpas. Viņām nekā nebija, bet vajadzēja kaut ko ēst. Izraēlā bija tāds likums, kad tu nopļauj lauku, tad tu nesalasi visas vārpas, kūlīšus pa tīro, bet atstāj kādam svešiniekam, cilvēkam, kurš ir nabadzīgs. Rute gāja lasīt vārpas nopļautajos labības laukos. Un viņa nokļuva tīrumā, kurš, kā vēlāk izrādījās, piederēja Naomijas radiniekam Boāsam. Boāss ievēroja Ruti un sāka ar viņu sarunu. Un Rute bija pārsteigta: „Kā tu mani pazīsti?” Un Boāss atbildēja.

„Bet Boāss atbildēja un sacīja viņai: “Man ir atstāstīts jo sīki viss, ko tu esi laba darījusi savai vīramātei pēc viņas vīra nāves un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti, un savu dzimto zemi un esi gājusi pie tautas, ko iepriekš neesi pazinusi. Tas Kungs lai atmaksā tev tavu labo darbu, un tava alga lai ir pilnīga no Viņa, Israēla Dieva, zem kura spārniem tu esi nākusi meklēt patvērumu.” (Rutes 2:11-12)

Dievs tiešām atmaksāja Rutes uzticamību. Pirmkārt, jau Viņa vadība bija tajā, ka viņa satika Boasu. Boass bija ļoti labs cilvēks, par to var spriest pēc tā, kā viņš izturējās pret Ruti. Viņam bija laba sirds un viņš arī bija turīgs. Pēc neilga laika Boass aprecēja Ruti. Un no viņas dzimtas divas paaudzes vēlāk dzima ķēniņš Dāvids, un pēc tam no tā paša dzimtskoka dzimst arī Jēzus. Rute bija sieviete, kura bija sveštautiete, viņa bija neievērojama un nabadzīga, viņa nebija nekas. Vienkāršs cilvēks, riskējot ar visu, kas viņai bija, pat ar savu dzīvību, viņa palika uzticama savai vadītājai, savai vīra mātei. Līdz ar to Dievs viņai ļāva ieņemt ļoti svarīgu vietu Jēzus cilts kokā. Rutes uzticamība tika bagātīgi atalgota.

Jau vairākus gadus vadot mājas grupiņu, es esmu pamanījusi, ka uzticamie cilvēki parasti nav ļoti ievērojami, nav zvaigznes ar talantiem vai īpašām spējām, un viņi parasti daudz nerunā par uzticamību. Viņi nesaka: „Es tev būšu līdz mūža beigām uzticams un darīšu visu, ko tu liksi.” Viņi nav skaļi, varbūt viņi pat ir tādi cilvēki, ko sākumā ir grūti pamanīt. Tikai laiks izceļ šo cilvēku uzticamību, un viņi kļūst par vērtīgiem palīgiem saviem vadītājiem. Uzticamie cilvēki, starp citu, nav ideāli, viņiem ir savas problēmas, un ir daudzas lietas, ar kurām viņi cīnās savā dzīvē. Bet viņi ir neatlaidīgi, turpina iet uz priekšu un darīt to, kas jādara.

Uzticamība ir tā, kas tevi un arī mani izvedīs no mazām lietām gan kalpošanā, gan darba lietās, gan finansēs, gan arī jebkurā citā lietā, kur tu parādīsi uzticamību pie mazuma. Uzticamība tevi pilnīgi noteikti paaugstinās, tā liek Dieva skatienam pievērsties tev un svētīt visu tavu dzīvi.

3. Uzticamība vīzijai un savam aicinājumam

Uzticams cilvēks var būt tikai tāds, kurš ir mērķtiecīgs. Tāds, kuram ir mērķis un vīzija. Piemēram, ja es nesaprotu, kas šeit tiek celts, Dieva nams vai pirts, kūts, vai kultūras nams, tad es vispār nesaprotu, ko es pats te daru. Tad kam es varu būt uzticams? Uzticamība nāk no mērķa, kad komanda ir vienota vienā vīzijā, kad viņi dara kopēju darbu un viņiem ir vienoti mērķi un stratēģija.

Spilgts piemērs cilvēkam, kurš bija uzticams savam aicinājumam un vīzijai no Dieva, kurš ļoti skaidri zināja, ko viņš grib iegūt, bija Elīsa. Tas bija ievērojamā pravieša Elijas māceklis. Patiesībā Elijam bija divi mācekļi. Varbūt ne visi mēs to zinām, bet pirms Elīsas bija vēl viens. Tikai par viņu nav daudz rakstīts un nav arī minēts viņa vārds, jo kādā izšķirošā brīdī šis cilvēks atstāja Eliju. Nav skaidri zināms, vai Elija pats lūdza viņam aiziet, vai arī puisis nobijās, bet katrā ziņā viņš nepalika kopā ar Eliju līdz beigām. Taču arī Elīsu gaida līdzīgs pārbaudījums.

Tas ir aprakstīts 1. Ķēniņu grāmatā 19. nodaļā. Pienāk brīdis, kad Elija saka savam jaunajam palīgam Elīsam.

„Un Elija sacīja Elīsam: “Lūdzu, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli.” Bet Elīsa atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” (2. Ķēniņa 2:2)

Kopumā Elija mēģināja tikt vaļā no Elīsas trīs reizes. Acīmredzot viņš uzskatīja, ka viņam ir Dieva uzdevums un māceklim tur nav jābūt. Tomēr visi mēģinājumu aizsūtīt mācekli mājās beidzās neveiksmīgi. Elīsam bija vīzija, no kuras viņš neatkāpās ne soli. Viņš gribēja saņemt dubultu svaidījumu, kas bija viņa vadītājam, pravietim Elijam. Viņš nolēma sekot Elijam līdz galam un galu galā, kad Elija tika paņemts debesīs, Dievs izpildīja Elīsas vēlēšanos un viņš saņēma to, pēc kā tik ļoti ilgojās.

Bija kāds cilvēks, kura vārdu droši vien daudzi no jums būs dzirdējuši, un kurš arī ļoti uzticami sekoja savai vīzijai. Es pieļauju, Dieva dotai vīzijai. Tas bija Tomass Edisons, amerikāņu izgudrotājs, zinātnieks un uzņēmējs, vīrs, kurš izgudroja elektrisko spuldzīti un vēl daudzas citas lietas. Bet bērnībā viņam gāja ne visai gludi. Viņš bija diezgan izklaidīgs skolā un tāpēc skolotāji viņu ļoti bieži sauca par nejēgu. Vecāki laikam juta, ka pret Tomasu slikti izturas, izņēma viņu no skolas, un viņa oficiālā izglītība ir trīs mēneši skolā. Bet māte turpināja viņu mācīt mājās. Edisonam kopš bērnības bija arī diezgan stipri dzirdes traucējumi. Runājot par Edisona uzticamību un neatlaidību sekot savai vīzijai, autobiogrāfi raksta dažādi. Stāsti par to cik reižu Edisons kļūdījās, veicot izmēģinājumus, lai radītu kvēlspuldzi, atšķiras. Vieni saka, ka 6000 reižu, bet citi, ka 10 000 reižu.

Kāds jauns žurnālists reiz jautāja Edisonam: „Edisona kungs, kādēļ jūs turpiniet mēģinājumus radīt gaismu, izmantojot elektrību, ja jums nav veicies tik daudz reižu?” Un uz to Edisons atbildēja: „Jaunais cilvēk, jūs nesaprotat. Es neesmu bijis neveiksmīgs, es esmu veiksmīgi atklājis 6000 veidus, kuri nedarbojas.”

Tādēļ, ka Edisons ticēja, ka elektriskā gaisma ir iespējama, viņš atteicās padoties, viņš izmēģināja neskaitāmus materiālus, lai atrastu šķiedru jeb kvēldiegu, kura būtu vispiemērotākā. Viņš nestrādāja viens, viņam bija komanda. Viņš sūtīja savus cilvēkus uz Ķīnu, Japānu, Dienvidameriku, Āziju, Jamaiku, Ceilonu un Birmu pēc šķiedras, kuru varētu pēc tam pārbaudīt laboratorijā, bet viss bija veltīgi. Bet, tad, pēc 13 mēnešus ilgušas neveiksmju sērijas, 1879. gadā Edisons beidzot atrada šķiedru, kas derēja. Bet arī šī ideja neizdevās uzreiz, jo kvēldiegs salūza, tiklīdz to mēģināja ievietot stikla kolbā. Tomēr Edisons atteicās padoties, un spītīgi turpināja turēties pie sava atklājuma, viņš mēģināja vēl un vēl, nākamās divas dienas un naktis bez pārtraukuma. Un galu galā, viņam izdevās ievietot karbonizētu diegu spuldzē, kas bija pildīta ar vakuumu, un kā izrādījās, tas patiešām darbojās.

Ja Tomass Edisons nebūtu bijis tāds ticības vīrs, kāds viņš bija, ja viņam nebūtu bijusi tā izturība un mērķtiecība, iespējams, būtu pagājuši vēl daudzi gadi, līdz sabiedrība būtu ieraudzījusi pirmo kvēlspuldzi.

Pēc 35 gadiem, 1914. gadā kādā naktī aizdegās Edisona laboratorijas. Un patiesībā daļa vēsturnieku uzskata, ka Edisona nozīmīgākais atklājums bija nevis kvēlspuldze, bet gan pirmā mūsdienīgā industriālā laboratorija, tāpēc, ka viņš bija pirmais, kas izgudrošanas procesā pielietoja masveida ražošanu un komandas darbu. Edisona laboratorija tika celta Ņūdžersijā un 10 gadu laikā tā bija paplašinājusies un pārņēmusi divus pilsētas rajonus. Un, kad viņš pamanīja milzīgās liesmas, kas pacēlās pret debesīm, viņš lika pasaukt savus draugus, ģimeni, sievu un viņš teica: „Ātrāk, ātrāk! Nāciet skatīties, šādu skatu jūs nekad vairs dzīvē neredzēsiet!” Viņš bija liels optimists. Vienā naktī sadega viss viņa mūža darbs, viss, kas bija laboratorijās, visi materiāli, iekārtas, visi iesāktie darbi. Viņi noskatījās šo skatu un pēc vairākām stundām ugunsgrēks tika nodzēsts.

Un tad Edisons uzsāka laboratorijas atjaunošanu gandrīz no nulles. Nākamajā rītā viņš ieradās darbā ar vīru komandu un sāka dot rīkojumus novākt drupas. Dienas laikā viņiem pievienojās simtiem citu strādnieku un darbam turpinoties dienu un nakti, vairākos mēnešos tika uzcelta daudz lielāka un efektīvāka laboratorija par iepriekšējo. Kopumā Edisons dzīves laikā ieguva 1368 patentus, nodibināja 14 uzņēmumus, tai skaitā „General Electric”, kas joprojām darbojas un ir viens no lielākajiem daudznozaru uzņēmumiem pasaulē, kas nodarbojas ar dažādu iekārtu ražošanu un finanšu pakalpojumiem.  Lūk, tāds uzticams vīrs, vai ne? Viņš nezaudēja dūšu un viņam bija ļoti skaidra vīzija.

Bet es gribu atgādināt, ka uzticamība nesākas ar pasaules izgudrojumiem, tā sākās visās mazās lietās, manā un tavā ikdienā!

Piemēram – tik vienkāršas lietas, kā laikā piecelties uz lūgšanu, laikā atnākt uz darbu, laikā atnākt uz dievkalpojumu, izdarīt to, kas tev ir uzticēts. Jebkurā vietā, neapgriezt stūrus, kārtīgi izpildīt darbu, ko tu dari darbā.

Bībelē teikts: „Visu ko dariet, dariet kā Tam Kungam.”

Ja tev nāk ciemiņi, bet tu neesi kārtīgi nomazgājis traukus un viņi līp pie rokām, tu neesi uzticams. Ja tu pļauj zālāju un appļauj apkārt krūmiem, kuriem nevar tikt klāt, tāpēc, ka ir grūti, tu neesi uzticams.

Atceries, Dāvids nepiedzima par ķēniņu, viņš sākumā ganīja sava tēva avis. Un viņš bija uzticams savā darbā, kad nāca plēsīgi zvēri. Viņš meklēja pazudušās avis, viņš cīnījās par savām avīm. Varētu jau domāt – tev ir 100 aitas, nu ko tur par dažām uztraukties, paliek vēl daudz! Bet tad nākamajā dienā tev būs 90, aiznākamajā 80 un pēc laika jau tikai 50 aitas. Dievs redzēja, ka Dāvids ir uzticams un Viņš deva vēlāk viņam ķēniņa varu, ganīt visu Izraēla tautu.

Savā iepriekšējā draudzē, kurā es pavadīju 4 gadus, es priekšā nestāvēju, nerunāju, grupiņas arī nevadīju. Nācu stundu pirms dievkalpojuma un paliku arī pēc dievkalpojuma, palīdzēju darīt tehniskās lietas, sakārtot visu dievkalpojumam. Mums bija maza draudze, tajā bija tikai viens puisis un līdz ar to daudzas tehniskās lietas vajadzēja darīt arī meitenēm. Mēs rullējām paklājus, skrūvējām statīvus, darījām visu, kas vajadzīgs. Es nejutu, ka tas būtu pazemojošs darbs. Es darīju to, ko vajadzēja un šodien man nav jāskrūvē mikrofoni. Dievs ir pārcēlis mani citā vietā, nav vairs jānāk palīdzēt no rīta. Būt uzticamam, tas nozīmē iet līdz galam!

Kāds ievērojams Lielbritānijas politiķis, bijušais premjerministrs sers Vinstons Čērčils, kad viņš jau bija cienījamā vecumā, tika ielūgts nolasīt lekciju kādā universitātē. Daudzi cilvēki sabrauca no tuvienes un tālienes, lai klausītos šo ievērojamo cilvēku. Kad viņš ienāca lekciju telpā, tur bija tūkstošiem cilvēku un universitātes rektors viņu stādīja priekšā, lai viņš var teikt savu runu. Viņš teica runu, kas sastāvēja no pieciem vārdiem – „Nekad, nekad, nekad, nekad, nepadodieties!” Cilvēki kādu brīdi nesaprata, ka runa jau ir beigusies un daudzi bija apvainojušies, jo viņi bija atbraukuši no tālienes, viņi bija maksājuši cenu.

Bet, kad mēs palasām viņa biogrāfiju, tad ir skaidrs, kādēļ viņš tā teica. Viņam ir daudzi sasniegumi dzīves laikā. Viņš uzskatīja – tu vari kļūdīties un kļūdīties daudz, bet kļūdas var izlabot. Tev var būt daudz problēmas, bet tu vari tās atrisināt. Bet, ja tu padodies, tad tu esi zaudējis, tad vairs nav cerību, tad tas ir viss.

Nobeigumā būs neliela ilustrācija par to, ko nozīmē būt uzticamam un cīnīties līdz galam. Tas ir stāstiņš par mākoņiem un putniem! Droši vien tev būs viegli ieraudzīt sevi tā putna lomā, kurš uzticami cīnījās, tāpat kā tu cīnies ar dažādām grūtām situācijām savā dzīvē. Varbūt attiecību jomā, varbūt darbā, varbūt finanšu jomā, varbūt vedot cilvēkus pie Dieva, vai nu strādājot darbā, vai nu skolā! Bet tev ir uzdevums, un tu uzticami to pildi. Es tevi gribu iedrošināt, ja tev šķiet, ka tev ir gadījušies grūtāki uzdevumi nekā citiem, ka tev ir jācīnās ar krokodiliem, ar auniem, ar ežiem, kamēr citi baro cālīšus. Nebaidies, nepadodies! Dievs ir tas, kas tev palīdzēs! Tavai uzticamībai ir liela alga.

„Un Viņš ir sacījis: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.”” (2. Korintiešiem 12:9)

Un, jo grūtāks ir tavs uzdevums, jo lielāks ir tavs nespēks, jo lielāku žēlastību Dievs dod no Sevis. Un tad, kad tu saki, ka tu vairs nevari, ka tu esi izmēģinājis visus savus spēkus, visu savu gudrību, visu savu pieredzi, viss ir beidzies, kad tev šķiet, ka neviena metode nedarbojas, tad tu salūzti Dieva priekšā un Viņš saka: „Tagad paej maliņā, tagad Es darīšu!” Un tad tas, kas šķita pilnīgi neiespējams, vienā dienā ir kļuvis iespējams.

Neatlaidīgie cilvēki, kuri ir aprakstīti Bībelē, nepadevās, bet uzstājīgi palika pie sava. Mēs zinām, ka viņi vienmēr saņēma to, ko lūdza un pēc kā viņi jautāja. Jēzus daudzus no viņiem uzslavēja par to, ka viņu ticība ir liela. Varbūt tu būsi pamanījis, ka daudzas no Bībeles ievērojamākajām sievietēm, no kurām dzima slaveni ķēniņi, pravieši, Dieva vīri, bija neauglīgas sākumā. Tā bija Sāra, Rāhele, Rebeka, Anna, no kuras dzima Samuēls, Elizabete, no kuras dzima Jānis Kristītājs. Un, iespējams, ka tavā dzīvē arī ir kādas jomas, kurās tev šķiet, ka tu esi neauglīgs. Bet es tevi gribu iedrošināt – paliec uzticams un cīnies līdz galam tajā vietā, kurā Dievs tevi ir nolicis un tu redzēsi, ka vienu dienu Dievs darīs brīnumu un kādā dienā tavā dzīvē piedzims kaut kas ļoti brīnišķīgs, kaut kas ļoti īpašs no Dieva. Pārdabiskais! Jo tad, kad Dievs ķeras klāt, Viņš dara daudz vairāk, kā mēs spējam lūgt, saprast un iedomāties.

Dievs saka:

„Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

Laiku beigās nāks Jēzus un visi, kas ir ar Viņu, tie, kas ir bijuši uzticami.

„(..) Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas ir līdz ar Viņu.” (Atklāsmes grāmata 17: 14)

Novēlu mums visiem, ka mēs neesam tie, kas grūtību laikā atkāpjas, kuri atdziest lēnām, kuri nobīstas vai atkrīt dažādu iemeslu dēļ no Dieva un no draudzes, bet, ka mēs esam tie, kuri ir uzticami, kuri cīnās, kuri sludina evaņģēliju un paliek ar Kristu līdz beigām. Āmen! Esiet svētīti!

Luīzes Zvejas svētrunu pierakstīja Pārsla Jankovska un Inese Meijere