Es biju glīta un slaida meitene, kurai nevajadzētu uztraukties par ārējo izskatu un lieko svaru.
Taču vidusskolas laikā, kad daži ģimenes locekļi izteica piezīmes par manu ārieni, mani sāka vajāt domas, ka esmu pārāk apaļīga. Tajā laikā es pat neapsvēru domu, ka varētu ievērot kādu diētu. Daudz piemērotāka man šķita sporta kluba apmeklēšana piecas reizes nedēļā. Tomēr, kā man likās, tievāka nekļuvu un kādu dienu iedomājos, ka apēsto pārtiku es taču varu vienkārši izvemt. Tas šķita tik vienkārši un efektīvi!

Iesākumā viss bija brīnišķīgi. Es kļuvu slaidāka. Es varēju ēst visu, kas garšo un pēc tam atbrīvoties no kuņģa satura. Man nevajadzēja mocīt sevi ar diētu un badošanos. Tādā veidā es varēju baudīt visu, ko sirds kāro un nepieņemties svarā. Tomēr pēc vemšanas man allaž uznāca šausmīga bada sajūta, ko varēja apmierināt, vienīgi pamatīgi pārēdoties. Pēc tādas ēšanas, protams, atkal bija jāvemj. Pienāca brīdis, kad mana ēšana bija kļuvusi nekontrolējama. Es biju kļuvusi par „ēdiena narkomāni”, kura brīžos, kad bija uznākusi kārtējā vēlme pieēsties, nespēja ne par ko citu sakarīgi domāt. Man bija paniskas bailes pieņemties svarā, tajā pašā laikā es nekontrolēju savu apetīti un varēju tā pieēsties, ka burtiski nespēju piecelties no galda. Visu laiku mocīja bailes, ka vemšanas reflekss, kurš jau bija sācis notrulināties, pazustu pavisam un es paliktu resna. Manuprāt, tas bija ļaunākais, kas ar mani varētu notikt. Tā es iedzīvojos bulīmijā. Man kļuva vienaldzīga mana veselība un tas, kā to ietekmē pārēšanās un nemitīga vemšana. Svarīgs bija tikai izskats. Jāatzīst – tas bija nevainojams.

Apzinoties savu nespēku, sāku izmisīgi saukt uz Dievu pēc dziedināšanas. Es jau ticēju Viņam un apmeklēju draudzi, bet šī problēma vēl vairāk mani spieda meklēt To Kungu. Uzzināju, ka pēc pāris mēnešiem, iesākot Jauno gadu, draudzē būs gavēnis. Kādu dienu, lūdzot Dievu, es ieguvu pārliecību, ka Viņš mani šī gavēņa laikā dziedinās no bulīmijas. Gavēšana man izvērtās par īstu murgu, taču Dievs bija uzticams.

Pēc gavēņa bija dievkalpojums, un mācītājs aizlūdza par ikvienu, kuru uzrunāja viņa svētruna tieši šajā dievkalpojumā. Kaut arī nesajutu īpašu Dieva pieskārienu, tomēr izgāju draudzes priekšā, lai aizlūgtu arī par mani. Mācītājs neko nezināja par manu vajadzību un problēmām ar ēšanu, tomēr aizlūgšanas laikā viņš lūdza tieši par manu dziedināšanu! Notika brīnums un es dabūju brīvību no bulīmijas. Sajūta bija ļoti dīvaina – man no jauna bija atjaunojusies sāta sajūta, bet tagad man atkal bija jāiemācās normāli ēst, jo nepareizais ieradums vēl bija ļoti spilgtā atmiņā.

Kādu laiku viss bija normāli, bet tad manas attiecības ar Dievu kļuva vēsākas un es atsāku niekoties ar vemšanu. Domāju – nekas jau nenotiks! Tomēr notika gan. Bulīmija atgriezās. Tad es nobijos pa īstam. Sapratu, ka man ir jāatjauno manas attiecības ar debesu Tēvu. Pēc dažiem mēnešiem sāku apmeklēt mājas grupiņu un, lūdzot Dievu, sapratu, ka man ir jāatzīst un jānožēlo savs grēks grupiņā. Izstāstīju par šo lietu savai vadītājai, viņa par mani aizlūdza un Dievs mani atkal dziedināja!

Kopš tās reizes vairs nekad neesmu izraisījusi vemšanu vai darījusi ko citu, lai atbrīvotos no apēstā. Šodien brīnos pati par sevi, es spēju sevi kontrolēt, ko un cik daudz ēdu. Saldumus ēdu pa retam un man tos īpaši vairs negribas. Kaut arī pēc dziedināšanas pieņēmos svarā par dažiem kilogramiem, tagad arvien esmu slaida un formā.

Dievs ir ļoti labs un uzticams! Ja mēs Viņu lūdzam, Viņš dziedina mūs no visām vainām un slimībām, kā tas ir apsolīts Bībelē. Bet mums no savas puses jādara viss iespējamais, lai tuvotos Viņam pašam un nepazaudētu dziedināšanas un svētības, kuras Viņš mums ir dāvājis. Ja tev ir līdzīga problēma, sāc katru dienu regulāri lūgt Dievu un lasīt Bībeli, neizlaid nevienu dievkalpojumu un mājas grupiņu. Tieši tās ir tās lietas, kas palīdzēja man, un es zinu, ka var palīdzēt ikvienam.

Kristīne Krūkliņa