Tā nav ikdienišķa parādība 20 gadus nodzīvot ar nedzirdīgu vienu ausi,
un vienā dienā sākt dzirdēt pilnīgi skaidri! Lielai daļai cilvēku, izdzirdot šādu gadījumu, tas šķiet pilnīgi nereāli vai arī rodas vēlme to norakstīt uz laimīgu sagadīšanos, taču Ilzes gadījumā viņas diagnoze jau no dzimšanas tika atzīta kā neārstējama, un viņai ar to būtu bijis jāsamierinās visu mūžu. Taču viņas dzīvē notika brīnums un par to, kā viņas nedzirdīgā auss tika dziedināta, Ilze dalās ar mums savā liecībā.
“Kad es piedzimu, man atklāja veselības problēmas, un īpaši problēmas bija ar labās auss dzirdi. Maniem vecākiem ārsti pateica, ka ar problēmu ir jāsamierinās un tur neko darīt nevar. Kad es sāku runāt, es to darīju savā valodā – nespēju konkrēti izteikt pat vienkāršus vārdus vai skaņas, jo es gluži vienkārši nedzirdēju, kā tam pareizi būtu jāizklausās. Saistībā ar šo problēmu mani veda pie visādiem ārstiem, tai skaitā pie dzirdes ārsta, kas arī apliecināja, ka nespēs palīdzēt pat operācija, un nekas laika gaitā neuzlabosies. 4 gadu vecumā mani aizsūtīja uz parasto bērnudārzu, bet es vēl joprojām nepratu skaidri izteikt vārdus, konkrētus patskaņus, līdzskaņus, mīkstinājumus. Tad mani izlēma aizsūtīt uz logopēdisko bērnudārzu, kur speciālie pedagogi man iemācīja kaut cik pareizi runāt.
7 gadu vecumā es sāku iet skolā, bet jutos neērti, ka nedzirdēju skaidri ar šo labo ausi, jo nesapratu, ko man čukstēja draugi, bija grūti klausīties, ja kāds klusi runāja, visu laiku bija jāsasprindzinās. Bieži vien es izlikos, ka saprotu ko man saka, un māju ar galvu cerībā, ka tas nebija man adresēts jautājums. Es izlēmu sākt trenēt savu dzirdi, lai būtu vieglāk iejusties apkārtējā pūlī, tāpēc sāku apmeklēt kori, bet arī tas nedeva lielus uzlabojumus. Uzsākot pamatskolu, man bija grūti mācīties valodas. Bija liela mazvērtība runāt svešvalodās, jo es nemācēju pareizi izrunāt vārdus, ļoti izvairījos no teksta lasīšanas un dialogiem. Bija pat gadījumi, kad skolotāja izdarīja lielu spiedienu un mani noveda līdz asarām, cenšoties iemācīt, kā pareizi runāt. Es arvien vairāk noslēdzos. Tuvojoties 9.klases eksāmeniem un zinot, ka angļu valodā būs runāšanas daļa, es gāju uz papildus kursiem, un paralēli tam atklājās, ka mana dzirde palikusi vēl sliktāka. Es stundās pat nespēju atšķirt, par ko pasniedzēji runāja. Šīs problēmas dēļ mani atbrīvoja no visiem 9.klases eksāmeniem. Taču vēlējos studēt tālāk vidusskolā un augstskolā, un komisija man piešķīra dzirdes aparātu, lai atvieglotu manas mācības. Lietojot dzirdes aparātu, es biju ļoti pārsteigta, cik ļoti skaļi runā cilvēki, kaut gan skaņas caur šo aparātu izklausījās robotizēti. Bet pēc tā lietošanas man bieži sāpēja galva un pulsēja auss. Paralēli es turpināju dziedāt korī un domāju, ka šis aparāts man palīdzēs pareizāk dziedāt, taču kļūdījos – skaņas caur to nāca griezīgas un skaļas, līdz ar to man nācās ierīci ņemt laukā.
Es uzaugu ticīgā ģimenē un zināju, ka Jēzus virs zemes dziedināja cilvēkus, bet domāju, ka tas notika tikai tajos laikos. Man likās, ka mūsdienās tas vairs nav iespējams, un es neticēju, ka Dievs var dziedināt manu dzirdi. Vienu brīdi es biju pavisam atteikusies no Dieva un pieņēmu lēmumu Viņam vairs neticēt. Bet tomēr sanāca, ka caur neformālo pasākumu un mājas grupiņu es atnācu uz draudzi “Kristus Pasaulei” un uzzināju, ka Dievs var un grib dziedināt arī mani. Sapratu, ka man nepieder nekādas slimības, jo Jēzus to visu ir paņēmis prom pie krusta. Es sāku par to lūgt, meklēju apliecinājumu rakstu vietas Bībelē, darīju to ilglaicīgi, bet bez panākumiem.
12.klasē atkal tuvojās eksāmeni un es stresa iespaidā maz spēju uztvert informāciju, sāku nepareizi runāt un nācās atkal lietot dzirdes aparātu. Mana ticība stipri sašaubījās. Likās, ka ja es patiešām ticētu Dievam, tad es būtu dziedināta. Nesapratu, kāpēc Jēzus laikos tas bija tik vienkārši, ka Viņš piegāja, uzlika rokas un cilvēks tapa vesels. Par mani lūdza mājas grupiņā, lūdzu arī es pati. Katru dienu apliecināju, ka esmu dziedināta un pat pamanīju progresu – man sāka sāpēt auss un jutu izmaiņas. Bet viss atkal atgriezās vecajās sliedēs. Pat ja mani tuvākie cilvēki ik dienas centās iedvesmot, teikt, lai ticu un pieņemu savu dziedināšanu, es to nespēju līdz galam satvert. Bet es ļoti vēlējos šo dziedināšanu, un es sev teicu, ka tas man būtu vislielākais brīnums, ko es gribētu savā dzīvē. Es ieraudzīju sevi, ka stāstu par to liecību citiem, ka Dievs mani dziedinājis.
Martā, draudzes dievkalpojumā, mācītājs aicināja priekšā uz aizlūgšanu cilvēkus, kam bija kāda problēma. Es nostājos rindā uz aizlūgšanu, un jau stāvot saņēmu lielu apziņas un ticības devu, ka mana auss tiks dziedināta – un tas notiks šodien! Ar tādu domu es jau gāju pie mācītāja. Taču man galvā bija jau izveidojies scenārijs, ka man uzliks rokas, es tur nokritīšu, būs lielās sajūtas un emocijas, auss atvērsies vaļā, man birs asaras. Bet realitātē viss notika tā – man uzlika rokas, bet iekšā bija tāda kā tukšuma sajūta, jo nejutu neko no tā, ko biju izdomājusi savā galvā. Kad apsēdos savā vietā, bija nedaudz tāds kā šoka stāvoklis, bet pamanīju, ka atkal sāp labā auss – vairāk nekā iepriekš. Es sapratu, ka Dievs ir man pieskāries, ir notikusi dziedināšana, bet vēl par to nevienam neteicu. Kamēr klausījāmies svētrunas turpinājumu, tikmēr man blakus sēdošā māsa kaut ko iečukstēja labajā ausī un es atskārtu, ka spēju saprast un dzirdēt pilnīgi visu, ko viņa saka. Tas tiešām bija noticis un mana dzirde bija pilnībā atjaunojusies.
Beidzot es varu klausīties mūziku uz austiņām, speciāli neuzslēdzot vienu ausi skaļāk. Varu bez piepūles sadzirdēt visu, ko man saka cilvēki. Ik dienas es turpinu Dievam pateikties un caur rakstu vietām apliecināt savu dziedināšanu. Pateicoties šai dziedināšanai, arī mana mazvērtība ir pagaisusi, es varu brīvi klausīties cilvēkos, runāt, nekautrēties dziedāt. Tā ir ļoti patīkama sajūta. Liekas, ka tāds kā vates gabals ir izņemts no manas auss. Ir noticis tieši tas, ko es ļoti vēlējos – varu visiem liecināt par Dieva brīnumu un būt tiešām pateicīga par to, ka tas ir noticis manā dzīvē.
Tev, kas lasi šo liecību, es novēlu nekad nepadoties lūgšanās, ticēt un ieraudzīt sevi kā dziedinātu un brīvu cilvēku. Skaties un ieraugi sevi kā tādu, kas jau liecina citiem par brīnumiem. Var būt brīži dzīvē, kad liekas, ka viss ir zaudēts un nekas nenotiek, bet tieši tas ir brīdis, kad Dievs var pilnā mērā ar savu spēku pagodināties tavā dzīvē!”
Ilzes Ribokas liecību pierakstīja Beāte Meirāne.
