Gatim dzīvē gājis kā pa kalniem. Sākumā viņam bija skaista bērnība,
taču tad izšķīrās viņa vecāki un viņš kopā ar draugiem sāka lietot alkoholu un smēķēt. Pēc skolas pabeigšanas Gatis iegrima vientulībā un dzīvei neredzēja nekādu jēgu, līdz brīdim kad kāds viņam pastāstīja, ka Dievs var izmainīt visu viņa dzīvi.

Gati, pastāsti kāda bija tava dzīve līdz tu iepazini Dievu?

Esmu audzis Lejasciemā, bija skaista bērnība, vecāki par mani gādāja, man bija pietiekoši daudz mantu, draugi un viss, kas normālam bērnam vajadzīgs. Tā es nodzīvoju līdz desmit gadu vecumam līdz mani vecāki izšķīrās. Mēs ar mammu un brāli pārvācāmies uz citu vietu. Pēc šī notikuma mana dzīve sāka mainīties uz slikto pusi.

Kas mainījās tavā dzīvē?

Meklējot kādu prieku dzīvei sāku draudzēties ar jauniem draugiem. Viņu ietekmē gāju visādos neceļos.   Četrpadsmit gadu vecumā pirmo reizi piedzēros. Gadu vēlāk sāku arī smēķēt. To visu darīju, jo negribēju būt sliktāks par apkārtējiem puišiem, likās, ka tas ir “kruta”. Pa brīvdienām dzīvoju pie tēva un jaunie audžubrāļi arī aicināja uz visādām sliktām lietām – citu mantu bojāšanu un vandālismu. Tēvu neklausīju, naktīs nenācu mājās.

Vai vēlāk alkohols nesāka traucēt tev darbā, mācībās un citās lietās?

Es jau biju sācis dzert arvien biežāk – man mēra nebija nekāda, dzēru pat skolas kopmītnēs un pēc vairākiem brīdinājumiem tiku izmests no turienes laukā.

Pēc skolas iestājos darbā par elektriķi, jo biju ieguvis elektriķa profesiju. Domāju, ka nu dzīve sāksies un viss būs labi. Pārvācos uz Salaspili, lai varētu strādāt Rīgā, jo sapratu, ka laukos viena nodzeršanās vien būs. Pārtraucu regulāro iedzeršanu un tagad dzēru tikai svētkos un šad tad pa brīvdienām. Uzstādīju sev mērķus, gribēju atrast otru pusīti, draugus un dzīvot labu, veiksmīgu dzīvi.

Vai tev tas izdevās?

Nē, man tas neizdevās, es pamazām iegrimu vientulībā. Nepratu iepazīties ar meitenēm, nesanāca atrast arī jaunus draugus, es vienkārši nepratu komunicēt bez alkohola. Manu dzīvi pamazām pārņēma bezjēdzība. Savu brīvo laiku pavadīju spēlējot datorspēles, skatoties filmas un sērfojot internetā. Es ļoti gribēju būt ar cilvēkiem, bet man pat nebija, ar ko iziet ārā, lai parunātos. Gāju viens pats uz kino un citām izklaides vietām un izjutu iekšēju tukšumu un dzīves bezjēdzību. Tā es nodzīvoju kādus piecus gadus. Sanāk, ka es it kā bēgu no nodzeršanās un uzskrēju vientulībai. Domāju, ka draugi ir tikai tiem, kas kompānijās lieto alkoholu kopā.

Vai tu jau biji samierinājies ar šādu dzīvi?

Vienu brīdi uznāca vienaldzība par to visu, kā dzīvoju, bet iekšēji šā vai tā palika vēlme pēc labas dzīves un draugiem.

Kā tu nonāci draudzē “Kristus Pasaulei”?

Bija tā, ka pirms Ziemassvētkiem gāju pirkt dāvanas radiniekiem. Ejot uz vilcienu Rīgas centrā satiku cilvēkus, kuri man stāstīja, kā Dievs ir mainījis viņu un citu cilvēku dzīves. Man pastāstīja arī par draudzes pasākumiem un mājas grupiņām. Dažas dienas vēlāk cilvēks, kurš mani uzrunāja uz ielas, atsūtīja man apsveikumu Ziemassvētkos. Tas man bija diezgan liels šoks, jo kāds, kurš mani vienu reizi dzīvē redzējis, atceras par mani. Tas man bija tāds „wow”, jo mani draugi pat dzimšanas dienā nesveic. Pēc Jaunā gada svinībām man piezvanīja atkal šis cilvēks un uzaicināja uz mājas grupiņu. Likās interesants piedāvājums, jo jauni cilvēki, kaut kas nezināms, nodomāju „kāpēc gan ne”.

Kādi bija tavi iespaidi par šo mājas grupiņu?

Biju pārsteigts, ka daudz gados jauni cilvēki tic Dievam. Bija interesanta diskusija, ilgi domāju, kā jauni cilvēki iet pie Dieva, lūdz, lasa Bībeli. Redzēju, ka cilvēki šeit ir sirsnīgi, atvērti, laipni, uzņem ar atplestām rokām. Vienmēr biju vientuļš, ilgojos pēc draudzības un pēkšņi mani visur sāka aicināt, gājām kopā uz visādām atpūtas vietām. Es kļuvu priecīgs, gaidīju grupiņas ar nepacietību. Iepatikās mācītājs, visu sapratu, ko viņš sludina dievkalpojumos un tas mani uzrunāja. Biju pat palīgā uz evaņģelizācijas pasākumu.

Kāda ir tava dzīve tagad?

Draudzi apmeklēju vairākus mēnešus. Man ir daudz jaunu draugu, Dievs man ir iedevis to, pēc kā es visvairāk dzīvē ilgojos. Mana dzīve vairs nav bezjēdzīga un neizjūtu nekādu tukšuma sajūtu, jo laiks ir piepildīts ar labām lietām.  Esmu kļuvis atvērtāks, spēju bez alkohola komunicēt un iepazīties ar cilvēkiem. Kompleksi un mazvērtība ir prom.  Esmu sācis regulāri lasīt Bībeli un lūgt, apmeklēju Bībeles skolu un caur šo visu man izdodas sevi pilnveidot kā personību. Es kļūstu par labāku cilvēku, esmu izpalīdzīgāks, iecietīgāks. Agrāk biju neiecietīgs pret cilvēkiem, bieži izturējos ar dusmām un nicinājumu, bet tagad tāds vairs neesmu. Dievs man dod iedvesmu uz lielām lietām un mērķiem, man ir liela motivācija kaut ko dzīvē mainīt. Gribēju kļūt par labāku cilvēku un Dievs mani padara par tādu! Jūtos tā kā atmodies no ilga, gara miega. Pat cilvēki no malas pamana, ka man strauji mainās dzīve. Tā ir liela svētība, ka esmu nonācis šajā draudzē. Vēlos palīdzēt citiem cilvēkiem, lai viņi nonāktu pie Jēzus, lai viņiem nebūtu jānoiet tas ceļš, kas man. Pēdējie mēneši ir bijuši tik skaisti, man nekas negatīvs nav noticis, šajā draudzē ir Dieva gaisma. Vienu brīdi pieķēru sevi pie domas, ka vairs nepazīstu to cilvēku, kāds biju agrāk. Arī Bībelē tas ir teikts – Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns (2. Kor. 5:17).

Gata Meļļa liecību pierakstīja Edgars Paeglis