„Bez vēstures nav nākotnes!” Ar šādiem vārdiem draudzes „Kristus pasaulei”
Līderu skolas pirmo stundu šā gada janvārī iesāka draudzes mācītājs Mārcis Jencītis. Toreiz viņš klātesošajiem pastāstīja to, kā viņš atgriezās pie Dieva pirms desmit gadiem un to, kā nonāca līdz atziņai par mājas grupu draudzes dibināšanas nepieciešamību Latvijā.

1. martā draudzes „Kristus pasaulei” Līderu skolā Rīgā, Zinātņu akadēmijas namā viesojās Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja Ingrīda Zīriņa. Savā lekcijā viņa stāstīja par hernhūtiešiem – kustību, kura pirms 250 gadiem izmainīja tā laika kara un mēra izpostīto Vidzemi līdz nepazīšanai un kura vietējos latviešu zemniekus, kurus bija nomocījusi vergošana muižas baronu tīrumos, iepazīstināja ar Jēzu. Pestītājs no bargā vāciešu Dieva kļuva par vienkāršo latviešu ļaužu Dievu.

Pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem neviens, protams, nebija dzirdējis par abreviatūru G12, mājas grupu un mācekļu veidošanas stratēģiju. Tomēr, klausoties Ingrīdas lekciju, var pamanīt daudz pārsteidzošu iezīmju, kas kopīgas gan tā laika hernhūtiešiem, gan mūsdienu mājas grupu draudzēm Kolumbijā, ASV, Vācijā un arī pie mums, draudzē „Kristus pasaulei”. Vislielāko aizkustinājumu izraisīja viņas stāstītais par Valmieras hernhūtiešu draudzes vadītāju, jeb kā toreiz viņu sauca – „Lielo tētiņu”, kuram bija 12 mācekļi vai palīgi.

Līdz ar to likumsakarīgs jautājums: vai mājas grupu sistēma draudzē un mācekļu veidošana pēc 12 principa ir tikai Cēzara Kastellanosa, Andreja Šapovalova vai Mārča Jencīša izgudrojums? Acīmredzami, ka nē. Vispirms jau mūsu Kungam Jēzum Kristum bija 12 mācekļi. Māceklības principu caur personīgām attiecībām starp mācekļu grupu un skolotāju tolaik pazina un akceptēja visā antīkajā pasaulē un austrumos. Arī Jēzus mācekļi veidoja un audzināja savus mācekļus, jo milzīgās katedrāles tika uzceltas tikai daudzus gadsimtus pēc tam. Pirmo kristiešu draudze pulcējās „pa mājām” nelielās grupās, noturēja mīlestības mielastus, palīdzēja saviem brāļiem, kuri nonāca nelaimē vai grūtībās. Tieši tas arī noteica pirmo kristiešu draudzes sīkstumu un dzīvotspēju. Vairāku gadsimtu ilgās vajāšanas Romas impērijas laikā nespēja iznīcināt draudzi, bet gluži otrādi, padarīja to vēl stiprāku. Uz kurieni devās Pēteris un Jānis, kad farizeji viņus bija nopēruši ar pletni? Ne jau uz katedrāli. Viņi nāca pie savējiem.

Ingrīda Zīriņa stāsta par laiku, kad Krievijas cariene aizliedza hernhūtiešu kustību, paklausot vācu muižniecības un luterāņu mācītāju protestiem. Kaut arī nenotika svētdienas dievkalpojumi, kustība izdzīvoja un pēc vairākiem gadu desmitiem, kad viņiem atkal atļāva pulcēties, pieņēmās arvien lielākā spēkā un atnesa atmodu Vidzemē, par kādu mēs ilgojamies un lūdzam šodien Latvijā. Klusais gājiens bija laiks, kad latviešu zemnieki pulcējās slepus rijās, klētīs un mežos, bieži vien mērodami kājām daudzus kilometrus uz sapulcēm, kas notika naktīs. Šīs sapulces notika mazās grupās, pa mājām, līdzīgi, kā pirmkristiešu draudzē. Arī mūsdienās mājas grupu draudzes Korejā un Ķīnā aug neparasti strauji un komunistu vajāšanas šīm draudzēm neko nevar padarīt.

Priecē, ka Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja ir labvēlīgi noskaņota gan pret hernhūtiešiem, gan draudzi „Kristus pasaulei”. Viesojoties draudzes Līderu skolā, viņa atzīmēja, ka „sajūt šeit to pašu garīgo brīvību, kura vieno jūs ar Brāļu draudzēm”. Saruna ar Ingrīdu Zīriņu:

-Pastāstiet, lūdzu, par muzeju Valmierā!

-Valmieras novada pētniecības muzejs dibināts jau 1959. gadā. Pagājušogad nosvinējām 50 gadu jubileju. Pusgadsimta laikā muzeja kolektīvs ir izaudzis no trijiem līdz divdesmit cilvēkiem. Uz šo brīdi muzeja fondos ir ap 70 000 vienību un pašlaik tas ir viens no vadošajiem reģionālajiem muzejiem Latvijā. 2005. gadā mēs iegājām jaunās telpās un atklājām jaunu ekspozīciju. Valmieras muzejs ir vienīgais mūsu valstī, kas var lepoties ar jaunu muzeja ēku.

-Kāds ir jūsu skatījums uz brāļu draudžu kustību no mūsdienu redzesloka?

-Valmiera ir hernhūtisma aizsākuma vieta Latvijā pirms 300 gadiem. Arī jūsu draudze, cik zinu, nāk no Vidzemes. Brāļu draudzes arī mūsu laikiem ir ļoti mūsdienīga kustība, kura nav sastingusi un dogmatiska. Arī tagad draudzes varētu aizgūt daudz ideju un pārņemt viņu pieredzi. Hernhūtiešu kustības pamatpostulāti, kuri bija aktuāli pirms 300 gadiem, ir tikpat aktuāli arī šodien.

-Paldies!