Es šodien turpinu tēmu par Svēto Garu. Arī nākamreiz, visticamāk, es mācīšu par Svēto Garu. Un jo vairāk es cenšos ieraudzīt Savu ar Dieva vārdu, kāds Viņš ir, jo vairāk es Viņu izprotu, jo vairāk es Viņu iepazīstu. Kā mēs tikko dziedājām dziesmā “Vairāk” – viss, ko vien vēlos, ir būt Tavā klātbūtnē. Šodien tēma ir “Kā vada Svētais Gars?”. Un šī tēma nebūs visaptveroša, jo es par to, kā vada Svētais Gars, mācīšu tikai caur Pāvila prizmu.
Ir tas, kā mēs domājam, kā vada Svētais Gars, un ir tas, kā tas reāli notiek. Ir liecības Bībelē, Dieva vārdā, kā tas notiek. Un Pāvils ir Jaunās Derības jaudīgākā personība, vismaz vēstulēs. Lielākā daļa vēstuļu ir tieši Pāvila vēstules. Tāpēc – caur Pāvila prizmu: “Kā vada Svētais Gars?”.
Un es Tev, Kungs, lūdzu – es lūdzu Tevi, Svētais Gars, palīdzi katram šeit klāt esošajam atvērt savu sirdi, lai Tavs vārds patiešām krīt auglīgā augsnē. Ne tikai virspusēji, bet Tavs vārds pilnā nozīmē. Nevis burts, bet Gars, lai tas iesakņojas mūsu sirdīs un nes trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus visās dzīves sfērās, sākot ar mūsu sirdi. Āmen!
Lasi starp rindiņām kā parasti – lasi un pārdomā. Iesaku pēc tam vēlreiz skatīties ierakstu un lasīt, jo būs ļoti nopietnas lietas. Daži punkti būs īpaši svarīgi. Būs arī viena ļoti elementāra lieta, ko gandrīz neviens nesaprot. Teorētiski jā, bet reāli – nē. Ja tev izdosies to uztvert un pieņemt ne tikai ar prātu, bet arī iekšēji, kad tas kļūst par daļu no tava sirds satura, tas patiešām mainīs tavu dzīves virzienu, tavu dzīves kvalitāti un kalpošanas kvalitāti. Ja izdosies uztvert.
Es lūdzu, Svētais Gars, ka mums tas izdodas.
Tas nav tik vienkārši, it kā runa būtu par parastām lietām – bet nav tik vienkārši. Ar prātu mēs sakām: “Jā,” bet pēc tam, detaļās – mūsu sarunās vai reālajās situācijās – darbība bieži vien ir citāda. Ar prātu mēs sakām: “Jā, tā ir, citādi nevar būt.” Bet reālajās darbībās, ikdienā, kalpošanā, kad pienāk konkrētas situācijas, atbildes, ko cilvēks izsaka, arī darbības un lēmumi, ko viņš pieņem, un enerģijas daudzums, ko cilvēks iegulda konkrētā jomā, bieži vien nav pietiekams. Tas norāda uz to, ka nav iekšējas izpratnes – ka ticīgo cilvēku vada nevis zināšanas, ko viņš ir dzirdējis šeit, kas smalki izstāstītas, izskaidrotas un pierādītas, bet gan nav notikušas iekšējās izmaiņas. Jo šie lēmumi tiek pieņemti nevis, izejot no tā, ko teorētiski saprotam, bet gan no iekšējās paradigmas – no sirds satura, kas atrodas tevī.
Pāvila Svētā Gara vadība. Ja mēs atzīstam, ka Pāvils bija jaudīgākā personība vēstulēs Jaunajā Derībā, aiz Kristus, protams, ja mēs gribam mācīties par to, kā Svētais Gars vada, tad mums tas interesē. Es domāju, ka šī tēma interesē ļoti daudzus cilvēkus, arī tos, kas šodien lasa internetā. Es uzreiz varu brīdināt – nebūs absolūti tas, ko tu sagaidi. Es saprotu, ja paziņoju, ka turpmāk mācīšu par Svēto Garu, daudziem bija liels prieks par to. Bet tas ir labi, ka prieks, jo tas nozīmē, ka tu iekšēji izproti Svētā Gara vadību un Svēto Garu kā tādu. Tā iekšējā izpratne – ne prāts – ir citāda nekā Viņa realitātē ir. Un tāpēc ir prieks. Un kāpēc? Beidzot šķiet, ka es izlauzīšos, jo kaut ko tomēr izdarīs Svētais Gars. Bet kopumā mēs atbildēsim uz šiem jautājumiem: “Vai Viņš tiešām izdarīs? Kāds Viņš ir? Kā Viņš vada? Kā Viņš svaida? Kā Viņš darbojas?” Tu centies to saprast caur to, ko es mācīšu.
Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:18-20)
Kā tad vada Svētais Gars Pāvilu? Pirmkārt ir jāsaprot, ka, kad Jēzus mira un augšāmcēlās, Viņš sapulcēja mācekļus kā augšāmceltais Kristus un pavēlēja viņiem. To sauc par lielo pavēli (Mateja evaņģēlija 28. nodaļā). Kā vada Svētais Gars? Kamēr mēs nonāksim līdz Pāvilam, jāsaprot, ka vispirms Svētā Gara vadība izriet tieši no Kristus. Tieši augšāmceltais Kristus pavēl mācekļiem, un šī pavēle nav apspriežama.
Tātad – vai mums nepieciešams būt gaismai pasaulei, vai mums nepieciešamas iekšējas izmaiņas, lai tās ietekmētu arī sabiedrību? Lai dievišķā gaisma mirdzētu, lai mēs būtu saldā marža cilvēkiem, lai pasaule kļūtu labāka, lai cilvēki iemantotu mūžīgo dzīvību – vai tas ir nepieciešams? Šeit īpaša Svētā Gara vadība nav nepieciešama. Tā ir vienkārši pavēle, un to pavēl Svētais Gars. Augšāmceltais Kristus – Viņš nav dalāms. Arī pats vārds, Kristus, sākumā bija vārds.
Iesākumā bija Vārds [..]. Un Vārds tapa miesa [..]. (Jāņa evaņģēlijs 1:1; 14)
Vārds tapa miesa, un vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. Tātad augšāmceltais Kristus nav šķirams no Gara. Klātesošais Dievs virs zemes ir trešā Viņa persona – Svētais Gars. Tas, kas mājo mūsos, mēs sakām: “Kristus caur Svēto Garu – Svētais Gars.” Un Viņa pavēle – tai nav vajadzīgs īpašs sapnis vai vīzija, nav nepieciešams, lai mācītājs tev to paskaidrotu. Nav nepieciešams, jo tā ir vienkārši pavēle. Tajā pašā laikā tā ir Svētā Gara vadība, tā ir Svētā Gara griba, izteikta Svētā Gara pavēlē visiem.
“Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8)
Vai jūs būsiet liecinieki tikai tad, kad Svētā Gara spēks nāks pār jums? Nē – lielā pavēle ir dota jau pirms tam. Vecās Derības laikā līdz Kristum Svētais Gars bija, un svaidījumā darbojas daži cilvēki, bet kopš Svētā Gara nākšanas, kopš Vasarsvētkiem – Viņš darbojas visiem, kas piesauc Viņa Vārdu. Vai man kaut kas īpaši jāgaida, lai es būtu liecinieks? Nē. Vai tu būsi efektīvāks, ja spēkā darīsi? Jā. Bet Svētā Gara spēkā liecināsi. Un mēs līdz Pāvilam vēl neesam tikuši. Tas ir ievads Svētā Gara vadībai, kāda tā bija Pāvilam.
Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” [..] Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! (Jāņa evaņģēlijs 20:21-22)
Te nav minēts atsevišķs Svētā Gara piedzīvojums Vasarsvētkos: “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Tā ir nianse, tā ir priekšvēsture tam, ka ir virziens, bet nav kartes. Mums, katram ticīgajam, ir nepieciešams būt lieciniekam – tā ir Svētā Gara vadība, tas ir kopējais virziens. Bet konkrētas kartes nav. Lai būtu konkrēta karte, ir vajadzīga īpaša Svētā Gara vadība. Kāda tā ir? To mēs redzam Pāvila dzīvē.
Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi. Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā; celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” (Apustuļu darbi 9:1-6)
Kas bija Sauls? Sauls, vēlāk Pāvils, – tas bija viņa vārds pirms sastapšanās ar Kristu. Viņš bija kristiešu vajātājs. Viņš bija tas, pie kura kājām tie, kas meta akmeņus uz Stefanu, nolika savas drēbes. Viņš bija dedzīgs kristiešu vajātājs, farizejs no farizejiem. Viņš spieda cilvēkus zaimot – īsāk sakot, terorists. Sauls bija saņēmis vēstules no priesteriem un devās uz Damasku, lai iznīcinātu draudzi, vajātu cilvēkus, sēdinātu tos cietumos un piespiestu zaimot un lai pretotos Dievam.
Un šeit teikts, ka pēkšņi viņu apspīdēja gaisma. Viņš kopā ar ceļabiedriem bija ceļā uz Damasku, un gaisma bija tik spēcīga, ka viņš nokrita pie zemes. Viņš dzirdēja balsi: “Saul, Saul! Kāpēc tu mani vajā?” Šis bija aicinājums – īpašs piedzīvojums, Svētā Garā inspirēts. Pāvils to neprasīja, tas vienkārši notika. Tas, iespējams, bija tāpēc, ka draudze lūdza Dievu. Tas bija, iespējams, arī tāpēc, ka viņš bija klāt, kad Stefanu nomētāja ar akmeņiem, un Stefans, pilns Svētā Gara, skatījās debesīs un teica: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Dievu, eņģeļus un Jēzu Kristu pie Tēva labās rokas stāvam.” Tad Pāvils redzēja viņa vaigu – eņģeļa vaigu –, kad Stefans teica: “Lūdzu, piedod, Dievs, jo viņi nezina, ko viņi dara.” Šī, visticamāk, bija Svētā Gara sākotnējā darbība pie Saula. Tas ir pārdabiski un ļoti reti notiek. Manā dzīvē bija līdzīgi – gan nebiju draudzes vajātājs, bet piedzīvojums bija ļoti līdzīgs. Tas ir reti, un es nedomāju, ka tas nozīmē īpašu aicinājumu. Šajā gadījumā tā bija. Viņš dzirdēja balsi: “Saul, kāpēc tu mani vajā?” Sauls jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Atbilde: “Es esmu Jēzus, kuru tu vajā. Celies, ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” Viņš kļuva akls no šīs spilgtās gaismas.
Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā. Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra. Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un Tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: “Ananija!” Viņš atbildēja: “Še es esmu, Kungs!” Tas Kungs viņam sacīja: “Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauls; viņš lūdz Dievu un parādībā ir redzējis vīru, vārdā Ananija, ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal kļūtu redzīgs.” (Apustuļu darbi 9:8-12)
Viņu pie rokas ievada pilsētā, un tajā pašā laikā Svētais Gars uzrunā kādu mācekli, jo Damaskā jau bija kristiešu draudze. Tieši tāpēc Sauls devās uz turieni – lai šo draudzi izjauktu. Kādam draudzes loceklim, šeit viņa amats nav minēts, bet vārdā Ananija, ir teikts, ka trīs dienas Pāvils jeb Sauls nevarēja redzēt, ne ēda, ne dzēra. Viņu ieveda pilsētā un lika vienkārši gaidīt. “Kas tu esi?” – viss, ko Jēzus jau pateica: “Es esmu Jēzus, kuru tu vajā. Ej pilsētā, tur tev visu pateiks.” Šeit vajag ņemt vērā Svētā Gara vadību: Jēzus tikai pateica: “Ej pilsētā, un tev tur pateiks.” Jēzus neko vairāk viņam nepaskaidroja. Nav nekādas ceļa kartes, ir tikai aicinājums: “Es esmu Jēzus. Tu esi piedzīvojis gaismu, esi piedzīvojis Mani, tu esi aicināts, bet ej pilsētā, un tev pateiks.” Šī ir Svētā Gara vadība: Dieva Gars atklājās Ananijam. Damaskā bija kāds māceklis vārdā Ananija, un Kungs parādībā sacīja: “Celies, ej uz konkrētu ielu, uz konkrētu māju. Tur ir cilvēks vārdā Sauls, viņš lūdza Dievu.” Protams, Ananija šaubījās, jo Sauls bija draudzes vajātājs, tomēr viņš paklausīja un devās.
Bet Tas Kungs viņam sacīja: “Ej, jo viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā. Jo Es viņam rādīšu, cik daudz viņam Mana Vārda dēļ jācieš.” Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara.” Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts. Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls. (Apustuļu darbi 9:15-19)
Viņš ēda, atspirga un palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā, un tūdaļ sludināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls.
Svētā Gara vadība bija caur vietējo draudzi – caur tās mācītājiem, caur šīs draudzes struktūru. Jēzus nepateica nekādu plānu, neko. Jēzus nepateica Pāvilam to, ko šeit saka Ananijam: “Ej tur, pilsētā, tevi atradīs un pateiks, kas tālāk ir jādara.” Lūk, jau viena nianse par to, ka mums ir liels prieks, kad māca par Svēto Garu, un šķiet, ka tagad kaut kas tāds būs, ko Svētais Gars pats darīs. Arī tad, ja tev būtu gaisma no debesīm, arī tad, ja tu balsi dzirdētu, tomēr Svētais Gars dažas – pašas būtiskākās – lietas nedarīs. Tāpēc lasi uzmanīgi – gan starp rindiņām, gan arī tieši no vārda. Tas var tevi mainīt. Ja tu to saņemsi garā, tas mainīs tavu dzīvi un mainīs tavu kalpošanu.
Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja, 13atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: brāli Saul, raugies uz augšu! – Un tanī pašā brīdī es varēju viņu redzēt, 14bet viņš sacīja: mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis. (Apustuļu darbi 22:12-15)
Šeit, Apustuļu darbos, ir vairāki momenti — es tos visus šonedēļ izlasīju un pārlasīju. Šeit ir brīdis, kad viņš pārstāsta savu pestīšanas piedzīvojumu. Tādi momenti Bībelē ir vairāki. Šeit viņš runā nedaudz savādāk. Pāvils vēlreiz paskaidro, ka cilvēks pateica, kas viņam ir jādara. Viņš pēc tam kristās — viņš to visu atkārto. Pāvils devās uz Jeruzālemi, un tur nāca kāds pravietis, kurš sasēja sev rokas un kājas un teica: “Svētais Gars saka, ka, ja tu iesi uz Jeruzālemi, tevi arestēs. Tevi gaida tikai ciešanas.” Vai tu, kad lasi par to, arī esi domājis, kāpēc tomēr Pāvils gāja? Sakarā ar to, ka maz ir domājuši, nav brīnums, ka es saku — tās lietas, ko es tagad runāju, ir jāsaņem garā. Šī ir viena no centrālajām tēmām, kas tev liek domāt par to, kāpēc cilvēks iet tur, kur Svētais Gars liek viņam neiet.
Tad es atgriezos Jeruzālemē. Reiz, Dievu lūdzot templī, es, gara aizrauts, ieraudzīju viņu, un viņš mani uzrunāja: steigšus ej prom no Jeruzālemes, tādēļ ka tava liecība par mani netiks pieņemta. (Apustuļu darbi 22:17-18)
Faktiski divas reizes Dievs saka, ka viņam nevajag iet uz Jeruzālemi. Pirmo reizi tas ir pašā kalpošanas sākumā, kad viņš devās iepazīties ar apustuļiem. Otro reizi – pēc 20 vai 25 gadiem.
Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es sinagogās gūstīju un situ tos, kas tev uzticīgi. Kad tika izlietas tava liecinieka Stefana asinis, es arī stāvēju klāt un biju vienis prātis ar tiem, kas viņu nogalināja, un sargāju viņu drēbes. Bet Kungs uz mani sacīja: dodies ceļā, jo es gribu tevi sūtīt tālu prom pie pagāniem. (Apustuļu darbi 22:19-21)
Pāvilu dēvē par pagānu apustuli, kurš Svētā Gara vadībā kristīgo ticību aiznesa uz Eiropu. Viņš pārvaldīja valodas, arī grieķu, viņš bija Romas pilsonis, pat politiski viņam bija lielas privilēģijas. Kad vēlāk, kad ir jau pagājuši 20 gadi, vēlreiz Svētais Gars viņu brīdina.
Vienīgi Svētais gars man ik pilsētā pasludina, ka mani gaida važas un ciešanas. Bet savu dzīvību es nekādi neuzskatu par vērtīgu. Kaut tik es varētu pabeigt savu gājumu un kalpošanu, ko esmu saņēmis no Kunga Jēzus, – apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. (Apustuļu darbi 20:23-24)
Apustuļu darbu 26. nodaļā ir cits stāsts par to pašu notikumu. Arī Pāvils saka to pašu. Tā ir 26. nodaļa – tas jau ir grāmatas beigās.
Mēs nokritām visi pie zemes, un es dzirdēju balsi uzrunājam mani aramiešu valodā: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? Grūti tev ir pret dzelksni spārdīt. Bet es jautāju: Kungs, kas tu esi? Kungs sacīja: es esmu Jēzus, ko tu vajā. Celies augšā un nostājies uz savām kājām; es parādījos tev tādēļ, ka esmu izraudzījis tevi par kalpu un liecinieku tam, ko tu redzēji un ko es tev rādīšu. Es tevi izrāvu laukā no šīs tautas un no pagāniem, pie kuriem es tevi sūtīšu, lai tu atvērtu viņu acis un viņi atgrieztos no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, lai saņemtu grēku piedošanu un ticībā uz mani iemantotu vietu starp svētajiem. (Apustuļu darbi 26:14-16)
Iepriekš tādu vārdu nebija. Es gribu vērst uzmanību uz vienu lietu. Šī ir dziļa teoloģija, bet tā atklāj absolūtu patiesību, kuru mums vajadzētu saprast. To viņš saka ķēniņam Agripam, kad tiek pratināts — brīdī, kad Jeruzālemē jau ir arestēts. Viņš tika brīdināts, un viņš tika arestēts. Šajā brīdī ir svarīgi saprast, ka te Pāvils sajauc kopā: “Tā man teica Jēzus.” Viņš savieno kopā to, ko Jēzus patiešām viņam teica, ar to, ko teica Ananija un mācekļi. Tās jau ir grāmatas beigas. Tā ir viena no pēdējām liecībām par Pāvilu, kas atrodama Bībelē. Un te viņš visu liek kopā. Viņš vairs nepasaka, vai to teica Ananija, vairs neizdala: “Šo man tieši Jēzus pateica,” un “to man pateica, iemācīja mācekļi.”
Es izgāju Bībeles skolu, es izgāju inkaunteru, es klausījos sprediķus, un tāpēc sapratu, ka jāuzņemas kalpošana. Draudzē bija mājas grupu sistēma, un es uzņēmos grupiņā gatavot cienastu. Sākumā es kalpoju kā kārtībnieks, pēc tam izdomāju pats atvērt grupiņu. Varbūt es kalpoju slavēšanā vai kādā citā kalpošanā, varbūt ar biznesu kalpoju vai ar dziedāšanu — es kaut ko savu šeit atradu.
Bet viņš saka, ka visas šīs lietas viņam teica Jēzus. Un, kā jau tu saproti, tas ir Pāvils — jaudīgākais cilvēks, jaudīgākais Jaunās Derības pagānu apustulis. Jau pašā sākumā mēs varam redzēt, ka Svētā Gara vadība ir nedaudz citāda, nekā parasti mēs to iztēlojamies. Pāvils absolūti nebija šķirts no draudzes. Tātad ir vairāki etapi, un pēdējā etapā Pāvils saka: “To man teica Jēzus. Tāpēc es stāvu tagad tavā priekšā, ķēniņ Agripa, un es esmu bijis paklausīgs šim debesu aicinājumam, un es sludinu.”
Ieradies Jeruzālemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās no viņa, neticēdami, ka viņš ir māceklis. Bet Barnaba uzņēma viņu, aizveda pie apustuļiem un pastāstīja tiem, kā viņš ceļā redzējis Kungu un ka Jēzus ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus vārdā. (Apustuļu darbi 9:26-27)
Sauls ieradās Jeruzālemē. Tur, garā aizrautam, Dievs viņam teica: “Ej prom no Jeruzālemes — tevi šeit nepieņems. Es tevi sūtīšu tālāk.” Tajā reizē viņš, šķiet, paklausīja, bet cilvēki no viņa baidījās. Kad Sauls ieradās, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem. Sauls mēģināja atrast mācekļus un pievienoties draudzei — Jeruzālemes draudzei. Bet visi no viņa baidījās un neticēja, ka viņš patiešām ir māceklis. Tad kāds cilvēks, vārdā Barnaba, viņu pieņēma pie sevis un aizveda pie apustuļiem. Būtībā Pāvils bija saistīts ar Barnabu, un Barnaba savukārt bija saistīts ar Jeruzālemes draudzi. Savukārt, Pāvilu savā paspārnē Barnaba ņēma kā mentors vai viņa mācītājs. Pārējie neticēja Pāvilam, Barnaba uzņēmās atbildību, aizveda viņu pie apustuļiem, un tur arī Pāvilam bija izdevība izstāstīt par sevi, kā viņš ceļā redzēja Kungu un kā Kungs ar viņu bija runājis. Bet ne jau tikai Kungs bija runājis ar viņu, bet arī Ananija, mācekļi Bībeles skolā, inkaunterā, dievkalpojumos. Lai tu kopumā saprastu ainu konkrēti Damaskas draudzē, tad Jeruzālemē viņu nepieņēma un Barnaba viņam palīdzēja.
Kur pirmo reizi kristiešus sauc par kristiešiem? Antiohijā. Kad Stefana dēļ bija izcēlušās vajāšanas, mācekļi bija izklīduši pa visu apkārtni un tieši Antiohijā darbojās Svētais Gars, jo mācekļi bija aktīvi, un no Jeruzālemes tika nolemts sūtīt bīskapus un citus cilvēkus nostiprināt, mācīt, vadīt šo jauno draudzi. Un šeit ir teikts:
Barnaba devās uz Tarsu meklēt Saulu un to atradis veda uz Antiohiju. Veselu gadu viņi pulcināja draudzi un daudzus mācīja un Antiohijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem. (Apustuļu darbi 11:25-26)
Vai Antiohijas draudzi vadīja Svētais Gars? Un kā radās Antiohijas draudze? Tās vienkārši bija vajāšanas un ne Svētais Gars. Tiem, kas ir ar Dievu, visas lietas nāk par labu. Nav jāgaida problēma, un tādā veidā tev būs vadība. Nē, es domāju, ka tev vadību vajag saņemt pirms problēmas un tādējādi tā ir jāapiet un jābūt gatavam. Tur ir nepieciešama Gara vadība. Draudze radās loģiskā parastā vajāšanu rezultātā. Vai tas bija Dieva plāns, lai tur nogalina, lai vajā, arestē un tā Dievs Savu draudzi cels? Es domāju, nē, bet tie bija cilvēki, kas labprātīgi bija pieņēmuši lēmumu arī tur, kur viņi ir, turpināt sludināt. Tā tur radās draudze. Un šī draudze kļuva par bāzi misijas ceļojumiem līdz pat Romai, līdz Rīgai. Redzi, Barnaba paņēma Saulu savā paspārnē un kopā kalpoja šajā draudzē. Barnaba kā Jeruzālemes draudzes pārstāvis tika atsūtīts uz Antiohiju, un viņš ņēma palīgā Saulu. Tālāk viņi kādu laiku kalpo, pulcina draudzi.
Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts ar tetrarhu Hērodu, un Sauls. Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!” Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida. Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru. (Apustuļu darbi 13:1-4)
Antiohijas draudzē bija pravieši, mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns. Tur bija kāds, kas bija izaudzināts kopā ar tetrarhu Hērodu, tātad kaut kāds augstākas klases cilvēks, un Sauls. Kad tie kalpoja Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!” Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida. Tad viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz konkrētām vietām. Redziet, šeit ir konkrēta Svētā Gara pavēle. Kādā veidā Dievs teica, lai viņus izsūta? Caur praviešiem – kārtējo reizi caur cilvēkiem. To neizdomāja Sauls pats vai Barnaba. Kādā veidā Dievs viņus uzrunāja? Caur praviešiem. Vecajā Derībā mēs lasām, ka pravieši, kad kalpo, sadzird no Dieva un to pasaka. Šajā gadījumā notiek caur praviešiem, caur kalpošanu, caur lūgšanu. Ir laiks misijas ceļojumam, bet te ir skaidri teikts, ka to saka Svētais Gars. Šeit kārtējo reizi ir pateikts virziens, bet nav kartes. Šeit ir vajadzīga Svētā Gara vadība.
Pāvilam viņa darbā radās problēma. Bija pagānu kristieši un bija jūdu kristieši. Un jūdu kristieši uzskatīja, ka dažādi likumi, ko jūdi ievēro, ir jātur arī pagānu kristiešiem. Un viņi nolēma sūtīt uz Jeruzālemi pie apustuļiem cilvēkus, lai viņi nosaka un izšķir šo strīdu. Viņi devās uz turieni, viņi izteicās, tur bija sapulce, sinode, konsīlijs sapulcējās, un Pāvils stāstīja, ko Dievs dara pie pagāniem, tur bija arī pretinieki. Visi tika uzklausīti, un tur bija arī Pēteris, un, galu galā, tika pieņemts lēmums. Kāds lēmums tika pieņemts?
“Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!” (Apustuļu darbi 15:28-29)
Arī tagad ir jūdaistu kristiešu draudzes, ja viņi tur kut kādus Mozus likumus, tā ir viņu lieta, bet mums nebūtu jāskatās uz to, ka viņi to dara, tad mums arī to ir jādara. Galvenais, lai viņi pieņem Kristus upuri, tad viss ir kārtībā, bet ja viņi uzspiež savus likumus, mums tad ir problēma. Viņi rakstīja vēstules, tās sūtīja uz draudzēm kopā ar cilvēkiem jeb sūtņiem. Un to visu paziņoja šajās jaunajās draudzēs. Lūk, Svētais Gars un tu. Ir konkrēta tikšanās ar Dievu, Pāvilam konkrēti vienu reizi satikšanās ar Dievu, bet tālākais virziens un karte ir detaļās un nāk caur cilvēkiem. Svētajam Garam un mums. Kā tas notiek? Kā pieņem kaut kādus lēmumus, kad sapulcējas, piemēram, ģimenē vai grupiņā, vai darba vietā? Ja tu neesi robots, kam viss pēc instrukcijas. Kaut kādi lēmumi ir jāpieņem pašiem. Vispirms visi izsakās, arī Saeimā, un tad balso. Šajā gadījumā arī visi izsakās un tad pieņem lēmumu. Bet draudzē nav demokrātijas. Tas nav bībeliski, bet visi izsakās un tad pieņem lēmumu. Šeit nav nekādas balss no debesīm, šeit nav gaismas no debesīm, šeit ir vienkārši lēmums Svētajam Garam un mums. Viņi ir lūguši, domājuši, uzklausījuši visus un iekšēji vienojušies, sapratuši. Šodien es mācu par Svētā Gara vadību. Kā vada Svētais Gars? Es jau daudz esmu pateicis, un tu jau saprati, ka pašam viss būs jādara, vai ne? Tu jau saprati, ka brīnumu nebūs. Un nebūs jau arī. Es domāju par brīnumiem, kas notiek paši no sevis. Es jau pagājušā sprediķī prasīju, cik reizes Lācars tika piecelts no mirušiem? Vienu reizi. Tāpat arī šajā gadījumā, cik reizes Pāvils bija aicināts? Vienu reizi. Ar to viņam pietika, lai viņam ir kopējais virziens, kalpot Dievam, un detaļas atklājas pēc tam, procesā, un caur draudzi. “Ej pilsētā, un tev pateiks visu, kas ir jādara.” Un viņi tiek izsūtīti un iet. Bet kur iet, ko tālāk, ko darīt, uz kurieni iet? Te ir interesanti tālāk Apustuļu darbos.
Bet, viņiem ejot caur Frīģiju un Galatiju, Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt. Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva. (Apustuļu darbi 16:6-7)
Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt. Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva. Kaut kādās detaļās viņi ir izsūtīti kā Ābrahāms, nezina, kur īsti iet. Un Svētais Gars neļauj. Tātad Svētā Gara vadība var būt caur aizliegumu. Šajā gadījumā viņi grib doties vienā virzienā, bet Svētais Gars neļauj.
Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju. (Apustuļu darbi 16:9-10)
Naktī Pāvilam parādījās vīzija. Kāds Maķedonijas vīrietis stāvēja, viņu lūgdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Tiklīdz bija šī vīzija, viņš saprata, ka ir jāiet uz Maķedoniju. Un viņi tur iesāka draudzi un kalpoja. Es nedomāju, ka ļoti viegli ir izšķirt un saprast caur sapņiem vai caur kaut kādu vīziju. Par Pēteri mēs šodien nemācām, bet Pēterim bija vīzija, ka nonāca ietvars no debesīm ar dažādiem dzīvniekiem, un Dievs teica: “Celies, kauj un ēd. Neturi neko par nešķīstu.” Tā bija zīme, lai Pēteris iet pie pagāniem un ne tikai pie jūdiem. Tas bija caur vīziju naktī un aizliegumu. Kādā veidā tas notika, mēs nezinām. Kādā veidā tika aizliegts, ir simts versiju, bet varbūt iespējams vienkārši ir ciet durvis. Jēzus jau saka:
“Un, ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.” (Lūkas evaņģēlijs 9:5)
Ja kāds jūs neuzņem, tad ejiet prom no tās pilsētas, nokratiet pīšļus no savām kājām un sakiet, ka Dievs ar jums. Mēs nezinām, kādā veidā aizliedza, bet bija kaut kāds veids, un es nedomāju, ka obligāti pārdabisks. Nedomāju, ka arī šī vīzija bija obligāti pārdabiska. Es domāju, ka katrs kaut ko ir kādreiz redzējis sapņos. Ja tu saēdies speķi, tad īpaši redzi tādus visādus sapņus, un tu piecelies no rīta un domā, ka viss ir slikti, jo Dievs man rādīja, ka viss ir slikti, bet patiesībā esi tikai saēdies speķi vai saskatījies kaut kādas šausmu filmas, un sapņos rādās šausmas, un spried, ka tagad būs kaut kādas šausmas. Vai saskaties kaut ko pavisam labu un tagad tev rādās viss foršs, un guli zem palmas. Es nedomāju, ka to vispār tā var izšķirt, tagad atnāci dažas dienas pie Dieva un tu visu redzi un visu saproti, nedomāju, ka tā viss notiek. Jo vairāk tev ir gadu kopā ar Dievu, jo tu vairāk Viņam kalpo, meklē Viņu, tu vairāk Viņu izproti. Ja es skatos atpakaļ Svētā Gara vadība manā dzīvē, es vairāk Viņu izprotu šodien. Es vairāk izjūtu Svētā Gara vadību. Pavisam noteikti es tev varu pateikt, ka, ja tu pie manis atnāksi un kaut ko pateiksi, tad es teikšu: “Nē.” Nu kā tā mācītājs var teikt? Es 100% un 1000% zinu, ka, nē, jo tā ir Svētā Gara vadība. Es vienkārši to zinu. Un tas nav tikai saistīts ar pārdabisko, bet tas nozīmē ar zināšanu bāzi, pieredzes bāzi, rakstu bāzi, ar Svētā Gara vadību šādā veidā. Svētais Gars un es, es to vienkārši zinu. Ja tu esi apguvis konkrētus principus, tas tā strādā.
Bet Pāvils un Barnaba palika Antiohijā kopā ar daudz citiem, mācīdami un sludinādami Tā Kunga vārdu. Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: “Iesim atkal un visās pilsētās, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!” (Apustuļu darbi 15:35-36)
Pāvils un Barnaba palika Antiohijā kopā ar daudz citiem mācekļiem, mācīdami un sludinādami Kunga vārdu. Kurš zina, ka Pāvilam bija vairāki misijas ceļojumi? Šeit ir sākums vienam no tiem. Redzi, pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: “Iesim atkal un visās pilsētās, kur mēs bijām pirmajā misijā un dibinājām draudzes, iesim, kur Kunga vārdu esam sludinājuši un apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!” Un viņi aiziet. Labi, tur bija arī problēma, bet Pāvils aiziet. Kas tas bija? Tā bija Svētā Gara vadība, tā bija gaisma no debesīm, tā bija pravieša balss. Tas bija stratēģisks lēmums, ka cilvēki ir jāaprūpē. Cilvēkos ir vajadzīgs ieguldīt enerģiju no ārpuses, viņi paši par sevi nevar pastāvēt. Tur vēl nav izauguši draudzes līderi, nevar paši par sevi pastāvēt, ir jāiet apraudzīt.
Piemēram, cilvēks ir pieņēmis Kristu, viņš pēc tam ir jāaprūpē gluži kā mazs bērns. Tas nozīmē, ka viņam ir jāvelta ļoti daudz uzmanības. Obligāti ir jāiziet Bībeles skola, inkaunters. Obligāti tas viss ir jāizdara, tas nav tā pateikt: Jēzus tevi mīl. Nē, tad tas ir tā kā spontānais aborts, tā ir tava enerģija. Tas nav tā, ka es tev visu pateicu, ka ir Jēzus un Viņš tevi mīl, un viss, tālāk es neko vairāk nezinu. Gan jau Svētais Gars darīs. Nē, Svētais Gars un es darīšu. Tad, kad tu darīsi, tad arī Viņš darīs, saproti? Lūk, Svētā Gara vadība. Tad, kad tu dari – pie šī punkta mēs nonāksim, tad tā vispār būs fantastika – realitāte. Tu ieguldi savu enerģiju, aprūpē šo cilvēku, tu šim cilvēkam velti laiku, cilvēks iepazīst Dievu pats, kamēr kļūst pastāvīgs. Kas tas ir? Svētā Gara īpašā vadība? Jā, bet vienkārši caur tavu paša loģisko domāšanu un caur Kristus mācību. Vai Kristus tā darīja? Darīja. Tad mums ir jādara tāpat. Ģimenē piedzims bērns, viņš ir jāaprūpē, vai ne? Kad kļūst liels, viņš kļūst pastāvīgs. Ja kļūst liels un tu vēl joprojām aprūpē, tā tad atkal ir problēma, tā ir cita veida problēma, kas jau ir neveselīga kontrole. Nevar tā teikt – es aprūpēju cilvēku, tā ir kontrole, – nē, tā ir aprūpe. Bet, ja tas ir pieaudzis cilvēks un tu vēl joprojām katru dienu vēl viņam zvani, tas jau var būt neveselīgi. Kāpēc tu to dari? Tā cilvēks nekļūst pastāvīgs. Ar ko tas beigsies? Tas ir vienkāršs, parasts lēmums. Lūk, Svētā Gara vadība. Es mācu absolūtu patiesību. “Iesim un vienkārši apraudzīsim draudzes.” Tagad sākas interesantākā daļa. Pāvils apzinājās, ka šīs draudzes pašas par sevi nevar pastāvēt. Šīm draudzēm ir vajadzīga enerģija no ārpuses, tāda enerģija, kāda piemita Pāvilam. Un viņš apstaigā, iet, sludina, māca, atdod, izdara konkrētu daudzumu kustību, izdara konkrētu daudzumu darba, izsaka konkrētu daudzumu vārdu. Kā viņš pats saka, ka viņš ir kalpojis ar asarām un nav vainīgs neviena pazušanā.
Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā. (Apustuļu darbi 20:26-27)
Ejam tālāk.
Pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: “Pēc tam kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma.” (Apustuļu darbi 19:21)
Te ir tā, no grieķu valodas “garā apņemties” nozīmē – gan Svētais Gars, gan tavs cilvēka gars. Tavs iekšējais cilvēks un Svētais Gars. Pāvils garā apņēmās – ārkārtīgi liels spēks ir šiem diviem vārdiem. Tas ir tas, ko es sākumā teicu, ko mēs nesaprotam. Tas ir tas, kam patiešām ir jānonāk sirdī. Iziesim vienkārši cauri, kas notika pēc tam, kad Pāvils garā apņēmās. Tu sapratīsi, kāpēc viņš gāja uz Jeruzālemi, kāpēc viņš gāja nāvē, tu sapratīsi, kāpēc Pāvils bija tik jaudīgs, tu sapratīsi, kāpēc viņā bija ielikta tik milzīga enerģija un kāpēc Pāvilam bija tādi brīnumi. Sapratīsi, ka viņa priekšautus lika uz cilvēkiem un tie tika dziedināti. No kurienes tāds spēks? Svētā Gara spēks. Kāpēc Svētais Gars vadīja Pāvilu? Kāpēc Svētais Gars tā lietoja Pāvilu? Kāpēc tāda godība un svaidījums pavada viņa kalpošanu? Kāpēc mēs par viņu runājam? No kurienes tas viss? Pāvils garā apņēmās. Ko tas nozīmē – vienkārši pieņēma lēmumu? Un Bībele saka tā, lai mūsu jā ir jā un nē ir nē, kas pāri par to, tas ir no ļaunā. Jā uz tikšanos, tad jā uz tikšanos, ja tu nokavē stundu, tad nav normāli, ar tevi vairs neko negribu kopēju, vienalga, vai tur būs bijis baigais iemesls. Ja cilvēks kavējas, tad tur viss ir skaidrs. Ja tu kavē, tad tas, ko tu gribi piedāvāt, nav svarīgs. Tātad, Pāvils garā apņēmās, un arī Roma ir jāredz. Kas notiek? Stratēģisks lēmums, bet kāpēc tieši Roma? Svētais Gars pateica, ka ir jāiet uz Romu? Viņš teica: Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs. Tas viņam tika pateikts būtībā caur draudzi. Tā tajā laikā bija centrālā pasaules pilsēta, no kurienes evaņģēlijs varēja un izplatījās pa visu pasauli. Romā kristietība tika pieņemta kā vienīgā reliģija pēc 300 gadiem. Kas notiek? Stratēģisks lēmums, vīzija ar Svētā Gara akceptu. Svētais Gars akceptē tavus lēmumus. Svētais Gars akceptē arī, ka es iešu arī uz Jeruzālemi, bet tevi tur gaida važas. Nu vienalga iešu uz Jeruzālemi, un Svētais Gars akceptē to. Un Pāvils izgāja caur Jeruzālemei, caur ciešanām, caur arestiem un nokļuva Romā. Nākamais etaps.
Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks. (Apustuļu darbi 20:22)
Pirmais etaps, ka apņemos garā. Otrais etaps – saistīts garā. Ko nozīmē “saistīts garā”? Ka šis lēmums ir izlūgts, aplūgts, redzēts, darīts tādā mērā, ka tas ir kļuvis par daļu no tevis. Tu esi saistīts, tu citādi nevari. Man ir viena tāda lūgšana, un tā man radās no tā, ka es pēkšņi sapratu, ka tas tā ir. Es esmu satvēris savu miesu. Un man no tā ir bail, jo es zinu, ka tas ir noticis. Mēs daudzi gribam būt kā Pāvils, kā Pēteris vai Jēzus, bet kad tu sapratīsi, ka tā arī būs kā viņiem, tad tu tik ļoti to negribēsi. Kad tu darīsi tādas lietas, kur tu zini, ka tur būs baigās sekas. Un es zinu, esmu satvēris savu miesu, Dievs tevi ir satvēris. Caur ko Dievs tevi satver? Tu jau arī pats sevi satver, tu garā apņemies, virziens tev ir Roma. Roma ir centrālā vieta, tā ir gara vadība, gars akceptē vai pat vada īpaši no iekšpuses, tu to sajūti un ej tajā virzienā. Tu pasaki, ka dosies uz Romu caur Jeruzālemi, apstaigāsi Maķedoniju, bet tu esi garā saistīts. Tur viņš sapulcina efeziešu mācītājus, kalpotājus un saka: šeit esmu pēdējo reizi jūsu vidū, jūs mani vairs neredzēsiet.
Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību. (Apustuļu darbi 20:25)
Viņi visi tur raudāja, mēģināja viņu atrunāt, kāpēc tu ej uz Jeruzālemi. Taču pravieši sludina, lai tu neej, tevi gaida važas un cietums. Pāvils pats saka, ka viņš vairs neredzēs viņus. Bet viņš saka:
Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā. (Apustuļu darbi 20:20-27)
Viņš saka, ka ir maksimālu enerģiju ieguldījis viņos un ne pie kā nav vainīgs. Bet tagad garā saistīts uz Jeruzālemi un dzird, ka Svētais Gars katrā pilsētā liecina par važām un bēdām, bet viņam ir vīzija arī par Romu. Eju garā saistīts, zinādams, kas man tur notiks. Kā viņš to zināja? Pravieši to teica, un viņš iekšēji zināja to, jo Svētais Gars iekšēji runāja uz viņu. Viņš zināja, ka tur viņu gaida važas. Pirms divdesmit gadiem Dievs viņam jau teica, ka nevajag Jeruzālemi, ka viņu tur nepieņems. Šeit ir grūti saprast, kāpēc Pāvils gāja. Viena no versijām, kā viņš pats saka, ka grib piepildīt to, kas trūkst no Kristus ciešanām.
Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa. (Kolosiešiem vēstule 1:24)
Viņš bija draudzes vajātājs, man šķiet, ka viņam tas nešķita nekas īpašs, ja viņš tagad varētu iet un ciest Kristus dēļ, jo viņš ir tik daudz darījis ļauna. Viņš jau pats saka, ka viņš ir mazākais no apustuļiem, ka viņš nav cienīgs, jo es esmu vajājis draudzi. Ne jau vienkārši vajājis, bet nogalinājis, spīdzinājis cilvēkus un tā tālāk. Es nemaz neesmu cienīgs, tā kaut kur dziļi iekšienē, tas arī varēja viņā mājot, un viņam nelikās nekas slikts, ja šoreiz viņš cietīs Kristus dēļ. Man liecina, ka mani gaida važas, un Svētais Gars akceptēja šo izvēli. Bet sakarā ar to, ka Pāvilam ir vīzija par Romu, un tā ir arī Svētā Gara vīzija, viņu sūtīs tālās pagānu zemēs. To Pāvilam teica Dievs jau no paša iesākuma. Viņam droši vien ir cerība, ka tāpat kā viņš ar Sīlu bija cietumā, cietums gandrīz sabruka, kad viņi slavēja Dievu. Visās citās vietās, kad Pāvilu apmētāja ar akmeņiem, viņš piecēlās un gāja tālāk, arī šoreiz Dievs ir ar viņu. Dievs ir ar tiem, kas Viņam kalpo, bet tie, kas Garā apņemas, saistīti iet. Svētais Gars ir ar viņiem. Viņa spēks mūsu nespēkā parādās. Kas iet, neskatoties uz neko. Vai bija ļoti pareizi, kā darīja Pāvils? Neesi tiesnesis. Tagad iet laiks, tu iepazīsti Dievu vairāk, nobriesti. Es tagad saprotu, kā var nonākt līdz tādam stāvoklim. Tu vienkārši ej, tev pilnīgi vienalga, tev nav svarīgi, ko citi teiks vai darīs, bet svarīgi, ko teiks Dievs. Dievs ir tevi satvēris, tu pats esi satvēris. Es varu darīt lietas, kas man nepatīk, bet darīt automātā, jo es esmu garā saistīts. Mēs lūdzam Svēto Garu, lai mums izskaidro, kas ir apņemties garā.
Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. (Apustuļu darbi 20:24)
Paša lēmumi, virziens, tikšanās ar Kristu, vīzijas, kāds sapnis – viss kopums, sadarbība mums ar Svēto Garu. Pats svarīgākais ir saprast virzienu, un virziens ir nevis Āfrika vai Amerika, tā ir karte. Virziens ir kalpošana kā tāda, es kalpošu Viņam. Es dzīvošu saskaņā ar Viņa principiem. Karte ir detaļas. Tajā visā ir personīga Svētā Gara vadība.
Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību. Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā. Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. (Apustuļu darbi 20:25-29)
Kā jums šķiet, kurš iecēla šos vietniekus? Pāvils zina, ka vairs neatnāks uz šejieni, ko viņš dara? Viņš ieceļ mācītājus, palīgus un citus. Viņš ieceļ un izvēlas pēc Svētā Gara principa. Katrs, kas ir uzņēmies kalpošanu un akceptēts, tevi ir iecēlis Svētais Gars, tas, kā tu pret to attiecies, tā ir tava problēma, protams, arī draudzes. Ja esmu uzņēmies, tad ir jādara. Ir lielā pavēle: ejiet un dariet visus par mācekļiem, mainieties paši un mainiet pasauli.
Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi. Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt. (Apustuļu darbi 20:29-31)
Viņš ļoti daudz ieguldījās šajā draudzē un zina, kas notika pēc tam. Tā arī notika. Šīs zināšanas ir Svētā Gara saprašana, bet tas viss izstrādājas procesā kopumā.
Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu sirdi? Es esmu gatavs par Kunga Jēzus Vārdu Jeruzālemē ne vien uzņemties saites, bet arī mirt.” Kad viņš neļāvās pierunāties, mēs apklusām, sacīdami: “Tā Kunga prāts lai notiek.” (Apustuļu darbi 21:13-14)
Kā veidojas Tā Kunga prāts? Caur mūsu pašu lēmumiem. Ir virziens, detaļas, kas veidojas no mūsu pašu lēmumiem, vīzija, redzējums mūsu kalpošanā, ko vēlamies sasniegt, ja ejam šajā virzienā – Dievs to akceptē. Ir arī atsevišķas situācijas, piemēram, tagad Saulu izsūtiet misijas ceļojumā. Ir īpaši Dieva vadības veidi arī. Tu neesi robots, Svētais Gars nav tas, kas pakļauj, cilvēki brīvi izvēlas, Viņš ir tavs partneris. Kas notiek? Pāvils dodas uz Jeruzālemi, tur ir nenormāla sacelšanās, viņu arestē. Tā kā viņš ir Romas pilsonis, viņš izbēg. Viņu izglābj no pūļa romiešu karavīri. Viņš saka komandierim: “Atļauj man ar viņiem runāt.” Un viņš sludina. Pēc tam 40 jūdi zvērēja, ka viņi neēdīs un nedzers, kamēr Pāvils nebūs nogalināts. Gribēja, lai Pāvilu ved uz nopratināšanu, un pa ceļam nogalinātu. Bet viņu nodomu atklāja. Svētais Gars nāk caur cilvēkiem, attiecīgi līmeņa cilvēki, mācītāji vairāk izprot, tas nāk caur pieredzi arī.
Mani daudzi nesaprot, es zinu, kāpēc. Tu neesi tam visam izaudzis tik tālu, tas skatu punkts, no kā tu skaties, tu vienkārši tuvāk redzi. Es apzinos, ka cilvēki, kam ir kalpošanas, kas ir garā vairāk nekā es, man viņos ir jāieklausās. Caur to, ko viņi redz vai grāmatās raksta.
Nākamajā naktī Tas Kungs viņam piestājās un sacīja: “Esi drošs! Kā tu par Mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.” (Apustuļu darbi 23:11)
Tu esi arestēts, tevi grib nogalināt un ved ķēniņa priekša sludināt. Šajā gadījumā Dievs ir atnācis īpašā veidā. Tā enerģija, ko ielika kalpošanā, ir pārcilvēcīga. Es nedomāju, ka ilgi dzīvoja. Tādu enerģiju atdeva, cik viņš ir vajāts, nodots. Tas prasa ļoti daudz veselības. Ir arī mājieni par viņa veselību Bībelē. Svētā Gara svaidījums, kas bija viņam, tik spēcīga ticība. Esi drošs, ka Svētais Gars saka, ka viss būs labi, Jeruzālemē esi drošs un arī Romā. Vispirms viņam ir virziens, tad viņš apņemas garā, tad ir saistīts garā, tagad vēl Tas Kungs pasaka, ka tu tiešām esi saistīts. Tev vēl jāredz Roma, un tu izdzīvosi. Viņš piesauca augstāko tiesu, un viņu transportēja uz Romu. Aizveda uz kuģi, tas nokļuva vētrā, divas nedēļas ne ēduši, ne dzēruši bija. Pāvils brīdināja viņus, ka vajag pārziemot ostā, taču komandieris paklausīja profesionālim, nevis Svētā Gara cilvēkam. Ir vētra, un visi nolemti. Šeit kļūst interesanti.
“Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī. Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. Mūs izmetīs kādā salā.” (Apustuļu darbi 27:22-27)
Kā to varēja vispār zināt? Svētā Gara vadība. Mēs gribam vispirms kādu gaismu, īpašo balsi, aicinājumu, Pāvilam bija tāda sākumā, pārējo paskaidroja draudzē. Pārējais ir stratēģiski, ko pats viņš ir pieņēmis, un momenti ar atklāsmēm. Piemēram, nepalikt Jeruzālemē, viņš tika garā aizrauts. Tas bija pārdabiski.
Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma. Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs. (Apustuļu darbi 28:5-6)
Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja. (Apustuļu darbi 28:8)
Viņš palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca, sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu. (Apustuļu darbi 28:30-31)
Tālāk par Pāvilu nekas nav zināms. Viņu atbrīvoja, tālāk devās uz Spāniju, tad viņš atgriezās Romā un nomira imperatora Nērona vajāšanu laikā. Ļoti iespējams, ka tā arī bija. Svētā Gara cilvēks un Svētā Gara vadīts. Un tagad būs odziņa visam dzirdētajam.
Termodinamikas otrais likums, kas ir populārs arī ārpus fiziķu aprindām. Kas ir radījis fizikas likumus? Dievs. Cilvēki iemācās kaut kā apiet, bet tas likums ir. Ja tu viņu pārkāpsi, būs attiecīgas sekas. Termodinamikas otrais likums: slēgtā sistēmā entropija vienmēr pieaug. Entropija ir nekārtība jeb haoss. Dabā un visumā nepastāv neviena vieta, kur var palikt nemainīgs. Cilvēks ir slēgtā telpā. Tu novieto ledusskapī gaļu, tur ir auksts un ir enerģija, elektrība. Kas notiek ar gaļu? Šī enerģija iedarbojas uz gaļu un tā nesabojājas. Šis likums ir absolūts. Tas nozīmē, ka nekas nekur nepastāv, kas ir nemainīgs, ja nav iedarbības no ārpuses – ja nav enerģijas no ārpuses. Ievietojot gaļu ledusskapī, ja nav iedarbības no ārpuses, šī entropija pieaug jeb gaļa sadalās.
Piemērs, Siguldā, kur esmu 10 gadus nodzīvojis, pirms daudziem gadiem, cauri braucot, bija redzama maza mājiņa, kā muiža, bet ļoti nesmuka kā spoku māja. Vienmēr, braucot garām, paskatījos uz aizaugušo zāli, tāds viss nolaists, nepatīkami. Kaut kādā reizē skatos, zāle nopļauta, krūmi izcirsti, celtniecības ierīces atvestas, kāds sāk kaut ko būvēt. Tagad šī māja ir skaista un apdzīvota, viss sakārtots, mašīna pagalmā stāv. Slēgtā telpā nekārtība pieaug. Tas nozīmē, ja šai mājai nav iedarbības no ārpuses, tad šī māja pārvēršas par zemi. Ja ir iedarbība, tas saglabā esošo vai izveido ko labu. Zinātnē nav vispār pretrunu attiecībā pret Bībeli. Visumā ir ideāla kārtība. Saulei, zemei – visam savs mūžs ir. Zvaigznes rodas no jauna, kādas kļūst par melno caurumu, bet enerģija jau nezūd. Saskaņā ar zinātni šāda kārtība nav iespējama bez ārējās iedarbības. Ko tas pierāda? Dievs ir, tev nevajag balsi no debesīm. Termodinamikas otrais likums pierāda, ka ir Dievs. Visums nekur nebeidzas. Kā tas var būt un kā varbūt perfekta kārtība? Kāds to radīja, uztver ar savu iedarbību un ārpuses, ar nepieciešamu daudzumu enerģijas no ārpuses. Zemei precīzi saule tiek dozēta, nekas nevar pastāvēt bez saules gaismas. Ņemot vērā šo likumu, nekas nevar notikt tavā dzīvē, gaidot, kad Svētais Gars darīs. Var notikt tikai tas, cik daudz tu izdari pareizas kustības mērķa virzienā. Tur darbojas Svētais Gars, Pāvils to izdarīja. Es parunāju ar mākslīgo intelektu, ja tu pareizi uzdod jautājumu un pats pārzini tēmu, ir ļoti precīza atbilde. Tukšs akumulators nevar uzlādēt. Vesels organisms attīstās un aug. Cilvēka iekšējā kvalitāte pārtop ārējā kvantitātē. Es ieleju draudzē Svētā Gara enerģiju, tas lieto mani, tas, ko es šodien runāju, ir mans spēks.
Es dodu enerģiju, tik cik tās man ir. Lai būtu izaugsme tālāk, tā ir jāpaņem un jālieto tālāk. Komandai, vadītājiem, ja viņi to neturpina. Ja tu neieguldies tālāk, slēgtā telpā entropija notiek. Patiesības stunda – vai nu tu degradējies, vai nu audz. Un vai mums ir izvēle? Jā, ir mums izvēle. Bet patiesībā mums nav izvēles, kā tikai augt – tas ir tas, ko es saprotu.
Mums drīz būs “Jaudas konference” izaugsmes klubā, ielikām reklāmiņu, un tā pirmā doma ir tāda, vajag citu reklāmu, jo šitā nestrādā, bija nopirktas tikai dažas biļetes. Ar prātu cilvēks saprot, ka kaut kas jāpamaina, bet es saprotu, ka nekas nav jāmaina un nekādu citu reklāmu nevajag. Vajadzēja pašai reklāmai daudz naudas, ja tu parēķini, cik izmaksā tādu pasākumu iztaisīt, tad viens atnākušais cilvēks 50 eiro “izmaksā”. Man ir jāiztērē tie 50 eiro. To, ko es daru izaugsmes klubā, ir grūtāk nekā draudzi celt. Kāpēc? Draudzē cilvēki nāk un gaida brīnumus, bet tur nav nekādu brīnumu. Ir tikai – mācies, dari, uz priekšu, mēs varam. Nepieciešams no ārpuses ielikt enerģiju iekšā, bez tā nekas nenotiek. Nekas jau nenotiek, kad tu piedzīvo Dievu, sākas virziens, tev nepārtraukti ir vajadzīga jauna eļļa, jauna uguns, jauns svaidījums, bet to var dabūt vienīgi, attiecīgi veltot, sperot konkrētus soļus. Tu esi slēgtā sistēma, tev ir jādod un jāņem, tu nevari būt slēgta sistēma – un tas ir likums. Es aprēķināju un noskaidroju, lai uz šāda veida pasākumu atnākt trīssimt cilvēku, izmaksā ap trīsdesmit tūkstošiem. Vai zini, cik es tai reklāmai biju uzlicis? Biju uzlicis desmit eiro dienā. Bet vajag apmēram kādus astoņus tūkstošus. Pagājušā reizē konferencē bija ap 100 cilvēki, un tas maksāja kādus sešus tūkstošus. Bet tagad tikai tūkstotis, ja salīdzina. Un reklāma nav jāmaina, bet vairāk enerģijas ir jāieliek reklāmā. Mēs gaidām brīnumus tur, kur tie nekad nevar notikt. Nekas mums nepienākas, ja mēs neko neesam attiecīgi ielikuši.
Es uzdevu jautājumu mākslīgam intelektam: vai ticīgais cilvēks var iztikt bez draudzes? Un man atbildēja, ka nevar. Tas ir pretrunā ar dabiskiem likumiem, tas ir pretrunā ar Bībeles likumiem. Kristietis, paliekot mājās, neapmeklējot draudzi, uzreiz nenomirst, bet pēc laika garīgi. Draudze ir iedarbība no ārpuses. Ticību var uzturēt, tikai esot draudzē. Pāvils tika Dieva aicināts, bet pēc tam draudze – tas ir visur un visā. Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas un neatstājiet savas sapulces. Tev nav par citiem jādomā, bet par sevi. Kristietībā nemēdz būt vientuļie vilki, tādi nav redzēti. Varbūt kādu laiku, bet ne ilgtspējīgi. Tas nav nekas jauns, bet, kad tu savelc kopā ar fiziku, ar zinātni, nevar orķestris būt bez diriģenta un draudze bez mācītāja, nevar audio skanēt, ja nav elektrības, ja nav cilvēka pie tā – tas tā nestrādā. Tāpēc Svētais Gars vada un darbojas tajos, kas garā apņemas, garā saistīti iet. Kas iegulda vajadzīgo enerģijas daudzumu – savu enerģiju. Vajadzīgo daudzumu vajadzīgam rezultātam. Muļķīgi cerēt uz Dievu, ja tu to neesi izdarījis. Veiksme seko tiem, kas iet mērķa virzienā. Svētais Gars darbojas tikai atvērtās sistēmās, kur iegulda nepieciešamo enerģiju. Un viss mainīsies tad, kad ieguldīsi pietiekami daudz enerģijas. Tas attiecas uz visām lietām: ja tu gribi izlaušanos, tikt uz priekšu, tev attiecīgi jāiegulda vairāk. Tev nav jābūt kā Pāvilam. Svētais Gars darbojas. Cilvēkam ir vajadzības, tev ir jāēd, tev ir jādzer, ja tu nedzer un neēd, tava miesa nepastāvēs. Tāpat tavs iekšējam cilvēkam nepārtraukti ir vajadzīga motivācija, nepārtraukti vajadzīgs Dieva vārds.
Nesen noskatījos filmu par Brūsu Springstīnu (Bruce Springsteen). Un tur ir līdzīgs stāsts kā man bērnībā. Ar tēvu nav labās attiecībās, cilvēks visu mūžu depresijā, pasaulē pazīstams mākslinieks ar baigo jaudu, bet visu mūžu depresijā. Tagad nedaudz labāk, jo tur darbojās psihoterapeits. Un ko savās dziesmās dod ārā? Joprojām tā trauma ģimenē, joprojām nesakārtotas attiecības, joprojām to dzied ārā. Un tu visu laiku klausies tādas dziesmas, uz draudzi reti kad atnāc un klausies tik tādas dziesmiņas. Labi, ka nezinu angļu valodu, tad mani tas īsti neķer. Bet, ja tu apzināti klausies un zini, par ko dzied, tam būs sekas. Labi, ka mums ir Jēzus Kristus, mums ir risinājums. Viņi nedzied par risinājumu, bet dzied par problēmu. Viņi ir talantīgi, jaudīgi, bet – ko viņi dzied, ko viņi nes? Un, ieejot Wikipedia, lasu, ka viņam vēl joprojām ir depresija, vēl joprojām caur to kaut kas nāk ārā. Tas periods, par ko bija filma, tie vārdi nebija forši, par ļaunumu, tas uz cilvēkiem atsaucas un cilvēki laiž caur sevi. Vieniem tas pievelk, jo viņi paši tādi ir, bet citi normāli, tu nonāc tādā kompānijā, ko tu uzņem sevī, tāds tu paliec. Tā ir enerģija, un ir vajadzīgs noteikts daudzums enerģijas. Un šajā gadījumā, ja nav garīgā virziena, tad entropija, sairšana ir garantēta.
Darbojas princips, kas tiek likts iekšā. Ja tiek iekšā likti kārtības likumi, disciplīna, garīgums, mērķi, vīzija, kas veselīgi saistīti Dieva vārdā, tu pats sevī liec iekšā, draudzes kalpošanas – kāda tur sairšana? Bēdīgi tas, ka arī kārtību uzturēt nevar, nekustīgais punkts ir īss, ir vai nu uz augšu, vai uz leju. Un Dieva vārds saka, labāk tu būtu bijis auksts, nevis remdens, tā kā tu neesi ne karsts, ne auksts, tad ar remdenību Es neko nevaru iesākt. Dievs saka, ka izspļaus no Savas mutes. Es priekš sevis zinu, ka man nav nekāda atpakaļceļa, man tikai ir ceļš uz priekšu. Man ir jāaug, un gribu redzēt cilvēkus, kas aug. Es gribu saņemt un gribu dot – tā ir mana dzīve. Es gribu kalpot ar lūgšanu un ar vārdu, iedot to garā tā, lai katrs, kas klausās, tiešām to saņem un patiesi mainās, es gribu mainīties un gribu pārmaiņas tevī. Es vēlos, lai tu esi laimīgs, lai viss, ko tu dari, izdodas, un lai tu neesi fatālists, lai neesi, kas gaida īpašo vadību, īpašo pamudinājumu, bet sāc ieguldīt pareizos soļus, lai Svētais Gars var tevi satvert, ka tu esi garā apņēmies un uz tava gara apņemšanos, lai gars to satver. Kā Pāvilam eņģelis piestājās: “Nebīsties, runā droši, Es esmu ar tevi!” Ir gan vadība, gan apsardzība. Uz remdenā jau mušas sēžas. Es lasīju Apustuļa darbus, un, lasot tieši to rakstvietu – ko jūs mani sāpināt? Es esmu gatavs iet ne tikai Jeruzālemē važās, bet arī mirt, – es tā lasu, un man iekšā klikšķis, ka Pāvils bija pāri dabiskajam. Pāvils bija cilvēks pāri dabiskajam un tai pašā laikā tik ļoti dabisks. Attiecīgs enerģijas daudzums ieguldīts. Svētais Gars satver un lieto caur viņa gara apņemšanos. Un, protams, viņa tikšanās ar Dievu arī bija diezgan spēcīga. Esi gara cilvēks, esi gara vadīts, ļauj Svētajam Garam sevi lietot.
Kā es varu ļaut sevi lietot? Atdod savu sirdi Jēzum. Tāds ir likums. Ja nav iedarbības no ārpuses, ja nav draudzes, ja nav vārda lasīšanas un nav tā pielietošanas, ir entropija – lēna degradācija. Un tas ir neizbēgami. Kur tu esi svētdienā? Draudzē. Viens Latvijas mācītājs sludināja un teica tā: “Kāpēc Dievs nenāk? Tāpēc ka ir grēks.” Un daudzi tā ticīgie uzskata, ka Dievs nenāk, tu nevari piedzīvot, nesvētī, jo tev ir grēks. Bet vai tev var nebūt grēka, ja tu nepietiekoši nelūdz Dievu, ja nepietiekoši Bībeli lasi, ja draudzi sekli apmeklē, vai tad tas var nebūt? Entropija pieaug, ja nav iedarbības no ārpuses, ja tu pats šo iedarbību neveicini, rakstus nelasi, nelūdz, neslavē Dievu, nekalpo, vai tad var nebūt grēka? Es tam vispār neticu. Es uzskatu, ka tas nav iespējams. Vai tad pati remdenība nav grēks? Kā tu vari būt karsts, ja tu pats neiekarsies, ja tu izlaid to laiku, kad tu vari iedegties? Ir tāds uzskats, ja tev ir grēks, tāpēc Dievs nenāk un nesvētī. Tā nav, bet tāpēc, ka tu Dievu nemeklē – tas ir grēks. No otras puses tev nebūt nav jāuztraucas par kaut kādiem grēkiem, ir jāsatraucas par to, lai tevī ir attiecīgā enerģija, lai neesi slēgtā telpa, lai tevī nepārtraukti ir dievišķā enerģija, lai neiestājās entropija. Domā par savu vīziju, ej un darbojies! Tev vajadzīgs visu laiku uzturēt savu garīgo dzīvību! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā vada Svētais Gars?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
