Ko nozīmē tas, ko mēs tikko dziedājām dziesmā? Ļoti labi ir iztulkoti šīs dziesmas vārdi. “Viss, ko vien vēlos, blakus būt un iepazīt vairāk!” Ko nozīmē būt Dieva klātbūtnē? Viens no tādiem notikumiem bija, kad Jēzus kopā ar saviem mācekļiem Apskaidrošanas kalnā izdzirdēja balsi no debesīm.
“Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” (Mateja evaņģēlijs 17:5)
Tā bija Dieva klātbūtne izjūtu līmenī. Pēteris gribēja tur palikt.
Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” (Mateja evaņģēlijs 17:4)
Apskaidrošanas kalnā Jēzum atklājās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Kas tad īsti ir būt Dieva klātbūtnē? Kā runā Dievs? Viss ir ļoti atkarīgs no tā, kā mēs skatāmies uz Dieva vārdu, kā skatāmies uz parādībām un notikumiem sev apkārt. No vienas puses tas viss ir diezgan sarežģīti, bet no otras puses tas ir daudz vienkāršāk, nekā mēs reizēm esam dzirdējuši un paši izdomājuši. Ikdienā tas ir vienkāršāk, nekā tas bija Apskaidrošanas kalnā. Mēs arī gribam būt Apskaidrošanas kalnā tā kā toreiz mācekļi un piedzīvot to, ko viņi. Jā, mēs varam piedzīvot Dievu, un ir reizes, kad mēs Viņu piedzīvojam sajūtamā veidā. Katrā dievkalpojumā es ne tikai zinu, ka Dievs ir klātesošs, bet arī izjūtu šo klātbūtnes atmosfēru. Tomēr nevar teikt, ka, ja šodien es neko nejutu, tad Dieva šeit nav. Vai arī, ja citā vietā nebija nekādas sajūtas, tad tur Svētā Gara nav. Viņš ir pāri mūsu izjūtām un veselajam saprātam. Tad, kad Dievs atklājās Mozum, viņš prasīja, kā Dievu sauc. Viņš teica:
Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.”[..] (2. Mozus grāmata 3:14)
Dievs ir! Tad, kad nācu pie Kristus, es negriezos tiešā veidā pie Jēzus, bet gan pie Dieva. Es teicu: “Dievs!” Tad, kad man ūdens smēlās mutē, es lūgšanā uzrunāju to Dievu, kurš radījis debesis un zemi. Šai lūgšanai sekoja piedzīvojums, kad skaļā balsī skaitīju lūgšanu, tādu pašu kā daudzi skaita baznīcā mācītāja vai kalpotāja pavadībā, bet es to skaitīju eņģeļu pavadībā. Tas bija pārdabisks brīnums un patiešām piedzīvoju pestīšanu, Dieva spēku un to, kā nokrīt grēka smagums. Tas bija vienu reizi manā mūžā. Arī pēc tam ir bijuši kādi garīgi piedzīvojumi, izjūtas, bet ikdienā, rutīnā nebūt nav tā, ka mēs nepārtraukti kaut ko izjūtam. Bet Dieva vadība gan mums vajadzīga regulāri. Mēs nevaram gaidīt, ka vienreiz mūžā ka Dievs uzrunās, kā Jēzu skaļā balsī un visi izbīsies no trokšņa. Cik daudz cilvēki ir dzirdējuši Dieva balsi un vai tas vispār ir nepieciešams? Mums ikdienā vajadzīga Dieva vadība un stiprinājums. Kā Viņš vada un stiprina? Viens ir skaidrs, ka iesākumā bija Vārds
Iesākumā bija Vārds [..]. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)
Dievs teica un tapa. Tā notika radīšana. Dievs, kurš ir Es Esmu, kurš ir visu radījis, ir to darījis ar vārda spēku. Vārds pats par sevi nav nekas noteikts, jo dažādās valodās vārdi skan dažādi. Viens un tas pats objekts, par ko mēs domājam, dažādas tautas ietērpj dažādos vārdos, kas simbolizē vai nozīmē vienu un to pašu objektu vai parādību. Tāpēc Dieva vārdā pareizi būtu redzēt to, ka Viņš radīja ar domu spēku, jo vienīgais kontakta avots cilvēkam ar Dievu ir doma. Dievs teica un tapa – iesākumā bija vārds. Vārds ir Dieva ideja, kuru mēs, cilvēki, ietērpjam vārdos. Dievs neizdomāja valodu. Es domāju, ka to ir izdomājuši cilvēki, bērni to iemācās ģimenē. Kādā ģimenē bērns aug, tādā valodā runā. Ja ģimenē runā divās valodās, tad bērns runās divās valodās, bet abās valodās domās vienu un to pašu lietu. Svarīgāks ir nevis pats izteiktais vārds, bet gan izteiktā doma. Nekas šeit, virs zemes, ko tu iedomājies, nav tāds, ko tu nebūtu redzējis vai dzirdējis. Arī tas, kādu tu iedomājies Dievu esam un jebko, kas ir saistīts ar Viņu, tu iedomājies saskaņā ar to, ko esi redzējis vai piedzīvojis šeit, virs zemes. Tie ir dažādi tēli redzes, dzirdes atmiņā, zemapziņā. Salamans saka:
Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. (Salamana pamācības 1:9)
Viss jau reiz ir bijis un viss vēl būs. Tāpēc vienīgais kontakts ir Dieva ideja jeb doma, ko mēs uztveram caur vārdiem. Pirms vārda ir doma. Tātad, pirmkārt, Dievs runā domu līmenī. Šeit ir problēma, ka Dievs visbiežāk nerunā pārdabiski. Es nenoliedzu, ka kādās īpašās reizēs Dievs īpaši uzrunā, piemēram, tā, ka tu dzirdi, bet citi nedzird, bet tikai īpašās reizēs. Manā dzīvē tas ir bijis tikai vienu reizi un es ar ļoti lielām aizdomām skatos uz cilvēkiem, kuri saka, ka viņi bieži dzird balsis. Bieži šādam cilvēkam ir šizofrēnija, kura, iespējams, ir izveidojusies uz izkropļotas ticības un saprašana pamata par to, kā runā Dievs. Kā tas notiek? Jaunpiedzimis kristietis nonāk draudzē, kur ļoti liels uzsvars uz to, ka visos jautājumos jākonsultējas ar Visuaugstāko un jāgaida balsis. Tiek sarīkotas pat praviešu skolas, lai mācītos dzirdēt balsis. Diemžēl, bieži tas pārvēršas par purvu, cilvēks paliek dīvains, gaida uz Dieva vadību, uz īpašu balsi, pats kļūst inerts un nepieņem savā dzīvē svarīgus lēmumus, ignorē realitāti un sāk dzīvot ārpus realitātes. Tādēļ arī ir šis sprediķis, lai atgādinātu, kā Dievs runā. Dievu mums jādzird ne tikai, lai izbēgtu no kādas lielas problēmas dzīvē, bet lai būtu normāls Dieva vadīts kristietis, Dieva bērns, kurš spēj sadzirdēt Dievu un būt Viņa vadīts, pasargāts un gūt panākumus caur ticību Viņam visās dzīves sfērās. Tad, kad tu ej tajos virzienos, kurus uzskati par pareiziem un, kuri ir saskaņoti ar Dieva vārdu un gribu, tu gūsti panākumus, virzies uz priekšu un dzīvo harmonijā ar Dievu, sevi un cilvēkiem. Lūk, svarīgākā doma, ko gribu pateikt. Man uzdāvināja kastīti, kurā iekšā ir mašīnas disku centra vāciņi. Manai mašīnai tie bija nozagti, nopirku vietā citus, kuri izrādījās pakaļdarinājums. Kāds draudzes brālis reiz aizveda nomazgāt manu mašīnu uz automazgātuvi un šiem vāciņiem visa krāsa nomazgājās nost. Šis brālis uzdāvināja man īpašus diska vāciņus. Tie griežas un tas nozīmē, ka ritenis griežas, bet tie visu laiku paliek pareizā pozīcijā. Kad viņš uzdāvināju, es teicu, ka tie ir tik skaisti, ka nemaz nevaru likt virsū mašīnai. Noliku istabā redzamā vietā, lai stāv. Viņš teica, ka vajagot gan likt, jo dzīvo taču vienreiz, bet man tie likās pārāk skaisti, lai liktu uz mašīnas. Tā tie stāvēja istabā. Šodien atkal paskatījos uz saviem diskiem un nolēmu, ka vāciņus tomēr vajag uzlikt. Kāpēc? Šis princips ir līdzīgs garīgam principam, par kuru šodien pastāstīšu. Dievs visbiežāk neizdarīs un neizdomās to, ko vari izdomāt tikai tu. Viņš cilvēkam ir radījis spēcīgu intelektu. Pastāv dažādas versijas par to, cik daudz smadzeņu potenciālu cilvēks vispār izmanto. Viedokļi dalās, bet es domāju, ka ir tā, ka dažādi cilvēki ir ar dažādām spējām izmantot savu smadzeņu potenciālu. Mums domāšana nav dota, lai tā stāvētu skaisti sekcijas plauktiņā un priecātos, ka Dievs ir devis galvu un pateiktos Viņam, ka tev dotas smadzenes. Iedomājies – tu staigā uz dievkalpojumiem, prāts stāv sekcijā un tu tikai pateicies Dievam par to. Tajā pašā laikā par kādām svarīgām lietām tu gaidi, ka Dievs izdomās, visu pateiks priekšā un pienesīs tev uz paplātītes. Mūsu smadzenes Dievs ir radījis ar noteiktu ideju un domu, lai mēs paši domātu un radītu. Kādā rakstvietā cilvēki nosaukti par dieviem.
Jēzus viņiem atbildēja: “Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi.” (Jāņa evaņģēlijs 10:34)
Cilvēks nav dievs, bet tas par kaut ko liek domāt.
Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis. (Psalms 8:6)
Cilvēks tikai mazliet šķirts no Dieva. Dievs cilvēku radījis pēc Savas līdzības. Pirmkārt, tā ir garīgā līdzība ar spēju domāt un radīt. Cilvēkā ir ielikt milzīgs potenciāl, milzīgs domāšanas spēks. Tad, kad cilvēks izsaka vārdus, viņš izsaka savu domu. Konkrēto domu, ideju, ko viņš ir izteicis, ietērpis vārdos, ar kuriem viņš konkrētā valodā domā konkrētu priekšmetu, parādību, darbību vai ideju. Ko es daru? (Skrien pa skatuvi. Red. piezīme) Skrienu. Tā ir darbība, konkrēts vārdu virknējums kaut ko nozīmē un sākotnēji tā ir doma. Es vēlos skriet un tad es skrienu. Vārds “skriet” nozīmē tieši to. Draudzē ir viena ģimene, kas audzē lokus un viņiem tīri labi tas izdodas. Viņi labi saprot un pārzina tās lietas. Kad vīrs stāsta shēmas, kā tas loks aug, man tas viss ir nesaprotams. Vai Dievs pateica? Nē, tās ir laika gaitā uzkrātās zināšanas un prasmes. Tā ir izglītība, mācīšanās, dzīves pieredze. Ja tu tā uz līdzenas vietas sāksi audzēt lokus, neiegūstot zināšanas no kādiem cilvēkiem, skolas vai grāmatām, tad tev būs jāiziet cauri ļoti ilgam procesam, kamēr sapratīsi, kā loki pareizi jāaudzē. Vienkāršāk ir mācīties no tiem, kas to ir jau darījuši un pēc tam laika gaitā pats no sevis ko papildināt un pielikt klāt esošajām zināšanām. Man ir jautājums – vai Dievs atklāja, kā audzēt lokus? Nē, Dievs atklāja pašu principu, ka, ja tu ieliksi sēklu zemē, tad kaut kas izaugs. Dievs iedod principus arī kā kopt. Iedomājies meistaru, kurš prot izgatavot ērģeles. Tā ir ekskluzīva profesija, ja cilvēks var izgatavot baznīcai ērģeles. Vai šis meistars sēdēs ar burtnīcu, gaidīs, kad Dievs viņam teiks visu pa centimetram, kā tas jāizdara? Nē, viņš meklēs skolotāju, kuram šīs zināšanas jau ir. Mūzika ir Dieva dota, bet mūzikas instruments ir cilvēka radīts un, pirmkārt, nevis ar rokām, bet gan galvā radīts. Pāvils par draudzi saka:
Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. (2. Korintiešiem vēstule 3:6)
Ir principi, kurus Dievs mums ir devis. Dievs mums ir devis saprātu un intelektu, ka mēs spējam apgūt un iemācīties. Tie, kas mācās juristos, es gan nezinu, vai tur vispār māca tādas lietas, kā dedukcijas metodi. Faktus pārbauda ar izslēgšanas metodi. Pārbauda – šis nav īstais variants pārbaudi, izslēdz ārā. Slēdz ārā tikai tos variantus. Piemēram, tas ir tāpat kā ar mašīnu. Remontē mašīnu un nomaina vienu detaļu, nomaina otru detaļu, nomaina trešo detaļu. Tu esi dusmīgs uz meistaru, ka viņš nezina, bet viņš nevar zināt. Ir tādas vainas mašīnai, kuras tu nevari zināt. Vienkārši izslēdz, tā detaļa nebija vainīga. Kamēr atrod vainu vai vispār neatrod. Tad labāk pārdot to mašīnu vai vest uz izgāztuvi. Šī izslēgšanas metode ir cilvēka prāta darbības rezultāts, ka tu nonāc pie rezultāta. Tā ir domāšana, un Dievs nedomās tavā vietā. Dievs arī neteiks to, kas ir jāizdomā tev. Un, ja mēs maldamies un domājam, ka tomēr mēs sadzirdēsim un Dievs kaut ko pateiks, tad es varu garantēt, ka tu esi cilvēks, kurš nekur nevirzās. Tādi ir Dieva principi. Tu nekur nevirzīsies. Tu pat apprecēsies ar sievieti un sievai tevi būs jāuztur. Tava sieva pat nevarēs domāt, kā dzemdēt bērnus. Viņa nebūs pārliecināta, ka viņai un bērnam būs ko ēst. Tad, kad viņa būs stāvoklī un tā tālāk, viņa vairāk nevarēs tā pilnvērtīgi pelnīt savu lielo naudu un uzturēt. Bet tu gaidi, ka no debesīm nāks aicinājums. Tu domā: “Paklau, Bībelē taču bija rakstīts, ka mācekļi bija kalnā.” Bet ko tad Dievs tādu pateica mācekļiem? Viņš teica: “Šis ir mans mīļais Dēls, to klausiet!” Vai tad Viņš runāja par centimetriem un olektīm? Nekas tamlīdzīgs tur nebija. Bet tu domā: “Nē, es lasu Vecajā Derībā, ka Mozum pa olektīm un pa centimetriem pateikts, kā celt templi.” Mīļie draugi, es parādīšu vienu rakstuvietu, lai jūs nedaudz citādāk skatītos Dieva vārdā. Nedaudz citādi ir jāpieiet pie Dieva vārda lasīšanas. Mums draudzē ir arhitekts. Pasakiet man, priekš kam ir vajadzīgs arhitekts? Dievs taču ir vislielākais arhitekts, Viņš tev pateiks, kā celt. Tu gribētu nākt šajā telpā? Būvvalde šeit visu apstiprināja, bija vesels process, kamēr dabūja visu gatavu. Visu izmērīja un apstiprināja. Tur bija visādas shēmas. Vai tu gribētu nākt šeit, ja kāds būtu nosēdies un no Dieva visu saņēmis, pats salicis tā, kā izdomājis? Mēs nāksim, šeit sēdēsim un lēkāsim. Tu gribētu nākt tādā telpā? Pirmām kārtām, tā telpa nemaz netiktu uzcelta. Tā sabruktu jau pie pirmajiem mēģinājumiem, tikai pamati paliktu. Tas nav iespējams. Cilvēkam ir dotas spējas domāt, un Dievs nekad nedomā šādas lietas tavā vietā un neteiks tev šādas lietas. Es neizslēdzu, ka ir kādi īpaši, brīnumaini gadījumi, kad notiek tādas lietas, bet tā nevar būt sistēma. Tas ir pretēji pašai Dieva gribai un Dieva būtībai. Viņš radīja cilvēku pēc savas līdzības ar domāšanu. Es gribu tev parādīt divas ļoti interesantas rakstvietas. Un tādu ir ļoti daudz. Tie, kas ir padziļināti studējuši Bībeli, tie zina, ka piektā Mozus grāmata ir atkārtotā bauslība.
Kad Dievs, ar Mozus rokām, izveda Izraēlu no Ēģiptes zemes uz apsolīto zemi, tad Dievs deva bauslību caur Mozu. Tur bija dažādi likumi un ļoti daudz un dažādi priekšraksti, kas lielākā daļa nav aktuāli šodienai. Viņiem ir kāda garīga vērtība, bet viņi nav aktuāli. Ļoti daudz. Pēc tam, kad bija pagājuši gandrīz 40 gadi, un viņi bija uz apsolītās zemes robežām, kad visa tā karavīru saime bija izmirusi, kas atteicās ieiet apsolītajā zemē, tad Mozus vēlreiz šo bauslību atkārtoja. Tāpēc to sauc par atkārtoto bauslību.
Nu principā, tur nekam nevajadzēja mainīties. Ja atkal visu atkārto, tad tam ir jābūt tāpat, kā bija pirms tam. Bet nē, piemēram, ceturtajā Mozus grāmatā, 13. nodaļas pirmajā pantā, ir rakstīts:
Tas Kungs runāja uz Mozu [..]. (4. Mozus grāmata 13:1)
Tātad, Mozus runāja ar Dievu un Dievs runāja uz Mozu, un ko tad Dievs pateica Mozum? Tas ir tas, ko ļoti daudzi grib, lai viņam nav jādomā, jo domāšana ir piepūle. Viņš pagaidīs, kad Dievs teiks, ja neteiks, es neko nedarīšu.
Un Tas Kungs runāja uz Mozu: “Izsūti vīrus, kas lai izlūko Kānaāna zemi, ko Es Israēla bērniem dodu; pa vienam vīram no katras cilts, un izsūti tos, bet viņiem visiem ir jābūt vadoņiem.” Tad Mozus tos izsūtīja pēc Tā Kunga pavēles no Pāranas tuksneša; visi šie Izraēla vīri bija Israēla bērnu vadītāji. (4. Mozus grāmata 13:1-3)
Šeit runā par izlūku izsūtīšanu uz apsolīto zemi, uz Kānaāna zemi. Šie izlūki, kas bija līderi, atnāca atpakaļ, jo nobijās no milžiem. Jā, zeme ir laba, bet tomēr zeme aprij savus iedzīvotājus. Viņi aplaida ar bailēm visu Izraēlu, izņemot Kālebu un Jozua, un vēl kādus cilvēkus. Rezultātā, viņi negāja un 40 gadu laikā visi, kas atteicās iet, izmira tuksnesī. Bet ir rakstīts, ka Tas Kungs teica Mozum izsūtīt izlūkus. Tas Kungs – pareizi? Nu atver Bībeli, paskaties.
Tas Kungs runāja uz Mozu [..]. (4. Mozus grāmata 13:1)
Tas Kungs runāja uz Mozu, te ir skaidri teikts. Un ja tu vispār lasi Bībeli, īpaši Vecajā Derībā, gandrīz katra nodaļa sākas: “Tas Kungs teica, Tas Kungs runāja uz Mozu, Tas Kungs runāja, Tas Kungs teica.” Un šī ir viena no šīm rakstvietām, kur Tas Kungs runāja: “Izsūti izlūkus.”
Un tagad otrreizējā bauslība. Piektās Mozus grāmatas pirmajā nodaļā šis pats notikums ir citādāk atspoguļots.
Tad jūs visi nācāt pie manis [..]. (5. Mozus grāmata 1:22)
Šeit “Tas Kungs” vairs nesaka. Tas nozīmē, ka viņi bija apstājušies pie jaunā Izraēla robežām, pie apsolītās zemes robežām un Mozus teica: “Mēs esam klāt, ejam un ieņemam, Tas Kungs ir ar mums.” Bet ko viņi darīja? Tas nozīmē, ka viņiem jau bija sociālais mantojums, jau 400 gadus esot Ēģiptē, palikusi tā verga domāšana: “Nē, mēs nevaram iet, mums vajag izsūtīt izlūkus.” Šeit ir pavisam citādi teikts. Viņš saka: “Jūs nācāt pie Manis un sacījāt – sūtīsim vīrus sev pa priekšu, ka tie to zemi izlūkotu un atnestu ziņas, pa kuru ceļu mums ir jādodas uz turieni, un par pilsētām, kur mums ir jānonāk.” Mozus teica: “Man jūsu sacītais labi patika.”
Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: sūtīsim vīrus sev pa priekšu, ka tie to zemi izlūkotu un atnestu ziņas, pa kuru ceļu mums ir jādodas uz turieni, un par pilsētām, kur mums ir jānonāk. Man jūsu sacītais labi patika [..]. (5. Mozus grāmata 1:22-23)
Bet ko mēs lasījām iepriekšējā reizē: “Tas Kungs pateica Mozum.” Bet šeit mēs lasām: “Nē, man patīk tas, ko jūs man piedāvājāt.” Realitātē, tās bija lamatas. Nav nekas slikts iet un izlūkot, viss ir pareizi. Bet šajā gadījumā izskatās, ka motīvs, kāpēc viņš gribēja izlūkot, bija cits, nevis tāpēc, ka tie 12 cilšu vadoņi brīdī, kad iegāja tajā zemē, nobijās, jo ieraudzīju Anaka bērnus. Šīs bailes jau bija viņos un viņi nekur negribēja iet un pastāvīgi kurnēja. Tiklīdz viņi izgāja no Ēģiptes, viņi nonāca pie jūras un teica: “Ai, kāpēc tu mūs izvedi, lai mēs ar visiem saviem bērniem te mirtu?” Viņi bija kurnētāji pēc būtības, jo tā bija viņu domāšana. Viņš saka: “Jūs visi nācāt pie manis, izsūtīsim izlūkus.” Viņš teica: “Es jau teicu – ejam uzreiz, mums pat nevajag nemaz izlūkus. Dievs ir ar mums un mums ir pietiekami resursu. Pat bez visas izlūkošanas mēs iesim un nostaigāsim tā, ka tur nekā nepaliks. Pat zāle vairs neaugs, ja mēs gribēsim.” Tas viss bija izdarāms, bet viņš teica: “Nē, izsūtīsim izlūkus.” Faktiski, jau tajā brīdī viss bija skaidrs. Ja Mozus teica: “Ejam,” bet viņi negāja un labāk izlūkosim, tad jau bija skaidrs, ka būs neveiksme. Katram normālam līderim uzreiz ir jāsaprot, šeit ir gaidāma neveiksme. “Jūs nācāt pie manis un sacījāt: sūtīsim šos izlūkus. Man jūsu sacītais labi patika, un tad es jums izraudzīju 12 vīrus, pa vienam no katras cilts.” Jautājums, kāpēc tāda pretruna ir Bībelē un vai vispār tā ir pretruna? Nav pretrunu Bībelē, būtībā. Bet, tā virspusēji skatoties, ir ļoti daudz šādas lietas, kā piemēram, lūk, šī. It kā pretruna. Kā to var izskaidrot? Tā teica Tas Kungs, bet nē, tomēr Izraēls to pats izdomāja. Mozus tikai piekrita. Lūk, kur ir atbilde.
Dāvida dziesmā Dāvids saka:
[..] Mana dvēsele ir klusu savā svētcerē uz Dievu, no Viņa nāk man palīdzība! Tiešām, Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums: es gan nešaubīšos! (Psalms 62:2)
Sestajā pantā vēlreiz:
Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība! Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs! (Psalms 62:6;8)
Man ļoti patīk divpadsmitais pants:
Vienu vārdu Dievs arvienu ar uzsvaru ir teicis, un to es esmu daudzreiz dzirdējis: Dievam vienam pieder vara. Un Tev, Kungs, pieder arī žēlastība [..]. (Psalms 62:12)
Dievam vienam pieder vara. Mums pietiks ar šo. Dievam vienam pieder vara, Dvēsele, esi klusa svētcerē uz Dievu.
Redzi, kur ir Dāvida atslēga? Lūk, kāpēc Dāvids bija vīrs pēc Dieva sirds. Nu nav tāda otra ķēniņa, kā bija viņš. Salamanu pie tādiem nevar pieskaitīt uz 100%, jo tomēr viņš dzīves noslēgumā nedaudz mainīja savu filozofiju. Es uzskatu, ka Dāvids tomēr bija vairāk tuvāk Dievam. Salamans baudīja no tā, ko Dāvids bija sasniedzis. Vairāk tā, jo tas bija Dāvida sasniegums. Arī Jēzus nāk no Dāvida saknes caur Salamanu. Dāvidam bija kāds noslēpums, un šis noslēpums, acīmredzot, viņam jau bija, pirms viņš guva lielās uzvaras. Kad Samuēls izvēlējās Dāvidu, Dievs viņu sūtīja uz Isaja namu. Samuēlam izveda priekšā septiņus dēlus. Samuēls teica: “Nē, tie nav viņi.” Isajs teica: “Ā, mums tur ir viens, bet tas jau ir avju gans un mēs to neņemam nopietni.” Samuēls teica: “Sauciet viņu šurp.” Viņu pasauca, viņš atnāca un Samuēls teica: “Lūk, tas ir viņš.” Dāvids bija zēns ar iesārtiem vaigiem un labi izskatījās, un Samuēls teica: “Lūk, tas ir viņš!” Un kāpēc tieši viņš, kur ir tas noslēpums, kāpēc tieši Dāvids? Dāvida noslēpums ir šajā: “Mana dvēsele ir klusu savā svētcerē uz Dievu.” Viņš bija tas, kurš domāja, savas domas vēršot uz Dieva vārdu. Viņš bija tas, kurš klusībā pārdomāja. Ne tikai slavēja, ne tikai pielūza, bet viņš pārdomāja savus esošos uzdevumus. Kamēr viņš bija ganu zēns, viņš pārdomāja. Tur bija rakstīts, ka viņš pat lauvu bija pieveicis, lai atņemtu viņam laupījumu un nosargātu savu ganāmpulku. Viņš pārdomāja savas dienas gaitas un saskaņoja tās ar Dieva vārdu, Dieva domām un veselīgu mācību. Tātad, viņš domāja.
Atgriežamies pie Mozus gadījuma. Kāpēc tad tāda it kā pretruna? Cilvēki teica, un viņš izdomāja sūtīt izlūkus, vai tomēr Tas Kungs teica? Es domāju, notika tā. Kad šie cilvēki nāca pie viņa un prasīja izsūtīt izlūkus, ko darīja Mozus? Varbūt kalnā viņš šoreiz obligāti nekāpa, jo te ir rakstīts, ka viņš kalpā kāpa. Bībelē ir skaidri redzams, ka Jēzus noteikti vientuļās vietās pavadīja laiku lūgšanā. Lūgšana, pirmkārt, ir doma, nevis izteikts vārds. Tas ir labi – izteikt vārdus, tas ir svarīgi. Kamēr tu neesi izteicis, tur neviens nesapratīs, bet pamatā jau ir Dieva ideja. Es domāju tā, ka viņš dzirdēja viņu vajadzības, viņš aizgāja viens pats, pavadīja laiku ar Dievu, pārdomāja, kā tas viss atbilst Dieva gribai, Dieva plāniem un Dieva vārdam un tam, kas līdz šim bija atklāts un zināms, viņš pārdomāja, kā tas attieksies uz pašu Izraēlu, kā tas attieksies uz turpmāko visas tautas virzību. Viņš pārdomāja un it kā jā, es redzu precedentus vēsturē, ka pirms kādu zemi iekarot, to vajag izlūkot. Viss ir pareizi. Bet nu viņš laikam tomēr palaida garām to momentu, ka motīvs gan nebija pareizs, kāpēc šie cilvēki prasīja izlūkus izsūtīt. Sakarā ar to, ka viņš pavadīja laiku, viņš saprata: “Jā, man patīk šī ideja, izsūtīsim izlūkus.” Un izsūtīja izlūkus. Un viņš teica citā rakstvietā: “Tas Kungs runāja uz Mozu.” Un kā tad Viņš runāja? Viņš katru reizi gāja un gaidīja, kad no debesīm atskanēs balss? Nekā tamlīdzīga draugi. Daudzas šīs vietas, kur ir rakstīts: “Tā teica Tas Kungs,” tas nenozīmē, ka Tas Kungs runāja kādā dzirdamā balsī no pērkona un uguņiem, kā tas dažās vietās ir rakstīts. Tas to nenozīmē. Pārsvarā tas būs saistīts ar domāšanu, un nevis kaut kādu haotisku domāšanu, bet domāšanu, kur esošo situāciju, salīdzina ar Dieva vārdu. Mūsu gadījumā mums ir Bībelē pilnīga Dieva atklāsme. Tur nav pretrunu, patiesībā arī šī nav pretruna. Mums ir Bībeles mācība, Bībeles skola. Mūsu gadījumā, kad tev ir sava personīga lieta, kad tev ir jāsaprot Dieva vadība, tu vadies no veselīgas Bībeles mācības, tu vadies no tā, ko tu esi mācījies arī Bībeles skolā. Cilvēks esot konkrētā draudzē, pieskaņo savu dzīvi savas draudzes mācībai. Tu saproti, ka nevis Tas Kungs runāja uz Mozu, bet tomēr izrādās, ka tie bija cilvēki, kas runāja uz Mozu. Bet, ja Mozus to pārdomāja, palūdza Dievu un saprata, vai nu šis lēmums bija pareizs, vai nu tas nebija īsti pareizs, bet to teica Tas Kungs. Saproti domu? Kā tad tā, ko tad Mozus bezmaz vai iedomājās? Ja viņš to pateica, tad to saka Dievs? Es jums pateikšu. To tu vari arī Bībelē lasīt. Kur Mozus izauga? Ēģiptē. Kas bija faraons? Nu padomā. Kas bija faraons priekš cilvēkiem Ēģiptē un pēc reliģijas, pēc tā laika likumdošanas? Dievs. Bet Izraēla tautai cilvēks nevar būt Dievs, ir tikai viens Dievs. Tas bija pilnīgi normāli, ka to, ko saka augstākais valsts vadītājs, to saka Tas Kungs. Tas viss bija pilnīgi normāli. Bet ir reizes, kur patiešām, Dievs īpašā veidā runā un pasaka konkrētas lietas. Bet tās nevar atšķirties no veselīgas Bībeles mācības, jo Bībele, Vecā un Jaunā Derība, ir pilnīga atklāsme cilvēkiem. Lūk, kāpēc ir ļoti daudz jālasa Bībele. Un ļoti daudz jāstudē Bībeles konteksts. Lūk, kāpēc vajag dažādus komentārus salīdzināt. Un arī Bībeles skola, ko izejam, ir ļoti svarīga. Lūk, kāpēc ir svarīgi pārzināt Dieva vārdu.
Kā runā Dievs? Tu savā dzīves situācijā, sēdi klusībā savā mežā, vai savā mājā vai istabā ej un pārdomā, tu lasi Dieva vārdu. Bet ne jau no tā, ko šodien izlasīji tikai. Piemēram, re, rakstvieta ir, ka Jūda aizgāja un pakārās. Arī tā var uzrunāt īpaši, bet jābūt uzmanīgiem ar tādām lietām kā zīlēšana, bet ir jāpārdomā. Vai zini, kā YouTube ir uzbūvēta? Kā cilvēka smadzenes. Jo tiklīdz kaut ko atceries, tā kanāls piedāvā kaut kādu līdzīgu video, un tā arī ir domāšana cilvēkam. Es sniedzu Saeimā interviju LTV7. Žurnālists saka, ka gribot interviju no manis par prezidenta vēlēšanām. Man pirmo reizi kāds žurnālists paprasīja interviju, “Latvijas televīzija”. Es uzreiz tur: wow, pirmo reizi, pat nezinu, ko lai tur saka. Tas žurnālists saka, ka tad lai pasauc Zivtiņu. Es atbildu, ka padomāšu. Un es sāku runāt un viss aiziet, jo sāc runāt un tad tev viss būs. Smadzenes tā ir iekārtotas, ka viens tēls iedarbina uzreiz domāšanu tālāk, tev tikai jāsāk ir. Tāpat ir, kad lasi Bībeli, tu sāc lasīt un iedarbojas visas pārējās Bībeles zināšanas, tajā brīdī klusumā. Tev smadzenes sāk strādāt, tā ir domāšana, tu lasi vienu rakstvietu un sāc atcerēties citas. Galu galā, ja tev kādas šaubas ir, tu paņem paralēlās vietas, tu konkrēto tēmu izstudē. Piemēram, tu atrodi Bībeles skolas tēmas par konkrēto lietu, pieņemsim, piemēram, precības. Tu atrodi konkrētās grāmatiņas grāmatu galdā. Tu izstudē, bet tā lai būtu balstīts Bībelē. Tu salīdzini, domā, un ir ieteicams pieņemt lēmumus maksimāli tuvu Dieva gribai, jo vienmēr ideāli nevar.
Piemēram, Mozum bija sievastēvs Jetrus. Un Mozus sēž visu dienu, cilvēki sēž rindā. Un sievastēvs iet, vaicā: ko tu tur dari, kur viņš atbild: tauta nāk vaicāt Dieva gribu. Jetrus saka, ka tu tak tur tā nobeigsies, tev vajag izvēlēties cilvēkus, kas pildīs to funkciju un tikai smagākās lietas pie tevis nonāk. Vajag vietniekus iecelt. Viņš paklausīja sievastēva padomam, un, acīmredzot, sievastēva padoms nebija nekas jauns.
Es gribu tev vēl vienu piemēru parādīt, bet negribu, ka tu galīgi saputrojies. Ceru, ka pagaidām viss kārtībā ir, bet tā ir viela pārdomām. Neuztver pārāk burtiski Bībeli. Bībele ir jālasa sākot no Jaunās Derības caur Jēzus vārdiem. Vecajā Derībā ir ļoti daudz sarežģītu lietu. Un var domāt: “Un to saka Tas Kungs, un Dievs tak nemainās, man tagad tāpat ir jādara.” Tev nav tā jādara. Tur ir apslēpti garīgie principi, zināšanas, bet tā nav Tā Kunga pavēle tā rīkoties. Bet Jaunā Derībā ir vienkārša – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Nezini, kā rīkoties? Tev jāmeklē, kā teiks Tas Kungs? Ir situācijas, kad vienkārši zini, kā tu gribi, lai attiektos pret tevi, tā attiecies pret cilvēku. Jēzus vienkāršāk māca šīs lietas, tamdēļ cilvēkos bija veselas vētras pēc tam. Tā laika reliģija bija tik ļoti sagrozīta, sarežģīta, ka cilvēkiem tika uzliktas nastas, tādas, ko viņi paši nespēja nest. Beigu beigās Dievs ir daudz vienkāršāks. Skaties tālāk.
Kad Ābrahāms nesa savu vienīgo dēlu Īzaku upurēt. Vai tu esi padomājis, ka baigais sviests? Kāpēc Dievs teica Ābrahāma nogalināt savu dēlu? Tas Bībelē ir rakstīts, tā teica Tas Kungs. Normāli tas ir – savu dēlu upurēt? Ko apšaubi Bībeles vārdus? Bībele nav dota tā vienkārši taisnajai domāšanai. Es tev kaut ko parādīšu.
Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm un sacīja: “Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” (1. Mozus grāmata 22:15-18)
Tātad viņš atnesa dēlu upurēt, viņš bija gatavs to izdarīt, bet viņam saka, lai nenogalina savu dēlu. Un tagad tas svarīgākais. Ne no Dieva, bet gan no vēstures. Upurēt pirmdzimtos Kānaāna zemēs bija parastā parādība. Tātad – kā runāja Dievs? Tas, ko Ābrahāms uzskatīja, kā runā Dievs. Kā Viņš runāja? Saskaņā ar tā laika domāšanas modeli. Tas nozīmē, ka tādu lēmumu, kādu pieņēma Ābrahāms, tas bija saskaņā ar tā laika domāšanas normām. Un tāpēc šodienas sabiedrībai apkārt ir savs modelis domāšanas, un mums jādomā caur veselīgu Bībeles prizmu. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Lūk, tāpēc ir daudz jālasa Bībele, bet tomēr Bībeles skaidrojums ir svarīgs. Tāpēc ir draudze un mācītājs, kurš sludina un māca pēc vispārpieņemtām, pasaulē atzītām Bībeles doktrīnām. Mēs varam atšķirties par izpratni par Svētā Gara dāvanām: vienā draudzē, konfesijā to noliedz, citā atzīst. Bet tas nav būtiskākais, būtiskāk ir šī attiecība pret cilvēkiem, pret Dievu. Gara dāvanas ir labi, ticu, ka pēc tām ir labi tiekties un ir jātiecas, bet tas ir sekundāri. Primāri ir jātiecas pēc tuvām attiecībām ar Dievu un pēc tuvākmīlestības.
Kāpēc tuksnesī izsūtīja izlūkos, un padarīja tautu bailīgu, kur bija problēma? Skaties, Einšteins teica: “Problēmu šodien nevar atrisināt ar to pašu domāšanas līmeni, kāds bija, kad radījām šīs problēmas.” Vai zini, kas ir jādara cilvēkam, kas ir piedzimis no augšienes? Uzreiz ir daudz jālasa Bībele un uzreiz ir jāmācās Bībeles skolā. Tāpēc ka tas, ka esi jaunpiedzimis, tas neko neatrisina. Atrisina tavas domāšanas veida maiņa. Jo Bībele saka, ka pēc tam, kad tu esi Kristu pieņēmis, tev ir jānovelk vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais cilvēks.
[..] Novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)
Varbūt domāsi tā kā Dagnija no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, ka to pašu var panākt pēc jogu metodēm. Priekš kam tās zāles vajadzīgas, Mirttante taču dillītes ēda? Un tas pats ir līdzīgi kristiešiem: es iztēlošos, ieiešu ceturtajā dimensijā, ka es novelku veco cilvēku un uzvelku jaunu, un viss, esmu jauns cilvēks. Nav patiesība! Tas jaunais cilvēks, kurš piedzima no augšienes, viņam ir jāatjauno domāšana. Šī domāšana ir atjaunojama tikai un vienīgi, pārzinot Dieva vārdu un lietojot to, domājot Dieva vārdu. Lūk, ko nozīmē Dāvida vārdi: “Mana dvēsele ir klusu savā svētcerē uz Dievu!”
Kāds ir teicis: “Cilvēki nekad nesasniedz to, ko nevar iedomāties sasniedzamam ar saviem spēkiem.” Esam paraduši darīt visu ar Dieva spēku, bet, kā jau teicu, domāšanas spēks ir mūsu spēks, ko Dievs mums ir devis domāšanai. Un nevar sasniegt to, ko nevari iedomāties. Šis princips – mīli Dievu un savu tuvāko – tur ir cilvēciskais princips, tur ir arī garīgais princips jeb dievišķais. Tāpat Jēzus Kristus, Viņš ir vienlaicīgi Dievs un vienlaicīgi cilvēks. Un uz visa tā fona, ka tu savā svētcerē esi bijis ar Dievu, veselīgi izproti Dieva vārdu, tur rodas augsne, ka tu vari reizēm arī patiešām precīzas lietas saņemt. Piemēram, Samuēls, viņš bija jauns zēns. Ēlis bija priesteris. Viņš tika Ēļa audzināts, un viņš dzirdēja balsi, gāja pie sava skolotāja prasīja: “Vai tu mani sauci?” un tā vairākas reizes. Un trešo reizi, kad viņš gāja, tad Ēlis saprata un pamācīja: “Kad tu dzirdi šo balsi, saki: te es esmu, Kungs, es klausos,” un viņš klausījās. Un Samuēlam Dievs atklāja konkrētās lietas, kas notiks un tās arī notika. Samuēls bija templī audzis, Ēļa audzināts, Rakstos audzināts. Viņam jau bija izpratne par Dieva vārdu un uz visa tā fona viņam atklājās Dievs. Bet tā nav norma, tas nav parasti, īpaši Jaunajā Derībā, tur visādus iemeslus var minēt, kamdēļ kādreiz tur vairāk atklājās, bet Bībele ir ļoti lielā laiku posmā rakstīta. Bībele jau ir cilvēku domāšana, kas izlikta grāmatā, cilvēka sapratne par to, kas ir Dievs. Notikumi, piedzīvojumi, ko mēs lasām, un saprotam to, kas ir Dievs. No tā var izvilkt, kā Bībele ir unikāla grāmata, un tā ir jālasa katru dienu.
5. Mozus grāmatā, otrreizējā bauslībā, Mozus atkārto visus notikumus pēc kārtas, atgādina Izraēla tautas vēsturi.
Tad Tas Kungs man sacīja: nenodari pārestību Moābam un nekaro ar viņu, jo Es nedošu tev par īpašumu neko no viņu zemes, tāpēc ka Es jau esmu piešķīris Lata bērniem Āru par īpašumu. Senāk tur ir dzīvojuši emieši, lieli, stipri un gari kā anakieši. (5. Mozus grāmata 2:9-10)
Izrādās, ka moābieši, līdzīgi kā Lata bērni, iekarojuši milžu zemi, tādu pašu, kā Izraēls nobijās un negāja. Iedomājies, Izraēlam ir Dievs, un viņi neieiet tai zemē, moābiešiem nekā nav un viņi ieiet. Bet tas vēl nav viss.
Senāk tur ir dzīvojuši emieši, lieli, stipri un gari kā anakieši. Arī tie tāpat kā anakieši tika turēti par milžiem, bet moābieši tos sauc par emiešiem. Un Seīrā senāk dzīvoja horieši, bet Ēsava bērni tos izdzina un, viņus izdeldējuši, apmetās uz dzīvi viņu vietā [..]. (5. Mozus grāmata 2:10-12)
Arī šo dēvē par refajiešu zemi, jo tur pirms amoniešiem esot mituši refajieši, bet amonieši tos sauc par zamzumiešiem. Tā ir liela tauta, un skaitā to ir daudz, tie ir gari kā anakieši, bet Tas Kungs tos iznīcināja: amonieši viņus pakļāva sev un apmetās uz dzīvi viņu vietā. Tāpat Viņš to bija darījis arī ar Ēsava bērniem, kuri dzīvoja Seīra kalnā un kuriem ienākot Viņš iznīcināja horiešus; to vietā viņi dzīvo vēl šodien. Arī avieši, kas dzīvoja apmetnēs līdz pat Gazai, tika iznīcināti: viņus sakāva kaftorieši, kas bija cēlušies no Kaftoras, un apmetās uz dzīvi viņu vietā. (5. Mozus grāmata 2:20-23)
Saproti, ne tiem kaftoriešiem, ne tiem edomiešiem negāja pa priekšu Dievs uguns stabā naktī un mākonī dienā. Un tas, ka atnāk viena tauta un milžus pieveic, tajā laikā tas nebija nekas īpašs. Viss bija atkarīgs no izraēliešu domāšanas veida, vai viņi ieies, vai neieies. Iekarošana – tas bija normāls fakts saskaņā ar tā laika domāšanu, saskaņā ar tā laika tradīciju. Tagad jau nekas īpaši nav mainījies, piemēram, kas notiek Ukrainā. Priekš kam Krievijai vajag Ukrainu? Dzīvojiet tur, savās stepēs, kādas problēmas ir. Tā ir problēma viņu galvās, ka vienmēr kāds ir jāapkaro, ka ir jāizplešas un citas lietas. Mūžīgi cilvēki karo savā starpā.
Atklāsmes grāmatā, piemēram, varbūt esi lasījis par tiem četriem apokalipses jātniekiem? Viens no viņiem bija melns – vismelnākais, visbriesmīgākais jātnieks. Kas par to jātnieku rakstīts? Tur rakstīts, ka svari bija rokās, un viņš sauca – mērs miežu, mērs kviešu par denāriju. Zini, kas tas ir? Desmitkārtīgs sadārdzinājums tā laika labībai, pat vairāk nekā desmitkārtīgs sadārdzinājums. Tā ir inflācija. Bet tā cilvēki tur var izdomāt nezin ko. Atklāsmes grāmata ir sarežģīta un tēlainā, un ko grib, to pievelk sev, bet realitātē tur ir inflācija. Tas ir beigu tuvošanās priekšvēstnesis. Inflācija, ko cilvēki mākslīgi rada jeb arī rodas neadekvātas saimniekošanas rezultātā. Visbiežāk tā ir sociālā netaisnība, kas Dievam nav patīkama. Cilvēki paši to visu rada. Un tas atkal ir cilvēku domāšanas veids. Tepat, Latvijā, ir bijis, ka cilvēki, saģērbušies baltos tērpos, uz kāda tilta izgāja un ticībā draudzē gaidīja, kad Jēzus viņus paraus augšā. Tā ir domāšanas problēma. “Tā pateica Tas Kungs.” Kāds nosapņoja, kāds dižais pravietis kaut ko dzirdēja un tie visi tic, jo viņiem nav pareiza izpratne par to, ka jātic ir veselīgam Bībeles kontekstam, kurš ir jāpieskaņo normāli savai situācijai šodien. Un žurnālists vēl paņem safočē tos, baltos tērpos, sarakstā avīzē, skaisti, vai ne? Iedomājies, ka mēs tā būtu izdarījuši? Mēs tā izdarītu, un pēc tam kāpju Saeimā tribīnē un runāju. Vai mani tā klausītos, ņemtu nopietni, ko es runāju? Nē, tās ir beigās. Napoleons Hils teicis: “No cilvēku domām ir iegūtas vairāk zelta nekā jebkad no zemes dzīlēm.” Kā mēs atklājām Dieva domas? Ar domāšanas veidu, mēs domājam, atklājām Dieva gribu, Dieva prātu, to, kāds ir Viņš, bet ir jādomā. Tāpat jādomā ir, kā ikdienas situācijas risināt, kā rīkoties, un to Dievs tavā vietā nedomās. Es teicu jau, ka mums ir tāda skaistā dziesma ar vārdiem “Viss, ko vien vēlos, būt Tavā klātbūtnē,” bet nepietiek jau tikai pateikt, ka vēlos būt Tavā klātbūtnē, bet tev ir jādomā, jāizprot Dievs, un tā jau ir tā klātbūtnē. Tas nav tikai tā, ka kādreiz sajūti Dieva klātbūtni. Nav slikti, bet sajust var daudz ko. Bet Dieva klātbūtne ir izmērāma domāšanā, cik daudz tu Dievu iepazīsti savā domāšanā.
Un nav nekā labāka par draudzi. Tagad esmu vairāk nošķirts no draudzes, un savus pienākumus vairāk esmu deleģējis citiem, kurus iepriekš domāju un darīju. Man fiziski tas vairs nav iespējams un arī nevajag, tāpēc arī nāk jauni cilvēki, kuri var domāt manā vietā. Tieši domāt to jau prasās no katra viena no jums, īpaši tie, kas ir garīgā kalpošanā vai līderu pozīcijā, viņam jādomā un jāmācās. Jo man ir tikai viena galva, es nevaru visu izdomāt, tur jau ir tā problēma. Ja līderis nespēj panākt to, ka citi cilvēki arī domā, tad tur nekāda izaugsme nav iespējama. Mājas grupas līderiem ir jādomā un grupiņas cilvēkiem jādomā līdzi. Tu zini, ka cilvēkiem ir tendence akli ticēt visam, ko viņiem pasaka, ja ir tā, tad ir tā, ja nav tā, tad nav tā, viņš akli tam tic. Ir jātic Dievam, nevis gaidīt balsi no debesīm, bet sekot veselīgai Bībeles mācībai, esot konkrētā draudzē. Tad, kad cilvēks ir konkrētas izvēles priekšā, viņš grib kaut ko mācīties, grib strādāt, precēties, izglītību iegūt vai pilnveidot sevi, daudz dažādi svarīgi lēmumi, kas jāpieņem dzīvē, un tu gaidi sapņus, gaidi kādu īpašu pamudinājumu, varbūt tu staigā apkārt, lai kāds tev kaut ko pravieto, bet reāli tev ir jāpieskaņo savs lēmums, vai tas nesīs godu Dievam, un vai tavs lēmums konkrētā draudzē saskan ar šīs draudzes mācību, lai tas netraucētu tev palikt savā vietā, un dzīvot ar godu. Kā Bībelē ir teikts: “Paliec savā valstī un zemē, un dzīvo ar godu!” Tava draudze, garīgā ģimene, ka tu paliec savā vietā. Piemēram, tev ir darba piedāvājums aizbraukt uz pusgadu uz ārzemēm. Ir ģimene vai nav, bet padomā, ko Dievs par to saka, gaidi sapņus, gaidi, bet viss ir pavisam vienkārši, kategoriski nē. Tā nav Dieva griba, pusgadu bez draudzes, tā nav Dieva griba, izņemot kādus īpašus gadījumus, bet lielākoties tā nebūs, cilvēks pats izvēlās, cilvēks pats domā, Dieva griba ir pavisam vienkārši atrodama Dieva vārdā, jo draudze ir patiesības balsts un pamats. Cik labi ir būt draudzē. Varbūt kādam vadītājs ne tā paskatījās, ne to pateica viņam. No rīta zvani, lai viņš varētu piecelties uz darbu, kad flegmatiķis zvana sangviniķim: celies! Ne viņš Dievu var izlūgt, neko, viņam ir jāpiezvana, kur nu vēl darbu atrast, vai aiziet. Un ne tā pateici, nelaikā piezvanīji, bet tā jau ir tā garīgā ģimene, ka mēs cits citu atbalstām, šeit ir paradīze zemes virsū. Tas viss ir sīkums, bet pasaulē nekas nav par brīvu, nepārtraukti ir jācīnās. Draudze nav tā vieta, kur par sevi jāpastāv, ka tev kāds kaut ko neatņem, ja nu vienīgi par savu sēdvietu, tas ir vienīgais. Bet pasaulē par brīvu nav nekā, un nav runa par to, ka jābūt kaut kam par brīvu, bet ir ļoti jāpastāv. Piemēram, Līgatnes mājā, karstais ūdens maksā 150 eiro kubikmetrā, viens cilvēks no rīta ātra duša, 150 eiro, tas nozīmē katru dienu, jo mēnesī ir 30 dienas, 150 eiro, tas ir vienam cilvēkam. Bet cik tas maksātu astoņiem cilvēkiem? Ātra rīta duša, un ja vēl vakarā gribas nomazgāties, tas jau ir 300 eiro, nav nekur tādas cenas, varbūt pāris vietās aizķērušās. Cēsīs viss ir kārtībā, un tur tarifs ir samazināts, bet Līgatne ir pievienota pie Cēsīm, un tur nav samazināta cena, tas ir vienkārši – deputāti nolemj tā un viss. Mājas iedzīvotāji savā starpā strīdas, kāpēc tādas cenas, bet viņi jau nemaz nezina, no kurienes nāk šīs cenas. Dome nosaka šīs cenas, viņi grib, uztaisa atlaidi, viņi dara, kā grib. Deputāts, tautas vēlēts, problēma vienai mājai un atlaižam cenu. Tagad mēs ar Pēteri apspriežamies, ko darīt, varbūt uzrakstīt vēstuli tikai domei, nevajag taisīt video un teikt visai pasaulei, kādas tur problēmas domei, cik slikti viņi ir. Pēteris tā padomā, un saprot, ka nekas tur nemainīsies, ka tu vienkārši vēstuli uzrakstīsi, ir jāpiespiež viņi. Šajā pasaulē par visu ir jācīnās, gribi karsto ūdeni – jācīnās. Biju aizgājis uz mājas sapulci, kaut gan nemēdzu apmeklēt šādas sapulces, pēkšņi es skatos, siltā ūdens nebūs bez maz vai, tad tomēr ir jāiet, citādi būs pavisam slikti. Klausos, ko viņi tur runā, tad ir jāceļ tracis, uztaisījām video, redzēsim kas tālāk būs. Katrā ziņā izdarījām no savas puses, ko varējām. Ja neko nedarīsi, tad viņi tev kāps uz galvas. Kariņš saka, ka mums tagad ir baigā ekonomiskā izaugsme, Igaunijā viss ir slikti, un mums tagad viss ir labi. Bet uz kāda rēķina? Tāda kā Līgatnē, kad maksā augstos tarifus. Mēs domājam, tā jau ir valdība, viņi labāk zina, kā tās cenas veidojās, neko nevaram darīt. Tad sanāk, ka viņi drīkst tevi apkrāpt, tikai tāpēc, ka tā ir valdība, bet ir jācīnās par taisnību, pretējā gadījumā neviens tev neko tāpat nedos. Lūk, salīdzinājums, kā ir tur. Kā Pāvils saka: “Esmu cīņā visu laiku, viltus brāļu starpā, laupītāju briesmās uz jūras, sauszemes ceļos, aukstumā un badā,” kas tik viņam tur nebija, “bet es visu spēju tai spēkā, kas mani dara stipru.” Tās cīņas ir gan iekšā, gan ārā. Mums kā draudzei arī savas cīņas, bet mums ir jāpastāv pret pasaules spiedienu. Tāpēc mēs šodien arī esam politikā, jo mēs negribam, ka mūsu bērni aizies uz skolu, atnākot atpakaļ ar drausmīgām kroplībām. Šodien izglītības sistēmā izskatās, ka ne lasīt un rakstīt nemācēs. Nosvini savu izlaidumu, atbraukuši radi, draugi no ārzemēm, un tev pēc tam pasaka, ka neesi nokārtojis eksāmenu, uz otru gadu esi palicis. Tāpēc mēs esam kopā spēks, komanda, par draudzi nekas nav labāks, tur, ārpusē, viss ir savādāk. Visiem ir dažādas teorijas, kā tev ir jādzīvo, kā ir pareizi. Es esmu priecīgs, ka draudze ir iesākta un uzcelta, ka man ir kur palikt, patiešām. Reizēm ir patīkami būt Saeimā, bet, kad tu atkal redzi lietas, kas ir pretrunā ar Dieva vārdu, spiediens ir gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Es gribu uz draudzi, gribu atvaļinājumu. Tagad skaitās atvaļinājums, sestdien jādodas uz prezidenta inaugurāciju, un man nav smokinga, priekš vienas dienas, negribu vilkt nekādu smokingu, pēc pingvīna izskatīšos. Ir dažādi principi jāievēro, lai panāktu attiecīgās lietas, bet ir svarīgi nostāties taisnības pusē, visam ir ētiskas robežas, kas ir balstītas Bībelē, tās nevar pārkāpt, lūk, kāpēc ir svarīgas personīgas attiecības ar Dievu, draudze – Dieva iestādījums. Lai tava dvēsele vienmēr varētu saņemt mierinājumu, vadību un skaidrību.
Noslēgumā vēl divas rakstvietas. Kad Jēzus mācekļi sarunājās, ka maizes nav, Viņš atbildēja.
Bet Jēzus, to zinādams, sacīja: Jūs, mazticīgie, ko jūs sevī domājat, ka jums maizes nav? (Mateja evaņģēlijs 16:8)
Kas ir ticība? Domāšanas veids.
Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! (Filipiešiem vēstule 4:8)
Dieva vārds ir jāpārdomā, domāšanas veids itin visā ir jācenšas pieskaņot Dieva labajai gribai, Viņa labajam prātam. Džons Maksvels ir teicis šādus vārdus: “Tur, kur runa ir par panākumiem, cilvēkus nemēra centimetros un metros, ne pēc izglītības, ne pēc izcelsmes, bet pēc domāšanas apjoma.” Galva ir jāārstē, kad mācekļiem cēlās domas par to, kurš ir lielākas, savā starpā diskutēja un nāca pie Jēzus, un prasīja, ka īpaši grib sēdēt pie Dieva labās rokas, kad Viņš nāks savā valstībā.
Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem ir pats lielākais. Bet Jēzus, zinādams viņu sirds domas, paņēma bērnu un nostatīja to Sev blakus un sacīja: “Kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis; jo, kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels.” (Lūkas evaņģēlijs 9:46-48)
Jēzus mācīja viņus pareizi domāt, to pašu, ko es tagad daru, es mācu domāt saskaņā ar Dieva gribu, iepazīt Viņa domāšanu, un veidot savu domāšanas dzīvi pēc veselīgas Bībeles mācības. Negaidīt, ka Dievs tev pateiks, kas tev ir jādara, kas pašam ir jāizdomā. Dievs svētīs visas tavas domas, visu rīcību, kas ir saskaņā ar Viņa vārdu un prātu. Dievs ir brīnumu Dievs, bet tas nav tas uz ko ir jākoncentrējas, pirmkārt – domāšanas veids. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā runā Dievs?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija