Tu šodien esi pareizā laikā un vietā. Tas, ko es šodien runāšu, ir ļoti svarīgi — to ir svarīgi dzirdēt un saprast. Visi tie, kas šodien atsaucās aicinājumam pie Kristus, – jums ir svarīgi uzņemt Viņa vārdu. Tāpat kā miesai ir vajadzīga barība, ūdens, olbaltumvielas, vitamīni un minerālvielas, lai organisms spētu funkcionēt, arī tavam garam, kas ir dzīvības pamats un avots tavai miesai, ir nepieciešama dienišķā barība.
Pirmais solis ir atzīt, ka Jēzus ir mans Kungs — es ielaižu Viņu savā sirdī un pēc tam uzturu šo dzīvību ikdienā, lasot Dieva vārdu, apmeklējot draudzi, lasot Bībeli individuāli, mācoties, studējot un pielietojot Dieva vārdu savā dzīvē. Esot draudzes vidū un uzņemoties arī kādu kalpošanu, sākot no mazākās, kā nu kuram Dievs ir vēlējis un sagatavojis. Esi svētīts!
Šodienas tēma mani ļoti aizkustina. Personīgi es šeit sajūtu Dieva klātbūtni. Dievs vienmēr ir šeit, neatkarīgi no tā, ko mēs jūtam. Varbūt tas ir subjektīvi, bet varbūt kāds vēl šodien sajūt īpašu atmosfēru. Varbūt tu šodien neko nejūti, nav skudriņu, bet tas neko nenozīmē, jo tas ir saistīts arī ar fizioloģiju, piemēram, – kā tu naktī esi gulējis, kādas filmas pirms miega esi skatījies. Tas viss kopā ietekmē, bet jebkurā gadījumā – dažreiz mēs jūtam, dažreiz nē, jo “kur divi vai trīs, tur Dievs ir viņu vidū”. Tā māca Bībele, tā saka Tas Kungs. Vārds šodien man ir ļoti īpašs. Ja tu to izpratīsi, sapratīsi un pielietosi, tad uzplaukums ir garantēts – sākot ar tavu garu, dvēseli un arī miesu. Cik daudz katram no mums Dievs virs zemes ir atvēlējis nodzīvot, jo laiks ir īss. Tāpēc izmantosim šo laiku, lai dzīvotu pilnvērtīgi un pirmkārt par godu Dievam, jo viss, ko darām – ēdam vai dzeram –, to darām Tam Kungam par godu.
Es apzināti sajūtu šeit Dieva klātbūtni, un esmu aicinājis cilvēkus pie Kristus. Kāpēc? Tāpēc ka šodien mums ir aizlūgšanu dievkalpojums, jo katram ir kādas vajadzības, par kurām mēs lūgsim – varbūt tā ir dziedināšana, varbūt finansiālas lietas. Jebkas – ja tu tici, ka ar aizlūgšanu palīdzību kaut kas var mainīties, tad šodien mēs to darīsim. Es ticu, ka tas ir iespējams, tā notiek, bet vēl vairāk es ticu ne tikai vienai aizlūgšanai. Es ticu, ka pats Dievs darbojas caur savu vārdu, kad mēs Viņam ticam. Dieva vārdam pašam sevī ir spēks. Jāņa evaņģēlijā ir rakstīts, ka iesākumā bija vārds un vārds tapa miesa, un mēs skatījām Viņa godību, rokām aptaustījām, kopā ar Viņu staigājām. Runa ir par Jēzu Kristu, kas nāca miesā. Ar kuru mācekļi un tā laika cilvēki bija kopā, kuram varēja pieskarties – Dievs miesā un vienlaicīgi arī cilvēks. Vārds tapa miesa, tas nozīmē, ka Jānis pielīdzina Jēzu Kristu vārdam. Jēzus bija tas, kam cilvēki mēģināja pieskarties, jo spēks no Viņa izgāja. Spēks iziet no vārda, spēks iziet no Dieva un caur tiem cilvēkiem, kas dzīvo Viņa gribā, kalpo Viņam un cilvēkiem, kas iet Viņa gribā. Dieva gara darbība, kas ir viņos, caur Viņa vārdu – tas dziedina, tas ceļ, jo Viņa vārdā pašam Sevī ir spēks. Visa Bībele sākas ar to, ka iesākumā bija vārds. Tas ir Bībeles pamats. Zeme bija neiztaisīta un tukša, un Dievs teica un tapa. Pēc tam Viņš atpūtās un to visu baudīja: „Labi, Man patīk, ko esmu radījis.”
Šodienas tēma ir par ticību – par to, ka mēdz būt ticība arī bez Kristus. Cilvēks ir tā radīts, Dievs tā ir iekārtojis, un Bībelē redzam gadījumus, kad Jēzus saka: “Tava ticība tev ir palīdzējusi.” Bet ir arī gadījumi, piemēram, kad Viņš, ejot kādā pilsētā, sastop bēru procesiju. Tur bija bēdas – bija nomiris jaunietis, mātes dēls. Ejot garām, Jēzus aizskāra zārku, deva pavēli, lai viņš ceļas augšā, un notika brīnums – šis cilvēks kļuva dzīvs. Šeit nebija nekādas ticības no kāda cilvēka puses, neviens Jēzum par to nebija lūdzis. Bībelē nav rakstīts, ka kāds būtu lūdzis – Jēzus vienkārši gāja garām. Arī cilvēks pie Betezdas dīķa, kurš gaidīja, kad ūdens sakustēsies. Bija ticējums, ka tur ir pazemes avoti, bet cilvēki ticēja, ka kāds eņģelis nolaižas konkrētā laikā, sakustina ūdeni, un pirmais, kas ieiet ūdenī, saņem brīnumainu dziedināšanu. Cilvēki tam ticēja – faktiski viņi ticēja šai maģijai. Šis cilvēks nevarēja būt pirmais, jo viņam bija grūtības pārvietoties. Jēzus viņu satika, parunāja ar viņu un dziedināja. Tāpat mēs lasām par gadījumu, kad Jēzus dziedina aklu cilvēku. Toreiz bija ticējums – ja tev ir šāda problēma, tad kāds ir grēkojis. Tā nav nepatiesība, jo visas mūsu kroplības un nepareizības šeit, virs zemes, arī miesā, garā un dvēselē, ir grēka sekas – kad mēs netrāpām mērķī, netrāpām Dieva gribā un Viņa principos.
Viņam jautāja: “Kurš ir grēkojis?” – jo viņš bija piedzimis neredzīgs. Jēzus atbildēja: ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet tāpēc, lai Dieva darbi parādītos viņā. Šeit nav runa par to, ka cilvēks bija akls tieši tāpēc, lai Dieva darbi parādītos. Tas nav pareizs tulkojums. Jēzus viņu dziedināja vienkārši tāpēc, ka gribēja dziedināt tieši šo cilvēku – lai atklātos Dieva darbs. Dievs atklāj Savu godību un slavu.
Ir divu veidu dziedināšanas un divu veidu ticības. Viens ir mana ticība – es ticu, redzu, fokusējos uz savu vajadzību un cenšos to atrisināt pats. Jēzus runā par ticību, kāda bija virsniekam, kura kalps bija slims uz miršanu. Virsnieks sūtīja savus kalpus pie Jēzus, lai Viņš nāk un dziedina, bet pusceļā viņš sacīja, ka nav vērts Jēzum nākt viņa mājā – pietiek, ja Jēzus saka tikai vienu vārdu, un kalps tiks dziedināts. Viņš pats bija virsnieks, zināja, ko nozīmē pavēlēt: ja saka, lai kāds iet, viņš iet; ja saka, lai nāk, viņš nāk. Jēzus sacīja, ka Izraēla tautā Viņš nebija redzējis tik lielu ticību: “Ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Tā bija viņa ticība. Dievs cilvēku ir radījis tā, ka arī tad, ja viņš netic Dievam, viņam piemīt ticības spēja – tas ir dabiski, no Dieva dots katram cilvēkam. Bībele saka, ka Dievs mums ir devis daudz labu lietu, bet cilvēki Viņa vietā bieži sāk godāt radību, elkus vai pat noliedz Dievu. Tomēr pats princips, ka cilvēks spēj ticēt, paliek spēkā. Arī psiholoģijā un medicīnā ir pierādīts, ka organismam piemīt pašatveseļošanās un pašdziedināšanās spējas. Taču, lai tas darbotos, ir vajadzīgs virziens – un tas ir ticība. Es ticu, sāku darīt pareizas lietas, ticu, ka būšu dziedināts. Tā ir paša cilvēka ticība. Un šī ticība darbojas arī tad, ja cilvēks ir bez Dieva.
Ir arī otra veida dziedināšana un brīnumi – tie, kas notiek no Dieva žēlastības. Viņš iet garām, aizskar, lai parādītos Dieva godība un slava. Tā ir Viņa žēlastība, Viņa griba un prāts. Tajā pašā laikā Dieva vārds saka, ka Viņš grib visus dziedināt. Tas, ko Viņš pats izdara, ir kaut kas tāds, kas nav no mums atkarīgs. Bet ar savu ticību Dievs ir radījis un iekārtojis tā, ka cilvēks spēj daudz. Tāpēc mēs lasām Bībelē, ka izraēlieši pielūdza daudz elku. Kāpēc viņi to darīja? Kaut kas no tā viņiem “atlēca”. Pielūdzot elkus, arī var saņemt dziedināšanu, bet diemžēl, ja cilvēkam nav pareizais garīgais virziens, ja viņa dzīve neatbilst Dieva vārda kontekstam, ja viņš netrāpa mērķī (jo grēks grieķu valodā nozīmē “netrāpīt mērķī”), tad šī dziedināšana nav ilgspējīga. Tā var būt viena dziedināšana, kāds vienreizējs problēmas risinājums vai arī psihosomatika. Tas nozīmē – tu labāk sajuties, tevi iedvesmoja, tu aizgāji pie elka, tu tur paraudāji. Ir dažādas vietas, kur vari aiziet klusumā, pasēdēt, labāk justies, un tas var ietekmēt arī fiziski. Reizēm šādā veidā izrādās, ka tu esi dziedināts no kādas kaites. Bet, ja cilvēka dzīve neatbilst Dieva vārda pamatam, tad, pat ja viena problēma ir atrisināta, kopumā dzīve iet nepareizā virzienā, tam būs katastrofālas sekas. Galu galā, runājot par mūžību, tas ir pats galvenais, jo “kas dzīvo un tic Dievam, tam ir mūžīgā dzīvība”, kā saka Bībele.
Nerunājot pat par mūžīgās dzīvības jautājumu, problēma sākas jau šeit, virs zemes. Lai to saprastu, varam paskatīties, piemēram, uz Romas impēriju – tā sabruka. Tas, ko mēs šodien redzam Eiropas Savienībā, un starp citu arī Krievijā un Turcijā (kas gan nav Eiropas Savienībā, bet ir daļa no Eiropas), – tās visas ir kādreizējās Romas impērijas teritorijas, kas joprojām nespēj vienoties. Romas impērijai bija milzīgi militāri un kultūras sasniegumi. Viņi spēja apvienot daudzas valstis un tautas zem vienas varas, tika īstenoti grandiozi projekti un tiecās uz pasaules virskundzību. Taču notika morāls pagrimums, jo romieši netrāpīja mērķī – viņi nedzīvoja pēc Dieva vārda principiem, un impērija sabruka. Arī Eiropā ir dažādas kustības, ticības un prakses, bet esmu dzirdējis daudz stāstu, kur cilvēks vienkārši ticībā piedzīvo pārmaiņas. Arī medicīna to pierāda. Ir veikti eksperimenti, piemēram, cilvēkam, uzliekot uz rokas aukstu plāksnīti, bet iedvešot ticību, ka tā ir karsta, uz ādas parādās pat apdegums. Tā ir psihosomatika – tas nav pat placebo efekts, tas ir kas vairāk. Tā ir ticība darbībā. Stāsts par to, kā cilvēks nosala saldēšanas kamerā, kurā bija silts, arī tāds pastāv. Tas varbūt ir izdomāts, bet pats princips ir pareizs. Tā kā cilvēkam pašam ir spēja ticēt un pat piedzīvot brīnumainas pārvērtības, bet kopumā tavu dzīvi tas nemaina – mūžīgo dzīvību tas tev nedod. Tā ir paša cilvēka ticība. Lūk, kāpēc Jēzus saka: “Ej, tava ticība tev palīdzējusi.”
Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” (Lūkas evaņģēlijs 17:19)
Piemēram, sieva ar asiņošanu ticēja, ja viņa pieskarsies Jēzum, tad tiks dziedināta.
Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli [..]. (Mateja evaņģēlijs 9:20)
Tad, kad viņa aizkāra Jēzus tērpa malu, Jēzus sajuta, ka spēks izgāja no Viņa. Viņš nedomāja par šo sievieti. Viņš vienkārši juta, ka spēks izgāja no Viņa.
Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” (Marka evaņģēlijs 5:30)
Jēzus ir vārds. Viņš ir iemiesots vārds. Nekā cita jau nav kā Dieva vārds. Pat vairāk – Dieva doma, ko mēs izsakām vārdos dažādās valodās, bet doma paliek viena un tā pati. Viņš atnāca miesā. Šī sieva teica: “Ja es pieskaršos Viņam, es tikšu dziedināta.” Viņa pieskārās vārdam, un Viņš juta, spēks iziet no Viņa: “Kurš mani aizskāris?” Viņa mācekļi teica: “Tev te grūstās apkārt dažādi cilvēki!” “Nē, spēks izgāja no Manis.” Šī sieva drebēdama iznāca un atzinās, jo viņai draudēja sods par to, ka viņa bija nešķīsta, ka viņai bija asiņošana, viņa nedrīkstēja sabiedrībā nekam skarties klāt un nedrīkstēja rādīties. Viņa iznāca un atzinās. Un Jēzus teica: “Ej ar mieru, tava ticība tev ir palīdzējusi!” Tava ticība, tava – ja es pieskaršos. Taču ir pavisam citi gadījumi, kad Jēzus dziedina, dara brīnumus bez kāda cita cilvēka ticības. Tāpēc arī mūsu dzīvē pamatā ir jātic pašiem, lai saņemtu to, ko mēs vēlamies. Bet jātic ir! Šis mehānisms ir mūsos, lai mēs varētu ticēt, bet jātic ir saskaņā ar Bībeles kontekstu, ar desmit baušļiem.
“Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mateja evaņģēlijs 22:37-40)
Tālāk mēs zinām skaidrojumu arī par pārējiem baušļiem. Un, mīļie draugi, kāds ir viens no pirmajiem baušļiem pašā augšā? Nedarini elku! Tur ir rakstīts tā:
Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. (2. Mozus grāmata 20:4)
Kāpēc šīs bauslis ir pašā virspusē? Tāpēc, ka tā bija mūžīgā cilvēces problēma, tā ir mūžīgā problēma arī šodien politikā. Tā ir konkrētu ideoloģiju problēma, jo tās nav balstītas baušļos, nav balstītas Dieva likumos un nav balstītas Dieva gribā. Bet tas neizslēdz, ka cilvēki paši spēj ticēt un daudz ko sasniegt. Galu galā, kā Romas impērija, kā PSRS sabrūk. Tāpēc šāda ticība bez Dieva nav ilgtspējīga. Bībele saka tā:
Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas [..]. (Psalms 103:3)
Ar ko tas sākās? Jā, Viņš piedod un dziedē visas manas vainas. Nav tādu slimību, kuras Dievs nevarētu dziedināt, un nav tādu grēku, kurus Viņš nevarētu piedot. Bet ko tad nozīmē grēku piedošana? Grēku piedošana nozīmē:
“Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi [..] Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” (Mateja evaņģēlijs 3:2;10)
Grēku piedošana nozīmē arī atgriešanos no šī nepareizā dzīves veida, izmantojot instrumentus, kā draudze, kā draudzes struktūra, mācība, lūgšanas, Bībeles lasīšana, personīgais laiks ar Dievu, ko tu pats pavadīji divvientulībā ar Viņu, arī uzņemties kādu elementāru kalpošanu, kas tevi tur arī pie draudzes, kas tevi tur arī pie Dieva. Tu kļūsti ne vairs tikai uz sevi orientēts, bet arī uz citiem cilvēkiem, un ko pats esi saņēmis, dod tālāk. Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana – tu izmanto šos instrumentus, lai spētu pielāgot savu dzīvi Dieva gribai. Tāpēc, pieņemt Jēzu kā savu Glābēju, ir pirmais solis grēku piedošanai. Jā, tavi grēki ir piedoti. Bet zini, tev ir piedots, kā cilvēkam pie krusta, kurš teica Jēzum: “Es ticu, ka tu esi Dieva Dēls, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā.”
[..] “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” (Lūkas evaņģēlijs 23:42)
Jēzus viņam piedeva, jo viņam nebija laika izmainīt savu dzīvi. Bet tev ir laiks! Tu esi šeit, un tāpēc tava dzīve ir tāda, cik tu spēj saskaņot to ar Dieva gribu. Dieva griba nenozīmē – kādu desu pirkt. Dieva griba ir globāli, tas ir konteksts visai tavai dzīvei un tavai ticībai. Pērc kādu desu tu gribi! Tavai ticībai ir jābūt bāzētai Dieva vārdā, jo mēdz būt ticība bez Dieva.
Redzi, ir dažādas svētvietas. Tu aizej uz svētvietu, un tās var būt arī kristīgās svētvietas. Nav jau slikti, aizej, pabaudi tur smaržas, vīraks izkūpināts, forši, vai ne? Ja šādā atmosfērā tu nāc ar savu vajadzību, tu pat vari dabūt kaut kādas pārmaiņas sevī, bet, ja tava dzīve nesaskan ar Viņa gribu, diemžēl, tam nav ilgtspējas. Interesanti, kad cilvēks nonāk problēmās, kad viņš ir bezizejā, ko viņš saka Dievam? Atceros, kā pirms divdesmit septiņiem gadiem, pionieru nometnes istabā, tā varētu teikt. Bija tāds vēls vakars, es jau biju atgriezies pie Dieva. Es sevi atceros tad vēl ieslodzījumā. Visi kā viens bija pret mani: “Nu Dieva nav, nu pierādi, ka Viņš ir!” Mēs tur bijām kādi septiņi cilvēki. Es mēģināju kaut ko skaidrot, bet sapratu, ka es jau neko tur nepierādīšu. Un pēkšņi man tāda ideja ienāca prātā, laikam Dievs deva. Es tā riskēju to teikt, jo nevarēju zināt, vai tā ir bijis, bet pateicu: “Kāpēc jūs visi, tad, kad jūs bijāt par mata tiesu no nāves, piesaucāt Dievu?” Un iestājās pilnīgs klusums. Viņi visi bija saukuši pēc Dieva, kura nav, par kuru viņi strīdējās. Tāda ir cilvēku grēcīgās pasaules paradigma, ka viņam kaut kā ir jāattaisno sava nepareizība, savs nepareizais ceļš. Tas ir jāattaisno un jāpielīdzina arī citus sev un sevi citiem, tādiem pašiem cilvēkiem. Tā viņi publiski noliedz, Dieva jau nav un Viņš nepalīdz un tamlīdzīgi. Redziet, tad kad cilvēkam ir bezizejas situācija, ko viņš vēl saka? Vismaz es tā teicu. Bet no kurienes es to rāvu? Es nezinu, bet teicu: “Dievs, ja tu man šajā reizē palīdzēsi, es kalpošu tev!” Ne vienkārši iešu uz baznīcu. Bija kaut kāds laiks, kad es teicu: “Nu, ja Tu man te palīdzēsi, nu tad es iešu uz to baznīcu, kur mamma iet.” Vienreiz aizgāju, bet nu tas arī bija viss. Es esmu dzirdējis to, kad cilvēkiem nu ir kaut kāda problēma, viņš saka – es Tev kalpošu. Mīļie draugi, vai ir jāgaida kaut kādas situācijas, lai teiktu: “Dievs, es tev kalpošu.” Vai tam nebūtu jābūt tā kā ikdienai, normālam dzīvesveidam, kas ir pakārtots Dievam attiecībās ar Viņu un arī kalpošanā? Protams, katrs savā līmenī, un cik nu katrs var uzņemties. Šodien būs aizlūgšanas par tavu vajadzību, es arī lūgšu, tev ir jāredz savas problēmas risinājums. Tev ir jāredz sevi, dzīvojot Dieva gribā. Saproti? Tev ir jāredz sevi ar domu: “Es Tev kalpoju.” Lūk, dziedināšana! Viņš piedod visus tavus grēkus. Es atgriežos no visiem grēkiem. Un tad dziedē visas tavas vainas, tad, kad tu soli pa solim sakārto savu dzīvi. Jo pašā Dieva vārdā ir spēks. Dievs pats mums ir devis spēju ticēt. Bet ir arī papildus pārdabiskais supervariants, kad pats Dievs grib izdarīt brīnumu kādam cilvēkam, vienkārši grib izdarīt. Viņš ilgi nāk uz draudzi, sēž, raud, Dievs grib izdarīt viņam brīnumu – un tā ir Viņa žēlastība. Bet kopumā Viņš ir paredzējis mums ticēt, jo bez ticības nevar patikt Dievam.
Bet bez ticības nevar patikt. [..] (Ebrejiem vēstule 11:6)
Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. (Jēkaba vēstule 2:19)
Ļaunie gari arī tic. Ko viņi tic? Viņi tic, ka Dievs ir, bet viņi nav pakārtoti Dieva gribai. Viņi ir ļaunie gari, pretinieki. Tāpat arī mūsu dzīves. Mums ir nepieciešama ticība Kristum, nevis ticība bez Kristus, bet ticība Kristū. Un kad tu nāksi uz šo aizlūgšanu, gatavojies jau, formulē savu vajadzību, uzzīmē to – tev tā ir jāredz. Tev ir jāredz, ko tu darīsi pēc tam, kad tu saņemsi dziedināšanu. Pat ne pēc tam, jau tagad sāksi darīt to, kad tu saņemsi šo atbildi caur pats savu ticību. “Dievs, ja tu esi tik žēlīgs pret mani, tad Tu vari vēl vairāk priekš manis izdarīt, ko es pats nespēju pat ticēt, jo mana ticība ir ierobežota!” Un Viņš var vairāk darīt. Bībele arī saka, ka to, ko Dievs mums ir sagatavojis, neviena prātā nav nācis, neviena sirdī nav nācis, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Šis būs ļoti īpašs dievkalpojums. Es ticu, ka šis dievkalpojums, vārds, kas šajā dievkalpojumā izskanēs, un tava ticība, kas ar to tiks vairota, tas būs pagrieziena punkts daudziem šeit sēdošajiem. Bībele saka:
Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. [..] Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. (Kolosiešiem vēstule 3:2; 5)
Savu ticību balstiet Dieva vārdā, mīlestībā, pacietībā, līdzcietībā, kalpošanā Dievam un cilvēkiem, balstiet tuvākmīlestībā, Viņa principos, Viņa Vārdā un tad Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.
Es ticu, ka mums ir jāmācās. Es jau teicu, kāpēc neaicināju uz aizlūgšanām šeit, priekšā. Tad tā būtu tāda: “Nu pieskārās Dievs, un viss.” Es gribu ilgtspēju, es gribu reālu dziedāšanu, es gribu reālas pārmaiņas. Saki sev: “Man briest pārmaiņas, un ar mani notiks tikai labas lietas, rīt ar mani notiks tikai labas lietas, parīt ar mani notiks tikai labas lietas, visā manā dzīvē notiks tikai labas lietas. Es pievelku to labāko, jo man ir dzīvība un dzīvības pārpilnība! Es pievelku labākos cilvēkus, es esmu vislabākajā vietā!” Tas, ko es runāju, ir ļoti svarīgi. Ceturtajā Mozus grāmatā, 21. nodaļā ir aprakstīts, ka Mozus izveda Izraēla tautu no Ēģiptes zemes. Viņi bija kurnētāji.
[..] Un tauta kurnēja pret Dievu un pret Mozu: “Kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes? Lai mēs mirtu tuksnesī? Mums nav maizes un nav pat ūdens, un mūsu dvēselēm riebj šī bada maize!” (4. Mozus grāmata 21:5)
Kā mēs zinām, viņi neiegāja apsolītajā zemē, jo baidījās. Viņi sarūgtinājās un bieži teica: “Ēģiptē mums bija labāk, ceļam sev vadoni un ejam atpakaļ.” Kamēr Mozus uzkāpa kalnā, viņi jau teļu uzceļ, jau dejo apkārt un pielūdz elkus. Tāda bija šī tauta. Nu šeit jau kopumā nav nekas savādāks ne Latvijā, ne citās valstīs. Šajā 21. nodaļā ir gadījumi, kad viņi kurnēja pret Mozu:
“Kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes? Lai mēs mirtu tuksnesī?” (4. Mozus grāmata 21:5)
Viņi bija tuksnesī tāpēc, ka paši nepaklausīja, lai ieietu apsolītajā zemē.
“Mums nav maizes un nav pat ūdens, un mūsu dvēselēm riebj šī bada maize!” (4. Mozus grāmata 21:5)
Viņi teica: “Mums riebj viss, ko Dievs dod.” Viņi kurnēja. Un te rakstīts tā:
Un Tas Kungs uzsūtīja tautai dzēlīgas čūskas; tās sakoda tautu, un daudzi no Israēla tautas nomira. (4. Mozus grāmata 21:6)
Ebreju tekstā ir rakstīts serafim, tas nozīmē – dedzinošs. Nu es papētīju, kas tās par čūskām. Izskatās, ka tās bija reālas čūskas. Bet tā laikam bija tāda liela problēma, jo daudzi cilvēki nomira no tā. Var jau būt, ka tur domāta, iespējams, kāda sērga, bet kopumā tiek runāts par čūskām. Šoreiz būs jāpiekrīt tam, kā ir rakstīts, ka tās ir čūskas. Tās sakoda tautu un daudzi no Izraēla tautas nomira. Interesanti, kā es tikko minēju, tad, kad ir tā problēma: “Es tev kalpošu!” Pareizi? Un kad problēma ir atrisināta, tad var arī nekalpot vai arī mazāk kalpot, kā solīts. Tam vienmēr ir sekas. Tauta nāca pie Mozus un sacīja:
“Mēs esam ar saviem vārdiem grēkojuši pret To Kungu un pret tevi; lūdz To Kungu, lai Viņš mums atņem tās čūskas!” (4. Mozus grāmata 21:7)
Vispirms ir grēku nožēla – mēs vairs nekurnēsim un tagad centīsimies dzīvot tā, kā Dievs grib. Bet ko izdarīja Mozus? Viņš prasīja Dievam, ko darīt? Un Tas Kungs sacīja Mozum:
“Darini sev čūskas tēlu un liec to par zīmi; un katrs, kas sakosts un to uzlūkos, tas dzīvos.” (4. Mozus grāmata 21:8)
Mozus izveidoja no vara čūsku un uzstādīja to kā pieminekli garā tornī. Visi sakostie, kas sirga, nāca un skatījās uz šo čūsku un saņēma dziedināšanu.
Un Mozus izveidoja vara čūsku, un viņš to uzcēla par zīmi. Un notika, ja čūska kādu sakoda, tad tas uzlūkoja vara čūsku un palika dzīvs. (4. Mozus grāmata 21:9)
Kas tas ir? Ideja ir vienkārša. Jēzus to darināju, lai cilvēkiem būtu vienkāršāk ticēt, ka to dara Dievs, bet tajā pašā laikā pašiem uzlūkot un redzēt sevi dziedinātu. Saredzēt, kā tu kalposi, ka tava dzīve ietver dzīvi Kristū. Un dzīve Kristū ietver, protams, arī kalpošanu Viņam. Kalpošana ir vispārīgi, ne tikai kaut kāda konkrēta kalpošana draudzē. Vispār tā ir kalpošana Viņam, jo mēs esam Viņa kalpi. Šeit strādā paša cilvēka vizualizācijas un ticības spēks. Te jums čūska – Mozus, Dieva vīrs, pateica. Dari tā, paskaties, un tu būsi dziedināts. Cilvēki ticēja: “O, es aiziešu, manam kaimiņam palīdzēja, es arī iešu, es jau redzu sevi, ka būšu vesels, es uzlūkoju un saņēmu dziedāšanu.” Tāds bija problēmas risinājums. Nedaudz atgādina pagānu tautu maģiju, kas tāda arī bija patiesībā. Bet ar maģiju, ja godīgi, tur īsti nav nekāda sakara, jo šeit darbojas elementāra cilvēkticība. Dažādu tautu elki, ko cilvēki varēja uzlūkot un pielūgt, ne jau tie dziedināja. Pāvils saka, ka ne jau elks ir tas, bet kas stāv aiz viņa. Bet tā ir cilvēku paša ticība. Tas, kādi spēki stāv aiz tā, kam cilvēks tic, vai viņš trāpa Dieva gribā vai nē, un tas jau ir cits stāsts. Tas jau bija daudzus simtus gadu vēlāk pēc notikuma, kad šī vara čūska tika uzslieta: ķēniņš Hiskija, par ko ir rakstīts, ka viņš bija kā Dāvids. Tauta bija pagrimusi, atkritusi no Dieva, viņš bija tas, kurš atgrieza savu valsti pie Jehovas – pie Dieva.
Un Israēla ķēniņa Hoseas, Ēlas dēla, trešajā valdīšanas gadā Hiskija, Ahasa, Jūdas ķēniņa, dēls, kļuva ķēniņš. Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Abija, un viņa bija Zaharjas meita. Un viņš darīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga acīs, it visu gluži tā, kā viņa ciltstēvs Dāvids bija darījis. Viņš nopostīja augstieņu svētnīcas, un viņš salauza elku stabus, nocirta elku kokus un sadragāja vara čūsku, kuru Mozus bija darinājis, līdz tam laikam Israēla bērni bija tai kvēpinājuši, un viņi to sauca par Nehuštanu. Viņš paļāvās uz To Kungu, Israēla Dievu, un pēc viņa nebija otra tāda kā viņš starp visiem Jūdas ķēniņiem, arī priekš viņa tāda nebija bijis. Viņš cieši pieķērās Tam Kungam, viņš no Dieva nenovērsās un sargāja tos baušļus, ko Tas Kungs bija caur Mozu pavēlējis. Un Tas Kungs bija ar viņu, tā ka viss, ko vien viņš pasāka, sekmējās. Viņš sacēlās arī pret Asīrijas ķēniņu un tam vairs nekalpoja. Viņš aizdzina arī filistiešus līdz Gazai un līdz šīs pilsētas robežām, no sardzes torņa līdz stipri nocietinātai pilsētai. (2. Ķēniņu grāmata 18:1-8)
Bija pagājuši daudz simti gadu. Ar ko nodarbojās Izraēls? Kāpēc viņiem bija tāda problēma? Kāpēc sabrukums? Viņiem taču bija čūska un dažādas citas lietas, ko viņi pielūdza, un kā viņi meklēja Dievu. Nopostīja augstieņu svētnīcas, salauza elku stabus, nocirta elku kokus un sadragāja vara čūsku, kuru Mozus bija darinājis. Līdz tam laikam Izraēla bērni bija tai kvēpinājuši, un viņi to sauca par Nehuštanu. “Visvarenais Nehuštan! Pieskaries!” Viņi ticēja, ka šī čūska dziedināja. Ja jau tik daudzus simtus gadu viņi šo čūsku bija pielūguši, šī čūska tapa par elku, ko Dievs saka: “Nedarini elku!” Elks pats nedziedina, tā ir viņu ticība. Ja jau tik ilgi viņi to praktizēja, tas nozīmē, ka tas viņiem palīdzēja. Šī čūska laikam viņiem palīdzēja. Bet, ja pašu dzīve ir tikai čūska, un nesaprata, kāpēc šī čūska tika uzlikta un kāda tam ir vēsture, un, ja tava dzīve kopumā neatbilst Dievam, ja tu neesi Viņa gribā, ja tu neesi atgriezies pie Viņa, tad, diemžēl, kopējais dzīves virziens nav pareizs, un tam agrāk vai vēlāk ir sabrukums, kā minimums, mūžīgā pazušanā. Par ķēniņu Hiskiju, kurš uzdrošinājās salauzt, sadragāt un iznīcināt, ir teikts: “Pēc viņa nebija neviena tāda vairs. Starp visiem jūdu ķēniņiem, arī priekš viņa, tāda nebija vairs, kā viņš. Viņš pieķērās Tam Kungam, viņš no Dieva nenovērsās, un sargāja baušļus, ko Tas Kungs caur Mozu bija devis.” Kur ir Hiskijas atslēgas? Viņš sargāja baušļus – Vārdu, Dieva vārdu. Tas Kungs bija ar viņu, ka viss, ko viņš pasāka, viņam sekmējās. Ir jāsalauž šie elka stabi, visas šīs čūskas un tavas nepareizās lūgšanas. Arī mums ir bijušas tādas problēmas, ka šad tad kaut kur cilvēki vienkārši sanāk kopā kaut ko lūgt. Es neatbalstu šādas lūgšanas. Kāpēc? Tāpēc ka tur noteikti tiks uzlikts šis te stabs, vara čūska – bez vīzijas, bez redzējuma, kaut ko vienkārši haotiski lūgt. Agri vai vēlu tas nonāk kaut kādā haosā. Ja haosam nav iedarbības no ārpuses, tas haoss tikai pastiprinās.
Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. (Mateja evaņģēlijs 7:7)
Lūgšanai ir spēks, bet lūgšana jau var būt jebkam. Lūgšanai ir spēks pašai sevī. “Tas Kungs ir mans ārsts, un Tev ir pienākums mani dziedināt!”- nē – tā jau ir elku pielūgsme. Tu izmanto tik spēcīgu instrumentu! Caur šo instrumentu, caur lūgšanu tavā garā notiek pārmaiņas un veidojas ieradumi, ka tu jau vari prasīt kaut ko Dievam, vari to saņemt un nedzīvot Viņa gribā. Bet tu nevari to saņemt, ja nedzīvo Viņa gribā. Tad tam, ko tu esi saņēmis, nav ilgtspējas. Virziens nav pareizs. Redzi, cik viegli pat lūgšanas var pārtapt par elku, par spēcīgu instrumentu, kas ved tevi tālāk no Dieva. Skaidroju tālāk, kāpēc par čūsku es runāju. Kas rakstīts Jāņa evaņģēlija 3. nodaļas 16. pantā?
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Vai jūs esiet izlasījuši visu šo rakstvietu? Bībele ir jālasa kontekstā.
Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:14-16)
Viņā – Vārdā – iegūtu mūžīgo dzīvību. Ikviens, kas tic – Viņš salīdzina ar šo čūsku – tas nozīmē, ka ir jāuzlūko Jēzus Kristus. Pat uzlūkojot krustus un dažādas bildes, tu vari justies atvieglināts un tamlīdzīgi. Taču, diemžēl, ja tu uzlūko bildes vai krustu, vai tev ir kāds krustiņš kaklā, ticot, ka tamdēļ tu esi svētīts – nekā tamlīdzīga! Tas var tevi atvieglināt, tā ir psihosomatika, tā ir tava paša ticība, kas arī var darīt kādus brīnumus, bet kopumā tas tavu dzīvi nemaina. Maina Dievs caur to, ka tu tici Viņa vārdam, tu tici Viņam.
Un Mozus izveidoja vara čūsku, un viņš to uzcēla par zīmi. Un notika, ja čūska kādu sakoda, tad tas uzlūkoja vara čūsku un palika dzīvs. (4. Mozus grāmata 21:9)
Tāpat par Jēzu rakstīts, kar ikviens, kas uzlūko, kas tic, iegūst mūžīgo dzīvību. Tālākais konteksts.
Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam. (Jāņa evaņģēlijs 3:18)
“Forši, man ir mūžīgā dzīvība!” Ticība, mīļie draugi, ir darbība. Tu cīnies par to, lai tava dzīve saskanētu ar Viņa gribu. Dievs ir brīnišķīgs! Kā jau es teicu, ka arī draudzē var būt tāda parādība kā cilvēciska ticība, tādas lūgšanas var būt. Tā ir cilvēciska – vērsta uz kaut kādām vajadzībām, kas vispār nesaskan ar Dieva gribu. Kā Jēkabs saka: “Kas lūdz, lai lūdz nešaubīdamies. Jo, kas šaubās, lai nedomā ka no Dieva kaut ko saņems.” Ja kāds kaut ko nesaņem, tad tas ir tāpēc, ka viņš lūdz, lai šķiestu savās kārībās. Tad kaut kādas lūgšanas, darbības un ticība, pat aizbildinoties ar krustu, ar ticību, ar to, ka tu ticīgs esi draudzē, ka sevi redzi tādu vai šādu, bet – vai tas ir Dieva prātā un Dieva gribā? Šeit nav runa par to, ka Dievs grib, lai katrs cilvēks ir veiksmīgs un efektīvs, bet kopumā lai tavā dzīvē garīgais virziens ir tāds, kādu Dievs to grib redzēt.
Ir fizikas likumi. Es tos skolā nemācījos, kaut fizika man vispār patika, es tik un tā nemācījos. Ja es arī būtu mācījies, es neko neatcerētos, un man ir internets, kur visu var atrast. Ir termodinamikas otrais likums, ko dēvē arī par entropijas likumu. Entropija ir sistēmas nekārtības mērs. Termodinamikas otrais likums nosaka, ka slēgtā sistēmā entropija vienmēr pieaug, ja vien netiek pielikts ārējs darbs jeb ietekme. Tas nozīmē, ka bez ārējas iedarbības uz tavu ticību jeb bez ārējas iedarbības uz slēgtu telpu, haoss vairojas. Tā ir fizika, tā Dievs ir iekārtojis pasauli. Bez vadības jeb enerģijas pieplūduma sistēma kļūst arvien haotiskāka. Tas atbilst kosmosam. Zeme bija neiztaisīta un tukša, Dievs ieviesa kārtību un izveidoja sistēmu.
Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. (1. Mozus grāmata 1:2-3)
Ņūtona pirmais likums: objekts paliek mierā vai kustībā ar nemainīgu ātrumu, ja vien uz to neiedarbojas ārējs spēks. Piemēram, bumba turpina ripot, kamēr pret to neiedarbojas cits spēks. Bumba bremzējas, jo ir zemes pretestība, virsmas pretestība, gaisa pretestība. Tā, lūk, ir iekārtota pasaule. Centrbēdzes spēks. Veļas mašīna jums ir? Ir tā, ka kādreiz naktī nevar aizmigt, jo kāds ir ieslēdzis nenocentrētu centrifūgu? Skat, kas ir rakstīts par centrifūgu. Kad objekts griežas ap centru, piemēram, planēta ap Sauli, centrbēdzes spēks cenšas to vilkt prom, bet gravitācija notur pie centra. Ja gravitācija un visi šie spēki nav līdzsvarā, ja saikne ar centru vājinās, objekts izlido no orbītas. Lūk, kāpēc dreb tā – no orbītas izlido, un sākas problēma. Dievs ir centrs. Jo tālāk tu esi no Viņa, jo haotiskāk un tu lido ārā no orbītas. No Viņa tuvuma, un tur vairs nav labas temperatūras, tur vairs nav labas atmosfēras. Par to mūs brīdina arī Bībelē.
[..] Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts. (2. Mozus grāmata 1:2)
Dievs ir jūsu ārsts. Medicīna un saistītas lietas ir ļoti labi, tas viss no Dieva ir. Bet pamatu pamatā, par ārstēšana var būt neefektīva, ja viņam pašam nav ticības, un ja viņa dzīve nav sakārtota. Kā tu vari ārstēt plaušas, ja ārsts teica, ka tas ir no smēķēšanas, bet tu smēķē. Nevis pārāk daudz, bet vispār nevar smēķēt. Turpina smēķēt: “Nē, mani izārstēs.” Tas viss ir līdzīgi. Tu dzīvo joprojām tā, kā pats vēlies un neko nedari, lai kaut ko mainītu, un brīnies: “Es taču eju draudzē, es taču ārstējos kaut kā.” Bet tas ir neefektīvi. Šis ir līdzīgs princips. Šī bija tāda teorija, un tagad būs galvenais, ko es gribēju pateikt.
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:5)
Ābrahāms ir mūsu ciltstēvs, ticības tēvs, Ābrahāms atsaucās Dieva aicinājumam un gāja, pats nezinādams, kur iet. Ir rakstīts, ka Dievs izveda viņu ārā. Es vienmēr iedomājos šo skatu, bieži vien, kad es redzu skaidras debesis. Pirms dažām dienām arī bija, kad braucu mājās, neatceros, no kurienes, bija jau ļoti vēls, kopā ar sievu speciāli iebraucām mežā vietā, kur skaisti varēja vērot debesis, kur nebija nekādas gaismas. Un, vērojot debesis, manī tik ļoti iesakņojies ir tas, ko darīja Ābrahāms, es vienmēr iedomājos, kā viņš to darīja. Vēss vakars, tuksnesis, viņš skatās debesīs, skaita zvaigznes, viņš sapņo un redz. Dievs izveda ārā un teica: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.” Ābrahāms skatījās līdzīgi kā Mozus, kaut Mozus ir pēc tam, Ābrahāms ir pirmais. Pirms Ābrahāma vēl bija Noa. Viņi nebūt nav pirmie. Šo dievišķo kodolu nesa šie dievišķie līderi – caur ko? Caur vārdu viņos, caur viņu redzējumu, caur vīziju. Ābrahāms sapņoja, ka Dievs viņus darīs par lielu tautu. Ir rakstīts, ka viņš ne tikai sapņoja, bet viņš ticēja. Viņš redzēja, kā būs nākotnē, un vispār Ābrahāms redz tikai no debesīm to, kas ir šodien, bet viņš izdarīja savu daļu. Ir rakstīts, ka viņš ticībā gāja. Jaunajā Derībā ir rakstīts, ka viņš to darīja ticībā. Bet viņš skatījās un redzēja to, kas būs. Viņam nebija skaidrības par daudz dažādām lietām, bija daudz dažādu problēmu, bet viņš skatījās.
Pastāstīšu divas epizodes no manas dzīves. Es ceru, ka, to dzirdot, tu pilnībā sapratīsi. Apmēram 1998. vai 1999. gadā man bija apmēram mēnesis, kad es nevarēju gulēt, vai pat divi mēneši, kad vispār nav miega. Tas bija saistīts ar narkotiku lietošanu un ar to, ka cenšas no tā tikt vaļā. Es nevarēju pats tikt vaļā, bet es centos pats tikt vaļā, paralēli vēl mēģināju kaut ko darīt. Un tad, kad gribi atmest, ir ļoti slikti. Es biju viens pats. Tāda māja pie Donaviņas bija pussabrukusi. Tā joprojām tur ir tāda pussabrukusi. Lai gan cilvēki tur dzīvo, es tur negribētu atgriezties dzīvot, jo atmiņas nav tās foršākās. Es ļoti labi atceros to sajūtu. Kad esi piedzīvojis kaut kādus pārdzīvojumus, tu atceries to – pietiek tikai kaut ko dzirdēt, kas tev kaut ko no tā visa atgādina, un tev ataust atmiņā, tu to sajūti arī emocionāli. Es atceros, kā es gulēju, un es mocījos. Sākotnēji bija pavisam slikti, pēc tam nedaudz vieglāk, bet bezmiegs totāls, gulēt nevar visu laiku – slikti, ļoti slikti, tu vienkārši eksistē, guli. Man bija radio un joprojām ir, tas zilais tāds, es vienreiz nofotografēju un ieliku internetā. Pagrabā nesen atradu, saglabājusies tāda relikvija. Iedomājies, es liku mūziku, lai kaut kas fonā skan, man patika Skonto mūzika. “Viss kārtībā, tavs Radio Skonto.” Ko es šajā laikā darīju, kad negulēju, nevarēju aizmigt, viss sāp, grauž, un mokies un vāļājies, ne dzīvs, ne miris tāds? Ko es domāju savā galvā? Kaut ko haotiski, ja nav iedarbības no ārpuses, veidojas tikai haoss, es nebiju orbītā. Un tās domas man bija haotiskas. Kā pats sapratu, kā tālāk būtu jādzīvo, ko es varētu pamainīt, lai tas neatkārtotos. Paiet laiks, tu esi ticis ar visu galā un nomaini pret citu atkarību, piemēram, alkoholu vai kādu tabletīti, un, galu galā, pēc pāris mēnešiem tu atkal atgriezies atpakaļ tieši pie tā paša. Tas ir tas, ko spēju tanī dienā.
Otra epizode – kad vairākus mēnešus nebiju draudzē. Tev mājās šobrīd apkure ir pieslēgta, paldies Dievam, savādāk tagad būtu ļoti auksti. Ir apkures katls, kurš dūc, dienas laikā īpaši nedzird, bet naktī gan labi dzirdams. Ja gribas svaigu gaisu istabā, pataisi lodziņu vaļā, un tad var dzirdēt. Tajā laikā šeit bija dievkalpojumi un viss notika. Es naktīs negulēju, ļoti ilgi vispār nevarēju pagulēt, varbūt pat ilgāk nekā tad, kad man bija abstinences sindroms. Viss sāpēja, kosmoss kaut kāds. Un katls dūc! Tu neguli, jo nevari aizmigt, un tev vajag gulēt, un nevar aizmigt, esi nogurdināts no negulēšanas, miega zāles nedzēru. Tas bija mēnesi vai divus, neatceros, bet tas posms bija ilgs. Beigās es sāku gulēt pa piecpadsmit, pa pus stundai, beigās jau sāku gulēt ilgāk, pa divām stundām. Es atceros tās naktis, ka gulēju un dzirdēju to pašu skaņu, dūkoņu. Un ko es darīju? Skatījos debesīs un skaitīju zvaigznes – tik daudz būs man pēcnācēju. Es domāju, ka šis bija labs laiks. Esmu iepriekš jau minējis par iekšējo dzīvi, ka tā ir ļoti saistīta ar Dieva vārdā pamatotiem mērķiem un sapņiem. Ābrahāms ne tikai skaitīja zvaigznes, bet arī viņš gāja, cēla altārus Kānaāna zemē, vairojās un kļuva bagāts. Viņa dēls Īzāks, tad Jēkabs, mantoja viņa ticību, vīziju un redzējumu, skatoties zvaigznēs. Ka tu uzlūko Kristu, tas nozīmē daudz vairāk, nekā tikai paskatīties uz čūsku, paskatīties uz Kristu. Kādā veidā paskatīties? Saskaņā ar Viņa gribu. Sapņo, redzi sevi Dieva gribā, un kopā ar to visu problēmu risinājumu! Kopā jāskatās tas, ko tu redzi, tas arī notiks tavā dzīvē, ko tu sapņo, kādu tu sevi redzi nākotnē. Tam saknē jābūt balstītam Dieva vārda pamatā un kontekstā. Un es ne tikai sapņoju, bet es aktīvi ticēju un rīkojos. Tie, kas man tuvākie kalpotāji, zina, viņiem miera nebija pat naktīs. Naktīs es vācu komandu kopā, un es runāju un runāju, es izlasīju ļoti daudz grāmatu tajā laikā. Visu dienu lasi grāmatas, sapņo, organizē un pieraksti.
Tagad es dzīvoju no tā, ko es izsapņoju, šobrīd tā ir tā enerģija. Sapnis un ticība, kas ir balstīta Dieva vārdā, Viņā pašā ir spēks, un tu esi dzīvs un laimīgs. Es esmu laimīgs cilvēks, es tā jūtos, patiešām. Un interesanti, ka arī tad, kad ir slikti, es arī jūtos laimīgs. Varbūt tas nav tik ļoti emocionāli, bet kaut kur dziļi zemapziņā viss ir kārtībā. Tavs sapnis, kas ir balstīts Viņā – gan mana ticība, gan Viņa darbība – tas ir kopdarbs. Mēs neesam Dieva īpašums, ne tiešā nozīmē, Viņš mūs ir radījis ar brīvu izvēli. Ādams un Ieva tika radīti ar brīvu izvēli. Viņi varēja izvēlēties mīlēt, nemīlēt, grēkot, negrēkot, tā bija viņu izvēle. Ja viņi būtu tā kā tārpi vai dzīvnieki ieprogrammēti, tad viņi nebūtu spējīgi neko radīt paši. Cilvēks ir īpašs un Dievam dārgs. Ja tu patiešām gribi pārmaiņas savā dzīvē, patiešām gribi dziedināšanu, šodien būs tavs pagrieziena punkts. Tev ir jāredz sava vajadzība, un aizlūgšanas laikā es personīgi par tevi aizlūgšu. Noformulē savu ideju, vīziju. “Es kalpošu tev, Kungs! Šeit esmu, lieto mani, Kungs!” Šaubies, diez vai kaut kas mainīsies? Mainīsies! Mainīsies, jo tas nebūs tikai elks, čūska vai kas cits. “Savā ticībā kaut ko saņēmi, Dievs ir ar mani, jo sajutu.” Tas nav svarīgi, ko tu esi sajutis, ticība nav sajūtas, tā ir vienkārša paklausība Dieva vārdam. Un pat vairāk nekā paklausība, tā ticība ir dziļi sirdī. Tu nevari citādāk dzīvot, tas ir tevī, Jēzus ir tavs labākais draugs. Tādi jautājumi, vai apmeklēt draudzi, netiek izskatīti vispār. Tas nav tāds jautājums, ko būtu jāizskata. Sāc zīmēt ainas, kā kalposi Tam Kungam. Un, lai vai kādā būtu tava problēma, mēs to risināsim tagad, uz tava sapņa un vīzijas pamata notiks brīnumi un zīmes.
Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. (1. Pētera vēstule 2:24)
Mums jau patīk teikt – “ar Tavām brūcēm esmu dziedināts” -, tas var nostrādāt, bet ilgtspējas tam nav, ja tava dzīve nav pakārtota Viņa gribai. Bībelē ir teikts, ka nevis apzināmies grēkus, bet mēs grēkam esam miruši un dzīvojam Dievam. Es esmu satvēris savu miesu un varu dzīvot Viņa gribā, un tādējādi izbaudīt patiesu brīvību un dzīvību.
Un Tas Kungs novērsīs no tevis visādas slimības un visādas ļaunas ēģiptiešu sērgas, [..] bet Viņš ar tām vajās visus tos, kas tevi ienīst. (5. Mozus grāmata 7:15)
Iedomājies – nav tādas vienvirziena dziedāšanas, nav tikai cilvēcīgā ticība vai ticība. Ir ticība saskaņā ar Dievu gribu, un tur ir pilnīga dziedināšana, un tad var teikt un apliecināt, ka Viņš piedod visus manus grēkus un dziedina visas manas vainas.
Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus [..]. (Psalms 107:20)
Kā dziedināja? Sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus.
Mans dēls, ievēro manus vārdus. [..] Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. (Salamana pamācības 4:20-22)
Šie vārdi, ko es šajā brīdī runāju, dziedina. Šai ticībai ir jābūt balstītai kopumā uz Dieva vārdu.
Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums [..]. (Maleahija grāmata 3:20)
Tā nav maģija, tas ir Bībeles princips! Tev ir jātic vārdam, šai vienai rakstvietai tev ir jātic, ka tevī ieplūst dziedinājums, un caur tavu ticību tas arī plūst. Tavā organismā tiek ieslēgti dažādi mehānismi un dažādas lietas tiek iedibinātas. Bet Dievs ir pāri visam, un mēs nezinām visus mehānismus, bet mēs ticam, ka mūsos ieplūst dziedinājums. “Bet jums, kas Manu vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums.” Manī plūst dziedinājums, es ticu, ka kaut kas notiek, bet, ja es Viņa vārdu nebīstos, Viņa vārdu neturu, tad tam nav ilgtspējas. Es dzirdu pēdējā laikā, ka daudziem ir veselības problēmas, pat bērniem. Tas varbūt ir saistīts ar to, ka apsola kalpot tikai problēmās, bet, kad apstākļi normalizējās, var arī pārkāpt šo vienošanos. Tas var būt ir saistīts. Vairākās rakstvietās ir rakstīts – ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti!
Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kur pretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. (Jesajas grāmata 53:4-5)
Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. (1. Pētera vēstule 2:24)
Ka piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.- (Mateja evaņģēlijs 8:17)
Tieši tāpat kā jāuzlūko Mozus čūska tuksnesī, tad arī tu ieraugi pie krusta tās problēmas, konkrēto veselības problēmu, jo ar Viņa brūcēm tas ir dziedināts, skaties Viņa rokās, sānos. Es neaprakstīšu tagad zinātniski visus tos procesus, kas notika Kristum, kad Viņš karājās pie krusta. Bet tur, pie krusta, ir tavas slimības, nabadzība un problēma, tur ir tavi grēki. Un tā ir tava ticība! Bībele saka, ka neveseliem tie rokas uzliks, un viņi taps dziedināti. Es ticu tam, bet tajā pašā laikā Pāvils Listrā uzlūkoja slimu vīru un teica tam: “Celies!” Viņš cēlās un staigāja! Pāvils redzēja, ka viņam ir ticība. Tava ticība, aizlūgšana un lai Dieva žēlastība notiek tavā dzīvē! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kad ticība kļūst par elku” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
