Vai Dievs ir kas tāls un nepazīstams?
Bet varbūt Viņš ir šeit pat un tikai viena lūgšana un viens tavs lēmums šķir tevi no Viņa? Bībele vēsta, ka cilvēkam ir iespējams pazīt Dievu un redzēt Viņa pārdabisko darbību gan savā, gan citu dzīvēs. Indra, kuras liecību jūs lasīsiet, ir piedzīvojusi Dieva varenību un bezgalīgo mīlestību.
Līdz brīdim, kad jaunā meitene nožēloja grēkus un pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju, viņu dzīve noteikti nebija lutinājusi. Jau kopš zīdaiņa vecuma Indra izjuta, ko nozīmē būt nepieņemtam un bez vecākiem. Tomēr, lai kāda arī nebūtu pagātne, Dievs visu dara jaunu. Indra atsaucās, kad Dievs viņu aicināja un viņas dzīve izmainījās, gluži kā Bībelē ir teikts. 2.kor 5:17: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.”
Indra stāsta: “Mana bērnība bija tiešām smaga. Nāku no nepilnvērtīgas ģimenes. Savu tēvu es neatceros, savukārt mana mamma bija alkoholiķe. Mājās bieži pat nebija ko ēst, nereti bija tikai sīpoli, tos ēdu kā ābolus. Tiku mētāta no vienām mājām uz citām. No sākuma mani aizbildniecībā paņēma vecvecāki. Pie viņiem apstākļi bija labāki. Mājās bija ko ēst un arī varēju tikties ar citiem bērniem, kas nebija iespējams, dzīvojot pie mammas. Tomēr pēc kāda laika vecvecāki izlēma no mani atteikties, jo es esot bijusi pārāk aktīva.
Nākamā ģimene, pie kuras nokļuvu, bija kāds zemnieku pāris. Pie viņiem strādāja mana mamma. Reiz viņa, kad saņēma algu, vairs neatgriezās. Izrādījās, ka mamma no manis ir atteikusies, man toreiz bija tikai četri gadiņi. Tā nu sanāca, ka zemnieku paris mani pieņēma aizbildniecībā. Pie viņiem es jutos labi un likās, ka viss ir kārtībā. Man bija ko ēst un ko vilkt mugurā. Saucu viņus par tanti un onkuli, dzīvojām draudzīgi un bija labi brīži. Tomēr maniem aizbildņiem šķita, ka bērna audzināšana ir pārāk liela atbildība un ari viņi pieņēma lēmumu atteikties no manis.
Man vairs nebija neviena radinieka, pie kura es varētu dzīvot. Laikam ejot atrādās ģimene. kura pieņēma mani. Jaunā audžuģimene man iemācīja daudzas labas lietas, arī parūpēties par sevi un citas dzīvei svarīgas prasmes. Viņi aizstāvēja mani, piemēram, kad skolas laikā mani sāka apcelt. Mani audžuvecāki brauca runāties ar skolotajiem un skolēniem un viss beidzas labi. Man bija, kas iestājas par mani, tas man deva zināmu drošību tālākā dzīvē.
Vēlāk, jau skolas laikā, lai iederētos kompānijā, sāku smēķēt. Atkarība izveidojās ļoti spēcīga, nekādi nespēju to atmest. Protams, ka bija ari iedzeršanas. Man bija svarīgas attiecības ar otru cilvēku, tāpēc, kad izšķīros no sava puiša, tad iegrimu depresijā. Man sākās emocionāli ļoti smags laiks. Ļoti pārdzīvoju šķiršanos, galvā sāka nākt domas par pašnāvību, biju nomākta. Mans emocionālais stāvoklis bija redzams un to pamanīja viens no maniem darba kolēģiem, kurš bija kristietis. Šis kolēģis apmeklēja draudzi “Kristus Pasaulei”, viņš daudz stāstīja, kā Dievs bija izmainījis viņa dzīvi un visu laiku aicināja mani uz draudzi un uz mājas grupu. Es redzēju, ka viņa dzīvē bija notikušas pārmaiņas. Pats bija atmetis smēķēšanu un kad es aicināju viņu iet uzpīpēt, viņš man atteica. Tas man lika aizdomāties, jo pati ļoti gribēju atmest smēķēšanu, bet tas man nekādi neizdevās. Viņš turpināja neatlaidīgi stāstīt par Dievu, teica, ka arī man Dievs noteikti var palīdzēt atmest smēķēšanu un vispār izmainīt dzīvi.
Es sāku daudz domāt par to, ko teica kolēģis un par to, ko es redzēju, ka viņš tiešām vairs nesmēķē! Beidzot piekritu un atsaucos viņa aicinājumam atnākt uz dievkalpojumu. Ieejot jau zālē, kurā notiek dievkalpojumi, mani sagaidīja nākamais pārsteigums – neredzēju ne krustus, ne gleznas ar Jēzu vai Mariju, pat ērģeles nebija! Ieņēmu savu vietu un sāku gaidīt dievkalpojuma sākumu, pie manis pienāca mans darba kolēģis un vēl pāris cilvēki, kuri apvaicājās kā man iet, tas bija jauki, man patika šis draudzīgums. Sākās dievkalpojums, tas bija kaut kas! Stilīga mūzika un gaismas vispār bija “bomba”. Sajūtas pēc dievkalpojuma bija ļoti labas, es sapratu, ka man šeit patīk un ka es gribu nākt vēl. Jau nākamajā dievkalpojumā es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju, lūdzot grēku nožēlas lūgšanu. Lūgšanas laikā sajutu siltumu, pēc tam jutos kā mazs bērns, kuram nav nekādu rūpju. Kāds liels smagums bija novelts no maniem pleciem! Kad aizbraucu mājās, vēlme pēc cigaretēm bija pilnībā pazudusi. Es nespēju saprast, kā tas ir iespējams?
Atsaucos arī uz aicinājumu apmeklēt mājas grupu. Ļoti patika atmosfēra, kas tur valdīja. Apmeklējot mājas grupu un draudz, es sapratu, cik svarīgi ir veidot pašai savas attiecibas ar Dievu. Sāku pati lasīt Bībeli un lūgt. Iemācījos, ka lai cilvēks varētu dzīvot pēc Dieva prāta un lai mums būtu pareizas domas, lai mūsu lūgšanas tiktu atbildētas, ir nepieciešama šī sadraudzība ar Dievu. Pēc kāda laika esot draudzē parādījās iespēja aizbraukt uz draudzes rīkoto trīs dienu semināru- inkaunteru. Viena no semināra tēmām ir “ piedošana”. Sapratu, ka nepiedodot turpina ciest tas, pret kuru ir nodarīta pārestība. Uzzināju, ka, tāpat kā Dievs piedod mums, arī mums pašiem ir jāspēj piedot. Pieņēmu lēmumu piedod saviem bioloģiskajiem vecākiem un saņēmu dvēseles dziedināšanu.
Dievs turpināja darboties manā dzīvē un notika kārtējais brīnums. Man jau kādu laiku bija uzstādīta diagnoze – diska trūce jostas daļā. Ārsti teica, ka tas nav ārstējams un ka es nekad nevarēšu darīt neko aktīvu un par sportošanu man ir jāaizmirst. Par to pateicu savam mājas grupas vadītājam. Viņš uzlika man rokas un aizlūdza par mani, lai mana mugura tiktu dziedināta. Aizgāju mājās un mēģināju skriet, ko nespēju darīt pirms tam, un brīnums – man nekas nesāpēja. Es nespēju tam noticēt! Mugura bija pilnīgi vesela!
Gan tas, ka pazuda vēlme pēc smēķēšanas, gan manas muguras izveseļošanās, audzēja manu ticību. Dievs bija pārdabiski darbojies un sapratu, ka viss ir pa īstam, ka Dievs ir reāls un Viņš palīdz. Arī mans raksturs ir mainījies. No noslēgtas meitenes, kura nespēja vārdu pārspļaut pār lūpām, esmu kļuvusi par atvērtu cilvēku, kurš nebaidās runāt, diskutēt un izteikt savas domas. Tiem, kuri lasīs manu liecību, es novēlu uzticēt savu dzīvi Jēzum. Ja Viņš spēja izmainīt manu dzīvi, tad viņš noteikti spēj izmainīt ari tavējo!
Indras Rumpes liecību pierakstīja Haralds Austriņš
