Kāds altāris – tāda sirds

Svētrunas tēma ir “Kāds altāris – tāda sirds”. Reklāmas bieži vien ir saistītas ar finansiālu ieguvumu. Bet kā tu domā — kāpēc tiek tik ļoti uzsvērta ārstu apmeklēšana konkrētu slimību diagnostikai? Kāpēc ir svarīgi diagnosticēt slimību savlaicīgi? Tas ir tāpēc, ka laicīgi diagnosticētu slimību ir salīdzinoši viegli ārstēt, un iespēja tikt izārstētam ir ļoti liela. Piemēram — vēža diagnostika. Es neesmu mediķis, bet lietas būtība ir saprotama: ja vēl nav metastāžu un slimība nav radījusi būtiskas izmaiņas ķermenī, to ir iespējams savlaicīgi atklāt un samērā vienkārši ārstēt.

Tāpat ir arī garīgajās lietās — ir “garīgais vēzis”, ir garīgās slimības. Viens no iemesliem, kāpēc šodien esam šeit, Dieva namā, nav tikai vēlme emocionāli baudīt Dieva klātbūtni un stiprināties citam no cita, bet arī veikt savlaicīgu garīgo diagnostiku. Kad mēs lasām Dieva vārdu, turam to savās sirdīs, pārdomājam un nepiemērojam to vispirms citiem, bet sev — tā ir garīgā diagnostika. Tāpat kā automašīnām reizi gadā jāiziet tehniskā apskate (Vācijā — reizi divos gados), arī tā ir diagnostika. Ja cilvēks nekopj savu auto, vismaz apskatē viņam tiek norādīts, kas ir jāsakārto. Tas notiek obligāti — cilvēks dodas pie ekspertiem, un viņi diagnosticē iespējamos bojājumus. Šim principam ir daudz iemeslu, bet viens no galvenajiem — drošība uz ceļa. Līdzīgi ir arī ar garīgo dzīvi. Klausoties Dieva vārdu, mēs izmeklējam paši sevi. Citiem vārdiem sakot — ļaujam Dieva Garam mūs pārbaudīt.

Bībelē ir daudz rakstvietu par svētumu, ticību, grēku, paklausību un nepaklausību, par Svētā Gara pilnumu un piepildīšanos. Dziesmā mēs slavējām un dziedājām: “Piepildi mani ar Savu Garu!” Taču bez dziļākas izpratnes par Dieva vārdu mums var šķist, ka tās visas ir atsevišķas un nesaistītas lietas. Bieži vien tas aiziet misticisma virzienā. Līdzīgi kā filmā “Es mīlu jūsu meitu”, kur ezera briesmonis iznāk no ūdens, un komiķi smejas: “Kaut kāda mistika no ezera ir izlīdusi.” Tur bija roka cimdā vai zeķē, ar piešūtām pogām, un tā sāka dziedāt “Dzimtā valodā”. To zina tie, kas šeit svētkos skatījās šo filmu. Līdzīgi arī kristiešiem dažkārt sākas mistika — mēs sākam lietas skaidrot simboliski vai noslēpumaini, novelt atbildību no sevis, tā vietā, lai sevi izmeklētu, pieņemtu konkrētus lēmumus un uzņemtos atbildību par savu rīcību gan attiecībā pret Dieva vārdu, gan cilvēkiem, gan pašiem pret sevi. Mēs to visu izskaidrojam ar kādu “Svētā Gara piepildīšanos” un tamlīdzīgi. Bet, mīļie draugi, gan Svētā Gara piepildīšanās, gan visas pārējās lietas — to centrā ir Dieva vārds. Visam, absolūti visam.

Šeit nebūs detalizēta mācība par to, kā tas viss izskatās. Tam ir Bībeles skolas un padziļinātas studijas, kurās var šo izprast. Taču pats centrs ir Dieva vārds. Arī Vecās Derības tempļa centrā bija Dieva vārds. Un Jāņa evaņģēlijs sākas ar šiem vārdiem par vārdu.

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. [..] Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū [..]. (Jāņa evaņģēlijs 1:1; 14)

Tas ir viss, ko mēs no Dieva varam saņemt — vārds. Vairāk neko. Vārds nav tikai vārds. Vārds ir doma, Dieva ideja, Dieva principi, Dieva likumi. Tas ir visa centrs, arī Bībeles centrs.

Kāds bija ielicis maksas reklāmu Bībeles skolai, bet cits bija komentējis: “Tu esi novirzījies. Kāda Bībele? Ir tikai Jaunā Derība.” Tie ir maldi, jo Bībelē Vecā Derība no Jaunās nav atdalāma. Protams, pastāv atšķirības starp tām, taču būtība ir vienkārša: Vecajā Derībā visa centrā bija vārds, un paklausība Dieva vārdam bija saistīta ar ultimātu. Ņemot vērā tā laika kultūru un apstākļus, kā Mozus vadīja izraēliešus, nepaklausība Dieva vārdam nozīmēja sodu. Nevis sods, kas nāk pats par sevi, kad tu nepaklausi Dieva vārdam, ko kā neviens neizbēgs, bet sods jau laicīgi, tas nozīmē – konkrēts, iepriekš noteikts sods: krimināllikums, administratīvais likums, reāli sodi. Neapmeklē dievkalpojumu — sods. Par sabata neievērošanu — pat nāvessods. Bija dažādi likumi un dažādi sodi, un šādā veidā cilvēki tika piespiesti pildīt Dieva gribu. Tā Izraēls vismaz nedaudz varēja būt Dieva svētīts. Jo šī tauta vienmēr bijusi dumpīga. Viņi vienmēr ir buntojušies. Kad Mozus uzkāpa kalnā uz 40 dienām, tikmēr jau viss bija aizgājis šķērsām. Viņi bija uzcēluši zelta teļu. Mozus tuvākais palīgs, viņa brālis Ārons, tam bija piekritis un palīdzēja to uzcelt. Kad Mozus nokāpa lejā, tauta dejoja ap šo teļu, pielūdza nevis Dievu, bet šo tēlu. Viņi teica: “Mēs nezinām, kas ar Mozu noticis, mēs paši izdomāsim savus dievus.” Šie dievi vēlāk kļuva par iemeslu tam, ka Dievs izdzina šīs tautas iedzīvotājus no viņu zemes, un viņu vietā iemitināja Savu tautu apsolītajā zemē. Bet arī viņi šo zemi pazaudēja, jo neturējās pie Dieva vārda.

Tāpēc absolūti viss Bībelē ir centrēts ap Dieva vārdu — ap paklausību Dieva vārdam vai nepaklausību tam. Piemēram, svētības — tās ir kā atalgojums par paklausību Dieva vārdam, bet lāsts — sekas par nepaklausību. Vecajā Derībā tas ir ļoti skaidri izteikts: izvēlies — svētība vai lāsts. Tā ir tava izvēle, paklausība Dieva likumiem vai nepaklausība Dieva likumiem.

Piepildīšanās ar Svēto Garu — tas nav vienkārši emocionāls piedzīvojums. Mēs to varam piedzīvot, un tam var būt dažādi blakusefekti, dažādi trigeri. Piemēram, tu vari izjust īpašu Dieva pieskārienu jeb epifāniju, kā to dēvē psiholoģijā. Tas nav tikai kristietībā, tā var būt jebkurā reliģijā, pat ateistiem. Brīdis, kad cilvēks pēkšņi saprot, ka ir kaut kas vairāk nekā tas, ko var redzēt ar acīm — tāds garīgs piedzīvojums var kļūt par trigeri. Šāds piedzīvojums var būt kā trigeris — līdzīgi kā reklāmā. Mūsdienās reklāmas kļūst arvien izsmalcinātākas, un, lai cilvēks vispār pievērstu uzmanību saturam, ir vajadzīgs trigeris. Ja gribi kaut ko reklamēt, vajag kaut ko tādu, kas piesaista. Pēdējā laikā reklāmās ieliek kādus piedzīvojumu klipus: lēcienus no klints, briesmu brīžus. Tālāk jau seko pavisam cita tēma, bet uzmanība ir notverta — tas ir trigeris. Līdzīgi notiek ar garīgiem piedzīvojumiem, emocijām un piepildīšanos ar Svēto Garu.

[..] un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:4)

Un tad viņi gāja un sludināja. Tas bija trigeris — impulss, kas pamudināja sākt padziļināti meklēt Dieva vaigu un Viņa vārdu. Pati piepildīšanās ar Svēto Garu nav vienkārši emocionāls piedzīvojums — tā ir trigeris, tas ir sākuma punkts. Taču piepildīšanās ar Svēto Garu nozīmē piepildīšanos ar Dieva vārdu un paklausību šim vārdam. Dievs ir Gars. Viņš mūsos mājo nevis mistiskā veidā, bet vienīgais īstais kontakta veids ar Dievu nav emocijas — tā ir ideja, Dieva doma, kas nonāk mūsu sirdīs. Tad, kad mēs kļūstam spējīgi darīt Viņa gribu, tad Viņš ir mūsos. Dievs sver sirdis — Viņš redz, cik patiesi katrs cilvēks pārveidojas. Tas ir svētīšanās process.

[..] novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku [..]. (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)

Svētīšanās ir pārģērbšanās process — tas notiek nepārtraukti. Mēs arvien piepildāmies ar Dieva vārdu un darām sevi spējīgus darīt Dieva gribu līdz pat mūža galam. Bībeli nevar vienkārši “izlasīt” — tā ir dzīva, un tās vārds mūs veido visu dzīvi.

Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts. (1. Pētera vēstule 1:15-16)

Ko nozīmē tapt svētam? Tas nozīmē paklausīt Dieva vārdam — jo vairāk paklausības, jo vairāk svētības, un jo mazāk paklausības, jo mazāk svētības. Ja cilvēkā nav iekšējas gatavības, vēlmes, viņš vienkārši nevar izdarīt to, kam nav gatavs savā sirdī. Tā bija arī ar apustuli Pēteri, kurš teica: “Es iešu ar Tevi kopā cietumā un nāvē,” bet, kad pienāca šis brīdis, viņš trīs reizes aizliedza Jēzu. Jēzus zināja, ka viņš vēl nav iekšēji gatavs; Pēterim tika piedots, jo viņš neapstājās: turpināja būt savā komandā, palika draudzē, meklēja Dieva vaigu un lūdza, līdz kļuva tam gatavs.

Tikko skatījos stāstu par cilvēku, kurš par savu problēmu bija lūdzis 15 gadus. Viņš to pateica skarbi – tas bija kāds priesteris, nezinu, no kuras konfesijas, bet viņš teica: “Atnāk pie manis cilvēks un saka, ka netiek galā ar savu problēmu, ka esot daudz lūdzis Dievu. Viņš jautāja: “Cik tu lūdzi?” “Trīs mēnešus.” “Ej staigāt! Es 15 gadus lūdzu, kamēr Dieva vārds kļuva par daļu no manis, un es spēju tikt galā ar savu problēmu.” Man šķiet, ka tur runa bija par alkohola problēmām. Un tas ir konkrēts gadījums – 15 gadus. Pārmaiņas pie mums notiek, tuvojoties Dievam, kad mēs tuvojamies Dievam, Viņš tuvojas mums. Šī tuvošanās notiek tikai un vienīgi caur Dieva ideju, kad tā nonāk mūsu sirdīs. Kad Viņa vēlmes kļūst mūsu vēlmes un tās nav emocijas, tās ir reālas, dziļas garīgas pārmaiņas sirdī. Un šīs garīgās pārmaiņas notiek uz tā bāzes, kam mēs pievēršam savu uzmanību. Šis stāsts spilgti parāda, ka pārmaiņas mūsos nenotiek vienā dienā — tās sākas tad, kad mēs tuvojamies Dievam. Un, kad mēs tuvojamies Viņam, arī Viņš tuvojas mums. Šī tuvošanās nav emocionāls pacēlums vai mirkļa izjūta — tā notiek tikai caur Dieva ideju, kad tā ieiet mūsu sirdīs un kļūst par daļu no mums. Kad Viņa griba kļūst par mūsu gribu. Tās nav tikai jūtas — tās ir dziļas, patiesas pārmaiņas, kuras notiek mūsu iekšienē, balstoties uz to, kam mēs pievēršam savu uzmanību.

Tie, kas bija “Jaudas konferencē”, noteikti atceras Valteru Ģērmani — “Evelatus” uzņēmuma īpašnieku, kura biznesa apgrozījums sasniedz ap 20 miljoniem gadā. Viņa mērķis ir padarīt “Evelatus” vārdu atpazīstamu visā pasaulē. Šeit viņš stāstīja savu liecību, kuru es nevarēju noklausīties vienaldzīgi. Ja kāds mani tobrīd būtu vērojis no malas — īpaši kāda sieviete —, viņa, iespējams, pie sevis nodomātu: “Vai, mācītājs raud.” Un jā, acis tiešām kļuva miklas. Es klausījos viņā un domāju: viņa bērnība, šķiet, bijusi vēl smagāka nekā manējā. Man bija problēmas ģimenē un attiecībās, bet ne tik skarbas. Iedomājies bērnu, kuram nav ko ēst. Vecāki alkoholiķi, piecreiz šķīrušies, situšies, sazin’, kas tur vispār tajā mājā, pritonā, notika, bet viņš grib ēst, jo pastāvīgi ir badā. Ja viņš piekļūst galdam, kur pie izdzertās šņabja pudeles palikušas rupjmaizes drupačas un siļķes gabaliņš — tā ir viņa barība. Viņš rādīja fotogrāfijas no bērnības — kādos apstākļos viņš bija audzis. Tas bija šokējoši. Es neesmu piedzīvojis neko tik smagu, man bija citas problēmas. Un tad, kādu dienu, pie viņa durvīm pieklauvēja kāds cilvēks no draudzes “Jaunā paaudze”. Tā bija sieviete, kristiete, kas pieklauvēja pie viņa durvīm un vienkārši jautāja: “Vai tev ir ko ēst?” Viņš, kā jau puika, lepni atteica: “Jā, viss kārtībā.” Bet sieviete saprata, ka viņš fleitē, un atnesa viņam ēdienu. Tieši šādā veidā viņš nonāca draudzē un iepazina Dievu. Un tad sākās pārmaiņas. Valters sāka strādāt Rīgas Centrāltirgū — pie kāda vīra, kurš remontēja mobilos telefonus. Par brīvu. Kurš gan tādu bomzīti ņems par algu vēl kaut kur strādāt? Viņš strādāja bez atlīdzības, bet šādā veidā viņš iemācījās labot mobilos telefonus. Kad bija apguvis pietiekami daudz, tad kādā brīdī viņš saprata – ir pienācis laiks sākt kaut ko savu. Un priekšnieks atbildēja: “Labi. Es tev došu savu grāmatvedi un vēl kādas lietas. Vienīgais nosacījums — netaisi savu darbnīcu Centrāltirgū.”. Tas bija ļoti labs žests. Šobrīd viņam ir 60 vai 70 veikali, un kopumā viņa uzņēmums piegādā produkciju 500 veikaliem; viņš nomainīja “Arēna Rīga” uz “Xiaomi arēna”, kas ir viņa darbs un reklāma, forši, ka tādu lietu vispār var izdarīt, zinot, ka tu esi bijis vispār nekas. Viņš visā pasaulē ir atvēris savus veikalus, tirdzniecības vietas un punktus, taču Centrāltirgū līdz šim brīdim veikalu nav atvēris, jo ir pateicis, ka tā nedarīs un tā arī dara. Stāsts ir par to, ka viss sākas ar impulsu — kad tu sāc iepazīt Dieva vārdu un praktizēt savas personīgās attiecības; kad tu sāc vērtēt, kas ir draudze, zināšanas un vide. Tas vien, ka tu strādā pie cilvēka bez maksas, šis cilvēks saprot — viņam vajag šīs zināšanas, viņš mācās un apzinās, cik tas ir svarīgi. Un mācīties arī mums ir svarīgi.

Kas ir grēks? Tas ir aizšaut garām Dieva vārdam — no grieķu vārda hamartia, un tam līdzīgie vārdi nozīmē “sacelšanos pret ķēnišķīgiem likumiem, pret Dieva gribu”. Centrā vienmēr ir Dieva vārds — templī vissvētākajā vietā, šķirstā, atradās Dieva vārds, desmit baušļi, Viņa principi. Dievs nemājoja templī, jo Viņš nedzīvo rokām celtos tempļos, bet reizi gadā Viņš atklājās augstajam priesterim caur vārdu, ne vienkārši caur zināšanām, bet tad, kad Dieva vārds kļūst par daļu no cilvēka. Ir instrumenti, ar kuriem Dieva vārdu iespējams padarīt par savas sirds daļu, lai mēs kļūtu spējīgi dzīvot Viņa gribā. Dievs sver sirdis — Viņš raugās, vai mēs esam disciplinēti garīgajās lietās, vai esam uz pareizā ceļa.

Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!” Bet otrs to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lūkas evaņģēlijs 23:39-41; 43)

Cilvēki, kas kopā ar Jēzu bija piesisti krustā, bija slepkavas un noziedznieki — viens no viņiem Jēzu zaimoja, bet otrs atzina, ka cieš pelnīti par saviem grēkiem, kamēr Jēzus cieš nevainīgi. Viņš atzina Jēzu par Glābēju, un Jēzus piedeva viņam grēkus. Bet kas notika tālāk? Vai viņa dzīve mainījās? Vai viņš samaksāja par saviem grēkiem? Viņu tāpat piesita krustā kā nevainīgo Jēzu, bet šo cilvēku, neskatoties uz piedošanu, tik un tā. Šeit sākas žēlastības mācības pārpratums — maldu mācība. Bībelē visa Jaunā Derība, visas apustuļu vēstules apkaro šādas maldu mācības. Nav tādas žēlastības, kas atceļ Dieva likumus. Dieva žēlastība izpaužas šādi: Viņš saka: “Tu nomirsi, bet pēc nāves dzīvosi mūžīgi kopā ar Mani. Taču šeit, virs zemes, Es Savus ķēnišķīgos likumus nevaru atcelt. Ja esi grēkojis — būs jāmaksā.” Ko tas nozīmē mums, kristiešiem? Neatkarīgi no tā, vai esi ar Dievu vai bez Viņa, ja pārkāp Viņa likumus, sods noteiktā līmenī ir neizbēgams. Un tāpat — ja Tu dzīvo saskaņā ar Viņa likumiem, svētība ir neizbēgama, jo Dieva Vārdam pašam sevī ir spēks un jauda. Tā ir Viņa mīlestība: Dievs neatceļ Savus likumus, jo Viņš nekad neiet pret Savu vārdu, Viņš nav šķirams no tā. Dievs saka: “Jā, Es tev piedodu. Jā, tev ir mūžīgā dzīvība. Bet Es sveru tavu sirdi. Es redzu, ka tu atzīsti savu vainu, ka tev ir vēlme mainīties. Es zinu, ka šodien tu vēl nevari, un arī tas, ka tu pie krusta karājies par saviem grēkiem.”

Kad es atgriezos pie Dieva, šī mistiskā žēlastības mācība man nekad īsti nav pielipusi. Jā, kaut kāda ievirze bija, jo arī vide apkārt bija tāda, bet es nekad līdz galam tai neesmu noticējis. Zini, kāpēc? Tāpēc ka man apkārt bija cilvēki — pat mācītāji —, kas teica: “Nē, tas ir no velna, tev tādas lietas nav jāsakārto,” bet es domāju: “Nē, tā ir mana atbildība, citādi es palieku tas pats cilvēks, kas biju pirms tam.” Piemēram, es gāju un atdevu savus parādus, jo biju cilvēkam parādā. Jā, es esmu jauns cilvēks Jēzū Kristū, man ir piedots, žēlastība darbojas, bet, ja es kādam esmu parādā, tas nenozīmē, ka Dievs pats automātiski visu izlīdzinās — Dievs neko neizlīdzinās, kamēr tu pats to neizlīdzini. “Oi, man vairs nav jāpiedod, gan jau Dievs Pats visu izlīdzinās.” Nē, kamēr tu pats nepiedod, neizrauj no sirds visus tos mēslus un neiesi izlīdzināties, tikmēr arī tevī nekas nemainīsies — tā būs kā pret akmeni, bez variantiem.

Viss, kas mums atliek, ir lietot garīgos principus un disciplīnu tajās lietās, kas mums ir svarīgas — Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Ļoti vienkārši, un, ja tev ienāk prātā doma: “Atkal tas pats,” tas nozīmē, ka tava sirds jau ir šķelta. Tu nekad nevari Bībeli izlasīt pilnībā, nekad to neiemācīsies visu, nekad pilnībā neiepazīsi Dievu — nekad! Svētīšanas process nozīmē svētīšanos visas dzīves garumā, jo Viņš skatās sirdī — vai tu esi uz ceļa. Žēlastība darbojas, Viņš tevi pieņem, bet sekas par mūsu rīcību būs arī tad, ja esi kristietis.

Svētruna saucas “Kāds altāris, tāda sirds.” Arī Valters, kurš bija pie mums, iesāka runāt par līdzīgu tēmu: “Tas, kam tu pievērs uzmanību, tas kļūst liels.” Tas ir Bībeles princips — tas, kam tu pievērs uzmanību, tas, uz kādu altāri tu skaties, kļūst tavā dzīvē nozīmīgs. Viss ir saistīts ar to, kādā vidē tu uzturies, kādas zināšanas iegūsti un vai izmanto vai neizmanto iespējas, kas tev ir dotas.

Jo noliktais laiks ir klāt, ka sods sākas pie Dieva nama. (1. Pētera vēstule 4:17)

Noliktais laiks ir klāt, un sods sākas — pie Dieva nama. Cik briesmīgi vārdi! Noliktais laiks ir klāt, un sods sākas pie paša Dieva nama. Un būs vēl bēdīgāki vārdi.

Bet, ja papriekš pie mums, kāds gals būs tiem, kas neklausa Dieva evaņģēlijam? Un, ja taisnais tikko tiek izglābts, kur nonāks bezdievis un grēcinieks? (1. Pētera vēstule 4:17-18)

Iedomājies, cik trausla ir glābšana — un cik ļoti maldīga un ļauna ir mācība, ka glābšanu nevar pazaudēt. Tie ir nopietni maldi, jo šī ideja atceļ mūsu atbildību kļūt svētiem un būt atbildīgiem par saviem darbiem. Sekas būs — neatkarīgi no tā, vai mēs tās saprotam vai nesaprotam. Un neatkarīgi no tā, vai tu lūdz Dievu vai nelūdz, vai esi draudzē vai neesi, par savām darbībām nāks sods. Zini, kāpēc mēs grēkojam? Tāpēc ka sods nesākas uzreiz. Tā ir rakstīts arī Bībelē: “Tāpēc ka sods nesākas uzreiz…” Un arī to var uzskatīt par Dieva žēlastību, ka zibens tevi nenosper jau pirmajā dienā, kad sagrēkoji. Bet Dieva Vārds skaidri saka: “Sods sekos.” No tā nav iespējams izbēgt. Savukārt, ja es turu Dieva Vārdu un izmantoju Viņa dotos instrumentus — vidi, zināšanas, Bībeli, lūgšanu, draudzi, Bībeles skolu — tad tā jau ir mana izvēle. Mācīties vai nemācīties norāda uz manu attieksmi. Un šeit jau vajadzīga padziļināta sirds diagnostika: kāpēc es tā rīkojos, kāpēc es neizmantoju šādu izdevību? Vai man vispār vēl ir iespēja mainīties? Bībelē, Jaunajā Derībā ir rakstvieta:

Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves [..]. (Ebrejiem vēstule 12:14)

Kā es varu dzīties pēc svētas dzīves? Arī Pēteris to darīja. Viņš teica: “Es ar tevi iešu kopā cietumā, nāvē,” — bet vai viņš bija spējīgs to izdarīt? Nē, viņš kļuva spējīgs tikai pēc daudziem gadiem. Viņš nomira pie krusta ar galvu uz leju, sakot, ka nav cienīgs mirt tāpat kā Kristus. Arī tajā brīdī viņš vēl pontojās, gribēdams parādīt savu pazemību. Vai tas vispār bija normāli? Vai bija vajadzīgs vienkārši nomirt, lai sev vai citiem kaut ko pierādītu? Taču Pēteris spēja to darīt tikai tad, kad bija pagājuši gadi lūgšanās, draudzē un kalpošanā. Tas ir svētīšanās process. Bībele saka: “Topiet svēti!” Piepildīšanās ar Garu nozīmē piepildīšanos ar vārdu, jo vārds jau ir Gars. Vārds ir Dievs. Tas nav jāsaprot burtiski, bet mums nav citas iespējas — mēs nevaram pielūgt savu iedomāto tēlu, kuru paši esam izdomājuši. Bībele mūs par to brīdina:

Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. (2. Mozus grāmata 20:4)

Nedarini elku — neviens Dievu nav redzējis. Mums ir dots tikai Viņa vārds; nekādi tēli mums nav zināmi vai redzami, tikai tas, kas caur vārdu nonāk mūsu sirdīs — Viņa raksturs un daba. Tāpēc cīnieties par to, lai jums būtu daļa pie Viņa dievišķās dabas, kā rakstīts.

[..] lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas [..]. (2. Pētera vēstule 1:4)

Un to nav iespējams īstenot bez attiecīgas vides — draudzes, Bībeles, mācīšanās un piepildīšanās. Neviena epifānija to neaizstās; tā var būt tikai trigeris. Piemēram, aizlūgšanas dievkalpojums — par tevi aizlūdz, tu kaut ko piedzīvo, bet tas ir tikai impulss, lai sāktu piepildīties ar vārdu, nevis lai meklētu mistisku pārdzīvojumu. Tādā veidā tu tiešām piepildies ar Garu. Visādas izpausmes, arī dziedināšanas, ir tikai trigeri jeb stimuli, kas mudina tevi sākt kustēties garīgajā disciplīnā. Jo šī suga neiziet citādi kā ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.

Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. (Mateja evaņģēlijs 17:21)

Ne jau no neēšanas tu kļūsi labāks — ne ēdis, ne neēdis, tas neko nemaina. Svarīga ir disciplīna: mācīties un piepildīties ar Dieva Vārdu, saproti? Jo sirds ir lokana un ļauna.

Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga [..]. (Jeremijas grāmata 17:9)

Tu domā: “O, man taču ir svēta un skaidra sirds”? Bet tā ir lokana un ļauna, jo tā dod ārā to, ko tu tajā ieliec. Ja tu pastāvīgi ieliec tajā Viņa vārdu, tava sirds slavē Dievu. Taču, ja tavs altāris ir citur un tu uz to skaties, tad sirds vairs neslavē Dievu, bet mīl citas lietas.

Es klausījos viena Latvijas uzņēmēja podkāstu. Vārdā nesaukšu, bet viņš tirgo dārgas automašīnas ar apgrozījumu aptuveni pāris miljoni — nav simtiem miljonu, bet daži miljoni. Viņš stāstīja, ka reiz tika piekrāpts, pērkot auto caur Vāciju. Pirmā iemaksa bija piecdesmit tūkstoši, kas ir normāli, jo tā maksā. Kad mašīna bija jāņem, sākās dažādi stāsti, kāpēc to vēl nevar izdarīt. Pēc tam, kad vajadzēja braukt pakaļ, atkal bija cits iemesls, kāpēc to nevar dabūt. Kad iesaistījās juristi un parakstīja papīrus un parādzīmes, atkal radās šķēršļi, kāpēc nevar visu nokārtot. Tā šis stāsts turpinās līdz šai dienai. Viņš ir vērsies policijā Latvijā, bet nekas īsti nerisinās. Tie piecdesmit tūkstoši pazuda. Kad viņam jautāja, ko viņš mainītu savā dzīvē vai biznesā, viņš teica: “Es tos piecdesmit tūkstošus atlaistu.” Ar gadiem nervus tērēt par summu, kuru tāpat nedabūsi, nav vērts. Viss ir tik samudžināts, ka tur neko nevar panākt. Interesanti bija arī tas, ka viņam jautāja par mīļāko filmu, un viņš atbildēja — “Krusttēvs.” Tā ir laba filma, bet, ja tavs garīgais pamats ir “Krusttēvs” un elpošanas vingrinājumi, kas tur tika minēti, tad tava sirds intuitīvi izvēlas attiecīgo ceļu. Viņam piedāvāja palīdzību draugi, bet, ja galvā ir “Krusttēvs”, tad arī pievelkas “Krusttēva” draugi un piedāvā savu palīdzību. Palīdzība arī kaut ko maksā. Cik? Izrādās: divdesmit pieci tūkstoši. Viņš jau samaksāja uz priekšu divdesmit piecus tūkstošus vēl klāt pie jau pazudušajiem piecdesmit tūkstošiem, un tie arī ir aizgājuši. Atkal bija dažādi iemesli, kāpēc to nevar izdarīt, un kāpēc šo nevar kārtot. Policija arī neko nevarēja un līdz šim brīdim nevar. Tu pievelc tādus cilvēkus, tu izvēlies bandītus. Cik saprotu, ja darīšana ar vāciešiem, tur viss ir droši – ja vācietis piekrāpj citu vācieti, viņš var aizmirst par biznesu Vācijā, jo tur viss ir ļoti nopietni un stingri. Izrādījās, ka šis biznesā iesaistītais bija Vācijas lietuvietis. Viņš teica: “Naudas nav un mašīnas nav.” Viņi ņēma līdzi arī juristus un brauca turp, redzēja, ka auto placis ir un cilvēki tur ir, bet tie bija dīvaini, izrādījās bandīti, mafija, kas sēdējuši par slepkavībām. Naudu nevarēja atgūt ne ar policiju, ne citādi. Tā bija Vācijā organizēta shēma, jo izrādījās, ka vienu mašīnu bija nopirkuši seši cilvēki. Malači, džeki, bet tomēr uzrāvās. Par ko es runāju? Ka sirdī jābūt iekšējam Dieva vārda pamatam, bet arī tad var piekrist maldiem un tikt piekrāptam, protams. Taču intuīcija tad ir precīzāka, un tavs “Krusttēvs” vairs nav pirmajā vietā, bet Dieva vārds. Man arī patīk šī filma, bet tas, kā tu esi transformējies no iekšpuses, nosaka arī to, kādus cilvēkus tu pievelc.

Kad tu papēti veiksmīgus biznesa cilvēkus, viņi izmanto tos Bībeles principus, kuriem mēs bieži nepievēršam uzmanību. Man ir draugs Jānis, kas strādā Saeimas prezidijā, un mēs abi esam kristieši. Viņš stāstīja, ka iepazinās ar Dievu Denijas Džonsones (Dani Johnson) seminārā. Kā tas notika? Semināram bija dalības maksa ap septiņiem simtiem eiro — salīdzinoši dārgi, un tas ilga vairākas dienas. Denija Džonsone ir miljonāre un motivatore, kas stāstīja ļoti iedvesmojošas lietas. Semināra noslēgumā viņa izvilka Bībeli un teica: “Es jums to sākumā neteicu, lai jūs neaizbēgtu, bet viss, ko es mācu, balstās Bībelē.” No tā brīža Jānis sāka domāt par Dievu un kļuva par kristieti. Iedomājies — viss balstīts Bībelē. Šie veiksmīgie cilvēki izmanto Bībeles principus, pat ja paši to neapzinās, bet kristieši tos bieži ignorē. Ārpus draudzes cilvēki tos lieto un tādējādi veido pilnvērtīgu dzīvi. Lielākajai daļai no viņiem ir kaut kāds garīgs pamats, jo katrs kaut ko meklē — mēs taču dzīvojam kristīgā valstī. Mīļie draugi, kristietībai jābūt spēcīgai, bet tā kļūst spēcīga tikai tad, kad atmoda sākas tevī, kad notiek iekšēja transformācija. Un tas ir iespējams tikai caur Bībeli, lūgšanu un draudzi.

Ja sods sākas pie Dieva nama un taisnais tiek izglābts, kas notiks ar tiem, kas ir ārpusē? Par to runā Bībeles raksti. Cik svarīgas ir mūsu personīgās iekšējās pārmaiņas!

Viņu sirds ir jau sašķelta; tagad viņus drīz skars viņu grēku sods. [..] (Hozejas grāmata 10:2)

Pravietis brīdina, ka viņu sirds jau ir sašķelta, un par sekām, kas iestāsies nepareizo darbību dēļ.

Viņu sirds ir jau sašķelta; tagad viņus drīz skars viņu grēku sods. Viņu ziedokļus sagraus, un viņu pielūgsmes stabus iznīcinās. (Hozejas grāmata 10:2)

Ko nozīmē “sašķelta sirds”? Tas ir kā vēža diagnostika — tu vari pat nenojaust, ka problēma ir klāt, bet tā tur ir. Es neapgalvoju, ka tev ir vēzis, taču šodien tev ir garīgas problēmas. Es tās redzu ļoti skaidri, bet man nav vēlēšanās strīdēties ar cilvēkiem. Laiks, kad skrēju pakaļ, ir pagājis, tu esi pieaudzis cilvēks, un tev pašam jāspēj saprast, kas tev vajadzīgs un kas nē. Protams, ar komandas biedriem runāju par darba lietām, bet pakaļskriešana man ir apnikusi. Man patika “Jaudas konference”, cilvēki samaksāja, atnāca, jo zina, ko grib. Bet šeit skrien pakaļ: “Tev tas vajadzīgs, tev tas vajadzīgs!” — tāds pusbrīvprātīgo kontingents. Savukārt, ja redzi, ka cilvēks apzinās savas vajadzības un tiecas pēc zināšanām, ir patīkami sarunāties. Redzi, ka runā ar veiksmīgu cilvēku, kuram sirds ir pareizi iestatīta. Hozeja saka: “Šiem cilvēkiem ir sašķelta sirds, jo problēma jau pastāv.” Un kur šī problēma sākas? To var pamanīt no malas, bet dažkārt tā ir tik apslēpta, ka jāprot pašam noķert brīdis, kad tavā sirdī sākas neatgriezeniskas pārmaiņas.

Ko es redzu draudzē, arī mūsu? Pie mazākajiem pirmajiem panākumiem daudzi izšķīst un viņiem būs nopietnas grūtības. Mēs esam šeit, jo esam kļuvuši par normāliem cilvēkiem — kaut kas tavā dzīvē ir sakārtots, bet pirms tam bijušas problēmas: laulības šķiršana, alkohols, narkotikas, mentālas grūtības. Vai tu tiešām domā, ka nepamanīsi brīdi, kad sākas jauna problēma? Tā aug, altāris priekšā kļūst lielāks, un tavs fokuss zūd. Vai tu domā, ka problēmas tevi vairs neskar? Bībele māca: kad cilvēks iztīra māju no ļaunajiem gariem, bet nepiepilda to ar Dieva vārdu, tad viss atkal atgriežas. Ļaunais, kurš reiz tika izdzīts, atgriežas un redz, ka viss ir labi iekārtots: “dzīvoklītis izremontēts” – cilvēks apmeklē draudzi, ir darbs, bizness, nodibināta ģimene, kas agrāk šķita neiespējami. Taču ļaunais atved sev līdzi “draugus”, un šī cilvēka dzīve kļūst vēl ļaunāka nekā iepriekš, kā rakstīts: Dieva sods sākas pie Dieva nama. Nevar sludināt tādu evaņģēliju, ka viss ir un būs tikai labi. Nebūs labi, ja šaujam garām. Grieķu vārds hamartia nozīmē “netrāpīt mērķī” – tas ir grēks. Nevar nešaut garām, ja nerūpējies par savas sirds saturu. Sirds ir ļaunprātīga un lokana, tāpēc jārūpējas, lai tajā mājotu vēlme darīt Dieva gribu, lai esi uz ceļa.

Katra nepareiza rīcība kaut ko maksā. Mēs esam kristiešu draudzē, un mēs ticam Dievam, ka Viņš ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies. Ikviens, kas tic, saņem mūžīgo dzīvību. Taču ticība nav tikai zināšanas par Dievu – tā ir paklausība Viņa Vārdam. Bez sirds izmaiņām nav iespējama paklausība. Vecā Derība pierādīja, ka nav iespējams ar likumu un sodiem cilvēkus piespiest negrēkot. Jēzus pateica, ka jāsāk no cilvēka iekšienes. Tā ir atšķirība starp Veco un Jauno Derību: viena no ārpuses, otra – no iekšienes. Ir piedošana, žēlastība, mūžīgā dzīvība, tomēr par visiem darbiem būs atmaksa – gan labiem, gan ļauniem. Tā ir maldu mācība, ka žēlastība ir tik liela, ka par savu rīcību nebūs jāatbild. Būs jāatbild. Tu turpini rīkoties pret Dieva Vārdu, jo sods un sekas nesākas tūlīt. Jēzus ir tas akmens, pret kuru piedauzās. Kāds ir tavs altāris? Politiķi nodarbojas ar kritiku, meklē bedres un peļķes, meklē, kur ir slikti. Taču, ja tu visu laiku meklē, kur slikti, tas nevar palikt bez sekām – tev veidojas negatīva sirds. Ja cilvēks nav draudzē vai pozitīvā garīgā vidē, tas atstāj sekas pat tad, ja viņš ārēji izskatās stiprs. Nevar visu laiku meklēt slikto, jo sirdī ierakstās programma, ka visur jāredz sliktais. Kā sekas, tiek zaudēts garīgais virziens, un tiek pieņemti nepareizi lēmumi. Kā Ēsavs, kuram netika dota iespēja atgriezties. Tu domā, ka paspēsi, bet var pienākt brīdis, kad tādas iespējas vairs nebūs. Tas sākas ar domu “es jau visu zinu”. Tad pārstāj rūpēties par savu sirdi, vairs neizmanto dievišķos instrumentus, nelaid saknes Kristus miesā, kur Viņš ir galva, bet mēs esam miesa, un aizmirsti Dieva Vārdu.

Cik daudzi no jums katru dienu nopietni lūdz Dievu? Cik velta stundu vai divas Bībeles lasīšanai, pārdomām, meditācijai? Tādu nav daudz. Tu to saņem uz mana rēķina, caur mani – svētdienā atnāc, klausies, kaut kādu dzīvību saņem un kaut kā turies. Un kā ar kalpotājiem? Draudze ir laba un svēta, un tādas problēmas ir visur. Kad draudze iestrēgst vecās domāšanas paradigmās, tā kļūst kā Jēzus aprakstītie baltie kapi – ārēji skaisti, bet iekšienē pilni kaulu un nešķīstības.

Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. (Mateja evaņģēlijs 23:27)

Garīgais virziens tiek zaudēts, un tas kaut kad aizsākas. Man tas sākās ar nepiedošanu patēvam, bet ne tikai nepiedošanu. Es nepazinu Dievu, nebiju skolā mācījies Bībeli un garīgās lietas, ka katrai rīcībai ir sekas. Taču Dievs redz sirdi – kad šie garīgie principi tiek izmantoti, lai mainītos un svētītos, un tur iedarbojas žēlastība.

Kas ir nāves grēks?

Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz. Katra netaisnība ir grēks, bet ir grēks, kas nav nāves grēks. (1. Jāņa vēstule 5:16-17)

Ar lūgšanu var kādiem cilvēkam palīdzēt atgriezties. Bet nāves grēks ir, kad notikušas tādas sirds pārmaiņas, ka tā vairs negrib garīgu iesakņošanos, tad cilvēks ir ceļā uz nekurieni. Kā Jēzus teica par Pēteri: “Tavas rokas jozīs citi, un viņi tevi vedīs, kur tu negribi.” Ēsavam netika iespēja atgriezties un sakārtot savu dzīvi. Tas arī ir nāves grēks, ja cilvēks nerūpējas par savas sirds saturu. Sirds ir ļaunprātīga, tā diktē un vada, un, ja sirdī nav Dieva Gars, kāds gars vada? Ja nemācies Dieva Vārdu, kāds gars vada? Vada miesa un kārības. Tikko kāds taisnais ir izglābts, lielākais grēks ir atstāt savu pilnveidošanos Dievā. Tā cilvēks pats sev atņem iespēju atgriezties, kas ir nāves grēks. Pat, ja kāds domā, ka pēdējā brīdī varēs pasaukt priesteri un nožēlot grēkus, tā tas nav – mēs nezinām savu pēdējo brīdi. Kā notiek Ukrainā – iziet cilvēks no bunkura pēc ūdens un vairs neatgriežas, jo atlido raķete un viss, cilvēka vairs nav. Lielas pilsētas ar vairākiem 10 000 palikušo iedzīvotāju tika nolīdzinātas kopā ar ēkām un līķu kauliem bunkuros. Tāpēc jādzīvo šodien un jābūt pareizā vietā.

Es noskaņoju savu sirdi vienumēr pildīt Tavus likumus līdz galam. (Psalms 119:112)

Tu pats noskaņo savu sirdi un izvēlies, kur svētdienā būt – marinēt gurķus vai būt dievkalpojumā, studēt Bībeli vai nestudēt, apmeklēt Bībeles studijas vai neapmeklēt. Tu esi tas, kas esi. Pārmaiņas nenotiek vienā dienā, bet tās var paātrināt. Dažreiz slimība liek cilvēkam meklēt Dievu, piedot, mainīties. Mēs visi šajā ziņā esam vienādi. Noskaņo savu sirdi, skatoties uz altāri. Es gavēju un studēju Dieva vārdu visu nedēļu, un to varu just, man ir ko teikt. Kā notiek jaunpiedzimšana?

Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda. (1. Pētera vēstule 1:23)

Ja tev nav bijusi piedzimšana no augšienes un pestīšana, tev ir slikti. Jaunpiedzimšana nāk caur Dieva Vārdu. Tik, cik tu pielāgojies Dieva Vārdam, tik tu esi uz ceļa, lai mainītu savu dzīvi attiecībā pret Dieva Vārdu, praktizējot svarīgākos Dieva principus – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Mainot savu sirdi, jo no sirds rosās dzīvība. Mēs atdzimstam no vārda un caur vārdu. Jēzus ir vārds. Iesākumā ir vārds. Vārds tapa miesa – Kristus miesa. Bībeliska atdzimšana ir process: sākums, lēmums, piedzīvojums, sākums pārmaiņām. Vai tavā dzīvē “pūš pārmaiņu vējš”?

Jeremija tika ieslodzīts, jo viņš sludināja, ka nāks trimda kā sods Jūdas grēku dēļ. Un tā arī notika – Jeruzaleme tika nopostīta, un cilvēki aizvesti uz Bābeli.

Jūdas grēki ir uzrakstīti ar dzelzs rakstāmo un ierakstīti ar dimanta smaili viņu sirds plāksnēs un uz viņu altāru ragiem. Un kā savus bērnus viņi piemin savus altārus un Ašēras tēlus zem zaļajiem kupli salapojušiem kokiem augstajos pakalnos. “Savu kalnu, kas tīrumā, tavu īpašumu un visu tavu mantu un bagātības Es atstāju izlaupīšanai, arī tavus elku kalnus to grēku dēļ, kas nodarīti visos tava apgabala novados. [..] Tā saka Tas Kungs: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga!“ (Jeremijas grāmata 17:1-3; 5)

Dievs nešķiro cilvēkus labos un sliktos – Viņš skatās uz paklausību pildīt vai nepildīt. Bet viņi nespēja negrēkot, jo tie jau bija viņu ieradumi. Grēks bija ierakstīts viņu sirdīs un altāros. Viņi gāja gan uz templi, gan pie altāriem citiem dieviem, uz kuru ragiem bija dēmonu vārdi. Tas novērsa no Dieva iedibinātiem principiem, jo kādam altārim viņi pievērsa uzmanību, tas tika ierakstīts viņu sirdīs. Un sirds, kas atkāpjas, ir nolādēta. Viņi paši noskaņoja savas sirdis, un tam bija sekas, bet viņi līdz pēdējam nedomāja, ka tas tā būs.

Tā saka Tas Kungs: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga! Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša vietās, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē. Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs! Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus.” (Jeremijas grāmata 17:5-8)

Upe ir Dieva vārds tavā sirdī. Galvenie principi ir lūgšana, Bībele, draudze, kalpošana, tomēr kalpošana nav tik svarīga tā kā trigeris, kuru praktizējot tu piepildies ar Svēto Garu. Esmu dzirdējis dažādas trakas lietas, ka cilvēki guļ zemē un piepildās ar Svēto Garu, protams, var būt dažādas mistikas, bet ar Dieva Garu mēs diemžēl šādā veidā nepiepildāmies, tās ir emocijas un tam nav nekāda sakara ar sirds pārmaiņām. Caur Dieva vārdu mēs piepildāmies ar dzīvo Dieva vārdu. Vakardien Bībeles skolā es palūdzu pacelt roku tiem, kuriem ir bijis pestīšanas piedzīvojums, tas nozīmē, ka viņi piedzīvoja kaut ko īpašu un tad sāka ticēt Dievam, tādi bija četri cilvēki. Šādu cilvēku bija tik maz, jo viņi mācās un nebalstās uz piedzīvojumiem. Darot vajadzīgās lietas, mūsos notiek izmaiņas. Kad es pieņēmu lēmumu būt ar Dievu, arī man notika piedzīvojums, bet tas bija tikai piedzīvojums, kuru es varēju izmantot vai neizmantot, vari sekot vai nesekot pēc tam Dievam.

Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt? “Es, Tas Kungs, izpētu sirdi un pārbaudu īkstis, lai atmaksātu ikvienam par viņa ceļiem, kā viņa dzīve to pelna.” (Jeremijas grāmata 17:9-10)

Nevis pēc tā, kāds piedzīvojums ir piedzīvots, bet pēc dzīves ceļa, un dzīves ceļš sākas ar sirds saturu. Nedomā par to, ko nevari, bet par to, ka vari būt attiecīgā vidē. Piemērs ar ķieģeli. Tas nav pievilcīgs, bet tu vari iedomāties, ka arī ķieģelis vēlas par kaut ko kļūt. Arī cilvēki vēlas par kaut ko kļūt un diemžēl bieži vien cilvēku sapņi arī paliek “ķieģelī”, ne par ko nekļūstot. Tu šobrīd lasi par garīgām lietām, par ticību Dievam un mūžīgo dzīvību. Ķieģelis var kļūt par skaistu pils ķieģeli. Bavārijas pils ir ļoti skaista, un gleznu autors ir Bavārijas karalis, kurš bija mākslinieks un tādēļ pazaudēja dzīvību. Bavārijas karalis arī neinteresējās par politiku, un tas bija iemesls, kāpēc zaudēja dzīvību, jo – nepietiek tikai ar mākslu. Es gribētu aizbraukt uz Spānijas katedrāli, kura vēl nav pabeigta, tas ir unikāls arhitektūras piemineklis. Ko Bībele saka par šo piemēru ar ķieģeli?

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. (1. Pētera vēstule 2:5)

Mēs esam miesa, un Viņš ir galva. Strukturizētā, spēcīgā, stiprā, ticīgā draudzē ķieģelis kļūst stiprs, ietekmīgs un laimīgs. Tev vajag izmeklēt savu sirdi, saprast, kāds altāris ir tavā priekšā. Es nesaku, ka tagad ir jāpieņem kaut kādi lēmumi. Tie, kas nedzird, tie nedzird, kas neredz, tie neredz. Domā, ka Jēzum patika dziedināt tos aklos, lai norādītu uz garīgo aklumu un kurlumu? Apustuļi veidoja draudzi un struktūras, lai katrs ķieģelītis ieņemtu savu vietu un kļūtu stiprs – garīgi stiprs. Jebkurām lietām, kurām ir stiprs pamats, tās izdosies.

“Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (Mateja evaņģēlijs 7:24-27)

Šajā rakstvietā Jēzus runā par Dieva vārdu, kad nāks vētras, tad tas nams, kurš bija uz smiltīm, sabruks, bet tas nams, kurš celts uz stipra pamata – Dieva vārda pamata – veicis izmaiņas, tā nams pastāvēs. Briesmīgi, ka bērni spēlē video spēles un pēc tam izdara slepkavības. Kā Valmierā vienaudži nometa bērnu no tilta, lai pamēģinātu paņēmienus, un tās ir video spēles, kuras dod šo vēlmi. Jo no vizuālā paliek 90% informācijas sevī. Padomā, ja cilvēks ļoti bieži skatās pornogrāfiju vai šausmu filmas, tad tur būs problēmas. Vieni un tie paši cilvēki izdara likumpārkāpumu, šķiras un tie bojā statistiku, kuriem ir sabojātas sirdis. Kāds ir altāris, uz kuru tu skaties? Ar dzelzs rakstāmo tiek mainīta tava sirds.

Vakardien Bībeles skolā, sēžot pie galda, pamanīju kundzītes, un man radās jautājumus, no kurienes viņas tādas radušās ar Dieva principiem sirdī, izrādās, ka gājušas Svētdienas skoliņā, kā arī vecmammas bijušas ticīgas. Jau bērnībā bija ierakstīts, ka šie cilvēki ir svēti un pieder Dievam. Luterāņi kristī mazus bērnus, mēs to nedarām, bet sagaidām, ka viņi paši apzinātā vecumā to vēlas, bet es iedomājos, ka varbūt pat tas var palīdzēt, īpaši, ja vēl palicis atmiņā. Kad es biju maziņš, mēs ar mammu iegājām baznīcā, un tur priekšā bija krustā sistais Jēzus, un es mammai jautāju, kas tas bija. Manuprāt, pat šis notikums palika pie manis, jo tas tomēr bija tāds šoks un lika man par to domāt. Cik forši būt daļai no Dieva nama. Lūdzot tēvreizi, mēs skaitām “mūsu Tēvs debesīs”, bet kāpēc gan nav “mans Tēvs debesīs”? Jo Dievs neizskata tādu variantu, ka Viņš var būt tikai tavs Tēvs, bet arī mans un mūsu. Nākošie vārdi tēvreizē ir “svētīts lai top Tavs vārds”. Ko tas nozīmē? Tu neko nevari piešķirt vai atņemt Viņa vārdam. Svētīts tavs vārds nozīmē, ka tu klausi Viņa vārdam. Mums ir jādomā un jālūdz par to, lai esam spējīgi ierakstīties Viņa principos un gribā. Kad Salamans ienesa templī šķirstu, tad centrā bija Dieva vārds jeb desmit baušļi. Priesteri nevarēja nostāvēt, kad Dieva vārds nonāca vissvētākajā vietā. Ne otršķirīgas lietas, bet Dieva vārds.

Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. (Lūkas evaņģēlijs 14:33)

Kas neņem krustu un neseko Jēzum, tas nevar būt Viņa māceklis.

“Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:30)

Tad, kad Viņš ir tavā sirdī, tad krusts neliekas tik smags, tas ir tavs dzīves stils un laime. Dievs ir brīnišķīgs un mūsu pamatu pamats. Izejot no draudzes, tev automātiski ir Dieva vadība un pareizā intuīcija, bet, ja sirdī ir kroplības, tad nekāda labā intuīcija tur nesanāks un tu pretojies visam, neuzņemies atbildību, tu norādi uz citiem, bieži tas ir mācītājs vai draudze. Vai zināji, ka mēs dzīvojam ļoti labā valstī? Es klausījos uzņēmuma “Stiga” īpašnieku, kurš aptuveni groza 200 miljonus un 5 miljoni bija pagājušā gada peļņa, kas ir prieks Latvijas. Šis cilvēks ceļo, ir bijis Madagaskarā, un viņš teica, ka populācija tur ir ļoti laba, bet, ja es pareizi atceros, tad 70% bērnu nomirst nabadzības un dizentērijas dēļ. Viņš stāstīja, ka, lai cilvēks pārdotu pāris vistas, staigā 50 kilometrus. Mēs neviens neietu šādus kilometrus, cits pat nav redzējis vistu. Paceļojot šis cilvēks saprot, ka mums Latvijā ir ļoti labi. Mums ir laba vide, mums ir reliģijas brīvība, mēs neesam islāmā. Krievijā ir tikai viena konfesija. Padomju vara arī visu likvidēja. Mums ir daudz dots, jo agrāk šīs brīvības nebija. Izmantosim šo laiku pareizi, būsim skaisti, bez Dieva cilvēki paliek kā ķieģeļi, kā nokaltuši koki tuksnesī. Tu esi brīnišķīgs un esi labā vietā un labā valstī, un vislabākais mums ir vēl priekšā! Izbaudi šo dienu!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kāds altāris – tāda sirds” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija