Kāda bija Tava dzīve pirms Tu iepazini Dievu un sāki nākt uz draudzi?
Bērnībā piedzīvoju dažādas emocionālas traumas, kas atstāja smagas sekas manā dzīvē. Saskāros ar meliem, krāpšanu un vardarbību. Tas izraisīja dziļus aizvainojumus un nepiedošanu. Kad pieaugu, centos remdēt iekšējo tukšumu un aizmirsties, sportojot un ejot uz spēka treniņiem, bet tas nedeva vēlamo rezultātu, tādēļ ķēros pie īslaicīgām attiecībām, ballītēm, alkoholiskiem dzērieniem un smēķēšanas. Lielākoties nedēļas nogales pagāja alkohola reibumā un svētdienas bija dienas, kas man ļoti nepatika, jo tās bija paģiru dienas gan fiziski, gan morāli. Bija daudz pārmetumi sev, nevēlējos tā dzīvot. Kad iesākās jauna nedēļa, likās, ka esmu saņēmusies, bet līdz ko bija mazliet smagāka diena, tā braucu mājās un atkal vēru vaļā jaunu vīna pudeli. Attiecības, kas tika veidotas, vienmēr izjuka.
Apmeklēju dažādus kursus un lekcijas par attīstību un sevis pilnveidošanu, mēģināju izprast savu būtību, pat braucu pie dabas, lai rastu mieru. Taču tas palīdzēja tikai neilgu laiku. Nekur nevarēju rast mieru, laimi un prieku. Bija diezgan bezcerīga pašsajūta, un katra jauna nedēļa iesākās ar domu, ka atkal viss būs pa vecam un būs ar visu jācīnās.

Kā Tu uzzināji par draudzi un iepazini Dievu?
Vasarā man vajadzēja automašīnai detaļu, un es to meklēju ss.lv portālā. Apzvanīju vairākus sludinājumus, un vienā no tiem bija ļoti laipns cilvēks, kurš atzvanīja un teica, ka viņam ir nepieciešamā detaļa. Mēs sākām sarakstīties, un viņš sāka stāstīt par Dievu un arī aicināja uz draudzes dievkalpojumiem. Taču es visu laiku atradu iemeslus, kāpēc netieku. Pagāja kāds laiks un vienu vakaru es iegāju tiktokā un mani uzrunāja tiešraide, kurā puisis runāja par Dievu, un es ieklausījos. Arī viņš mani aicināja atnākt uz draudzes dievkalpojumu. Jau divi cilvēki no tās pašas draudzes mani bija uzrunājuši. Es to uztvēru kā zīmi tam, ka man ir jāatnāk. Tieši sanāca, ka tas bija dievkalpojums, kurā bija Ziemassvētku izrāde, un tajā reizē es piedzīvoju visdažādākās emocijas, gan izraudājos, gan izsmējos. Mani uzrunāja svētruna, pēc kuras pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Beidzot ieguvu sirdsmieru, pēc kā tik ļoti biju ilgojusies. Kopš tā laika neesmu izlaidusi nevienu draudzes dievkalpojumu.

Kādas izmaiņas notika Tava dzīvē?
Kad pievienojos draudzei, jau no pirmās dienas uzturēju kontaktu ar cilvēkiem, kuri man stāstīja par Dievu.
Šo cilvēku iedrošināta, sāku iet mājas grupā, izgāju Bībeles skolu, piedalījos inkaunterā, šobrīd apmeklēju līderu skolu. Inkaunterā piedzīvoju lielu Dieva pieskārienu un spēju piedot cilvēkiem, kuri bija mani sāpinājuši. Atbrīvojos no smagās nastas, kas tika nesta līdzi daudzus gadus un jutos tā, it kā liels akmens būtu novēlies no manas sirds un pleciem.
Manā dzīvē vairs nav ne alkohols, ne smēķēšana, ne arī iedzeršanas ballītes. Tagad es izvēlos forši un patīkami pavadīt laiku ar cilvēkiem, kas mani ceļ nevis gremdē. Ļoti vēlos darīt labu un pati kļūt labāka. Esmu ļoti piepildīta ar enerģiju un spēku. Daudzi cilvēki nesaprot, kur es gūstu spēku, lai tik daudz paveiktu. Piedzīvoju arī daudz svētības dažādās dzīves situācijās. Ja parādās kādi šķēršļi dzīvē, es tos uztveru ļoti mierīgi – nestresoju, neraudu un nekrītu panikā kā iepriekš. Man ir daudz labākas un mīļākas attiecības ar bērniem. Vecākajam dēlam drīz būs 19 gadi un viņam ļoti nepatika, ka agrāk dzēru un pīpēju, tāpēc tagad viņš ir priecīgs, ka esmu mainījusies un mums ir izveidojušās labas attiecības.
Es arī iepazinos ar cilvēku, ar kuru izveidoju attiecības un apprecējos. Viņš tic Dievam un pilnībā atbalsta, ka eju uz draudzi un katru svētdienu kalpoju.
Šobrīd svētdienas man ļoti patīk, un ir vienas no manām mīļākajām dienām. Zinu, ka vienmēr iegūšu kaut ko jaunu un ka būs kādas atklāsmes, jo mācītājam ir ļoti labas svētrunas, kas savieno Bībeles mācību ar mūsu ikdienu. Ja šajās svētrunās ieklausās, tad domāju, ka jebkurš cilvēks spēj garīgi pilnveidoties.

Vai ir kāda atziņa, ko vēlies nodot citiem cilvēkiem?
Draudzē ir ļoti liels spēks un ļoti liela vērtība. Tu vari to apzināties tikai tad, kad pats esi daļa no tās. Ar lielu garīgo ģimeni un gudru mācītāju var “kalnus gāzt”, un dzīve ies tikai uz augšu. Vienkārši vajag spert pirmo soli un nemeklēt iemeslus, kāpēc neiet. Tas ir to vērts.

Agneses Pļaviņas liecību pierakstīja Andra Lauva-Salnāja