Ieva jau kopš pusaudžu gadiem bija domājusi par dzīves jēgu un cilvēka mērķi virs zemes.  Viņa meklēja atbildes un piepildījumu grāmatu lasīšanā, īpaši aizraujoties ar ezotēriku, psiholoģiju, astroloģiju un citām garīgām tēmām. Tā kā tur viņa neatrada atbildes uz saviem jautājumiem, Ieva sāka ieslīgt skumjās par dzīves bezjēdzību. Viss beidzās ar to, ka viņai tika uzstādīta diagnoze – depresija un izrakstīti medikamenti. Tad meitene aizdomājās par Dievu un sāka lūgt Viņa palīdzību. Neilgi pēc tam viņa nokļuva draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumā un, pamazām iepazīstot Dievu, ieguva brīvību no depresijas, kā arī atbildes uz saviem jautājumiem.

“Par dzīves jēgu vairāk sāku domāt tad, kad biju piedzīvojusi atstumšanu no klasesbiedru puses un tā dēļ sāku norobežoties no cilvēkiem. Pamatskolā mani visu laiku “apcēla” un sauca par gudrīti, jo nēsāju brilles, biju klusa, kautrīga, un man bija labas atzīmes. Es dzīvoju divatā ar mammu, kas lielāko daļu laika pavadīja darbā. Nepieņemta un mammas uzmanību nesaņēmusi, es sāku noslēgties sevī un nespēju uzticēties cilvēkiem, jo domāju, ka viņi grib mani tikai sāpināt. Kad pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā, cerēju, ka kaut kas manā dzīvē mainīsies, taču tā nebija. Arī šeit tiku apsmieta un nepieņemta, jo nespēju iejusties jaunajā kolektīvā. Tā arvien vairāk laika pavadīju vienatnē, lasot dažādas grāmatas un domājot. Gribēju saprast, kāda ir manas dzīves jēga un kāpēc es vispār esmu šeit, virs zemes. Domāju – jo vairāk es uzzināšu, jo laimīgāka kļūšu, un varēšu labāk izprast dzīvi. Tā es sāku interesēties par ezotēriku, filozofiju, melno maģiju un pat devos apmeklēt dziedniekus, ekstrasensus un zīlniekus. Taču pēc tam kļuvu arvien nomāktāka, nelaimīgāka un sāku vēl vairāk izvairīties no cilvēkiem, jo man viņi nepatika.

Es augu ģimenē, kurā ļoti augstu tika vērtēta tieši izglītība un karjera. Uzsāku studijas augstskolā, cerot, ka izglītība dos man prieku un dzīves jēgu. Ieguvu bakalaura grādu vēsturē un filozofijā. Pēc tam nolēmu, ka vēlos mācīties interjera dizainu. Šīs studijas man ļoti patika, taču lielā slodze un domas par nākotni radīja stresu un sāku ļoti satraukties, vai man izdosies visu paveikt. Jutu lielu spiedienu no apkārtējo cilvēku puses, ka jāizveido lieliska karjera, ģimene un jāpelna nauda. Papildus nomāktībai un depresīvajām domām man sākās sirdsklauves un nespēks. Iziešana ārpus mājām sagādāja lielas mokas un šķita, ka cilvēku sabiedrība man atņem enerģiju. Es varēju stundām ilgi viena gulēt gultā, skatīties griestos un raudāt. Redzot, cik sliktā stāvoklī esmu, mamma mani aizveda pie psihoterapeita. Viņš uzdeva man daudzus jautājumus un beigās vienaldzīgi paziņoja, ka man ir depresija un jālieto antidepresanti. Šo medikamentu ietekmē es kļuvu ļoti apātiska un vienaldzīga. Nejutu ne skumjas, ne prieku. Jutos kā narkomāns, kas ir atkarīgs no zālēm. Ar prātu sapratu, ka man būtu jājūtas slikti, taču nekas manī neizraisīja emocijas – ne labas, ne sliktas. Nolēmu, ka šos medikamentus nelietošu, jo labāk just sāpes un skumjas, nekā pilnībā neko. Apmeklēju ārstu un nodevu asins analīzes, taču tās bija ideālas. Sapratu, ka problēma ir manā dvēselē, nevis fiziskajā ķermenī.

Atcerējos kādu gadījumu, kad pie mums mājās bija ieradies mammas uzaicināts mācītājs, kas ar mums mīļi sarunājas un aizlūdza. Pēc šī mācītāja apmeklējuma manī uz kādu brīdi bija liels miers un pats mācītājs šķita ļoti jauks un mīlošs cilvēks. Tas man lika domāt, ka Dievs var palīdzēt un sniegt mieru, tāpēc sāku lūgt Viņa palīdzību. Atceros, ka vakarā pēc sarunas ar mācītāju skatījos debesīs un teicu Dievam, ka esmu gatava pieņemt Viņa risinājumu savai dzīvei. Pēc neilga laika draugiem.lv portālā saņēmu vēstuli no kādas skolasbiedrenes, kura mani uzaicināja uz pasākumu. Nolēmu, ka ir laiks saņemties, mainīt kaut ko dzīvē un, lai cik arī grūti tas būtu, iziet cilvēku sabiedrībā. Ierodoties šajā pasākumā, sajutu patīkamu gaisotni. Meitenes bija ļoti jaukas un mīļas, visas kopā smējās un priecājās. Pēc tam viņas dalījās stāstos par to, kā Dievs ir izmainījis viņu dzīvi un atbildējis uz lūgšanām. Kad pasākuma beigās man piedāvāja atnākt uz mājas grupiņu, es piekritu. Cerēju, ka šeit Dievs man palīdzēs tāpat kā viņām.

Mājas grupiņā es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju. Pēc tam pirmo reizi pēc ļoti ilga laika jutos priecīga un miera pilna. Sāku pati lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Mācījos draudzes Bībeles skolā un mājas grupas vadītājai uzdevu daudz jautājumu. Izpratne par Bībelē rakstīto pamazām sakārtoja manu prātu – es ieguvu pārliecību par Dieva mīlestību un mieru, ka ar mani viss būs kārtībā. Uzzināju, ka Dievs mani ir radījis ar mērķi būt mīlestības pilnās attiecībās un ka Viņš apsola svētīt katru manu dzīves jomu. Biju priecīga, ka beidzot redzu jēgu savai dzīvei. Kad atnācu uz pirmo draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu, mani ļoti uzrunāja tur sludinātais – beidzot kāds runā patiesību un sauc lietas īstajos vārdos. Dievs izmainīja manas domas par cilvēkiem un man viņi sāka iepatikties, jo, saņemot mīlestību, arī es spēju dot to citiem. Pēc laika aizbraucu arī uz draudzes semināru inkaunteru. Šeit kalpotāji aizlūdza par mani, lai es saņemtu pilnīgu brīvību no depresijas, es pēc tam jutos lieliski un zināju, ka skumjām manī vairs nav vietas. Tagad zinu, ka dvēseles un gara dziedināšanu var iegūt tikai ar Dieva palīdzību – lūdzot, lasot Bībeli un apmeklējot draudzi un mājas grupiņu. Bībelē vēstulē efeziešiem 6. nodaļā, 12. pantā ir teikts – “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” Tā tiešām ir patiesība!

Es vairs nepavadu laiku vienatnē, domājot depresīvas domas un raudot. Manai dzīvei tagad ir jēga un nozīme. Vislielākās gudrības un zināšanas es iegūstu Bībelē. Arī sirdsklauves, nogurums un nespēks ir pazudis, un man nav jālieto nekādi medikamenti. Es priecājos par iespēju satikties ar cilvēkiem. Esmu ļoti pateicīga Dievam, kas uzklausīja manas lūgšanas un atveda mani uz vietu, kur cilvēki pazīst Dievu un palīdz arī man Viņu iepazīt. Tagad es pati vadu savu mājas grupiņu, atbalstot cilvēkus un lūdzot par viņiem. Man patīk kalpot Dievam, mīlēt cilvēkus un rūpēties par viņiem. Esmu iemīlējusies Dievā un Viņa vārdā – Bībelē. Novēlu ikvienam nepadoties pat vissmagākajās situācijās un saukt uz Dievu, kurš noteikti atbildēs, jo Viņam nekas nav neiespējams!” tā ar pārliecību saka Ieva.

Ievas Našenieces liecību pierakstīja Laura Gruševa