Kad Eva sasniedza pusaudža vecumu, viņa kopā ar mammu pārcēlās uz Īriju.
Evai patika dzīve jaunajos apstākļos. Tomēr, kaut arī viņai bija laba ģimene un draugi, arī finanses bija pietiekami, aptuveni pirms 6 gadiem meitene nezināmu iemeslu dēļ kļuva nomākta, bailīga un depresīva. Pēc tam viņu nemitīgi sāka vajāt pašnāvības domas, kuras pamazām tika īstenotas dzīvē. Tālāk par savu dzīvi stāsta Eva pati:

„Mani pamazām pārņēma depresija, tukšums un naids pret sevi. Parādījās arī bailes un kauns no cilvēkiem. Pēc tam es sajutu arī vēlmi aizbēgt no šīs zemes dzīves un sāku domāt par pašnāvību. Graizīju sevi ar žiletēm un šķērēm, dauzīju rokas pret sienu līdz asinīm un arī vēl citos veidos darīju sev pāri. Pēc 2 gadiem nomira mana mamma. Viņa bija vienīgais, kas piešķīra manai dzīvei jēgu, līdz ar to viņas nāve vēl vairāk pastiprināja arī manu vēlēšanos nomirt. Mammas nāvē sāku vainot sevi. Tajā laikā daudz lasīju par nāvi un nemitīgi par to domāju, tādēļ naktīs, ejot gulēt, sāka rādīties halucinācijas un murgi, dzirdēju pretīgas balsis un trokšņus. Lai izvairītos no šiem murgiem, es lietoju alkoholu. Vēlāk, cilvēku mudināta, griezos pēc palīdzības pie psihologa. Aprakstīju savas izjūtas iespaidīgāk, nekā bija patiesībā, jo vēlējos, lai man izrakstīta spēcīgas zāles. Kaut arī psihologa mērķis bija man palīdzēt, tomēr es tajā saskatīju vēl vienu iespēju nodarīt pāri pašai sev, jo lietoju stiprās zāles vairāk par noteikto devu un kopā ar alkoholu.

Biju pārliecināta, ka nokļūšu ellē, bet man bija vienalga. Manai dzīvei nebija nekāda jēgas. Es neredzēju jēgu ne dzīvot, ne mācīties, ne strādāt, ne iziet ārpus mājas. Ja kāds mācīja, ka man jāmaina domāšana, jāsaņemas, un tad viss būs kārtībā, – tas lika man justies vēl sliktāk un norobežoties vēl vairāk.”

Evai mēdza būt arī pāris gaišie periodi, kuri diemžēl neturpinājās ilgi. Ar katru reizi viņai palika sliktāk. Reiz, paklausot kādas draudzenes padomam, Eva mēģināja lūgt Dievu, taču arī īslaicīgi. Vēlāk parādījās veselības problēmas, arī depresija neatkāpās, tāpēc Eva nodevās vēl vairāk dzeršanai. Viss nonāca tik tālu, ka tika nopietni izplānota pašnāvība, Eva grasījās arī rakstīt  pēcnāves testamentu.

Šī gada februāra sākumā Eva atbrauca uz Latviju, lai pirms nāves pēdējo reizi satiktu savus tuviniekus un draugus. Kādu vakaru viņa ciemojās pie savas draudzenes kristietes, un abas meitenes sarunājās par Dievu. Pārnākot mājās, Eva jau gatavojās iedzert savu kārtējo alkohola devu, bet tad notika kas neaprakstāms. Tālāk turpina Eva:

„Es atcerējos tās dienas sarunu ar draudzeni un sāku domāt par Dievu. Tad Dievs man pēkšņi pieskārās, un tajā brīdī visas nāves domas un necilvēcīgās sajūtas pārdabiski pazuda kā nebijušas. Es vēlējos ņemt pudeli, bet sapratu, ka man vairs nav vajadzība dzert, es jutos brīva. Es zināju, ka Dievs man ir blakus šajā istabā. Bija sajūta, ka es lidoju, pilnīga brīvība un neaprakstāms prieks. Nekad nebiju domājusi, ka Dievs var būt tik klātesošs. Vēl nesen lūdzos, lai Dievs ļauj man nomirt, bet tajā brīdī es pateicos Viņam, ka gribu dzīvot. Manī radās neizsakāma vēlme lasīt Bībeli un slavēt Dievu. No šī brīža sāku lasīt katru dienu Bībeli, meklēt Dievu lūgšanā un Viņu iepazīt. Sāku arī saprast, ko Dievs man vēlas pateikt caur Savu vārdu. Sapratu, ka depresija bija iemesls, kādēļ no visiem norobežojos. Tagad vairs no cilvēkiem nebaidos, bet vēlos viņiem stāstīt par Dievu.”

Eva jau vairāk nekā četrus mēnešus ir brīva no depresijas un domām par pašnāvību. Šodien Eva vēlas dzīvot un kalpot Dievam, viņa ir atmetusi jebkuru domu par nāvi. Viņa regulāri pavada laiku, lasot Bībeli un lūdzot, kā arī regulāri apmeklē mājas grupu un draudzi. Meitene ir neizsakāmi pateicīga Dievam par to, ka Viņš izglāba viņu un parādīja Savu žēlastību, parādīja, kas ir patiesība un brīvība.

„Nebaidies atdot savas problēmas Dievam. Lūdz, tici un tava dziedināšana un brīvība atnāks!”

Evas Vēveres liecību pierakstīja Pārsla Jankovska