Šodienas svētrunas tēma būs par kādu nepopulāru cilvēku jeb negatīvā gaismā populāru cilvēku – Jūdu. 
Jēzum bija 12 mācekļi, un viens no viņiem kļuva par nodevēju. Par nodevēju viņš nekļuva vienā brīdī, jo tad, kad Jēzus izvēlējās Savus mācekļus, ir rakstīts, ka Viņš bija kalnā, visu nakti pavadīja lūgšanā, Viņš izvēlējās pareizos cilvēkus. Ir dažādas versijas par Jūdas motīviem, kāpēc viņš nodeva Kristu, Dieva Dēlu, viens no tiem ir, ka tā bija Dieva griba, jo kādam taču Jēzus bija jānodod, bet tā nav patiesība, tā nebija Dieva griba. Pats Jēzus teica: „Vai [bēdas] tam, kurš Mani nodos, tādam cilvēkam būtu labāk, ka viņš nebūtu dzimis.” Tā nav Dieva griba, tā var būt atļaujošā Dieva griba, bet ne tā, ko Dievs vēlas. Jēzus labprātīgi varēja aiziet pie krusta arī bez Jūdas nodevības. Jūdam bija savi motīvi, kāpēc viņš tā rīkojās. Mēģināsim noskaidrot šos motīvus. Divi no tiem pavisam noteikti ir rakstīti Bībelē, tie ir pamatmotīvi, pamatiemesli, kāpēc Jūda nostājās uz šāda ceļa. Viens iemesls ir rakstīts, ka viņš bija kasieris, turēja maku, viņš bija zaglis un piesavinājās iemaksas, tātad tā bija mantkārība. Nauda un manta dod komfortu; mantkārība un komforts – tas ir viens. Otrs – kad pēdējā vakarēdienā, kuru Jēzus ar mācekļiem baudīja, mācekļi jautāja Jēzum, kurš būs tas, kas Viņu nodos, Jēzus vairākkārtīgi atkārtoja, ka viens no viņiem ir velns un Viņu nodos. Mācekļi teica, ka ne viņi, arī Jūda tā teica, bet Jēzus atbildēja, ka viņš tā teica. Pēc jautājuma sekoja atbilde, ka tas, kam Jēzus dos eļļā mērcētu kumosu, būs nodevējs. Viņš kumosu deva Jūdam, un, kad viņš šo kumosu ņēma, Bībelē ir teiks, ka viņā iegāja velns, tātad otrs iemesls ir velns. Izrādās, ka pat vakarēdiens ir bīstams. Vakarēdiena laikā cilvēkā var ieiet velns. Tad, kad viņā iegāja velns, viņš aizgāja un pārdeva Jēzu par trīsdesmit sudraba gabaliem. Trīsdesmit sudraba gabali ir trīsdesmit šekeļi, viens šekelis ir četri denāriji, un četri denāriji ir vienas dienas alga. Sanāk, ka Jūda “nopelnīja” četru mēnešu algu, kad nodeva savu Skolotāju, cilvēku, kurš viņu bija izvēlējies. Viņš nodeva ne tikai cilvēku, savu Skolotāju, savu tuvāko, viņš nodeva Dieva Dēlu. Pēc tautības viņš bija ebrejs, bet šeit absolūti nav vietā cilvēkus šķirot pēc tautības, amata, garuma, īsuma, izskata, politiskajiem uzskatiem vai darba pienākumiem. Morālie principi visiem ir vienādi!
To sacījis, Jēzus, garā satriekts, liecināja un sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos!” Mācekļi paskatījās cits uz citu neziņā, par kuru Viņš runā. Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja. Tam Sīmanis Pēteris pamāj un saka viņam: “Vaicā, kurš tas ir, par ko Viņš runā!” Tas, noliecies pie pašas Jēzus krūts, saka Viņam: “Kungs, kurš tas ir?” Jēzus atbild: “Tas ir tas, kam Es, kumosu iemērcis, to došu.” Un, kumosu iemērcis, Viņš to ņem un dod Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam. Un pēc šī kumosa tanī iegāja sātans. Bet Jēzus viņam saka: “Ko tu dari, to dari drīz!” (Jāņa evaņģēlijs 13:21-27)
Nirnbergas tiesa pēc Otrā pasaules kara nolēma, ka nekāda valdības un augstākās varas rīkojumu pildīšana neatbrīvo no personiskas atbildības. Galvenie holokausta vaininieki tika sodīti pakarot. Paklausība valsts likumam tevi neatbrīvo no atbildības Dieva priekšā un galu galā arī cilvēku priekšā. Neatkarīgi no profesijas, politiskajiem uzskatiem vai dzimuma mēs Dieva priekšā esam brāļi un māsas, un Viņa priekšā mēs esam vienādi. Dieva principi uz visiem attiecas vienādi. Jūdam izdevās nodot Jēzu tā ļoti vienkārši. Es lasu Dieva vārdā, ka ikvienam no mums ir ļoti vienkārši iekrist Jūdas grēkā. Jēzus saka: „Vai tam, kas nodod Dieva Dēlu, vai tam stukačam, nodevējam.” Tad, kad viņš gribēja nožēlot grēkus, viņam tas neizdevās, un Jūda beidza savu dzīvi pašnāvībā. Vēl ļaunāk, Apustuļu darbos ir rakstīts, ka viņš nokrita un pārsprāga. Nav īsti skaidrs, kā precīzi tas notika, jo ir teikts, ka viņš pakārās. Ja pastudē dažādas versijas, viena no tām apgalvo, ka viņam pārtrūka aukla un viņš krītot uzšķērda sev vēderu. Lai nu kā tur īsti bija, bet mēs skaidri zinām, ka viņš beidza savu dzīvi briesmīgā nāvē. Viņš vairs normāli nevarēja atgriezties pie Dieva.
Kad Jūda saprata, ka Viņš ir nodots romiešu varām, un uzzināja, ka Jēzum būs nāvessods, viņš centās kaut ko labot. Viņš bija nodevis Jēzu valsts varām, tā bija politiska izrēķināšanās. Tie bija jūdi, kas nevēlējās kaut ko mainīt attiecībā pret Dievu un cilvēkiem, tāpēc viņi vēlējās noņemt no sava ceļa šo politisko pretinieku. Tur nekādām morālēm nebija vietas. Kad Jūda uzzināja, ka Jēzum būs tādas beigas, viņš aizgāja pie augstajiem priesteriem un atdeva atpakaļ saņemto naudu. Viņš teica: „Man nebija taisnība, es nodevu nenoziedzīgas asinis.” Tas nebija šiem cilvēkiem svarīgi. Jūda jau bija sagrēkojis Dieva priekšā un cilvēku priekšā. Bet šiem cilvēkiem tas absolūti nebija svarīgi. Jūda izdarīja to, ko izdarīja, un saņēma savu samaksu. Viņš nožēloja, viņš raudāja, viņš atdeva atpakaļ naudu, savus noziedzīgi iegūtos līdzekļus, bet tas viņam nepalīdzēja. Viņam bija tāds morāls spiediens, ka viņš beidza savu dzīvi pašnāvībā. Tas mums liek domāt, ka Jūdas grēks ir smags grēks, viens no smagākajiem. Vienas no smagākajām sekām ir pašnāvība. Starp citu, arī Pilāts savu dzīvi esot beidzis pašnāvībā.
Jūdas grēks mums būtu jāizprot šodienas kontekstā. Šis sprediķis nebija plānots uz šodienu, es vēlējos runāt par citu tēmu, bet vakar lūgšanu laikā Dievs mani uzrunāja, ka vajag tieši šo tēmu, par šo cilvēku, ne par Pāvilu, Mozu, Dāvidu, bet par Jūdu. Kas viņš bija par cilvēku? Kāpēc Jūda izdarīja to, ko izdarīja? Vai mēs no tā varam kaut ko mācīties, lai paši nepieļautu šādas kļūdas? Atmosfēra, kāda šobrīd ir Latvijā un pasaulē, ir pretīga. Vakar kādā grupiņā ārpus Rīgas bija ieplānota mājas grupas sapulce. Par laiku un vietu uzzināja policija, jo bija kāds jūda, kas viņiem to pateica. Zināt var tikai tas, kas ir iekšā vai kas ir tuvu. Piemēram, kāda grupiņas cilvēka radinieks, varbūt kaimiņš. Ieradās policija, izstaigāja māju un nevienu neatrada. Zini, kāpēc neatrada? Jo grupiņa notika online internetā. Adrese bija ne tā, ko viņi bija norādījuši, bet Messenger Rooms. Policisti vēl piedraudēja, ka būs sods 2000 eiro, bet tur nebija cilvēku, jo nodevējs bija palaidis garām faktu, ka grupiņa nenotiek klātienē. Kāpēc tur bija policija? Jo kāds nodeva. Ir tāds vārds – denunciācija. Es izlasīju šo vārdu grāmatā par holokaustu Eiropā un Latvijā „Stāstiet par to saviem bērniem…” Grāmatas autors, zviedru vēsturnieks, apgalvo, ka holokausts nebūtu iespējams bez denunciācijas. Gestapo un represīvie varas orgāni nespētu funkcionēt un izpildīt savu uzdevumu, ko nacistu ideologi viņiem lika, ja nebūtu nodevēji, kolaboracionisti, tā saucamie stukači. Stukači ir ļoti svarīgi. Šobrīd ir ļoti viegli stučīt, tev pat vairs nevajag zvanīt, var ieiet interneta vietnē un nosūtīt ziņu, piemēram, ka autobusā brauc “terorists” bez maskas. Mēs dzīvojam tādā laikā.
Mums nemaz nevajag oficiālos medijus, mēs paši redzam un dzirdam, kas notiek apkārt. Kāds cilvēks nesen brauca uz pilsētu ārpus Rīgas un pa ceļam nolaida masku zem deguna. Autobuss iebrauca galapunktā, un tur viņus gaidīja policija piecu cilvēku sastāvā. Nebija nekādu paziņojumu, vienkārši gaidīja policija. Saprazdams, ka tur ir policija, viņš masku uzlika atpakaļ, bet kāds cits kāpjot ārā noņēma masku, un viņu arestēja. Pat uz baneriem, lielajām reklāmām šodien reklamē stučīšanu. Tas Latvijā tiek kultivēts gadiem ilgi. Bērniem māca skolā un caur reklāmām, ka jāstučī vecāki, – tas nekas, ka pēc tam izņems no ģimenes, to jau bērni nesaprot. Vecāki liek mazgāt traukus – jāstučī, papurināja aiz auss – jāstučī, un vēl skolā psihologs mēģinās izvilkt visu informāciju, vai mājās nav pateikts kāds skarbāks vārds.
Kas ir stučīšana? Ja tu kaimiņos redzi, ka viens griež galvu nost otram, tad zvani uz policiju, tā nav stučīšana, tas ir tavs morālais pienākums. Ja tu redzi, ka kāds piedzēries guļ sniegā, tad sauc attiecīgus dienestus, lai šo cilvēku paņem, jo cilvēks, kas nevar paiet, var nosalt, un tā nebūs stučīšana. Kad tu redzi, ka draudzē kāds cilvēks neadekvāti uzvedās, nāc un saki mācītājam. Ziņošana un stučīšana parasti notiek tādā vidē, kad tiek pārkāptas cilvēktiesības, represīvā, totalitārā valstī, kurā cilvēki ir ideoloģijas nozombēti, un aiz nepatikas, lai ieriebtu vai atriebtos viņi izmanto dažādas varas struktūras, lai nodotu citus. Visur visus skaita, ne tu mašīnā vari pabraukt, ne mājās vari būt, ne pie tevis bērns var atbraukt, tikai stučī, stučī un stučī… Draugi, mēs dzīvojam tādā briesmīgā atmosfērā. Es domāju, ka šodienas Latvija ir pārspējusi Staļina laikus. Mēs esam pārspējuši to laiku, kad bija barikādes. Augusta puča mērķis bija PSRS paliekām ieviest komandantstundu, kara stāvokli un visus sadzīt mājās. Tas tagad notiek jau mēnešiem. Man nesen kāds cilvēks stāstīja, ka bija jau pulkstens desmit vakarā, sākās komandantstunda, un viena paveca tantiņa maskā centās tikt uz mājām, bet aiz viņas brauca policijas mašīna ar sirēnām. Totalitāra sistēma nespēj darboties bez denunciācijām jeb bez stukačiem, bez nodevējiem, tas vienkārši nav iespējams, ja tautā nav atbalstītāju. Staļina laikā nebūtu bijis iespējams sastādīt izsūtāmo sarakstus, ja to nedarītu vietējie iedzīvotāji. Tāpat arī ebrejus tādā apjomā nebūtu iespējams nogalināt bez vietējo atbalsta, bez stučītājiem, bez atbalstītājiem. To atzīst arī vēsturnieki, ka tas nav iespējams. Neviena vara nevar atnākt Latvijā un to kontrolēt bez vietējo atbalsta. Tāpat arī ar Jēzu, – bez nodevēja Viņu nevarētu atrast. Vispār Jēzus gāja pie krusta labprātīgi, Viņam nebija vajadzīgs nodevējs, tomēr esošā sistēma prasīja to meklēt. Jūda to izdarīja brīvprātīgi.
Ja tu esi šoferis, līdz ar pirmo sniegu ar ledu es iesaku atrast kādu laukumu, kur tu vari paslidināties jeb izmēģināt mašīnu, kā tā slīd, kā turās uz ledus. Tas ir obligāti, jo to tev nekur neiemācīs, un attiecīgās situācijās, kad tu tiešām uz ceļa slīdēsi un tev nebūs nekādu iemaņu, tu noteikti kaut kur ieskriesi, jo nepratīsi mašīnu savākt. Tev apmēram vajag just, būt kādām iestrādnēm, ko darīt, kad mašīna slīd. Šodien es līkumā ieskrēju nedaudz ātrāk, izslīdēju, un mašīnas spogulis no ceļa zīmes bija tikai pa nelielu gabalu. Cik viegli ir nedaudz pārkāpt robežu, kad tu zini, ka tas var beigties ne tā, kā tu gribētu. Tikai nedaudz, un tu esi avārijā. Par Jūdu ir precīzi tas pats. Kad es lasu par viņu, ir tāda sajūta, ka Jūda ir izbrīnīts, ka Jēzus ir arestēts, ka Viņu tiesā, ka Viņš tiešām ir nodots varām. „Ņemiet atpakaļ naudu, Viņš nav vainīgs!” Bet bija jau par vēlu, jo atpakaļceļa Jūdam vairs nebija. Tieši tāpat ir arī ar mums. Robeža, kad tu ieej bīstamā teritorijā, nav tāda noteikta, tāda stabila, tu nevari droši zināt, ka tu nekad neiekritīsi, ka tas ar tevi nekad nevar notikt. Draugi, ar jebkuru jebkas var notikt. Arī telefons dievkalpojuma laikā var iezvanīties jebkuram. Es dažreiz saku: “Dodiet šurp to telefonu zem manas kājas,” bet arī man ir gadījies, ka iezvanās telefons. Ir lietas, kuras tu vari, un ir lietas, kuras nevari. Ir pamatlietas, piemēram, draudzes apmeklēšana, ko jebkurš var izdarīt. Jebkurš var arī paņemt Bībeli un studēt, jebkurš var lūgt Dievu un uzņemties kalpošanu, un jebkurš var pastāstīt citiem par Kristu. Ne visi var pārkāpt sev pāri un izdarīt kādas konkrētas lietas, kas attiecas uz svētu dzīvi vai uz savu raksturu, ne katram tas izdodas. Piemēram, Pēteris Kristu nodeva tāpat kā Jūda, tikai Pēteris atgriezās, viņam bija iespēja. Viņš ne tika nožēloja nodevību, bet Jēzus viņu iecēla pat par Savas grupas vadītāju. Pēteris kļuva par draudzes galvu, kaut arī nodeva Kristu. Vakarēdiena laikā, kad Jēzus teica, ka viens no mācekļiem Viņu nodos un Viņš mirs pie krusta, Pēteris zvērēja: “Es nekad mūžā Tevi nenodošu, es iešu ar Tevi cietumā un nāvē.” Jēzus zināja, ka sekos nodevība.
Jēzus sacīja tam: “Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” (Mateja evaņģēlijs 26:34)
Pārējie arī dievojās un zvērēja uzticību, bet pienāca brīdis, kad Jēzus tika nodots un Pēteri atpazina augstā priestera pagalmā, un viņš izlikās: “Es nepazīstu šo cilvēku, es nekad neesmu Viņu redzējis! Kas tas tāds vispār?” Viņš publiski nodeva Kristu trīs reizes. Pēc tam viņš aizgāja un raudāja. Jūda arī nodeva Jēzu, tomēr Jūda nomira, bet Pēteris kļuva par lielu kalpotāju. Nav godīgi, vai ne? Bet varbūt tomēr ir godīgi? Acīmredzot bija kāda atšķirība starp šiem diviem cilvēkiem. Kāda tā bija? Par to es gribu parunāt. Mēs visi esam cilvēki, dažādi, dažādās profesijās, ar dažādiem uzskatiem, tomēr Dieva priekšā mēs esam Viņa bērni. Es domāju, ka šodienas sarežģītajā situācijā daudziem nepietiks spēka morāli pareizi rīkoties, jo spiediens ir ļoti liels. Vai tāpēc tu būsi Jūda? Iespējams, tu izdarīsi to pašu, ko Jūda, bet rezultāts var atšķirties. Kāpēc viens var nodot un viņam par to nekas nav, un viņu vēl mierina: “Nekas, tu būsi klints, draudzes galva, uz tevis Es celšu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”? Varbūt tu domā: “Laikam jau Jēzus neticēja Jūdam, bet ticēja Pēterim.” Nav taisnība. Viņš izvēlējās divpadsmit mācekļus un ticēja par viņiem visiem. Lūk, atšķirība:
To sacījis, Jēzus ar Saviem mācekļiem aizgāja pāri Kidronas strautam; tur bija dārzs. Tanī Viņš un Viņa mācekļi iegāja. Bet arī Jūda, Viņa nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar Saviem mācekļiem tur daudzreiz bija bijuši kopā. Tad nu Jūda, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju sulaiņus, ierodas tur ar lāpām, lukturiem un ieročiem. Zinādams visu, kam jānāk pār Viņu, Jēzus izgāja tiem pretim un sacīja: “Ko jūs meklējat?” Tie atbildēja Viņam: “Jēzu Nacarieti.” Viņš tiem saka: “Es tas esmu.” Bet arī Viņa nodevējs Jūda stāvēja pie viņiem. (Jāņa evaņģēlijs 18:1-5)
Gribu uzsvērt: “Viņa nodevējs Jūda stāvēja pie viņiem.” Kurā pusē stāvēja Jūda? Pie sulaiņiem, pie kareivjiem ar ieročiem rokās. Tagad ir populārs vārds ‘insaiders’. Pēteris bija iekšā, bet Jūda fiziski bija iekšā, bet garā bija ārā no komandas. Paskaidrošu sīkāk. Par Mariju, Lācaru un Martu ir rakstīts, ka viņi bija Jēzus draugi. Kādu reizi Marija pateicībā Jēzum uz Viņa kājām izlēja ļoti dārgu nardes eļļu un žāvēja ar saviem matiem. Mācekļi, arī Jūda, bija tur un visu redzēja. Eļļa maksāja 75 seķeļus, tā bija apmēram desmit mēnešu alga. Jūda pārdeva Jēzu par četru mēnešu algu, par 30 seķeļiem, kas bija verga cena. Jūda pārdeva savu Skolotāju par verga cenu.
Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja: “Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?” (Jāņa evaņģēlijs 12:4-5)
Tur ir piemetināts, ka Jūda to teica ne tādēļ, ka viņam cilvēki rūpēja. Viņš bija kasieris un zaglis. Viņš piesavinājās iemaksas. Tas nozīmē, ka viņam savs komforts bija svarīgāks par komandas kopējiem mērķiem. Uz draudzi atnākušie mēdz jautāt un teikt: “Kāpēc draudzē nav svētdienas skola? Te nav pareiza mācība.” Tā nav tava darīšana. Ja nav, tad mācītājs uzskata, ka šeit to pagaidām nevajag. Kad vajadzēs, tad būs. Un tu, kas bubini, pats varēsi mācīt, vākt un auklēt. Kādreiz draudzē var redzēt kādus bariņus pa stūriem “čupojamies”, un ir sajūta, ka labāk neiet klāt, jo esi tur lieks. Var saprast, ka viņi runā pret draudzi, pret mācītāju – tur ir Jūdas gars, šķelšanas gars. Tā ir neapmierinātība ar draudzi, ar mācītāju, un pārliecība, ka viņi zina labāk, kā jābūt. Ir dažādi cilvēki. Ja tu ar kaut ko esi neapmierināts, tas nenozīmē, ka tu obligāti esi velns. Mūsu draudzē ir bijuši cilvēki, kuri vairs šeit nav. Viņi izdomāja, ka nav vairs pa ceļam, bet es nekad neesmu dzirdējis nekādā veidā, ka viņi teiktu kādu sliktu vārdu par mums – ne par mani, ne par kādiem mūsu draudzes cilvēkiem, ne par mūsu draudzi. Šādi cilvēki nav nodevēji, jūdas. Viņi vienkārši nespēja turēt līdzi tempam un izlēma dzīvot tā, kā paši grib. Atkritēji ir vienkārši atkritēji.
Jūda ir īpašs. Viņš nodeva savu Skolotāju. Tas nebija vienkārši: “Es precos, mana sieva ir citā draudzē, vispār viņa negrib, lai eju uz draudzi, tāpēc es pārvācos uz citu pilsētu, čau!” Viņš tā nedarīja. Viņš pārdeva Jēzu par trīsdesmit sudraba gabaliem, nodeva savu Skolotāju varām tāpat kā Staļina, Hitlera laikā. Visiem jūdām ir slikts gals. Šādiem cilvēkiem tas ir laika jautājums. Holokausta laikā vācu virsnieki uztraucās par sev pakļauto karavīru šāvēju morālo un emocionālo stāvokli. Viņi par to domāja, vēroja un galu galā nonāca pie secinājuma, ka vieni un tie paši karavīri nevar visu laiku šaut, viņi ir jāmaina. Virsnieks rakstīja atskaiti, kurā bija teikts, ka karavīriem izsniedza alkoholu, viņi dzēra, šāva, izdarīja savu darbu un viss bija labi. Tomēr pēc tam, pagāja dažas dienas, viņi bija skaidrā prātā un sāka domāt par to, un viņiem sākās psihiskas problēmas. Jūdam bija psihiskas problēmas tā dēļ, ko viņš izdarīja. No sākuma mantkārība, tad bubināšana, neapmierinātība, pēc tam nodevība, un viņā iegāja velns. Viņš bija plānojis šo nodevību, bet izdarīja to tikai tad, kad velns iegāja viņā. Tā bija apsēstība. Vai tad cilvēku šāvējs nav apsēsts? Vai tad nodevējs, kurš izārdās pa pusi draudzes, nav apsēsts? Vai tas viņam paliks bez sekām? Vai mēs varam no Jūdas mācīties? Vai mēs varam no Marijas un Pētera mācīties? Jā. Mēs varam mācīties, jo Jūdas gars ir sātana gars. Kārdināts tiek ikviens, arī kļūdas var izdarīt jebkurš.
Ziniet, kā ir manā sirdsapziņā? Ja kādam no jums ir problēmas, varat novelt vainu uz mani. Ja tev tas palīdz, saki, ka mācītājs ir vainīgs. No vienas puses es saprotu, ka tā ir nodevība. No otras puses es saprotu, ka tas ir otrs cilvēks. Ja tev tā ir vieglāk un tu vari izsprukt, tad dari tā. Es to nesaku ar prātu, es tā jūtos. Ja tevi draud nogalināt un tu vari mani par vainīgu uztaisīt, saki, ka es esmu vainīgs. Tu vismaz būsi dzīvs. Viena lieta ir būt jūdam, kurš ir ārā, un Pēterim, kurš ir iekšā. Pēteris nonāca situācijā, kurā viņam draudēja tādas pašas briesmas kā Jēzum. Tad, kad viņu atpazina, ka viņš arī bijis ar Jēzu, jo viņa akcents viņu nodeva, viņš atbildēja: “Es nekad neesmu pazinis šo cilvēku!” Kāpēc Pēteris tā izdarīja? Pēteris, kurš teica: “Nemūžam Tevi nenodošu, cietumā un nāvē iešu,” izrādījās, ka tomēr nebija spējīgs iet cietumā un nāvē Jēzus dēļ. Bet kāda problēma bija Jūdam? Nekāda. Viņš vienkārši mīlēja savu komfortu un gribēja vairāk naudas, tāpēc izrādīja neapmierinātību ar Jēzus kalpošanu. Apskatīsim atšķirību starp Pēteri un Jūdu. Ģetzemanes dārzā, pirms Pēteris nodeva Jēzu, Viņš teica:
“Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja evaņģēlijs 26:41)
Bez lūgšanām tu nespēsi savākt savu miesu. Trīs reizes Jēzus atrada viņus guļam. Vai tā bija? Kad pienāca pārbaudīšanas brīdis, Pēteris nespēja izdarīt to, ko bija solījis. Ja tu esi sēdējis drošības dienesta pratināšanā, tad varbūt tu esi tas, kurš šodien ziņo. Bet der atcerēties par Jūdas galu. To mēs nevaram noliegt. Jūdam bija savs gals. Jēzus teica: “Tādam cilvēkam labāk būtu, ka viņš vispār nebūtu dzimis!” Un tomēr arī Pēteris nodeva. Bet viņam bija sava situācija. Bet ne tur tā sāls! Ko nozīmē būt iekšā un būt ārā? Pēteris iemācījās lūgt Dievu pēc tam, kad reiz nodeva Kristu. Iekšā nozīmē būt komandā, ierindā. Iekšā nozīmē būt draudzē par katru cenu. Iekšā nozīmē būt personīgās attiecībās ar Dievu, būt mācībā, būt ar mācītāju, būt ar savu līderi, būt savā komandā un būt savā kalpošanā. Tās ir lietas, ko mēs katrs varam izdarīt. Jūda nebija iekšā. Formāli viņš atradās savā komandā, bet reāli viņa dzīve bija citur. Jūdam bija tāda dzīve, par kādu pagājušajā nedēļā dzirdējām liecībā. Cilvēks nav šeit, viņš ir citur. Cita dzīve, citi plāni. Citiem interesē ģimene, sieva, vīrs, bizness, naudas lietas vai politiskie uzskati. Bet, draugi, nav svarīgi, kādi ir tavi politiskie uzskati, kāds tu esi – “melns vai balts” cilvēks, morālie Dieva baušļi un principi visiem ir vienādi. Un jūdām gals ir vienāds. Bet, ja tu kļūdies, tas nekas, turpini, jo tu esi iekšā! Tu esi mācībā. Tu esi uzticams, tev sanāk!
Pēteris bija tas, kurš nodeva un atgriezās, Jūda nodeva un neatgriezās. Bet Marija bija laba, vai ne? Viņa paņēma ļoti dārgu eļļu un uzlēja uz Jēzus kājām. Viņai vispār nebija svarīgi, cik tā maksā. Viņa redzēja Jēzu un izlēja visu eļļu. Viņai tas bija svarīgi, galvenais, tas bija viņas mērķis. Marija ar Jēzu bija draugi, jo Jēzus viņas brāli piecēla no mirušajiem. Marijai bija svarīgi būt pie Jēzus kājām. Ja vajadzēja ko noziedot, Marija labprāt ziedoja. To arī saka Jēzus:
“Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” (Mateja evaņģēlijs 16:24)
“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)
Viņš ir gatavs atdot visu, viņš neturās ne pie kāda amata, ne pie kādas politikas, ne pie kādas naudas, ne pie kāda biznesa, ne pie kādas ģimenes, vīra, sievas. Viņš neturas pie attiecībām, pie sava komforta, jo pats svarīgākais ir Kristus. Marija izlēja uz Viņa kājām visdārgāko eļļu un ar matiem tās žāvēja. Pēteris arī bija pielūdzējs. Pēterim gadījās pievilt Jēzu, lai gan viņš bija gatavs iet Viņa dēļ cietumā un nāvē, bet viņš arī aizgāja cietumā beigās. Un aizgāja arī nāvē. Savā pēdējā stundā Pēteris pateica, ka nav cienīgs mirt tā, kā mira viņa Kungs. Viņš mira pie krusta ar galvu uz leju, jo neuzskatīja sevi par cienīgu mirt kā Kristus. Viņš bija iekšā! Un Jēzus to redzēja, ka viņš ir iekšā. Tam, ka cilvēks nav iekšā, ir dažādas pazīmes.
Briesmīgi ir visiem tiem cilvēkiem, kuri ir nodevēji. Un vēl tad, kad no mūsu vidus paceļas šāds cilvēks, ir pretīgi. Grāmatā “Stāstiet par to saviem bērniem…” ir bilde ar čigānu bokseri. Ebreji un čigāni bija visi vienā maisā. Holokaustā iznīcināja gan ebrejus, gan čigānus. Kā tu domā, vai čigānu bokseris tajā laikā varēja kļūt par čempionu? Nē, viņu nomaitāja! Viņam visus titulus atņēma. Valdošā politika neļāva viņam būt čempionam. Padomā, cik viss patiesībā ir briesmīgi. Holokausta laikā paši ebreji strādāja gāzes kamerās. Viņi piedalījās pie savu brāļu indēšanas, rāva ārā zelta zobus. Kāds ebrejs ir uzzīmējis zīmējumu par to un nejūtas vainīgs. Lūk, ko viņš teica: “Protams, es būtu varējis panākt, lai mani nogalina, bet es gribēju izdzīvot, lai atriebtu sevi un lai varētu liecināt. Jūs nedrīkstat domāt, ka mēs esam briesmoņi, mēs esam tādi paši kā jūs, tikai daudz nelaimīgāki.” Iedomājies, viņi rāva ārā zobus, nodzina matus. Viņi paši viens otram to darīja. Un latvieši paši šodien viens otram to dara. Un nedod Dievs tādu sērgu mūsu draudzē! Nost ar tādu! Lai jūdām savs liktenis! Lai viņi paši par to atbild, bet mūsu vidū nav neviena no šādiem cilvēkiem. Un nav arī mums šādu cilvēku. Un, ja kādam kaut kas gadās, ir Pētera variants. Tu esi iekšā! Saki par sevi, ka tu esi iekšā!
Jūdas gars nav labs gars. Tas šķeļ draudzes, izposta ģimenes un likteņus. Tas izposta valstis. Zini, ir pamatlietas. Dažādās situācijās, lai pareizi rīkotos, šīs pamatlietas ir svarīgākās. Būt iekšā ir svarīgāk. Kā Pēteris gribēja būt kopā ar Jēzu, bija gatavs iet cietumā un nāvē, tomēr viņš nebija spējīgs iet ne cietumā, ne nāvē tajā brīdī, jo pamatlietas nebija pareizi sakārtotas. Es pamanījos saviem līderiem palūgt rakstīt lūgšanu grafiku. Respektīvi, katru dienu līderis pats iezīmē, cik ilgi lasījis Bībeli un lūdzis Dievu. Tad arī es varu paskatīties. Jo tās ir pamatlietas. Bībele, lūgšana un kalpošana. Ja tu sastrīdies ar sievu un neatbrauc uz kalpošanu, pēc tam rodas dažādi sīki konflikti, tādi kā nepiedošana, rūgtums, neapmierinātība, un tie var izaugt. Un Jūdas gars ir sātana gars. Un tas ir viss, ko es vēlējos šodien pateikt. Mēs neviens neesam perfekts, bet svarīgi ir būt iekšā! Svarīgi ir redzēt sevī dažādas pazīmes, redzēt tās apkārt un pareizi rīkoties. Būt uzticamiem. Jo kopā mēs spējam!
Debesu Tēvs, es Tevi slavēju, Kungs, dzīvais Dievs! Žēlastības pilnais Dievs! Miera Dievs. Mēs iestājamies, Jēzus Vārdā, pret Jūdas garu. Jūdas gars, vācies prom no mūsu draudzes! Jūdas gars, vācies prom no organizācijām! Jūdas gars, vācies prom no pilsētām, vācies prom no mūsu zemes un no mūsu tautas! Mēs apliecinām, ka šī zeme un tauta ir brīva no Jūdas gara! Šī tauta ir brīva un Dieva svētīta! Tēvs, lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs Zemes, tā arī šeit Latvijā. Svētī katru ikvienu un pieskaries! Lūdzu, lai katrs pats sevi izmeklē, redz, saprot, dzird un pareizi rīkojas! Ir iekšā! Lai katrs ir uzticams lūgšanās, Bībeles lasīšanā, attiecībās ar Tevi, savā kalpošanā, attiecībās ar citiem ikdienā. Un paldies Tev, Kungs, ka Tu mūs sargā, ka Tu mūs svētī! Ka mēs esam, dzīvojam, uzvaram un turpinām! Aleluja!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Jūdas gars” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
