Vai tu tiešām zini to vietu,
kurā tu atrodies savā dzīvē, savā ticībā, savos panākumos, savā Dieva iepazīšanā? Katrs no mums esam noteiktā vietā, jeb noteiktā punktā. Es nerunāju par Akadēmijas laukumu 1. Es runāju par tevi pašu. Par tavu garīgo izaugsmi, par tavu dzīvi, kas nekad nebeigsies. Vai tu to gribi vai nē, bet tava dzīve nekad, nekad nebeigsies, jo Dievs tā mūs ir radījis. Mūsu Tēvs, kas ir mūžīgs, ir radījis cilvēku, kuram ir miesa, dvēsele un gars. Kad miesa atteiksies funkcionēt, pats cilvēks tomēr turpinās dzīvot. Es domāju, lai mēs nesajuktu prātā, Dievs mūs ir pasargājis un aizvēris mūsu acis, skatu uz garīgo pasauli, kas pilna ar dzīvām būtnēm, kas eksistē mūžīgi.

Tu turpināsi dzīvot, bet tā vieta, kur tu pavadīsi mūžību, ir atkarīga no tā, kur tu izvēlēsies būt. Dievs sūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu. Pats Dievs nāca cilvēka miesā virs Zemes. Šādā veidā Viņš pierādīja mīlestību uz mums, uz mani un tevi. Viņš nomira par maniem grēkiem, lai atpirktu tevi un mani no grēka, no velna varas, kurā tu esi nonācis pats savu grēku dēļ un savu senču grēku dēļ.

Sākumā Ādams un Ieva atstāj Dieva ceļus. Rezultātā cilvēki manto šo grēcīgo dabu, kuru arī mēs esam mantojuši. Bībele skaidri saka:

Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Romiešiem 3:23  

Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Romiešiem 10:13

Dievs nāca grēcīgās pasaules pašā centrā un uzņēmās visas mūsu vājības, sērgas, ciešanas un grēkus. Viņš tos uzņēma Savā miesā pie krusta, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai.

Mēs katrs savā līmenī esam piedzīvojuši pārvērtības savā dzīvē no tā brīža, kad mēs atdevām savu dzīvi Jēzum Kristum. Šīs pārvērtības ir pateicoties Dievam, Viņa Dēlam, kuru Viņš sūtījis pasaulē, un Kurš uzņēmās mūsu vājības, ka mēs varam caur Viņu stāvēt Dieva priekšā tīri un svēti. Dievs skatās uz mums kā uz tīriem un svētiem caur Savu Dēlu! Viņš skatās caur Krustu, jo visi mūsu grēki ir pie Krusta. Viņš pieņem mūs un mēs ejam Viņa Godībā. Viņa Godība mūsu dzīvē ir katram savā līmenī.

Kas ir Dieva godība? Mēs tikko slavējām Dievu, kā nu mēs cilvēki to protam. Pielūdzot, mēs gribam arī kaut ko sajust. Gribas taču kaut ko piedzīvot un kaut ko sajust. Mēs, cilvēki, tādi esam. Mēs taču esam atnākuši pie Dieva un Svētais Gars ir šeit. Jehova Šamma, jeb – tas Kungs ir klātesošs. Mums gribas Viņu arī redzēt un sajust.

Bet es neko nesajutu. Neko. Man siltas kājas nepalika, man nesāka trīcēt rokas. Man nebija pārlaimes sajūta, nebija eiforija. Nekas tāds ar mani tikko nenotika. Bet ir bijuši brīži manā dzīvē, kad Dievs man ir pieskāries tieši šādā veidā. Tomēr teikšu tā, ka paldies Dievam, ka tas ir bijis tikai dažas reizes.

Es dzirdēju par kādu cilvēku, kurš pirmo reizi mūžā pamēģināja „zālīti” uzpīpēt. Tā „zālīte” viņam pirmajai reizei izrādījās ļoti, ļoti stipra. Viņš uzpīpēja un narkotiku iespaidā palika tāds dīvains. Mēs zinām, ka narkotiku iespaidā cilvēkam rodas dīvaina uzvedība, eiforija. Arī viņš tāds palika. Viņu vairs neatlaida tā sajūta. Iedomājaties: narkomāna laime – viņam vairs nav jāmeklē nauda, jālaupa cilvēki, nav jāzog, nav jāvelk no automašīnām radio aparāti ārā, jāsit stikli un jāskrūvē riepas nost, nav tantiņas jānogalina…. Viņam ir labi, viņš visu laiku staigā „zem viļņa”!

Mēs dzirdējām inkauntera liecības, ka trīs dienas esot intensīvā Dieva klātbūtnē, cilvēki reāli arī sajūtu līmenī ir piedzīvojuši Svēto Garu. Es skatos un klausos, tas ir redzams: „saulīte” stāv manā priekšā un „staro”.

Domājot par sevi, es pateicos Dievam; ka Viņš tikai šad tad man to ir ļāvis piedzīvot. Uz rokas pirkstiem varu saskaitīt reizes, kad es esmu piedzīvojis Dieva godību sajūtu līmenī. Tad kad nevaru kājās nostāvēt, kad visiem gribas stāstīt par Dievu, bet neko sakarīgu nevaru pateikt. Paldies Dievam, ka man tas pēc dažām dienām pārgāja. Tagad es varu stāvēt jūsu priekšā ar skaidru prātu un man nav jāraustās dīvainās konvulsijās kā klaunam un jātirinās. Es varu atnākt ar sagatavotu sprediķi, ko nedēļas laikā esmu pārdomājis. Man ir skaidrs prāts un skaidri lēmumi, tā, kā Dievs to vēlas.

Ir kāds punkts, kurā tu atrodies šodien. Tā ir vieta, kur tu atrodies. Un runa nav par sajūtām, kuras Dievs mums dod reizi pa reizēm. Es vispār negribu runāt par sajūtām. Es gribu runāt par reālām izmaiņām tavā raksturā un tavā dzīvē. Par reālām izmaiņām pie tava rakstura, ka tu spēj sevi savākt un kontrolēt. Ka tu pieņem lēmumu darīt tā, kā Dievs māca Savā svētajā grāmatā Bībelē. Un, kad tu sevi kontrolē, tev šajā brīdī var arī nebūt eiforijas sajūta, kas atnāk un pāriet. Tev nav fiziska sajūta, bet iekšēja pārliecība, stabilitāte un spēks. Stāvoklis, kad tu esi pārliecināts par sevi. Saproti!

Tad nevar būt, ka tev ir piecdesmit gadu, tavi tuvinieki lād Dievu, bet tu sēdi un klausies. Mammu un tēti, ja tu lādēsi manu ticību, runāsi sliktu par manu draudzi un par manu Dievu, es te kāju vairs nesperšu! Nemeklē konfliktus, bet tev nepieciešama sava iekšēja stāja. Lūk, Dieva godība! Visas tavas sajūtas, ko tu esi piedzīvojis, ko tu esi sajutis un kā tev Svētais Gars tev ir pieskāries, ir labi. Bet, ja es neredzu tevī iekšēju stāju, tad nestāsti par saviem piedzīvojumiem! Nestāsti vispār, ka tu draudzi apmeklē! Nestāsti nevienam, ka tu jau 3 vai 4 gadus apmeklē draudzi Kristus Pasaulei.

Cilvēki no mūsu vecās dzīves reizēm „uzpeld” pēkšņi.

Nesen biju Limbažos, kārtoju dažādas lietas. Es ar mašīnu piebraucu pie vietas, kur man ar sievu bija norunāts tikties. Tur ieraudzīju kādu pazīstamu seju. Tas bija mans bijušais draugs, kolēģis visās „nedienās”. Liela auguma čalis. Es toreiz viņu iesaucu par višibalu jeb izsitēju. Viņš daudzas reizes ir sēdējis cietumā, daudz, daudz vairāk nekā es. Gandrīz visas reizes par to, ka kādam ir kaut ko salauzis. Viņš nemācēja tā vienkārši pagrūst vai iesist. Viņš neprata uz ielas vienkārši palūgt cigareti. Viņš nesaprata atbildi: „Man nav”. Viņš nespēja pieņemt to, ka kādam kaut kas nav. Kad viņš sita, tad lūza. Man galīgi negribējās dabūt no viņa belzienu. Kad vēl biju kriminālajās aprindās, viņš man bija autoritāte. Bet tagad jau es esmu autoritāte. Es šodien vairs nepakļaujos svešām varām. Es apstājos viņam blakus, paskatījos un neko neteicu. Palīdzēju iekāpt savām dāmām mašīnā un aizbraucu. Es pat nesasveicinājos, jo man nav ar viņu par ko runāt vairs. Vienīgais, ko viņš paprasīs, būs nauda. Braucot mašīnā, es saku: „Lūk, mans kādreizējais čoms, višibals, par ko es biju stāstījis”. Sieva un meitiņa Betija teica, ka nemaz neizskatījās pēc „višibala”. Nodzēries „kadrs” kaut kāds.

Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības Garu. 2. Timotejam 1:7

Mums ir Svētais Gars, spēks, ar ko mēs varam sevi kontrolēt un pastāvēt. Viņš dod mums spēku neliekties cilvēku priekšā. Mēs neesam kā niedres, ko vējš šurpu turpu šauba.

Man nav jāklausās tajos, kuri ienīst manu ticību un nonievā to. Man nav jākontaktējas ar tiem, kuri mani ir izmantojuši, kuriem no manis nepārtraukti kaut ko vajag, un ar kuriem man ir bijušas neveselīgas dvēseliskas saites. Viņu vairs nav, ne šīs vecās dzīves apstākļi, ne šie cilvēki, ieskaitot vecākus, radiniekus, vienalga ko. Apstākļi un cilvēki vairs nav manas dzīves noteicēji. Es šodien pats esmu savas dzīves noteicējs. Es esmu brīvas Latvijas pilsonis. Bet pirmkārt, es piederu Debesu valstībai. Man ir tā Kunga Gars, Patiesības Gars, Spēka Gars. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. Man nav jālien bezdievju priekšā, kas mani noniecina. Man nav jāiet atkārtoti pie tiem, kas uz mani met akmeņus. Man nav jākaro ar viņiem un man nav jāstrīdas ar viņiem. Es uzgriežu muguru. Jo Jēzus tieši to arī teica: Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet. Mateja 10:8

Bet tālāk Jēzus saka:

Un kurā jūs namā ieejat un jūs uzņem, tur paliekat. Un, ja kas jūs negrib uzņemt, nedz klausīt jūsu vārdus, izeita no tāda nama vai tādas pilsētas un nokratait pīšļus, putekļus no savām kājām un izejiet no tāda nama. Mateja 10:14

Ja mani nicina, apmelo un apsmej, es pagriežu muguru un aizeju. Sodomas un Gomoras zemei būs vieglāk soda dienā, nekā tādai pilsētai, tādai ģimenei un tādiem cilvēkiem.

Vai tu saprati, kāpēc es par to runāju? Man ir iekšēja stāja un es nekaunos par savu ticību. Es zinu, Kam es ticu. Es ticu Tam, kas radījis Debesis, Zemi un arī šos grēciniekus. Es zinu, ka Dievs kontrolē katru situāciju. Dažiem cilvēkiem šķiet, ka viņi ir tie varenie, kas var kontrolēt savas sievas un savus bērnus. „Bērniņam” jau ir 50 gadi, bet mammai ir jāpiezvana trīs reizes dienā un jāpārbauda, ko dēliņš dara. Bet dēliņam ir jāpiekrīt un jāpaklausa, ko tā mammiņa diktē.

Arī tos, kuri ir sacēlušies pret Dievu, Viņš kontrolē. Viņš visu paredz un pārrauga. Bet katram cilvēkam Dievs dod absolūti brīvu izvēli.

Šodien pirms dievkalpojuma man zvana Vītols. Kas ir Vītols? Katoļu puika, ar kuru mēs bijām paziņas, kad dzīvoju Limbažos. Viņš bija tāds ekumēniskais kristietis, kurš gāja no vienas draudzes uz otru un visus gribēja saliedēt kopā. Sarīkoja krusta gājienu Limbažos. Viņš nebija vienaldzīgs pret Dievu, lasīja Bībeli. Vītolam vienmēr bija kādi filozofiski jautājumi. Arī šoreiz viņš zvanīja un bija tāds uzvilkts. Es viņu nekad tādu neatcerējos. Agrāk viņš bija mierīgs, viņam varēja teikt visu, bet šoreiz viņš bija pavisam citādāks. Sāka runāt kaut ko nesaprotamu: „Kā Dievs Tēvs varēja nogalināt Savu Dēlu!? Es vairs neticu šai teorijai!” Es viņam saku: „Pirmkārt Dievs neatsūtīja kaut kādu abstraktu būtni, bet Viņš Pats iemiesojās cilvēka miesā un uzupurējās par tevi, Vītol, par mani un visiem citiem! Viņš nomira par mūsu grēkiem.” Viņš turpina: „Tad kāpēc Irkutskā pat Putins netiek galā ar cietumniekiem? Cietumnieki kaut kādā veidā tiekot ārā un terorizējot visu pilsētu. Šitāds ļaunums!” Es atbildu: „Vītol, tie ir tādi paši, kā tu, kas nepakļaujas Dieva gribai!” Bet Vītols ir dusmīgs kā traks! Viņš vairs neatzīst Trīsvienību, ar viņu ir beigas.

Es tev pateikšu, kāpēc viņš tā runā. Esmu daudz laika pavadījis ar viņu kopā. Viņš ir apmeklējis arī mūsu draudzi Limbažos. Viņš zina patiesību gan par Trīsvienību, gan par mājas grupiņām, gan par svētu dzīvi. Viņš zina Bībeles mācību. Taču viņš nav vēlējies maksāt cenu. Čalim ir vieglāk sarīkot krusta gājienu, nekā pašam dzīvot svētu dzīvi. Ir vieglāk pafilozofēt un tērēt otra laiku, nekā pašam ieņemt savu stāju. Tagad viņam galvā ir pilnīga „putra”. Teorija ir pavisam vienkārša: katrs, kas novirzās no skaidras Bībeles mācības, patiesībā nevēlas maksāt cenu par sava rakstura izmaiņām.

Lūk, kas tad ir tas attālums starp punktu, kurā tu esi šobrīd un starp Dieva godību, kuru mēs visi vēlamies piedzīvot? Šis attālums ir cena. Lūk, attālums no tās vietas, kur tu pašlaik atrodies, līdz tai vietai, kur ir Dieva godība, kur tiešām ir tava rakstura izmaiņas, tas miers un prieks par ko Ieva šodien teica savā liecībā. To var redzēt viņas sejā. Miers, prieks un stabilitāte, par ko viņa šodien inkauntera liecībā runāja.

Es šodien varu droši apgalvot un teikt, ka man ir mugurkauls. Ne vienmēr visās situācijās es spēšu pareizi, ideāli rīkoties, taču pamatā man ir stāja! Es gribu, lai ikviens, kurš apmeklē draudzi Kristus Pasaulei, iepazīst Viņu personīgi un Viņa spēkā iegūst stāju.

Un tie nonāca viņpus jūras, geraziešu zemē. Un, Viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu, kam bija sava mītne kapos un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt. Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt. Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi ar akmeņiem. Bet, Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās Viņa priekšā zemē un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Visuaugstākā, Dēls? No Dieva puses, lūdzu, nemoki mani!” Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!” Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas Viņam saka: “Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz.” Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš neizdzītu tos no tā apgabala. Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos. Un tie Viņu lūdza, sacīdami: “Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.” Un Viņš tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no krasta iegāzās jūrā. To bija ap divi tūkstoši, un tās noslīka jūrā. Un viņu gani bēga un stāstīja to pilsētā un uz laukiem; un tie izgāja raudzīt, kas noticis. Un tie nāk pie Jēzus un ierauga ļauna gara apsēsto tur sēžam apģērbtu un pilnā prātā, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās. Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā ļaunā gara apsēstam bija noticis un par tām cūkām. Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot. Un, kad Viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais Viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie Viņa. Bet Viņš tam neļāva un saka tam: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies.” Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās. Marka 5:1-20

Ko gani pastāsta? Viņi aizskrien uz pilsētu un stāsta, ka notikusi reāla cilvēka dziedināšana un otra lieta – liels finansiāls zaudējums. Ko dara cilvēki? Viņi lūdz Jēzu, lai Viņš nenāk pilsētā, lai Viņš vācas prom no šejienes. Un Jēzus aiziet no turienes.

Tātad, šīs pilsētas durvju priekšā stāvēja Pats Dievs, viņu problēmu risinājums, bet šie cilvēki redzēja tikai cenu, kas jāmaksā par cilvēku brīvību. Draugs, izmaiņām tavā dzīvē ir cena, kura jāmaksā ir tev pašam! Arī par tiem cilvēkiem, kas tev apkārt, ir jāmaksā cena! Līdz tam brīdim, kamēr cilvēks pats iemācās maksāt savu cenu. Arī inkaunterā, lai atbrīvotu cilvēkus, ir jāmaksā cena. Reiz kāda kalpotāja tā lūdza par cilvēkiem inkaunterā, ka zaudēja samaņu. Mēs dzirdējām šodien liecības no inkauntera dalībniekiem, kuriem kalpoja komanda no 14 cilvēkiem. Šie cilvēki bija atprasījušies no darba un maksāja savu cenu. Par šīm trijām dienām, ko viņi nestrādā, neviens viņiem nemaksā. Taču viņiem ir liela alga Debesīs. Slavēšanas laikā cilvēki piedzīvoja Dievu. Tieši slavēšanas laikā. Mēs redzam, ka cilvēkiem izveidojas stāja, tie iegūst mieru, prieku, brīvību, dziedināšanu. Sāk kļūt patstāvīgi! Lūk, mūsu alga! Mūsu alga ir liela Debesīs!

Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog.  Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. Mateja 6:20

Andris inkaunterā piedzīvoja Dievu. Viņš, tiklīdz ierauga mani, tā klāt kā muša. Viņam ir ko stāstīt! Sākumā es klausos, bet pēc tam vienkārši sēžu. Andris ir piedzīvojis Dievu! Viņš bija narkomāns, dzērājs, bērnus par visu pasauli sataisījis. Šodien viņš ir brīvs. Andris saka, ka pirms vairākiem gadiem es esmu sludinājis evaņģelizācijas dievkalpojumā Stendē. Arī viņš bijis šajā dievkalpojumā. Kad es lūdzu, Dieva spēks bija nācis pār viņu un viņš bija nogāzies gar zemi. Viņš saka: „Nezinu, kas tur bija īsti noticis, bet pēc tam es divas nedēļas staigāju apkārt un visiem stāstīju par Dievu. Nevarēju klusēt, man visiem bija atkal un atkal jāpastāsta par Dievu!”

Draugi, tie, kas staigā Dieva godībā, stāsta arī citiem par savu piedzīvojumu. Viņi stāsta par to, kāds ir Dievs. Lūk, Dieva godība! Un Dievs, draugi, ir augstāks par tām sajūtām, ko dod Viņa godība! Godība ir mūsu lēmumos. Ir viegli runāt par mīlestību, ja tev pašam nav ko mīlēt. Ir viegli runāt par mīlestību pret draudzes cilvēkiem, ja tu pazīsti draudzes cilvēkus tikai: „Čau un uz redzēšanos!”

Bet, kad tu esi ciešākos kontaktos ar citiem, tev ir jāsadzīvo ar viņiem, jo mēs visi esam cilvēki ar dažādiem trūkumiem. Lūk, kur sākas mīlestība ar lēmumiem. Pārsla savā liecībā teica, ka viņa grib adoptēt kādu bērniņu. Es arī gribu! Varbūt pienāks tāds brīdis. Lūk, Marija pirms gada nonāca Sandijas aprūpē. Sandija pati kļuvusi nopietnāka un mierīgāka. Zināt, kas pie tā ir vainīgs – Marija! Paskatieties uz Mariju, kāda viņa bija tad, kad ienāca draudzē, un kāda viņa ir tagad. Iekšēja stāja veidojas meitenei. Lūk, kur ir mīlestība! Lūk, Dieva godība! Izmaiņas Marijas dzīvē un arī Sandijas dzīvē!

Jēzus saka; Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem. Jāņa 15:13

To viņš saka pirmkārt par Sevi. Viņš atnāca un sūtīja Savu Dēlu un pierādīja Savu mīlestību uz mums ar to, ka mira par mums. Arī mums pienākas nomirt par citiem. Dzirdi! Ne tikai par saviem draudzes cilvēkiem, bet par tiem cilvēkiem, kas ir arī ārpus draudzes.

Vai tu tagad sāc saprast, ka, lai mīlētu, ir jāmaksā cena? Attālums no cilvēku dzīves līdz Dieva Godībai ir cenas maksāšana.

Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu. Jēkaba 1:27

Tie ir cilvēki, pasaules atstumtie un pamestie. Bērni un pusaudži, atkarīgie, zem cilvēku kontroles esošie. Arī cietumā esošie. Viena lieta ir latu noziedot draudzē, vai pat simtu, bet otra lieta ir ņemt šādu cilvēku aprūpē un gādāt par viņu. Ne tikai vienkārši gādāt, bet izaudzināt cilvēku ar iekšēju stāju, kas balstīta Jēzū Kristū! Izaudzināt par tādu cilvēku, kurš pats ies un kalpos cilvēkiem, kā tu viņu mīlēji!

Jēzus sēdēja pie grēciniekiem, Viņš nesēdēja tikai draudzē, bet Viņš sēdēja pie muitniekiem, grēciniekiem, dziedināja slimos un pabaroja izsalkušos. Viņš darīja to. Lūk, Dieva Godība! Lūk, cena par Dieva Godību!

Tātad, attālums starp to vietu, kur tu esi un vēl lielāku Dieva godību tavā dzīvē ir: CENA!

Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Andris Meiers.