Nevienam nav noslēpums ka daudzas jaunas meitenes un sievietes pārlieku uztraucas par savu ārējo izskatu.
Skaistuma “etaloni”, kurus uzspiež reklāmas un modes industrija un kuriem ne vienmēr mēs spējam pilnībā atbilst, kā arī kāda tuva cilvēka neapdomīgi pateikts vārds par mūsu figūru var atstāt traumu uz daudziem gadiem. Vienas no šādām sekām ir ēšanas traucējumi. Evita pusaudzes gados piedzīvoja kādu aizrādījumu par savu izskatu, taču ievainojums viņas dvēselē radīja ar ēšanu saistītas problēmas daudzu gadu garumā. Tikai ienākot draudzē “Kristus Pasaulei” un sevi pieņemot tādu, kā Dievs viņu ir radījis, Evita kļuva brīva no šīm problēmām un ar to saistītajām sekām. Par to viņa pati stāsta nelielā sarunā.

“Kad man bija 16 gadu, mamma mani aizveda uz modeļu aģentūru. Kaut arī es biju ļoti slaida pusaudze, kādu dienu horeogrāfs – jauns vīrietis un mana autoritāte, pateica, ka esmu drusku par resnu. Tajā pašā brīdī mana pašapziņa sabruka. Sāku ēst vienu ābolu dienā un to pašu ar lielu vainas apziņu, ka vispār ēdu. Pastāvīgi biju nemierā ar sevi un domāju, ka esmu resna un izskatos briesmīgi. Kaut arī sešpadsmit gados mans augums bija 175 centimetri, es svēru 47 kilogramus un izskatījos, it kā būtu izbēgusi no Būhenvaldes koncentrācijas nometnes, vienalga uzskatīju, ka man vēl jānotievē un tāpēc jāēd vēl mazāk. Varēju divdesmit dienas badoties un mērdēt sevi. Kādu laiku aizrāvos ar uztura bagātinātājiem un tievēšanas līdzekļiem, taču arī tas neko nedeva. Turklāt mani nemitīgi mocīja bada sajūta.

Pēc dažiem gadiem iemīlējos kādā puisī, taču viņš mani pameta. Man sākās depresija un tad es aizgāju otrā galējībā – sāku nenormāli daudz ēst. Līdzīgi kā alkoholiķis ir atkarīgs un gūst baudījumu no grādīgajiem dzērieniem, tā arī es bija atkarīga no ēdiena. Savā Rīgas mikrorajonā man jau bija kauns no pārdevējas, jo visu laiku tikai pirku un pirku neveselīgu ēdienu. Speciāli pirku čipsus, eklērus un saldējumu. Nebija sāta sajūtas – cik ēdu, vienmēr likās par maz. Pēc šķiršanās no drauga neredzēju jēgu, kamdēļ tievēt un tā uztraukties par savu fizisko formu. Jutos atstumta un nemīlēta, bet ēšana bija veids, kā aizmirsties. Vienu vai divas reizes es no pārēšanās nokļuvu slimnīcā. Man bija vemšana, caureja un tik slikti, ka mani pielika pie sistēmas. Tā bija tieši mana dzimšanas diena un ārsts jautāja, cik esmu izdzērusi, taču es tobrīd nebiju lietojusi alkoholu vispār!

No pastiprinātas ēšanas mans svars pieauga vairāk nekā par 20 kilogramiem un mana mazvērtība kļuva vēl lielāka. Tā mani vajāja gadiem un es visu laiku gribēju tikt vaļā no ēšanas problēmām. Es mēģināju ieturēt visdažādākās diētas, taču man tas parasti nesanāca pat vienu dienu. Visu laiku man bija domas par ēdienu. Vilkme uz ēdienu bija tik liela, ka es nespēju to kontrolēt. 

Jau kopš bērnības biju ticējusi, ka Dievs ir. Iestājos psiholoģijas augstskolā, sāku studēt to un aizrāvos ar ezotēriku. Bet tur es atbildes neguvu, un neskaidrība par dzīves jēgu, kas mani nomāca, kļuva vēl lielāka. Apmeklēju dažas baznīcas, sēdēju dievkalpojumos, taču tas viss mani neuzrunāja, Dievu es nepiedzīvoju un manā dzīvē nekas nemainījās. Vērojot gados vecākās apmeklētājas, pie sevis nodomāju: “Nākšu arī es uz baznīcu tad, kad būšu veca tante!” Uz draudzi  “Kristus Pasaulei” mani atveda draudzene. Šeit es piedzīvoju, kā Dievs brīnumaini dziedināja manu meitiņu, kurai bija nopietna galvas trauma. Es atdevu Jēzum savu sirdi un mana dzīve sāka mainīties. Sāku regulāri apmeklēt draudzes dievkalpojumus, katru rītu lasīt Bībeli un lūgt Dievu.

Es pat nelūdzu, lai Dievs mani atbrīvo no ēdiena atkarības. Biju tik ļoti pārņemta ar vēlmi meklēt un tuvoties Dievam, ka manas ar ēšanu saistītās problēmas aizvirzījās tālu otrā plānā. To gan es lūdzu, lai spēju sevi ieraudzīt un pieņemt tādu, kādu Dievs mani redz un atbrīvotos no mazvērtības. Lasot Dieva Vārdu, sāku apzināties, ka neesmu nedz resna, nedz neglīta, bet gan Viņa meita, vērtīga un brīnišķi veidota. Pirmo reizi dzīvē es sāku domāt pati par sevi, ka tiešām esmu skaista! Pasaules spiediens un tās standarti par ārējo izskatu nebūs mani vērtētāji un tiesneši. Ieguvu pārliecību, ka tie nenoteiks, vai man būt tievai, vai pilnīgai, ko un cik daudz man ēst, kādam jābūt manam svaram. Mana mazvērtība un nepareizie uzskati pašai par savu augumu palika pagātnē. Iemācījos savi pieņemt tādu, kāda esmu, kādu Dievs mani ir radījis. Tagad ēdu normāli, to pašu ko visi, un nepievēršu ēdienam neadekvāti lielu uzmanību. Neaizraujos arī ar diētām, svaigēšanas vai badošanās kūrēm, ēdu sabalansētu uzturu. Pie tam mans svars ir normalizējies un atbilst manam augumam. Esmu brīva no atkarības no ēdiena un pārēšanās, vairs nav pastāvīgā bada sajūta un vajadzības vēl kaut ko uzēst vai izmantot ēdienu, lai aizmirstos.

Tagad jūtos ļoti labi, nemitīgas domas par ēšanu mani vairs nenomāc. Es sevi apzinos kā vērtību, jūtos Dieva un cilvēku pieņemta un mīlēta. Esot šajā draudzē, esmu izveidojusi laimīgu ģimeni, man ir vīrs, kurš mani mīl un rūpējas gan par mani, gan par bērniem. Viņš mani pieņem tādu, kāda es esmu. Savam vīram vienmēr es esmu skaista un tā arī pati jūtos.

Cilvēkiem, kuri jūtas un domā, ka viņi ir neglīti – gan jaunām meitenēm, gan zēniem, es novēlu atbrīvoties no pasaules un modes industrijas uzspiestajiem standartiem un etaloniem. Neklausies tik daudz apkārtējo cilvēku vērtējumos un spriedumos, bet paraugies uz sevi ar Dieva acīm! Mēs ikviens esam radīti pēc Viņa tēla un līdzības, un Viņa acīs mēs esam skaisti un vērtīgi!”

Evitas Lucas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums