Ģirta problēmas ar alkoholu sākās aptuveni pirms 20 gadiem.
Viņa darbavietā visdažādākie alkoholiskie dzērieni bija brīvi pieejami. Kad vien radās vēlēšanās, varēja iet un izvēlēties dzērienu pēc sirds patikas un turklāt pilnīgi par brīvu. Ja pašam nebija vēlēšanās, tad bieži uz iedzeršanu aicināja darba devējs. Ar šo cilvēku bija ļoti svarīgi uzturēt labas attiecības, jo viņš palīdzēja Ģirtam virzīties pa karjeras panākumu kāpnēm. Drīz vien Ģirts aptvēra, ka pats vairs netiek ar sevi galā un nespēj vairs kontrolēt savu dzīvi. Regulāra piedzeršanās bija kļuvusi par viņa ikdienu.

Palīdzības meklējumos viņš vērsās pie narkologa, kurš Ģirtam ievadīja ilgstošas darbības medikamentus. Šo zāļu darbības laikā alkoholu lietot nedrīkstēja, lai neizraisītu virkni nepatīkamu simptomu, tostarp arī draudus dzīvībai. Baiļu iespaidā Ģirts nelietoja alkoholu aptuveni gadu, bet tad atkal atsāka dzert. Pēc otrā narkologa apmeklējuma atturēšanās periods ilga vēl īsāku laiku un drīz vien Ģirts krita vēl lielākā alkohola varā. Ģirts saka: „Ar šo medikamentu palīdzību es nebiju ieguvis brīvību no alkohola. Vēlme dzert nekur nebija pazudusi un iekšēji es joprojām bija alkoholiķis.”

Sākās nedēļām ilgi dzeršanas periodi, kuru rezultātā Ģirts palika bez darba un vairs nevarēja apgādāt ģimeni. Tam sekoja parādi un kredītu ņemšana. Ļoti cieta attiecības ģimenē, bija sagrauta jebkāda autoritāte kā sievas, tā arī bērnu acīs. Pēc laika pasliktinājās arī veselība, tika atklāts cukura diabēts. Ģirta acu priekšā alkohola dēļ aizgāja bojā arī viņa labākais draugs, kurš pēc ilgas dzeršanas izdarīja pašnāvību.

Pats Ģirts problēmas nopietnību saprata tikai tad, kad vairs reibuma dēļ nespēja atcerēties, kur viņš iepriekšējā dienā bija bijis, ko darījis un kā nokļuvis mājās. Viņš saka: „Man parādījās atmiņas zudumi. Ja iepriekš es nezināju, vai tajā dienā dzeršu vai nedzeršu, tad tagad es vairs vispār nekontrolēju savas darbības un nevaldīju pār savu dzīvi. Sajūta bija baisa un viens bija skaidrs – es pats ar to galā nespēšu tikt.”

Ģirts ticēja, ka Dievs vispār ir un, saprotot savu bezizejas stāvokli, nolēma piezvanīt savai radiniecei, kura apmeklēja draudzi „Kristus Pasaulei.” Viņa izstāstīja par draudzes rīkotajām lūgšanu nometnēm jeb inkaunteriem, un Ģirts nolēma pēc palīdzības doties uz turieni.

„Šajās trīs dienās es saņēmu savu ilgi gaidīto brīvību”, saka Ģirts, „esmu prāta cilvēks, tādēļ nevaru teikt, ka lūgšanu laikā piedzīvoju lielas emocijas. Bet viena aizlūgšana bija īpaša. Lūgšanas laikā neko īpašu nejutu, bet, kad atgriezos savā vietā, pār maniem vaigiem sāka tecēt asaru jūra. Pats nesapratu, kas ar mani notika, bet Dievs kaut ko darīja pie manis. Redzot brīnumus un dziedināšanas, ko Dievs šajās trijās dienās paveica, tagad esmu pārliecināts, ka Dievs ir dzīvs un reāls. Arī es saņēmu savu brīnumu – brīvību no alkohola. Kopš pagājušā gada novembra inkauntera ne reizi neesmu lietojis alkoholu un man pat ir grūti izturēt automašīnas logu mazgājamā šķidruma smaržu, kas līdzinās spirta smakai. Tagad es zinu, ka savu ikdienu un svētkus gribu izdzīvot ar skaidru galvu. Dievs manī ir ielicis lielu spēku un stipru mugurkaulu. Viņš mani ir darījis brīvu no iekšienes un es vairs nevēlos dzert. Lūk, tā ir patiesa brīvība!”

Ģirta liecību pierakstīja Evita Luca