Ikviens cilvēks pasauli uztver, izmantojot piecas maņas.  Viena no svarīgākajām ir dzirde, – ja tā pazūd, tas ļoti apgrūti ikdienas dzīvi un savstarpējo saziņu. Ar šādu problēmu ir saskārusies Inga, kura jau kopš bērnības ir cietusi no dzirdes traucējumiem, taču Dievs ir uzklausījis lūgšanas un sievietes dzirde ir uzlabojusies.

“Jau no mazām dienām man ir bijušas problēmas ar labo asi. Tā bieži bija iekaisusi un ļoti sāpēja. Tādās reizēs vajadzēja likt ar kampareļļu piesūcinātu vates tamponu ausī un nēsāt īpaši siltu truša vilnas cepuri, kas vēsākā laikā pasargāja no vēja. Ārsts neko ļaunu nesolīja, tikai teica, ka auss eja esot nedaudz šaurāka nekā citiem bērniem, bet tas arī viss. Viņš nekad nebija ieminējies, ka man varētu draudēt vājdzirdība. Iespējams, tieši tas ir viens no galvenajiem dzirdes traucējumu iemesliem, bet es pati uzskatu, ka dzirde pasliktinājās pēc smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Bērnībā nebija retums, kad tētis piedzēries sarīkoja pamatīgu skandālu greizsirdības dēļ un kļuva vardarbīgs pret mammu. Kā bērnam man bija ļoti grūti klausīties viņas raudāšanā, kliedzienos un vaidos pēc katra tēva trāpīgā sitiena. Domāju, ka mana dzirde vienkārši “izslēdzās” pēc šiem sāpīgajiem pārdzīvojumiem.

Lai arī kāds bija manas vājdzirdības cēlonis, tas atstāja jūtamu iespaidu uz visu manu ikdienu. Ar labo ausi es praktiski neko nedzirdēju. Tā kā strādāju kafejnīcā un apkalpoju klientus, tad, lai saklausītu pasūtījumu man bija pilnībā jāsakoncentrē uzmanība uz cilvēku. Es nevarēju darīt kādas blakus lietas. Pa šiem garajiem gadiem biju iemācījusies vārdus nolasīt no lūpām, taču neiztika bez gadījumiem, kad man bija cilvēkam vairākkārtīgi jāpārjautā, ko tieši viņš vēlās. Skumji palika tajās reizēs, kad klients apvainojās un nevēlējās teikto atkārtot, vien atbildēja: “Ai, nekas. Būs jau labi.” Lai vieglāk būtu dzirdēt, centos pagriezt kreiso ausi pret sarunas biedru. Arī mana draudzene, ar kuru ik palaikam apmeklējam kopā teātri, zināja, ka labāk sēdēt ir kreisajā pusē, lai man nebūtu tik ļoti jāpiepūlas saklausītu viņas teikto. Ar šo problēmu biju griezusies pēc palīdzības pie ārsta, kurš man ieteica pamēģināt lietot dzirdes aparātu, taču rezultāts nebija tāds, kādu vēlējos. Šis aparāts pastiprināja pilnīgi visas skaņas, ne tikai tās, kuras gribēju dzirdēt. Nepanesami skaļš šķita katrs mans solis vai darbā rūcošais ledusskapis. Vakaros mana galva no šiem trokšņiem dunēja un drausmīgi sāpēja. Ja vēlējos, varēju iegādāties dārgāku aparātu, kas būtu labāk regulējams, taču mans finansiālais stāvoklis to neatļāva. Izlēmu no aparāta atteikties, jo vieglāk bija tikt galā ar vājdzirdību, nekā ik dienas cīnīties ar drausmīgajām galvas sāpēm.

Iespējams ar šiem dzirdes traucējumiem būtu mocījusies līdz pat mūža galam, ja vien mana draudzene nesāktu apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupu Ogrē un nebūtu arī mani aicinājusi līdzi. No sākuma atteicu, jo tas nešķita interesanti, bet, kad biju ievērojusi savas draudzenes dzīvē notikušas pozitīvas pārmaiņas, labprāt piekritu un to nenožēloju. Sāku regulāri apmeklēt mājas grupiņu, kas izmainīja manus līdzšinējos uzskatus par Dievu. Ja līdz šim, lasot Bībeli, nespēju to saprast, tad tagad viss ir mainījies. Jo vairāk tai veltu laiku, jo skaidrāks man paliek Dieva vārds. Saprotu, ka, lai veidotu attiecības ar Dievu, bez Bībeles lasīšanas un lūgšanas iztikt nevar. Tāpat kopā ar pārējiem mājas grupas dalībniekiem nolēmu katru svētdienu doties uz Rīgu, lai piedalītos dievkalpojumā, kur dzirdētās svētrunas stiprināja manu ticību par dziedināšanu. Vēlāk devos uz draudzes rīkoto trīs dienu semināru jeb inkaunteru. Sirds dziļumos ticēju, ka tieši tur saņemšu dziedināšanu no vājdzirdības. Lūgšanu laikā neko īpašu nepiedzīvoju, tikai jutu, ka kaut kas ir mainījies. Nevienam neredzot, aizspiedu kreiso ausi un pārsteigumā konstatēju, ka labi dzirdu zemās skaņas, kuras līdz šim nevarēju saklausīt. Lai arī biju cerējusi uz dziedināšanu, tomēr tas bija milzīgs pārsteigums! Mana dzirde ir sākusi atjaunoties.

Kopš inkauntera apmeklējuma man vairs nav tik ļoti jāsaspringst, lai, strādājot kafejnīcā, dzirdētu pasūtījumus. Es varu vienlaicīgi apkalpot klientu un arī saklausīt, ko cilvēks saka. Tagad darbā jūtos brīvi, jo nav jāsatraucas, vai spēšu dzirdēt teikto. Tikai ārkārtas reizēs man ir jāpārjautā klientiem, ko tie ir vēlējušies. Cenšos arī atradināties no gadiem veidotā ieraduma lasīt vārdus no lūpām, jo tas man nav nepieciešams. Tāpat vairs nevajag vienmēr pagriezt kreiso pusi pret sarunas biedru, lai būtu vieglāk klausīties. Nav nekādas atšķirības, no kuras puses mani cilvēks uzrunā. Ticu, ka Dievs drīz mani pilnībā dziedinās un es spēšu saklausīt arī augstās skaņas, – esmu pilnībā par to pārliecināta.

Pēc piedzīvotā es jūtos Dievam īpaša un svarīga, Viņš ir atsaucies manai ticībai, uzklausījis lūgšanas un pārdabiski darbojies manā dzīvē. Prieku, ko piedzīvoju, ir grūti aprakstīt. Ikvienam iesaku pieņemt Jēzu par savu Glābēju un ticēt līdz galam, jo Dievs spēj izdarīt tiešām lielas lietas.”

Ingas Vedējas liecību pierakstīja Līga Paņina