Visam ir pamats, visam, ko mēs redzam, visam tam, kā cilvēki rīkojas, tam ir kaut kāds pamats, kurš pirms tam ir ielikts, visam ir cēlonis. Arī politikā, tas, kas notiek pasaulē, starpvalstu attiecībās – tam visam ir pamats, kāpēc tas tā ir noticis. Kad notiek kaut kas labs, tam ir pamats, kad notiek kas slikts, arī tam ir pamats. Dāvids 56. psalmā saka kādu savu pārliecību, kas ir Dāvida ticības pamatā, un saka viņš to laikā, kad filistieši viņu apcietināja Gātā, brīdī, ka Dāvidam ir problēma.

Bet reiz atkāpsies mani ienaidnieki tai dienā, kad es piesaukšu Dievu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani. (Psalms 56:10)

To es zinu, ka Dievs ir ar mani. Dāvida panākumi, sasniegumi, ko viņš paveica, ceļot Dieva valstību šeit, virs zemes, un konkrēti sagatavoja tempļa celtniecību, faktiski sakārtoja Izraēla tautu, valsti, un viņa mantinieks Salamans šo valsti noveda pašā augstākajā punktā visā Izraēlas tautas pastāvēšanas vēsturē. To es zinu, ka Dievs ir ar mani. Tad, kad man ir kaut kādas grūtības, un grūtības mums ir vienmēr, ikdienā, mazākas, lielākas, mani nepamet sajūta, un es tagad tiešām runāju par sajūtu, un tu jau zini, ka es uz sajūtām lielas cerības nelieku, un arī neiesaku nevienam paļauties uz sajūtām, tas ir pareizi. Bet, ja runa ir par ticību, tad ticība nav tikai kailas zināšanas, tā ir iekšēja pārliecība, kas ir saistīta arī ar izjūtu, un tā nav emocionāla izjūta, ka vienkārši Dievs tevi aizskar, tas ir kaut kas dziļāks, tas ir kaut kas vairāk, bet tā ir garīga izjūta ar stipru pārliecību. Bībele saka, ka ticība ir stipra paļaušanās par to, kas cerams, stipra pārliecība par neredzamām lietām.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem vēstule 11:1)

Neredzams un netverams, bet tas mājo tevī un tu to zini, un tu to pat izjūti, ka Dievs ir ar tevi. Es domāju, ka katram jaunpiedzimušam kristietim šādai izjūtai būtu jābūt. Es nesaku, ka ik brīdi, nepārtraukti, tu to vien jūti, ka Dievs ir ar tevi, bet attiecīgos brīžos tu vienkārši zini, ka viss ir kārtībā, lai arī cik smagi neietu, lai kādi būtu šķēršļi, lai kādas būtu neizdošanās, lai kā cilvēki tevi būtu pievīluši, lai kā arī tu pats varbūt es kļūdījies, bet tu zini, ka Dievs ir ar tevi. Tā ir drošības sajūta, Viņš ir ar tevi, viss ir zem Viņa kontroles, tu zini, ka viss beigsies labi, tu zini, ka tu iziesi cauri tam, kam tu ej šodien cauri, mēs katrs ejam cauri kaut kādiem dzīves posmiem, labākiem, sliktākiem, grūtākiem, vieglākiem, kas var būt saistīts ar savu personīgo dzīvi, varbūt saistīts ar karjeru, varbūt saistīts ar kalpošanu draudzē, vai ar ģimenes lietām, daudz dažādas sfēras, un tu ej cauri šīm lietām, kas ir grūtākas, vieglākas. Tu no rīta paliec viens ar sevi, atver Bībeli, pārdomā Dieva Vārdu un tu iekšēji zini, ka viss beigsies labi. Un visas tās grūtības, viss tas, ko es šobrīd piedzīvoju, no tā varēšu paņemt tikai to labāko, zivi apēst, asakas izspļaut, es varēšu kaut ko mācīties un šīs grūtības, arī kādas negatīvas emocijas, kuras piedzīvoju, varēšu izmantot, lai spertu tālāk turpmāk labākus un precīzākus soļus tuvāk tiem mērķiem, kam esam šeit, virs zemes, ko Dievs ir paredzējis, lai mēs sasniegtu. Viss būs labi. Dāvidu Gātā apcietināja filistieši, viņam bija tik daudz grūtību, viņam bija tik daudz problēmu, Sauls viņu vajāja tikai par to vien, ka Saulam nebija svaidījuma, bet Dāvidam bija. Sauls jau nezināja, ka Dievs ir ar viņu, viņam nebija šīs izjūtas, un viņš vajāja šo svaidīto, kuram bija šī izjūta. Un kāpēc Sauls nezināja? Tas pierāda, ka tajā brīdī, kad viņš nepaklausīja Samuēla pavēlēm, faktiski Dieva instrukcijām, kuras pirmajam Izraēla ķēniņam Saulam Dievs caur Samuēlu bija devis, kur absolūti viss bija jāpakļauj iznīcības lāstam, viņš saglabāja dzīvus kustoņus un tā tālāk, un aizbildinājās ar to, ka viņi sev pataupījuši ir upurim Dievam. Un Samuēls teica: “Ko tad es šeit dzirdu, kas te blēj un kas šie ir? Tu neesi paklausījis un tāpēc arī Dievs ir izredzējis kaut ko labāku par tevi.” Sauls tik ļoti vēlējās, lai Samuēls kopā ar viņu iznāk tautas priekšā un pagodinātu Saulu. Sauls stipri pieķērās Samuēla svārkiem, tik stipri, ka noplēsa, un Samuēls pravietoja: “Tieši tāpat no tevis tiks noplēsts Izraēla valsts vara”. Mēs zinām, ka Sauls izbeidza savu dzīvi kaujas laukā, bet pašnāvībā, kopā ar savu dēlu, un varu pārmantoja Dāvids. Saulam vajadzēja, lai pravietis stāv viņam blakus un, lai tauta redz, ka šis pravietis ir viņam blakus, lai viņam blakus ir cilvēks, kurš izjūt Dievu, jo viņš pats Viņu neizjuta, lai viņam blakus ir cilvēks, kurš zina, ka Dievs ir ar viņu, jo viņam nebija šīs pārliecības. Es nekur neredzu, ka Dāvids būtu bijis mazvērtīgs, un es zinu tam iemeslu. Es domāju, ka pamatiemesls tam, ka Dāvids neizjuta īpašu mazvērtību bija tas, ka viņš zināja, ka ar viņu ir Dievs. Ne tikai zināja, bet tas bija dziļi viņa sirdī, tas bija ierakstīts viņa sirdī. Un tas parādās šajā psalmā, tie ir Dāvida vārdi: “To es zinu, ka Dievs ir ar mani!”

Mani ienaidnieki nemitīgi mani vajā, jo daudz ir to, kas saceļas pret mani savā lepnībā. Izbaiļu brīžos es paļaujos uz Tevi! (Psalms 56:3-4)

Izbaiļu brīžos ir izbailes, viņam ir emocijas. Es paļaujos uz Tevi – kā tad viņš paļaujas? Tā viņš arī paļaujas, viņš zina, ka Dievs ir ar viņu un viss būs labi, un viņš dodas tālāk.

Uz Dievu, kura vārdu es slavēju, uz Dievu es paļaujos un nebīstos nenieka, jo ko gan cilvēki man var darīt? (Psalms 56:5)

Kaut arī emocionāli viņš ir izbijies, bet viņš saka sev: “Es nebīstos, Dievs ir ar mani, ko gan cilvēki man var darīt, jo es zinu, ka Dievs ir ar mani.”

Ik dienas viņi sagroza manus vārdus un pieķeras tiem, visi viņu nodomi pret mani ir uz ļaunu. (Psalms 56:6)

Mēs ļoti labi zinām, kā masu mediji strādā, izdomā dažādas nelietības un melus, un izplata par tiem cilvēkiem, kuri zina, ka Dievs ir ar viņiem, par cilvēkiem, kuri dara labas un pareizas lietas, par cilvēkiem, kuri traucē viņiem realizēt savus netīros plānus, viņi izplata melus, un arī Dāvids to visu ir pieredzējis.

Viņi sapulcējas, uzglūn man, vēro manus soļus kā tādi, kas tīko pēc manas dzīvības. Vai tie ar tādu netaisnību lai paliktu sveikā? Atmaksā viņiem ar ļaunu! Triec zemē, ak, Dievs, dusmās neliešus! Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi saskaitījis! Manas asaras savācis Savā traukā! Jā, patiesi, vai tās nav atzīmētas Tavā grāmatā? (Psalms 56:7-9)

Dāvids ir pārliecināts, ka tas, ko viņš ir žēlojies Dievam, tas, ko viņš ir lūdzis Dievam, ka viņa žēlabas un lūgšanas ir sakrājušās. Asaru sakrāšana nozīmē, ka ir pietiekoši daudz ciests, tagad ir jāsākas kaut kam labam. Dievs redz, cik daudz ir sakrātas asaras. Dāvids saka, ka viņa asaras ir atzīmētas Viņa grāmatā, saskaitītas. Lai kādas nebūtu problēmas un asaras, lai cik nebūtu lietas, viņš zina: “To es zinu, Dievs ir ar mani.”

Bet reiz atkāpsies mani ienaidnieki tai dienā, kad es piesaukšu Dievu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani. (Psalms 56:10)

Mēs noskaidrojām, ka ir iekšēja izjūta un ticība, ka Dievs ir ar tevi, ka tāds arī ir tas svarīgais faktors, kas arī dara to, ka tu esi svētīts, lai kā tu ciestu, lai kādām grūtībām tu ietu cauri, galu galā, tu to uzvari, pieveic, pilnveidojies un ej tālāk, Dievs tev piešķir uzvaru. Šis ir tas faktors, bet iekšējai izjūtai, šai ticībai ir pamats, tā nerodas pati no sevis. Un mēs pārrunāsim dažas rakstvietas, kā tad veidojās šis pamats, bet nekur tālu jau mēs neaiziesim, kā tikai turpat, kur vienmēr. Kas tad veido šo ticības pamatu, kas tad veido šo iekšējo izjūtu? Un kas vispār ir pamats?

Pamats ir celtnes daļa, kas pārnes slodzi uz grunti. Kāpēc vajag šo virszemes celtnes daļu, kas ir augstāka nekā pamats? Kāpēc ir jāpārnes slodze uz grunti? Nākamais definīcijas punkts: tā ir vieta, vide, parasti zemes virsā, kas kaut ko balsta, neļauj smaguma spēka iedarbībai tam grimt vai krist. Ēkas pamats ir tas, kas neļauj tai krist. Lai uzceltu ēku, vispirms ir jāieliek pamats, un jo lielāku ēku ceļ, jo dziļāk rok pamatu. Un tikai tad, kad ir ielikts pamats, tikai tad ceļ ēku, un diemžēl nevar uzcelt lielāku ēku, kāds ir ielikts pamats. Ir pamats, konkrēti aprēķini, kas var izturēt konkrētās ēkas smagumu, lai tā nesabruktu, lai tā varētu funkcionēt. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, kāds ir ielikts pamats. Šī izjūta, kas ir Dāvidam, ka Dievs ir ar viņu, ir pamats, un es tev pateikšu, kur rodas šī ticības izjūta. Man šī izjūta, šī ticība mani pavada ik uz soļa. Pat tad, kad tu varbūt esi sasirdzis, tev neko negribās, ir dažādi tie cilvēka stāvokļi, viss kaut kas uznāk un notiek, un dažādi apstākļi tevi spiež un vienalga, pat tajos brīžos, kad tu esi absolūti nejūtīgais: “Es zinu, Dievs ir ar mani un viss galu galā būs labi, ideāli.” Un kur šī pārliecība rodas?

Pirmais: kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums. (Galatiešiem vēstule 6:15)

Tajā brīdī, kad tu piedzimi no augšas, kad Svētais Gars iemājoja tevī, tu to izjuti, tu to sāki saprast: “Jā, ar mani ir Dievs.” Bieži cilvēki, kuri tikko ir jaunpiedzimuši, kas to tikko ir piedzīvojuši, viņi pat ar galvu nedomā, tas, protams, nav labi, ar galvu ir jādomā, jo galvu devis ir Dievs. Bet jaunpiedzimis cilvēks, kurš tikko ir piedzīvojis Dieva pieskārienu, reizēm pat nedomā līdzi, viņam visi ceļi ir vaļā, Dievs ir ar viņu, un viņš to tik stipri izjūt, un tas darbojas, bet ir kāds bet, visas izjūtas un visi piedzīvojumi ar laiku bālē, tas izbālē. Jēzus saka:

Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Savs gars ir jābaro, un sava ticība ir jābaro. Padomā, cik daudz Dāvida psalmu ir Bībelē, uzlikti uz papīra, kas norāda uz to, ka Dāvids baroja savu garu. Viņš baroja savu garu ar Dieva vārdu. Kad tu klausies svētrunas, kad klausies sprediķus šajā brīdī, tu pabaro savu garu, tu pabaro savu ticību. Ja tu ikdienā savās grūtībās izjūti, ka Dievs ir ar mani, viss būs labi, tu sper pareizus soļus un viss izdodas, tas ir tikai tāpēc, ka tu svētdienā biji dievkalpojumā, tikai tāpēc, ka nedēļas vidū tu apmeklē mājas grupiņu, tikai tāpēc, ka tu pats arī atvēri Bībeli un pavadīji laiku, pārdomājot Dieva vārdu, lūdzot un slavējot. Tas ir pamats. Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana ir pamatu pamats, kas rada tevī pastāvīgu garu, pastāvīgu ticību un izjūtu. Pamatu pamats, lai šī ēka nesabruktu, lai varētu uzcelt šo ēku.

“Faktu, likumsakarību, atziņu kopums, kas nodrošina kaut kā norisi, attīstību, eksistenci, materiālo un garīgo parādību kopums.” Visam virs zemes ir savs pamats, bet pamatu pamats ir Jēzus Kristus, Viņa nāve un augšāmcelšanās. Vecajā Derībā visi cilvēki dzīvoja ticībā uz Kristu, kurš nāks, visi šodienas cilvēki dzīvo cerībā un ticībā uz Kristu, kurš jau ir atnācis, un tur veidojas arī viņu ticība un pārliecība, ka Dievs ir ar viņiem, un šai ticībai ir jābūt pamatotai Kristus upurī, Jēzū Kristū, Viņš ir mūsu pamats. Viņš ir pamatu pamats, bet ir daudzi dažādi pamati, kāpēc notiek kaut kādas lietas, dažādas norises.

“Tēzaura” skaidrojošajā vārdnīcā vēl ir rakstīts: “Galveno, būtiskāko, nozīmīgāko zināšanu, arī praktisko iemaņu kopums, zināšanu kopums.” Kaut kādu pozitīvu rezultātu tavā profesijā var dot tikai zināšanu kopums, kompetence. Pārliecību par to, ka viss būs labi, tikai kompetence. “Tas, kas nodrošina arī cilvēka attiecību, psihes, rakstura, personības īpašības, attīstību un eksistenci.” Kas nodrošina šo eksistenci? Kas nodrošina tavas psihes, intelekta un arī zemapziņas attīstību? Tavu ticību veido, pirmkārt, Kristus, ka tu zini, ka Dievs ir ar tevi un tālāk, vai tā būtu kalpošana, vai tas būtu bizness, vai elementārs darbs, vai tās būtu ģimenes lietas, tas ir tikai un vienīgi tavu zināšanu kopums, balstīts Bībeles principos. Kristus ir pamatu pamats, bet mūsu dzīvē ir dažādi pamati.

Un es tev uzdošu jautājumu, jo es sapratu, ka diemžēl ar visu to, cik vien draudze pastāv, es šīs lietas esmu skaidrojis un runājis, un tik un tā, kādi nesaprot. Kas sargā mūsu valsti? Vienkāršs jautājums, bet cilvēki nespēj atbildēt, sāk runāt dažādas muļķības, saka, ka Dievs sargā. Bet Dievs ir pamatu pamats, kura principus mēs ievērojam un ceļam citus pamatus, to, ko Dievs mums ir devis šim laikam, cilvēkus, kurus mums Dievs ir devis šim laikam, zināšanas, kuras mēs varam iegūt šim laikam. Mūsu valsti sargā mūsu Nacionālie bruņotie spēki. Kā Dievs runā? Caur cilvēkiem. Kā Dievs ceļ draudzi? Caur cilvēkiem. Kā Dievs dziedina? Kurš tev liek plombes zobos? Kurš tev taisa rentgenu? Kurš tev potē potes? Es nedomāju par tādām potēm, kas ir eksperimentālas, bet patiešām tur, kur tās ir nepieciešamas. Kurš to dara? Medmāsas, ārsts ar zināšanām. Tu zini, ka vispār medmāsu sistēma ir radusies tiešā ceļā no draudzes? Kad kara apstākļos kristiešu māsas, sievietes, gāja palīgā karavīriem hospitāļos, tā tas ir cēlies. Visa šī slimnīcu sistēma un tā tālāk, tas nāk no Dieva caur draudzi. Skaidrs, ka Dievs dziedina arī kā ar dievišķu dziedināšanu, Viņam ir elementāra aprūpes sistēma, kura Latvijā vāji darbojas, bet tā ir, un es ceru, ka būs labāka. Kas ir pamatu pamats Latvijas drošībai? Poligons aizņems 3% no Latvijas teritorijas. Šī teritorija gandrīz 100% pieder Latvijas valstij. Skanstē ir liela baznīca, kas ir izmaksājis miljonus, bet tu zini, kāpēc viņiem no turienes būs jāaiziet? Varbūt būs kāds Dieva brīnums, kas mēdz notikt, bet kāpēc viņiem būs jāiet prom? Tāpēc, ka zeme, uz kuras šī baznīca ir uzcelta, nevis viņu īpašumā, bet īrēta, un blakus cels kaut ko lielāku, kas maksā simts, varbūt tūkstoš reizes vairāk un cilvēku interese, kas ir iesaistīta šajā projektā, ir daudz lielākas nekā tā viena baznīca. Tagad galvenais ir papīri. Tāpat ir arī, kad visas sabiedrības interesēm ir vajadzīgs kāds projekts. Piemēram, “Rail Baltica”. Tu zini, ka mums šeit, draudzes slavēšanā, ir meitene, kuras vecākiem, kad cēla “IKEA”, uzņēmums atpirka māju, kas bija tajā teritorijā, atpirka par daudz lielāku summu, nekā tā māja maksāja. Cilvēks tagad miljonārs. Bet to māju taču “nonesa” un uzcēla “IKEA”. Piemēram, tur tava mašīna tagad stāv, kur tajā vietā bijusi māja. Tā viss ir pakārtots.

Mēs esam NATO dalībvalsts. Tu atceries to laiku, kad 2014. gadā Krievija iebruka Krimā? Cik laiks ir pagājis, gandrīz 10 gadi jau pagājuši. Tu atceries to sajūtu, kad Krievijas armija tika pievilkta blakus Latvijas robežām, mūsu robežām? Tajā laikā, kad Krievija iebruka Krimā, arī pie mūsu robežām savilka spēkus. Krievija demonstrēja savu militāro varu. Tu atceries to sajūtu, kad gan krievi, gan latvieši Latvijā, visi skatījās uz Rietumiem, ne tik ļoti uz Dievu, bet uz Rietumiem, par NATO 5. panta iedarbināšanu. Vai NATO 5. pants, kura sastāvā mēs esam, vai tas tiks iedarbināts vai nē, vai mums sūtīs palīdzību, garantēs palīdzību, vai nē. Vai tu zini, kāds bija NATO plāns tajā laikā? NATO plāns tajā laikā bija atdot Baltijas valstis un pēc tam atkarot. Kā tu domā, kāpēc tāds plāns – atdot un atkarot? Padomā, pakustini smadzenes, kāpēc tik nežēlīgs plāns – atdot Baltijas valstis? Bet tā kā mums ir 5. pants – ja vienai NATO dalībvalstij uzbrūk, tad visas nāk palīgā? Bet kāpēc nenāk palīgā uzreiz? Kāpēc atdod vispirms un pēc tam nāk palīgā? Padomā tagad. Var kāds izdomāt? Kā tu uzņemsi šos sabiedroto spēkus Latvijā, viņi atpeldēs ar laiviņām? Izkraus kaut kur Šķirotavā vai Rīgas stacijā kaut kur savus čemodānus un tankus? Tu zini, ko nozīmē tāda armija, kas nepieciešama, lai apturētu Krievijas agresiju, lai apturētu? Tas ir ļoti nopietns bruņojums, kas Latvijai saviem spēkiem vien nemaz nav iespējams, absolūti nav iespējams. Un tādiem mērķiem veido poligonus, kur Nacionālie bruņotie spēki attīstās un tādus, kas spēj uzņemt arī sabiedrotos, lai nostiprinātu Austrumu robežu, jo agresoru attur tikai spēka pozīcija. Un toreiz, 2014. gadā , kad visi skatījās uz NATO 5. pantu, būs vai nebūs, tur bija visādi samiti un lēmumi, galu galā – būs 5. pants, būs tomēr. Bet kur garantija, drošības sajūtas nav? Atsūtīja 100 karavīrus. Tie 100 karavīri bija simboliski tikai. Bet šobrīd šeit ir jau nopietns bruņojums jau līdz brigādes apmēriem tiks veidots šeit bruņojums. Tātad agresoru attur tikai spēka pozīcija. Tie, kas domā, ka tas nav vajadzīgs, ka poligons ir slikti un tamlīdzīgi, praktiski ir tādi paši cilvēki, kas varētu teikt arī, ka policija ir slikti, mums nevajag policiju. Vardarbība, vardarbība! Kas tad attur no vardarbības? Labi, ka draudzē ir kārtības kalpošana. Mums draudzē kārtība pati no sevis šeit nav.

Kā tad svaidītais Dāvids nonāca pie varas? Kā Izraēls tika pasargāts tajā laikā, kad Dāvids bija pie varas, Salamans. Kādā veidā viņš tika pasargāts? Visa Vecā Derība pilna ir. Tik un tik simti tik un tiks tūkstoši bruņoti vīri, tik un tik, tik un tik dzelzs kara rati un tā tālāk, viss tiek mērīts spēka pozīcijās. “Dievs svētī Latviju” – nozīmē arī, ka Dievs svētī arī mūsu Nacionālos bruņotos spēkus. Starp citu, tieši A. Šlesera laikā Latvija iestājās NATO. 17. jūnijā bija PSRS okupācijas gadadiena Latvijā, 1940. gadā Latvijā iebrauca padomju tanki. K. Ulmanis nolēma nepretoties, kaut arī mums bija spēcīga, spējīga armija. Somijā, lai ko arī dažādi neticīgie iebilst, ka somiem tur bija citi apstākļi un tā tālāk, un tur ziema bija, tas nav svarīgi. Somi cīnījās un paturēja savu neatkarību. Jā, viņi zaudēja teritorijas, Karēliju, un, tomēr paturēja savu neatkarību un savu valsti. Ja runa ir tieši par padomju okupāciju. K. Ulmanis teica: “Palieciet savās vietās, kā es palieku savā.” Es neesmu K. Ulmaņa vietā un nevaru nosodīt viņa lēmumu, kā viņš saprata, tā viņš izdarīja, bet mērķis tam, galvenokārt, bija, lai nelītu asinis, dažādi solījumi no padomju puses un tā tālāk. Bet, kas notika pēc tam, kad mēs atdevām savu valsti? Asinis lija, izveda tūkstošiem cilvēkus uz Sibīriju, simtiem tūkstoši izbrauca bēgļu gaitās. Šeit pat, latvieši, kas mēs esam, un ne tikai latvieši, dažādu tautību cilvēku, lielai daļai radinieki, kuri bēga no padomju režīma, ir izkaisīti pa visu pasauli, citi iebēga mežos un tur atdeva savas dzīvības, citi aizgāja leģionā un tā tālāk, brālis pret brāli, dēls pret tēvu, asinis lija. Tā vienkārši uz ielas apstājās mašīna un tu pazudi. Čekas pagrabos spīdzināja, nogalināja. Tas sekoja šai pozīcijai, neitralitātes pozīcijai. Bet vai tad tas atceļ mūsu pienākumu aizsargāt savu valsti, savas ģimenes, savu draudzi? Atceļ? Ir lietas, kas ir otršķirīgas, bet ir lietas, kas ir fundamentālas, valstiskas. Latvijas armija un sabiedroto uzņemšana šeit, bruņošanās nepieciešamības gadījumā, ir valstisks pasākums. Valsts drošībai nepieciešams. Vai – visa nauda aiziet militārismam un tā tālāk, bet tev ir kaut kādi varianti? Skaidrs, ka mūsu valsts ir nejēdzīga, ka valdība ir nejēdzīga mūsu valstī, tas, kas šeit notiek, ir nejēdzīgi. Slikti! Latvija daudzos, lielā daļā no rādītājiem ir vienā no pēdējām vietām. Bet tā ir mana valsts. Tu esi valsts, mēs esam valsts un citas valsts mums nav. Un mēs netaisāmies bēgt no savas valsts. Mums patīk šeit. Mēs mīlam Latviju, mēs mīlam savu draudzi, mums ir vīzija par Dieva svētītu Latviju, uz kuru cilvēki brauc, ne bēg, par garīgi, sociāli, ekonomiski plaukstošu valsti, mums tā ir. Kas šeit ir precētie cilvēki? Vienmēr tev labs vīrs ir, laba sieva, bērni labi, vienmēr? Tāpat ar valsti, ne vienmēr viss ir labi un skaisti, bet tas ir tavs. Tu esi dzimis Latvijā.

Visam ir pa pamats. Pamatu pamats ir Jēzus Kristus. Iegaumē vēlreiz – pamatu pamats ir Jēzus Kristus. Bet pamats, kas ir balstīts arī Dieva principos citās dzīves vai valsts sfērās, nav pamatu pamats. Es centīšos vēlreiz domu izskaidrot, lai tu saprastu. Jēzus Kristus nav atbilde Latvijas drošībai. Jēzus Kristus kā pamatu pamats nav atbilde Latvijas drošībai. Latvijas drošībai pamatu pamats jeb viens no pamatiem ir Latvijas armija. Un šis princips ir balstīts Dieva vārdā, kas ir pamatu pamats. Bet, ja mēs sakām, ka pamatu pamats ir mūsu drošība, tā nav gluži patiesība. Tāpēc es saku, bieži vien, kad es dzirdu: “Dievs! Dievs deva, Dievs deva.” Visticamāk, šim cilvēkam nekā nav, kas viņam ir dots. Viņš neizprot, kas ir pamatu pamats un kas ir balstīts pamatu pamatā. Dažādi pamati: zināšanu pamats, cilvēku resurss, naudas resurss un tā tālāk.

Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. (Efeziešiem vēstule 2:20)

Tu pamanīji, kā tiek celts Dieva nams, kā tiek celta draudze? Uz apustuļu un praviešu pamata, bet galvenais akmens ir Jēzus Kristus. Pamatakmens ir Kristus, bet ceļ cilvēki, attiecīgi cilvēki amatos un tamlīdzīgi, katrs viens piedaloties draudzes darbā. Lūk, kā tiek celts uz apustuļu pamata.

Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. (Efeziešiem vēstule 2:21-22)

Pats būtiskākais starp visām detaļām, ka Tā Kunga nams ir draudze, kuras pamatā ir Jēzus Kristus, un kuru ceļ cilvēki, kuru ticības pamats ir Kristus. Un Dievs caur draudzi ceļ tevi. Tu cel draudzi, un draudze ceļ tevi. Bībele saka, ka draudze ir patiesības balsts un pamats. Patiesības balsts un pamats. Viss, kas labs, tas nāk no Tā Kunga caur draudzi. Tad padomā, kāda mums ir atbildība, arī politikā, itin visā. Jo neviens bez mums šo līniju nenoturēs. Ja tu gribi tīru vērtību pamatu, tā ir draudze, no kurienes tas nāk. Tas, ka politikā kaut kur kāds par vērtībām iestājas, tas nenozīmē, ka viņam tās ir sirdī. Tas nenozīmē, ka viņam Dievs ir pirmajā vietā. Ja tu gribi tādu “tīrasiņu”, tad tā ir draudze, kuras pamats ir Kristus. Tāpēc mums ir jāceļ draudze, un draudze cels tevi. Un mēs kopā celsim Latviju.

Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: “Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā!” (Jesajas grāmata 28:16)

Jau Vecajā Derībā, Jesajas grāmatā, ir pravietojums. Jau Vecajā Derībā gaidīja šo akmeni – Kristus pamatu. Un Jaunajā Derībā ir skaidri pateikts: uz apustuļu un praviešu pamata, Viņā arī jūs tiekat uzcelti par Dieva mājokli.

Un pēc ķēniņa pavēles tie izlauza lielus akmeņus, vērtīgus akmeņus, lai ar apcirstiem akmeņiem liktu pamatu namam. (1. Ķēniņu grāmata 5:31)

Dieva templim tika likts pamats no vērtīgiem akmeņiem. Tas nozīmē, ka mums ir jāstrādā ar 100% atdevi. Pats vērtīgākais akmens ir Kristus, uz Viņa pārējie akmeņi esam mēs. Pamatam jābūt no vērtīgākajiem un stiprākajiem akmeņiem: Kristus, apustuļi, līderi, vadītāji un katrs viens no mums.

Rakstvieta:

“Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku? Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara, – Es jums rādīšu, kam viņš līdzināms. Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints. Bet, kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes, bez pamata; un, kad ūdeņi tai lauzās virsū, tad ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela.” (Lūkas evaņģēlijs 6:46-49)

Kas dzird un dara. Atslēgas vārdi ir “regulāri dzirdēt un regulāri censties darīt”. Regulāri dzirdēt, lai tev veidojas šī iekšējā pārliecība un drošības sajūta. Un nav normāla drošības sajūta, ja ir tikai pamatu pamats, bet nav attiecīgās sfērās visur pamats ielikts. “Kas dzird un nedara”. Šī nama gāšanās pēc tam ir ļoti liela. Šādas valsts, kas nav parūpējusies par savu drošību, gāšanās pēc tam ir ļoti liela. Var cerēt uz līgumiem un piektajiem pantiem, mēs zinām, ka vēsturiski tas nekad tā īsti līdz galam nav strādājis. Līgumi tiek lauzti, un cilvēki, līderi “uzmet” viens otru. Tikai reāls pretspēks. Ja runa ir par valsts drošību, tad armija. Ja runa ir par tavu kompetenci tavā biznesā vai citās lietās, tev ir tikai tas pamats, kas tev ir. Pamatu pamats Kristus. Visās citās sfērās ir pamati, kas ir balstīti uz Dieva vārda principiem, piemēram, zināšanas. Lūk, poligons, lūk, bāze – struktūra, vieta, finansējums – viss. Dievs pats par sevi nedara, mēs dzirdam un darām, un mēs zinām, ka Dievs ir ar mums, patiešām. Par mūsu draudzi patiešām zinu, ka Dievs ir ar mums.

Jo ar Viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā, tāpēc ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū. (1. Korintiešiem vēstule 1:5-6)

Kāds vārds jums nāktu galvā ar “stipriem pamatiem, kas liktu jūsu vidū” ir? Kas nesen bija mūsu draudzē ļoti bieži? Bībeles skola, kurā tika likti stipri pamati, kristīgā un Bībeles mācība, kuru mēs dzirdam un tad cenšamies pielietot. Bībeles mācība ir pamats visa veida bagātībai, bet bagātībai ir finanšu pamats. Zināšanu, iemaņu pamats konkrētā sfērā, kuru tu pelni finansējumu. Tas ir cits pamats, bet kā tu rīkojies ar naudu, tu balsties uz pamatu pamatu, uz Jēzus Kristus akmeni. Jēzus nesaka, kā pareizi pelnīt naudu. Bieži vien dzirdu, kā cilvēki piemin: “Man Dievs teica aiziet un izdarīt šitā,” es domāju, ka 99,9% cilvēki paši to izdomā. Dievs nav tā iekārtojis.

Viņi uzcēla altāri tā vecajā vietā [..]. (Ezras grāmata 3:3)

Kad izraēlieši atgriezās no Bābeles gūsta, viņi sāka atjaunot templi – vispirms uzcēla altāri. Es atceros, tas bija Aleksejs Ļedjajevs, es braukāju kā evaņģēlists pa Latviju, Ukrainu, Igauniju un es kalpoju Rīgas draudzei, bāzes draudzei “Jaunā paaudze”. Es paprasīju, vai es varu savākt ziedojumu evaņģelizācijas darba atbalstam, šis ziedojums tika savākts un nodots. Toreiz, kad ziedojums tika vākts, Aleksejs runāja: ”Lūk, tā izskatās jaunie latvieši”. Un minēja, ka neesmu apaudzis ar infrastruktūru. Es biju viens ar ģimeni, īsti atbalsta man nebija, bet es to zināju, ka Dievs ir ar mani. No draudzes, kurā es biju, nebija tā, ka pilnībā neatbalstīja, bet nebija sajūsmā. Man bija jāizlaužas ārā no tā visa, lai es varētu darīt to, ko Dievs man ir aicinājis. Vispirms uzcēla altāri, pēc tam ielika pamatus un uzcēla namu. Pamatus liek vienu reizi, bet namu var celt un remontēt vairākas reizes. Vispirms ir upuris. Es iepazīstos ar dažādām valsts sistēmām, un ne tikai valsts, un tur kā motivācija tiek minētas prēmijas, algas, dzīves vietas nodrošināšana – viss ir saistīts ar naudu. Motivācija, kāpēc cilvēks dara, ir nauda, bet upuris vispirms uzcelt altāri, nozīmē, kādreiz bija tāda sistēma, ka nauda seko skolēnam. Vispirms tev ir upuris, un tad tiek piešķirti līdzekļi tam visam, viss ir otrādāk, ka cilvēks ir pašmotivēts. Ir upuris, tad ir ielikts pamats. Es nevarēju piedzimt no augšas, ja es nesaucu uz Dievu. Man bija jāsper šis solis, jo Jēzus šo pirmo soli ir spēris, jo Viņš ir miris par mums pie krusta, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki, jo tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo dēlu, lai neviens nepazustu un iegūtu mūžīgo dzīvi. Viņš Savu soli ir spēris, kad evaņģēlisti vai liecinieki ir liecinājuši, nākamais solis ir jāsper mums. Mums ir jāsāk lūgt un slavēt, tas ir upuris, lai varētu izveidot šo ticības sajūtu, ticības pamats nepārtraukti tevī tiktu uzturēts dzīvs, ir vajadzīgs nepārtraukti dzirdēt. Ja runa ir par savu ticības pamatu tikai – Bībele, lūgšana, kalpošana, draudze. Nav nekas cits. Tas arī veido un atsvaidzina. Vispirms ir upuris, tas, ko mēs paši dodam, tad tiek ielikts pamats, un tad tikai tika uzcelts nams. Kad tika likti Kunga pamati, vecie raudāja. Pagāja 70 gadi Bābeles gūstā, un tie, kas bija redzējuši Kunga godību pirms izvešanas, tie raudāja, kad tika likti Tā Kunga pamati. Nams bija nopostīts. Tas ir Zerubābela templis, atjaunotais templis, jo pirmais tika nopostīts izraēliešu grēku dēļ. Viņi bija atstājuši savus altārus. Savu ticības pamatu, savu Dievu. Līdz ar to viņi zaudēja savu templi un Kungu. Ja tu redzi savā dzīvē daudz dažādu neizskaidrojamu problēmu, tad vajag apdomāt, vai nav jāatgriežas pie pamatu pamata. Varbūt vienkārši jāpadomā, ka nav problēma pamatos, bet gan uz pamatu, kas balstīts uz pamatu pamata. Kādās sfērās, kur kaut kas neveicas vai neiet, varbūt ir laiks kaut ko mācīties, kaut ko labāk saprast, izprast, pamācīties. Bet pats svarīgākais – atgriezties pie pamata.

Viņi uzcēla altāri tā vecajā vietā, jo viņiem bija bailes no apkārtējām tautām, un viņi nesa Tam Kungam uz tā dedzināmos upurus, dedzināmos upurus rītā un vakarā. Un viņi deva akmeņu lauzējiem un namdariem naudu, ēdienu, dzērienu un eļļu sidoniešiem un tiriešiem, lai tie atvestu ciedru kokus no Libanona pa jūru uz Jafu saskaņā ar Persijas ķēniņa Kīra doto atļauju. (Ezras grāmata 3:6-7)

Viņi deva naudu, lai celtu pamatus un pēc tam namu. Ziedošana, nauda izsaka mūsu darbu, kad mēs ieguldāmies Dieva darbā, lūk, pamatu pamats.

Un, kad cēlēji lika Tā Kunga Tempļa pamatus, tad priesteri savos tērpos nostājās ar taurēm un levīti, Asafa dēli, ar cimbālēm, lai slavētu To Kungu, kā noteicis Israēla ķēniņš Dāvids. (Ezras grāmata 3:10)

Kāds upuris šeit tiek minēts? Slavas upuris. Neaizmirsti pateikties Dievam par visu. Draudzē slavētājiem jābūt sagatavotiem slavēšanai, viņi nedrīkst atnākt nodziedāt dziesmas, viņiem ir jābūt slavētājiem. Slavējiet To Kungu ar plaukšķināšanu, ar priecīgām gavilēm, ar mūzikas instrumentiem, ar dejām. Varbūt ir laiks atgriezties pie slavēšanas un pielūgsmes, nevis tikai dziedāšanas? Varbūt tavā lūgšanu kambarī tev ir laiks pielūgt un slavēt Dievu? Vienkāršs atgādinājums turēt to, kas ir, bet varbūt te nav turēšana, bet ir jāatgriežas pie altāra un pamatiem un jāceļ nams. Viņi lika pamatus ar slavu un pielūgsmi.

Un viņi dziedāja, slavēdami un pateikdamies Tam Kungam: “Jo Viņš ir labs, un Viņa mīlestība ir mūžīgi pār Israēlu.” Un visi ļaudis gavilēja lielās gavilēs, slavēdami To Kungu, tādēļ ka Tā Kunga nama pamati bija likti. [..] Tā ka ļaudis nevarēja izšķirt prieka gaviļu balsi no ļaužu raudāšanas, jo ļaudis gavilēja lielās gavilēs, un balsis bija dzirdamas tālumā. (Ezras grāmata 3:11; 13)

Tika ielikts Tā Kunga namam pamats, Tā Kunga nams esam mēs, un mūsu pamats ir Jēzus Kristus, un uz Jēzus Kristus pamata visām nodarbēm un virzieniem ir savi pamati. Mēs nevaram teikt, ka pamatu pamats visu paveiks. Bet visām norisēm virs zemes ir savas sistēmas un veidi, kā to izdarīt, taču tie ir balstīti uz Dieva likumiem.

Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju. (Jesajas grāmata 58:12)

To saku par tevi, par draudzi, par visu Latvijas draudzi: tu uzcelsi vecās posta vietas, tas nozīmē, ka ir iespējams, ka esi atkāpies no pamata, un tas jau kļūst redzams tavā remdenībā. Jāsāk ir ar pamatu pamatu, ar Jēzu Kristu – tu uzcelsi vecās posta vietas. Tu turēsies pie pamata, pie lūgšanām, pie draudzes, pie slavas un pielūgsmes.

Laiku beigās notiks, ka Tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos un pacelsies pāri visiem kalniem un pakalniem un pie tā saplūdīs visas tautas. Un nāks daudzas tautas un sacīs: “Iesim, kāpsim Tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas!” Jo no Ciānas izies pamācība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes. Tad Viņš spriedīs tiesu tautu starpā un tiesās daudzas tautas. Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīnadārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs karot. (Jesajas grāmata 2:2-4)

Tas ir bībelisks apsolījums, ka laiku beigās tā notiks. Nākotnes idille, vīzija, kuru pilnā mērā varēsim piedzīvot debesīs. Tēvreizē mēs lūdzam: “Lai nāk Tava valstība kā debesīs, tā arī virs zemes,” kas ir ideāls un pie kā mums ir jāstrādā. Kad Jēzus piedzima, Viņa piedzimšana bija pateikta ganiem, kas redzēja eņģeļu pulkus un debesu pulku draudzi gavilējam, tie bija ganiņi, kuri pirmie gāja un ieraudzīja Jēzu silē dusošu. Atskanēja balss no debesīm: “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.” Pamatu pamats. Cik svētīgas tā miera nesēja kājas – mēs nesam mieru. Valsts un valstiskums ir viens, bet pamatu pamats ir Kristus, kas ir aicinājis mūs uz mieru. Parējās lietas ir cilvēku izdomātas, ar Dieva dotām smadzenēm, sistēmas, veids, kā pārvaldīt, kad mēs cenšamies ieraudzīt un saprast, vai tas atbilst Dieva gribai vai nē. Jēzus – mūsu stiprais pamats. Dāvids saka: “To esi zinu, ka Dievs ir ar mani!”

Kad tu tici Kristum vispārīgi, esi jaunpiedzimis, tas tev dod zināmu drošības sajūtu. Pēc laika tu sāc saprast, ka Dievs nedara tā, ka esi lūdzis. Kāpēc? Tāpēc, ka, balstoties uz pamatu pamata, tu neesi cita veida pamatus izveidojis, uz kā bāzes Dieva svētības nāktu. Redzi, kad tu zini, kā kaut ko izdarīt un zini, kā to panākt reālajā pasaulē, un esi brīvs no aizspriedumiem, ka Dievs visu izdarīs un ka mēs paši nekur neiesaistāmies, ka tu esi no tā brīvs, un soli pa solim dari kādas lietas un kļūsti kompetents, arī tas dod tev drošības sajūtu, ka Dievs ir ar tevi un tu spēj paveikt un zini, kā to izdarīt. Par piemēru varu minēt politiku. Cik daudz kristiešu atbalsta to, ka kristieši iet politikā? Tie min, ka Jēzus negāja politikā. Viņi nesaprot, viņiem ir pamatu pamats Kristus, viņi gaida, ka Kristus darīs, bet diemžēl mēs to darīsim viņu vietā. Viņiem arī būtu jāpieslēdzas, nekas, mēs arī par viņiem izdarīsim visu. Pamatu pamatam ir cits pamats, kā tad Viņš Savā valstī dara iespējamu, lai draudze varētu pastāvēt. Tā ir politika, nav cita leģitīma veida, Jēzus nemāca mūs būt zelotiem un sacelties, Viņš māca mums to darīt likumīgā veidā. Tas ir vienīgais veids, tāds veids, tāda demokrātija, kā ir mūsu parlamentārajā republikā, citas mums nav. Jēzus – stiprais pamats. Un ir citi pamati, kas ir balstīti uz stipra pamata, un abi ir svarīgi.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Jēzus – mans stiprais pamats” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija