Manas svētrunas nosaukums ir „Kā būt laimīgam?” Vienkāršs jautājums, ko īsi un vienkārši var izrunāt, bet tur apakšā ir daudzas lietas. Protams, ka mēs visas lietas neizrunāsim, es jums neizstāstīšu to vienīgo superformulu, kā būt laimīgam. Vispār ikviens cilvēks grib būt laimīgs, dzīvot harmonisku un piepildītu dzīvi. Tā ir tāda dabiska, normāla vēlēšanās. Lielākā daļa cilvēku meklē, kur ir tā laimes formula, kur ir tas noslēpums. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka sirds dziļumos cilvēki zina, ka kaut kur tam ir jābūt. Varbūt esat pamanījuši, ka grāmatu veikalos ir pilni plaukti ar simtiem dažādu grāmatu, iespējams, ka šī ir vispopulārākā tēma. Pārsvarā šajās grāmatās ir labas lietas sarakstītas, bet problēma ir tajā, ka bez Kristus un bez Dieva palīdzības, šīs lietas ir ļoti grūti izdarīt, kas šajās grāmatās ir sarakstītas. Bez Kristus neviens cilvēks tā līdz galam laimīgs nevar būt. Tā ir mana pārliecība, jo tas vienkārši nav iespējams.

Vai tu esi kādreiz padomājis, ko nozīmē vispār laime priekš tevis? Kā tu to raksturotu? Es ieskatījos Wikipedia, pārsvarā es neskatos tās definīcijas, bet šoreiz intereses pēc, un tur ir vairākas definīcijas. Pati pirmā bija garīgs stāvoklis, kam raksturīga pozitīva vai patīkama labsajūta. Mēs jau zinām, kā ir ar sajūtām, tās ir ļoti nepastāvīgas. Vienu brīdi man ir sajūtas, esmu priecīgs, laimīgs, pacilāts, otru brīdi sajūtu nav, tās ir pazudušas, kaut kas ir noticis, vai ar hormoniem organismā kas noticis, slimība vai kas cits, un es vairs neesmu laimīgs. Tur blakus bija vēl viena piezīme, ka filozofi un teologi laimi dažkārt raksturo kā veiksmīgas un labas dzīves dzīvošanu, nevis vienkārši emocijas. Tas jau ir cerīgāk. Laba, veiksmīga dzīve ir pavisam cita lieta, nevis vienkārši labsajūta. Saviem vadītājiem līderu grupās šonedēļ es teicu, ka es runāšu par to, kā būt laimīgam. Tā kā visi pēc šī dievkalpojuma būs laimīgi, savā ziņā tas ir joks, bet no otras puses daļēja patiesība, jo katrs var būt laimīgs tajā vietā, apstākļos un ar tiem resursiem, kas viņam ir šodien, tieši tagad. Lai kā to negribētos teikt, viss īstenība ir atkarīgs no paša cilvēka, un tas ir katra paša lēmums jeb lēmuma jautājums. Problēma ir tajā, ka ar to lēmumu nepietiek vienreiz mūžā – pieņemu un nekas vairs nav jādara. Īstenībā lēmums ir jāpieņem regulāri, visu dzīvi. Daudziem cilvēkiem tas neizdodas tik labi, kā gribētos. Mums draudzē ir viens cilvēks, kas pārsvarā ir tāds mierīgs un priecīgs. Es viņu pazīstu jau diezgan ilgu laiku. Viņš ir precējies, un vienreiz viņa sievai jautāju, kā viņas vīrs var būt tik mierīgs, priecīgs. Es zinu tās situācijas, kad līdz mieram un priekam tur ir tālu. Man bija pārsteigums par to, ko viņa teica. Viņa teica, ka viņš vienu reizi bija pieņēmis lēmumu, ka viņš būs laimīgs. Es nebiju dzirdējusi, ka kāds cilvēks ir pieņēmis lēmumu, ka viņš būs laimīgs. Es redzu, ka viņš tāds ir, protams, ka ir reizes, ka viņš tāds bēdīgāks ir, bet tas ātri pāriet. Tas nav nekāds supermens vai dzelzs vīrs, bet tas ir parasts cilvēks, tieši tāds pats kā es un tu. Tas ir iespējams, un tas ir iespējams mums ikvienam, ka tu esi laimīgs nevis ar emocijām, bet ka tu esi laimīgs ar lēmumu. Ja mēs tā labi padomājam, tad īstenībā mums ir viss, lai mēs būtu laimīgi.

Ir tāds liels Dieva vīrs Riks Vorens (Rick Warren). Viņam ir megadraudze, grupu draudze Amerikā un filiāles visā pasaulē. Viņam ir izdotas daudzas grāmatas, viena no tām ir iztulkota latviski. Domāju, ka daļa no jums šo grāmatu zina – „Mērķtiecīga dzīve.” Īstenībā tā ir ļoti laba grāmata. Minēšu dažas šī mācītāja atziņas, kuras būtu svarīgi atcerēties, sakarā ar šodienas tēmu.

1. Nemeklē laimi, bet radi to. Tu esi tik laimīgs, cik tu izvēlies būt.

2. Laime nav mērķis. Laime ir rezultāts vai blakus produkts pareizai dzīvei, ne perfektai dzīvei. Ja būt laimīgam būs tavas dzīves mērķis, tev būs ļoti egocentriska dzīve. Tā būs garantija, ka tu nekad īstenībā nebūsi laimīgs.

3. Tavi ieradumi rada laimi. Tu radi ieradumus pats, un ieradumi maina tevi.

4. Laime, kas balstīta uz notikumiem, ir īslaicīga laime, bet kas balstīta uz ieradumiem – ilgstoša.

Mums katru dienu tādi piemēri notiek, jo notikumi notiek katru dienu, gan priecīgi, gan ne tik priecīgi. Piemēram, tu aizbrauc ceļojumā uz Itāliju vai citur, kur tu vēlējies aizbraukt. Tas ir notikums, tu esi priecīgs, tu tur visu baudi. Pēc tam, kad tu padomā, cik daudz naudas esi iztērējis, ka tev nākamā dienā atkal būs jāiet uz darbu, kur būs milzīgs haoss, kur tev būs papīru kalni vai nepadarīti darbi, tad tu vairs neesi tik priecīgs. Tu vairs neesi tik laimīgs. Tu aizej uz filmu, jo draugs teica, ka forša filma. Tev ir pacilāts noskaņojums, tu aizej uz filmu, bet tev nepatīk tā filma, un tu neesi priecīgs un laimīgs. Man tā nesen bija. Es mācu valodu skolniekiem, un viens cilvēks teica, cik laba filma. Man vispār nebija plānā iet uz to filmu „Biškopis” (“The Beekeeper”), es domāju, vai tur tiešām būs par bitēm, nē, tur nebija par bitēm, tas bija trilleris. Otrs skolnieks stāstīja, ka viņš arī uz šo filmu bijis un filmu nav varējis izturēt, vienīgais labums, ka ir bijuši tie ērtie krēsli, popkorns un tas kaut kā to visu ir kompensējis. Tu aizej, tev ir vilšanās un tu pavisam neesi laimīgs, kaut gan tu pirms stundas tāds biji.

5. Laimes ieradumi ir tikpat lipīgi kā sliktie ieradumi. Arī labie ieradumi, tas kas dara tevi laimīgu, tev var pielipt tāpat kā sliktie.

Ja man jāsaka, kura ir mana vismīļākā grāmata Bībelē, es laikam teiktu, ka tās ir divas. Viena ir Jāņa evaņģēlijs un otra – vēstule Filipiešiem. Kādēļ tā? Tāpēc ka Jāņa evaņģēlijs ir ļoti atšķirīgs no visiem pārējiem evaņģēlijiem. Priekš manis tas ir vispersoniskākais, bet vēstule Filipiešiem ir ļoti sirsnīga un ļoti priecīga. Varbūt tu arī to esi pamanījis, ja nē, tad es iesaku tev mājās pārlasīt, tā ir īsa, tikai četras nodaļas. Tur ir tādi vārdi kā priecīgs, prieks, priecājos, līksms, kas saistīti ar prieku, šajā īsajā vēstulē parādās septiņpadsmit reizes. Es uzskatu, ka tā ir priecīgākā vēstule Bībelē, un interesanti tas, ka šo vēstuli Pāvils sarakstīja, kad viņš bija cietumā Romā. Es pieļauju, ka mums šodien ir labāki cietumi nekā toreiz, viņam apstākļi bija briesmīgāki. Tā ir tāda pateicības vēstule draudzei, ko Pāvils pats dibināja. Viņš pateicās Filipiešiem par finansiālām dāvanām, par viņu atbalstu, par viņu mīlestību. Tā varētu būs vispersoniskākā grāmata Bībelē.

Ar ko tu sāktu, ja tu gribētu būt laimīgs? Ar naudu, laiku, lietām? Pāvils sāka ar attiecībām, un tā ir pati svarīgākā lieta dzīvē. Vispirms ir attiecības ar Dievu, tad – attiecības ar cilvēkiem. Cilvēkiem var būt ļoti daudz naudas, var būt dažādas izklaides, viņiem var būt viss, ko viņi vēlas, bet, piemēram, ja cilvēki atrodas laulības šķiršanās procesā, tad viņi nebūs laimīgi. Ja tavas attiecības nav laimīgas, tad tava dzīve, diemžēl, būs nelaimīga. Vēstulē Filipiešiem pirmie vienpadsmit panti ir par veselīgām un laimīgām attiecībām. Pāvils apraksta savas attiecības ar Filipiešiem. No tā mēs varam mācīties un, ja mēs to praktizētu, tad mēs būtu daudz laimīgāki. Dažas no lietām, par kurām runā Pāvils.

1. Esi pateicīgs par cilvēkiem savā dzīvē.

Daudzos pētījumos ir pierādīts neskaitāmas reizes, jo pateicīgāks ir cilvēks, jo laimīgāks viņš ir. Jo nepateicīgāks tu esi, jo – nelaimīgāks.

Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros. (Filipiešiem vēstule 1:3)

Ar to viņš saka, ka atceras labās lietas, labos laikus, kas viņiem ir bijuši, un tas ir iemesls labām attiecībām. Piemēram, kad cilvēki ģimenē sāk koncentrēties uz negācijām, arī grupiņā, jebkur, tad attiecības sāk šķobīties. Bieži tas notiek abos virzienos. Piemēram, līderis redz negatīvo savos cilvēkos, nu to ļoti ātri var ieraudzīt. Viens ir slinks, otrs vienmēr kavē, trešais vispār neko negrib, nekur nav ieinteresēts. Grupu cilvēki bieži redz kļūdas līderī. Līderis ir priekšā, viņš ir paraugs, nedod Dievs, ka viņš izdarīs kādu kļūdiņu vai kaut ko ne to. Cilvēki atceras aizrādījumus, kritiku, viņi bieži tur nepiedošanas sirdī pret vadītājiem, tas nav pareizas ceļš, jo tas neved uz uzvaru. Atceries, ka neviens cilvēks nav perfekts, pat ja arī viņš ir liela mēroga vadītājs vai mazāka mēroga, tas vienalga, jo viņš ir Dieva iecelts un Dievs lieto nepilnīgus cilvēkus.

Esmu pārliecināta, ka Dievs noteikti gribētu lietot perfektus un ideālus cilvēkus, bet ko tad Viņam darīt, ja tādi neesam? Vismaz pagaidām neesam. Kad katrs domā par cilvēkiem savā dzīvē, vai pirmā lieta, kas nāk prātā, ko iedomājas, ir pateicība? Pārsvarā jau laikam tā tomēr nebūs, protams, ar maziem izņēmumiem. Jo ilgāk kāds cilvēks ir pazīstams, jo viņš kļūst pats par sevi saprotamāks. Vairāk atceramies sliktās lietas un tiek meklētas dažādas vainas – ko šis cilvēks nav izdarījis un kā toreiz izrīkojās. Jo vairāk fokuss tiek likts uz kļūdām, jo, protams, sliktākas lietas atceras. Tas pieaug gandrīz ģeometriskā progresijā. Svarīgi ir censties attīstīt pretēju ieradumu, lai pirmā doma, kas nāk prātā, ir pateicība. Vārds “censties” nav gluži labs vārds, labāk ir iet un izdarīt. Biju domājusi tādā nozīmē, ka tiek pieliktas visas pūles. Tas nenotiek dabiski – ir jāpieliek pūles, lai darītu pareizas lietas un dzīvotu pateicībā. Pēc dabas cilvēki ir neapmierināti, gribot vairāk. Bet Bībelē apustulis Pāvils ir teicis:

Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros. (Filipiešiem vēstule 1:3)

Par jūsu līdzdalību evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim. (Filipiešiem vēstule 1:5)

Kādas ir tās lietas, kuras cilvēki ir izdarījuši tavā labā, bet ko varbūt esi aizmirsis? Pieļauju, ka ir izdarījuši daudz labu lietu. Ienāca prātā, ka varbūt ir svarīgi ieviest tādu kā “Manas grupas cilvēku vai mana līdera labo darbu grāmatu”. Kādam varbūt ir jau tāda ieviesta? Droši vien nav. Tas nav jādara obligāti, vienkārši ienāca prātā tāda doma. Dažkārt varbūt tiek kaut kā negatīvi domāts par kādu cilvēku, bet tad var apskatīties pirms tam izveidotā ierakstā. Atceraties, Bībelē, Esteres grāmatā, ķēniņš skatījās grāmatu, kurā bija ierakstītas visas lietas. Šo ierakstu dēļ kādam cilvēkam notika daudz labu lietu, kā, piemēram, viņš tika paaugstināts. Piefiksēt labos darbus ir svarīgi. Atceros, kad apmeklēju sākumskolu, kaimiņos dzīvoja kāds puika. Mēs kopā ar viņu un daudziem citiem bērniem darījām dažādas lietas. Manai mājai sānā bija ugunsdzēsības kāpnes, pa kurām kāpām. Protams, ka tas nebija domāts priekš bērniem. Zinu, ka tas puika kāpa. Nu, es arī kāpu. Bet viņš klasē mani publiski nosūdzēja, ka biju kāpusi pa tām trepēm. Tas bija ļoti traki. Kopš tā laika un gadījuma es ieviesu kladīti, kur rakstīju visu, ko viņš bija darījis nepareizi, ar domu, ka es viņam to vēl pieminēšu. Tas bija man tāds grūts pārdzīvojums. Tas ilgi, manuprāt, neturpinājās, jo es viņu nekur nenosūdzēju.

Kad Pāvils iesāka draudzi Filipos, viņam nemaz viegli negāja, tur bija daudz pārbaudījumu. Viņš tika sists, pazemots, nepatiesi arestēts, ielikts cietumā, un valdības cilvēki vispār pateica, ka jāiet prom no šīs pilsētas. Taču, lasot šo vēstuli Filipiešiem, mēs tur neko no tā visa nevaram lasīt, nekas nav minēts. Tas nozīmē, ka Pāvils atcerējās labās lietas, izvēlējās nedzīvot sāpīgās atmiņās, jo atmiņas jau arī ir izvēle, domas ir izvēle, ko tu domā, to tu vari kontrolēt, vari atcerēties visu slikto, bet tu nebūsi laimīgs, protams. Atceries vislabāko un aizmirsti pārējo. Vari padomāt, būs mājas darbs, uzraksti savas dzīves svarīgākos cilvēkus, un piecas lietas par viņiem, par kurām esi viņiem pateicīgs. Un es garantēju, ka tev ļoti stipri izmainīsies attieksme pret šiem cilvēkiem un tu kļūsi daudz apmierinātāks un laimīgāks.

Vai visi esat izlasījuši un esat lietas kursā par divpadsmit vīzijas punktiem, ko mācītājs atsūtīja pagājušajā nedēļā? Zinu, ka daudzās mājas grupiņās tas tika jau pārrunāts. Tos ir labi pārzināt un ļoti labi zināt. Trešais punkts sarakstā ir – “Koncentrējies uz stiprajām pusēm”, tas nozīmē, lai kļūtu par stiprām un laimīgām personībām un dotu savu ieguldījumu vīzijā, mēs ieraugām un vēršam uzmanību uz cilvēku stiprajām pusēm, nevis tik daudz uz viņu trūkumiem. Lai būtu skaidrība par stiprajām pusēm, tas nenozīmē, ka mēs katrs izdomāsim, kas mums tā ļoti patīk un varbūt ne tik ļoti sanāk, bet ļoti patīk, un mēs to gribam darīt draudzē, te nav runa par to. Stiprās puses ir tad, ja tev kaut kāda lieta labi sanāk un arī kaut cik patīk, un vadītājs to redz, tad tu tālāk vari attīstīties tajā, tas nav tā, ka mums katram ir pa hobijam un nu visi mēs dziedāsim draudzē, visi dejosim un vēl visādas lietas darīsim. Bet, turpinot par koncentrēšanos uz vājām pusēm, vai zini, kas notiek, ja mēģinām labot savas vai citu cilvēku vājās puses? Mēs kļūstam tikai mazāk vāji, bet, ja koncentrējamies uz stiprām pusēm un attīstām, tad kļūstam stiprāki. Kas ir labāk – kļūt mazāk vājam vai stiprākam? Protams, ka kļūt stiprākam, un mēs visi gribam tādi kļūt.

2. Lūdz Dievu par citiem cilvēkiem.

Šis laiks ir, kad mēs pastiprināti lūdzam par mūsu mācītāju. Protams, tas ir numur viens un to mēs arī turpinām darīt. Ceturtajā punktā Filipiešiem Pāvils saka arī par lūgšanu.

Vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams. (Filipiešiem vēstule 1:4)

Kad kāds lūdz un aizlūdz par tevi, tas ir ļoti liels iedrošinājums. Iedomājies kādu, kas tevi kaitina, kas tev ne visai patīk, tikai neskaties uz to cilvēku tagad, padomā tikai pie sevis. Vai tu lūdz Dievu par to cilvēku vai žēlojies? Ja tu lūgsi, tev būs mazāk iemeslu žēloties, ja tu lūgtu vairāk – mazāk žēlotos un sūdzētos. Vai bakstīšana palīdz, kad saki, kas tev nepatīk un kas ir jāuzlabo? Maz palīdzēs, bet lūgšana palīdz. Tas nenozīmē, ka nekas nav jāsaka cilvēkiem, protams, mēs visu balansā saprotam. Pāvils saka, ka lūdz par Filipiešiem. Parasti mēs ļoti gribam citus izmainīt, bet sevi ne tik daudz. Nezinu, vai sevi arī mēs tā varam izmainīt, varam, bet nu nedaudz, un arī ar ļoti lielām pūlēm. Bet parasti mēs ķeramies klāt pie citu izmainīšanas. Bet ir tā, ka vari lūgt, jo Dievs maina cilvēkus. Pozitīva lūgšana darbojas efektīvāk nekā pozitīva domāšana. Cilvēki daudz lasa pozitīvas domāšanas grāmatas, ar to nodarbojas, tas ir labi, tas strādā, bet pozitīva lūgšana ir spēcīgāka, viennozīmīgi. Ātrākais veids, kā izmainīt sliktas attiecības, ir sākt lūgt par tām, arī par jebkurām attiecībām. Un Pāvils lūdza šādi:

Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā, ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami, ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu. (Filipiešiem vēstule 1:9-11)

Un mēs varam arī tāpat lūgt, lai cilvēki pieaug mīlestībā, kas ir ļoti svarīgi, lai pieņem gudrus lēmumus, lai dzīvo tīru un svētu dzīvi, lai kļūst līdzīgāki Jēzum. Par sevi arī, protams, varam to lūgt. “Līdzīgāki Jēzum” nozīmē, kā vēstulē Galatiešiem ir minēts Svētā Gara augļu saraksts – miers, pacietība un tā tālāk – tas nozīmē kļūt līdzīgam Jēzum. Un tā ir Dieva griba, ja lūdz pēc Bībeles rakstvietām, tad tā noteikti ir Dieva griba un tur būs arī rezultāts.

3. Sagaidi labāko no cilvēkiem.

Es sev personīgi saku tā – man apkārt ir tikai labi cilvēki un ar mani notiek tikai labas lietas. Un es par to esmu pārliecināta, es tam ticu. Un tā arī ir. Ja tu esi pozitīvs, tad lielā mērā pasaule pret tevi būs noskaņota pozitīvi. Neaizmirsti, ka pasaule ir tavs atspulgs, tas ir tavs spogulis. Ja tev šķiet, ka visi pret tevi ir ļauni, ka visi ir netaisnīgi, ka notiek ne tādas lietas, kā gribas, tad es domāju, ka ir laiks paskatīties spogulī, garīgajā spogulī, protams, parastajā jau skaties katru dienu un tur viss būs kārtībā. Ja tu būsi pozitīvs visur, kur iesi, tad cilvēki pret tevi izturēsies labvēlīgi. Varbūt kāds domā: “Jā, es mierīgi dzīvoju, bet sludinu evaņģēliju un cilvēki negrib pieņemt, viņi paliek dusmīgi.” Protams, ir un vienmēr būs cilvēki, kuriem tu nepatiksi dažādu iemeslu dēļ. Citiem tā ir paša skaudība, iespējams apskaudīs par kaut ko, iespējams arī evaņģēlija dēļ, jo negrib to pieņemt un mainīties. Bet, ja tu paliec ar pozitīvu attieksmi visās situācijās, cik tas ir iespējams, tad viņi tevi tāpat cienīs, un ar laiku, kas zina, viņi kļūs par taviem draugiem. Cilvēki jūt, kā tu par viņiem domā, kā tu attiecies, tu vari pat neko neteikt. Acu skatiens, ķermeņa valoda, žesti, sejas izteiksme pateiks vairāk pat nekā vārdi, tāpēc ir svarīgi, ko tu domā, tas tāpat parādās uz āru. Bieži vien ir tā, ka mēs no cilvēkiem sagaidām sliktāko, mēs domājam, ka viņi nodos, uzmetīs, pievils, apbēdinās, slikti par mums domā, vispār par mums domās. Mums ir jāizveido ieradums ticēt cilvēkiem, protams, mēs lietojam arī prātu, intuīciju, pieredzi, ir lietas, ko tu skaidri redzi, ka tā notiks. Pieņemsim, cilvēks ir aizgājis vienu reizi no kādas draudzes vai divas reizes, viņš šeit jau ir atceļojis trešo reizi uz draudzi, tas jāņem vērā, ja viņš jau ir šķīries piecas reizes, tad tas jau kaut ko norāda par viņa raksturu, ja maina darbus katru mēnesi, katru trešo mēnesi, katru pusgadu, tas kaut ko norāda. Protams, mēs spriežam pēc cilvēkiem ne jau tā, ka mēs visi vienkārši ticam uz 100% bez jebkādas vērtēšanas.

Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai. (Filipiešiem vēstule 1:6)

Pāvils ir gandrīz vai speciālists, viņš prot dabūt laukā labo no cilvēkiem. Vienā vienīgajā pantā mēs par to varam labi pārliecināties. Viņš tic, ka Dievs to darbu pabeigs, ko Viņš ir pie viņiem iesācis. Kur Dievs var turpināt un pabeigt darbu pie cilvēkiem? Kurā vietā tas notiek parasti? Ne jau tavā ēdamistabā vai guļamistabā, ceļojumā, bet, protams, ka draudzē. Draudze ir vieta, kur mainās dzīves.

Otrais draudzes vīzijas punkts ir – “Katram sniedzot savu personīgo ieguldījumu, draudze vairojās skaitā, pieaug labklājībā un aug ietekmē līdz Kristus atnākšanai.”

Jautājums ir, vai tu tici par saviem cilvēkiem? Mums katram ir vajadzīgi ir cilvēki, kas tic par mums, mēs varam izmainīties tikai tad, ja kāds tic par mums, lielākajā daļā. Mācītājs vienmēr par mani ir ticējis vairāk, nekā es pati par sevi. Tas jau no pašiem sākumiem ir bijis, tādēļ viņš ir uzticējis man atbildību solīti pa solītim, pakāpeniski lielākas atbildības. Es atceros, kad mācītājs pirmo reizi man uzticēja sludināt dievkalpojumā, tas vēl bija Zinātņu akadēmijā, ļoti, ļoti sen. Es pēc darba sapulces piegāju pie mācītāja un teicu: “Bet, mācītāj, vai tiešām tu esi pārliecināts, ka es varu vispār? Tas būs normāli? Man šķiet, ka es nevaru.” Precīzi neatceros, bet katrā ziņā es nebiju pārliecināta, ka viss būs labi. Man šķiet, ka mācītājs arī piedalījās tajā dievkalpojumā, viņš nebija ceļojumā. Bija labi. Ir tā, ka vadītājs tic tev, uzticas un uzdod kādas lietas, viņš galu galā atbild par rezultātu, viņš tic, ka tu to izdarīsi. Mums daudziem ir potenciāls, bet bieži vien ir tā, ka mēs nezinām to, vai arī mums ir bailes to attīstīt, mēs neesam droši par to, tāpēc ir svarīgs vadītājs, treneris, kas tic par tevi, iedrošina, atbalsta, savādāk vienam ļoti maz kas sanāk bez tādas aizmugures, bez cilvēka, kas tevi virza, kas tic, ir ieinteresēts tevī.

Astotais punkts mūsu vīzijas sarakstā ir – “Esi laimīgs savā vietā un savā dāvanā. Īstenojot draudzes un mājas grupiņas stratēģiju, katrs jūtas laimīgs. Ikviens draudzes dalībnieks zina savu vietu kopīgā vīzijā un attīstās savās spējās un talantos.” Kāpēc viņš jūtas laimīgs? Jo viņš zina savu vietu kopīgajā vīzijā un attīstās savās spējās un talantos. Ja cilvēkam teiks visu, ko viņš dara sliktu, kas viņam nesanāk vai neder, tas tikai radīs pretestību. Neviens nemainās no mūžīgajiem aizrādījumiem, no bakstīšanas, bet iedrošinājums un ticība, tas rada izmaiņas, ne tikai iedrošinājums, bet norādījumi, instrukcijas un arī aizrādīšana. Iedrošinājums un ticība rada izmaiņas. Bez šīm lietām neviens cilvēks nevar augt. Tu paliksi vienkārši tur, kur tu esi. Kā tu vari zināt, piemēram, ka tu ej pareizi, ja vadītājs tev neko nesaka vai neaizrāda? Ja tev aizrāda, tad saki paldies Dievam par to, ka vadītājs mīl tevi, ka viņam ir svarīga tava dzīve, raksturs, izaugsme, attīstība un galu galā arī nākotne. Iespējams, ja tu šodien nemaini kādas lietas, tad tu nenonāksi tajā rītdienā, kuru tu pats gribi un ko Dievs ir priekš tevis sagatavojis un paredzējis. Vadītājs tāpēc jau arī ir augstāk par tevi, viņš redz plašāk, tālāk par tevi, ir svarīgi uzticēties. Pāvils cilvēkiem dod vīziju – ko Dievs ir iesācis, to Viņš pabeigs. Pāvils uzzīmē cilvēkiem nākotnes ainu, būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus dienai. Viņš jau nebija klāt, viņš rakstīja vēstuli, Pāvils neklātienē to darīja. Viņš jau neredzēja, kā tās lietas notiek, bet viņš tic par viņiem, ka viss būs kārtībā. Mācītājs, lai kaut vai arī šobrīd nav klātienē, tomēr viņš ir uzzīmējis vīziju mūsu priekšā, un vīzija jau sen bija, bet tagad tā ir nedaudz koriģēta.

Draudzes vīzija ir – “Dieva svētīta Latvija, uz kuru cilvēki brauc, ne bēg. Garīgi, ekonomiski, sociāli, plaukstoša valsts. Caur Latviju ietekme Eiropā un pasaulē.”

Varbūt kādam to ir grūti ieraudzīt, bet mēs tam ticam un cenšamies ticēt, kuram grūtāk, kuram vieglāk. Svarīgi, ka mums priekšā ir paraugs – mācītājs –, kurš ir devis šos soļus, šo redzējumu, uz kuru mēs tiecamies. Neskaitāmi pētījumi pierāda, ka mēs uzaugam līdz tādam līmenim, kā citi no mums sagaida. Ja mācītājs tic, ka es labi nolasīšu sprediķi draudzē, tad attiecīgi, man ir lielāka ticība, ka es to izdarīšu, kaut gan kājas trīc un satraukums ir iekšā. Kājas vairs baigi netrīc, gadu laikā ir arī drosme nākusi klāt. Kad skolā skolotājs tic un sagaida, ka skolēns izdarīs labi, ka viņam sanāks, tad skolēniem ir labākas sekmes, nekā tajā gadījumā, kad skolotājs domā, ka nekas nesanāks. Es, piemēram, par saviem studentiem, kas nāk pie manis mācīties, es tiešām ticu par viņiem. Bērni, jaunieši, kas mācās, un viņiem ir eksāmeni, pārsvarā 9. klase, man sanāk ar viņiem vispār vairāk strādāt. Tie bērni, kas nāk mācīties, jau tā iet ļoti grūti, tie bērni, kam iet ļoti labi, viņi jau nenāk pie skolotāja, viņi paši tiek galā. Nu skaidrs, ka jābūt pacietībai, jāsaprot, ka viņš neko nemāk un ir jāiemāca. Tad tas eksāmenu laiks tuvojas un grūti iet tiem bērniem, no vienas puses man tādas šaubas, es domāju, kā tur būs, bērns būs satraucies, eksāmens ir eksāmens. Pārsvarā ļoti labi noliek eksāmenus bērni, mani skolnieki. Es viņiem saku tā, tur nav ticīgi bērni: “Tu esi ieguldījis naudu, laiku, tu esi nācis, pūles ieguldījis. Nevar būt, ka slikti būs. Viss būs labi, tev viss sanāks.” Un sanāk pārsteidzoši labi, tāpēc ka es zinu, varbūt viņi netic, bet Dievs redz, viņš ir ieguldījies daudz, un rezultāts vienmēr būs. Ja mācītājs tic, ka Latvija vienu dienu būs svētīta un plaukstoša valsts, tad arī mēs ticam un viss darbojas. Mēs kā draudze, galu galā arī kā sabiedrība, kļūstam un kļūsim par to, kam mēs ticam.

Atceros bērnībā epizodes, kad es slimoju, tad mamma teica, ka būs labi. Ja mamma teica, ka būs labi, tad man sirdī bija miers un pārliecība, ka būs labi. Tie bija maģiskie vārdi. Nebija tā, ka 100% gadījumos to teica, bet diezgan bieži. Pat arī ja nebija kārtībā, tiešām tas ļoti palīdzēja. Princips ir tas pats. Tas bija ļoti sen, bet mācītājam bija pirmā komanda, daži neizturēja, aizgāja kaut kādu iemeslu dēļ, bet, protams, ka jebkuram ir iespēja atgriezties, ja viņš ir auglīgs, attīstās, izpilda arī kaut kādus nosacījumus, cik es atceros, neviens nekad nav atgriezies. Ja tu esi izkritis no savas vietas, kur tu biji iestādīts, kur tu kalpoji, kur varēja attīstīties, dot labumu draudzei, būt pats priecīgs, tad nav tā, ka es saņemšos, visu izpildīšu un būšu atpakaļ. Tas ir saistīts ar ticību sev un ko par tevi tic citi.

Nekad nepazaudē savu vietu, kur Dievs tevi ir ielicis, ko Viņš tev ir iedevis, jo pazaudēt ir ļoti viegli, bet atgūt ir ļoti grūti.

Pāvils bija pacietīgs ar cilvēkiem, lasām Filipiešiem 1:6 rakstvietā: “Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” Dieva labais darbs mūsu dzīvēs turpinās līdz dzīves beigām. Mēs varam censties, pilnveidoties, mainīt savu raksturu, pielikt lielas pūles, lai mēs būtu uzlaboti, ar uzlabotu raksturu, bet perfekti mēs nebūsim nekad. Ar to ir jārēķinās. Kāpēc tas ir tavai laimei tik svarīgi – būt pacietīgam ar cilvēkiem? Tāpēc, ja tu gribēsi, lai cilvēki ir perfekti, lai vadītājs būtu perfekts vai tavi grupiņas dalībnieki perfekti, tad tu būsi nelaimīgs visu savu mūžu. Tā ir, neviens nav ideāls. Ja tu tiešām vēlies būt laimīgs attiecībās, tad priecājies par to, tēlaini izsakoties, par to, cik cilvēks jau ceļu ir nogājis, nevis cik viņam ir jāiet – par to ir svarīgi padomāt.

Mēs zinām, ka maziem bērniem ļoti patīk zīmēt, praktiski visiem, tad viņš atskrien pie mammas ar savu ķeburiņu vai bildīti, un mamma par to vienmēr priecājas – cik tev labi sanāca, kāds tu malacītis, cik skaisti. Un tu taču saproti to, ka tur nav Pikaso, vai arī varbūt ir patiesībā, lai neapvainojās tie, kuriem patīk, bet, protams, tur nav nekāds mākslas darbs, bet priekš bērna tas ir ļoti daudz, priekš viņa līmeņa tas ir ļoti labi. Lūk, Dievs negaida, kad tu būsi nobriedis, lai sāktu tevi mīlēt, tāpat mums ir jādara līdzīgi ar cilvēkiem. Ir tāds interesants un patiess teiciens: “Ja cilvēki nav tavā sirdī, tad viņi būs uz taviem nerviem,” un otrādi, ja cilvēki ir tavā sirdī, tad ar nerviem maz sakara būs, tāpēc ir svarīgi viņus dabūt sirdī, tad būs daudz vieglāk un tu būsi laimīgāks. Pacietība ir ļoti svarīga lieta – pacietība, pacietība un vēlreiz pacietība.

4. Mīli cilvēkus tā, kā Jēzus mīlēja.

Tas nu gan ir superpunkts, jo pateikt to ir viegli, bet izdarīt ir darbs mūža garumā. Tāpēc, ka tu neesi Jēzus, protams, arī es neesmu, tāpēc tas ir grūtāk izdarāms, bet tas ir svarīgi. Un vēl ir viena ļoti svarīga lieta, kas ir piektā, un tā ir pēdējā.

5. Nesalīdzini sevi ar citiem.

Manuprāt, ir ļoti maz cilvēku, kuri paši sev patīk, nu tā, ka viss pilnībā patīk, viss ir perfekti savās acīs. Es domāju, ka tādu cilvēku vispār nav, parasti mēs domājam: ja es būtu laimīgāks, ja es būtu tievāks, garāks, ja es būtu gudrāks, ja man būtu kaut kas tur vairāk vai mazāk. Īpaši sievietēm tā ir problēma, varbūt vīriešiem tā nav problēma, runājot tieši par izskatu, bet arī par citām lietām. Padomā, ja Dievs tevi gribētu radīt kā supermodeli vai slavenību, tad Viņš to būtu noteikti izdarījis, bet tu esi tāds, kāds tu esi. Un tas pats ir arī ar temperamentu, tu Dievam patīc tāds, kāds tu esi, bet tas nenozīmē, ka tev nebūs jāmainās. Ir ļoti svarīgi iemācīties mīlēt sevi tādu, kādu Dievs ir radījis.

Es kādu laiku atpakaļ skatījos filmu par meiteni, un mani šī filma uzrunāja, pavisam parasta filma, pat nosaukumu neatceros. Šī meitene ļoti negribēja būt tāda, kāda viņa bija, viņa sev nepatika. Viņa bija skaista, gudra, bet nedaudz apaļīga, un līdz ar to viņa bija nelaimīga. Tad vienu dienu viņa aizgāja uz sporta zāli vingrot, un tad tur kaut kas notika, neatceros tieši kas, bet viņa zaudēja samaņu. Pasaka savā ziņā. Tad viņa pamodās no ģīboņa, un kaut kas notika viņas galvā, kamēr viņa bija bezsamaņā. Un pēkšņi viņa skatās uz savām rokām, ārēji nekas nav izmainījies, pilnīgi nekas, un viņa saka – cik man skaistas rokas –, un pilnīgi kā pirmo reizi redzētu savu ķermeni, un treneri nevarēja saprast, kas ir noticis ar viņu, varbūt nedaudz sajucis cilvēks. Un pēkšņi viņa sev iepatikās, ārēji pilnīgi nekas nebija mainījies, ne par vienu centimetru, vienkārši viņa sevi ieraudzīja no citas perspektīvas. Un šīs izmaiņas uztverē izmainīja viņas uzvedību pilnībā. Viņa kļuva pašpārliecinātāka, droša, drosmīga, un apkārtējie tieši tā arī viņu uztvēra – tu esi skaista, ar tevi viss ir kārtībā.

Ja tu pats domā, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, tad pārējie arī tā domās, bet, ja tu domā, ka tev viss ir labi, tad citi arī domās, jā, tev viss ir labi. Ir tā, ka tā dzīvē, diemžēl, nenotiek nekas pats no sevis neizmainās, jo tam visam ir nepieciešams pielikt pūles, bet katrā ziņā tev nav jābūt ideālam vai tādām, kāds ir tavs draugs, draudzene, vīrs vai sieva, kolēģis vai kaimiņš.

Tu esi tu, un tāds, kāds esi tu, tāda nav neviena cita. Un tie, kuri sev nepatīk, problēma parasti ir tāda, ka viņi cenšas izpatikt citiem cilvēkiem, saņemt no apkārtējiem labvēlību vai apstiprinājumu, un, galu galā, viņi nav godīgi ne pret citiem, protams, arī ne pret sevi. Ja tu gribi būt laimīgs, baudīt dzīvi, tad ir svarīgi pieņemt sevi tādu, kādu Dievs ir radījis, Viņš tevi neradīja kā cita cilvēka kopiju.

Dievam patīk daudzveidība, to mēs redzam dabā, protams, un sev apkārt visur. Paskaties apkārt, vai ir tāds pats cilvēks, tieši kāds tu esi? Vari nemaz neskatīties, jo mēs skaidri zinām, ka nav. Un cik mēs šeit, zālē, esam? Daži simti cilvēku, un nav neviena tādu kā tu, iedomājies, tu esi unikāls cilvēks. Bet cik cilvēku pasaulē šodien ir? Astoņi miljardi, mēs pat nevaram iedomāties līdz galam, cik tas ir, bet pilnīgi neviens nav tieši tāds kā tu, pilnīgi neviens. Tas vispār nav aptverams, ja tā padomā. Un tu jūties nelaimīgs par to, kāds tu esi, Dievs tevi radīja unikālu, tieši tādām, kādam tev ir jābūt? Pat ķīnieši nav vienādi. Kad Ainārs Šlesers aizbrauca uz Ķīnu, paskatījos bildes, nu mūsējie kā mūsējie izskatās, bet pārējie visi vienādi. Pat dvīņi nav vienādi, vienas olšūnas dvīņi, viņi nav vienādi, man radinieki, draudziņi manā vecumā, dvīņu puikas piedzima, vienādi kā ūdens lāses, bet skaidrs, ka viņi nav vienādi, paskaties tuvāk, visu ieraudzīsi, ka nav vienādi. Katrs mēs esam unikāls, un, ja tu centies līdzināties citiem neveselīgā veidā, tu zaudē savu unikalitāti, radošumu. Pieņem sevi tādu, kāds tu esi, un kļūsti par sevis vislabāko versiju. Es atceros, kad bija runa par sludināšanu, protams, katram ir savs stils, kā viņš sludina, un mācītājs ir piemērs, kam vēlamies līdzināties, bet temperamenta veidu tu nevari tā nokopēt. Atceros, kādreiz kāds teica, kad Luīze arī sludinās, tad skraidīs un kliegs uz skatuves, labā nozīmē kliegt es domāju. Mācītājs tagad citādāk sludina, kādreiz tas bija tā populārāk. Un mācītājs teica, nē. Es domāju ka viņš nebūtu to pieņēmis, ja es kaut ko tādu būtu darījusi, viņš domātu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, jo es esmu es, un mācītājs ir mācītājs, Indra ir Indra un Sandija ir Sandija. Mēs katrs esam ļoti īpašs, un kaut ko savu mēs varam iedot, aizsniegt konkrētus cilvēkus. Visiem cilvēkiem, protams, tu nekad nepatiksi. Katrs ir svarīgs ar to, kāds viņš ir, katram ir sava vieta draudzē, ģimenē, darbā, sabiedrībā.

Un par to arī ir vīzijas piektais punkts –  “Komandas sinerģija – augstākais spēks aiz paša Dieva. Sasniegt rezultatīvu, efektīvu komandas darba izcilību. Kopīgais darbs sniedz izdevīgu rezultātu katram komandas dalībniekam. Aprunāšana, šķelšana, kalpošanas imitācija pilnībā tiks izskausta.” Un kā var būt kaut kāda sinerģija, efektīvs komandas darbs un rezultāts, ja visi cilvēki ir viena cilvēka kopija, visi vienādi? Tas vienkārši nav iespējams, tā tas nestrādā, komandā katrs ienes savu daļu, savu ieguldījumu ar savām individuālām spējām, kādas ir tieši tev. Zini, esmu novērojusi, stāstu no pieredzes, ka cilvēks, kurš ir tavā komandā, ir klusāks un nav tik radošs, iespējams, tāds vismazākais, un tu domā – labi, lai viņš tur vismaz ir. Bet kāda konkrētā brīdī tieši viņš var nospēlēt visnozīmīgāko lomu. Bībelē arī ir teikts, Dievs saka, ka tie “necienīgākie locekļi ir vissvarīgākie” un kādā brīdī viss var mainīties, un izrādās visnozīmīgākais, noderīgākais un gandrīz bez viņa nevar iztikt. Ko es ar to vēlējos pateikt? To, ka visi ir svarīgi.

Un nobeigumā atkārtošu visus piecus punktus, nosacījumus, par kuriem runāju, lai tu būtu laimīgs.

1. Esi pateicīgs par cilvēkiem savā dzīvē.
2. Lūdz par cilvēkiem.
3. Sagaidi labāko no cilvēkiem.
4. Mīli cilvēkus, kā Jēzus mīlēja, vismaz centies.
5. Nesalīdzini sevi ar citiem.

Protams, ir daudz vēl dažādu aspektu, kas nekādā gadījumā nav vienīgie, un šī nav superformula, piecdesmit minūšu sprediķī mēs nevaram izrunāt un apskatīt visus aspektus. Manā personīgajā skatījumā laimīgs tu vari būt tad, kad tu ej uz Dieva iedvesmotiem mērķiem, nevis, ka tu esi sasniedzis mērķus, bet tanī procesā, ka tev ir jēgpilna dzīve. Tas, ka tu esi vajadzīgs, derīgs cilvēks ar savām spējām, talantiem, dāvanām draudzei, ģimenei, ka tu nes sabiedrībai labumu, un pienes savu ieguldījumu. Tev ir labas attiecības un miers ar cilvēkiem apkārt. Tā ir tāda mana saīsinātā laimes definīcija.

Un īss kopsavilkums visai manai šodienas svētrunai ir sakoncentrēts mūsu vīzijas 12. punktā, kuru ir viegli atcerēties, jo tas ir pats pēdējais, viegli saprotams un priecīgs. “Esi laimīgs un dari laimīgus citus, mīli Dievu un tuvāko kā sevi pašu.” Un es novēlu katram piedomāt un strādāt pie šiem principiem. Kad tu būsi kļuvis laimīgs, tad darbojies, un neaizmirsti, ka tev apkārt ir arī citi cilvēki, darbojies, lai laimīga ir arī tava ģimene, nevis tikai tu viens pats, bet arī kolēģi, draugi, grupiņas biedri, visi cilvēki, kuri tev ir līdzās. Un tev viss izdosies! Lai Dievs tevi svētī!

Luīzes Zvejas sprediķi “Kā būt laimīgam?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija