Šodien būs ilgi solītais sprediķis. 
Tas jums būs pārsteigums! Es apsolīju, ka šo svētdien runāšu un mācīšu par nosacījumiem, noteikumiem, lai mēs katrs varētu atvērt savu mājas grupiņu. Taču pagājušajā svētdienā mēs visi uzzinājām un mācījāmies par 27 iemesliem, kāpēc atvērt savu mājas grupiņu. Šie 27 iemesli bija absolūti pietiekoši, lai saprastu, ka Dievs grib, lai tu atvērtu savu mājas grupiņu. Tas ir vajadzīgs gan tev pašam, lai Dievs varētu tevi pilnvērtīgi svētīt un vadīt, gan arī tiem cilvēkiem, kuriem ir jānāk pie Kristus, jo tas ir visefektīvākais veids, kā sludināt evaņģēliju. Pilnīgs veids. Dievs ir labs.
Šodien sprediķa nosaukums nav par nosacījumiem, lai atvērtu savu mājas grupu, bet ir tikai viens nosacījums, lai atvērtu savu mājas grupiņu, un tas ir – izdari to! Sprediķis nav tikai par to, kā atvērt savu mājas grupiņu. Pamatā jā, taču mums katram ir kaut kādas lietas, kuras ir jāizdara. Katram ir kaut kādas lietas, par ko mēs sapņojam, bet nevaram izdarīt. Es tev šodien saku – izdari to!
Vairāk vai mazāk mēs visi zinām, ka Dievs grib mūs svētīt un grib mums dot. Bībele ir pilna ar apsolījumiem. Dievs grib mūs svētīt, ka mēs esam absolūti brīvi un ka visi mūsu grēki ir piedoti. Viņš grib ne tikai piedot, bet arī atbrīvot no katra grēka. Viņš grib tevi darīt brīvu no jebkādas atkarības. Cilvēki kļūst atkarīgi no jebkā, kas viņus paverdzina. Dievs grib, ka tu dzīvo ilgu mūžu, mērķtiecīgu un jēgpilnu dzīvi, un tā ir Dieva svētība. Dievs grib, ka tev ir veselība. Ja es lasu Bībelē, tad Dāvids, Mozus, Ābrahams, Jēkabs, Īzaks un Jāzeps – viņi visi nomira sirmā vecumā. Viņi nenomira no plaušu karsoņa, tuberkulozes, nesajuka prātā, viņiem „neaizvērās jumts”. Viņi bija bagāti. Arī tu vari būt finansiāli svētīts. Dievs grib tevi finansiāli svētīt, jo tāda ir Viņa griba, Viņa plāns, kas paredzēts Viņa bērniem. Dievs grib darīt tevi iekšēji stipru, iekšēji spēcīgu un iekšēji bagātu. Viņš grib sakārtot tavas emocijas, ka tu spēj pārvarēt jebkādas dzīves grūtības un šķēršļus savā ceļā. Tādas ir Dieva svētības. Viņš grib tevi lietot, lai glābtu cilvēkus, izmainītu pasauli. Glābt, kā minimums tos cilvēkus, kas ir tev apkārt. Labākais veids, kā to izdarīt, ir atvērt savu mājas grupiņu, kur ne tikai tu vari stāstīt, liecināt, bet reāli mīlēt cilvēkus, aprūpēt un darīt viņus par mācekļiem, par Kristus sekotājiem. Ne par saviem, bet par Kristus sekotājiem. Tu vari šos cilvēkus izglābt no mūžīgas pazušanas un ievest mūžīgā dzīvībā. Bībele ir pilna ar Dieva svētībām, ar Dieva gribu. Jo vairāk es lasu Bībeli, jo vairāk Dieva Vārds mani fascinē. Dieva Vārds ir fascinējošs. Es katru dienu lasu Dieva vārdu un brīnos. Es brīnos par tiem apsolījumiem, par Dieva svētībām, ko Viņš grib man dot. Taču, lai dabūtu šos apsolījumus, mums no savas puses ir kaut kas jāizdara. Un tāpēc sprediķis saucas: „Izdari to!”. Izdari to un paņem to! Dievs ir apsolījis un tu zini Viņa gribu, tāpēc ej un paņem to. Ir viena lieta, pret kuru mēs atduramies, kāpēc mēs nevaram paņemt, kāpēc mēs nevaram izdarīt un paveikt to. Ir tikai viena lieta – cilvēks ir tikai cilvēks. Bībelē ir teikts:
„(..) Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. (..)” (Psalms 39:6,7)
Cilvēka spēks ir reāli ierobežots, kaut arī cilvēks savā spēkā spēj daudz. Ir cilvēki, kuriem ir paveicies, kurus vecāki ir ieaudzinājuši, pareizi ievirzījuši, un viņi spēj labāk pastāvēt šajā dzīvē. Taču ir cilvēki ar mazvērtību, ar atstumtību, kas pārsvarā vairāk vai mazāk ir katram. Bet, ja kādam ir paveicies un šī atstumtība un mazvērtība viņa pieredzē ir bijusi mazāk, tad viņš šodien jūtas pārliecinātāks un spēj arī vairāk paveikt, ja viņš to dara. Lūk, cilvēkam pietrūkst sava spēka, lai izdarītu kādas lietas, un tāpēc ir svarīgi saprast, ka mums ir vajadzīgs Dievs. Tad, kad tu ej un kaut ko dari, un tu nevari to izdarīt, tad vainīga, iespējams, būs tava mazvērtība un mazticība. Tad, kad tu ej un nevari izdarīt, tas norāda uz to, ka tu netici tam, ka tu to vari izdarīt. Ja tu tici, ka tu to vari, tad tu to izdari. Tad, kad es eju, daru un ticu, ka es varu, tad es to izdaru. Pārsvarā mēs visi atduramies pie tā, ka mēs nevaram. Mēs kaut ko darām, mēs zinām, ka Dievs grib mums to dot, mēs ejam bet mums neizdodas. Neizdodas tāpēc, ka mēs neticam, ka mēs to varam. Un mēs neticam tāpēc, ka mēs jūtamies mazvērtīgi un nevarīgi, un mēs neticam, ka tas ir iespējams. Punkts. Ja es ticu, tad Dieva Vārds saka:
„(..) ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja 17:20)
Izdari to! Ja tu dari un tu nevari, tad tas nozīmē, ka tu netici, ka tu vari. Vai nav tā, kā es saku? Ir kādas lietas, kad mēs sakām, ka „mācītājs sludināja, Bībelē es lasīju, grāmatā lasīju un pats sapratu, ka vajag darīt”. Tas var būt jebkurā sfērā – finansēs, ģimenē, grupiņā, rakstura lietas un citur. Tu zini, kas ir jāmaina, jāizdara, un tu dari. Rezultāts ir nulle. Kāpēc? Tāpēc, ka tu dari, neticēdams, ka tu to vari. Ūdens vārās tikai pie 1000 temperatūras. Tu sildi ūdeni, tu dari, bet viņš nevārās. Ūdens vārās pie 1000! Tad, kad tu tici, ka tu vari, tad tu izdari to uz 100. Ja tu netici, ka tu to vari, tu neizdari savu darbu līdz galam un tas nenes augļus un rezultātus. Vai nav labi un skaidri? Sprediķa tēma ir: „Izdari to!” Aleluja! Es esmu pārliecināts, ka tad, kad es beigšu savu sprediķi, tu jutīsies pavisam labi un cerams, ka uz ilgāku laiku. Cerams, ka tu ne tikai šeit sapratīsi, ka tu vari to, ko tu nevari, bet, ka to, ko tu nevari, tu patiesībā vari! Kad tu šeit to sapratīsi, tad es ceru, ka tu to neaizmirsīsi, izejot pa durvīm. Ka neatnāks kārtējais zaglis, kāds cilvēks vai kādi apstākļi, kas centīsies tev ieskaidrot, ka tu nevari. Es gribu, ka tu atceries, ka tu to vari. Izdari to! Loģiski domājot, lai mēs varētu izdarīt to, ko mēs nevaram, tad ko man šodien vajadzētu jums iedot? Ticību tam, ka tu vari. Kā lai es to iedodu? Es pats to nevaru iedot, bet man ir Dieva Vārds. Man ir Dieva Vārds, Dieva Gars un Dieva spēks, un es tev to došu un gribu, lai tu to paņem. Pirmkārt, mums ir jātiek galā ar mazvērtību un jāsaprot, ka tad, kad tu darīsi Dieva Vārdā, darīsi uz 100 un ticēsi, ka tu vari, tad tu to izdarīsi.
Kurš ir dzirdējis par Dieva vīru, vārdā Mozus? Visi ir dzirdējuši par Mozu. Mozus neapšaubāmi ir Vecās Derības lielākais cilvēks. Bībelē viņš ir ievērojamākā persona pēc Kristus, pēc paša Dieva. Vecajā Derībā viņš ir minēts 767 reizes, bet Jaunajā Derībā 79 reizes. Viņš ir ne tikai Bībeles varonis, bet viņš ir iegājis pasaules vēsturē kā viens no lielākajiem un spēcīgākajiem cilvēkiem, kurš paņēma saujiņu mazvērtīgus vergus un padarīja par brīvu tautu. Kas viņš bija? Bībelē tiek runāts par praviešiem, evaņģēlistiem, apustuļiem, ķēniņiem un priesteriem. Mozus bija viss vienā personā. Gandrīz vai Dievs. Viņš vienā personā bija pravietis, vadītājs, tautas tēvs, vienlaicīgi ķēniņš, likumu devējs, priesteris, gans, tiesnesis, aizlūdzējs un brīnumdaris. Cilvēks, kas neticami smagos apstākļos vergu grupu padarīja par tautu, ka vēl šodien ietekmē pasaules vēsturi un tevi. Pateicoties Mozum, tu esi šeit, un tu esi dziedināts. Lūk, kāda ietekme. Viņš nodzīvoja 120 gadus, no kuriem 40 gadus viņš auga un dzīvoja faraona namā Ēģiptē, bija Ēģiptes princis, 40 gadus viņš mitinājās Midiānā, kā bēglis un 40 gadus viņš veda ārā Izraēla tautu no Ēģiptes. Lūk, kāds Dieva vīrs. Dievs bija ar viņu.
Varbūt tu domā: „Mācītāj, kāds man sakars ar Mozu? Es neesmu ne pravietis, ne gans, nekāds ķēniņš vai priesteris. Es vispār nekas neesmu, es neko nevaru un man viss no rokām laukā krīt. Lai kā es cenšos, man atkal nesanāk, man neizdodas. Lai kā es cenšos sevi savākt, man nesanāk. Lai kā es cenšos vest cilvēkus pie Kristus, man neizdodas. Lai kā es cenšos, man nesanāk. Laikam man nav lemts, es esmu uztaisīts kaut kāds nepareizs, audzināts ne tā. Man vēl ir kādas traumas, varbūt uz kādu inkaunteru vēlreiz aizbraukt, bet es jau 9 inkaunteros esmu bijis. Man vairs nav ticības, ka kaut kas var mainīties. Es nezinu. Varbūt jāpamaina draudze? Jā, noteikti jāpamaina draudze. Tā ir vienīgā cerība. Bet varbūt mācītājs ir pie tā visa vainīgs? Nē, mana mamma nē, bet droši vien mans grupas vadītājs ir pie tā vainīgs. Šādi tādi – kas tā par draudzi vispār? Paskatieties uz visiem tiem, kas te sanākuši. Kur es vispār esmu, kur atrodos? Ko es šeit daru? Es cerēju, ka viņi man palīdzēs. Palīdziet man! Mīliet mani! Šajā draudzē ir par maz mīlestības. Jāpamaina draudze. Varbūt citur mani mīlēs vairāk. Vismaz pirmajā laikā, kamēr sapratīs, kāds es esmu un tikmēr paies daži mēneši. Es iešu uz to draudzi, jo es zinu, ka tur neviens par mani neinteresēsies, un es varēšu sēdēt aizmugurē, un man nebūs nekādas problēmas. Man pat neuzprasīs manu vārdu. Man ir tik pretīgs vārds. Man tā nepatīk savs vārds, savs izskats – kājas līkas, pirksti par garu, deguns par mazu. Es nevaru sevi ciest.” Pietiek atrunāties! Izdari to!
Par Mozu es runāju tāpēc, ka viņš bija tāds pats, kā cilvēks, ko es tikko attēloju – mazvērtīgs savās acīs.
Es centīšos tev nedaudz pastāstīt no Bībeles. Mozus piedzima Ēģiptē, laikā, kad Izraēla tauta bija Ēģiptē, kā daļa no turienes tautas. Faraons jeb ķēniņš bija izdevis politiku pār ebrejiem, lai viņi nevairotos. Kāpēc tā? Jo viņam bija pamats bažīties, ka ebreji ļoti vairojās. Ebrejiem bija tāds mērķis – kalpot Dievam, augļoties, vairoties un piepildīt zemi. Faraons, baidīdamies par savu tautu, savu drošību, drošības apsvērumu dēļ pavēlēja nogalināt katru jaundzimušo zēnu. Katrs jaundzimušais bija jānogalina. Arī šodien ir tādas idejas un tās cenšas kaut kur ieviest – sterilizācija, aborts. Tās ir līdzīgas lietas, ko dara šodien, kas gan vēl ne tādos apmēros, kā Ēģiptē. Lūk, Mozus piedzima ebreju ģimenē, un viņš bija jānogalina. Kā viņš bija jānogalina? Viņš bija jāslīcina Nīlas upē. Tātad Mozus piedzima un 3 mēnešus bija pie mātes, savā ģimenē, mīlēts. Pēc tam vecāki, likuma spiesti, saprata, ka vairs nespēs viņu noslēpt, ielika Mozu groziņā un palaida pa upi. Viņš jau pirmajos trīs mēnešos tika atstumts no savas ģimenes. Mozus bija atstumtais. Vai tu zini to, ka katra problēma, kas tev šodien ir, pamatā ir no atstumtības? Pamatā ir atstumtība un tai sekojošs ļaunums un nepiedošana. Pamatu pamats visai demonizācijai, mazvērtībai un arī augstprātībai, egoismam, varaskārei un visiem citiem grēkiem ir atstumtība. To cilvēks var saņemt jau bērnībā. Kad cilvēks jau ir pieaudzis, viņu vairs nevar tik viegli ievainot, bet arī pieaudzis būdams cilvēks saņem šo atstumtības garu, kas izraisa ļoti daudzas negatīvas lietas cilvēka dzīvē. Mozu atstūma jau bērnībā. Taču Dievam bija citi plāni. Ēģiptes princese kopā ar savām rotaļu biedrenēm mazgājās pie upes un skatās, ka pa upi peld viens no ebreju bērniem. Visiem bija zināms, ka pa upi grozos peld ebreju bērni. Šī princese iežēlojās par šo mazo bērniņu, ņēma to pie sevis un audzināja. Rezultātā Mozus uz 40 gadiem nonāca faraona namā. Viņš tika audzināts pēc visām Ēģiptiešu gudrībām, saņēma labāko izglītību, bet atstumtība viņam palika. Viņam bija viss. Viņš bija princeses dēls varenajā Ēģiptes lielvalstī. Viņam bija absolūti viss, bet atstumtība, ko viņš saņēma, palika. Tā izraisīja mazvērtību. Ēģiptiešu mācīja pašiem būt stipriem un tikt galā ar problēmām. Arī šodien psihologs tev var palīdzēt uzstutēt tavu galvu uz augšu, taču, ja tev ir mazvērtība, atstumtība, tad nekas nepalīdzēs. Nekāds psihologs nespēj atbrīvot tevi no atstumtības gara. Tas paliek.
Lūk, pēc 40 gadiem, Mozus redzēja, ka viņa tautas brāļi cieš, tiek verdzināti smagos darbos. Viņi cēla piramīdas un citas būves. Viņi bija ļoti smagā vergu stāvoklī, jo Ēģiptiešu faraona politika bija ļoti vienkārša – smagi darbi, lai ebreji nevairojas. Nospiest viņus un iznīcināt. Mozus redzēja viņu stāvokli un viņam bija vēlēšanās palīdzēt. Mozus reiz redzēja, kā kāds ēģiptiešu sargs sit viņa tautas brāli, ebreju. Mozus paskatījās, vai tuvumā neviena nav, un nogalināja to cilvēku, kurš darīja pāri viņa brālim. Tas bija vienīgais veids, ko viņš saprata, kā var risināt problēmas. Vai zini, ka cilvēkiem, kuriem ir mazvērtība, ir divas galējības? Viena no tām – viņš ir pilnīgi inerts, jūtas un domā tā, ka neko nespēj, viņš neko nedara un pat neiesāk neko darīt. Taču ir tāda tipa cilvēki ar atstumtību, kuri kompensē savu mazvērtību ar to, ka demonstrē savu pārākumu un varu pār citiem. Piemēram, Hitlers pieņēma darbā automašīnas šoferi, kurš bija augumā mazāks par viņu. Hitlers jau tā bija maziņš, bet viņš pieņēma darbā šoferi, kurš bija vēl īsāks par viņu. Lai aizsniegtu stūri, šoferim bija jāsēž uz čemodāna. Kāpēc? Lai blakus viņam Hitlers justos kaut cik pilnvērtīgs, lai kompensētu savu īso augumu. Lūk, kāds ļaunums ienāca pasaulē caur Hitleru, caur šo mazvērtības kompleksu, ar ko viņš nebija ticis galā. Rezultātā viņš demonstrēja savu varu ne tikai tuvākajiem cilvēkiem, bet visai pasaulei. Un pēc tam viņš izdarīja pašnāvību. Hitlers uzskatīja, ka vācu tauta ir viņa sieva, un viņš ir tās tēvs. Un, ja tauta padodas, tad tautai nav tiesības vairs dzīvot. Tā bija kompensācija viņa mazvērtībai. Viņš pazudināja ne tikai daudzas citas tautas, bet arī savu tautu.
Tas bija veids, kā Mozus kompensēja savu mazvērtību – nogalināja ēģiptieti. Vēl pēc kāda laika Mozus redz, ka divi ebreji savā starpā cīnās, dara viens otram pāri. Mozus iejaucās un šie ebreji viņam saka: „Kas tevi mums iecēlis par tiesnesi? Vai tu gribi arī mūs nogalināt tāpat kā to ēģiptieti?”
Ebreji visu jau zināja. Viņi atstūma Mozu. Viņu bērnībā atstūma, un tagad viņa paša tauta viņu atstūma. Mozus bija ļoti ievainots un šī atstumtība gāja viņam līdzi, izraisot mazvērtību un sajūtu, ka viņš nespēj un nevar. Kādos brīžos viņš to kompensēja citādos veidos, piemēram, nogalinot ēģiptieti. Tauta viņu atstūma. Kad viņš saprata, ka ēģiptiešu uzrauga nogalināšana kļuvusi zināma faraonam, viņam bija jābēg trimdā. Pēc 40 gadus ilgas uzturēšanās faraona namā Mozus bēg tuksnesī un kārtējo reizi demonstrē savu spēku, izglābdams ganu meitenes, kas nāca pēc ūdens. Viņš iegūst midiāniešu priestera labvēlību un ņem par sievu pagānu meiteni – midiāniešu priestera meitu. Midiānieši ir tauta, kas vēlāk kļūst par Izraēla tautas ienaidniekiem. Mozus dzīvo tuksnesī pie midiāniešiem 40 gadus. Pēc šiem 40 gadiem, 80 gadu vecumā, viņš joprojām jūtas mazvērtīgs savās acīs. Viņam ir ģimene, labs stāvoklis, labvēlība priestera acīs. Reiz, 80 gadu vecumā, viņš redz, ka deg ērkšķu krūms – liesma ir, bet uguns nav.
„Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega.” (2. Mozus 3:2)
Degošs ērkšķu krūms, kurš dega, bet nesadega. Un Dievs atklājās un uzrunāja Mozu. Dievs skaidri izklāstīja Mozum savu plānu: „Es tevi esmu izredzējis. Ej un izved manu tautu no Ēģiptes zemes. Ej atbrīvo tos vergus un padari viņus par normāliem cilvēkiem. Ej un panāc to, ka faraons atlaiž Izraēla tautu un izved to no Ēģiptes!”
„Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!” (2. Mozus 3:10)
Liekas, neiespējams uzdevums. Mozus atbild: „Bet Kas ar mani runā? Kad es iešu pie viņiem, ko es viņiem teikšu, kas ar mani runā, kas mani ir sūtījis?” Lūk, atruna. Dievs saka: „Jahve tevi sūta.”
„Bet Mozus sacīja uz Dievu: “Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, – tad tie jautās: kā Viņu sauc? – Ko tad lai es viņiem saku?” Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” Viņš sacīja: “Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums.” Un Dievs vēl sacīja uz Mozu: “Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums – tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm.” (2. Mozus 3:13-15)
Dievs dod skaidrus norādījumus, kā to darīt, bet Mozus turpina: „Man neveikla mēle, es nemāku runāt.” Dievs atbild: „Es esmu ar tavu muti. Ej un runā, un izved!”
„Tad Mozus sacīja uz To Kungu: “Ak, Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar Savu kalpu, bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.” Bet Tas Kungs sacīja viņam: “Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs? Un tagad ej! Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms.”” (2. Mozus 4:10-12)
Uz visu, ko Dievs Mozum saka, viņam ir atruna. Pirmā viņa atruna bija: „Kas es tāds esmu?”, bet Dievs viņam saka: „Ej, Es esmu ar tevi! Nav svarīgi, kas tu esi. Es esmu ar tevi. Ej un izved!”
„Tad Mozus sacīja uz Dievu: “Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?” Un Dievs sacīja: “Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam šinī kalnā.”” (2. Mozus 3:11-12)
„Nemāku runāt, nevaru to, ko lai saka?” Lūk, cilvēks ar mazvērtību. Cilvēks ar mazvērtību ir tāds, kas, kad Dievs viņam aicina darīt kaut ko, nedara. Jo domā – „Kas es tāds esmu?” Zini, kas bija pēdējais piliens Dieva pacietības kausā? Mozus saka: „Liec mani mierā. Sūti kādu citu!”
„Bet Mozus sacīja: “Ak, Kungs, sūti taču ko sūtīdams!” (2. Mozus 4:13)
Un tad tu domā: „Lai citi to dara, bet es sēdēšu un vērošu, kā viņi dara. Man patīk sprediķi – laba draudze. Man patīk sēdēt un vērot, kā viņi visu dara. Ir no kā mācīties.” Tā ir mazvērtība.
Kad Mozus tā pateica, tad Dievs sadusmojās.
„Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Mozu, (..) (2. Mozus 4:14)
Nav rakstīts, ka Mozus ļoti nobijās, bet es domāju, ka viņš saprata, ka nav variantu un ir jāiet. Un tad Mozus gāja un runāja. Tas bija process 40 gadu garumā. Viņš izveda Izraēla tautu no Ēģiptes zemes, atstāja aiz sevis pēcnācēju Jozuu, kurš ieveda Izraēlu apsolītajā zemē. Āmen! Viņš to izdarīja. Tu šodien esi šeit, un iemesls, kāpēc tu kaut ko nedari, ir tas, ka tu netici, ka tu vari to izdarīt. Tev ir jāzina, ka nav svarīgi, kā tu jūties. Nav svarīgi, ka tu domā, ka tu nevari. Ir svarīgi zināt to, ko Dievs teica Mozum: „Ej, Es esmu ar tevi.” Dievs ir ar tevi. Tajā brīdī, kad tu ej izpildīt Viņa uzdevumu, Viņš ir ar tevi. Neiespējamais tev kļūst iespējams un tu visu spēj Tā spēkā, ka tevi dara stipru. Ja Dievs ir ar tevi, tad, kas ir pret tevi? Kas ir pasaules uzvarētājs, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls? Vai tu tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls? Tu esi pasaules uzvarētājs, jo lielāks ir tas, kas ir tevī, nekā tas, kas ir pasaulē!
„Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)
„Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa 5:5)
„Jūs, bērniņi, esat no Dieva un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē.” (1. Jāņa 4:4)
„Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas 10:19)
Tas tev nekā nekaitēs, jo tev Dievs ir devis spēku. Dievs ir ar tevi! Un kad tu iesi, tad tu izdarīsi, jo Dievs ir ar tevi! Izdari to!
Otrs cilvēks Bībelē ir Gideons. Par viņu ir rakstīts Soģu grāmatā 6. un 7. nodaļā. Tur ir rakstīts par midiāniešiem, kuri bija iebrukuši Izraēla zemē – bija okupācija, laupīšanas, kā jau karā, un Izraēls bija zaudētājs. Gideona tēvs bija Baāla priesteris. Gideons kūla labību vīna spiedē un viņš negribēja dot nodokļus, jo midiānieši bija uzlikuši tādu slogu, ka bija jāslēpj ienākumi. Viņi nespēja citādāk izdzīvot, jo tika aplaupīti, tāpēc Gideons kuļ labību vīna spiedē. Bībelē skaidri ir rakstīts, ka viņš to dara, lai paslēptu to no midiāniešiem. Gideons kuļ un pēkšņi viņam atklājās Dievs. Dievs viņam saka: „Ej un ved cīņā Izraēlu un uzvari midiāniešus! Ej un izdari to!” Un Gideons, tāpat kā Mozus, šaubās, vai tas ir Dievs, kas ar viņu runā un saka: „Un kur tad ir visi tie brīnumi, par ko tēvi ir stāstījuši? Kāpēc man labība ir jākuļ šeit? Kāpēc tad mēs visi esam tādās problēmās?” Dievs jau saka: „Tas ir jūsu grēku dēļ, ka tā notiek. Ej ar savu spēku un izdari to!” Bet Gideons atbild, ka ir no nabagākās cilts un jaunākais dēls ģimenē. Jaunākais dēls bija tas, kuram bija vismazāk resursu, jo visu parasti mantoja tēva vecākais dēls. Mazvērtība. Vēl viens cilvēks ar mazvērtību.
„Tad Tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja: “Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiāna rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!” Bet viņš sacīja: “Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana dzimta ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā.”” (Soģu 6:14-15)
Dievs pierunā Gideonu, un viņš iet un ar 300 karavīriem pieveic armiju, kurā, kā Bībelē rakstīts, bija ļoti daudz kamieļu un cilvēku midiāniešu armijā bija kā smiltis jūrmalā – neskaitāmi daudz. Dievs teica Gideonam: „Ej! Es būšu ar tevi!” Dzirdi? Dievs ir ar tevi. Nav svarīgi, kā tu jūties, ko tev bērnībā nodarījuši. Brauc uz inkaunteru un tos nožēlojamos garus izdzīsim ārā. Nav svarīgi arī tas, kā tu pēc tam jutīsies. Izdari to! Dievs ir ar tevi. Rezultātā viss Izraēls pacēlās un ieguva neatkarību. Neatkarības diena.
Divi cilvēki ar mazvērtību izdarīja lielas lietas. Vai kaut nedaudz es tevi šodien iedrošināju? Nav svarīgi, kā tu jūties. Vienalga, kā tu jūties. Tad, kad tu iesi un darīsi, un redzēsi, ka Dievs ir ar tevi, kad tu ticēsi tam, ko tu dari, kad tu noticēsi, ka tu vari izdarīt to, ko tu dari, tev pat nebūs jābrauc uz inkaunteru. Bībelē ir skaidri teikts:
„Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums;” (Jēkaba 4:7)
Ej un dari to! Dievs ir ar tevi un velns bēgs no tevis, un tu izdarīsi to!
Mozum un Gideonam ir vairākas kopīgas lietas:
1. Šaubas. Viņi šaubījās, ka Dievs ar viņiem runā, ka Dievs ir Tas, kas viņus sūta.
Tu domā: „Es šaubos, vai man ir jāatver mājas grupiņa.” Iepriekšējā svētdienā bija sprediķis par to, tāpēc šaubām nevajadzētu būt. Dievs sūta! Bet tev liekas, ka nē. Nav svarīgi, kas tev liekas, jo ir rakstīts:
„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja 28:19)
Punkts! Kas tur ko domāt! Ko tu tur domā? Te nav jādomā, bet ir jāiet un jādara.
„Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.” (Ebrejiem 6:14)
Tu nezini, vai tas ir priekš tevis? Tas ir priekš tevis un nav svarīgi, ko tu domā! Ej un izdari to. Esi svētīts un vairojies. Tu nezini, vai kādreiz būsi brīvs? Ej un izdari to! Aleluja! Saņem savu brīvību! Tad, kad tu darīsi to, tad tu izdarīsi, ja darīsi to ticībā.
2. Mazvērtība. Viņi nejutās spējīgi to izdarīt.
„Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai jūs tur nebūtu par vergiem, un Es esmu salauzis jūsu jūga kokus un esmu licis jums staigāt ar paceltu galvu.” (3. Mozus 26:13)
Kāpēc Dievs ir tevi izglābis? Lai tu nebūtu vergs – ne kādām atkarībām, ne miesai, ne cilvēkiem. Brīvība! Dievs saka, ka tu nedrīksti justies mazvērtīgs, bet tev ir jāpaceļ galva uz augšu. Tu esi vērtīgs! Dievs aizliedz tev staigāt ar nodurtu galvu. Viņš aizliedz tev baidīties. Viņš nesaka, ka tu nevari tā justies, bet Viņš saka, ka tev būs kontrolēt šīs sajūtas, pacelt galvu augšā, iet un izdarīt to! Āmen!
Otrā pasaules kara laikā PSRS armijā viena no armijām bija Vlasova armija, kura vēsturē ir iegājusi ar to, ka viņi kļuva par nodevējiem. Visa šī armija pārgāja vācu pusē. Nav īsti patiesība, ko par viņiem tajā laikā stāstīja un rakstīja padomju propaganda, bet fakts, ka viņi pārgāja, ir patiess. Viņi pārgāja necilvēcīgās attieksmes dēļ no padomju armijas vadības puses, jo armijas rindās sākās totāls bads, kanibālisms, viņi netika apgādāti un uz pieciem cilvēkiem bija viena šautene, bet aizmugurē dežūrēja speciāla vienība, kas nošāva tos, kas atkāpās. Arī ievainotie tika nošauti. Atpakaļceļa nav. Virzīties var tikai uz priekšu. Aculiecinieki stāsta, ka šajās kaujās bija līķis uz līķa – tūkstošiem kritušo. Viņus sūtīja kā gaļu pretī vācu lodēm. Tāpēc nav brīnums, ka latviešu leģionāri tik daudz tūkstošus nolika šeit Morē. Cilvēkus sūtīja kaujā bez ieročiem. Pirmais krīt, tad nākamais ņem viņa ieroci, bet kad tas krīt, tad nākamais. Patiesība par viņiem ir tāda, ka viņi bija varoņi, un tas, ko viņi tur izcīnīja, bija pāri cilvēku spēkiem. Viens dzīvi palikušais, kurš nebija to rindās, kas pārgāja vācu pusē, bet bija dienējis Vlasova armijā, stāstīja, kā bija izdzīvojis šajā ellē. Katrai armijai bija savs karogs. Ja karogs tika ienaidnieku atņemts, tad armija vairs nebija un tā tika izformēta. Ja karogs tika saglabāts, tad armija bija, kaut arī bez cilvēkiem. Kad armija ir bez cilvēkiem, tad šim karogam piegādā vairākus simtus tūkstošus cilvēku. Kad visus cilvēkus iznīcina, tad sūta atkal jaunus – kamēr vien ir karogs. Vlasova armijai karogs bija, un tā tika pārformēta vairākas reizes, jo kad visus nogalina, tad atkal tiek atsūtīta jauna „gaļa”. Viens bija izdzīvojis ļoti ilgi un pārdzīvoja visas tās cīņas un palika dzīvs. Viņš teica tādus vārdus: „Kad jaunie atnāca, es paskatījos uz viņiem un zināju, ka šis kritīs, un tas paliks dzīvs.” Viņš nekad nekļūdījās. Viņš pats par sevi teica, ka reiz piegāja pie spoguļa, paskatījās spogulī un ieraudzīja to pašu savās acīs, bet karš jau bija beidzies. Viņš nomira 2000. gadā. To, kurš no jaunajiem izdzīvos un kurš mirs, varēja redzēt šajos cilvēkos. Pār šiem cilvēkiem bija redzama nāves ēna un tas bija redzams. Šis karavīrs nebija nekāds gaišreģis. Pār mazvērtīgiem cilvēkiem ir nāves ēna. Pār tiem, kas netic, ka viņš var izdarīt to, ko viņš var izdarīt, ir nāves ēna. Viņi kritīs un pievilks ienaidnieka lodes. Kad šie cilvēki šajā armijā bija pilnīgi bez pārtikas, bez atpūtas, viņi no bada ēda mirušus zirgus, jo dzīvos ēst neļāva – tas bija tautas īpašums un par to draudēja tūlītējs sods. Kad vajadzēja iet uz priekšu, tad Staļins sūtīja vienu no saviem ģenerāļiem. Viņš bija traks. Viņš nesaprata neko no kara, jo kad karavīri tranšejās gulēja, visur apkārt lodes un sprādzieni, tad šis trakais ģenerālis atbrauc un nelien pa ierakumiem, bet dodas pāri laukam, kur sprāgst, svilpo lodes un kliedz uz visiem: „Izdariet to!” Un lodes gāja viņam garām. Viņu nenogalināja. Viņš pacēla armijā cīņas garu un viņi gāja bez ieročiem. Karavīri pat nekrita, bet palika sniegā un nākamie gāja viņiem pāri. Tas bija līķiem bruģēts ceļš uz uzvaru.
Tajos cilvēkos, kas notic, ka viņi nevar, var redzēt šo ēnu – viņi nevar. Viņu skatienā to var redzēt, jo tas ir citāds. Viņi neizdarīs. Viņiem nevar uzticēt darbu, jo viņi neizdarīs uz 100% tikai tāpēc, ka viņi netic, ka var izdarīt. Jā – viņi darīs. Mēs visi skatīsimies, ka viņi dara, bet rezultāts nebūs. Kāpēc? Jo viņi netic, ka viņi var to izdarīt. Tāpēc, ka viņi netic, ka var, viņi neizdara uz 100 un rezultātu nav. Bet ūdens vārās tikai pie 1000.
Mozum un Gideonam abiem bija mazvērtība, taču, Dieva pierunāti, viņi gāja. Viņi saprata: „Dievs, es to nevaru, bet es iešu un darīšu to. Tu esi ar mani!” Tev ir jāsaprot, ka Dievs ir ar tevi. Kad tu iesi un zināsi, ka Dievs ir ar tevi, tad tu iesi un darīsi, un izdarīsi. Dievs ir ar tevi!
Vienreiz es sludināju par Dāvidu, kur bija pants no Bībeles – „Es esmu lauva no jūras cilts.” Viena no draudzes bija aizgājusi mājās un mammai saka: „Es esmu lauva!” Vakar bija meita, bet tagad jau lauva!
3. Viņi abi atrunājās. Mozus un Gideons atrunājās, ka ir jaunākie, nav pietiekoši daudz naudas, nevar, nemāk runāt un tamlīdzīgi.
Nav svarīgi, ko tu māki un kāds tu esi. Ej un dari to! Tu nevari atvērt mājas grupiņu, jo tev vēl nav 2 stundu lūgšanu laiks, tu vēl neesi ticis galā ar savām atkarībām, vēl tas un šis palicis. Kāda starpība! Ej un izdari to! Tad, kad tu iesi un darīsi, tev vairs negribēsies grēkot. Ej un tiec galā ar to! Ej un izdari to! Tu vari tikt ar to galā! Ja tu kaut ko nevari, tad tu nevari tikai tāpēc, ka tu nedari, jo Dievs ir ar tevi! Ej un izdari to!
„Dievs viņu izvedis no Ēģiptes, viņam ir spēki kā ragainam sūbrim; viņš aprij savus pretiniekus – svešas tautas – un sadragā viņu kaulus, ar savām bultām viņš tos sašauj. Kā viņš ir izstiepies kā jauns lauva, nogūlies kā lauvas māte! Kas var uzdrošināties to piecelt? Kas tevi svētī, tas lai ir svētīts un, kas tevi nolād, tas lai ir nolādēts!”” (4. Mozus 24:8-9)
Draugs, vai tevi Dievs ir izvedis no verdzības – tavas vecās, sliktās dzīves, ir atbrīvojis? Vai ir tevi izvedis no Ēģiptes? Par tevi ir rakstīts šajā grāmatā. Tev ir spēki kā ragainam sūbrim! Vai tu zini, ka šie dzīvnieki izmētā un nogalina lauvas? Lauvas tikai barā spēj nogalināt šos dzīvniekus.
Iedomājies, ka tu esi nogūlies kā lauvas māte. Lauvām nav tādas acis kā mums. Viņas redz tikai upuri –mērķis ir skaidri redzams, bet apkārt viss ir miglains. Lauvas redz tikai vienu upuri – vienu stirnu, nevis divas vai trīs stirnas. Tu esi nogūlies un esi kaujas gatavībā, un tu redzi tikai mērķi. Ej un izdari to!
Kas tevi svētī tas, lai ir svētīts, un kas tevi nolād, lai ir nolādēts. Dievs ir ar tevi! Es, kad pārvācos dzīvot uz Siguldu, tad ievācāmies necilā padomju laika četrstāvu mājā. Manis dēļ Dievs svētīja arī apkārtējos. Dievs ir ar mani. Visur, kur es esmu, tur ir svētība. Šī māja, kurā es dzīvoju, trīs gadu laikā ir kļuvusi par tādu māju, uz kuru brauc skatīties visādas komisijas un apbrīno mūsu māju. Mums ir saules baterijas, gāzes apkure un tiek būvēts stāvlaukums. Kad es atbraucu tur dzīvot, tad nevarējām izbraukt no pagalma sniega dēļ – katru otro dienu stūmām mašīnu. Tagad tur viss ir izbūvēts un vēl tur būvēs. Viņi nezina, kāpēc. Es vispār nevienam nesaku, kas es esmu, bet viņi tāpat zina. Jau pirmajā dienā, kad atbraucu ar visām mantām ar busiņu un krāmēju tās ārā, atnāca viens kaimiņš un saka: „O, Jencītis?” Viņam bija tāds vecs „Audi”, bet vakar skatos – brauc ar jaunu „Audi”. Es tev saku, ka tas ir tāpēc, ka es tur dzīvoju. Viņi to nezina. Kas mani svētī, ir Dieva svētīts, un kas mani nolād, ir Dieva nolādēts. Punkts. Pamēģini mani nolādēt un tiksi nolādēts. Pamēģini svētīt – un būsi svētīts. Tas pats attiecas arī uz tevi, ragainais sūbri, nogūlusies lauva. Dievs ir labs.
„Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu būsi arvien augšā un nekad lejā, ja tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu turēt un pildīt.” (5.Mozus 28:13)
Ko Dievs saka par tevi? Viņš saka, ka noliks tevi par galvu – tu būsi augšā un nekad lejā.
„Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2.Korintiešiem 5:17)
Tu visu spēj Tā spēkā, kas tevi dara stipru, un tev nav nekā neiespējama, jo Dievam visas lietas ir iespējamas. Dievs ir ar tevi!
4. Viņi paklausīja Dieva aicinājumam. Lai kā viņi jutās, lai kāda bija viņu bērnība, lai kādi bija viņu grēki – precības ar pagānu, nodokļu nemaksāšana, lai kādi viņi tur arī nebija, viņi gāja un darīja to, ko Dievs teica. Dievs bija ar viņiem, un viņi izdarīja neiespējamo. Viņi to izdarīja.
Tu to izdarīsi! Tātad man ir jāiet un jādara. Dievs ir ar mani, un es eju un daru. Tad, kad es pirmo reizi mūžā sapratu, ka Dievs grib, lai es lūdzu Viņu divas stundas dienā, es nezināju, ne ko tur lūgt, ne kā to darīt. Man nebija Šidlovska grāmatas, neviens man nemācīja, man apkārt nebija neviena mācītāja, kurš lūgtu Dievu. Nebija neviena, kurš man varēja iemācīt kā divas stundas lūgt Dievu. Ko es darīju? Es sēdos savā mašīnā, braucu uz mežu un lūdzu Dievu divas stundas. Ko es tur darīju? Es vienkārši runāju. Skatos Bībelē, parunāju ar Dievu un lūdzu. Es vienkārši darīju. Ej un izdari to! Es noliku šo laiku un darīju. Tad, kad es sāku to darīt, tad sāku lēnām saprast, kā to darīt. Es sāku meklēt literatūru, kādus cilvēkus un sāku saprast, kā labāk to darīt. Šodien man lūgšanu laiks ir ļoti piepildīts. Jo vairāk stundas es nolieku, lai lūgtu Dievu, jo tik un tā ir par maz. Visu laiku ir par maz. Ej un izdari to! Kad es braucu apkārt pa Latviju, Igauniju un Ukrainu, kas tad es biju? Kas es vispār tagad esmu? Nekas. Atstumtais, vārgais. Bijušais narkomāns un dzērājs. Kas tad es esmu? Bet Dievs man saka: „Ej un īrē kultūras namus, zvani cilvēkiem, spied bukletus un brauc.” Es domāju: „Dievs, kā es iespiedīšu bukletus? Naudas man nav. Dievs, viņi taču man atteiks. Kas es tāds vispār esmu?” Bet Dievs saka un es daru, zvanu un man cilvēki atbild: „Jūs entuziasti? Labi!” „Jā,” es saku, „būs dziedināšanas dievkalpojums.” Visos kultūras namos es sludināju, izņemot Balvos un Preiļos. Es braucu, un Dievs bija ar mani. Es nezināju, kā es samaksāšu par tām telpām un visu citu, bet cilvēki pēc šiem dievkalpojumiem nāca man klāt, prasīja mana konta numuru un deva man naudu. Es neko nesapratu, kas ir grāmatvedība, es tik rullēju, un Dievs dziedināja. Nāca tūkstošiem cilvēku. Daudzi ir šeit, pateicoties šīm evaņģelizācijām. Vēlāk, kad sāka augt apgriezieni, es sapratu, ka ir vajadzīga grāmatvedība un ir oficiāli jāreģistrē draudze. Mēs visu to sakārtojām. Šodien viss ir perfekti. Ej un izdari to, jo Dievs ir ar tevi!
5. Dievs caur abiem darīja neiespējamas lietas. Dievs abus lietoja varenā veidā.
Siguldā ir veikals „Raibais suns”. Tas ir tirdzniecības centrs, kurā ir pārtikas veikals „Elvi” un vēl citi mazi veikaliņi. „Elvi” ir nodaļa, kur tirgo alkoholu, un var nopirkt, kādu vien gribi. Un, lūk, pirms dažām dienām biju „Raibajā sunī”. Kādreiz tur bija daži veikaliņi, kur varēja visu ko nopirkt, bet tagad, ejot pa garo koridoru gar veikaliņiem, redzu, ka pa kreisi alkohols un pa labi alkohols. Eju tālāk, bet tur visur ir pilns ar alkoholu. Pretīgi palika. Iedomājies, veikala mērķis – tirgot alkoholu. Vajag klientus cietumiem, slimnīcām un bērnu namiem, tāpēc jātirgo alkohols! Kādā skaistā valstī, kādā loģiskā un perfektā pasaulē mēs dzīvojam, vai ne? Valsts varēs rūpēties par bērniem bērnu namos, par auto inspekciju, lai mazinātu avāriju skaitu dzērumā. Bet ne par to es gribu runāt.
Bībelē ir teikts:
„Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” (Jēkaba 4:17)
Ja tu zini, ka tu vari, bet neej un nedari, tad visas svētības, ko Dievs ir paredzējis tev, pārvērtīsies līdzīgi, kā ar veikaliņiem „Raibajā sunī”. Visas tās vietas, kas bija paredzētas pārtikai un normālām precēm, tika piepildītas ar mēsliem. Neaugošas draudzes pārvēršas par indes tirgotavām. Vai tu saproti, par ko es runāju? Draudze, kas nerūpējas par cilvēku glābšanu, par garīgu un skaitlisku izaugsmi, lai celtu Dieva valstību virs zemes, agrāk vai vēlāk pārvēršas par indes tirgotavu. Cilvēki kļūst inerti klausītāji, nekā nedarītāji un reliģiozi. Bet reliģiozi cilvēki, kā likums, paliek ļauni un indīgi. Tieši tādi cilvēki piesita Jēzu krustā – farizeji un saduķeji. Vai mums nepietiek visapkārt reliģijas?
Debesu Tēvs, šajā draudzē nekad nebūs reliģija. Šī draudze rūpēsies par cilvēkiem, par savu valsti un par savu izaugsmi. Āmen! Un es, Dievs, apsolu Tev, ka, kamēr vien es dzīvoju, es nekad nevienu nelikšu mierā. Jūs visi atvērsiet savas mājas grupas. Ej un izdari to! Jūs visi būsiet bagāti, brīvi un svētīti. Aleluja!
Jūs visi būsiet ar paceltām galvām, kā ragains sūbris, kas spēj visu un pret ko nekādi ieroči vai šķēršļi nav pietiekami spēcīgi. Cilvēki, kas spēj pārvarēt jebkādas dzīves grūtības. Ej un izdari to!
Vai tu pazīsti Dāvidu? Es lasu par Dāvidu, un viņā nav ne vēsts no mazvērtības. Viņš bija jaunākais savā ģimenē, zēns un viņš pieveica Goliātu. Dāvids mani fascinē, un zini, kāpēc? Jo viņš cieši, cieši bija pieķeries Dievam. Viņš ļoti, ļoti skaidri zināja, ka Dievs ir ar viņu. Viņš neskatījās tā, kā mēs skatāmies uz apstākļiem. Goliāts bija profesionāls karavīrs un neviens profesionālis no Izraēla armijas pat nemēģināja ar viņu cīnīties. Bet ko Dāvids? Viņš atstāja savu ganāmpulku, bet viņa lielie brāļi bija kara laukā. Kad brāļi viņu ierauga, tad vaicā: „Ko tu atnāci, sīkais?” „Es neko, es neko,” Dāvids atbildēja. Un brāļi turpināja: „Es zinu tavu viltību. Atnāci kariņu paskatīties?” Dāvids dzird, ka ķēniņš ir izsludinājis pavēli, ka tam, kurš pieveiks Goliātu, tam dos ķēniņa meitu par sievu un nodokļa atvieglinājumus. Kad Dāvids to dzird, viņš paskatās uz Goliātu. Iedomājies, stāv divi karaspēki – Izraēls un filistieši, un filistiešiem ir trīs metrus garš profesionāls karavīrs. Goliāts iznāk no ierindas un apsaukā visus: „Es jūs visus uzveikšu. Kurš nāks no jums cīnīties? Ja kāds no jums mani uzvarēs, tad mēs būsim jūsu kalpi, mēs padosimies.” Viņš bija pilnīgi pārliecināts par sevi, bet ir tikai viena lieta – Dievs nebija ar viņu. Dievs bija ar Dāvidu. Kad Dāvids redzēja, ka viņa armijā visi baidās no Goliāta, tad viņš domāja: „Kur tad ir viņu Dievs?” Dāvids ticēja tam Dievam, kura spēkā viss ir iespējams. Tad viņš staigā un prasa, kas būs tam, kas uzveiks Goliātu? Dāvids neredz to, ka Goliāts ir trīs metrus garš, bet viņš ir tikai zēns. Viņš redz tikai to, ka ar viņu ir Dievs, un Dievs viņam saka, lai viņš iet un uzveic Goliātu. Ķēniņam Saulam pastāsta par Dāvidu, ka ir viens cilvēks, kurš grib iet un cīnīties ar šo milzi. Dāvidu atved, Sauls paskatās un nodomā, ka tas ir sīkais. Sauls piedāvā: „Še, uzvelc manas bruņas.” Tas bija tāds izsmiekls. Dāvids uzvelk un nevar pacelt zobenu un pakustēties, jo Sauls bija stiprs, gara auguma vīrs. Sauls saka: „Goliāts ir profesionālis. Tu viņu nevarēsi pieveikt.” Bet:
„Tad Dāvids sacīja Saulam: “Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!” Un Dāvids turpināja un sacīja: “Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām – tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas.” Tad Sauls sacīja: “Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!”” (1. Samuēla 17:34-37)
Dāvidam vienalga, kādi ir citu amati, jo viņš bija avju gans. Viņam laikam bija labs tēvs, un atstumtību bērnībā viņš nebija piedzīvojis.
Tas Kungs ir ar mani, un es iešu un izdarīšu to! Es domāju, ka Sauls bija šokēts, bet tas gars, kas bija Dāvidam, bija spēcīgs.
Dāvids iziet pretī Goliātam bez bruņām, ar lingu un akmeņiem. Viņš izlasīja speciālus gludus akmeņus un ieliek tarbā. Dāvids ir gans ar lingu rokās. Goliāts skatās, kas nāk viņam pretī.
„Un filistietis teica Dāvidam: “Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?” Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: “Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!”” (1. Samuēla 17:43-44)
Goliāts nonicināja Dāvidu. Bet Dāvids atbildēja:
„(..) „Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!”” (1. Samuēla 17:45-47)
Un Dāvids gāja pretī Goliātam, laida ar lingu akmeni un trāpīja tieši pierē. Goliāts nogāzās zemē vēl pusdzīvs, bet Dāvids pieskrēja viņam klāt, paņēma Goliāta zobenu un nocirta tā galvu. Viņš paņēma viņa ieročus, viņa galvu un noglabāja teltī kā trofeju. Dāvids dabūja ķēniņa meitu par sievu un nodokļu atvieglojumus. Dāvids to izdarīja, jo Tas Kungs bija ar viņu! Un tu izdarīsi to, jo Tas Kungs ir ar tevi! Dāvids mīlēja Dievu, bija pieķeries Viņam. Dāvidam nebija nekādu šaubu. Psalmos gan var lasīt, ka viņam bija ļoti daudz pārdzīvojumu. Reizēm viņam likās, ka Dievs viņu ir atstājis, bet Dievs bija ar viņu. Viņš gāja un darīja. Ej un izdari to!
Vai tu to izdarīsi? Atvērsi savu mājas grupiņu? Ko no tevis vajag? Divu stundu lūgšanu laiku, to un šo? Nē, neko no tevis nevajag! Man vajag tikai to, ka tu tici Dievam un apņemies to izdarīt. Viss! Tātad nosacījumi, lai atvērtu mājas grupiņu ir tikai viens – pieņem lēmumu: „Es gribu to, es izdarīšu to, un es iešu uz to!” Viss. Vairāk neko nevajag. Tikai to, ka tu iesi uz to.
Tātad martā es personīgi sākšu strādāt ar jums. Pats vadīšu līderu skolu un tās laikā visi atvērs mājas grupas. Man nevajag neko vairāk. Man nevajag, ka tu esi svētais. Man vienalga, kas tu esi – sūbrs, lauva vai bruņurupucis. Vai tu gribi atvērt mājas grupiņu? Tu nāksi ar mani? Vienu dienu nedēļā, sākot no marta? Gada beigās visi atveram mājas grupas. Tie, kas neatver, paliek uz otru gadu. Nav nekādas traģēdijas. Bet tu būsi vismaz darījis to, mēģinājis. Es nezinu, kā to visu izdarīt, bet man Dievs teica: „Ej!”, un es iešu un mācīšu. Es nezinu, ko es mācīšu, bet es zinu, ka es celšu jūsu pašapziņu, mēs brauksim uz inkaunteriem. Es zinu, ka mēs daudz nemācīsimies, kā vadīt grupu, bet mēs mācīsimies staigāt ar paceltu galvu, vest cilvēkus pie Dieva, lūgt Dievu, un darīsim to. Apmēram pirmos divus mēnešus būs viss tikai par lūgšanu. Divu mēnešu laikā jūs visi lūgsiet divas stundas dienā. Nākamajā klasē iet tie, kuriem lūgšanu laiks ir šīs divas stundas. Nākamais solis jau būs svēta dzīve. Tie, kas to neiemācās, paliek uz otru gadu. Un tālāk – evaņģelizācija. Katram būs jāatved cilvēks pie Kristus. Ne jau vienam pašam, bet kopā ar savu vadītāju – pa diviem, jo vienam ir ļoti grūti iet un kalpot cilvēkiem. Bet būs jāatved divi cilvēki. Saprotiet? Jūs iesiet un kalposiet cilvēkiem. Viss notiek!
Visticamāk, tā būs pirmdiena. Tā ir cena. Es jūs mācīšu, bet būs noteikums – mēs mācāmies un darām. Nevar neko bez lūgšanas izdarīt. Dāvids lūdza Dievu, Mozus regulāri kāpa kalnā un lūdza Dievu. Tur jau ir tas, ka Dievs bija ar viņiem. Mēs mācīsimies lūgt, dzīvot svētu dzīvi, brauksim uz inkaunteriem. Un nevis kaut kā, bet visi pēc kārtas, intensīvi un tad vērsim grupas vaļā. Man nevajag perfektos. Līdz šim bija tā – es skatos, kurš te pēkšņi ir kļuvis perfektais, un tad aicinu viņu šurp. Un tā divi pa gadu ir. Man nevajag perfektos, jo Dievs man teica: „Ej un no tiem vergiem uztaisi normālus, Dievam derīgus cilvēkus.” Mozus tā darīja. Dievs viņam teica, lai viņš izved cilvēkus no Ēģiptes. Es prasīju Dievam: „Kā es to izdarīšu deviņos mēnešos?” Deviņi mēneši ir bērna attīstības laiks. Tātad novembrī visiem grupas vaļā. Ja kāds neatvērs, tad nākamgad atkal atkārtosim. Tu esi lauva! Tu nepadodies! Vienu gadu, divus, trīs, bet būs vaļā. Man Dievs saka, lai es eju. Tajā brīdī man bija Dieva pieskāriens un es sapratu, ka nav svarīgi, ko es mācīšu, bet ir jāpieņem lēmums un tas jādara. Es iešu un darīšu. Es gatavošos, strādāšu, lūgšu, kalpošu, jūs kalposiet un komanda kalpos. Mēs to izdarīsim. Pēc pētījumiem un pieredzes var teikt, ka, ja draudze neaug, tad cilvēkiem ir tendence nomirt. Cilvēki nedzīvo mūžīgi. Arī draudzes mirst un, ja netiek dibinātas jaunas draudzes, tad Dieva draudze izbeidzas. Ja mēs esam grupu draudze, bet netiek dibinātas jaunas grupas, tad vecās mirst. Dažas mirst, ja netiek dibinātas jaunas. Vai zini, kāda ir demogrāfiskā situācija Latvijā? Tā ir arī draudzes demogrāfija. Ja draudze mirst, bet nenāk klāt, tad draudze izbeidzas. Tev to vajag? Un, ja maz dibina jaunas grupas, tad labākajā gadījumā draudze izdzīvo, bet viņa neizpilda savu funkciju. Ja mēs gribam augt, tad tev ir jāiet un jādara. Tev tas ir jāizdara.
Man Dievs skaidri parādīja, ka cilvēki paši no sevis nemainās, grupiņas pašas no sevis neatveras, cilvēki paši brīvību neiegūst. Pirmkārt, man pie tā, kā vecākajām mācītājam, ir daudz jāstrādā, jākalpo. Gribēju ērto dzīvi – palūgt no rīta Dievu, viss pēc plāniņa, atbraukt, izdarīt visu un vēl atpūsties. Bet Dievs saka: „Nē! Ej un sāc šo skolu. Es esmu ar tevi.” Darām to!
Debesu Tēvs, slava Tev! Aleluja! Slava Tev, Kungs. Aleluja!
Šajā gadā mēs ieplānojam 50 mājas grupiņas. 23 mājas grupiņas jau ir, bet vajag vēl 27. Tātad man vajag 27 līderus, bet, lai būtu 27 līderi, man vajag kādus 50 cilvēkus, kas cenšas kļūt par tādiem. Tātad, ja tu šodien pieņem lēmumu, ka tu darīsi to un iesi uz to, tad es lūgšu par tevi Dievu. Ka tu iesi, mācīsies šajā skolā un ziedosi savu laiku. Tu vari! Tev nav nekā neiespējama. Tas Kungs ir ar tevi, kā Tas Kungs bija ar Mozu, ar Gideonu, ar Dāvidu. Tas Kungs ir ar tevi! Tu vari to mēģināt, tu vari to censties. Tu vari sēdēt divus, trīs gadus pēc kārtas otrajā, trešajā klasē, bet tu vari censties, darīt un iet uz to. Aleluja! Slava, Tev Kungs!
O, Kungs Jēzu, es, lūdzu, svētī šos svētos vīrus un sievas, kas ir izlēmuši darīt to, ko viņi nevar, ka viņi grib iet tur, kur vēl neviens nav gājis. Ka viņi ir apņēmušies iet tur, kur viņi nevar iet savā spēkā, ka viņi apņēmušies ziedot savu laiku un savu dzīvi priekš Tevis, cilvēkiem, kas Tevi nepazīst, lai izglābtu viņus no pazušanas un ievestu mūžīgā dzīvībā. Svētī katru, dari stiprus, pilnīgi un absolūti brīvus, ar paceltu galvu. Aleluja! Es Tev pateicos, ka viņi ies, cīnīsies un darīs, un ka Tu esi un būsi ar viņiem. Un ka pie viņiem pievilksies cilvēki, viņi ies pie cilvēkiem, atvedīs viņus, ka viņi ienāks Tavā valstībā, ka viņi katrs atvērs savu grupiņu, ka viņi katrs mīlēs un rūpēsies par cilvēkiem, kas kļūs par mācekļiem. Dievs, paldies, ka tu mūs vairosi un svētīsi. Es slavēju Tevi par to, ka tu svētīsi un vairosi viņus caur to finansiāli, svētīsi caur to visos citos veidos. Tu darīsi viņus stiprus un brīvus. Paldies, Tev Jēzu. Es pateicos Tev par katru, kurš atsaucās aicinājumam kalpot Tev un darīt Tavu gribu. Āmen! Esiet svētīti! Es jūs ļoti mīlu!
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska
