Tad, kad tu no rīta piecelies, tev vajag teikt tā: “Labrīt, Svētais Gars, šodien būs brīnišķīga diena,” un šodien ir laba diena. Bet šodienas tēma, bez pārmetumiem, bet “Kāpēc baznīcas ir pustukšas?”. Es par to domāju šodien mēnessgaismā. Es to domāju arī nedēļas vidū. Es atbildi jau zinu, bet tā, lai pienestu cilvēkiem saprotamā valodā, kāpēc tās ir pustukšas un kāpēc 90-tajos gados baznīcas bija pilnas un, kāpēc šodien pustukšas un mēs nerunāsim par citām baznīcām, es nestaigāju pa baznīcām un neskaitu, cik kurā ir cilvēku, es tāpat zinu, ka tās ir pustukšas. Jo, ja tās būt bijušas pilnas, tad nedaudz citādāk būtu ne tikai politiskā, bet arī kultūras un citi aspekti Latvijas dzīvē, Latvija būtu citādāka, labāka, jo, tieši ticīgo skaitam vairojoties, vairojas Dievam slava un gods, tā ir rakstīts Dieva vārdā.

[..] pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu. (2. Korintiešiem vēstule 4:15)

Un es negribu šodien vispār runāt un atkal citēt rakstvietas par to, kas tad ir draudzes galvenais uzdevums, manuprāt, tas ir diezgan nejēdzīgi, vienmēr pierādīt no Bībeles, piemēram:

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas. (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Kārtējo reizi man tas ir jāpasaka. Es atnākšu katru svētdienu un teikšu: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, jo tas ir galvenais draudzes uzdevums,” teikšu “Dievs nolika cilvēku un teica augļojieties un vairojieties, ka uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem Dievam garīgu namu, ka mēs esam Kristus miesa un Viņš ir galva, ka Pāvils saka, ka man mana dzīvība nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu neizpildītu uzdevumu, ko esmu saņēmis no Dieva: celt draudzes.”

[..] “Augļojieties un vairojieties! [..]” (1. Mozus grāmata 1:28)

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu [..]. (1. Pētera vēstule 2:5)

Bet jūs esat Kristus miesa [..]. (1. Korintiešiem vēstule 12:27)

[..] Kristus ir draudzes galva [..]. (Efeziešiem vēstule 5:23)

Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu [..]. (Apustuļu darbi 20:24)

Uzdevumu celt draudzes, ne tikai sludināt evaņģēliju, bet celt draudzes. Ir diezgan bezjēdzīgi vēlreiz atkal katru reizi atgādināt vienu un to pašu līdz apnikumam. Ja šis kādam šķiet, ka skan kā pārmetums, tad nekā tamlīdzīga, es vienkārši gribu tā normāli, nedaudz satīriski, atklāti un godīgi paskatīties katram uz sevi, uz lietu būtību un uz sevi ar Dieva acīm. Loģiski, normāli, veselīgi paskatīties uz sevi, paskatīties uz savu vietu mājas grupā, draudzē, ko tad tu dari, kas tu esi, vai tev ir mērķi, nav mērķu, vai tu esi Dieva gribā vai neesi, jo mums pat nevajag zināt visas tās rakstvietas, jo mēs taču zinām, ka Jēzus atnāca, lai uzmeklētu un glābtu pazudušo:

Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo. (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Mēs zinām par to, ka mēs esam Kristus sekotāji, un visās lietās mēs skatāmies, ko Viņš darīja un mēs sekojam Viņam, tas nozīmē, ka mēs atdarinām to, ko darīja Viņš, un Viņš ir nolicis mūs, lai mēs ietu un nestu augļus.

[..] Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek [..]. (Jāņa evaņģēlijs 15:16)

Un tiešā nozīmē Jēzus parādīja, kas ir šie augļi. Viņš staigāja, sludināja, mācīja, un tie divpadsmit bija pie Viņa, un augšistabā bija jau 120 cilvēku.

Viņš Pēterim skaidri pateica:

Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. (Mateja evaņģēlijs 16:18)

Galvenais uzdevums ir celt draudzi. Bībeles centrs ir Kristus upuris un celt draudzi uz šī pamata, celt draudzi uz Kristus pamata. Un celt draudzi nozīmē: iet pie pasaules, iet pie cilvēkiem un iepazīstināt viņus ar Kristu, ka viņi kļūst par Kristus miesas daļu.

[..] kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. (1. Timotejam vēstule 2:4)

Dievs grib, ka katrs cilvēks tiek izglābts un nāk pie patiesības atziņas, lai katrs apzinās garīgās reālijas, lai katrs nodzīvo pilnvērtīgu dzīvi šeit, virs zemes, par godu Dievam, Dieva slavai. Un tas, ko es tagad tikko darīju, es vienkārši atgādinu, bet tas ir nevajadzīgi attiecīgi uz šīs dienas sprediķi, ko es runāšu, tas ir bezjēdzīgi to runāt, tas nav diskutējams jautājums par to, kas ir katra kristieša primārais, galvenais uzdevums. Tas ir draudzes galvenais, primārais uzdevums nest Dievam slavu un godu. Kādā veidā? Mēs varam uzskaitīt simts dažādus veidus, kā katrs individuāli, kā mājas grupiņa, kā draudze kopumā, kā var nest slavu Dievam, kas ir tas svarīgākais, kas nu katram, arī ārpus mūsu draudzes ir dažādi kristieši, dažādi mācītāji, dažādas konfesijas, var būt dažādas izpratnes, kas ir tas svarīgākais, kādā veidā mums būtu jāpagodina Dievs.

Svarīgākais, kādā veidā mums ir jāpagodina Dievs, ir jābūt izaugsmei izmērāmā veidā.

Ko nozīmē izmērāms veids? Tas nozīmē, ja tev ģimenē piedzimst bērns, to var izmērīt. Ja tavs kaimiņš ir aizbraucis uz pieciem gadiem un ir atbraucis atpakaļ, un tu esi saražojis katru gadu pa vienam bērnam ģimenē, tad viņš to varēs izmērīt, viņš tevi satiks pagalmā un viņš saskaitīs: viens, divi, trīs, četri, pieci, plus sunītis un kaķītis. Viņš to varēs izmērīt, tas ir izmērāmā veidā. Tas ir humors un satīra, ja mēs sakām, ka mēs augam, ka mēs attīstāmies, ka mēs nesam Dievam godu, ka mēs nesam Dievam slavu un tajā pašā laikā tu to izmēri un nav nekādas slavas. Tur varbūt ir bijušas kaut kādas emocijas, tur ir kaut kas interesants noticis, un kā mēs katrs mēram, kā katra draudze, katra mājas grupiņa mēra to, ko nozīmē nest Dievam slavu un godu, tāpēc par to, ka mēs tēvreizē lūdzam:

Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Tas nav kaut kas abstrakts, kas pats no sevis notiek. Tas ir tas, ko ticīgie cilvēki kā draudzes kopums mācītāja vadībā, organizētā draudzē, dara savu uzdevumu. Lai nāk Dieva valstība. Dieva valstība nāk, vairojoties ticīgo skaitam. Dieva valstība nāk, kad kultūrā, izglītībā, it visās sfērās, arī politikā, itin visur kristīgās vērtības un Kristus vārds ir godā, ka tas izplatās, kad izplatās evaņģēlija saldā smarža. Un tas nav slikti, bet tas nenozīmē nostāties Vecrīgā uz ielas un dziedāt kristīgās dziesmas, tas nenozīmē apstaigāt un pieklauvēt pie mājas durvīm un pateikt, ka Jēzus tevi mīl, tas arī to nenozīmē pilnā mērā, tāpēc es saku, ka būs daudz un dažādu veidu, ko kristieši teiks, ko viņi atbildēs, ko tad nozīmē, kāds ir galvenais draudzes uzdevums. Vieni teiks, ka iet pa ielām un sludināt, citi teiks, ka nē, ir jābūt super labai slavēšanai, citi teiks, ka nevienkārši super labai, bet jābūt ir tādai slavēšanai, ka otrās dziesmas beigās, kad ir tas “selah” jeb brīdis, kad var izjust arī Dieva klātbūtni, kad tu ieej Dieva tuvumā, ka tajā brīdī visiem ir jāizkūst, visiem ir jāģībst, tajā brīdī kaut kam ir jānotiek un, ja tā nav, tad kaut kas nav kārtībā. Būs daudz dažādi veidi, vēl kāds teiks, nē, ka draudzē vajag naudu pelnīt un biznesam jābūt, nauda ir svarīgi, cits teiks, ka nauda nav svarīgi, tiks minēti simtiem dažādi veidi, kas ir tas svarīgākais: jūsu draudzē nav pravietošanas, jums tur Gara dāvanu nav, jums ir Gara dāvanas, piemēram, vasarsvētku kustība izceļas ar ko? Ar to, ka viņi bija tie, kuri jau jaunajā laikā atklāja to, ka Bībelē ir rakstīts, ka Dievs kristīs ar Svēto Garu, runāšanu mēlēs, Gara dāvanas, bet pirms viņiem jau bija metodisti, pirms viņiem bija baptisti un tā tālāk. Un tad nu es nesaku, ka tā obligāti notiek, bet nu tā tas arī notiek, un tā arī cilvēki uzskata, piemēram, cilvēks no baptistiem pateiks, ka mums te draudze neaug, mēs nenesam Dievam slavu, tāpēc ka mums nav Svētā Gara kristības, piemēram, tā ir atšķirība mācībā, mums nav Svētā Gara kristības, mēs neļaujam Svētajam Garam izpausties, un kāds izdomā, ka ies prom no šejienes, jo te nu nav viss kārtībā, nav viss labi, jo te bez maz vai zaimo Svēto Garu, Gara dāvanu nav, viss ir sauss, viss ir auksts, iešu uz vasarsvētkiem. Un tad viņš aiziet uz vasarsvētkiem un tur tas viss ir, gan Gara dāvanas, un arī evaņģēlisko kristiešu draudze “Kristus Pasaulei”, mēs atzīstam Svētā Gara kristību, mēs atzīstam Gara dāvanas, mēs arī to praktizējam, un viņš aiziet uz vasarsvētkiem vai evaņģēlisko draudzi, un tur tas viss ir, paiet laiks un tomēr viņš neredz to, ko ir gribējis redzēt, varbūt kaut kāda nepareiza izpratne vai nepareizi grib izprast to, ka ne Svētā Gara kristības, ne Gara dāvanas, nekas, tam nav liela nozīme, nozīme ir tam, vai tu iepazīstini cilvēkus ar Kristu. Mateja 28. nodaļā lielā pavēle:

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Dieva valstība nāk tikai tad, kad draudze pilda savu uzdevumu, pat nevis viens individuāls cilvēks, bet draudze kopumā. Un ja konkrēti mūsu draudze sastāv no mājas grupām, kopumā mūsu draudzē ir 150 mājas grupas, un ja katrs līderis katrā grupā pilda savu uzdevumu, tad cilvēki tiek iepazīstināti ar Kristu. Un, lai tu labāk saprastu, piemēram, darba sapulces laikā, tur ir mani līderi, kuri jau ir līderi pār daudzām grupām, citam ir desmit, piecpadsmit grupas, un es bieži pajautāju, kā iet, kā neformālie pasākumi, vai ir kāda izaugsme grupiņā, un citi saka: “Man bija jauns cilvēks grupā!” “Man arī bija jauns cilvēks grupā,” un “man bija jauns cilvēks grupā,” es saprotu, ka tev vēl nav skaidrs, bet tūlīt būs, vēl kāds saka: “Man bija jauns cilvēks grupā!” un zini, tas viss notiek ar gadiem, un šis nav jāuztver kā kaut kāds, ka mācītājs grib tev norādīt tavu vietu: fui, pēe, slikti, nē, nē, vienkārši, godīgi paskatāmies uz sevi. Es tev gribu atklāt vienu principu godīgi – nekāda Svētā Gara kristības, nekādas dāvanas, nekāda slavēšana, pat nekāda struktūra vai uzbūve, pat ne tas, nekas no tā visa nav pareizā atbilde, mēs daudz izdomāsim atbildes, kāpēc. Es šodien no rīta mēnesgaismā pārdomāju, uztaisīju fotogrāfiju un ieliku “Facebook”, tur cilvēki daudz ir sakomentējuši, ko cilvēki saka, jo es ierakstīju: “Kāpēc 90-tajos gados draudzes bija pilnas, bet šodien tās ir pustukšas?” un tur cilvēki sāka komentēt. Un zini, par ko es esmu pārliecināts, ka neviena atbilde no tiem, ko tur rakstīs, nav pareiza. Es saprotu, ka nav pareizi tā teikt, ka viss ir nepareizi, ja es tā regulāri darīšu, tad neviens vairs negribēs neko atbildēt, jo pareizi ir jāatbild tā: tev ir taisnība, tev ir taisnība, bet…, jo vienmēr, kad cilvēks izsaka savu viedokli, viņam ir kaut kāda sava taisnība, tu jau to taisnību viņam nevari izmainīt, un es nevaru teikt, ka arī tā nav taisnība, bet tas pēc būtības nav taisnība, tas ir viens no aspektiem, kas var palīdzēt izaugt un piepildīt baznīcas un nostiprināt vērtības sabiedrībā un līdz ar to arī Satversmē. Vērtību jautājums, tas ir draudzes jautājums, cik spēcīga ir draudze, cik spēcīgi tā ir runājusi, cik skaitliski liels svars tam ir bijis, jo katra partija, katra organizācija mērās tieši skaitā. Vēlētājs vēl par tām partijām, cilvēku skaits, elektorāts, kas atbalsta konkrētās vērtības un konkrēto programmu, viss ir skaitā, tāpat arī draudze, šis jautājums ir skaitā, spēks ir skaitā un nevis vienkārši kaut kādā skaitā, bet tie, kas atzīst šīs vērtības, kas kļūst par daļu no tā: jā, tas ir mans, es šo atbalstu, es ņemu dalību šajā un tāpēc būs simts dažādu atbilžu, kāpēc 90-tajos gados baznīcas bija pilnas, bet šodien tās ir tukšas, un patiešām, ir dažādi vērā ņemami aspekti, bet neviena atbilde tur nebūs pareizi. Un kāda tad ir patiesība? Lai to labāk saprastu, es runāšu šodien tikai ar līdzībām, necitēšu īpaši rakstvietas, ja mēs runājam par savu draudzi, tad šeit jau ir tik daudz viss skaidrs, mēs esam izlutināti, mēs visu zinām, rakstvietas un skolas, mums ir perfekta struktūra draudzē, ideāla struktūra un vīzija, ideāls mācītājs, nu labi, viņš nav ideāls, bet normāls, vairāk vai mazāk normāls mācītājs un der. Viss ir salikts, un politika arī ir, un mūzika arī ir, un biznesa lietas arī ir un dziedināšana arī ir, un inkaunteri ir, un kas tik mums te nav. Mums viss ir, viss ir. Un tagad, lai tu saprastu, par ko ir runa. Skaties, mums draudzē ir 150 mājas grupas, kopā ar neklātienes ir 150. Katru šo grupiņu vada viens cilvēks, viens vadītājs. Godīgi pasaki man, daudz pūļu vajag, lai par vienu cilvēku gada laikā būtu vairāk grupiņā, nekā iepriekšējā gadā? Daudz pūļu ir vajadzīgs? Kādā grupā ir trīs cilvēki, kādā – pieci, kādā ir desmit, kādā piecpadsmit cilvēki ir kādā grupiņā, vai daudz pūļu ir jāpieliek gadā, gada griezumā, lai gada laikā vienā grupiņā būtu vairāk par vienu cilvēku? Jāslauka sviedri? Te es runāju par vienu cilvēku gada laikā, cik daudz pūļu ir vajadzīgs. Tev tur trīs cilvēki ir, nu labi, ņemsim smukāk, lai viss izklausās, astoņi cilvēki grupā, vadītājs no tiem ir viens, vēl viens palīgs grupas vadītājam, gada laikā +1 cilvēks. Tas nozīmē saglabāt tos, kas ir un +1 jauns cilvēks. Cik daudz pūles tur ir vajadzīgas? Godīgi. Es jums teikšu tā – vispār tur nav pūles vajadzīgas. Viens cilvēks gada laikā – vispār nav jāpūlas. Tas ir minimālais minimums, kas ir jāizdara. Zini, dažādi cilvēki var dažādi kaut ko meklēt, dažādas vainas, un tā arī notiek. Esi dzirdējis “Svētuma kustība”, piemēram. “Svētuma kustība”, svētīšanās sapulces. Kāpēc tiek rīkotas šādas svētīšanās sapulces? Tāpēc ka draudze vai draudzes līderi izdomā, ka, redziet, mums ir tā kā stagnācija, nevis tieši mums, bet vispār, konkrēti draudzē, mums ir stagnācija tāpēc, ka nav svētījušies cilvēki, ka visādi grēki tur ir un pat līderiem kaut kādi tur grēki ir un tāpēc, lūk, Dievs skatās un saka: “Nē, nē, nē, es jums izaugsmi nedošu, jūs grēkojat.” Vai arī kaut kas cits: jums ļoti slikta slavēšana, jūs tur kaut kādus koraļļus dziedat, kamēr jūs nesapratīsiet, ka vajag normālu modernu slavēšanu, Dievs skatās: “Nē, nē, nē, kamēr tur “Neej garām, dārgais Jēzu”, tikmēr es jums nedošu nekādu izaugsmi.” Vai nē, jums tur Gara dāvanas nedarbojas un jūs praviešiem neļaujiet izpausties, jūs sapņus netulkojat un vispār nepievēršat uzmanību, un tāpēc, lūk, tāpēc jums nenotiek izaugsme. Un tā mēs varam meklēt grēkus, varam meklēt dažādus trūkumus: “Ai, tu nepietiekami Dievu lūdz!”. Vismaz šajā draudzē mācītājs vienmēr ir teicis, ka PAD (personīgas attiecības ar Dievu), grāmata turpat ir “PAD”, “PAD” “PAD”. Tev problēmas dzīvē? PAD. Grupiņa neaug? PAD. Skaidrs, ka PAD ir svarīgi, un skaidrs, ka viss kaut kas, daudz kas ir svarīgi. Bet zini, kas ir? +1 cilvēks gada laikā grupiņā bez PAD – mierīgi. Nevajag tur PAD nemaz. Ā! Tagad mēs varam bez PAD visu kaut ko darīt? Tur pat nav Dievs jālūdz, +1 cilvēks, tur vispār nav nekas jādara. Tur ir minimums, minimālais minimums no tā, tu vari pagrēkot, vari tur naudu pelnīt, vari ar ģimeni visādas cūcības darīt un, starp citu, tā – gada laikā to mazo minimumiņu, kas ir jāizdara tam plānam, lai tas viens cilvēks tomēr būtu vairāk grupiņā, un vispār bez piepūles tas ir. Es ceru, ka kāds saprata, ko es gribēju pateikt. Tas ir nekas, plus viens cilvēks ir nekas, bet tagad skatāmies tālāk. Kā jau es stāstīju, es paprasu saviem cilvēkiem līderiem: ”Kā gāja grupiņās?” “Man bija jauns cilvēks!” ”Man bija jauns cilvēks!” Un ar gadiem tas notiek. Ar gadiem. “Man bija jauns cilvēks!” Ja tu nāc uz darba sapulci un tajā reizē mācītājs paprasa kaut kādu atskaiti, kā tad iet un tā tālāk, tad būs ko pateikt, man bija jauns cilvēks. Kur ir tas jaunais cilvēks?

– “Man bija jauns cilvēks, man bija jauns cilvēks!”
– “Kur ir tavs jaunais cilvēks?”
– “Re, kur sēž blakām!”
– “Kur ir tavi trīs vecie cilvēki? Mīnus 3 un plus 1 sanāk.”

Redzi, ja tu apmeklē grupiņu, uz tevi tas neattiecas. Tu vari kaut ko darīt, var nedarīt, tas tev nav obligāti. Bet līderim vajadzētu būt nedaudz atbildībai kaut kādai. Saproti, +1 cilvēks gadā, līderim nav vajadzīgs neviens, lai viņu atvestu. Vai tev ir 3 vai tev ir 50 cilvēki tajās grupās, tas nav svarīgi, tu pats to vari izdarīt, katrs līderis pats to var izdarīt, vienu cilvēku gadā bez piepūles, es neteikšu pūlēm, ar ļoti minimālām darbībām, starp citu, kaut kur tālām darbībām, +1 cilvēks tas būtu. Bet tikai tev ir jābūt skaidrībai par šīm darbībām, ir taču jābūt uz to gadu tam redzējumam, vīzijai, kā tas viens cilvēciņš atnāks klāt, būs laimīgs, glābts, dziedināts. Iemantojis mūžīgo dzīvību, nāk grupiņā. Tā kā anonīmais alkoholiķis, kaut vai. Un vispār, ja vispārīgi mēs kā draudze netaisāmies skaitliski izaugt, tad draudzes nosaukumā ir jāmaina viens burts. Kurš? Pēdējais burts ir jāņem nost, nevis “Kristus Pasaulei”, bet “Kristus Pasaule”. Un vēl pēc laika jāmaina arī pirmais vārds ir “Sabiedriskā organizācija”, “Sabiedriskā pasaule”. Un izdomāt mēs varam daudz ko: “Tas tāpēc, ka tev politika. Tas tāpēc, ka tu tur, tāpēc, ka tas tā, tāpēc, ka tas tur grēko!” +1 cilvēks? Tu padomā, +1 cilvēks, 150 grupiņas mūsu draudzei. Cik gadu mūsu draudzei ir? 20 gadi jau ir kopš reģistrēta draudze ir, 20. Tātad, ja konkrēti Rīgā draudze tika iesākta, tad 20 vēl nav, ir padsmit gadi, 17 tuvojas, nezinu, bet kāds zina. 2003. vai 2004. gadā reģistrēja draudzi “Kristus Pasaulei” ar dažiem cilvēkiem Limbažos. Tagad mēs esam jau 150 grupas, tas ir labi, spēcīgi, jaudīgi. Bet tagad paskaitām, ja gada laikā ar elementārām darbībām, kuras tu pat nepamani, kuras tev vispār netraucē, kuras ir nekas priekš tevis, gada laikā +1 cilvēks, cik gada laikā cilvēku pienāk klāt? 150. Šobrīd draudzē ir nedaudz pāri par 700, tas ir šonedēļ tieši, nedaudz pāri par 700, tas nozīmē, ka tie, kas neregulāri, nav katrā grupā, pāri par 1000 stabili tie cilvēki ir, bet rēķināsim to konkrēto apmeklējumu, konkrēto nedēļu. + 150, tas kopā ir 850, pēc gada cik? 1000 un pat vairāk, jo jāskaita tās grupas, kas nāk klāt. Vēl pēc gada cik ir? Cik pēc 10 gadiem ir? Rēķinot, izejot no 150 grupām. Tu saproti, tā ir atmoda jau tad, bet mēs joprojām lūdzam Dievu – kad Dievs sūtīs savu Garu. Tā ir cilvēku aprobežotība un stulbums, Viņš jau ir izlējis no Sava Gara, Jēzus saka: “Ja kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer!” Ņem, ej un strādā, tā bez piepūles darbojies. Lūk, kur ir atmoda! Lūk, kur ir spēks! Lūk, kur ir ietekme! To, ko mēs paši esam saņēmuši, ar to mēs dalāmies ar cilvēkiem un ne vienkārši pastāstām, šeit taču visi izglītotie gudri ir 100 skolas pabeiguši dažādas, līderu un citas, visi ļoti labi zina, kas ir nepieciešams, ļoti minimālas darbības ir nepieciešamas plus vienam cilvēkam. Plus viens cilvēks gada laikā grupā – pat bez visas grupas var iztikt. Kur tad ir problēma? Mācītājs saka, ka grēks nav problēma, Svētais Gars nav problēma, dāvanas nav problēma, mūzika nav problēma, telpas nav problēma, bet kas ir tā problēma?

Un tagad būs patiesības stunda, es tev ar dažādām līdzībām izstāstīšu, vienkārši ar dažādām līdzībām, lai nedaudz tu saprastu. Iesaku noskatīties filmu. Iesaku, bet vari neskatīties, labāk Bībeli palasi. Tagad to sāk rādīt kinoteātros “Žanna Dibarī”, kas krieviski ir “Жанна Дюбарри”. Viņa bija kā pirmā lēdija 18. gadsimtā Francijā, un galu galā viņa palika bez galvas. Marija Antuanete palika bez galvas, vēl Ludviķis XVI palika bez galvas Franču revolūcijas laikā, bet šī filma nav par šo, šī filma ir par šīs Žannas attiecībām ar karali un karali atveido Džonijs Deps. Džonijs Deps, ko nesen viņa sieva apsūdzēja visos pasaule noziegumos un viņu gandrīz izslēdza no Holivudas, bet tagad tiesas ir pierādījušas, izrādās, nav tomēr vainīgs, atkal spēlē, foršs aktieris un viņš karali ļoti labi nospēlēja. Džonijam Depam jau nav sliktu filmu, kurās viņš filmējas. Tāda kostīmu filma, skaista, meitenēm noteikti patiks. Es neesmu meitene, bet man arī patika, pat ļoti patika. Vēsturiskā, biogrāfiskā filma. Un moments no filmas izteiks visu, kur ir tā problēma vadītājiem, kur ir tā problēma, kāpēc baznīcas ir pustukšas. Es jums pateikšu, kamēr visi meklē dažādus iemeslus, un domā, kāpēc tā notiek, cik inkaunteru vēl jāiziet ir, es tur neesmu dziedināts pietiekami. Līderis nav dziedināts, mācītājs nav dziedināts, vēl kāds tur nav dziedināts. Nedziedinātie cilvēki nevar normāli kalpot citiem. Ir lietas, kas ir svarīgas, bet tās nav būtiskas, tās nav svarīgākās lietas. Vispār nav svarīgākās. Un tur bija tāds moments. Zini, ja kāds ir palasījis Aleksandru Dimā kādreiz par galma intrigām un tā tālāk, tur ir šausmas, ne tā paskatījies un tas tiek iztulkots kā sacelšanās pret režīmu. Ne tā paskatījies, piemēram, ja tu karalim acīs nevari paskatīties, tu nevari pirmais uzrunāt amatpersonas, kas augstākas par tevi ir, uzrunāji, ne tā paskatījies vai ne tā pakniksēji kaut ko, tu jau esi sazvērnieks, tu jau vari tikt cietumā, tādēļ ka tu ne tā kaut ko izdarīji, ne tā pakniksēji, līdz absurdam. Nu, lūk, un Antuanete, kas bija karaļa Ludviķa XV dēla topošā sieva. Pirmā lēdija bija Žanna, kas nebija sieva, tā bija karaļa favorīte. Nāk Antuanetes sulainis. Karalis sēž pie galda kopā ar Žannu un ēd, tā vienkārši izlaidušies, nāk tas sulainis un svinīgi paziņo, ka būs teātris, pati Antuanete, Austrijas princese, svarīga persona, pati Antuanete spēlēs lomu un uzaicināja karali. Un, ja karalis atteiktu, tad tā ir zīme, ka Antuanetei beigas, pat var negaidīt Franču revolūciju nemaz, tāpat var ņemt galvu nost jau, ja karalis neatnāk uz to teātri, apmēram tāda tā etiķete. Kur ir problēma? Viņš aicina karali, un karalis saka: “Es neiešu.” Kalps sāk trīcēt, problēma visā galmā, visā Francijā, karalis nenāks uz teātri. Viņš jau sāk trīcēt, valoda raustās, viņš domā, kā lai pasaka: “Jūs varētu pateikt iemeslu?” “Negribu. Vienkārši negribu.” Viss, sprediķi var beigt. Patiešām sprediķi var beigt šodien.

Vienīgais iemesls – es vienkārši to negribu. Tu vienkārši negribi, godīgi. Esi godīgs, attiecībā pret Dievu, pret cilvēkiem, pret sevi, pret sevi esi godīgs. Nemeklē kaut kādas vainas vai draudzē vai kaut kur, pat sevī nemeklē. Ja runa ir par izaugsmi, par Dieva valstības nākšanu, tad tu vienkārši negribi. Ja grupiņa nevar +1 cilvēks gada laikā, tu vienkārši negribi. Ja tu gribi, tad tev ir minimālais, es runāju par minimālo šodien, nevis par maksimālo, tas jau vispār kosmoss ir un nav vērts nemaz sākt tādu tēmu kā “Ūdens vārās tikai 100°C”, tas viss ir priekš kaut kā tāda kruta jau. Nav jau tā mersedesa, nav tā porša, bet mums tie žiguļi un opeļi, un mēs ar to minimumu un tas minimums arī ripo, minimums arī darbojas.

Ja runa ir par vienu grupiņu, tad tas ir minimālais plāns gada griezumā, kas grupiņai ir jāizdara. Reāls plāns, ar minimālām darbībām, ne ar piepūli. Tur nav piepūles nekādas vispār. Piepūle ir no rīta piecelties vispār un būt dzīvam un piepūle uz darbu aiziet, lūk, tā ir piepūle. Gada laikā vienai grupiņai tas vispār ir nekas, tas ir reāls plāns. Par plānošanu, vīziju, stratēģiju tik daudz šeit ir runāts. Man otrreiz tas nav jāstāsta, tās ir elementāras lietas. Es saprotu, ka patiešām ir cilvēki un pat kristieši, kas galīgi neko nesaprot, bet šeit jau tomēr saprot. Kā kurā vietā, kāda draudze, ir kas tiešām nesaprot un gaida, ka nāks Dievs ar brīnumiem un brauks uguns ratos un metīs ugunis un viss pats no sevis notiks, bet Dievs jau pats no sevis neko nedarīs. Mēs esam tie, kas Viņa Gara spēkā ejam, darām, strādājam, veidojam un ceļam. Mēs pārveidojam sabiedrību, mēs nostiprinām Viņa vērtības. Mēs nesam Viņa vārdu. Cik svētīgas to kājas, kas pauž miera vēsti, kas iet. Pāvils staigāja no pilsētas uz pilsētu un dibināja draudzes, sludināja. Nu saproti reāls plāns. Piemēram, Pāvils Atēnās, tas man šobrīd nebūtu jāskaidro, gaidīja kamēr atnāks viņa kolēģi. Viņš pastaigājās pa Atēnām un viņa sirds iedegās dusmās, ka pilsēta ir pilna ar elkiem. Viņš no sākuma sinagogās parunā par Jēzu, tur viņu nepieņēma. Viņš vienkārši tirgus laukumā visiem, kas pagadās, evaņģelizē, vienkārši iet pa ielām un evaņģelizē. Galu galā viņš tur ieinteresē kaut kādus filozofus, viņu pavada uz areiopagu un gādāja, lai viņš viņus iepazīstina ar kristīgo mācību. Pāvils sludina, un brīdī, kad viņš nonāk līdz vietai, kur būs mirušo augšāmcelšanās, viņi saka, ka to viņi paklausīsies citu reizi, viņi tādām lietām neticēja. Kas tur šajā notikumā ir rakstīts tālāk? Noraidīja, atstūma, bet daži pievienojās Pāvilam. Bija rakstīts, ka viens bija areiopaga loceklis, bija kāda sieva Damarida, daži kļuva ticīgi un pievienojās Pāvilam.

Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku. Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās. Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu sarunājās, un daži sacīja: “Ko šis pļāpa grib teikt? – un citi: šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs.” Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos. Saņēmuši tie viņu veda uz areiopagu, sacīdami: “Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini? Jo tu runā mūsu ausīm svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir.” Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt. Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: “Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.” Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim.” Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus. Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieva, vārdā Damarida, un vēl citi līdz ar viņiem. (Apustuļu darbi 17:16-34)

Tātad Pāvils, ejot no vietas uz vietu, viņš apmēram zināja, cik cilvēku ir jāuzrunā, kas apmēram ir jāizdara, lai tur nodibinātu tik un tik draudžu. Te runa ir par draudžu dibināšanu, bet cik daudz darbību ir jāizdara, lai vienu cilvēku gada laikā pievestu pie Dieva. Mēs nevis par daudzu draudžu dibināšanas plānu runājam, bet kā atvest vienu cilvēku pie Dieva. Saproti, Pāvils saka: “Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju, vai man, ja es to nedarītu”. Dzīvesveids. Tas ir katra kristieša dzīves stils. Ar kaut ko mēs piedalāmies, lai draudze iet plašumā un tiek nostiprinātas Dieva vērtības. Katram tajā ir kaut kāda daļa. Nu, protams, grupas uzdevums pievest Dievam vienu cilvēku gada laikā, tas patiešām ir niecīgi. Ir jābūt saprašanai, zināšanām apmēram, kas ir jāizdara gada laikā, nevis paiet gads un tad fiksi kaut ko izdarīšu. Tad gan var neizdoties, bet gada laikā, ja ir regulāras ieplānotas, pastāvīgas darbības, tas vispār ir tā: sēnes es esmu palasījis, gurķus iesālījis, uz dievkalpojumu pat neesmu atnācis, kaut kur aizgājis, izbraucis pa pieciem ceļojumiem un nezin vēl ko izdarījis, paņēmis sunīšus kaķīšus un tos nopotējis, sagribējās kalpošanā dziedāt un tur šķībi, bet gribās dziedāt. Visādas muļķības un dumjības dari un tas vispār netraucē tam, ka tev tavā grupiņā gada laikā ir klāt vēl viens cilvēks. Saproti, cik tas ir vienkārši?

Piemēram, Līgatnē virs manis dzīvo cilvēks, pirms kāda laika viņš man vienu dienu paziņo, ka drīz tur vairs nedzīvošot, jo viņš esot pabeidzis celt māju. Es nevienu reizi viņu neesmu redzējis, ka viņš būtu kādā celtnieka tērpā. Neesmu viņu redzējis ar ķieģeļiem, man nav ne mazākās jausmas, ka viņš varētu celt māju. Es zinu, ka viņš nodarbojas ar mašīnām, brauc ar moci, tas viņam ir tāds kārtīgs. Viņš ir tāds īsts fans, ir izlauzis visus kaulus, visu ko var, atslēgas kaulu un citus kaulus, viņš visus ir lauzis un staigājis ģipšos. Es domāju, redz kur viņam ir tā dzīves jēga, bet pa kuru laiku viņš vēl ir uzcēlis māju. Izskatās bez piepūles. Viņam ir citi hobiji, servisā strādā un ir uzcēlis māju. Un tāpat ir ar Dieva valstības nākšanu. Cel māju, grēko, nē, nē, es nesaku, ka tev ir jāgrēko. Bībele saka, ka nav neviena taisna, it neviena un visiem ir vajadzīga žēlastība. Jēzus uz mums skatās, arī psalmos ir rakstīts, ka Viņš uz mums skatās un redz, ka mēs esam miesa. Caur Kristus upuri Viņš mūs pielīdzina, un mēs cenšamies pēc pilnības. Vienmēr cilvēki kaut ko izdomās, kāpēc viņš nav izdarījis savu uzdevumu, ko ir saņēmis no Dieva. Katrs ir saņēmis. Būs 101 attaisnojums, aizbildinājums. Tas ir tik vienkārši. Tāpat arī man, raugoties no loga, jau cik gadus es tur dzīvoju, pāri ielai ir mājiņa. Tad tur parādās jauni vārtiņi, tad tur paaugstināts skurstenis, tad tiek uzlikts bruģītis, tad tur ir kaut kas nokrāsots, tad tur tiek ielieti pamati kaut kam. Pa logu to visu var redzēt. No sākuma mājiņa bija nepabeigta. Zini, tie cilvēki, kas tur dzīvo, es nezinu viņus, es viņus nepazīstu, bet pa vārtiņiem iebrauc un tur stāv mašīna. Līdzīgi kā man, kad sākas darba laiks, cilvēku tur nav, tur nav nevienas mašīnas, tur ir tukšs, bet tā mājiņa attīstās. Saproti, tie cilvēki praktiski tur nav, bet mājiņa attīstās. Tas nozīmē, ka baigo uzmanību viņi tur nepievērš. Vienkārši plāns viņiem ir, projekts ir, un tā viņi taisa, un tā mājiņa paliek arvien smukāka un drīz būs pabeigta. Ja šķērsgriezumā ir kaut kāds gada plāniņš, tad bez īpašas piepūles nāk Dieva valstība. Visas tās rakstvietas, ka Dieva valstībā ar spēku laužas iekšā, tas ir domāts priekš mega atmodām, tur atnāca miljons cilvēku, tas nav priekš normālām atmodām. Bez piepūles – tas ir elementāri. Vienīgais iemesls, kāpēc tas nenotiek, ir: “Es negribu.” Nav tās ticības kā sinepju graudiņš. Jēzus saka:

[..] “Jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Tas nozīmē, ka nav jau tā mazā ticības sinepju graudiņa, ir vienkārši eksistence. Reklāma šobrīd ir uz lielajiem baneriem Rīgas ielās, braucot uz dievkalpojumu redzēju: “Apēd tik kotlešu, cik vēlies.” Tiek reklamēts kaut kāds burgers. Cik tu pats vēlies. Ja es, piemēram, domāju par sevi, man ir šis plāns, kāpēc es sekoju kaut kādām savam plānam, un kāpēc citi to nedara. Vai tad es varu grupiņu vadītāju vietā sekot kaut kādam plānam? Es to nevaru. Es varu pateikt tikai to, ka tu negribi, atklāt tev patiesību, vairāk jau neko. “Nē, mums vajag pateikt priekšā, kas mums ir jādara.” Nē, draugs, es nevaru pateikt tev priekšā, kādā veidā tu kaut ko darīsi, tāpēc jau tev ir dotas smadzenes. Ir tik daudz informācijas draudzē iedots, ir dažādi veidi, ir evaņģelizācija pie galda, ārpus galda, un atkal pie galda un ārpus galda, un ko tikai nevar darīt.

Atceries, ja nav izmērāma rezultāta, tu vienkārši negribi! Un nevajag teikt, ka tev bija jauni cilvēki grupiņā. Tam nav nekādas nozīmes, vai bija jauns cilvēks vai nebija. Nozīme ir, vai tava grupiņa ir kļuvusi lielāka.

Iebildīsi: “Man cilvēki grupiņā negrib neko darīt.” Nav svarīgi, ko tev cilvēki negrib darīt, tev ir jārūpējas par cilvēkiem. Starp citu, kas ir grupiņas vadītājs? Teiksi: “Mans grupiņas vadītājs ir mans līderis, es visā gribu viņam līdzināties.” Mīļais draugs, ikviens grupiņas vadītājs draudzē “Kristus Pasaulei” ir vienkārši ielikts, lai organizētu grupiņas darbu, viņš nav nekāds īpašais. “Es gribu viņam līdzināties, es gribu to pašu darbu darīt, ko viņš dara. Es gribu tāpat staigāt, kā viņš staigā, tāpat ģērbties, kā viņš ģērbjas, ar tādu pat mašīnu braukt, kā viņš brauc.” Es nesaku, ka visiem vajag automašīnu. Ja tu te normāli vari izbraukt ar riteni, tad tas ir labāk veselībai. Ja mašīna ir mūža sapnis un nevar to iegādāties, tad tā jau ir problēma. Ja tas nav tavs sapnis, bet gribi tā ar riteni braukt, tad tā ir cita lieta. Būsi veselīgs cilvēks, nevis ar elektrisko skūteri, bet ar riteni. Kas tad ir tas līderis? Viņš ir tāds pats kā mēs visi citi, tikai viņš izpilda šo funkciju, viņš nav īpašāks. Viņam vienkārši organizācija ir piešķīrusi nosaukumu, lai funkcionētu grupiņa un viss. Ne jau, ka viņš ir īpašāks cilvēks un es visā viņam tagad līdzināšos, tā nav. Tev nav jālīdzinās savam vadītājam. Viņš vienkārši ir tavs garīgais līderis, garīgais vadītājs grupiņā. Viņš nav visās lietās tev padomdevējs, viņam nav jāzvana par katru sīkumu. Viņam tev nav jānorāda katrs sīkums, kas ir jādara un kas nav jādara. Viņš ir tur, lai grupiņa funkcionētu. Viņš ir tur, lai nāktu Dieva valstība, lai funkcionētu draudzes mācība. Āmen! Nu ja kādam ļoti patīk, kāds viņam ir līderis, nav jau problēmu, var to darīt, līdzināties, bet tas nav tas galvenais. “Skatieties uz mani, kāds es esmu, un es gribu, lai tu esi tāds pats!” Vai zini kāds, diemžēl, mūsu draudzē līderis ir?

– “Es negribu!”
– “Kāpēc?”
– “Negribu!”

Traki, ne? Pateicu taisnību, patiesību par līderiem. “Es negribu!” Patiesība par mācītāju – es arī negribu. Svētdienās no rītiem man nāk miegs, negribu, bet dievkalpojums ir ieplānots. Skaties, es tev pastāstīšu, ko nozīmē gada griezums. Vienīgā strīdīgā diena ir sestdiena, kurās reizēm man ir pasākumi un reizēm man nav tos pasākumu, bet vispār tie ir bieži. Ja tas ir saistīts ar politiku, tad tas tieši ir sestdienā. Piektdien kas notiek? Piektdien es visu dienu gatavojos, gatavoju sprediķi sestdienai, ja ir līderu sapulce. Ja tur ir kāds cits pasākums, tad es arī nodarbojos ar to, lai viss, kas tur ir, tas viss ir jāsagatavo, faktiski visa piektdiena. Kā es teicu, nevis es negribu, bet es gribu, tad tas man sanāk diezgan viegli. Tā vienkārši ir piektdiena, tā vienkārši tāda ir. Vai tu guli, vai ko citu dari, tu visu laiku gatavojies. Citreiz ir slinkums pierakstīt, apgulies, bet ja nepierakstīsi, tad aizmirsīsi, ir jāceļas un jāpieraksta. Sestdien no agra rīta līdz vēlam vakaram, biznesa grupa, lūgšanu sapulce, un tas nav atnākt uz sapulci, tas ir noorganizēt, es to organizēju, es gatavojos, man tam visam ir jābūt gatavam, tas viss ir jāvada, tas ir savādāk, pēc tam līderu sapulce, pēc tam konsultācijas un pēc tam vēlu vakarā mājās. Svētdien agri no rīta sešos vai piecos, kā kuru reizi, vēlākais pusseptiņos no rīta salieku vēl kādus pēdējos pantiņus sprediķim, un vienreiz nedēļā dzenu bārdu un braucu uz dievkalpojumu. Darba sapulce, dievkalpojums, sprediķis, konsultācijas, vakarā līderu grupa un vēlu vakarā mājās. Pirmdienā ir Saeimas prezidija sēde un pirmdienā tiek nolemti jautājumi, kuri ceturtdien būs darba kārtībā. Ceturtdienā, paldies Dievam, ka man ir palīgi. Šobrīd es jau zinu dažus jautājumus, kas būs, varu jau sākt par tiem domāt, bet man vakarpusē jau atsūta jautājumus, kas būs un jāsāk domāt par tiem argumentus, jāsāk domāt, ko es gribu pateikt, ko es gribu tur ietekmēt un tā tālāk. Otrdien – komisijas sēde, trešdien – divas komisijas sēdes, plus frakcijas sēde līdz vakaram. Un vēl katru dienu kādas pāris stundas laiks ar Dievu vēl ir jāpavada. Vai nu agrāk celies, vai atrodi laiku pa dienu atnāc mājās un pavadi laiku ar Dievu. Ceturtdien, kā kuru reizi, bet gadās līdz nemaņai, patiešām gadās līdz nemaņai, jo nosēdēt viesu zonā, vienkārši paskatīties, ko viņi runā ir viens, pašam ņemt dalību, uzņemties visu atbildību par to visu, ko tur pateiksi vai frakcija pateiks, kā tur balsosi, tas ir kaut kas cits. Ir citu reizi līdz nemaņai, arī nakts ir bijusi. Šo ceturtdien bija brīnums, beidzās pulksten divos, daudzi gribēja daudz runāt, bet divos beidzās, paspēju aizbraukt uz Līgatni. Bez visa tā, katru dienu 2-4 posti internetā, kādus no tiem palīdz man sagatavot, citus es pats rakstu, brīžiem mazāk lieku, brīžiem vairāk, kādi seši posti dienā, jāsagatavo kāds video. Es te varētu turpināt, daudz kas tiek darīts. Rezultātā vakardienas reitingi parāda, ka “Jaunā Vienotība” vairs nav pirmajā vietā, bet mēs stabili esam savā vietā, Vienotība nav pirmajā vietā, pateicoties šai ikdienai, un ne tikai politiskai ikdienai, bet visam kopā. Es neesmu viens grupiņas vadītājs, esmu uzņēmies jau vairāk, esmu politiski atpazīstama persona, esmu atpazīstams garīgs līderis, man ir cita atbildība un citas lietas, kas ir daudz plašākas, kas arī rada šo izaugsmi ne tikai mūsu draudzē, bet arī citās. Ja “Jaunās Vienotības” reitings krīt, tā ir laba zīme. Cīņa nav galā, bet tas ir tas taustāmais rezultāts. Tā ir sistēma, to tu dari regulāri. Tev jābūt tur, kur tev jābūt. Anonīmiem alkoholiķiem arī ir princips, viņi katru dienu iet uz sapulcēm, viņi ir biznesmeņi, viņiem ir ģimenes, bet viņi katru dienu iet, varbūt pēc kāda laika mazāk, bet viņi ilgi iet katru dienu. Ar laiku ne tikai viņi paši iet, bet tiem, kas pakrīt, viņi dodas palīgā. Tas ir ārpus visa cita, ko viņi dzīvē dara, dzīves stils. Ja viņi to nedarīs, viņiem atkal gribēsies dzert. Tas ir tāds praktisks princips.

Solveiga Krūmiņa-Koņkova ir Latvijas Universitātes socioloģijas un filozofijas institūta vadošā pētniece. Un es netīšām “Facebook” uzgāju viņas tekstu, Okupācijas muzejam ir sava vietne “Facebook”, un šis ir jauns svaigs tekstiņš, var “YouTube” noskatīties šo apmēram 20 minūšu uzrunu, un viņa ir zinātniece un stāsta par garīgo atmodu, par to, kad 90-tajos gados baznīcas bija pilnas un par to, ka šobrīd baznīcās ir atplūde, un ka tieši ticīgie, tieši kristieši padomju laikā, ka tā nav patiesība, ka draudze nedarbojās padomju laikā, bet visas draudzes, kuram bija aizliegts, pagrīdē grupās darbojas, bija daudz dažādu grupu, piemēram, Limbažos man ir draudzīgas attiecības ar cilvēku, kura mājās notika katoļu dievkalpojumi. Privātā mājā notika katoļu dievkalpojumi. Viņš vēl tagad ir ticīgs. Un šī speciāliste saka, ka tieši garīgā atmoda, ticīgo atmoda, tā arī raisīja to redzamo pēc tam, ilgas pēc brīvības un pēc darbības, lai tas notiktu arī. Viņa apzinās, cik svarīga ir garīgā atmoda. Un vēl viņa teica, ka atbildība ir jāuzņemas tiem, kas ir draudžu priekšgalā. Un vēl minēja to, ka viens no iemesliem bija pārāk nereālas gaidas kristiešiem, plāni, kam viņi ticēja, nerealizējās, bet, protams, ja tie ir nereāli, ka Dievs nāks un klās tev galdu, tas jau nenotiks nekad, un cilvēki viļas, jo viņiem galvā ir pasakas. Realitātē atbildība jāuzņemas vadītājiem. “Garīgā pretošanās Latvijas PSR: cīņa par savu ticību un pašcieņu” – tā saucas tā tēma. Un kādi bija komentāri. “Tāpēc ka jaunie laiki, tāpēc piedāvā daudz izaicinājumu, kuriem cilvēkam ir grūti turēties pretī, ja ticība dzīvē netiek praktizēta, tā nav akmenī cirsta, bet Dieva dāvana ir tāda, kāda tā ir, ticības ceļš ir pārbaudījumu pilns visa mūža garumā.” Tālāk raksta: “Paldies kovida afērai un paldies valdībai, kas patukšoja baznīcas kovida laikā.” Un viens cilvēks atbild, viņš ir tuvāk patiesībai: “Jūsu atsaukšanās uz kovida pandēmiju ir nevietā, cilvēku skaita samazināšanās baznīcās notika stipri pirms kovida pandēmijas.” Tas ir jau tuvāk patiesībai.

Es Saeimā sēžu un blakus man Zivtiņa kungs, un viņš pēkšņi prasa, vai man ir plāns pašvaldību vēlēšanām, uz ko es atbildu, ka man nav nekāda plāna. Un viņš saka: es tev iesaku, tev vajag plānu. Es saku, man nav nekāda plāna, bet mēs ievēlēsim savu cilvēku domē, bet viņš saka, ka vajag divus. Tā doma bija tāda, es pat nesapratu, ka man tas plāns jau ir, sen, tas jau ir. Mēs zinām, ka mēs to izdarīsim. Citiem ir jādomā, kā to izdarīt, bet mēs jau esam izdomājuši, kā mēs to izdarīsim, mēs strādāsim, katru mazumiņu, ko katru nedēļu izdarām. Arī par Dieva valstību un draudzi ir jābūt plānam. Protams, kad ir šis plāns, un tas viss ir procesā. Tev ģimenē kad bērni aug, paši no sevis vai jābaro arī ir? Vai tu īpaši plāno barot bērnus? Plāns līdz pēdējai detaļai, vai tā tev nav tāda dzīves daļa? Vienkārši tā ir daļa no dzīves, paralēli, kad tev bērni, tu paspēj arī ko izdarīt. Tu taču viņus apģērb, skolo, tu visu izdari un par sevi arī neaizmirsti, neesi nošļucis. Ir visādi periodi, kad bērns kļūst lielāks, tad jau vieglāk. Ja mamma saka, ka negrib rūpēties par saviem bērniem, tas nav normāli, tad tādai ir jāatņem tiesības.

Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.” (Lūkas evaņģēlijs 14:16-23)

Aizbildinājumi. Un šajās rakstvietās nevajag meklēt aizbildinājumu, ka sievu apņēmu, vēršus pirku, tīrumu pirku, saprotiet, aizbildinājumus izdomāt vienmēr var. Vispopulārākais aizbildinājums mūsu draudzē ir – gurķi jāmarinē. Aizbildinājumu vienmēr var atrast, bet īstais iemesls nav ne sieva, ne bērni, ne darba devējs, īstais iemesls ir – es negribu ne mazāko pirkstiņu pakustināt.

Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu. (Apustuļu darbi 5:42)

Tas bija dzīves veids, viņi nemitējās, ir rakstīts, ka Dievs ik dienas viņiem pievienoja tos, kas ticēja.

[..] Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. (Apustuļu darbi 2:47)

Nemitēšanās darīt, mācīt to minimālo plāniņu, tu ieliec savu artavu. Katra kalpošana draudzē, tas viss strādā tam, lai draudze attīstītos un lai Viņa valstība varētu nākt.

Ko tu darīsi ar to, ko izlasīji? Pāvilam notika tā, ka daži pievienojās viņam, daži kļuva ticīgi, ar tiem dažiem pietika, kas izdarīja par visiem pārējiem darbu, ar tiem dažiem, kas tiešām nododas, kas izdara to lielāko darbu. Nav obligāti jāizdara lielākais darbs, bet, ka mēs katrs ieliekam to mazo mazumiņu, kaut ko izdara, un tas ierakstās tajā kopējā ainā. Tēvreizē labi skan: “Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība, un Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” Bet tā nav tikai lai labi skanētu, bet lai arī darītu – lai nāk Tava valstība! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kāpēc baznīcas ir pustukšas?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija