Pirms septiņiem gadiem Inese piedzīvoja negaidītu traumu – diska trūci.
Tas apgrūtināja viņas sadzīvi un, laikam ejot, arvien saasinājās. Sāpēs mokoties pagāja septiņi gadi, līdz kādā brīdī jaunā sieviete izlēma šo lietu uzticēt Dievam, jo mediķi cerības izārstēties nedeva.

Inese, pastāsti, kā tu ieguvi šo traumu un kā tas ietekmēja tavu turpmāko dzīvi?

Pirms septiņiem gadiem man piedzima dēliņš un, manuprāt, dzemdību laikā netika izdarīts viss pareizi, jo pēc tam man sāka parādīties problēmas. Dzemdējot man nebija uzlikti abi kāju atbalsti, bija tikai viens atbalsts un bērns piedzima diezgan liels. Tādēļ slodze krita vairāk uz vienu ķermeņa pusi. Pēc dzemdībām sāku pamanīt sāpes mugurā. Kad jautāju medmāsām, viņas atbildēja, ka tās pāriešot. Taču sāpes nepārgāja un sāka pieaugt  tā, ka pat traucēja naktī aizmigt. Devos atkal pie ārsta meklēt palīdzību un pēc vairākām pārbaudēm noskaidrojās, ka ir iespiests nervs muguras diskā. Tika nolemts, ka man taisīs operāciju. Tās laikā tika pieļautas kļūdas, kā rezultātā es ieguvu diska trūci. Pēc operācijas jutos vēl sliktāk. Viss nonāca tiktāl, ka es pat nevarēju staigāt. Manam dēlam jau bija seši mēneši tolaik, un es vēl šodien atceros, kā mēs abi rāpojām pa grīdu, jo pastaigāt es vairs nevarēju.

Vai lietoji arī zāles?

Dzēru saujām medikamentu – tos, kurus man bija jādzer reizi diennaktī, sāku lietot jau trīs reizes dienā, jo nespēju izturēt sāpes. Pēc laika tika veikta vēl viena operācija, lai labotu pirmās operācijas kļūdas. Pēc tam nedaudz palika vieglāk, bet tik un tā sāpes nepārgāja un nācās lietot pretsāpju līdzekļus. Pats skumjākais bija tas, ka ārsti pateica, ka es nekad nevarēšu normāli staigāt, sēdēt, skriet un ar sāpēm man būs jāsadzīvo. Es apmeklēju daudzus ārstus – dažādas terapijas, gāju uz akupunktūrām, liku „teipus”, vārdu sakot, visu, ko ārsti lika darīt. Tomēr nekas no tā visa man nepalīdzēja. Tas bija smags trieciens, ar ko es nevarēju samierināties.

Tu teici, ka atradi risinājumu pie Dieva. Kā tas notika?

Šis posms sakrita ar laiku, kad, dzīvojot vēl Anglijā, klausījos internetā dziesmu, ko izpildīja kāda ārzemju dziedātāja. Tā saucās „Halleluja”. Mani tā saviļņoja un piepildīja šī dziesma, ka liku to atkal un atkal no jauna! Tā kā Youtube mēdz izmest arī citas dziesmas, kas ir saistītas, uzdūros uz draudzes „Kristus Pasaulei” slavēšanas mūziku. Tā es sāku klausīties šos slavēšanas ierakstus un arī draudzes sprediķus. Man nebija iespējas atnākt klātienē uz draudzi, bet, klausoties šos ierakstus, es sāku ticēt Dievam, mani tie ļoti uzrunāja. Toreiz gan vēl pati nelūdzu Dievu un nelasīju Bībeli. Vienīgais, ko spilgti atceros, bija izmisuma sauciens uz Dievu, kad sāpēs vairs nevarēju pastaigāt, un lūdzu Viņam, lai kaut ko izmaina. Par šo lūgšanu vēlāk vairs neaizdomājos.

Apmēram sešus gadus sekoju līdzi draudzes „Kristus Pasaulei” ierakstiem. Tie cēla manu ticību Dievam. Mani uzrunāja mācītāja sludinātais, ka dziedināšanai ir jātic, nevis vienkārši jācer, ka tā notiks. Tādēļ pieņēmu lēmumu cerību nomainīt pret ticību un sāku samazināt pretsāpju medikamentus, ticot, ka Dievs mani dziedinās. Interesanti ir tas, ka pēc šī lēmuma sāpes vairs nebija tik nepanesamas. Es ticēju, ka Dievs var mani dziedināt. Pēc gada atbraucu dzīvot uz Latviju un sāku apmeklēt draudzi klātienē. Es gāju uz pilnīgi katru dievkalpojumu, mājas grupiņu un apmeklēju visus pasākumus. Centos būt pēc iespējas vairāk Dieva klātbūtnē. Sāku arī pavadīt laiku lūgšanā un lasīju Bībeli.

Kā jūties tagad?

Jau pēc kādiem diviem mēnešiem es pieķēru sevi pie domas, ka sāpes vairs neizjūtu vispār! Es sapratu, ka tas ir reāls Dieva brīnums! Nu jau kā pusotru gadu apmeklēju draudzi un dzīvoju bez sāpēm! Man vairs nav jāmokās sēžot, staigājot, varu mierīgi naktīs gulēt, kā arī nelietot medikamentus. Seši mokoši gadi nu ir pagātne! Pretēji ārstu kļūmēm un diagnozēm, Dievs var izlabot kļūdas un izārstēt jebkuru slimību! Novēlu ikvienam piedzīvot Dieva dziedinošo spēku!

Ineses Reiteres liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa