Kā jau visu cilvēku dzīvēs, arī man ir bijušas ļoti daudz skaistas un prieka pilnas dienas un arī daudz un dažādi pārbaudījumi un pārdzīvojumi, kuriem bija jātiek pāri – manā dzīvē tā bija depresija.

Pēc skolas absolvēšanas, uzsākot pieaugušo dzīvi, cītīgi strādāju un pelnīju iztiku, lai vecākiem nav jālūdz nauda. Man bija darbs, kas saistīts ar fizisku slodzi, tāpēc ar laiku sākās veselības problēmas. Biju spiesta pamest darbu, kas mani satrieca, jo šķita, ka atkal viss jāsāk no sākuma. Saņēmos un sapratu, ka jāiet uz priekšu. Nolēmu iegūt labāku izglītību un iestājos augstskolā. Mācības prasīja lielu apņēmību un piepūli, jo bija pagājuši jau pieci gadi, kopš pēdējo reizi biju mācījusies. Pārdzīvoju milzīgu stresu, bet, mērķtiecīgi mācoties, un, pateicoties draugu un radinieku atbalstam, ļoti labi ar visu tiku galā. Pagājušā gada augustā devos studēt uz ārvalstīm un tad arī sākās problēmas, kas ieveda mani depresijā. Biju pārvērtējusi savas angļu valodas zināšanas un sastapos ar ļoti lielām grūtībām. Sev nosolījos, ka “plinti krūmos nemetīšu” un cīnīšos. Mācījos vairākas dienas un naktis pēc kārtas, bet ar asarām acīs nācās atzīt, ka saviem spēkiem uz priekšu netieku. Pirmo reizi mūžā mani pārņēma dažādu negatīvu domu uzbrukums, ka es neko dzīvē nesasniegšu un no manis nekas nesanāks. Pārdzīvoju, kā no malas izskatīsies mana atgriešanās mājās, jo visi uz mani raudzīsies kā uz “lūzeri”. Tāpat galvā griezās naudas summas, kādas pazaudēšu, ja tiešām pametīšu mācības. Jutos šausmīgi, visas līdzšinējās neveiksmes gan darbā, gan mācībās sasummējās, un drīz pienāca tā diena, kad es salūzu. Izskatījos galīgi “ne savā ādā” un, ja kāds pajautāja, kas man noticis, uzreiz izplūdu asarās. Naktīs murgoju, ka nevienam neesmu vajadzīga un nāca galvā visādas negatīvas domas. Punktu visam pielika tas, ka veselu nedēļu naktīs nevarēju pagulēt vairāk nekā divas stundas. Sapratu, ka netikšu galā un pieņēmu lēmumu doties mājās.

Tomēr, atgriežoties Latvijā, problēmas nebeidzās. Staigāju apkārt kā nelaimes čupiņa, negatīvās domas mani nepameta. Tās arī pastiprināja pārmetumi no apkārtējiem, ka varēju jau tik ātri “nemest plinti krūmos”. Turpinot studijas Latvijā, joprojām bija sajūta, ka neko nesaprotu, kaut arī lekcijas norisinājās manā dzimtajā valodā. Bieži raudāju bez iemesla un nezināju, kas notiek. Bija pazudis dzīvesprieks un nekas vairs nespēja iepriecināt, mani pārņēma depresija.

Sapratu, ka ir kaut kas jādara un izlēmu aiziet uz dievkalpojumu, uz kuru pagājušā vasarā mani uzaicināja divas uz ielas nejauši satiktas, smaidīgas meitenes no draudzes “Kristus Pasaulei”. Tā nu es sazinājos ar vienu no viņām un kopā aizgājām uz manu pirmo dievkalpojumu. Es tur ierados kā spiegs, kas visu notiekošo vēroja, taču pēc pirmā dievkalpojuma apmeklēšanas mana dzīve mainījās. Šajā dienā es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju, noskaitot grēku nožēlas lūgšanu, un pēc dievkalpojuma manī parādījās pozitīva enerģija, sāku justies labāk. Sapratu, ka tas man palīdz, tāpēc sāku klausīties draudzes Bībeles skolas ierakstus, lasīt Bībeli un mācījos lūgt Dievu, kaut arī sākumā man tas likās dīvaini. Nolēmu arī paskatīties, kā man patiks mājas grupiņa. Aizgāju, bija neierasti, bet mājīgi un nepiespiesti, visi varēja iesaistīties interesantās diskusijās. Grupiņā aizlūdza, lai man pazūd depresija un pēc pāris nedēļām es sāku justies jau daudz labāk, manā dzīvē pamazām sāka atgriezties prieks. Sapratu, ka Dievs reāli palīdz un no tās dienas vairs neizlaižu nevienu mājas grupiņu un dievkalpojumu.

Brīvība no depresijas man atnāca pakāpeniski, jutos arvien labāk, lūdzot Dievu un esot draudzē. Nolēmu izmantot arī tās sniegto iespēju un devos uz trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kur arī tika pielikts punkts depresijai manā dzīvē. Tur es ļoti piedzīvoju Dievu un, atgriežoties mājās, sapratu, ka depresija ir pilnībā izzudusi, tāpat kā mazvērtības domas aizgāja prom un ir dzīvesprieks. Vairs nevēlos sevi salīdzināt ar citiem un kādam līdzināties, jo man ir pieaudzis pašvērtējums. Agrāk neizmantoju labas darba iespējas, jo nebiju pārliecināta, ka tas ir manos spēkos, bet pēc inkauntera esmu ieguvusi lielisku darbu super foršā kolektīvā! Kopš šādām izmaiņām katru dienu pasakos Dievam, ka mana dzīve tiešām ir izmainīta un kļuvusi krāsaina. Ja agrāk baidījos, ka varu nokļūt sektā, tad šodien esmu pārliecināta, ka šī ir draudze, kur darbojas Dievs un mainās cilvēku dzīves.

Tuvojies Dievam un ar laiku sapratīsi, ka dzīve ar Jēzu ir interesanta un pilnvērtīga!

Ilze Kalniņa

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija