Kā skatīties uz problēmām?

Šodienas svētrunas tēma ir „Kā skatīties uz problēmām?”.
Mēs runāsim nevis par to, kā risināt problēmas, bet kā uz tām skatīties. Ja mēs spēsim pareizi raudzīties uz savām problēmām, tad spēsim tās arī pareizi risināt un atrisināt. Kas būtu labākais paraugs, kam līdzināties un no kā mācīties? Šodien mēs nemācīsimies no psiholoģijas vai motivācijas grāmatām, bet gan tikai un vienīgi no Bībeles. Tās centrā ir Dieva Dēls Kristus. Mēs mācīsimies no Kristus vārdiem un rīcības. Es palīdzēšu jums šodien ieraudzīt, kā Jēzus skatījās uz problēmām. Ja mēs to ieraudzīsim, tad varēsim sekot Jēzus piemēram un mācīties no Viņa, Dieva Dēla, kurš ir visa Radītājs, visa Sākums un Gals, mūsu Radītājs, kurš pazīst mūs katrā sīkākajā detaļā un zina, kā mums būtu jārīkojas, lai sasniegtu pozitīvus rezultātus. Mums katram ir problēmas. Atrodoties dievkalpojumā, Dieva klātbūtnē, mums šķiet, ka problēmas izkūp un aiziet, bet tās tomēr ir. Runājot par problēmām, tās ne vienmēr nozīmē grēku. Tās var būt arī elementāras grūtības ceļā uz mērķiem vai kādas problēmas ar veselību.

Kopumā mūsu draudze ir ļoti vesela. Tik tiešām, mūsu draudzē cilvēki ļoti maz slimo. Piemēram, nopietni vīrusi līdz pat šai dienai te nevienam nav bijuši. Viss, ko esmu redzējis – pavasarī kādam ir nedaudz iesnas, un tas arī viss. Retu reizi kādam ir bijušas nopietnākas problēmas ar veselību, bet tajā brīdī tā ir problēma. Kā to risināt? Pirmkārt, jāsāk ar pareizu skatīšanos uz problēmu. Kādam, iespējams, ir finansiālas problēmas. Kāds cits vēlas pievest neglābtu cilvēku pie Dieva, cenšas to izdarīt, bet neizdodas. Šim cilvēkam tā ir problēma. Kad grupiņas vadītājam piecus gadus grupiņā ir pieci cilvēki, arī tā viņam ir problēma. Citi cilvēki cīnās ar dažādām atkarībām, piemēram, smēķēšanu vai alkoholu. Tās visas ir problēmas, kuras jārisina. Viens no iemesliem, kāpēc mēs nākam uz draudzi, ir centieni risināt problēmas. Mēs vēlamies Dieva klātbūtnē tikt galā ar sevi un ar dažādām velna viltībām un atkarībām. Septembrī lielai cilvēku grupai sāksies problēma piespiedu vakcinācijas dēļ. Vai tā ir problēma? Un vai, cilvēcīgi skatoties, tā vispār ir risināma problēma? Cilvēkiem šobrīd jādomā par to, kā saglabāt savu darbu, izdzīvot un pabarot ģimeni. Tā ir problēma, kura patiesībā skar ikvienu. Arī mūsu draudzē ir skolotāji. Atgādināju, ka mums ir dažādas problēmas: kalpošanā, ģimenē, attiecībās un citur. Ja mēs pareizi skatīsimies uz problēmām, tad spēsim tās atrisināt. Kā skatīties uz problēmām? Kā Jēzus skatījās uz problēmām?

Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. (Jāņa evaņģēlijs 9:1)

Jēzus ieraudzīja cilvēku, kurš kopš dzimšanas bija neredzīgs. Vai tā ir problēma – būt kopš dzimšanas neredzīgam? Vai tas cilvēkam sagādā neērtības?

Viņa mācekļi Viņam jautāja: “Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?” (Jāņa evaņģēlijs 9:2)

Tajā laikā starp jūdiem valdīja uzskats, ka, ja cilvēkam ir kāds defekts, tad tās ir grēka sekas. Jēzus mācekļiem atbildēja ar vārdiem, kas viņus nedaudz samulsināja.

Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki [..].” (Jāņa evaņģēlijs 9:3)

Vai tiešām tā ir? Vai tiešām šie Jēzus vārdi mums ir jāuztver burtiski? Nē. Tas ir pretrunā ar Bībeles kontekstu un citiem Jēzus vārdiem. Jēzus saka, ka nav svarīgi, kurš ir grēkojis. Slimība ir grēka sekas. Tās nav obligāti tieši tavu grēku sekas. Slimības var būt arī tavu vecāku grēku sekas. Ja vecāki ir bijuši absolūti svētie, tad galu galā tās ir Ādama un Ievas grēka sekas. Ieva ēda Ādamu, un pēc tam saņēma sodu par to, ka Ādams sagrēkoja Ievas spiediena rezultātā. Grēka sekas Ādamam bija smagi strādāt, bet Ievai – smagi dzemdēt. Šīs sekas mēs ļoti skaidri redzam šodien. Vai sievietēm ir viegli dzemdēt? Vai negribētos, lai tas notiek vieglāk? Mūsu draudzē ir sieviete, kur abās reizēs, kad bija gaidībās, nevarēja neko ieēst vai iedzert. Visu laiku viss nāca atpakaļ. Tagad, kad otrais bērns ir piedzimis, jautāju, kā viņa jūtās. Viņa man atbildēja: “Labi jūtos! Varu ēst un dzert.” Iedomājies, deviņus mēnešus cilvēks nevar neko normāli apēst vai padzerties. Es domāju, ka tā ir ļoti nopietna problēma, neskatoties uz to, ka rezultāts ir patīkams. Tās, draugs, ir grēka sekas. Tas viss notika pēc grēkā krišanas Ēdenes dārzā. Tās ir tādas grēka sekas, kuras Dievs negrasās mainīt. Tas var šķist nežēlīgi, bet tā nu tas ir. Mums, večiem, būs smagi jāstrādā, un sievietēm smagi jādzemdē. Šodien pasaulē valda feminisms. Sievietes pašas nesaprot, ka viņas sev uzliek dubultu slogu – smagi dzemdēt un vēl dekrēta laikā smagi strādāt, jo nebūs neviena, kas gādās par saimniecību, jo sieviete ir izvēlējusies visu darīt viena. Vīrietis ir tas, kuram smagi jāstrādā. Sievietei ir smagi jādzemdē. Vai tu domā, ka vīrietim ir patīkami visu laiku smagi strādāt? No iesākuma tā Dievs nebija visu paredzējis. Es gan neesmu bijis Ēdenes dārzā, bet zinu, ka tāds nebija Dieva plāns. Debesīs vairs ne precēsies, ne šķirsies, ne dzemdēs. Beidzot viss būs normāli. Cilvēki bieži mēdz domāt par to, ka Debesīs turpinās pavadīt laiku kopā ar saviem līdzcilvēkiem, kas ir šeit, virs zemes. Bet Jēzus saka, ka Debesīs cilvēki vairs nebūs nedz precēti, nedz neprecēti. Tas vienkārši mums vairs nebūs aktuāli. Es nezinu kā, bet tas viss mums liksies nieks. Debesīs būs tāds piepildījums, ka zemes lietas mūs vairs neinteresēs. Debesīs vairs nebūs ciešanu, bet šeit, virs zemes ir, un tās ir grēka sekas. Jēzus, runājot ar mācekļiem par aklo cilvēku, nesaka, ka tās nav grēka sekas. Viņš saka, ka tas nav svarīgi.

Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” (Jāņa evaņģēlijs 9:3)

Lūk, kā Jēzus skatījās uz problēmu! Lūk, Jēzus filozofija! Tas ir ideāls, kā skatīties uz jebkura veida problēmām – gan savām, gan citu cilvēku. Šajā gadījumā cilvēkam bija cita problēma, un šis pants parāda, kā Jēzus uz to skatījās. Dievs nav tāds, kurš speciāli rada problēmu, lai pēc tam pagodinātos: “Es uztaisīšu tev tādu problēmu, un Es pēc tam TĀ pagodināšos!” Dievs tā nedara. Viņš redz problēmu, kas ir tava grēka sekas vai citu grēku sekas. Kad Viņš to redz, Viņš domā: “Es gribu tur pagodināties.” Tava problēma ir tāpēc, lai Dievs varētu tajā pagodināties. Un ne jau pašā problēmā, bet risinājumā. Kad tu sauksi uz Dievu, Viņš iejauksies un Dieva spēkā šī problēma tiks atrisināta, tas dos Dievam godu un slavu. Līdz 30 gadu vecumam mana dzīve bija bezjēdzīga – narkomānija un alkoholisms. Bet, ja parēķina pēc Bībeles matemātikas, tad tas viss tā bija tāpēc, lai Dieva slava varētu parādīties manā dzīvē, un ne tikai manā dzīvē, arī tavā dzīvē. Saki godīgi, vai mana problēma ir nākusi tev par svētību? Vai mana problēma, kas man bija, un tā tiešām bija liela un cilvēciskiem spēkiem neatrisināma problēma, ir bijusi par svētību? Jā. Vai tāpēc Dievs taisa problēmas? Dievs pats tās netaisa, mēs paši tās taisām, bet Dievs pagodinās caur mūsu problēmām. Uz katru grūtību mēs skatāmies tā: “O, problēma! Jā, Dievs pagodināsies!” Lūk, kā jāskatās uz problēmām.

Jūs vienīgie to dzirdēsiet, jo iepriekšējā dievkalpojumā es vienkārši aizmirsu to izstāstīt, bet tas bija pats galvenais, ko es gribēju pateikt. Pirms kāda laika notika kāds notikums. Mēs aizbraucām uz Cēsīm paēst. Es dzīvoju Cēsu rajonā. Es tāds lauķis, kad gribu paēst, braucu uz Cēsīm vai Siguldu, vai ēdu mājās Līgatnē. Cēsu kafejnīciņā bija ļoti daudz garšīgu ēdienu. Es paņēmu piecus ēdienus: kalmāru un sīpolu gredzenus, ķiploku grauzdiņus ar mērcītēm, pankūkas ar aveņu zapti, nevis kaut kādu šokolādes mērci, vistas nagetus ar kartupeļiem frī un mērcītēm un apceptas tīģergarneles panējumā. Es biju izbadējies. Sieva pasūtīja salātiņus ar vistu. Atnesa cāli un panējumus. Mēs ēdām, es pagaršoju cāli: “Jā, viss tur ir forši.” Cālis līdz pusei tika apēsts, kad izrādījās, ka vidū viņš ir jēls. Bet neviens no mums nebija dusmīgs vai pārsteigts, jo gadās visādi. Sieva normāli pateica oficiantei: “Jūs nevarētu paņemt un izcept līdz galam? Tur nedaudz jēls, pacepiet lūdzu vēl.” Oficiante paņēma, aizgāja, izcepa visu un pateica: “Mēs jums visas šīs jūsu vakariņas uzsaucam!” Es par apkalpošanu oficiantei iedevu desmitnieku. Jautājums: “Vai jēls cālis var būt par svētību?” Jā! Jēls cālis var būt par svētību, ja pareizi uz to skatās. Tātad jebkura problēma tavā dzīvē, ja mēs skatāmies uz to, kā Jēzus skatās, ja tu pareizi uz to skatīsies, pareizi orientēsies un pareizi risināsi, var būt tev par svētību. Rakstu vietā teikts, ka ne vecāki, ne viņš pats bija grēkojis, bet Dieva darbiem vajadzēja parādīties viņā. Jēzus turpina:

“Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.” (Jāņa evaņģēlijs 9:4)

Mēs zinām, ka pienāks diena, kad vairs neviens neko nevarēs darīt. Bet ir diena, ir laiks, kad joprojām var sludināt, ir laiks, kad mēs varam augt un mainīties. Ir laiks, un Jēzus saka: “Kamēr ir diena, Es gribu strādāt.” Jēzum interesēja, kur Viņš var strādāt. Kur Viņš var pastrādāt? Tāpat arī mēs skatāmies, kur mēs varam pastrādāt. Tur, kur mēs redzam, ka mēs varam pastrādāt, tur arī Dieva godība parādīsies. Gala rezultātā ar visu šo neredzīgo cilvēku iznāca vesela epopeja. Viņu apšaubīja, viņa dziedināšanu apstrīdēja un izsauca uz sinedriju. Starp citu, viņš bija pilngadīgs, bet izsauca viņa vecākus, jo farizeji neticēja, ka viņš ir dziedināts. Citi teica: “Tas ir tas aklais, kurš ir redzīgs kļuvis, jā!” Citi teica: “Nē, tas nav tas aklais, tas nevar būt.” Viņi teica: “Tas cilvēks nav no Dieva!” Citi teica: “Nē, Viņš ir no Dieva. Kā cilvēks, kurš tādus brīnumus dara, var būt ne no Dieva?” Viņu pratināja. Tur līdz absurdam aizgāja, un beigu beigās viņš tika aizdzīts prom. Jēzus vēlāk satika šo cilvēku, un viss beidzās ar vienu teikumu:

Viņš teica: “Es ticu, Kungs!” – un To pielūdza. (Jāņa evaņģēlijs 9:38 )

TICĪBA. Problēma radīja ticību viņā pašā, un tas notika caur problēmas risinājumu. Mēs klausījāmies draudzes brāļa liecību. Kas viņu izglāba? Liecībā bija minēta problēma. Dievs tiek pagodināts caur to, ka mums ir problēma, Dievs tajā iejaucas. Es piesaucu Dievu, un Viņš man atbildēja. Galu galā problēmas nav nemaz tik sliktas. Vai mēs obligāti meklēsim problēmas? Reizēm ir arī jāmeklē, ja runājam par grūtībām, lai sasniegtu kādus mērķus. Tā jau ir problēmu meklēšana. Ko dara alpīnisti? Vai tad alpīnisti nemeklē sev problēmas? Un kā vēl meklē! Tie, kas kāpj Everestā, iet garām vietām, kur mūžīgā sasalumā guļ līķi, un šie mirušie alpīnisti kalpo kā ceļa rādītāji. Visticamāk, neviens no turienes viņus nekad nenonesīs. Tur ir retināts gaiss, tur neviens lidaparāts nevar nolaisties. Tu viens vari iet un nevienu nevari nonest, jo enerģija ir tik, cik tā ir. Gaisa balonus vari paņemt līdzi tik, cik tu vari paņemt. Un ir arī tādi faķīri, kas uzkāpj bez gaisa baloniem. Tādi īpašie cilvēki, kas pat bez gaisa baloniem spēj uzkāpt. Vai tad šie cilvēki nemeklē problēmas? Viņiem ir mērķis. Kad mums ir mērķis, mēs savā ziņā meklējam problēmas, bet visas problēmas lai kalpo Dieva godībai un slavai! Kad mēs redzam grūtības, tas kalpo Dieva godībai un slavai, jo mēs iesim un Dieva spēkā tās risināsim. Mēs sauksim uz Dievu, un pats Dievs nonāks lejā ar zibeņiem un vētrām, un atrisinās šo problēmu. Dievs ir labs.

Kā jāskatās uz problēmām? Jāņa evaņģēlija 4. nodaļā Jēzus pie akas satika samarieti, mācekļi bija aizgājuši nopirkt ēdamo, un Viņš sarunājās ar šo sievieti. Mācekļi atgriezās un jautāja: “Kāpēc Viņš sarunājas ar šo sveštautieti?” Jo jūdi nesagājās ar samariešiem. Jēzus teica par Savu ēdienu. Viņi domāja, ka Jēzus ir izsalcis, un viņi bija izsalkuši, viņi bija nopirkuši ēdienu, bet Jēzus neēda.

“Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)

Kas bija Viņa ēdiens? Svarīgāk par fizisko ēdienu Viņam bija atrisināt šīs sievietes problēmu. Jēzus redzēja viņas problēmu: “Pieci vīri tev ir bijuši, bet tas, kas ir tagad, nav tavs vīrs.” Vai tā nav problēma? Viņai bija nopietna problēma. Vai cilvēki bez Kristus tajā ciematā, kurā viņa dzīvoja, arī nebija problēma? Tās bija problēmas, un Jēzus to redzēja. Ko Viņš darīja? Viņš aizmirsa par ēšanu un darīja evaņģelizācijas darbu, un Dievs pagodinājās. Lūk, kā tas viss beidzās:

Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam [..]. (Jāņa evaņģēlijs 4:39)

Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ. (Jāņa evaņģēlijs 4:41)

Daudz vairāk. Gan samariete, gan samarieši kļuva ticīgi, jo Dievs pagodinājās caur problēmu. Kā parasti cilvēki nāk pie Dieva, kā tu nāci pie Dieva? Kā nu kurš. Tomēr, man šķiet, ka pārsvarā cilvēki nāk tad, kad jau ir problēmas. Cilvēks sauc pēc Viņa, un Dievs atbild. Vai sūta tavā ceļā cilvēkus no draudzes “Kristus Pasaulei” vai arī cilvēku no citas draudzes, kurš pazīst Dievu un palīdz tev saprast, kā risināt problēmu.

Jēzus un Lācars.

“Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.” (Jāņa evaņģēlijs 11:4)

Ja tu esi lasījis šo Rakstu vietu Jāņa evaņģēlija 11. nodaļā, tā nedaudz mulsina, jo ir tāda sajūta, ka Jēzus ļauj Lācaram nomirt. Lācars bija Viņa draugs. Viņa māsa Marija un Marta bija Viņa draugi. Visa šī ģimene bija Jēzus draugi. Jēzus bieži mēdza pie viņiem uzturēties, un viņiem bija tuvākas attiecības. Lācars saslima, un Marta ar Mariju sūtīja sūtni pie Jēzus un teica, ka Lācars ir slims uz nāvi. Viņi gaidīja, ka Jēzus nāks dziedināt. Bet Jēzus teica: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.” Pagāja pāris dienas un Lācars nomira. Jēzus saka: “Es priecājos.” Var šķist, ka Viņš priecājas par to: “Nu, tagad Lācars nomira, aleluja! Redziet, kādas grēka sekas, redziet, kā tas viss ir, bez Manis jūs neko nevarat!” Bet, kad Jēzus nonāca pie kapa, Viņš raudāja. Tas norāda uz to, ka Viņu nepriecēja tas, ka Lācars bija miris. Ir kāds iemesls, kāpēc Jēzus negāja uzreiz.

“Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!” Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!” (Jāņa evaņģēlijs 11:15-16)

Iemesls, kāpēc Viņš negāja uzreiz, bija acīm redzams. Mācekļi teica:

“Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?” (Jāņa evaņģēlijs 11:8 )

Bija bīstami turp doties, tomēr Jēzus ieradās īstajā laikā. Un tā nav taisnība, ka Jēzus speciāli radīja problēmu, lai speciāli pagodinātos. Tas būtu stulbi, vai ne? Mums vajag liecību draudzē, tāpēc uztaisīsim tev problēmu un pēc tam lūgsim, lai esi dziedināts vai viss atrisinās. Un tad mēs parādīsim liecību. Vai labi būt tādam izmēģinājuma trusītim? Dievs tā nerīkojas, bet tajā pašā laikā Viņš problēmu redz un saka: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.” Un, kad Viņš nonāca pie kapa, Viņš sauca: “Lācar, nāc ārā!”

Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” (Jāņa evaņģēlijs 11:43)

Viņš četras dienas jau bija kapā un oda. Un ir rakstīts, ka jūdi, kas tur bija klāt, sāka ticēt Viņam, un ne tikai jūdi, kas tur bija klāt, bet pat jūdu sinedrijs sanāca kopā un nolēma:

“Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.” (Jāņa evaņģēlijs 11:48 )

Jo viņi nojauta, ka visa pasaule ies Viņam pakaļ. Iedomājies, viņi nolēma nogalināt ne tikai Jēzu, bet arī Lācaru, jo Lācara dēļ daudzi ticēja Dievam. Kāda ažiotāža vienas problēmas dēļ! Un visa pasaule sāka Viņam ticēt. Vai tu redzi, kādas problēmas Dievs risina? Un visi Viņam tic tādēļ, ka Viņš redz un atrisina problēmas. Dievs pagodinās, rada un audzē tavu un citu cilvēku ticību caur problēmu risināšanu. Katrs viens no mums ir staigājoša liecība. Ir pieci evaņģēliji. Piektais evaņģēlija esi tu, tava dzīve, izmaiņas tavā dzīvē. Piemēram, Daigai ir sava liecība, man ir sava. Daigai ir par attiecībām, par šķiršanos, sāpīgi, bet Dievs ir to risinājis. Viņš ir pagodinājies. Cik cilvēku ir nākuši pie Dieva tikai tādēļ, ka Daiga nav klusējusi, bet stāstījusi? Cik daudz cilvēku ir guvuši mierinājumu un risinājumu savām problēmām tikai tādēļ, ka Daiga ir stāstījusi par Dieva darbiem? Un katram no mums ir savas problēmas, bet mēs esam tās risinājuši. Esam ļāvuši Dievam iejaukties. Un tās ir liecības Dievam par godu. Kā mums jāskatās uz problēmām? Kā Jēzus skatījās. Tu redzi problēmu un saki: “Tas Dievam par godu.” Ne jau pati problēma, bet risinājums būs Dievam par godu! Atceries: ir problēma – ir risinājums.

Jāzeps bija sapņotājs. Viņš bija sava tēva Jēkaba mīļās sievas Rāheles dēls. Jāzeps savā ziņā bija izlutinājis, bet viņš patiešām bija satvēris Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba vīziju no Dieva. To pašu vīziju, kas ir draudzē “Kristus Pasaulei”, – vairošanās vīziju. To pašu vīziju, kas ir Jēzum, bija Pēterim, bija Pāvilam un ir ikvienai dzīvai draudzei un tās mācītājam – vairošanās vīzija caur māceklību. Un šī vīzija bija Jāzepam. Viņš redzēja sapni, ka daudz mazāku labības kūlīšu lokās viena lielāka kūlīša priekšā. Viņš to izstāstīja brāļiem un tētim. Un viņiem bija skaidrs, ka mazākie kūlīši ir tētis, mamma un brāļi, bet Jāzepiņš ir lielais kūlītis. Visi klanījās viņa priekšā. Un atkal viņš redzēja sapni, ka saule un mēness klanās Jāzepa priekšā. Jāzep, ko tu iedomājies? Brāļi staigāja parastās drēbēs, bet Jāzepiņam bija tērps ar piedurknēm, kas nebija parasts. Brāļi viņu ienīda un nolēma nogalināt, bet galu galā “apžēlojās” un pārdeva verdzībā uz Ēģipti. Ēģiptē viņam negāja pārāk saldi, bija problēmas. Klausies, vai tā nav problēma, ka tevi pārdod verdzībā? Tikai tāpēc, ka tev ir vīzija un tu redzi tālāk nekā citi, tev ir ambīcijas, ka tevi Dievs grib lietot, tu mīli Dievu, tu seko Tēva vīzijai. Man šķiet, tā ir problēma. Jāzepam bija liela problēma. Taču Dievs bija ar viņu, un pēc kāda laika Jāzeps no verga un cietumnieka kļuva par Ēģiptes premjerministru. Tā ir rakstīts Dieva vārdā: viņš bija faraonam kā tēvs. Un faraons klausījās viņā. Iedomājies, ka Putins gribētu pieņemt kādu lēmumu un zvanītu tev: “Kā darīt?” Tu teiktu darīt tā, un viņš darītu tā. Jāzeps bija pirmais cilvēks Ēģiptē aiz faraona. Pienāca paredzami bada gadi, un Jāzeps gudri iekrāja labību Ēģiptes zemē un spēja uzturēt Ēģiptes zemi. Arī citas apkārtējās zemes pārdeva viņiem labību. Viņš panāca to, ka daži augstmaņu īpašumi nonāca faraona īpašumā. Un viņa brāļi nāca uz Ēģipti pirkt labību. Viņi nonāca Jāzepa redzeslokā. Kā Jāzeps rīkojās? Mēs zinām, ka Jāzeps piedeva saviem brāļiem. Brāļi apzinājās, ka viņi bija darījuši ļaunu.

Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: “Nāciet tuvāk klāt!” Un tie pienāca. Un viņš sacīja: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību.” (1. Mozus grāmata 45:4-5)

Iedomājies, tevi pārdeva verdzībā, bet tu saki: “Neuztraucies, ka tu mani pārdevi verdzībā, viss ir normāli.” Mazliet neiet kopā, vai ne? Kāpēc viņš tā saka? “Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību.” Tā ir klase, tas ir līmenis. Tā ir VĪZIJA! Rūpējies, lai tev ir vīzija. Rūpējies, lai tev ir vairošanās vīzija. Lai tev ir Jēzus vīzija, lai nāk Dieva valstība kā Debesīs, tā arī virs zemes. Rūpējies par to! Jo tie cilvēki, kas ir stipri vīzijā, visās problēmās redz tikai un vienīgi Dieva pagodināšanos. Lai kas nenotiktu, viņi zina, ka mēs iesim visam tam pāri, mācīsimies un iesim tālāk, un Dievs pagodināsies. Mums nav tādu problēmu, kuras mēs nevaram atrisināt. Mums ir Dievs! Ar Dievu visas lietas ir iespējamas.

“Bet Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku.” (1. Mozus grāmata 45:7)

Jāzeps domāja tā kā Dievs. Viņš skatījās: verdzība, problēma. Bet sava pozitīvā skata dēļ viņš kļuva par Ēģiptes premjeru. Viņš saglabāja brāļu dzīvības. Viņš saglabāja savu vīziju, viņš saglabāja savu ģimeni, viņš saglabāja arī to, lai evaņģēlija vēsts šodien spētu izplatīties. Un mani fascinē, kādas pavēles viņš deva.

“Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, gribēdams, kā šodien redzams, daudz ļaužu saglabāt dzīvus.” (1. Mozus grāmata 50:20)

Jēzus visās problēmās redzēja Dieva pagodināšanos un augošu ticību cilvēkos.

Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: “Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedīs jūs no šīs zemes uz to zemi, kuru Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam.” (1. Mozus grāmata 50:24)

Iedomājies, viņš sagādāja palikšanu Izraēlam, nodrošināja viņus ar zemi Ēģiptē. Neviens nevarēja zināt, ka četri simti gadu ebreji būs verdzībā Ēģiptē. Bet Jāzeps teica, ka viņi izies!

Kā skatīties uz problēmām? Tā kā Jēzus. Kā Jēzus skatījās uz problēmām? Viņš berzēja rokas: “Šeit Es pagodināšos.” Kad tu redzi problēmu, berzē rokas, jo šeit Dievs pagodināsies. “Šo problēmu es risināšu, un cilvēki nāks pie ticības, un mana ticība augs.” Un lai tev ir vīzija kā Jāzepam! Tev nekas nav neiespējams. Cilvēks ar vīziju ir daudz stiprāks nekā cilvēks bez vīzijas. Cilvēks ar vīziju daudz vieglāk, daudz pamatīgāk ies pāri problēmām ar tādu skatu kā Kristum. Un lai Dievs tevi svētī! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā skatīties uz problēmām?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija