Daudzi cilvēki jaunībā meklē savas dzīves jēgu un piepildījumu. 
Ļoti bieži tas ir jautri pavadīts laiks kādā kompānijā, ballītēs un pasākumos, kā arī attiecības ar pretējo dzimumu. Kad aiz ārējā spožuma atklājas šāda dzīvesveida nepievilcīgā puse, daži pievēršas reliģijai, filozofijai un citām garīgām mācībām.
Ineta savā dzīvē bija izmēģinājusi gan vienu, gan otru, taču, pēc daudziem gadiem, smagas depresijas mākta, konstatēja, ka patiesu prieku un gandarījumu viņa nespēj gūt ne piedzīvojumos, ne attiecībās ar vīriešiem, ne reliģijā. Kad savā izmisumā jaunā sieviete sauca uz Dievu, Viņš atbildēja uz Inetas lūgšanu un izmainīja viņas dzīvi līdz nepazīšanai. Šodien grūti iedomāties, ka sieviete, kas allaž ir smaidīga un dzīvespriecīga, vēl pirms nepilniem diviem gadiem bija grūtsirdības nomākta un pat gribēja izdarīt sev galu. Īsā telefonsarunā par savu ceļu pie Jēzus Kristus un turpmākajām pārvērtībām stāsta Ineta pati:
„Bērnībā augu bez tēva un nekad neesmu piedzīvojusi viņa mīlestību. Allaž sapņoju, ka man blakus būtu kāds stiprs cilvēks, aizstāvis, bruņinieks, taču tāda nebija. Lai nodrošinātu mums iztiku, mamma strādāja vairākos darbos, arī nakts maiņās, līdz ar to es būtībā augu bez vecāku mīlestības. Ļoti vēlējos mātes uzmanību un to mēģināju izpelnīties dažādos veidos. Ejot no skolas mājās, es tīšuprāt mēdzu aizspēlēties līdz vēlam vakaram vai pat palikt pa nakti pie kādas no klasesbiedrenēm. Tā es centos no mātes saņemt rājienu un sajust, ka par mani uztraucas, tomēr mamma nekādas raizes neizrādīja. Man pāragri bija dota brīvība! Mazliet vēlāk māte mani mēdza uz nedēļu ievietot bērnudārzā vai internātskolā, jo pie vecāsmammas, kur mēs dzīvojām, bija diezgan slikti apstākļi. Tā es jutos atstumta un nevajadzīga jau agrā bērnībā.
Pusaudzes gados biju emocionāli ļoti nestabila meitene, jo man nepārtraukti vajadzēja jaunus iespaidus un piedzīvojumus. Visa mana dzīve balstījās uz izjūtām un to meklējumiem, vienmērīgam plūdumam manā skatījumā nebija jēgas. Visu laiku man vajadzēja kādas ārišķības, ballītes, svētkus, kaut ko īpašu. Biju piedzīvojumu meklētāja, kas visur meklē adrenalīna devu. Tomēr nekas man nedeva īstu prieku un apmierinājumu. Mājās centos daudz neuzturēties un ļoti agri man izveidojās attiecības ar puišiem. Ar savu pirmo vīru mēs sākām dzīvot kopā, kad man bija septiņpadsmit, bet viņam tikai piecpadsmit gadi. Pavisam drīz mums, pusaudžiem, piedzima bērns.
Apprecējāmies, mums piedzima otrs puika, taču ģimene drīz izjuka. Mani ar tiesas lēmumu izlika no vīra dzīvokļa un es ar diviem mazgadīgiem bērniem paliku bez pajumtes. Labi, ka dabūju maznodrošinātā iedzīvotāja statusu un varēju dzīvot sociālajā mājā Ogrē. Uzturēšanās gan tur nebija nekāda patīkamā, jo kaimiņos bija vairākas nelabvēlīgas ģimenes, alkoholiķi un narkomāni, tomēr es tur nodzīvoju diezgan daudzus gadus. Uz mūsu māju dažkārt nāca misionāri no vietējās draudzes. Dzīves grūtību nomākta, es sāku ieklausīties viņu vēstī un meklēt palīdzību no Dieva, taču pati mainīties nevēlējos. Turpināju šķendēties par dzīvi un savās nelaimēs vainot visus citus. Vairs nespēju izturēt nemitīgos skandālus un nekārtības starp kaimiņiem, un arī mani dēli tika nelabvēlīgi ietekmēti, tādēļ vienā jaukā dienā no sociālās mājas aizgāju. Tā arī saikne ar vietējo draudzi pārtrūka.
Rīgā es atradu darbu, dzīvokli un iepazinos arī ar savu tagadējo vīru. Viņš bija tradicionālās baznīcas apmeklētājs un arī es astoņus gadus ļoti nopietni nodevos reliģijai. Tur bija ceremonijas, krusti un sveces, taču mierinājumu un Dievu es tur neatradu – manā dzīvē nemainījās pilnīgi nekas, visu laiku mocīja bezpalīdzības un mazvērtības sajūta. Iekšējais tukšums lika izmēģināt visu – tie bija neskaitāmi kursi sevis pilnveidošanai, ārzemju ceļojumi, kā arī dārgs apģērbs. Tādā veidā centos pati sev un citiem apliecināt savu vērtību. Mans vīrs ir strādīgs un bagāts, tāpēc varējām to atļauties, taču tas nesniedza nekādu piepildījumu. Tiklīdz man kaut kas nepatika vai sanāca strīds ar vīru, dusmās varēju plēst traukus. Visu laiku bija nepiepildāma tukšuma sajūta, līdz sākās depresija un no pārdzīvojumiem parādījās arī citas nopietnas problēmas ar veselību – sirds darbības traucējumi, bezmiegs, tūska kājās un krampji. Vēlāk sākās urīna nesaturēšana naktīs un nejūtīgums ķermeņa lejas daļā. Ārsti man izrakstīja dažādas zāles un antidepresantus, taču tas deva tikai īslaicīgu efektu. Arī abu dēlu nepareizais dzīvesveids un pastāvīgās nepatikšanas ar policiju iedzina mani izmisumā un nemitīgā stresā.
Savā baznīcā regulāri gāju uz grēksūdzi, un kādā reizē priesteris teica: „Meita, nāc biežāk!” Man tas likās jocīgi – vai tad mācītājs mani aicina biežāk grēkot? Aizbraucu uz Aglonu, lai meklētu tur glābšanu savai dzīvei, kā arī dziedināšanu no depresijas un slimībām, bet man pienāca klāt kāda tantiņa un teica: „Meitiņ, ko tad tu! Visiem taču sava nasta ir jānes!” Tā arī es paliku ar savu sāpi un problēmām. Pēc šī svētceļojuma atgriezos mājās galīgi sabrukusi, bet Dievu un Viņa glābšanu tā arī nepiedzīvoju.”
Pirms diviem gadiem Inetas dzīvē bija brīdis, kad viņa apsvēra pat pašnāvības iespēju. Tomēr zinādama, ka Dievs ir, viņa nolēma saukt uz Jēzu, un Viņš atbildēja uz jaunās sievietes sirds kliedzienu.
„Kādu nakti es vairs nespēju izturēt un viena pati Vecrīgā staigāju pa ielām ar domu, ka mājās vairs nekad neatgriezīšos. Kad vīrs man zvanīja, es pateicu, lai mani vairs negaida un izslēdzu telefonu. Pati iegāju kādā parkā un histēriski bļāvu uz Dievu. Tobrīd man bija vienalga, ko cilvēki redz un domā. Uz rīta pusi, kad nebija vairs spēka, es nomierinājos un, galīgi piekususi, atgriezos mājās, vilkdama kājas kā veca tantiņa. Tajā dienā man atausa atmiņā misionāri Ogrē un es piesēdos pie datora, lai meklētu informāciju par kādu dzīvu draudzi, kurā tic, ka Dievs grib un spēj palīdzēt cilvēkiem ikvienā viņu vajadzībā un problēmā. Portālā „draugiem.lv” bija aicinājums uz dziedināšanas dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”. Noskatījos pāris šīs draudzes materiālus un sapratu, ka tieši to es meklēju un tas man ir vajadzīgs! Jau ieejot zālē, sajutu Dieva klātbūtni, mani pārņēma vieglas trīsas un visu dievkalpojumu es nemitīgi raudāju. Kad mācītājs aicināja pieņemt Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju, es izgāju priekšā, un nokritu uz ceļiem. Beidzot esmu atradusi to, ko meklēju visus šos gadus! Viņa Vārds ir Jēzus! Draudzes priekšā nožēloju visus savus grēkus un atdevu savu sirdi Dievam. No manis nokrita smagums kā milzīgs akmens. Tajā brīdī apzinājos, ka grēki ir piedoti, es esmu glābta un Dievs beidzot ir ar mani! Pārnākot mājās, pirmo reizi pēc ilga laika beidzot biju priecīga un laimīga.”
Kopš šīs reizes Ineta vairs nav izlaidusi nevienu dievkalpojumu. Viņa nevilcinoties pievienojās mājas grupiņai, kā arī aktīvi iesaistījās kalpošanā un draudzes dzīvē. Paklausot mācītājam un savai grupas vadītājai, Ineta sāka ik rītus lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Viņas dzīvē sākās strauju pārmaiņu laiks.
„Jau pirmajā dziedināšanas dievkalpojumā pirms nepilniem diviem gadiem Dievs paņēma projām manu depresiju kā ar roku, tā vietā mani piepildīja liels prieks, miers un ticība Ir aizgājis pesimisms, bezspēcība un nemitīgā gaušanās. Šodien pati uzņemos atbildību par sevi un savu dzīvi.
Sākumā vīrs protestēja, ka es apmeklēju draudzi, bet tagad, redzot izmaiņas manā dzīvē, raksturā un arī dziedināšanu no slimībām, viņš sāka mani atbalstīt. Pa šo laiku, kamēr esmu draudzē, ir pazudusi tūska no kājām, krampji un jušanas traucējumi. Laiku, kad dusmās dauzīju traukus pret grīdu vai sienu, mēs tagad abi atceramies ar smaidu. Vīrs ir izlasījis mācītāja grāmatu „Patiesība par sektām” un sapratis, ka es esmu vietā, kas mani ceļ un pārveido. Viņš vairs neklausās radinieku bažās par manu ticību, bet redz, ka manas attiecības ar Dievu ir nākušas par svētību un ieguvumu visai ģimenei! Arī mans vecākais dēls ir atgriezies pie Dieva un no ielas huligāna kļuvis par uzticamu kalpotāju draudzē.
Beidzot esmu atradusi savas dzīves piepildījumu un jēgu! Tā ir kalpošana savam Glābējam! Apziņa, ka esmu dārga Dievam, dara mani laimīgu. Man vairs nevajag ceļot pa pasauli, lai meklētu piedzīvojumus, nepārtraukti kaut ko izmēģināt un pirkt dārgas drēbes, lai sevi tādā veidā apliecinātu. Esmu brīva no ārišķībām, aiz kurām agrāk slēpu savu mazvērtību, un zinu, ka Dievs, galvenokārt, uzlūko manu sirdi. Esot draudzē „Kristus Pasaulei”, mana pašapziņa ir cēlusies, un Dievs ir dziedinājis visas dzīves jomas. Ja mamma bērnībā man nespēja dot tik daudz mīlestības, kā vēlējos, tad tagad es zinu, ka man ir Tēvs debesīs, kurš mani mīl un vienmēr pieņem! Tagad arī es pati kalpoju cilvēkiem, palīdzu viņiem piedzīvot Dieva mīlestību, ko pati esmu saņēmusi.
Ja tu vēl nepazīsti Dievu, bet meklē savas dzīves jēgu un piepildījumu, atceries – Jēzus ir visu problēmu atrisinājums. Tikai Viņš spēj izmainīt tavu dzīvi un darīt patiesi laimīgu!”
Inetas Siliņas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
