Draudze ir vieta, kur Dievs ir mūsu vidū. Un vai tu redzi vai neredzi, tu jūti vai nejūti, Viņš šeit ir, Viņš šeit darbojas un Viņa spēks ir reāls, tas maina sirdis, maina dzīves. Un viss ir atkarīgs arī no mums pašiem, ko mēs vēlamies saņemt no Dieva, cik mēs esam atvērti, cik mēs esam sagaidoši saņemt no Dieva. Un tas, kurš prasa, tam Dievs dod, kurš klauvē, tam Dievs atver, tā ka mēs esam ļoti svarīga sastāvdaļa sadarbībā ar Dievu. Un tas, par ko vēlos runāt, varētu saukties “Izmaiņas sākas ar izvēli” – ar tavu izvēli, ar manu izvēli, ar mūsu katra izvēli. Ne tik sen mēs iegājām jaunajā 2024. gadā, un arī Pēteris mums sludināja “Plāns 2024. gadam”, un mēs jau esam visi gudri un mācīti, un mēs zinām, ka kaut kāds plāns jau mums ir jāuzstāda, kāds to pieraksta telefonā, kāds blociņā, kāds patur galvā, tas ir katra ziņā, bet kaut kādus plānus mēs noteikti taisām. Kaut kādi plāni mums ir bijuši pagājušajā gadā un kaut kas no tā nav sanācis, un, iespējams, lielākā daļa no tā nav sanākusi, un tad tu cerībā: “Jaunais gads ir atnācis, jaunajā gadā gan man tas sanāks, man viss izdosies, jaunajā gadā nebūs tā kā pagājušogad, es saņemšos un man viss izdosies.” Bet, vai tu zini, lai tev šajā gadā kaut kas būtu savādāk, tev kaut kas savādāk ir jādara? Ja tu rīkojies, domā, dzīvo un uztver tieši tāpat kā pagājušogad, tad nekas nemainīsies, tu būsi turpat, kur iepriekš. Kā saka, ka janvārī Latvijā nevar atrast vietu uz skrejceliņa, kad tu aizej uz sporta zāli, jo visi latvieši ir sporta zālēs, un ir izpētīts, cik ilgs laiks paiet, kamēr tur paliek tikai tie, kuri iet vienmēr.

Ir būtiska lieta, ja mēs domājam un rīkojamies tāpat, kā mēs darījām pagājušogad, tā ir muļķa cerība, ja tu domā, ka šajā gadā vienkārši sakritīs, saies, viss būs labāk, nu tā tas nemēdz notikt, viss ir atkarīgs no tā, kādas izmaiņas tu dari savā galvā, savā prātā un attiecīgi pēc tam – savās rīcībās. Kas tad stāv starp tevi un tavu mērķi, tavu vīziju, to, ko tu vēlies sasniegt, ko tu gribi darīt? Tu pats stāvi tur, pa vidu, starp tevi un taviem mērķiem jeb, pareizāk sakot, tava domāšana, tavs domāšanas veids, tavs prāts. Galvā mums viss notiek, galvā ir mūsu galvenais kompjūters, kur notiek visas izvēles, tiek pieņemti visi lēmumi, ko mēs darām. Pirmais darbiņš, kas mums patiesībā ir jāizdara, okay, mums ir tie mērķi, bet nevis tas, ka tu tagad kaut ko sāksi kapāt, lai tie mērķi notiktos, bet tev, pirmais darbs, ir jāstrādā pie savas domāšanas, pie sava domāšanas veida, saproti, kā tu domāji pagājušogad, kādus mērķus tu uzliki un kāpēc tad tie nesanāca? Izdomā visus domāšanas ceļus, kāpēc tas nesanāca. Ja galvā tu izmainīsi to izmaiņu, tad tu vari sagaidīt tos mērķus, ko esi nolicis šajā gadā, ka tu tos varēsi sasniegt. Svarīgi ir arī saprast, ko tu gribi, varbūt tu gribi šo un to, un it neko beigās, tev ir jāsaprot, kas ir tās svarīgākās lietas, ko tu gribi sasniegt, ko tu gribētu mainīt, ko gribētu darīt vairāk vai labāk.

Un kā to var darīt? Ielūkojies sevī. Tev ir laiks ar Dievu, personīgas attiecības ar Dievu, tev ir pārdomas. Kā mācītājs ir mācījis, ka nevajag darīt tā, ka izlasi Bībeli un pēc tam skaiti tādus kā pātarus: paldies par mammu, paldies par tēti un, čau, ej uz darbu, svētī mani, svētī manu darbu. Laikam ar Dievu ir jābūt tādam, ka tu sarunājies ar Dievu, ka tu pārdomā, analizē, ka tu lasi Dieva vārdu un salīdzini ar to. Tam ir jābūt reālam, praktiskam, nevis ka esi atķeksējis – esmu pavadījis laiku ar Dievu. Bet tam ir jānes rezultāti tavā dzīvē, izmaiņas tavā domāšanā. Un, protams, tam ko tu gribi, ir jābūt saskaņotam gan ar tavu prātu, gan ar tavu sirdi, ja tavā sirdī tam nav atsaucības, tu to neizdarīsi. Tu vari izdomāt, ka tas ir foršs mērķis – es tur gribu tik un tik cilvēkus, es gribu to un to atvērt, bet, ja tavā sirdī tas nedeg, tad arī tas nenotiks. Tātad tev ir jāsaprot gan ar prātu, gan ar sirdi, un tad tu varēsi šos mērķus sasniegt.

Vēl kāda interesanta lieta, ko dara mūsu prāts, ja mēs uzstādām tādus lielākus mērķus, tad mūsu prāts negrib būt lūzeris un tas saka: “Šis ir nesasniedzams, darīsim tā. Darīsim vieglāk, klusāk, mazāk, lai mums nav jāviļas, savādāk, ja mums nesanāks, mēs domāsim par sevi kā lūzeriem.” Un ko mēs darām? Tādā veidā mēs sevi apstopējam, neļaujam sev darīt kādus lielākus soļus, iet tālāk, pieņemt lielākus izaicinājumus, jo mēs baidāmies: “Nu ko tad tik lielas lietas, labāk drusciņ un tad es par sevi arī tā normāli domāšu, nu es tāds normāls cilvēks un nejutīšos savās acīs, ka es nevaru neko izdarīt.” Bet tādā veidā tu sevi ierobežo, jo patiesībā viss, ko tu ieplāno, tas tev ir iespējams, tev ir jāveic attiecīgi soļi, jābūt saskaņā ar Dievu, tev ir jāiet uz priekšu un nav jābaidās. Un vēl ļoti svarīga lieta, kad tu ej uz šiem mērķiem, kas notiek ar tevi. Tu kā cilvēks izmainies. Bet, ja tu tos savus mērķīšus liec tādus kā pagājušogad, kā aizpagājušo, nu tādā vienā līmenītī, un mēs zinām, ka vienā līmenī palikt nevar. Ir labs piemērs, ka ir punkts, ja tu kaut ko met augšā, viss krīt lejā, tu nevari uz vietas nostāvēt nevienā lietā, ja tu neej uz augšu, tu ej uz leju. Tātad ir svarīgi, ka tu ņem šos mērķus, kas tevi izaicina un to piepildīšanas laikā tu pārveidojies, tu kā personība izmainies. Tu redzi, kad sasniedz to, tas tev rada iespaidu, ka tu vari izdarīt vēl vairāk, un tas tevi izaicina darīt vēl vairāk, un tu kā personība izmainies, tu kļūsti ticīgāks gan uz Dievu, gan arī uz to, ka kopā ar Dievu tu vari izdarīt. Uz vietas mēs stāvēt nevaram un jebkurā dzīves jomā, ja tu stāvi uz vietas, patiesībā tu lēnām mirsti, tā nav izaugsme. Mēs vai nu augam, vai nu ejam mazumā, uz vietas mēs nestāvam. Katra cilvēka uzdevums, ja tu reiz esi piedzimis virs zemes, tavs uzdevums ir augt, tavs uzdevums ir vairoties, plaukt, nest svētību sev, savai ģimenei, draudzei, apkārtnei. Tu neesi vienkārši tāpat, mēs neesam vienkārši dzīvnieki kaut kur radušies, Dievam ir mērķis katram priekš mums, konkrēts mērķis, Viņš grib tevi lietot, svētīt un grib caur tevi darboties, un tas, kurš to neļauj, tas esi tu, precīzāk sakot, tavs prāts, kas uzliek slēdzeni priekšā: “Nē, Dievs, šeit nenāc, es šito nevaru.” Kā tu zini, ka tu nevari? Ar Dievu tu vari. Tavs mērķis ir augt visās dzīves jomās, un katram cilvēkam vajag uzstādīt tādus mērķus, kā mūzikā saka – iedod “draivu”, kas liek tev “cepties”, kas liek tavām acīm iedegties: “Jā, es to izdarīšu, es to varēšu!” Katram cilvēkam ir jābūt mērķiem, uz ko tiekties, un kad tu sasniedz šos mērķus, tu caur to kļūsti par labāku cilvēku, par laimīgāku, caur to kļūsti par pārliecinātāku cilvēku un nes labumu gan sev, gan arī sabiedrībai, un tu nes labumu draudzei.

Tātad, ja tu gribi vairāk izmaiņas kādā jomā, jāsāk ir ar savu galvu, ar savu domāšanu, ar domāšanas veidu. Ir tāds moderns vārds angļu valodā mūsdienās – maindsets (mindset – angļu val.) –, varbūt ir dzirdēts. Tas ietver to visu, kas ir tavs domāšanas veids. Jo mēs katrs nākam no kaut kādas ģimenes un tur ir izveidots kaut kāds ieradums, kā mēs redzam lietas, kā uztveram cilvēkus, kā uztveram sevi, ko mēs par sevi domājam, un tas viss, tas kopums, ko mēs domājam par sevi, par citiem, par apstākļiem, par Dievu, tas viss veido šo domāšanas veidu jeb maindsetu. Atceries, tev ir jābūt mērķim, par ko deg tava sirds, par ko deg tavas acis un kas nes labumu sabiedrībai, draudzei, tavai grupiņai, ģimenei. Un, ja tu esi nelaimīgs, diez vai tu vari daudz kaut ko palīdzēt citiem.

Vai tu varēsi ietekmēt sabiedrību, ja tu esi nelaimīgs, ja tu esi nelaimes čupiņa, kas staigā apkārt? Un es tev gribu pateikt, ka kalpošana citiem dod tev laimi, kalpošana citiem padara tevi laimīgāku tad, kad tu dod, mīlestībā dod.

Būt kādā līmenī vienmēr ir tava izvēle un lēmums, tātad viss, kur tu šobrīd atrodies, tas ir tavs lēmums, tās ir tava prāta darbības sekas. Un, ja tu gribi iet kaut kur tālāk, tev ir jāpastrādā pie tā, kas ir tavā galvā. Tev ir spēks, tev ir potenciāls un tu spēj darīt lielākas lietas nekā līdz šim, jo tev ir liels Dievs, tu neesi vienkārši tāpatās. Mums katram ir Dievs un mums ir draudze, spēcīga draudze, radikāla draudze, tu atnāc šeit un tiec motivēts, stiprināts, un zini, ka tev ir draugi, ka tev ir liela ģimene un ka mēs esam viens otram, tas ir milzīgs spēks.

Vēl mazliet par domāšanu. Svarīga ir tāda lieta, kas ļoti palīdz, ka tu fokusējies nevis uz to, kā tev nav, bet fokusējies un esi pateicīgs par to, kas tev ir, jo mums katram ir neskaitāmi daudz lietu, kuras mēs vienkārši aizmirstam, ka mums tās ir, un tikai tad, kad mums kaut kas tiek atņemts, mēs saprotam: “Bāc, bet man bija tik daudz”. Tikai tad, kad mums kaut kā nav, mēs sākam novērtēt, bet, lai tu saglabātu tādu pareizu fokusu, tev vajag būt pateicīgam par visu, kas tev ir šobrīd: ka tu esi vesels, ka vari būt draudzē, ka tev ir mājas, ir darbs, grupiņa, cilvēki apkārt un neskaitāmas daudzas, daudzas lietas, un kad tu saglabā savā sirdī pateicības attieksmi pret visu, tev ir daudz vieglāk. Tu fokusējies uz to, bet, ja tu fokusējies uz to, kā tev nav, tad tevī ienāk visādas sliktas domas, sarūgtinājums, salīdzināšana, pukstēšana, tiesāšana un daudz sliktas lietas, kas absolūti tevi neceļ.

Lasīju kādu stāstiņu, manuprāt, tas ir izdomāts, bet mani tas ļoti uzrunāja, es to esmu nosaukusi “Par sievieti un par laimīgumu”. Kādai sievietei reiz uzdeva jautājumu: “Vai jūsu vīrs jūs dara laimīgu?” Un vīrs turpat blakus bija, viņš dzirdēja šo jautājumu un izrieza krūtis, un domāja, ka nu tūlīt tā sieva teiks, ka, protams, vīrs mani dara laimīgu, un viņš tā domāja, jo viņa nekad nebija sūdzējusies laulības laikā, ka kaut kas nebūtu labi, vienmēr bija apmierināta un priecīga. Un tomēr, par pārsteigumu vīram, sieva atbildēja skaidri: “Nē, mans vīrs mani nedara laimīgu.” Vīrs piedzīvoja manāmu šoku – kā tad tā? Kas tad tagad ir noticis, kāpēc viņš to nezina, ka viņš sievu nedara laimīgu? Un sieva turpināja un teica: “Tas, ka es esmu laimīga, nav atkarīgs no viņa, es biju laimīga arī līdz viņam un ar viņu kopā es esmu laimīga, bet tas nav atkarīgs no viņa. Vienīgais cilvēks, no kura atkarīga ir mana laime, esmu es pati.” Tātad, tu esi vienīgais cilvēks, no kura ir atkarīga tava laime, arī tava laimes sajūta, tava attieksme pret to – esi tu! Jo savādāk mēs uzliekam atbildību uz citiem cilvēkiem, uz tiem, kas kaut kādā ziņā ir par mums atbildīgi, vai tas ir mācītājs, grupiņas līderis vai vecāki, vai vīrs, vai sieva, un mēs sagaidām, ka viņiem ir jādod mums laime, bet viņiem nav jādod laime. Tu sevī vari būt laimīgs, tu vari būt laimīgs pats ar Dievu, un tu esi atbildīgs pats par savu laimi, nevis kāds cits. Un tad tev arī ir vieglāk, jo tu nesagaidi, ka kāds kaut ko darīs priekš tevis un tu mierīgi dzīvo, un, kad kāds kaut ko dara priekš tevis, tad: “Cik forši! Paldies!”, un tu esi patiesi priecīgs, un tas tavu laimi tā kā pat pavairo.

Ir arī pieņemts domāt, ja tev ir problēma, tu nevari būt priecīgs, tu nevari būt labā garastāvoklī, vienkārši tad ir slikti. Bet, ja tu izvēlies ar savu galvu, ar savu prātu pareizi attiekties pret to, pareizi domāt, tu vari būt mierīgs un laimīgs arī ļoti grūtos apstākļos. Tu vari būt pateicīgs par to, ko tu nesaproti, kas tavā dzīvē notiek, jo mēs nezinām visu to mozaīku, visu ainu mēs neredzam, Dievs redz visu ainu, Viņš vienlaicīgi redz tagadni, pagātni, nākotni, Viņš nav ierobežots tajās dimensijās, Viņš visu redz, bet mēs redzam kādu gabaliņu. Un reizēm mums liekas, ka viss ir galīgi nepareizi, un kāpēc ir tā, un mēs pat bļaujam uz Dievu: “Kāpēc Tu, Dievs, pieļauj to!? Kāpēc Tu pielaid, ka manā dzīvē ir tas un tas?” Un šeit arī kāds mazs stāstiņš, šoreiz par vīrieti. Vīrietis cieta laivas avārijā, viņš nokļuva uz salas. Šis arī tāds nedaudz izdomāts stāstiņš, bet labs. Nokļuva uz salas, sala neapdzīvota, neviena tur nebija, neviena cilvēka nebija, viņš, protams, bija izmisis, bēdīgs, bet viņš saprata, ka jācīnās par izdzīvošanu. Un ko viņš darīja? Sāka celt māju, viņš domāja: “Vismaz man būs ērtāk, kaut kā uzlabošu savus apstākļus, esot šeit.” Viņš jau domāja pareizi, vai ne? Un viņš ieguldīja savus spēkus, uzcēla šo māju, un viņš jau apmēram kādu pusgadu dzīvoja uz šīs salas un bija jau visu tur forši iekārtojis. Un tad pēkšņi vienā vakarā uznāca negaiss, un zibens iespēra mājā, un šī māja nodega, un tā kārtīgi nodega, pilnībā. Viņš bija izmisis, viņš sabruka uz ceļiem, un saka Dievam: “Dievs, kāds sakars? Es tā jau esmu viens pats! Es tā pūlējos! Es uzcēlu šo māju. Es nodarbojos, lai es domātu labas domas, un lai man būtu tā vieta, kur palikt, kāpēc nodega mana māja?” Viņš pilnīgi izmisumā noraudājies aizmiga. No rīta viņš uzmodās no tā, ka viņu modināja citi cilvēki, viņš domāja, ka tas sapnis, jo tā bija neapdzīvota sala, tur neviena cita nebija, tikai viņš. Un izrādījās, tiešām, tas nebija sapnis, tie bija cilvēki, kas viņu modināja, un viņš prasīja: “Kā jūs šeit varat būt? Tas nav iespējams. Es esmu pusgadu šeit, vispār neviena cilvēka nav, neviens nav rādījies visu šo laiku.” Un šie cilvēki teica: “Mēs braucām pa šo jūru un redzējām, ka milzīgs liesmas stabs iet debesīs, un tad mēs sapratām, ka kaut kas šeit notiek, un ieradāmies šeit.” Tātad, šim vīram tas likās kā lielākā nelaime, ka nodega viņa māja, patiesībā tas bija veids, kā viņu atrada, jo cik ilgi viņš tur būtu varējis izdzīvot viens pats, tas nav zināms.

Tā reizēm mums liekas, ka kādā situācijā pilnīgi, galīgi garām viss ir, nu galīgi garām, viss ir slikti, bet mēs nezinām, ko aiz stūra Dievs ir sagatavojis, kādu svētību Viņš tev ir sagatavojis, kādu risinājumu Viņš ir sagatavojis, un reizēm Viņa risinājumi ir vienkārši neaptverami. Ir labi darīt visu no savas puses un ir labi uzticēties par to, ko tu nevari izdarīt, ko tu nevari ietekmēt, uzticies Dievam, paļaujies, ka Viņš tev grib vislabāko, ka Viņš grib risināt tavas problēmas un palīdzēt tev. Un tāpēc sliktajās situācijās ir ļoti labi saglabāt, censties saglabāt, mēs visi esam cilvēki, bet censties domāt pozitīvas domas, censties domāt to labāko, jo tas, kā mūsu prāts jūtas, tas ietekmē visu mūsu ķermeni, tas ietekmē pat fiziski visu. Mēs zinām, ka no stresa cilvēki saslimst, tieši no stresa, tas ir tas pats sliktākais, kas ir. Un kur tas stress rodas? Tas ņemas mums galvā, tajās domās, ko mēs ielaižam, ar kurām mēs runājamies.

Un vēl kādu mazu piemēriņu gribu pateikt par pozitīvi domājošu cilvēku un par negatīvi domājošu cilvēku. Mums nav noslēpums, ka mūsu dzīve neiet tā vienā strīpiņā kalnā tikai, mums visiem, visiem cilvēkiem dzīve iet augšā, tad uz leju, tad atkal augstāk, tad atkal lejāk, tā kā tādi viļņi. Lūk, un kāda atšķirība ir starp pozitīvi un starp negatīvi domājošu cilvēku? Pozitīvi domājošais cilvēks, esot viļņa apakšā, viņš zina, ka drīz nāks brīdis, kad es būšu viļņa augšā, es pacelšos. Un viņš ir priecīgs, viņš jau pateicas par to brīdi un par to risinājumu, kāds Dievam būs, ka viņš atkal tiks augšā. Un līdz ar to ilgtermiņā, cilvēkam šādi domājot, viņa dzīve patiešām iet arvien augstāk, kaut gan viņam tāpat dzīve iet augšā, lejā, kā tam cilvēkam, kas domā negatīvi. Ko dara negatīvi domājošs cilvēks? Tātad, viņam arī dzīve iet šādi. Tad, kad viņš ir augšā, tajā labajā brīdī, ko viņš domā? Viņš domā, drīz būs tas brīdis, kad es būšu lejā, drīz būs problēmas, kaut kādas problēmas mani jau gaida aiz stūra, viņš ir koncentrējies, fokusējas uz to, ka viņam jau ir jābūt gatavam, ka tūlīt atkal kaut kas būs, tūlīt kaut kas slikts pārsteigs. Un līdz ar to ilglaicīgā periodā, būdams augšā, viņš spiež to savu dzīves līkni uz leju. Bet tas, kas būdams ar pozitīvu domāšanu apakšiņā, domā uz augšu, viņš ilgtermiņā savu dzīvi padara pozitīvāku un uz augšu ejošu, kaut gan iespējas mums pilnīgi vienādas visiem ir. Tāpēc domāšanai ir nenormāli liels svars jeb ietekme uz mūsu dzīvi ilgtermiņā, arī ne tikai šodien. Protams, ka tas pozitīvi domājošais nav kaut kāds lēkājošs sienāzis, kurš visu laiku čīgā un priecājas, cik viņam viss ir labi, cik viss ir jauki, ne par to ir runa, bet, ka tu vienmēr atceries un fokusējies, ka centies tās savas negatīvās domas, kas tevi pārņem, to stresu uzvarēt, tikt ar to galā, meklēt iespējas, kā tu vari to izdarīt, un tomēr censties būt tādam, kurš redz visā pozitīvo. Tāpat kā šim vīram notika – viņš jau nezināja, ka būs tāds pagrieziens, un mēs arī nezinām, ko Dievs mums gatavo.

Mācītājs nesen publicēja arī Donalda Trampa citātu, kas man arī ļoti patika. “Pacelšanās josla ir tieši jūsu priekšā.” Tātad viss, ko mēs vēlamies darīt, tā pacelšanās josla, ir mūsu priekšā, un problēma ir tikai tajā, ka nepietiek degvielas, un bez tās mēs tiešām nevaram atrauties no zemes, taču pietiek uzpildīties ar pāris, kaut trīs pozitīvām domām, un jūs varat pacelties jebkurā brīdī. Pozitīvās domas ir kā zāles, tās palīdz tev domāt pareizi, justies pareizi, palīdz tev rīkoties pareizi, un izved no dažādām grūtām situācijām. Vēl mazs citāts, ko teica lielais, gudrais Sokrāts no aizsenajiem laikiem: “Vislielākā uzvara ir uzvara pār savu negatīvo domāšanu”. Cilvēkiem ir tendence, lielākā daļa, kas mūsu galvā nāk domas, ir negatīvas. Tas prasa cīņu, ka tu cīnies par to, lai nomainītu savu negatīvo domāšanu, negatīvo sagaidīšanu.

Ja gribi dzīvot savā potenciāla pilnībā, ir jāsaprot domu un vārdu spēks. Tavas domas nosaka tavu likteni, un tādēļ mums ir Dieva vārds un Bībele, tā mūs aicina aizsargāt mūsu prātu. Tā aicina domāt, analizēt, ko tu liec tur iekšā, ko skaties, ko klausies, ko tu ēd. Tu nekad nebūsi laimīgs un vesels cilvēks, ja tavas domas un viss tavs domāšanas stils būs nelaimīgs un bēdīgs. Mūsu smadzenes ir kā milzīgs kompjūters, un tur ir uzkrājies pilnīgi viss, kas tavā dzīvē ir bijis kopš tavas dzimšanas līdz šai dienai. Bet mūsu atbildība ir, ziniet, kā datoram uz “desktopa”, ka tev nevajag visas tās sliktās lietas, kas dzīvē bijušas, nevajag visu laiku vilkt uz ekrāna, nevelc tās acu priekšā – tā ir tava izvēle –, ka tu liec priekšā kaut ko, kas tevi ceļ. Ne apstākļi tevi velk lejā, bet gan tava attieksme un domas par to, tas tevi velk lejā. Ir ļoti svarīgi sākt ar savu attieksmi, ar savām domām, jo tas ir tavā rīcībā, tas ir tavā ietekmes sfērā. Ne vienmēr mēs varam apstākļus ietekmēt, izmainīt, bet mēs varam izmainīt attieksmi un savas domas.

Un Bībelē ir brīnišķīgs piemērs par to, kā redzēt problēmas, kā ar tām rīkoties, ir Kālebs un Jozua. Šo stāstu jūs zināt, es to nelasīšu, bet bija vairāki izlūki, un starp viņiem bija arī Kālebs un Jozua. Un desmit izlūki, aizejot uz šo apsolīto zemi, ko viņi redz? Jā, zeme ir forša, bet viņi redz drausmīgus milžus un viņi redz savas problēmas, un tās problēmas vienkārši tā kā tāds rullis brauc, tas traktors, kas rullē, tas vienkārši norullē tos izlūkus un viņi ir pilnīgās bailēs, ir pilnīgā stresā. Viņi pārskrien mājās un stāsta, protams, visiem pārējiem: “Viss ir slikti, mēs tur nevaram iet, mēs esam vispār kaut kādi kukaiņi viņu priekšā, viņi ir lieli. Viņi ir lieli un vareni, mēs neesam nekas.” Tāda bija viņu domāšana, bet starp viņiem bija arī Kālebs un Jozua, kuriem nemaz nebija tāda domāšana, viņi redzēja pilnīgi to pašu situāciju, tieši tās pašas briesmas, tieši tos pašus lielos milžus, bet viņu attieksme, domāšana bija: “Mums ir liels Dievs! Mums ir varens Dievs! Un mūsu Dievs teica iet uz šo zemi, mūsu Dievs teica, ka mēs to ieņemsim.” Un tāda bija arī viņu noskaņa, bet ko darīja pārējie? Viņi noskaņoja visu tautu, ka nē, viss, sēžam un gaidām, kaut kas notiks, kaut kas mainīsies. Lūk, tātad ir ļoti svarīga mūsu attieksme un, kā mēs zinām, tad Kālebs un Jozua no visiem tiem arī bija, kas pēc tam iegāja, kad pagāja jau vairāki gadi, kamēr viņi varēja ieiet šajā apsolītajā zemē pārējo neticīgās attieksmes dēļ.

Un vēl par domām paskatīsimies arī, ko Bībele saka. Dievs nepārtraukti ir mūsu dzīves uzlabošanas, transformācijas biznesā, Viņš ar mums visu laiku nodarbojas. Tu esi to pamanījis? Dievs pie tevis vispār strādā? Dievs ar tevi kādreiz arī runā? Es nedomāju tādā pērkona balsī, bet, piemēram, caur Bībeli vai caur vadītāju, vai caur citiem cilvēkiem. Vai kādreiz runā? Dievam ir plāns tavai dzīvei un Viņš grib sadarboties tieši ar tevi. Un ko Viņš grib darīt? Viņš grib tev dot vislabākās lietas. Dieva vārds saka, ka Dievs par mums domā tūkstošiem labu domu un tūkstošiem svētību domu. Tas, kas liek domāt, ka tā nav, tas ir velns un viņš melo. Dievs tevi mīl un Viņš grib tevi svētīt, Dievs grib tevi celt. Dievs tev grib palīdzēt uzvarēt visas problēmas. Mēs visi piedzīvojam pestīšanas brīdi, un mūsu dzīves izmainās, un pēc tam mūsu dzīvē ir daudz, daudz brīžu, kad Dievs nāk un veic izmaiņas, veic transformāciju mūsu dzīvēs, visās mūsu dzīves jomās. Ne tikai garīgajās, bet arī darbā, attiecībās, bērnu audzināšanā, finanšu iegūšanā un lietošanā – visur. Ja tu runā ar Dievu, tad Dievs runā ar tevi par tām lietām. Kamēr tu visās šajās lietās nedarīsi kaut kādas izvēles, jo Dievs mums neko nespiež, tikmēr nekas nevar mainīties. Atšķirība starp dzīvniekiem un mums ir, ka Dievs dod iespēju mums izdarīt izvēli, ka mēs varam izdarīt morāles izvēles, tas ir, saprast, kas ir labs un kas ir slikts, ko vajag un ko nevajag. Tu vari izvēlēties pareizās lietas, jo tava izvēle ir tā, kas veidos tevi. Ir tāds sporta veids kā šeipings (shaping – angļu val.). Tur arī iet daži pazīstami cilvēki. Ko dara šeipingā? Veido savu ķermeni. Tas lai saprastu, ka tava izvēle ir kā šeipings priekš tevis – tava izvēle veido tavu dzīvi. Tava izvēle nosaka tavu dzīvi. Viss, kas tev ir jāizvēlas, ka tu pats izvēlies, par ko tu domāsi, kā tu domāsi un kam tu ļausi ienākt savās domās.

Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Romiešiem vēstule 12:2)

Dieva griba ir, lai mēs nelīdzināmies pasaulei, bet lai kļūstam par jaunu cilvēku, kas ir līdzīgs Viņam. Dažkārt mums kā cilvēkiem ir kaut kādas problēmas, gribas kaut ko mainīt un liekas, ka ir jābrauc kaut kur citur dzīvot, ir jābrauc uz Angliju, jābrauc uz Norvēģiju vai vēl kaut kādām populārām valstīm. Cits domā, ka šeit viņam nesanāk, ir jāiet uz citu draudzi vai jāiet uz citu darbu. Vārdu sakot, tu gribi mainīt kaut ko savā dzīvē, tad tu izdomā, ka varbūt ir jāmaina lokācija, kur tu atrodies. Tas absolūti nav pirmais, jo tu aiziesi uz citu lokācijas vietu un tas, kas ir tavā galvā, būs kopā ar tevi. Nevar jau noskrūvēt savu galvu un nolikt to kaut kur citur. Tava galva ar visām tavām domām, taviem uzstādījumiem ir kopā ar tevi visur, kur tu ej. Tāpēc tev ir jāsāk ar savu prātu, ar savu domāšanu tagad te, kur tu atrodies, un tagad, nevis rīt. Lai panāktu izmaiņas jebkurā savas dzīves jomā, pirmais, kas ir jāmaina, ir jāmaina savas domāšanas veids. Atkārtošu, ko tas nozīmē, domāšanas veids nav vienkārši viena doma, trešā doma. Tas ir, kā tu redzi sevi, kā tu redzi citus, kā tu redzi savas problēmas un kā tu tajā visā redzi Dievu. Tas viss ir tavs komplekss domāšanas veids.

Trīs iemesli, kāpēc mums ir jāsāk ar to, kas ir mūsu galvā, prātā.

1. Manas domas vada un nosaka virzienu manai dzīvei.

Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība! (Salamana pamācības 4:23)

Paskatījos, kāds ir angļu tulkojums: “Esi uzmanīgs, kā tu domā, tava dzīve tiek veidota pēc jeb no tavām domām.” Nav nesvarīgi, ko tu laid caur savu galvu. Citreiz liekas, nu cits jau neredz, es jau tikai pats to domāju, neviens jau cits neredz, bet tavas domas kaut kādā brīdī rezultējas un tās rezultējas tavā dzīvē. Labas domas ved pie labas uzvedības un labām darbībām, sliktas domas ved pie neveselīgas uzvedības un neveselīgiem ieradumiem, darbībām un reakcijām, kas arī nenes labas lietas tavā dzīvē. Ja tev, pieņemsim, ir problēmas ar kaut kādiem sliktiem ieradumiem, kaitīgiem ieradumiem. Mēs sakām – viss, tagad vairs nedzeršu, tagad vairs nepīpēšu, tagad saldumus vairāk neēdīšu, speķi neēdīšu, ja kādam pārlieku garšo speķis. Bet tev nav jāsāk ar ieradumiem, jāsāk ir ar domāšanu, atbildot uz jautājumu, kāpēc tu to dari. Un tikai pēc tam tu varēsi izmainīt šo ieradumu.

2. Manas cīņas notiek manā prātā. Kaujas un cīņas lauks ir mūsu galvas, mūsu prāts. Tur nemitīgi notiek kāda cīņa. Cīņa var būt starp to, kas ir pareizs un kas ir nepareizs, starp to, kas ir viegli izdarāms un kas grūti, starp to, kas ir labs un kas ir ļauns, varbūt arī starp to, kas ir veselīgs un kas – neveselīgs. Visu laiku tu kaut ko izvēlies. Mēs nemitīgi domājam, arī tagad tu domā, tu šobrīd kaut ko domā. Varbūt tu domā ne par to, ko tagad lasi, bet par kaut ko, kas tevi gaida mājās vai ko tu darīsi, vai ko darīji vakar. Mūsu galvas ir nemitīgi pilnas ar domām. Mūsu galvās notiek cīņa, ko var nosaukt par mentālu cīņu, jo viss, kas ir mūsu prātos, ir mentāls. Kā pirmais ir minēts – stress. Stress ir mūsu prātā, tā ir mentāla cīņa. Depresija, kad tu jūties nospiests, arī ir mentāla cīņa. Tavs prāts cīnās, tavā prātā notiek domu cīņa, kuru rezultātā tu esi nospiests. Dusmas arī ir mentāla cīņa, kas sākas tavā prātā. Bailes arī sākas tavā prātā. Greizsirdība, vientulība, aizvainojums, atkarības, zema pašvērtība, tās visas ir cīņas, kas notiek tavā prātā, ar kurām tev nākas saskarties. Tāpat visi mūsu iekšējie konflikti, arī ārējie konflikti, kad mēs ar kādiem esam sliktās attiecībās. Tas arī nesākas no šīm attiecībām, bet no mūsu prāta, no mūsu domām, no mūsu attieksmes pret šo situāciju vai cilvēkiem.

No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? (Jēkaba vēstule 4:1)

Šīs cīņas notiek mūsu smadzenēs un, diemžēl, tas notiek visu laiku, un reizēm mēs to darām naktī, kad mēs turpinām cīnīties. Rezultātā mums ir kaut kādi sapņi, kaut kādi murgi. Tu uzcelies, un tad tev liekas, kas tur naktī notika. Neesi nemaz izgulējies, jo visu nakti esi strīdējies un cīnījies savā prātā. Dažkārt mēs saprotam, ko vajadzētu darīt, kas ir labs, bet mums negribas darīt. Tad mēs cīnāmies, lai to varētu izdarīt, arī tā ir cīņa. Varētu teikt, ka Pāvils ir viens no ievērojamākiem kristiešiem, un viņš pat saka:

Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos. (Romiešiem vēstule 7:22-23)

Pāvils nebija nekāds eņģelis, jā, viņš darīja lielas lietas, evaņģelizēja pus pasauli, kalpoja Dievam no sirds, bet arī viņa prātā bija cīņas, arī viņš cīnījās.

Neviens kristietis, lai cik viņš ir spēcīgs un varens Dievā, nav no tā pasargāts. Tā ir pilnīgi normāla parādība, ka mūsu prātos ir cīņas. Kāpēc? Jo mūsu prāts un smadzenes ir mūsu lielākais un spēcīgākais aktīvs. Bez savām smadzenēm, sava prāta un savas domāšanas tu neesi tu. Tava personība veidojas tieši no tā, kas ir tavā galvā. Ja tevī ir Dieva Gars un tu savu dzīvi esi atdevis Dievam, tad jāzina, ka sātans tavas domas kontrolēt nevar. To ir ļoti svarīgi zināt un apzināties, jo citreiz mēs visu vainu gribam uzlikt velnam – velns man šito izdarīja, velns man to izdarīja. Tu esi cilvēks, un tev ir dota iespēja kontrolēt, ko tu domā.

Kā velns iespaido mūs? Velns piemet tev šādu domiņu, tādu domiņu. Atceros kādu salīdzinājumu: tev vārnas var uz galvas mest zarus, bet tu vari neļaut tām veidot ligzdu uz savas galvas. Velns piemetīs tev domu, lai tu izdari to vai neizdari to, bet tava izvēle ir, ka tu neļauj tam ieperināties sevī, tu to nocērt. Tātad – velns nevar kontrolēt tavu prātu, viņš var piemest tikai domas, un tu esi tas, kas izlem pieņemt tās vai nē.

3. Mūsu smadzenes, mūsu prāts ir vieta, kur Dieva Gars darbojas manī. Mēs zinām, ka Dieva Gars ir mūsos, un tu varbūt esi domājis, kurā vietā manī ir Dieva Gars? Kā tu domā, vai Dieva Gars ir kaut kur nagos, pirkstos, plecos, varbūt matos? Ja mēs skatāmies Dieva vārdā, tad Dieva Gars darbojas mūsu sirdī jeb prātā, bet sirds bieži vien tiek apzīmēta kā metafora prātam, jo mēs domājam ar prātu, viss iet caur mūsu galvu un tur darbojas Dievs.

Un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. (Efeziešiem vēstule 4:23-24)

Man šeit arī ir mūsdienīgāks tulkojums no angļu valodas: “Lai Gars maina tavu domāšanas veidu un padara tevi par jaunu cilvēku, tu esi radīts, lai būtu līdzīgs Dievam.” Tu kļūsti par jaunu cilvēku, un Dievs grib, lai kļūsti līdzīgs Dievam. Tavs prāts ir tā vieta, kur tu atjaunojies. Tās domas, ko velns mums piesviež, tās mēs saucam par kārdinājumiem, bet domas kas nāk no Dieva – iedvesma, inspirācija. Mums galvā visu laiku nāk kaut kādas domas gan no Dieva, gan vēl no kaut kurienes, tev ir jābūt tam, kas izvēlas: šo domu es pieņemu, šo domu es nepieņemu. No tā tālāk ir atkarīgs viss.

Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru. (Romiešiem vēstule 8:6)

Atkal atjaunināts angļu tulkojums: “Ja jūsu domāšanu kontrolē jūsu vecais grēcīgais “es”, tas noved pie nāves, bet, ja jūsu domāšanu vada Svētais Gars, tas ved uz dzīvību un mieru.” Tev ir izvēle, kam tu ļauj vadīt savu prātu, kam tu ļauj vadīt savas domas, ko tu tur laid iekšā.

Praktiskas izvēles, kuras tu vari pielietot katru dienu, lai atjaunotu savu prātu. Mēs saprotam, ka tā ir cīņas vieta, bet ko mums ar to darīt?

Katru dienu man ir jāizvēlas pabarot manu prātu ar vislabākajām domām. Šis ir mūsu uzdevums, kad tu no rīta uzmosties, iespējams, ka tu jūties tā, ka visas pasaules depresija tev ir uzgāzusies, un pat nezini kāpēc, bet tu jūties šausmīgi slikti, un tev cilvēki saka, ka tu ar kreiso kāju esi izkāpis no gultas. Nē, tu esi atbildīgs par to, ar ko tu piepildi savu galvu, kādas domas tu domā. Domā vislabākās domas – baro savu prātu.

Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! (Filipiešiem vēstule 4:8)

Šeit Dieva vārds saka, par ko mums vajag domāt. Vai šis ir tas, par ko mēs domājam lielāko laika daļu, vai mēs domājam to, kas ir patiess, kas ir svēts, šķīsts, patīkams, tikums, cildināms? Nedomājam gan. Un, lai to domātu, mūsu prāts ir jātrenē. Un atkal tā ir mūsu izvēle, domāt šādas domas, kas ceļ tevi. Īpaši no rīta, tāpēc pats labākais ir pavadīt laiku ar Dievu tieši no rīta, tu uzprogrammē to savu uztvērēju uz pareiziem viļņiem un vari jau no rīta uzlikt domāšanas stilu, ka ar pateicību ieiet šajā dienā, un tu zini, ka Dievs ir ar tevi.

Vēl ir svarīgi izvērtēt to, cik daudz tu uzņem Dieva vārdu, cik daudz tu pavadi sarunās, pārdomās par to, ko Dievs tev dzīvē dara, izvērtē, cik pavadi laiku ar telefonu, ar datoru, ar filmām, ar vis kaut ko citu, cik stundas aiziet tur. Tagad ir laba iespēja telefonā redzēt, cik laika esi kur pavadījis. Ja esi draudzē vienreiz nedēļā, dzirdi svētrunu apmēram stundu, mums vēl ir mājas grupiņas, kad tu pārdomā Dieva lietas, ja cilvēkam nav mājas grupiņas un ja vienreiz nedēļā paklausās sprediķi, un tad visu nedēļu galvā nāk ziņas – Latvijā viss ir slikti, pasaulē viss ir slikti, kari sākās, zemestrīces notiek. Tas ir tikai viens, ko mēs pārējo vēl skatāmies, un no tā ne vienmēr mēs priecīgi paliekam. Tas ir arī tas, par ko arī esi atbildīgs, cik tu daudz ko klausies un skaties.

Gudrā sirds rīkojas apdomīgi, bet neprašas mute klāsta muļķības. (Salamana pamācības 15:14)

Angļu tulkojumā ir: “Gudrs cilvēks izsalcis pēc patiesības, bet muļķis barojas ar atkritumiem.”

Svarīgi saprast, ka tev nevajag atkritumus, bet tev vajag vislabāko, jo tas vislabākais ir ilgtermiņā, tas tevi piepildīs ar stipru pārliecību, kļūsi stiprs cilvēks, pozitīvi domājošs, nevis ka tu salasies visādus nieciņus kaut kur apkārt, kas ir atkritumi.

Daži jautājumi, ko vari uzdot sev, lai labāk saprastu tēmu.

Vai es esmu gudrs vai muļķis? Pēc tā, kam ļaujam ienākt savā prātā, vai laižam iekšā sevī vairāk no Dieva vārda vai pasaules, un pēc tā, ko ēdam, var pateikt pēc veselības fiziski. Ja ēd kaut kādus sliktus ēdienus un tu to dari ilgi, tad tas parādīsies tavā veselībā. Tā ir arī ar garīgo ēšanu, ja tu Bībelē izlasi vienu pantiņu, lai tev priecīgs prāts, un pēc tam tev daudz, daudz citu lietu ir, tad tava garīgā veselība nav laba un tev vajadzīga diēta no spēlītēm, interneta laika un tamlīdzīgi, lai tavs prāts vairāk piepildītos ar pozitīvām lietām no Dieva vārda.

[..] Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Cilvēkam dzīvē vairāk vajadzīgs Dieva vārds nekā maize, lai tu varētu ar to piepildīties un baroties katru dienu. Vai es pabaroju savu dvēseli katru dienu ar Dieva vārdu? Vai tava dvēsele ir izbadējusies un staigā tieva kā modele, kad nav neviena taukumiņa?

Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi! (Jesajas grāmata 40:8)

Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi. (1. Jāņa vēstule 2:17)

Visas lietas, kas mums pasaulē ir, tās iznīks, pazudīs, bet, kas dara Dieva gribu, prātu, kas uzņem Dieva vārdu, tas dzīvos mūžīgi. Izvēlies to, kas ir mūžīgs, kas nesabojāsies, kas nesamaitāsies, ko nemetīs ārā, ko tev neviens neatņems.

Kam mēs pievēršam lielāku uzmanību – laicīgajām ziņām vai nemainīgajam Dieva vārdam? Kad man ir jāpiepilda mans prāts ar patiesību? Visu laiku. Tev katru dienu ir vajadzīgs Dieva vārds.

Cik Tava bauslība man ir mīļa. To es pārdomāju ik dienas. (Psalms 119:97)

Angļu valodā teikts: “Kungs, es mīlu Tavu vārdu, es domāju par to visas dienas garumā.” Tu varbūt nesēdēsi cauru dienu pie Bībeles, tu esi lasījis un atceries, tev kāda dziesma ienāk prātā, tu esi visu laiku savienots ar Dievu visas dienas garumā. Tas tevi stiprina, ceļ, visās situācijas sarežģītās tas palīdz pieņemt pareizus lēmumus un rīkoties.

Ar mazu gaismiņu es nāku, pēc palīga saukdams; es paļaujos uz Tavu vārdu. (Psalms 119:147)

Angļu valodā šis pants ir šādi: “Es ceļos agri, lai skaļi sauktu pēc palīdzības un liktu savu cerību uz Tavu vārdu.” No kā nāk cerība? Tā nāk no Dieva vārda. Tev nevajag cerību, tev nevajag risinājumu, tev nevajag palīdzību? Un Dieva vārds ir vienīgais, kur ir septiņi tūkstoši apsolījumu katram. Tev nepietiek gadā dienu, lai izlasītu visus apsolījumus. Un to, ko Dievs tev ir sagatavojis, tas ir nesalīdzināmi vairāk, ko Dievs grib dod, par to, kādus pasaule atkritumus piedāvā.

Otrā praktiskā izvēle, ko tu vari darīt – katru dienu tev ir jāizvēlas atbrīvot prātu no destruktīvajām domām, sliktajām domām, tām, kas tevi nospiež un nomāc.

Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet gara cilvēki pēc gara lietām. (Romiešiem vēstule 8:5)

Tulkojumā no angļu valodas skan šādi: “Tie, kurus pārvalda viņu grēcīgā daba, domā par grēcīgām lietām, bet tie, kurus vada Svētais Gars, domā par lietām, kas Dievam patīk.” Tavam prātam jātiek atbrīvotam no visām liekajām lietām, nepareizām domām. Tev ir jācīnās, lai tavs prāts būtu brīvs.

Kas ir trīs ienaidnieki, pret ko ir jācīnās?

1. Tava vecā daba. Tā jau vēl ir pie tevis.

Bet savos locekļos es manu citu likumu, kas karo ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos. (Romiešiem vēstule 7:23)

Bet no angļu valodas tulkojot ir tā: “Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai, bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mani un padara mani par grēka bauslības gūstekni.” Tā ir, kad tu dari lietas, kuras nevajag darīt, bet tomēr dari. Tava vecā daba pretojas un saka, lai dari šitā. Tas ir ienaidnieks, pret ko ir jācīnās prātā.

2. Sātans nemitīgi piespēlē negatīvas domas jau no brīža, kad uzmosties. Arī ar to tev ir jātiek galā.

3. Pasaules vērtību sistēma. Tas, ko mums pasaule uzspiež. Tagad jau skolā un bērnudārzā uzspiež dažādas lietas, vēlas izmainīt mūsu domāšanu no mazām dienām. Tās lietas, kas ir pasaulē, tevi neiedrošina, tās nedara tevi stiprāku, bet Dieva vārds tevi spēcina.

Mēs dzīvojam gan pasaulē, bet necīnāmies pasaulīgi. Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai. Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi. (2. Korintiešiem vēstule 10:3-5)

Tulkojot no angļu valodas: “Lai gan mēs dzīvojam pasaulē, mēs nekarojam kā pasaule. Ieroči, ar kuriem mēs cīnāmies, nav pasaules ieroči. Mūsu ieročiem ir dievišķīgs spēks nojaukt cietokšņus.” Kas ir šie cietokšņi? Tie ir cietokšņi mūsu prātā, meli, kuriem mēs ticam par sevi, par citiem, par Dievu, bailes no nezināmā.

3. Fokusē savu prātu uz to, kas ir vissvarīgākais. Daudzas lietas, uz ko tu fokusējies, nav ne svarīgas, ne pareizas.

Trīs lietas, kas tev jādara.

1. Domā par Jēzu.

Turi prātā Jēzu Kristu, kas uzmodināts no miroņiem, no Dāvida cilts – pēc mana evaņģēlija. (2. Timotejam vēstule 2:8)

2. Domā par pārējiem.

Neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. (Filipiešiem vēstule 2:4)

Daudz kas mūsu dzīvēs izmainītos, ja patiešām sāktu rūpēties cits par citu. Jo, kad rūpējamies par citiem, citi rūpējās par mums. Tā ir tā sinerģija, kad mēs kopā viens otru ceļam, palīdzam un stiprinām.

Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem. (Ebrejiem vēstule 10:24)

3. Domā par mūžību.

Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. (Kolosiešiem vēstule 3:2)

Ja tu esi cilvēks, kas ir fokusējies uz debesīm, kurš zina, ka debesis ir, ka mūžība ir un arī ka elle ir, protams. Un, ja tu esi fokusējies uz to, ka esi ar Dievu, ka tu iesi uz debesīm, tad tu esi tāds cilvēks, kas virs zemes var izdarīt visvairāk – tu neesi viens pats, ar tevi ir Visvarenais Dievs. Un tu kopā ar Dievu vari izdarīt daudz vairāk lietu nekā tie cilvēki, kas ir centrēti uz zemes lietām. Tu zini ko vairāk, tev ir zināmi debess noslēpumi, Dieva noslēpumi un pats Dievs ir kopā ar tevi.

Tas ir aicinājums mūsu draudzei, ka mēs vienmēr skatāmies tālāk par savu degunu, ka mēs skatāmies virzienā uz mūžību, ka cilvēkam par visu vairāk vajag Dievu, un draudze ir tā vieta, kur var sastapties ar Dievu, draudze ir tā vieta, kur mainās dzīves. Āmen! Tādēļ būsim tie, kas fokusējas uz Dievu, uz pozitīvām lietām, zinādami, ka Dievs izved cauri visām kolīzijām, visām bēdām un problēmām. Paliec paļāvībā uz Dievu, un turi domas fokusā uz Dievu!

Indras Kalniņas sprediķi “Izmaiņas sākas ar izvēli” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija