Svētrunas tēma ir „Kāpēc mēs sludinām evaņģēliju?”.
Sprediķī jeb mācībā būs vairāki galvenie punkti. Pirmais punkts būs ārējie motīvi, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju. Otrais punkts būs iekšējie motīvi, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju. Trešais punkts būs evaņģelizācijas metodes Bībelē. Tās ir tikai dažas, bet ar tām pietiek. Ceturtais punkts būs pats evaņģēlijs jeb evaņģēlija būtība. Turpat pa vidu būs iestarpināti divi galvenie iemesli, kāpēc cilvēki nesludina evaņģēliju.

1.     Ārējie motīvi, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju.

Evaņģēlijs ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās, kā rezultātā ikviens, kas tam tic, kļūst par jaunu radījumu un iemanto mūžīgo dzīvību. Viņš tiek izglābts no elles un pārvietojas Debesīs, jau dzīvojot šeit virs zemes. Pēc šīs zemes dzīves mēs iemantojam jauno Jeruzālemi, Debesis, kur mēs dzīvosim mūžīgi kopā ar Dievu.

„Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Bībelē ir rakstīts, kāds ir Jēzus atnākšanas mērķis, tas ir uzmeklēt un glābt pazudošos. Ja mēs zinām, ka tas ir svarīgākais Dieva mērķis un ja mēs gribam Viņam līdzināties, tad tas ārēji motivē mūs uzmeklēt un glābt pazudušos. Tāds ir Jēzus atnākšanas mērķis.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Tā ir Dieva mīlestība. Mēs zinām šo vēsti, mēs saprotam, ka Dieva mīlestība augstākajā pakāpē ir, ka Viņš mira pie krusta un augšāmcēlās. Viņš atnāca, lai meklētu un glābtu tevi, mani un lai caur mums meklētu un glābtu visus tos cilvēkus, kurus Viņš mīl. Dievs mīl visus cilvēkus.

Kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. (1. Timotejam 2:4)

Ārējā motivācija evaņģelizēt ir, pirmkārt, Dieva mērķa pildīšana. Otrā ir Dieva mīlestība. Trešā ir Dieva griba. Jo mums nepietiek ar to, ka Dievs mūs mīl. Tā vienkārši ir Dieva griba, ka visi cilvēki tiek izglābti. Ja mums vēl nav skaidrs ar Dieva gribu, tad vēl ir Dieva pavēle.

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Dieva pavēle ir laba ārējā motivācija. Ja tu zini Dieva gribu, ja tava autoritāte ir Dieva vārds, kad tu to lasi, tas tevi motivē no ārpuses. Tas nozīmē, ka Dievs uz tevi runā, tu atklāj Dieva gribu, ka tāds ir Viņa mērķis, ka tāda ir Viņa mīlestība, Viņa griba un pavēle. Un pēdējā pie ārējām motivācijām ir jaunpiedzimšanas komplekts. Šodien reklāmas nolūkos tiek piedāvāts, piemēram, burgera komplekts ar kolu un čipsiem. Arī internets, piemēram, optiskais internets un komplektā vēl interaktīvā televīzija un uzstādīšana par velti. Viņi piezvanīs, atbrauks un uzstādīs. Brīdī, kad es atzīstu evaņģēlija vēsti un piedzimstu no augšienes, viss ir pagājis, viss ir tapis jauns, esmu jauns cilvēks, komplektā nāk vēl no Marka 1:16-17:

Un, pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un Sīmaņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Marka evaņģēlijs 1:16-17)

Primāri Dievs izglāba tevi, un komplektā nāk, ka Viņš tevi dara par dvēseļu zvejnieku. Esi izglābts un glāb citus.

Un, kad Viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais Viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie Viņa. Bet Viņš tam neļāva un saka tam: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies.” Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās. (Marka evaņģēlijs 5:18-20)

Jēzus dziedināja apsēsto Leģionu geraziešu zemē. Kad Viņš tur ieradās, viņš skrēja un krita ceļos Jēzus priekšā. Jēzus viņu atbrīvoja. Šis cilvēks, kas bija zināms visā šajā apgabalā, dzīvoja kapos, sita sevi ar akmeņiem, skraidīja kails un apdraudēja cilvēkus. Viņu mēģināja siet ar važām un ārstēt, bet vienmēr viņš važas sarāva un izkļuva brīvībā. Bet pēkšņi viņš sēdēja pie pilna prāta – brīnums, kaut kas neiedomājams! Viņš lūdza, ka varētu iet kopā ar Jēzu. Tā nav slikta vēlēšanās – būt kopā ar Kristu. Kristus viņam to neļāva. Viņš teica, lai viņš iet mājās pie savējiem un stāsta tiem, kādas lielas lietas Kungs pie viņa darījis. Viņš gāja un sludināja, – šis cilvēks kļuva par evaņģēlistu, sludinātāju. Ko viņš tādu sludināja? To, ko Dievs bija darījis viņa dzīvē. Ej un stāsti, kādas lielas lietas Kungs ir darījis tavā dzīvē! Šī draudze ir pateicoties tikai tam, ka tajā brīdī, kad es atgriezos, man bija gan ārēja, bet pamatā iekšēja vēlme evaņģelizēt. Sākumā man pat nebija nekādas īpašas sapratnes, man nebija skaidra Dieva griba, kas ļoti īpašs būtu jādara. Man bija iekšēja vēlme sludināt, Svētais Gars manī. Pārsvarā viss, ko es runāju, bija tas, ko Dievs bija izdarījis manā dzīvē – kāds es biju un kāds esmu šodien. Vēlāk tas viss pārauga sludināšanā, un beigu beigās es sāku apjaust, kas ir jāceļ draudze un kā darīt to efektīvāk, kā liecināt, kā strādāt. Dieva svētības tavā dzīvē tagad ir rezultāts tam, ka es biju gan iekšēji, gan ārēji motivēts sludināt evaņģēliju. Ej un stāsti! Jaunpiedzimstot tu komplektā saņem jaunu būtību un Dieva gribu, pavēli – ej un sludini evaņģēliju. Neviens no tā nav atbrīvots. Brīdī, kad es piedzimu no augšienes, es dzirdamā balsī tiku uzrunāts: „Lasi Bībeli, lūdz Dievu, esi draudzē, un tu būsi Mans kalps.” Šis ceturtais punkts: tu būsi Mans kalps. Jaunpiedzimstot, brīdī, kad Dievs mani izglāba, tūliņ komplektā Dievs mani ārēji motivē – tu būsi Mans kalps, tu būsi Mans liecinieks, Mans evaņģēlists.

2.     Iekšējie motīvi, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju.

Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Romiešiem 13:9)

Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mēs varam motivēt un palīdzēt cilvēkiem, lai viņi dzīvotu pēc Dieva gribas. Varam palīdzēt finansiāli, dažādi atbalstīt. Taču pats vērtīgākais, ko tu vari iedot, ir evaņģēlija vēsts, kad cilvēkā pašā notiek iekšējas izmaiņas un viņš dzīvo Dieva gribā un ir Dieva svētīts. Viņš kļūst par stipru personību. Labāk cilvēkam ir iedot makšķeri nekā zivi. Tas neizslēdz to, ka mums nebūtu jādod zivs, bet prioritāte ir iedot makšķeri. Nav lielākas mīlestības pret cilvēkiem, kā sludināt viņiem evaņģēliju. Lūk, kāpēc velns lieto medijus, dažādus cilvēkus, kas sabiedrībā rada iespaidu, ka tu evaņģelizējot uzbāzies, baidi cilvēkus ar elli. Atrast tādas vietas, ar kurām var spēlēt uz jūtām – tā ir velna taktika. Kāpēc velns tam tā pretojas? Kāpēc velns ar tādu dezinformāciju noskaņo cilvēkus, lai cilvēki neuzņemtu šo vēsti? Jo tā ir spēcīga mīlestības vēsts, kas spēj izmainīt cilvēku pašā būtībā, spēj sakaut sātanu un padzīt viņu no teritorijas. Tā ir mana mīlestība pret Dievu. Tā ir mana mīlestība pret cilvēkiem. Lūk, iekšējais  motīvs – es mīlu Dievu un es mīlu cilvēkus. Mīlēt es varu ar ārēju motivāciju un arī ar iekšēju. Tā ir mīlestība, kad es sludinu evaņģēliju.

Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi. (1. Korintiešiem 12:27)

Mēs esam Kristus miesa. Viņš ir galva, mēs esam miesa. Vienīgais veids, kā Dievs darbojas šeit virs zemes – ar Savu Garu caur Savu draudzi. Mēs esam Viņa mēle, Viņa kājas, Viņa rokas un pat Viņa smadzenes, jo mēs domājam veidus un rīcības plānus, kā aizsniegt pazudušos ar evaņģēlija vēsti. Tā ir mūsu domāšana, mūsu griba. Ja mēs apzināmies sevi kā Kristus daļu – tā ir mūsu iekšējā motivācija evaņģelizēt. Es esmu Kristus daļa! Es apzinos sevi Kristū. Mēs visi esam viena miesa. Tā ir Viņa griba, Viņa pavēle un tas ir Viņa mērķis meklēt un glābt pazudušos. Ja es esmu Viņa miesā, tad man ir Viņa mērķis! Tev ir Dieva mērķis. Kāds ārzemnieks latvietim Latvijā jautāja, kas ir Kapu svētki. Viņš atbildēja: „Dead people festival.” Ja mēs apzināmies sevi kā Kristus miesu, bet neejam pie cilvēkiem, par ko tas liecina? Ja dievkalpojumos pēc aicinājuma pie Kristus priekšā nenāk cilvēki, tad tā ir mirusi draudze. Tā nav Kristus miesa. Kristus miesa, kas neaug, nestrādā, neved cilvēkus pie Kristus, nav Kristus miesa. Kristus mērķis ir meklēt un glābt pazudušo – atrast, atvest, aizsniegt, nostiprināt, apmācīt un izsūtīt. Sagatavot un izsūtīt kalpošanā.

„Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8 )

No kurienes motivācija būt lieciniekam? Kā Pāvils saka: kam nav Kristus Gara, tas nepieder pie miesas. Gars manī ir mana iekšējā motivācija. Pēc pirmā dievkalpojuma pie manis pienāca ģimene, un ģimenes galva teica, ka nekad viņam nav bijusi ārēja motivācija evaņģelizēt. Viņi tikko atveda savus draugus pie Dieva. Viņam vienmēr ir bijusi iekšēja motivācija, ja godīgi, man arī. Tomēr, ja mēs to neatgādinām, par to nelasām, tad šī iekšējā motivācija var pabalēt. Tāpēc ir svarīga gan iekšējā, gan ārējā motivācija. Iekšējā rodas no Gara, ko tu saņem jaunpiedzimšanas brīdī. Ja tev ir Kristus Gars, tad tu sludini evaņģēliju, tu veido mācekļus, tu kaut kādā veidā piedalies, lai draudze augtu, lai draudze attīstītos un Debesu valstība ietu plašumā. Tu esi evaņģēlists.

„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Evaņģelizēt vai neevaņģelizēt kristietim ir dzīvības un nāves jautājums. Ja sāls ir nederīga, ja sāls nesālī pasauli, ja sāls neiet pie cilvēkiem un nesālī pasauli, ja nesludina evaņģēliju, tad Jēzus saka, ka šāda sāls ir nederīga, ārā izmetama un ļaudīm saminama. Tas ir dzīvības un nāves jautājums. Tāpēc ka tu sludini, tu neesi glābts, bet tad, kad tu esi glābts, tu komplektā sludini. Draudzes, kurās cilvēki netiek aicināti pie Kristus, vai grupas, kuras neevaņģelizē, ir mirušas grupas, tu pat vari to nezināt, ka Svētais Gars ir aizgājis. Lūk, kā veidojas reliģija, kā veidojas cilvēku sapulces, sistēmas, kuras ir saaugušas ar pasauli un tām vairs nav nekā īpaši kopīga ar Dievu.

„Cilvēka bērns, Es tevi esmu ielicis par sargu Israēla namam. Kad tu uztversi vārdu no Manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina Manā Vārdā, kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu bezdievi būsi pamācījis un viņš tomēr neatstājas no savas bezdievības un sava ļaunā ceļa, tad viņš nomirs savos grēkos, bet tu izglābsi savu dzīvību.” (Ecēhiēla 3:17-19)

Dievs teica Ecehiēlam, ka Viņš viņu ir ielicis par sargu Izraēla namam. Iekšējā motivācija ir arī atbildība, neatkarīgi no rezultāta. Tu, kas saņēmi no Dieva vārdu un brīdināji šo cilvēku, tu tiksi pats izglābts. Tā ir atbildība, atbildības slogs. Evaņģelizēšana ir dzīvības un nāves jautājums cilvēkiem un man pašam, jo mēs zinām, ka cilvēki, kuri neevaņģelizē, ir remdeni cilvēki, un remdenos Dievs izspļaus. Var mainīt draudzes, grupas, bet nekas nepalīdzēs, jo tā ir Dieva griba. Dievs ir nācis uzmeklēt un glābt pazudušos. Mēs esam Kristus miesa, un Kristus miesa uzmeklē cilvēkus. Iekšējā motivācija ir mīlestība pret Dievu un cilvēkiem. Tu esi Kristus miesa. Tas ir dzīvības un nāves jautājums, neatkarīgi no rezultāta. Varbūt cilvēks neatsaucas, neatvēras Dievam, bet tu izdarīji no savas puses visu. Kāds bija dalījies ar manu 2018. gada Facebook ierakstu, kurā biju rakstījis, ka pār Latviju lēnām un stratēģiski savelkas melni mākoņi. Ir pagājuši vairāki gadi. Kāpēc es rakstīju tādas lietas, kāpēc baidīju cilvēkus? Tas bija brīdinājums, lai cilvēki atgriežas pie Dieva, kamēr vēl ir laiks. Un nu viss ir piepildījies. Es neesmu vienīgais, kurš izteica šādu pravietojumu. Tu vari paskatīties manus sprediķus, kuri bija apmēram desmit gadus atpakaļ. Es bieži teicu, ka vēl ir laiks. Šodien jau vairs nav laika. Šodien ir par vēlu, bet cerība mirst pēdējā. Vienmēr ir cerība, tomēr viss savelkas ciešāk un ciešāk. Tautas lūgšanu sapulci mēs sarīkojām, bet vai kādu partiju nodibinājām? Nē! Tiklīdz kristieši dzirdēja vārdu politika, tā nobijās. Daudzi saistību ar politiku uzskata par bez maz vai kā saistību ar velnu. Un sātans patiešām caur politiku ņirgājas par mums un mūsu bērniem. Paskaties, kādas Eiropas skolu programmas mums cenšas ieviest! Kaila ķermeņa aplūkošanu bērnudārzā, masturbāciju utt. Tā ir pedofīlija. Mēs centāmies apvienot draudzes, lai būtu vienota balss politikā. Vai mums tas izdevās? Nē, bet man ir mierīga sirds, jo esmu no savas puses izdarījis to, ko varēju.

Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību. Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.” (Apustuļu darbi 20:24-27)

Pāvils saka, ka viņam ir vainas izjūta. Vai tev nekad tāda nav bijis? Ar mēru vainas izjūta nav slikta. Pāvils raksta, ka ir atradis piepildījumu tajā, ka viņš izdara Dieva gribu. Viņš nav kavējies sludināt un apzinās, ka, ja būtu kavējies, tad uzskatītu sevi par vainīgu, jo nebūtu visu izdarījis. Tad, ja mēs visu esam izdarījuši, tad pārējais ir Dieva rokās, ne mūsējās. Vai mēs kā draudze esam visu izdarījuši? Mēs esam daudz izdarījuši. Droši vien, ka varējām vēl vairāk, bet esam darījuši visu, ko esam sapratuši. Dievs mūs mīl, svētī un sargā, un mēs vēl teiksim savu vārdu visās jomās un sfērās. Tātad iekšējā motivācija ir arī vainas izjūta un nepiepildījums. Piepildījums vainas izjūtas vietā ir tad, kad ir apziņa, ka esi visu izdarījis. Dievs neprasa no mums vairāk nekā mēs spējam.

Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana. (Mateja evaņģēlijs 9:36)

Iežēlošanās ir gan lēmums, gan iekšēja izjūta. Ja ir iekšējā iežēlošanās, tad tā arī ir motivācija, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju. Mēs iežēlojamies par cilvēkiem. Vai nav labi? Mācekļi bija laivā ar Jēzu un klausījās, ko Viņš saka, un domāja, ka Viņš runā par maizi. Jēzus viņiem adresēja ļoti spēcīgus vārdus.

Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes. Un, to nomanīdams, Viņš uz tiem sacīja: “Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?” Tie Viņam saka: “Divpadsmit.” “Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?” Un tie saka: “Septiņus.” Un Viņš tiem sacīja: “Vai jūs vēl nesaprotat?” (Marka evaņģēlijs 8:16-21)

Svētībai, ieskaitot finansiālu svētību, ir kopsakarība ar evaņģēlija sludināšanu. Evaņģēlija sludinātājiem nekad nekas netrūks. Tev nav jābrauc uz Āfriku, jo cūka arī Āfrikā ir cūka. Āfrikā evaņģēlijs ļoti strauji izplatās, un ir iespējams, ka drīz eiropieši brauks strādāt uz Ķīnu un Āfriku. Anglija vairs nebūs modē, un melnādainie būs bosi. Tātad cilvēku glābšanai un evaņģelizācijai ir kopsakarība. Es iekšēji zinu – ja es daru Dieva darbu, Viņš par mani rūpējas. Tas neatsver nosacījumu strādāt, būt disciplinētam, un svarīgi ir neaizmirst citas dzīves sfēras, tomēr tas viss ir savā starpā saistīts. Es nekādā gadījumā nesaku, ka tikai tāpēc, ka tu sludini, Dievs par tevi gādās, bet tas ir viens no nosacījumiem.

Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību. (Efeziešiem 3:8 )

Tas, ka es varu sludināt, liecināt cilvēkiem, vadīt draudzi, ir žēlastība un privilēģija no Dieva. Mēs esam ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, izredzēta cilts. Ja kāds var vadīt mājas grupiņu, tā ir privilēģija un liela uzticēšanās tev. Dievs tev uzticas.

3.     Evaņģelizācijas metodes Bībelē.

Mēs tikām galā ar ārējo un iekšējo motivāciju, un tagad ķeramies klāt pie metodēm. Nesen nopirku jaunu dīvānu, daudz nepētot un neiedziļinoties. Man vienkārši vajadzēja darbistabā pietiekami garu dīvānu, lai uz tā varu izstiepties un pagulēt, kad gribu. Internetā atradu atbilstošu, tur bija nosaukums, visi parametri atbilda, bet tam, ko atveda, bija cits nosaukums, citi parametri, tas nebija tas, ko biju gribējis. Bet tas bija liels, labs, ērts. Es domāju, ko darīt, vai sūtīt atpakaļ, vai nē. Tomēr tas ir dīvāns. Garāks nekā es plānoju, toties tagad varu izlaisties kā kings. Gala rezultāts ir dīvāns, un dīvāns paliek dīvāns. Evaņģelizācijas metodes ir dažādas, bet rezultāts viens – glābt cilvēkus, celt augošas draudzes, lai nāk Dieva valstība.

Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? Ir rakstīts: cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti! Bet ne visi pieņēmuši evaņģēliju, kā jau Jesaja saka: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij? Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem 10:13-17)

Kad Dieva cilvēkam nepietiek ar iekšējo un ārējo motivāciju, viņš nesludina un brīnās, kāpēc nav zīmes un brīnumu, kāpēc nekas nenotiek. Tāpēc, ka neizpilda Kristus pavēli un nesludina. Evaņģēlijam ir spēks tikai tad, kad tas tiek pasludināts. Ja gribi redzēt zīmes un brīnumus, tad sludini, liecini, lūdz par slimajiem. Paskaties apkārt un zini, ka katrs cilvēks draudzē ir brīnums. Kāds šo cilvēku uzrunāja un sludināja evaņģēliju, stāstīja savu liecību, tāpat kā tas, kuru Jēzus atbrīvoja no dēmonu leģiona. Viņš pēc Jēzus rīkojuma gāja un pasludināja apkārtējās pilsētās, kādus brīnumus Dievs Viņa dzīvē bija darījis. Lūk, evaņģelizācijas pamata metode – sludināt.

Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:15-20)

Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! (1. Korintiešiem 9:16)

Pāvils apzinās evaņģēlija nešanas nozīmīgumu. Tas ir viņā, tas ir viņa dzīvesstils. Sludināšana nav kaut kas tāds, uz ko saņemties un izdarīt, tas ir dzīvesstils. Tev nav jautājuma vajag vai nevajag – tu to dari. Kādreiz dziedājām šādu dziesmu: “Tā ir mana dzīve, tā es dzīvoju. Un nekas to nemainīs!”

Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības. (Mateja evaņģēlijs 9:35)

Lūk, metode. Tu vienkārši ej no pilsētas uz pilsētu, vienkārši sludini un dziedini. Mūsu draudze ir aizsākusies ar dziedināšanas dievkalpojumu. Īrēju telpas, sludināju, līdz nonācu pie saprašanas, ka cilvēkiem, kuri pieņem Jēzu, ir kaut kur jāpaliek, un tā radās draudze “Kristus Pasaulei”. Šeit cilvēk arī paliek. Sludini un lūdz par cilvēkiem neformālajos pasākumos, uz ielas, kaimiņiem utt. Dari to, ko darīja Jēzus – vienkārša metode. Ko vēl vairāk paskaidrot?

Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda. (Mateja 9:10)

Jēzus bija draudzīgs, Viņš nešķiroja cilvēkus – muitnieks, farizejs, grēcinieks. Cilvēki sēdēja pie galda kopā ar Kristu. Tā ir sadraudzība, un mājas grupiņas, neformālie pasākumi ir labākā vieta sadraudzībai. Sēdēt pie galda, sēdēt pasākumā, braukt ar riteņiem, cept pankūkas, krāsot nagus, braukt ar kartingiem, ar mašīnām, lekt ar gumiju, iet mežā pārgājienos, peldēt, nirt, braukt ceļojumos, – ne tikai tava prieka pēc, bet lai glābtu cilvēkus. Jēzus tā darīja. Viņš sludināja atklāti dievkalpojumos, sludināja cilvēkiem pa vienam, dziedināja pa vienam, dziedināja publiskos dievkalpojumos. Un sēdēja pie galda ar mācekļiem un grēciniekiem. Divi veidi, kā Jēzus to darīja. Kāpēc mēs sludinām evanģēliju un kā mēs to darām? Kāda ir Bībeles metodika?

Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā.” (Mateja evaņģēlijs 9:37-38 )

Līderība, aktīvi kalpotāji ir evaņģēlija būtība. Jo to, kas grib dzirdēt, ir vairāk nekā to, kas sludina. Tu esi ļoti labā vietā! Dievs ir labs! Un vēl es varu teikt, ka Jēzus atnāca ar konkrētu mērķi – meklēt un glābt! Mēs redzam, ka Viņam bija plāns, kā to darīt. Un ne visiem tas bija skaidrs. Viņš izvēlējās divpadsmit mācekļus. Un šie divpadsmit izvelējās citus. Desmit vai septiņus, bet viņi izmainīja pasauli. Ne Jēzus pats, bet šie mācekļi. Viņš caur šiem mācekļiem. Viņam bija plāns, konkrēts plāns un stratēģija. Un es varu teikt par plānošanu. Ieplāno laiku evaņģelizācijai! Lai kaut kas cits neieņem tā vietu.

Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. (Lūkas evaņģēlijs 12:31)

Evaņģelizācija ir plānota tavas dzīves daļa un prioritāte, jo viss, ko tu neplāno, kā zināms, nenotiek. Ja tu runā, piemēram, ka nākamsvētdien un aiznākamo svētdien un vispār visas nākamās svētdienas tu nezini, vai būsi dievkalpojumā, tu ar to pasaki, ka to neplāno. Tu saki, ka vēlies aizbraukt uz Saulkrastiem, uz ilgāku laiku, pagulēt pludmalē. Tu saki, ka uzsiesi telti un gulēsi. Tu gribi aizbraukt ceļojumā un saki, ka nezini, brauksi vai nē, un nezini, vai būsi dievkalpojumā, varbūt tas būs piektdienā, un cikos, arī nezini, varbūt tā būs pirmdiena, tu skaidri nezini, kāds būs garastāvoklis, kā jutīsies un kāds būs laiks ārā, tu redzēsi, cik cilvēki atnāks uz dievkalpojumu, – tas viss liecina, ka tu neplāno. Uz kurieni vispār nākt? Kad, cikos un kur vispār atnākt, ja nav skaidrības, ja nav plāna? Noķēri domu? Kāpēc lai kaut viens cilvēks nāktu pie Dieva, ja tu neesi konkrēti ieplānojis konkrētu laiku tam visam? Konkrētus cilvēkus esi ieplānojis? Tiem, kuri neplāno, nekad nekas nenotiek. Ir jāplāno! Šis dievkalpojums ir plānots! Ir inkaunteri. Tie ir plānoti. Viss ir plānots. Slavēšana ir plānota. Ja ir ieplānots, tad viss notiek. Ja nav ieplānots, tad nenotiek! Plānojam!

Mana dzīvokļa remonts praktiski ir pabeigts, tikai dažas nianses palikušas, un viena no tām bija dušas iestiklošana. Atbrauca firmas pārstāvji, meistars un palīgs, ar dažādām ierīcēm. Viņi divas, varbūt trīs stundas zīmēja skices. Viņi sarunājās, viņi mērīja. Viņi plānoja. Bija jāskatās katalogs. Tur dažādi toņi un tā tālāk. Viņi rēķināja. Viņi taisīja tabulas. Domāju, cik ilgu laiku vajadzēs, lai viņi samontētu to visu. Droši vien tikpat daudz, cik plānošana. Kāpēc viņi tā plāno? Kāpēc ir vajadzīgs projekts? Tu vari iedomāties pārbūvi bez projekta? Ko būvējam, ko darām? Laužam to sienu ārā vai tomēr citu? Kas paliks no Līgatnes mājas pāri? Nekas! Un bez plāna nenotiek nekas! Bez konkrēta evaņģelizācijas plāna nenotiek nekas. Tikai kādi spontāni aborti un viss. Kādam pastāstīji kaut ko, un tādā garā, tā tālāk, bet beigās pāri paliek čiks. Es vēlreiz saku, tu esi labā vietā! Mēs mācam plānot. Visas lietas, ko mēs patiešām gribam paveikt, mums ir jāplāno.

Kāds cilvēks taisīja mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. (Lūkas evaņģēlijs 14:16,18-20)

Kādi ir divi iemesli nesludināt? Divi aizbildinājumi ir saistīti ar savu komfortu, ar darbu, ar biznesu. Trešais aizbildinājums ir saistīts ar cilvēkiem, ar ģimeni un tamlīdzīgi. Piemēram, vainojot arī darba priekšnieku un tā tālāk. Ir tikai divi iemesli, kāpēc kristieši atdziest un nesludina evaņģēliju. Tas ir paša komforts, ģimene un dažādu citu cilvēku ietekme. Vīri, šajā sakarā nekad neklausiet savām sievām! Tikai tad, ja viņas ir grupiņas vadītājas un tikai grupiņas lietās. Dieva griba ir augstāk par jebkāda cilvēka gribu.

Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo. (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Un tā ir prioritāte! Otrā Rakstu vietā faktiski ir tie paši iemesli.

Un uz kādu citu Viņš sacīja: “Nāc Man līdzi!” Bet tas sacīja: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” (Lūkas evaņģēlijs 9:59)

Tas nozīmē visu mantojuma sakārtošu; pagaidīšu, kad nomirs, pārņemšu visu biznesa daļu, un tad es sākšu sekot.

Bet Jēzus uz to sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Un atkal kāds cits teica: “Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.” (Lūkas evaņģēlijs 9:60)

Lūk, iemesli, labklājība, darbs, naudas pelnīšana. Neļauj nekādai rūgtai saknei, mantkārības saknei izaugt. Nekādai rutīnai, nekādiem cilvēkiem izaugt un noslāpēt tavu vēlmi, tavu saprašanu sludināt Dieva valstību. Jo tā ir mīlestība pret Dievu un cilvēkiem, un tā ir neatņemama glābšanas daļa. Atceries – tajā dienā, kad tu pārstāj evaņģelizēt, tajā dienā faktiski Svētais Gars aiziet no tevis. Tajā dienā, kad draudze pārstāj evaņģelizēt, tajā dienā tā kļūst par reliģisku organizāciju, nevis garīgu vietu.

4.     Kas ir evaņģēlijs?

Kas tad ir evaņģēlijs? Ko mēs sludinām? Ko mēs sakām cilvēkiem, ko mēs paši domājam un uz kāda pamata mēs balstāmies?

Un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem (1.Korinitiešiem 15:4)

Lūk, evaņģēlijs! Jēzus ir miris un augšāmcēlies!

Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem 6:11)

Lūk, evaņģēlija būtība! JAUNS RADĪJUMS caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos!

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)

Ar jaunu būtību! Jauns cilvēks. Tev pieder mūžīgā dzīvība! Tu esi izrauts no elles un pārvietots Debesīs! Debesis sākas šeit virs zemes un turpinās mūžībā. Un, lūk, centrālās Rakstu vietas, kuras iesaku pierakstīt. Tās vajadzētu no galvas zināt un iemācīties. Viena ir Romiešiem 3:23, otra ir Romiešiem 6:23. Ar šīm divām tev pietiek, lai evaņģelizētu. Lai tev būtu rakstvietas, uz kurām balstīties. Vai esi dzirdējis, kad cilvēki saka: “Es esmu labs cilvēks.”? Vieni saka, ka tiem ir tik daudz grēku, ka Dievs viņiem nevar piedot. Citi saka, ka normāli dzīvo un viss kārtībā. Bet ir rakstīts:

Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (Romiešiem 3:23)

Visi! Tie, kas ir vainas apziņā, kas nav vainas apziņā, visi ir vienādi grēkojuši. Lieli grēki, mazi grēki, visi ir grēkojuši! Un nav iespējams dzīvot mūžīgi tālāk grēcīgam un būt Dieva klātbūtnē! Tas nav iespējams! Viss, beigas! Bet ir izeja.

Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Romiešiem 6:23)

O! Ir balva, ir izeja! Kāda ir izeja?

Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku. (1. Jāņa 2:2)

Viņš ir mūsu grēku izpircējs.

Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Daudzi domā, ka ir daudzi ceļi pie Dieva. Ir viens ceļš! Āmen! Ir glābšana, ir izeja! Ir cerība!

Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1. Jāņa 1:9)

Forši, ja mēs atzīstamies, nākam pie Dieva un sakām: “Dievs, es atzīstu, es esmu grēcinieks, bez Tevis esmu pazudis, visi ir grēkojuši, un arī es esmu grēkojis, man ir vajadzīga Tava mīlestība un žēlastība, Dievs, šķīstī mani, atbrīvo mani un dari mani par jaunu cilvēku,“ tad Dievs to darīs! Āmen!

Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Romiešiem 10:13)

Kad ir labākais laiks, lai to darītu? Kad ir labākais laiks sākt sludināt un pieņemt Jēzu? Šodien! Āmen!

Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena. (2. Korintiešiem 6:2)

Īsi un konkrēti. Mēs šodien iemācījāmies, izgājām cauri ārējiem motīviem, kāpēc mēs sludinām evaņģēliju. Un tie bija: Dieva mērķis, Dieva mīlestība, Dieva griba un pavēle un jaunpiedzimšanas komplekts. Mēs izgājām cauri arī iekšējam motīvam – mana mīlestība, Kristus miesa, Gars manī, dzīvības un nāves jautājums, kā arī mana atbildība, neatkarīgi no rezultāta, un vainas apziņa. Tāpat arī iežēlošanās par cilvēkiem, un ir saistība starp cilvēku glābšanu svētībām. Un tā ir privilēģija un žēlastība, ka mēs to varam darīt. Metodes ir sadraudzība, sludināšana un dziedināšana. Un galu galā divi iemesli neevaņģelizēt, kas bija mantkārība, darbs, savs komforts, ģimene un cilvēki un dažādu cilvēku ietekme.

Un, roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Jo, kas dara Mana Debesu Tēva prātu, tas ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte.” (Mateja evaņģēlijs 12:49-50)

Mēs katrs atbildēsim Dievam par sevi, un mēs nevarēsim teikt, ka vainīga bija sieva, vīrs, bērni vai darba devējs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kāpēc mēs sludinām evaņģēliju?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.