Mūsdienu pasaulē, kur lielākā daļa cilvēku dzenas pēc materiālām lietām, daudziem ir grūti atrast patiesu draudzību un vērtības,
kuru dēļ būt kopā vai pat dzīves jēgu. Rolanda sākotnējā vēlme pēc patiesuma beidzās ar to, ka jaunais puisis vienkārši sāka „plūst pa straumi”, neredzot dzīves jēgu vai iemeslu censties kaut ko sasniegt. Savā stāstā viņš padalīsies ar to, ko ir piedzīvojis un kā viņa dzīve izmainījās, satiekoties ar Dievu.

Lai gan parasti esmu bijis pozitīvi noskaņots cilvēks, iekšēji ne vienmēr tā jutos. Centos būt dzīvespriecīgs, tomēr tas, ko redzēju apkārt, lika manam dzīvespriekam gadu laikā noplakt. Tas, ko es vienmēr redzēju apkārtējos, bija dzīšanās pēc naudas, pēc materiālā, kas man šķita garlaicīgi un neinteresanti. Bieži nācās sastapties ar cilvēkiem, kuriem ir dubulta daba – pēc laika uzzināju, ka viņi ir melojuši, bijuši neīsti.  Ejot gadiem, uzticība cilvēkiem arvien samazinājās. Ja nu kāds atkal samelo? Man bija draugi, taču mūs vairāk vienoja sliktie ieradumi – kopā “tusējām” un dzērām, kā arī darījām citas palaidnības. Līdz ar to mana ikdiena bija diezgan pelēka, bez dziļāka ieskata vai mērķiem. Kļuvu arvien neaktīvāks un slinkāks, necentos neko sasniegt, jo vienkārši nekam neredzēju jēgu. Ātri pametu iesākto, gāju, tā teikt, vieglāko ceļu. Ar laiku tas kļuva man par attaisnojumu būt slinkam un nihilistiskam. Mana dzīve līdzinājās spirālei, kas gāja uz leju. Es vēlējos sastapt cilvēkus, kas būtu godprātīgi, atvērtāki un patiesāki, jo šķita, ka visi staigā maskās un arī man nav jēgas būt patiesam.

Runājot par ticību kaut kam augstākam, es zināju, ka pastāv Dievs, taču Bībeli nelasīju. Bērnībā biju arī lūdzis, tomēr tas nebija nekas nopietns. Man nebija priekšstata, kāds ir Dievs, vai Viņš var palīdzēt un kaut ko izmainīt. Uz baznīcu arī negāju, vienīgi dažreiz uz kādiem svētkiem, bet tas arī viss. Tomēr kādu dienu manā dzīvē ienāca cilvēki, kuri patiesi tic Dievam un arī praktizē Dieva principus. Caur viņiem es iepazinu Dievu un mana dzīve sāka mainīties. Tas notika tā – vienreiz uz ielas man pienāca kāda sieviete no draudzes „Kristus Pasaulei” un sāka stāstīt man par Jēzu Kristu. Neviens vēl nekad mani tā nav uzrunājis. Es biju diezgan atvērts un uzklausīju viņu, jo man patika, ka cilvēks tik atklāti runā par savu ticību. Tomēr ne visas lietas es uzreiz spēju pieņemt.

Vēlāk šī sieviete mani uzaicināja uz draudzes pasākumu, kur jaunieši devās uz muzeju un pēc tam uz kafejnīcu. Kafejnīcā mēs klausījāmies stāstus par to, kā Dievs ir izmainījis cilvēku dzīves. Nekad iepriekš ko tādu nebiju dzirdējis. Tas bija tas, ko es vienmēr meklēju – patiesi, godīgi un atklāti cilvēki! Arī es vēlējos tāds būt. Mani uzaicināja arī uz draudzes mājas grupiņu, kur cilvēki pārrunā svētrunu, lūdz kopā un slavē Dievu. Man ļoti patika šī draudzīgā atmosfēra, ar laiku te ieguvu īstus draugus. Arī man gribējās tur kaut kā iesaistīties, darīt kaut ko vairāk. Pēc diviem mēnešiem sāku apmeklēt arī dievkalpojumus, kur mani ļoti uzrunāja mācītāja praktiskās svētrunas – caur tām es daudz vairāk sapratu Bībeli, kāds ir Dievs un kā Viņš var palīdzēt. Sāku arī pats lūgt Dievu ikdienā un lasīt Bībeli. Bībeles lasīšana man palīdzēja saprast, kas ir pareizs un kas nē, kā labāk ikdienā rīkoties un kas ir jāmaina. Tā kļuva par pamatu, uz kura stāvēt. Redzēju, ka tas, ko es lūdzu, sāk realizēties un apzinājos to, ka lūgšanai ir reāls spēks.

Ejot uz draudzi un pavadot laiku ar Dievu, es sāku mainīties. Gan sprediķu klausīšanās, gan attiecības ar Dievu mainīja mani uz labo pusi. Man ļoti palīdzēja arī vide – cilvēki man apkārt, kuri bija ticīgi, mērķtiecīgi un kuri darīja lietas, kurām viņi tic. Es iesaistījos arī draudzes kalpošanās, kur jaunie pienākumi man palīdzēja kļūt atbildīgākam, jo tagad es sapratu, kāda ir dzīves jēga un, ka tam, kā mēs dzīvojam, ir ietekme, kur mēs pavadīsim mūžību – Debesīs vai ellē. Mainoties manam skatījumam, sāku vairāk censties, es ieguvu mērķus, kurus vēlos sasniegt – pirmkārt jau pavadīt laiku ar Dievu, apmeklēt draudzes pasākumus, strādāt labu darbu un sevi pilnveidot. Mana dzīve sāka sakārtoties. Pa šo laiku, kad esmu draudzē, es morāli nobriedu – kļuvu pārliecinātāks par sevi un to, ko gribu sasniegt. Lietas izdaru līdz galam un nepametu novārtā.. Man ir patiesi draugi un cilvēki, kuriem uzticēties, kuri palīdz man celties un ticēt, kuru priekšā nav jāizliekas un jānēsā “maska”. Mans „jā” ir jā un mans „nē” ir nē. Ja es saku, ka kaut kur ieradīšos, tad tā arī izdaru. Es zinu, ka visam, ko es daru, ir jēga, un ka tas ietekmēs manu mūžību.

Cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Dievu, es ieteiktu atmest aizspriedumus, jo tas ir lielākais šķērslis, kas traucē Dievam ienākt mūsu dzīvēs. Atver savu sirdi un Tu redzēsi, ka Dievs ir reāls un ka Viņš spēj palīdzēt!”

Rolanda Bites liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa