Katrs cilvēks ir apveltīts ar lielu potenciālu kādā dzīves sfērā,
taču maz ir tādu, kas to satver un spēj pilnvērtīgi lietot. Bieži nākas saskarties ar grūtībām un neveiksmēm, cilvēks padodas un izvēlas iet vieglāko ceļu, un tas var novest līdz pat depresijai un bezmērķīgai dzīvei, jo nav izdevies sasniegt iecerēto. Finansiālā sfēra, kas ir aktuāls temats gandrīz ikvienam, ir diezgan asi kritizēta un nosodīta tēma tieši ticīgu cilvēku vidū – vai kristietis var dzīvot pārticībā vai arī tas ir nepareizi? Mums ar savu stāstu dalās Evita, kura no sapņa par savu biznesu nokļuvusi līdz tā veiksmīgai realizācijai:

“Es vienmēr esmu sapņojusi par to, ka reiz izveidošu ko savu, kas būtu mana sirds lieta un kas palīdzētu citiem. 17 gadu vecumā es sāku apmeklēt deju nodarbības. Jau pirmajā deju nodarbībā es sapratu, ka ar to es gribu saistīt savu dzīvi un pasniegt šajā studijā. Pēc 4 gadiem deju studijas vadītāja man piedāvāja iespēju strādāt, bet es atteicos, jo visu izanalizējot, sapratu, ka būšu tikai mīnusos. Pēc 8 mēnešiem es atvēru pirmo deju grupu ar 40 latiem kabatā un pēc nepilna gada man jau bija 3 deju grupas. Paralēli dejām es strādāju arī pamatdarbā. Vienā dienā mans tiešais vadītājs uzlika man ultimātu – vai palieku pamatdarbā vai izvēlos deju studiju. Tas bija ekonomiskās krīzes laiks Latvijā, līdz ar to es izvēlējos vieglāko ceļu – palikt strādāt pamatdarbā par kasieri. Es atteicos no sava sapņa, par ko cīnījos pēdējos 6 gadus. Manai dzīvei pazuda jēga, paliku ļoti agresīva un dusmīga. Nebija mērķu un nekādas vēlmes dzīvot citādāk. Domāju par to, ka vieglāk ir aiziet no dzīves un tāpat neviens kādu laiku nepamanītu, taču nespēju arī padarīt sev galu, jo zināju, ka pēc tam viss būs vēl sliktāk.

Atceros to dienu, kad viss izmainījās. Es sēdēju darbā pie kases un pārdomāju savu dzīvi un lūkojos uz citiem cilvēkiem. Es domāju, kāpēc citi ir veiksmīgāki nekā es? Ar ko viņi atšķiras no manis? Tad es uzdevu sev jautājumu, kas bija spēcīgs pavērsiens manā dzīvē: “Kurš tev ir teicis, ka tu kaut ko nevari?”. Nācu pie atziņas, ka neviens. Tajā mirklī es sapratu, ka man neviens nenoteiks, ko es nevaru. Es sāku lasīt grāmatas par dzīves gudrību, kā gūt panākumus un kā būt līderim savā dzīvē, un sāku to praktizēt. Mani paaugstināja vairākas reizes – no kasieres līdz mārketinga projektu vadītājai. Bet tas neko neizmainīja. Ārēji varbūt citiem izskatījās, ka esmu veiksmīga un pozitīva, bet tā nebija. Es joprojām nezināju, kas es esmu, kam esmu radīta un kāds ir manas dzīves mērķis. Mani patiesības meklējumi aizveda līdz jautājumam: “Vai ir Dievs?”. Es pati neticēju Dievam, bet nebiju ateiste un iekšēji cerēju, ka Viņš tomēr ir. Atceros, ka bija dienas, kad es gribēju ieiet baznīcā, bet bija bail, ka mani var “atšūt” un izmest no baznīcas. Sāku meklēt kristiešus savā draugu un paziņu lokā, kuri varētu man vairāk pastāstīt par Dievu un kristietību. Uzprasījos ciemos pie vienas meitenes, kura man gadu atpakaļ stāstīja, ka sākusi apmeklēt kādas draudzes mājās grupiņu un piedāvāja man arī pievienoties, taču toreiz es no piedāvājuma atteicos. Tomēr sakrita dažādi apstākļi un es nokļuvu draudzē “Kristus Pasaulei” – tur, kur mani aicināja šī meitene. Dodoties ar viņu kopā uz dievkalpojumu, es nezināju ne konfesiju, ne nosaukumu. Nezināju, kur atrodas draudze un kā izskatās mācītājs. Bet, atnākot uz pirmo dievkalpojumu, zināju, ka šī ir mana vieta. Aktīvi iesaistījos draudzes dzīvē, man tas patika. Jauna vide, jauni cilvēki un dažādi pasākumi. Tas viss aizrāva. Bet pats galvenais – es sāku iepazīt pašu Dievu un piedzīvoju Viņa brīnumus savā dzīvē – dziedināšanu no stiprām muguras sāpēm un no hroniskām galvassāpēm. 

Esot draudzē, es strādāju kā iepriekš, līdz pazaudēju darbu. Tas bija smags laiks, jo es neticēju, ka es esmu kādam vajadzīga, neticēju savām spējām un ka es kā mārketinga speciāliste esmu noderīga kādai kompānijai. Iestājos bezdarbniekos un ieliku sludinājumus par sociālo tīklu mārketinga pakalpojumiem. Jau pavisam drīz man bija 10 klienti, bet laika gaitā daudzi atkrita. Kad bezdarbnieka statuss jau gāja uz beigām, es nolēmu, ka man nepieciešams iet strādāt kādā kompānijā, jo sāku pamanīt, ka sāk uznākt depresija un nepareizas un nomācošas domas. Iestājoties jaunā darba vietā, es atteicos no visiem klientiem, kuriem palīdzēju ar socmediju administrēšanu. Atkal izvēlējos vieglāko ceļu – strādāt pamatdarbā, ar konkrētiem pienākumiem un stabilu algu. Bet es nevarēju mierīgi tā nosēdēt. Mani nelika mierā doma, ka man gribas kaut ko savu. Mācītājs bieži svētrunās motivē uzsākt savu biznesu ar tiem resursiem, prasmēm un zināšanām, kas jau ir. Esot šajā draudzē, grūti ir nesākt kaut ko darīt, tāpēc arī nevarēju pasīvi sēdēt. Pagājušā gada februāra beigās es Facebook pamanīju vienu pasākumu, kur pasniedza par “Canva” dizaina rīku, un uzreiz ieliku Facebook pasākumu ar savām online apmācībām. Cilvēki sāka pieteikties un tajā mēnesī es nopelnīju divreiz vairāk nekā es saņēmu pamatdarbā. Man palīdzēja arī iemaņas, kuras biju ieguvusi, vadot draudzes kristīgo online grupu – gan no tehniskās puses, gan komunikācijā ar cilvēkiem. Kādu laiku strādāju gan pamatdarbā, gan pasniedzu vakaros online apmācības. Bet es gribēju vairāk, un pēc neilga laika nācu pie atziņas, ka man apnicis, ka mani mētā kā pingponga bumbu. Man apnicis, ka pēdējos 15 gadus kāds nosaka, kur strādāšu, kādi būs pienākumi, ko varu un ko nevaru. Un nolēmu, ka ar nākamo gadu sākšu strādāt uz sevi. Likās iesākumā, ka nekas nesanāks. Bet es nācu Dieva priekšā un lūdzu par šo situāciju. Es meklēju Dieva vadību un gaidīju. Un par izbrīnu, gada noslēgums bija tik motivācijas pilns un es saņēmu tik daudz uzmundrinājumu, ka spēru šo izšķirošo soli ceļā uz finansiālu neatkarību.

Pat vairākus gadus esot draudzē, domāju, ka rakstu vietas pat finansēm un finansiālo svētību nav par mani. Es zināju, ka tas ir par citiem, bet grūti bija tās attiecināt uz sevi. Es nedomāju par to, ka varētu izlauzties finansiāli un pelnīt vairāk. Es uzskatīju, ka ar to, kas man ir, pilnībā pietiek. Bet šogad esmu mēneša ienākumus trīskāršojusi un plānoju pelnīt vēl vairāk. Gandrīz pusgadu strādāju tikai uz sevi un tas nav viegli. Paldies Dievam, ka man ir Viņš, draudze, mācītājs un garīgais līderis. Es domāju, ka es nevarētu izturēt to, kam esmu gājusi cauri, ja nebūtu draudze, atbalsts, motivācija un lūgšanas. Šobrīd es joprojām vadu online apmācības, ka arī braucu pie klientiem pasniegt viņu darbiniekiem. Palīdzu klientiem arī ar socmediju mārketingu un komunikāciju. Veidoju dizainu dažādām digitālām platformām un drukātajiem materiāliem. Notiek izkristalizēšanās tajā, ar ko es varu būt vērtīga biznesa videi, uzņēmumiem un privātām personām. Un tas ir skaisti un izaicinoši. Milzīgais potenciāls tiek atraisīts. Kas tas ir, es nezinu, bet ticu, ka tas daudziem būs noderīgs, un nesīs biznesa sfērā lielus panākumus.

Gribu pateikt milzīgu pateicību Dievam. Es nevienu dienu nenožēloju, ka pievērsos ticībai un ienācu draudzē. Negribu pat domāt, kas būtu, ja manā dzīvē nebūtu Dievs, kristieši un spēcīgas personības. Esmu pateicīga mācītājam par spēcīgiem sprediķiem, par mājas grupiņu un tās līderi. Tik lielu atbalstu, uzmundrinājumu un gudrību es neesmu nekur saņēmusi kā šajā draudzē. Tāpēc es novēlu katram personīgi iepazīt Dievu, piedzīvot Viņa pārdabiskās izmaiņas savā dzīvē. Pieķerties Viņam un kļūt par patstāvīgu un atbildīgu personību. Vēlos, lai katrs ierauga sevi tādu, kādu Dievs mūs katru ir radījis – skaistu, spēcīgu, gudru, veiksmīgu un uzvarošu. Uzticies Dievam, jo Viņš saka, ka ir vienmēr kopā ar tevi un nekad neatstās. Novēlu Tev ieraudzīt, ka tu spēj sasniegt savus mērķus, realizēt atliktos sapņus un sākt darboties ar to, kas Tev ir. Tici sev un esi drosmīgs! Tev ir tikai šodiena, lai radītu savu dzīvi tādu, kādu tu vēlies. Padomā, kā Tu izmanto savu šodienu?

Evitas Astičas liecību pierakstīja Beāte Meirāne.