To, ko mēs par brīvu saņemam, mēs nevērtējam un ir jābūt ļoti stipram, cilvēkam, lai vērtētu to, ko saņem par brīvu. Es ticu, ka ir stipri cilvēki, kuri lietos dzirdētos principus. Tie principi, par kuriem šodien runāšu, attiecas un visām dzīves sfērām – gan finansiālām, gan arī mentālām un garīgām lietām. Šos principus neievērojot, progress nav iespējams. Man kā mācītājam pamatā nav jāmāca par finanšu principiem, taču mācībai šie principi ir jāietver. Pielūgsmes dziesmā dziedājām, ka Jēzus, skaistais Dieva Jērs ir visa pamats. Tā nav gluži patiesība, ka Jēzus ir viss. Pareizāk būtu teikt, ka Viņš ir pamatu pamats. Lasot evaņģēliju, varam redzēt, ka ar to ir par maz. Evaņģēlijs ir tikai pats pamats, pamatu pamats visam pārējam, uz kā tu cel savu dzīvi. Tāpēc ir nepareizi pieradināt sevi pie domas, ka Viņš ir viss. Tu vari Viņam teikt: “Tu esi viss!”, bet ja aizmirsīsi piedomāt, ka tas nav tiešā nozīmē pilnīgi viss, tad būs problēmas. Dzīvē ir citas lietas, ir jāievēro dažādi principi, sfēras, jomas, kas jāapgūst, lai dzīvotu un progresētu šeit, virs zemes, lai lietotu to, ko Dievs ir piešķīris. Ļeņins vai Markss ir teikuši, ka reliģija ir opijs tautām. Viņiem zināmā mērā ir taisnība. Es nerunāju par tādu reliģiju, kur no ārpuses ir kā nobaltēti kapi, bet no iekšpuses netīri. Runa ir par jaunpiedzimušu un daudz maz veselīgās draudzēs esošu cilvēku uzskatu par reliģiju. Bībele, tās lasīšana var būt kā opijs, kas apdullina un padara par regresējošu būtni, kas nekad ne par ko vērtīgu nekļūs. Šāds cilvēks plūdīs pa straumei, gaidīs, kad kāds kaut ko atmetīs, kaut ko samaksās un nevarēs realizēt savu Dieva dotu potenciālu, kļūt par kaut ko nozīmīgu un pozitīvi, jēgpilni ietekmēt citu cilvēku likteņus. Viņš nevarēs neko vērtīgu dot sabiedrībai un savas valsts attīstībai.
Uz evaņģēliju un Bībeli nevar skatīties tik vienkārši, kā tur ir rakstīts. Pārāk burtiska Bībeles uztvere ir ārkārtīgi liela kristiešu kļūda, iemesls, kāpēc draudze nevar attīstīties un kāpēc valstī notiek tā, kā notiek šobrīd. Draudze savā valstī nav ieņēmusi vajadzīgo pozīciju un nav pietiekami ietekmīga.
Vai populārā vīrusa laikā daudzu kristiešu vidū nebija populāri citēt Rakstu vietu par to, ka jābūt paklausīgiem valdībām un varām? Vai tas ir rakstīts Bībelē? Jā, ir rakstīts. Bet, ja to uztver tā, ka pilnīgi visās lietās jābūt paklausīgiem, tad tas ir opijs, kas saindē tavu dzīvi un tu vairs neesi personība. Tu nekur nevirzies, tevi izmanto kādas ideoloģijas un cilvēki, kuri norāda, ko tev darīt. Ja draudzes mācība nav pilnīga, tad reliģija šajā jautājumā tiek lietota kā kontroles mehānisms pār tavu dzīvi, pat ja tā ir kaut cik jēdzīga, veselīga. Šodien runāšu par diviem vārdiem, kurus mēs iemācīsimies. Es savā dzīvē varu izdarīt visu, ko vēlos. Ja nolikšu mērķi, tad to piepildīšu. Es jau redzu, ka dažiem galvā ir domas par to, ka Jēkaba vēstulē rakstīts:
Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu, – jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist. (Jēkaba vēstule 4:13-14)
Šādas Rakstu vietas ārpus konteksta ir opijs tautām, opijs tavai personībai, kas tevi apmāna, lai tu stāvētu uz vietas un nespētu palīdzēt ne sev, ne citiem. Tāpat arī Bībeles uztvere ārpus konteksta kalpo, lai draudze nespētu palīdzēt sev, kur nu vēl citiem. Tomēr draudzes uzdevums taču ir palīdzēt sabiedrībai, padarīt pasauli labāku. Ja, lūk, šādi skatāmies uz Bībeli, tad tas nav iespējams. Jēkabs taču saka, ka dzīve ir kā tvaiks. Ja tu kaut ko lasi konkrētā Rakstu vietā, tas nenozīmē, ka tas ir konteksts. Bībelē varam lasīt, ka pirmajā draudzē cilvēki, arī kalpotāji pārdeva savus īpašumus un izdalīja nabagiem. Tas izskatās pēc sociālisma. Vai Jēzus bija tāds? Bībeles konteksts mums nemāca, ka Jēzus bija sociālists. Kas ir sociālists? Tie, kuri dzīvoja padomju laikā, zina, kas ir sociālisms – tas, ka visiem viss ir vienādi, bet galu galā nonāk pie tā, ka kāds ir vienlīdzīgāks par citiem, kā rakstīts Orvela grāmatā “Dzīvnieku ferma”. Pastāv kapitālisms un sociālisms. Sociālisms nav ilgtspējīgs, bet kapitālisms gan ir ilgtspējīgs. Protams, ka sociālisma idejas mēs varam ņemt priekš kapitālisma un no kapitālisma kaut ko priekš sociālisma, bet pamatā sociālisma ideja kā tāda ir utopija. Kā minimums, tas ir regresējošs jeb stagnējošs organisms. Tie divi vārdi, ko šodien mācīšu, tev būs skaidri kā diena. Šodien ir svarīgi iemācīties – ja tu neproti paņemt, tad tev nebūs ko dot. Matemātikā taču esi iemācījies, ka 1+1=2. Ja to otru vieninieku neskaita klāt, tad paliek viens. Tāpat ir skaidrs tas, ka ja tu neiemācīsies ņemt no cilvēkiem, tad tev nebūs viņiem ko dot. Kā skan bauslis? Mīli Dievu un savu tuvāko. Kā jāmīl savs tuvākais? Kā sevi pašu. Tātad tuvākmīlestība neizslēdz mīlestību pret sevi. Ja cilvēks nemīl sevi, tad viņam nav resursu, lai varētu mīlēt citus. Lai mīlētu, vajag kaut ko dot. Mīlestība izpaužas resursos. Mūsdienās bieži to izsaka vārds “nauda”. Filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Viktors teica: “Naudu! Naudu vajadzēja dot!” Viss tiek mērīts naudā, jo tā ir ekvivalents mūsu darbam jeb citām precēm, kuras mēs iegūstam apmaiņā pret to. Es jau iesāku runāt par to, ka cilvēkiem ir grūti paņemt to, ko dod par brīvu, viņi to nespēj novērtēt. Tas gan ir mācīts, ka par brīvu nekas nav, tur noteikti ir kādi zemūdens akmeņi. Šeit tiešām ir zemūdens akmeņi – to mācās cilvēki, kuri negrib šīs zināšanas lietot un cilvēki, kuri to nevērtē. Tad, kad samaksā par kaut ko, tas norāda, ka tev to vajag un, ka tu to vērtē. Es uzskatu, ka varu cilvēku pacelt un padarīt par miljonāru, bet par velti nekas nenāk. Grāmatu var uzrakstīt, bet arī to ir jānopērk. Cilvēki apmainās ar grāmatām. Viens gudrs cilvēks teica, ka nevajag mainīties ar grāmatām, bet gan tās nopirkt. Samaksā vismaz piecus eiro par grāmatu. Tomēr ar grāmatu vien būs par maz. Ir principi, kurus nevar pārkāpt. Lai cik augstu kāptu, ja kaut kur būsi pārkāpis nepārkāpjamus garīgus vai naudas principus, tu visu laiku baudīsi problēmas šajā jomā un nepārtraukti būs jāatgriežas tai pašā vietas. Ir cilvēki, kuri mācās no kļūdām. Viņi atgriezīsies atpakaļ, kļūdu izlabos un ies tālāk. Tomēr lielākā daļa cilvēku nelabo kļūdas un tādēļ ir nolemti neveiksmei, viduvējībai. Viens no šādiem principiem ir komanda. Nepastāv iespēja kļūt turīgam bez komandas, nav iespējams bez tās gūt panākumus. Komandām ir savi vadītāji un tu vari kāpt, cik augstu gribi, vienmēr atgriezīsies atpakaļ, kamēr neiemācīsies godāt tos, kuri iet pirms tevis un būt komandā. Tieši kristieši izdomā dažādas muļķības, ka pietiek ar evaņģēliju un, ka Jēzus ir viss. Draugi, Jēzus nav viss. Jēzus nav tava sieva un tavs maks. Jēzus nav tavs priekšnieks darba vietā, Viņš nav šie betona stabi. Jēzus ir pamatu pamats, visa Radītājs. Tieši Dievs, kurš radījis debesis un zemi, ir iedibinājis garīgus un fiziskus principus, kurus ievērojot būs pozitīvs rezultāts, bet neievērojot – negatīvs rezultāts. Vārdi, kurus šodien iemācīsimies – kapitāls un kapacitāte. Mācīšu no Bībeles, lai mēs neiedomājamies, ka reliģija ir opijs tautai. Gribu parādīt, ka šie principi ir Bībelē. Daudziem patīk tādas Rakstu vietas kā, piemēram:
Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni. [..] Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet Es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām. (Lūkas evaņģēlijs 12:24-27)
Lasot šīs vietas evaņģēlijos, daudzi ieprogrammē sev, ka galvenais ir nākt uz draudzi, dot desmito tiesu un kalpot. Nu un tie, kuri to nedara regulāri, tad vismaz šad tad atnāk uz draudzi, mierina sevi: “Es dzenos pēc Dieva valstības!” Tu dzenies tikai pēc pamatu pamata, bet, lai varētu savest kārtībā savu dzīvi, uzcelt mājas grupiņu, nepietiek tikai ar Jēzu. Tev vajadzēs palīdzību no konkrētiem cilvēkiem. Es taču arī neesmu Jēzus. Dažiem bērni, kuri mājās kopā ar vecākiem skatījušies dievkalpojumu, atnākot uz draudzi, sauc mani par Dievu. Es neesmu Dievs. Kalpošanas pašā sākumā vienā dziedināšanās dievkalpojumā, kad bija sanākusi pilna zāle ar cilvēkiem, staigāju pa skatuvi un sludināju. Dažas omītes izskrēja priekšā un ķēra mani aiz kājām. Viņas saredzēja manī, ka esmu kaut kas īpašs. Tas noslēpums ir tāds, ka es neesmu īpašs un nevajag mani glorificēt. Vispār mēs katrs savā veidā esam īpašs. Ja mani kaut kas ieliek šo īpašo cilvēku kategorijā, tad tikai tas, ka es pielietoju dievišķos principus, kurus Dievs ir iekārtojis virs zemes, bet citādi es esmu tāds pats cilvēks kā tu. Daudzi tos nelieto. Mēs visi esam ar vienlīdzīgām iespējām. Tā ir sociālisma idejas. Politikā, lai vairotu savu reitingu, zināmā mērā ir jābūt sociālistam un kaut kādā mērā ir jāskatās, kas cilvēkiem patīk, pat tad ja viņiem īstenībā to nemaz nevajag. Politiķi mēdz likt atbildību uz tiem, kuriem ir daudz, sakot, ka citiem ir maz, jo kādam ir daudz. Tomēr patiesībā tā nemaz nav un ir nepareizi tā domāt. Bagātība un panākumi nav ierobežoti un nav tā, ka tev ir daudz, jo kādam paņēmi nost. Tu vari piecus eiro izlaist caur vairākām rokām un katrās rokās šie pieci eiro var nopelnīt. Tas vairo labklājību katram. No sociālisma idejām nāk nepareiza domāšana: ja vienam būs vairāk, tad otram uz tā rēķina būs mazāk. Cilvēkam nav, jo nepietiek smadzeņu, bet kuram smadzeņu pietiek, tam ir arī nauda. Neapstrīdams ir fakts, ka Bībelē pamatu pamats Jēzus saka mums, ka pāri visam ir Dievs un ir noteiktas situācijas, kuras mēs nenosakām. Tomēr tas nemaina lietas būtību par to, ka cilvēks pats ir atbildīgs par to, kāds ir kļuvis. Cilvēks var vairot to, ko iepriekš ir pazaudējis. Kapitāls un kapacitāte. Šeit var likt klāt trešo vārdu – uzkrājums –, bet apzināti to nosaukumā neliku.
Kas ir kapitāls? Teikšu vienkārši ar saviem vārdiem – kapitāls ir peļņu nesošs uzkrājums. Kas nav kapitāls? Kapitāls nav vienkārši uzkrājums, bet ir peļņu nesošs uzkrājums.
Kapitāls ir peļņu nesošs uzkrājums. Ir atšķirība, vai tev ir vienkārši uzkrājums, tu esi sakrājis naudu vai ko citu esi uzkrājis, piemēram, zināšanas. Bet kapitāls ir finansiāls, mentāls vai garīgs cilvēka uzkrājums, vai kādā citā sfērā uzkrājums, bet viņš ir uzkrājis jebkurā gadījumā. Tu esi ar melnu muti strādājis, licis darbu pie darba, tu esi licis santīmu pie santīma, centu pie centa un esi ticis pie konkrētas summas. Bet par kapitālu šis uzkrājums kļūst tikai tad, kad viņš tiek laists apgrozībā. Un ne tikai laists apgrozījumā, bet tad, kad viņš tev nes peļņu. Šis kapitāls tev nes peļņu, tad tas ir kapitāls. Ja tas peļņu nenes, tas nav kapitāls, tas ir vienkārši uzkrājums. Lai tu labāk saprastu, piemērs. Šonedēļ man ļoti sagribējās kaut ko saldu. Mājās nekā nebija. Atkal būs kārtējais drausmīgais stāsts. Nu ļoti gribējās kādas divas vai trīs konfektītes. Es meklēju pa visiem tiem plauktiem. Nav! Un tad es atcerējos: “Ā, man tur bija kaut kāds maisiņš, kaut kur no seniem laikiem, kaut kur tur pie manām lietām darbistabā.” Atradu to maisiņu un tajā bija “Vētras putns” un vēl tur kaut kādas konfektes. Un es tos divus “Vētras putnus” apēdu. Tādi cieti un jau balti palikušus, bet nu ļoti gribējās. Man galvā visu laiku tā doma bija. Nu man jau konfektes tā nemētājās. Tās jau ir sakaltušas, varbūt garšu zaudējušas, bet tur jau nekas slikts nevar būt, bet tomēr tie bija maldi. Var gan būt slikts, jo es vienu konfekti taisīju vaļā un mani tārpiņš pretī sveicināja. Tāda konfektīte, kā balts sniegavīriņš. Tajā “Vētras putnā” nebija, bet tajā sniegavīriņā, tajā šokolādītē bija tārpiņš. Tad es sapratu, ka es nevarēšu remdināt savu izsalkumu pēc cukura. Es domāju citus variantus, un tās konfektes izmetu uzreiz ārā, un meklēju kaut ko citu. Es pie sevis domāju: “Vai tikai kaut kur mājās nebija iebiezinātais piens?” Sāku meklēt to iebiezināto pienu un atradu vienu burku. Ziniet, ir tādas burkas, kuras attaisa un tad uzliek virsū plastmasas vāciņu. Ā, ir! Taisu vaļā, bet tas piens ir melns. Tas nozīmē, ka tas jau bija ļoti īpašā stāvoklī. Izmetu ārā un meklēju tālāk, un atradu nelietotu, neattaisītu bundžu ar iebiezināto pienu. Nu to es attaisīju un pusi izēdu. Otru pusi kaut kādā noteiktā termiņā tomēr būtu jāapēd, citādi tur būs līdzīgs liktenis. Un šeit ir līdzība un mācība par to, kas ir kapitāls. Ja tas ir tikai uzkrājums, tad tur iemetīsies tārpi vai tas kļūs melns. Tur ir ļoti daudz variāciju, kas notiek ar šādu uzkrājumu. Kā es pagājušajā reizē mācīju, ja tu krāj uzkrājumu nebaltai dienai, tad tev jau ir nepareizi motīvi, jo arī tas var radīt problēmas. Tu tos uzkrājumus radi nebaltai dienai, tu jau noskaņo sevi nebaltai dienai. Bībele taču skaidri saka:
“Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas [..]. (Ījaba grāmata 3:25)
Bijās no konkrētām šausmām un šīs šausmas viņus aizsniedza. Tas bija ieprogrammēts. Tāpat ir arī ar uzkrājumiem. Ja ir vienkārši uzkrājums uzkrājuma pēc, tu saproti, ka cilvēks ar lielu uzkrājumu, nu pēc būtības, viņš bija nabags un ir nabags. Viņam tā kā bagātajam Ansim, viņš bija nabags un kļuva bagāts. “Pasaku par vērdiņu” esat lasījuši? Viņš jau kā bija nabags, tā viņš arī palika nabags, jo viņa vērtība bija tikai un vienīgi šis zelts, šie vērdiņi, uzkrājums, kurš netika laists ārā no klētīm. Tu zini, ko Jēzus saka par uzkrājumu? Un tas attiecas pilnīgi uz visu, ne tikai uz naudu. Nauda, tā mums cilvēkiem ir labāk saprotama, un ļoti būtiska lieta. Kristiešiem iestāsta, ka nauda, tas ir slikti. Viņi Bībelē lasa, jā, nauda ir slikti. Draugi, nauda ir labi. Kamēr tu nesapratīsi to, ka nauda ir laba, tikmēr tev tās nebūs pietiekoši. Tu ar to nespēsi normāli rīkoties. Es jau jums teicu, reliģija ir opijs tautām. Ja tev Jēzus ir viss tavs pamats un visas pārējās lietas arī ir Jēzus, tad tu zini, ka tu runā ar neveiksminieku. Šis cilvēks tev priekšā ir neveiksminieks: “Jēzus, galvenais ir Jēzus, Dieva vadība, Svētā Gara vadība!” Nē, zini kāda ir Svētā Gara vadība? Pirmkārt, ka tu pats atklāj garīgus principus, otrkārt, ka tu izpēti konkrēto nozari. Tu izpēti un mācies šajā nozarē, un tikai tad tu vari būt normāli vadīts. Tev ir jābūt kādam kapitālam, kaut kādai bāzei, kā tu vari būt vadīts vispār. Kapitāls ir tas, kas ir likts lietā un nes peļņu. Starp citu, Jēzus vārdi ir ne tikai attiecināmi uz garīgām lietām, jo princips ir universāls. Šie ir universāli Visuma principi. Dievs radīja debesis un zemi, Dievs radīja cilvēku, un šos principus Viņš ir iedibinājis. Un ikreiz, kad netrāpa mērķī, kā Ādams un Ieva, tā rodas problēmas. Nepareiza saimniekošana, nepareiza attieksme vienam pret otru un pret Dievu. Vai tas ir biznesā, vai darba vietā, vai ģimenē. Tam visam ir sekas, jo viss, ko mēs darām, arī nauda, faktiski tā ir enerģija. Tā vispār ir enerģija, ja godīgi, tas nav darbs. Šo enerģiju uzkrāj, bet nelieto. Jēzus, domādams sevi šajā līdzībā, saka tā: “Ka kāds bagāts cilvēks aizceļoja un atstāja saviem kalpiem piecus, divus talentus un vienu talentu. Tam, kam bija pieci talenti, nopelnīja vēl piecus, kam bija divi, nopelnīja vēl divus, kam bija viens, viņš to nebija lietojis.”
Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. (Mateja evanģēlijs 25:14-15)
Kāds bija rezultāts? Kam bija pieci talenti, nopelnīja vēl piecus, kam bija divi, nopelnīja vēl divus, kam bija viens, viņš to nebija lietojis. Un ko Jēzus teica? Viņš teica: “Ar tevi ir beigas.”
Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: [..] Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. [..] Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. [..] Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. (Mateja evanģēlijs 25:24-30)
Ar tevi ir beigas draugs. Kāpēc? Tev bija tikai viens talents un tu to pašu, kas tev bija, nevērtēji un nelietoji. Tev bija uzkrājums, turklāt vēl Dieva iedots, bet tu to nelietoji. Citiem vārdiem, tev nebija kapitāla. Mēs sākam saprast? Nav kapitāla. Draugi, ne jau pati nauda, ne jau uzkrājums, kas arī reti kam ir, tas jau ir labi, ka vispār ir kāds uzkrājums, bet tas pats par sevi neko nedod. Tas ir labāk jau. Nu ir tādi nabadzīgāki cilvēki, ir tādi vidusslāņa cilvēki un ir bagāti cilvēki. Ja tev ir tāds pamatīgs uzkrājums, tad jau nu varētu sākt sevi pieskaitīt pie vidusslāņa. Ja tu pie kāda strādā un tu saki: “Es tur pelnu 10 000 mēnesī,” nu to varētu pieskaitīt pie vidusslāņa, jo tu nedaudz labāk ģērbsies, bet tas paradokss jau ir tas, ka jo vairāk tu pelni, jo vairāk tu tērē. Tur jau tā problēma ir, ka tev nav tā kapitāla. Tu strādā naudai. Tu pa stundām strādā, nevis uz rezultātu. Es teikšu vienkārši – kapitāls pasaulē nosaka visu. Arī garīgajās lietās tieši kapitāls, ne uzkrājums, nosaka visu. Es apzināti atstāju tikai divus vārdus – kapitāls un kapacitāte.
Parunāsim par kapacitāti. Par kapitālu mēs sapratām, jo viss balstās uz kapitāla. Es varēju ņemt no dažādiem citiem avotiem dažādas ilustrācijas, bet es apzināti ņēmu no Bībeles un tās atklāšu tev. Cik svarīgs ir kapitāls, jo nekas nedarbojas bez kapitāla, saproti? Kāds tev ir pensijas līmenis? Es domāju, ka lielākā daļa nemaz nezina savu pensijas līmeni. Pareizi? Vai tu zini, ko nozīmē tie pensiju līmeņi? Tu vispār zini, kas notiek ar tavu pensiju? Tu vispār zini, kas notiks ar to pensiju, ja tur notiks kaut kādas izmaiņas, ja kāds “dodas uz citiem medību laukiem”? Tu zini, kas notiks ar tavu ķermeni pēc nāves? Vai tu zini, kur tev ir jāieiet un jāaizpilda kaut kas un kaut kur ir jāieliek ķeksītis, lai tavu ķermeni neizmanto eksperimentiem? Tavs ķermenis nav tavs īpašums, tas nav vairs tavā ģimenes īpašumā, ar to var darīt, ko grib visādi doktori. Visi tie līķu uzšķērdēji un orgānu pārdevēji darīs ko grib ar tevi, ja tu neieliksi ķeksīti. Ar tavu pensiju notiks tas pats, tā aizies kaut kur, ja tu neizdarīsi mājas darbiņu, bet tev pašam ir jāzina. Bet to jau nevar zināt, tu pat nezini, kādā pensijas līmenī esi. Es arī nezinu. Tas būtu tā kā lāsts: kaut tev no pensijas būtu jādzīvo. Nu nedrīkst paļauties uz pensiju. Tu zini, ko vispār dara ar tavu pensiju? To iegulda un lieto kā kapitālu. Un viņi pasaka tev: “Dod mums to savu pensiju, dod to mums, mēs nopelnīsim vairāk, laidīsim apgrozībā, nopelnīsim un tas būs kapitāls, un tev būs vēl lielāka pensija.” Bet realitātē, ja tu skaties uz mūsu valsti, vai mūsu valsts var nopelnīt kaut ko vairāk? Vai var tikai aizņemties? Vai šādā gadījumā var paļauties uz savu pensiju? Nē. Nu tu saņemsi tur kaut ko, bet nu viņi ir ļoti gudri, viņi samazina pensijas vecumu un tā tālāk. Visi jau nomiruši, kamēr tā pensija pienāk un viņiem nav jāatdod nemaz. Kapitāls ir uzkrājums, kurš nes peļņu.
Parunāsim par kapacitāti. Tev nāk kaut kas uzreiz galvā, kas ir kapacitāte? Nu kaut kādas spējas vai kaut kas tamlīdzīgs, vai ne? Nebūs nepareizi, bet tiešā nozīmē kapacitāte ir, piemēram, baterijām vai akumulatoriem šie vadītāji. Ne cilvēkiem iekšā, bet materiāliem. Spēja uzkrāt enerģiju. Baterijās un akumulatoros tā būs elektrība.
Un tāpēc tiešā nozīmē kapacitāte ir spēja uzkrāt. Nemēdz būt, un nav iespējams kapitāls, ja vispirms tu neesi uzkrājis. Vispirms tu uzkrāj un tad tu gudri to investē. Vai tu sāc savu biznesu taisīt, sākot ar vienu vai diviem vai pieciem eiro, vai piecdesmit eiro, bet tu sāc to. Tu sāc krāt un uzkrāj, lai sāktu kaut ko savu vai ieguldītu vērtspapīros. Ja tās ir garīgas lietas, tu uzkrāj zināšanas, līdz tu tās zināšanas vari lietot.
No kanceles šeit draudzes cilvēks runāja par autovadītāja tiesībām. Vispirms tu mācies, uzkrāj zināšanas un tad tu vari nolikt arī tiesības, un tikai tad tu vari braukt. Tas viss ir saistīts ar kapitālu. Uzkrātās zināšanas. Naudas lietās tu uzkrāj naudu. Un, kamēr tu melnu muti neesi strādājis, tu nevaru uzkrāt. Tagad ir populāri, saradušies visādi kouči (no angļu val. – coach, coaching), kas dzīvē neko paši nav sasnieguši. Es bieži dzirdu tādus gudrus vārdus “pasīvais ienākums” vai “pasīvie aktīvi”. Viņi tur paši visu kaut ko izdomā. “Pasīvais ienākums” ir, ka nauda pati strādā uz sevi. Es gribu tā, kā es tur sēžu kuģī, uz jahtas un jūras vidū ar datoru, un vispār pat datoru nevajag nemaz, jo viss strādā tikai man, pati par sevi man nāk naudiņa. Tas patiešām ir iespējams, bet viņi aizmirst, ka vispirms ir jābūt kapacitātei, spējai uzkrāt un, lai uzkrātu, sākotnēji ir jāstrādā ar melnu muti. Kurš tad ir vainīgs, ka tu piedzimi kaut kādā nabadzīgā ģimenē, kurai nav nekāda kapitāla? Kurš pie tā ir vainīgs? Tev pašam tas ir jāuzkrāj. Vismaz mini kapitāls tad ir jāizveido. Tad, kad tev jau no šī kapitāla sāk vairoties arī peļņa, tad šis kapitāls vairojās un ieguldījums vairojās un atkal peļņa vairojās. Līdz pienāk tie brīži, kad tev patiešām var būt tas “pasīvais ienākums”. Piemēram, kāds izdomā baigo biznesu: “Es nopirkšu dzīvokli, izīrēšu un man būs pasīvais ienākums.” Bet viņš jau nevar to dzīvokli nopirkt, ja viņam nav uzkrāta nauda. Viņš uzkrāja un pēc tam nopirka dzīvokli, izīrēja un viņam nāk ienākumi. Bet te ir viens zemūdens akmens, tev vajag desmit, divdesmit vai trīsdesmit dzīvokļus. Bet jāsāk ir ar vienu, vai ne? Ja tu gribi šādu nekustamā īpašuma biznesu ar dzīvokļiem, tad tev jāpērk tādu ir daudz. Un cik tad maksā viens dzīvoklis? Neko tas nemaksā. Lai nopirktu dārgu luksus, nu tad attiecīgi vairāk jāuzkrāj, lai kaut ko tādu iegādātos. Es uzskatu, ka katra cilvēka pienākums ir būt kapitālistam. Katra kristieša pienākums ir būt kapitālistam. Nevis vienkārši, bet pienākums ir būt kapitālistam. Ja arī kāds nekad neizvēlas to kapitālu, lai būtu arī naudas izteiksmē, tad žēl, jo tu nevienam neko nevari iedot. Arī draudzē tu neko nevari noziedot, ja tu īsti neesi kapitālists. Nu var kaut kādu minimumu, bet katra pienākums ir būt kapitālistam. Ja ne naudas jomā, tad vismaz kaut kādos garīgos principos, bet visur šis kapitāla princips ir pamatu pamats itin visā, vai tā ir valsts ,vai tā ir ģimene, visur ir kapitāls. Kad draudzē notiek precības, cilvēki viens otru izvēlas un precas draudzē, kāpēc ir labi pajautāt vadītājam, kāpēc ir labi pakonsultēties ar cilvēkiem, pienākt pie mācītāja, kāpēc tas tomēr ir labi? Tāpēc ka jauni cilvēki nesaprot šos principus. Viņi arī šeit dzird un tāpat viņi nesaprot. Viņiem ir rozā brilles: “Šis ir mans īstais cilvēks.” Nu pajautā tiem, kas ir apprecējušies, kā tad tur bija ar to īsto cilvēku? Vai pastāv vispār īstais cilvēks? Vai kaut kas tāds vispār mēdz būt dabā, kā īstais cilvēks, tik ideāls, ka vispār tur ģībst nost katru dienu, bez problēmām? Tā mēdz būt? Nu tā nemēdz būt. Nav nekas ideāls. Nav ideālas ne draudzes, ne ģimenes, ne cilvēki, ne sievietes, ne vīrieši, nekādi priekšmeti, nu nav nekas ideāls. Jo katrā ģimenē pats svarīgākais nebūs emocionālā mīlestība, bet gan tavs kapitāls, ģimenes kapitāls. Vai ģimene vispār spēj dzīvot, eksistēt vai nē. Tieši kapitāls. Protams, ka svarīgs ir attiecību kapitāls, kā tu esi uzkrājis daudzas lietas, bet arī finansiālas. Kapitāls nozīmē uzkrājumu, kuru tu liec lietā un tas nes peļņu. Arī tad, kad tu liec lietā, arī tas vēl īsti nebūs kā kapitāls.
Un ko tad nozīmē pats vārds “kapitāls”? No latīņu valodas vārds “kapitāls” nozīmē – pamats. Galvenais jeb dominējošais pamats. Tātad nekas nenotiek bez kapitāla. Lūk, kāpēc, ja cilvēks strādā algotu darbu un saņem algu par stundām, cik viņš nopelna, tik iztērē. Pat tad, ja viņš sakrāj un neveido kapitālu, viņš ir nabags vai vidusslānis, un viņš arī būs šis vidusslānis. Viņam nav reālas iespējas progresēt un būt turīgākam. Turīgs vari kļūt tikai tad, kad tu sāc saprast vārda “kapitāls” nozīmi un kad tu sāc to arī lietot. Lai tu sāktu to lietot, vispirms ir jābūt kapacitātei. Kapacitāte ir spēja uzkrāt, bet lielākajai daļai jau nav pat spējas uzkrāt. Un tad saka: “Man nevajag komandu, man nevajag draudzi.” Tad tu pat uzkrāt nevari, ja tev nav komandas! Tu pat savākties nevari, ja tevi nemotivē. Tu tā arī dzīvosi tālāk. Neko nevar bez kapitāla un kapacitātes. Padomājiet, cilvēki, kas ir mans kapitāls? Starp citu, tā ir augstākā pilotāža, tādā ziņā, ka uz tādiem materiāliem panākumiem tas ir vispār nekas salīdzinājumā ar draudzi šeit. Kas ir mans kapitāls? Cilvēki, cilvēkkapitāls, kā tagad ir moderni teikt. Cilvēkkapitāls, kura pašiem nav un ir jāieved no ārzemēm. Būs tāpat kā visur citur, noziedzība augs. Tas viss vienkārši ir neizbēgami, jo nav cilvēkkapitāla, kā arī neveicina ģimenes vērtības, neveicina bērna dzimšanu. Var aizmirst, ka mums būs atmoda: mēs nākam sestdienās vai svētdienās kopā lūgt Dievu. Nebūs tev atmodas! Nekas tev nebūs, jo tev jau nav kapitāla atmodai. Tu padomā, kas ir kapitāls? Bet nevis naudas izteiksmē, kaut gan arī nauda tur ir iesaistīta, pie tam vēl ļoti smagi iesaistīta, bet kas ir kapitāls tam, lai patiešām būtu atmoda. Nu padomā, ja mēs zaudējam cīņu, un ar likumi tiek ieviests šis gendera jēdziens “sociālā dzimte”, kas notiks pēc tam? Nē, mēs ticam, mēs par saviem bērniem lūgsim un Dievs palīdzēs. Nu padomā, palīdzēs? Ar varu tavus bērnus pāraudzinās. Vai šādā veidā ir iespējams draudzes turpinājums kā tāds vispār? Padomā, vai ir iespējams, ka draudzes šeit turpina augt un attīstīties? Vai ir iespējams, jo bērni ir mūsu nākotne? Nav iespējams. Tad kas ir mūsu kapitāls šodien, lai tomēr būtu vēl cerība, padomā? Nu mēs taču visu darām, esam sakoncentrējušies jau līdz nemaņai uz to visu. Kas tas ir? Es taču zinu, ka jūs zināt. Cilvēki ar kapitālu. Pēc būtības, tā ir politiska ietekme. Konkrēti kristieši jeb tie, kam ir konservatīvās vērtības. Svarīgi tieši kristieši, vai arī tie, kas atrodas vairāk vai mazāk ap draudzi. Šīs vērtības, kas tās pārstāv tikai tad, ja tās ir likumdošanā iestrādātas, tikai tad draudze var uz kaut ko cerēt, ja tā pati kaut ko strādās. Draudze var cerēt uz to, ka tai ir nākotne. Jā, Dievs ir pāri visam un tā tālāk, bet tomēr, tas viss ir mūsu rokās. Pie kā mēs atduramies? Pie kapitāla – zināšanu kapitāls, uzkrāto iemaņu kapitāls, pazīšanās, dažādiem kapitāliem un naudas kapitāla, kurš ir likts apgrozībā, kurš nes peļņu. Un tagad savelkam galus kopā. Mēs lūdzam, mēs nākam reizi nedēļā vai reizi mēnesī lūdzam, atmoda būs. Tu saproti, ka tas ir opijs tautai, ka nebūs tādas atmodas, ja draudze neizpratīs un nelietos visus tos principus, arī tos, kurus pats Dievs ir iedibinājis. Kas var izglābt šos cilvēkus? Redzi, viņi lūdz, bet mēs esam šeit tādi gudri cilvēki un lietojam principus, nonākam politikā un panākam to, ka visiem tiem lūdzējiem pēkšņi atveras debesis un izrādās, ka skolā viņiem tos bērnus tomēr nepārveidos par genderiem, jo mēs uzvarējām. Tātad viņi lūdza, bet mēs strādājām. Viņi tikai lūdz un saka: “Redzēji, kā Dievs dzirdēja?” Viņi tic tam, ka tāpēc, ka viņi lūdza, tāpēc tā notika. Kas tad ir pareizi, lūgt un ko darīt? Lūgt un strādāt. Lūgšana nebūt nenozīmē vienmēr tikai skaitīt pātarus. Tas ir ļoti saistīts arī ar domāšanas veidu. Saproti, ka ar spēju uzkrāt jau viss arī sākas, un visbiežāk cilvēkiem nav šādas spējas, jo viņš jau pat tādas elementāras lietas neizmanto kā – komanda, domāšana. Viss ir jāmācās, visur ir jāuzkrāj zināšanas, iemaņas, viss ir visur jāuzkrāj, jālaiž apgrozībā un jāpelna uz to.
Piemēram, mašīnas akumulators tiek uzlādēts, un tam ir dažāda lieluma kapacitāte. Tu to vari uzlādēt arī kaut kur citur, piemēram, mājās pie rozetes pieslēgt. Pēc tam vari ielikt mašīnā akumulatoru, pielaist mašīnu un mašīna brauc. Tad, kad automašīna brauc, tai ir tāda ierīce kā ģenerators. Es domāju, ka lielākā daļa zina, kas ir ģenerators. Tie, kam kādreiz ir saplīsis mašīnas ģenerators, tie noteikti zina, kas ir ģenerators. Jo nevienam nav kapitāla un visi mēs braucam ar lietotiem auto, kur ģenerators ir savu mūžu nokalpojis un vairs nelādē, un vēl visādi brīnumi tur notiek. Kamēr mašīna brauc, ģenerators atkal uzlādē akumulatoru. Un kad atkal ir uzlādēts, tu atkal piešķil. Un tas nav viss, ar mašīnu ir svarīgi nevis braukāties, nu rīt pabraukāsies, jo domāsi, ka vajag uzlādēt akumulatoru, katru dienu pabraukājies, nē, tev ir jādodas lietās, kas arī nes peļņu, kas nes labumu cilvēkiem, kur tu strādā. Lūk, šī akumulatora līdzība parāda, kas ir kapitāls. Tas ir tāds pašpietiekams mehānisms, kas nes peļņu, kurš pats sevi uzlādē. Galu galā, kas tiek sasniegts, ka pats uzlādē, ko tu vēl papildus tam dari, tas viss nes rezultātu – tas ir kapitāls. Kapitāls no latīņu valodas nozīmē “galvenais, dominējošais, pamats”. Kāds iebildīs – nē, Jēzus ir pamats un miers! Tas ir priekš šauri domājošiem. Jēzus ir pamatu pamats, bet ne visa pamats. Protams, ka visu ir devis Dievs, bet ja mēs tā uz to skatāmies, paliek atmiņā tāds vispārīgs pieņēmums, ka nu Dievs ir viss un no savas puses nav īpaši jāiespringst darīt.
Bagātība sarūk, ja to šķiež, bet, ja ko krāj un tur cieši rokā, tad tāda manta un bagātība aug augumā. (Salamana pamācības 13:11)
Redzi, Salamans, kurš bija tā laika bagātākais un gudrākais cilvēks, ne bez Dieva svētības, protams, viņš saka, ka ir jākrāj. Lai būtu uzkrājums, jābūt kapacitātei jeb spējai uzkrāt. Un “turēt to cieši rokās” nozīmē – pareizi pārvaldīt, ka veido kapitālu, tad tāda manta kļūst par kapitālu jeb tāda manta aug augumā. Tas attiecas pilnībā arī uz garīgām lietām. Vai esi padomājis par mājas grupiņu? Kas ir mājas grupiņas kapitāls? Kāpēc viena paaugas, atver vēl kādas grupas, bet cita, nē? Tā grupiņa, kurai nav kapitāla, neattīstās. Un kas ir šis kapitāls? Tas ir pacelts līderis, kad droši vari atvērt citu grupiņu un atstāt to, lai pati darbojas. Tu esi strādājis, ieguldījies, un pati par sevi grupa strādā. Kāpēc es varu darboties politikā? Jo ir jau izveidots cilvēku kapitāls, man nav vienam viss draudzē jāizdara, man ir komanda. Jūs esat mans kapitāls, un bet es esmu jūsu kapitāls – mēs cits citam esam kapitāls un resurss. Lai būtu pacelts līderis, ko vajag vispirms? Ar melnu muti jāstrādā, lai dabūtu pilnu grupu ar cilvēkiem, vajag vismaz desmit vai pat piecpadsmit, lai no tādiem vismaz divi paceltos, kas var palīdzēt un kļūt par līderiem, un tikai tā. Un tad tas ir kapitāls, bet kamēr nav kapitāla, nav nākotnes un progresa. Jāsāk ir ar kapacitāti, ar spēju uzkrāt, kas ir darbs, un ne tikai darbs, bet arī normāla domāšana, un atlikt, ja domā par naudu, tos pašus 10%. Nē, tā nebūs tava desmitā tiesa. Katrs miljonārs pateiks, ka labdarībai vismaz 10% lieto. Kas var būt labāka vieta labdarībai un ieguldīšanai, ja ne šī draudze, kas cīnās par konservatīvām vērtībām? Nav labākas vietas, kur ieguldīt.
Vienkārši atliec šos 10% pēc nodokļu nomaksas, no savas lietojamās naudas, audzini sevī spēju uzkrāt, nevis nebaltām dienām, bet lielam kapitālam. Kalpošanā jāstrādā, kamēr uzkrāj, kamēr ir kas palīdz, lai vari plašāk un tālāk attīstīties. Jo vairāk palīgu, jo vairāk var izdarīt.
Ja skatās mājas grupiņas kontekstā, tur naudu nevajag, jo vadītājs pat pelna, viņam ir jumts virs galvas, paēdis ir, kaut ko cienastam savāc, un tik dzenās pēc Dieva valstības. Tādā situācijā nav nepieciešama nauda, un tu vari būt veiksmīgs līderis, jo grupu ceļ ar cilvēku kapitālu. Arī Jēzus saka: “Cel Dieva valstību, tad Viņš parūpēsies par tevi.”
Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)
Bet vispār par tevi nerūpēsies, ja vēl nesaprati, jā, par mūžīgo mājokli debesīs, pēc šīs zemes dzīves, un nekas vairāk par vienu mājas grupu arī nebūs. Kāpēc nebūs vairāk? Jo mājas grupiņu var uzcelt principā bez naudas, bet draudzi nevar. Tas nav iespējams. Draudze nevar ietekmēt sabiedrību bez līdzekļiem, bez kapitāla.
Arī šie ir Salamana izteicieni, ko sakrājuši un pievienojuši Hiskijas, Jūdas ķēniņa, vīri. (Salamana pamācības 25:1)
Vai tu saproti, ka šodien, atverot Bībeli, domā: “Cik labas Salamana pamācības, super!”, bet tas ir kapitāls, ko uzkrājuši ir citi. Viņi ir strādājuši, pierakstījuši, apkopojuši un uzkrājuši, tas ir kapitāls. Arī zināšanas var uzkrāt, un tas pats princips, kas ar finansēm, tas pats arī ar citām lietam darbojas, to nevar apiet. Ja ir kapitāla trūkums, nevar bez resursiem ko noorganizēt. Normāls cilvēks, pirms cels torni, vispirms apsēdīsies un aprēķinās, vai pietiks līdzekļu darba pabeigšanai.
Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam. (Lūkas evaņģēlijs 14:28-30)
Vai arī ja tev uzbrūk ar 10 000, padomā, vai varēs ar saviem 5 000 aizstāvēties, tad padosies. Bet ja ir kapitāls un cerība, ka var uzvarēt, tad cīnies. Tie, kas sauc, ka Ukraina uzvarēs karā, tur ir vienkārša matemātika, lai saprastu, kas uzvarēs. Tik cik daudz rietumi atbalstīs un spēs uzturēt možu savu garu, un tad Ukraina uzvarēs. Tas viss ir ļoti vienkārši paredzams. Vai esi bijis miljonāru klubiņā? Tu neesi tur bijis un šeit, draudzē, neviens nav bijis tur, jo, ja būtu bijis miljonāru klubiņā, tad tādam cilvēkam būtu milzīgs kapitāls. Tāpat kā filmā “Titāniks”, kad Rozai iepatikās Džeks, bet šis puisis ir klaidonis, mākslinieks, kam nav saprašanas ne par kapitālu, neko citu. Kurš klīst apkārt, bet ir paveicies dabūt biļeti tikt kuģī. Interesanti būtu zināt, cik ilgi Roza nodzīvotu ar tādu cilvēku kopā, kā saka, mežā zem eglītes. Kad gribēja lekt pār bortu, taisīt pašnāvību, jo dzīvei nav jēgas, bet pamēģini ar savu Džeku padzīvot, tad redzēsi, kā ir. Bet dzīvē viss ir citādāk, bez pamata, kapitāla, nav iespējas progresēt. Ja nav kapacitātes, nevar izveidot kapitālu. Arī “Tautas lūgšanu sapulci” mēs neplānojam pēc mēneša, visi saprot, ka tas nav iespējams, jo mēs zinām savu budžetu, mums ir savs cilvēku kapitāls, kurš katru mēnesi dod, tāpēc ka tā ir viņu draudze. Un ja mēs zinām, tad varam operēt ar savu budžetu un likt lietā. Ir vajadzīgs laiks, lai uzkrātu.
Kapitāls kā magnēts pievelk vairāk kapitāla, un tas, draugi, ir jau Dievs. Viņš ir radījis Visumu un šos principus, tiklīdz ievēro šos kapitāla principus, sāks notikt arī brīnumainas lietas, bet tikai uz šīs bāzes. Nav jau nekādas jēgas kaut ko iegūt, ja nav prātā uzkrāts pietiekami zināšanu, jo visu iztērēsi.
Atgriežoties pie miljonāru kluba, ja tu ne tikai būtu ieklīdis, bet patiešām bijis tur, tad tu nosponsorētu pasākumu, bet mēs neesam tik tālu vēl izauguši. Ja pēc skata esi normāls, labi izskaties, bet neesi miljonārs, un tu pajautā kādam miljonāram: “Cik pelni?” Pēc šiem diviem vārdiem šis miljonārs zinās, ka viņa priekšā stāv nabags, nabadzīgs un neveiksmīgs cilvēks, kas ne pa tēmu ieklīdis pie miljonāriem. Ja tev tiešām paveicas būt kopā ar miljonāriem, jo viņi tomēr nav tālu jāmeklē sabiedrībā, bet miljonāru neinteresē, cik tu nopelni naudas, viņu interesē, kāds ir tavs kapitāls. Viņu interesē govs, nevis piens, no kurienes nauda nāk. Miljonārs nedomā algas, bet kapitāla izteiksmē. Kādas ir tavas akcijas, kādas zināšanas, kas esi pa dzīvi, cik tev nekustamo īpašumu, cik darbinieku un resursu – tas interesē, jo pārējais ir pupu mizas. Arī uzkrājums ir nieks, ja tas nav pārvērsts kapitālā. Un tagad visi saprata, ka mūsu vidū nav miljonāru. Biznesmeņi ir, jo tas nozīmē savas lietas darīšanu, bet ne bagāts un turīgs, kam ir kapitāls. Bet to nevar piemērot visiem, jo kaut kādās kalpošanas lietās ir jau pamanījies veidot kapitālu, kaut kādā veidā jau var atļauties kādreiz atstāt savu grupiņu, kad mācītājs pasauc atpūsties, un grupiņā visu izdarīs, var neuztraukties. Ja grupā cilvēks spēj to panākt, tad biznesā noteikti, tikai nedaudz jāpamācās, ko liela daļa, protams, negrib darīt. Nav jau slikti dzīvot sociālismā, kad pabalsts ir, bezdarbnieku pabalsti, gadu pastrādā, pusi gada atpūties. Bezdarbnieku pabalsts pēc būtības ir ļaunums.
Ikkatru koku pazīst no viņa augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā. (Lūkas evaņģēlijs 6:44-45)
Tas, ko mēs runājam, kā rīkojamies, ir rezultāts tam, ko esam uzkrājuši savā sirdī. Tā ir pagājušās svētdienas tēma – garīgais kapitāls.
Bagātība un gods ir manās rokās, paliekama manta un taisnība. Mani augļi ir labāki par zeltu, pat par vistīrāko zeltu, un ieguvums no manis ir cienīgāks nekā izlasīts sudrabs. Es virzu savus ceļus pa taisnīgo ceļu, pa tiesību teku, lai es labi aprūpēju tos, kas mani mīl, un piekrāju jo pilnas viņu dārgumu krātuves. (Salamana pamācības 8:18-21)
Tātad arī finanses šādiem cilvēkiem, kas ir gudri, ir likumsakarīgi, ka būs. Gudrība ir jākrāj. Bet cik ir cilvēku, kas sakrājuši gudrības, ir dažādas izglītības, bet un? Tas jau nav kapitāls, tās ir tikai uzkrātas zināšanas. Kapacitāte uzkrāta ir, bet kapitālu nevar izveidot. Bet kapitāls ir tikai tad, kad šīs gudrības pārdod, kad tu liec tās lietā un gūsti peļņu. Es draudzei mācu, ka katram ir jālieto tas talents, kas ir. Ja gribi kaut ko nopelnīt, tev ir jāsāk lietot savs uzkrājums, to jāpārveido par kapitālu. Ja gribi kādu pakalpojumu sniegt, sāc ar elementāru reklāmu. Tu māki latviešu valodu, bet kurš to nemāk? Tev jau ir uzkrājums! “Oi, man nezin kas vēl ir jākrāj,” bet, lai tu uzkrātu kaut kam lielākam, tev jau vispirms kaut kas ir jāsāk ar santīmiem. Pareizi? Ar pašu principu – krāt, vai ne? Nu ne jau viss ir jāatliek, bet tie paši 10% apmēram, tā varētu būt kaut kur. Bet ko tad tu proti? “Man jau nekā nav, man vajag aizņemties naudu.” Tās ir “auzas”, tev, pirmkārt, vajag lietot to, kas ir. “Es māku latviešu valodu.” Tu gribi teikt, ka tagad cilvēkiem, krieviem, nevajag latviešu valodu? Viņus taču savādāk metīs ārā no valsts. Viņi tev rindā stāvēs un lauzīsies iekšā, lai tu viņus paņem. Tāpēc šodien es mācu par to, kas ir kapitāls un kapacitāte, jo tev ir jākļūst par krutu cilvēku! Tev ir jākļūst par Dieva cilvēku, tāds kāds bija Ābrahāms, tāds kāds bija Jozua, par tādu cilvēku, kāds bija Dāvids un Salamans!
Un es tev vēl atklāšu noslēpumu, ja arī tu nekļūsi miljonārs, tu kļūsi labāks, tu kļūsi stiprāks. Jo lielākus mērķus tu liksi, jo labā. Vienalga, ejot uz lielo mērķi, tu kaut ko sasniedz vairāk, nekā parasti tie, kam tie mērķi ir zemāki, vai vispār nav. Tu būsi turīgs, tu esi turīgs, tev ir kapacitāte. Sāc atlikt kaut kādu summiņu, tos 10% un no pārējā tad dzīvo, lai tu varētu likt lietā. Visās lietās piedomā par to, vai veiksmīgs cilvēks lasa gudru cilvēku grāmatas, vai viņš nāk un klausās sprediķus? Tev nepārtraukti ir jāatjauno zināšanas. Tātad, arī tā ir uzkrāšana. Bet par kapitālu tas kļūst tad, kad tu to lieto un gūsti no tā konkrētus rezultātus. Tas jau ir kapitāls.
Visi zina stāstu par Jāzepu, ko viņa brāļi aiz skaudības, brīnumainā kārtā nenogalināja, bet ko pārdeva verdzībā. Viņš nokļuva Ēģiptē, kur viņš tika pārdots kā vergs ar to gudrību, kas viņam piemita, jo viņš godāja savu tēvu, atšķirībā no brāļiem. Viņš mācījās no sava tēva, viņš bija sapņotājs. Viņš bija tas, kurš bija gatavs pārmantot vīziju, redzējumu un nostāties priekšgalā. Un, lai kādas viņam bija nepatikšanas, vai viņš bija cietumā, vai viņš tika pieņemts pie faraona galminieka, vai viņš bija pie faraona cietumsarga, visur, kur vien viņš bija, viņš uzdienējās. Tas tiek skaidrots ar to, ka viņam bija Dieva svētība. Jā, tāds jēdziens kā Dieva svētība pastāv, bet tas nav kaut kas pats par sevi saprotams. Tā tomēr piemīt cilvēkiem, kas saprot kapitāla nozīmi visās lietās. Jāzeps bija tāds cilvēks, kurš to saprata. Lai kā tu skatītos Rakstu vietas Bībelē, kur Jēzus saka: “Nekrājiet mantas virs zemes,” un tā tālāk. Ļoti daudz tādas Rakstu vietu, tur var prātā pat sajukt. Cilvēks var kļūt par pilnīgi aprobežotu, reliģijas aptumšotu cilvēku, bet Jāzeps nebija tāds. Ēģiptes faraons redzēja sapni, ka septiņas kārnas govis aprija septiņas brangas govis. Sapņa turpinājumā septiņas vājas vārpas aprija septiņas brangas vārpas.
[..] faraonam bija sapnis: viņš stāvēja upes grīvā. Un no upes grīvas izkāpa septiņas govis, skaista izskata un jo treknām miesām. Un viņas ganījās meldros. Un pēc tam atkal izkāpa septiņas citas govis no upes, nejauka izskata un jo liesām miesām, un nostājās blakus pirmajām govīm upes malā. Un govis, kurām bija nejauks izskats un kuras bija liesām miesām, aprija tās septiņas treknām miesām un skaista izskata govis. Un faraons pamodās. Un viņš atkal iemiga un redzēja otru sapni: un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, brangas un skaistas. Un tad atkal radās septiņas plānas vārpas, kas bija austreņa kaltētas. Un plānās vārpas aprija septiņas brangās un pilnās vārpas. (1. Mozus grāmata 41:1-7)
Jāzeps šo sapni iztulkoja. Tas bija gan viņa zināšanu rezultāts, gan arī kontakts ar Dievu, kas piemita Jāzepam. Viņam bija pietiekošs garīgais kapitāls, lai sadzirdētu no Dieva. Viņam bija pietiekošs zināšanu kapitāls, lai zinātu, ko darīt šajās situācijās. Viņš izskaidroja šo sapni, ka Ēģiptē būs septiņi pārticības gadi. Pēc šiem septiņiem pārticības gadiem būs septiņi bada gadi. Tad visu to, kas ir iegūts šajos septiņos pārticības gados, nākamajos septiņos gados apēdīs šīs kārnās govis, un šīs vājās vārpas aprīs septiņas brangās vārpas.
Tad Jāzeps sacīja faraonam: “[..] Septiņas brangās govis ir septiņi gadi, un septiņas glītās vārpas arī ir septiņi gadi; tas ir viens sapnis. Un septiņas kaulainās un neglītās govis, kas iznāca pēc viņām, ir septiņi gadi, un septiņas plānās un austreņa kaltētās vārpas arī ir septiņi gadi, bada gadi. [..] Redzi, nāks septiņi gadi, kuros liela pārticība būs Ēģiptes zemē. Un tad nāks septiņi bada gadi pēc tiem, un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo bads aprīs zemi.” (1. Mozus grāmata 41:25-27; 29-30)
Būs bads Ēģiptes zemē, tā bija šī sapņa nozīme, tas bija brīdinājums. Jāzeps zināja, kā rīkoties, un viņš teica:
“Lai faraons tā dara un lai ieceļ uzraugus pār zemi, kas lai ņem piekto daļu septiņos pārticības gados.” (1. Mozus grāmata 41:34)
Iedomājies, viņš teica, ka konkrētu daļu, piekto daļu ir jākrāj. Savā ziņā Ēģiptē tomēr bija kapitālisms. Kā tu domā, vai tiem, kam bija privātīpašums Ēģiptē, vai visi šie zemes īpašnieki, kas audzēja labību, visi biznesa cilvēki, kas bija Ēģiptē, vai viņi visi uzkrāja piekto daļu šajos septiņos gados? Vai viņi visi nezināja, ka būs šie septiņi gadi? Kāds varbūt vienkārši neticēja: “A ko tas ebrejs Jāzeps te runā, kāpēc tas faraons vispār viņam uzticējās, ko jūs te krājat?” Tu jebkurā gadījumā neko nezaudētu. Būtu tie bada gadi vai nebūtu, tu tāpat neko nezaudētu. Viņi neuzkrāja. Bet kas notika? Tātad viņi uzkrāja piekto daļu – 20% visur klētīs. Un ko darīja faraons, kad redzēja Jāzepa gudrību? Arī līdz tam redzēju viņa sasniegumus, kā viņš tur cietumā bija strādājis, kā viņš citur bija strādājis. Faraons Jāzepam teica: “Es tevi iecelšu un tu būsi otrais cilvēks aiz manis. Tu pārraudzīsi visas šīs klētis, tu pārraudzīsi visu šo darbu, un tu būsi otrais cilvēks valstī aiz manis.” Pagājuši septiņi gadi un Jāzeps izdarīja tā, ka viņš noorganizēja visu to lietu, kas bija faraona pārraudzībā. Tātad piektā daļa tika uzkrāta. Būtu mums tāda valdība. Mums būs tāda valdība! Piekto daļu septiņus gadus atlika. Un patiešām notika tā, ka pēc septiņiem gadiem izcēlās sausums. Lietus nelija un arī ražas nebija pietiekami un septiņus gadus bija bads. Pēc kāda laika sāka pietrūkt. Ko darīja cilvēki? Ko darīja Jāzeps? Vai viņš teica: “Nāciet, ņemiet?!” Nekas tamlīdzīgs. Ja tur bija kaut kas ar pabalstu sistēmu saistīts, tad tas tika izsniegts. Ko viņš darīja? Tas jau ir viņu īpašums, viņi to ir nopelnījuši, viņi ir sakrājuši. Ko Jāzeps dara? Šādā veidā tika veidots kapitāls, ka sāka pārdot labību. Gribi ēst, pērc. Un zini, cik tālu viss aizgāja? Aizgāja tik tālu, ka Jāzeps nopirka visu un pārpumpēja visus privātīpašumus faraona rokās. Viņi pārdeva Jāzepam visu labības dēļ. Tāpēc, draugi, vai Jāzeps ir Dieva cilvēks? Mums visiem viss par brīvu ir jādod? Vai Jāzeps bija cilvēks pēc Dieva prāta? Tu zini, kāpēc tu esi šeit? Padomā, sakarā ar Jāzepu un ar arī naudu saistīts tas viss. Mēs šeit esam kā kristieši. Faktiski, tā bāze ir tāda, ka Ābrahāms ar septiņdesmit dvēselēm izgāja no kaldeju Ūras. Arī viņš bija badā, jo bads jau nebija tikai Ēģiptē, bet arī apkārtnē. Tur, kur Ābrahams bija apmeties, arī tur bija bads. Viņam nebija variantu, kā doties uz Ēģipti, jo viņi dzirdēja, ka Ēģiptē ir labība. Viņi lika zeltu un dažādas vērtslietas, un Jēkabs sūtīja savus dēlus uz Ēģipti, kur mita viņa jaunākais dēls Jāzeps, bez Benjamīna, bet viņš nezināja, ka tas cilvēks ir viņa dēls, otrais cilvēks aiz faraona. Un tieši viņš uzkrāja šo labību, lai pārdotu visiem, kas nāktu. Tas nozīmē, ka Ābrahāms un šīs septiņdesmit dvēseles nomirtu badā, ja Jāzeps Ēģiptē nebūtu uzkrājis šo labību. Tu to vispār saproti? Kāda nozīme ir pašam pamatam jeb kapitālam? Kapacitātei, kapitālam un arī uzkrājumam. Nav uzkrājuma, ko tad tu lietosi? Nu kaut kāds uzkrājums jau katram ir. Kaut kāds “talantiņš”, ar ko var sākt, jau katram ir iedots. Un šeit skaties, piektā daļa tika uzkrāta. Priekš uzkrājuma 20% dot likt iekšā, tas ir diezgan daudz. Bet tas jau nav parasts uzkrājums, tas bija uzkrājums ar konkrētu mērķi. Viņš bija tāds mērķuzkrājums. Tur jau bija konkrēts biznesa plāns. Tātad, Jāzeps, Dieva cilvēks, ir visu laiku viens no lielākajiem kapitālistiem. Kapitālists, tas nav slikts vārds – kapitālisms, sociālisms, tas ir iesakņojies no padomju laikiem. Sociālismā ir kopīpašums, visi ir vienādi. Kapitālismā ir privātīpašums. Ilgtspējīgs faktiski ir kapitālisms, bet nu arī no sociālisma kaut kas labs ir jāņem līdzi, lai gādātu par nabagiem un cilvēkiem, lai tur būtu kaut kāda sakārtota valsts. Tas viss ir normāli. Pabalstu sistēmai ir jābūt. Bet Jāzeps bija un ir visu laiku viens no tādiem spēcīgākajiem kapitālistiem. Tajā laikā Ēģipte bija valsts numur viens. Viņš pārpumpēja visu bagātību faraona rokās un izglāba arī savus brāļus un Dieva tautu, tikai tāpēc, ka viņam bija zināšanas par to, kas ir kapitāls. Tad, kad tu lasi evaņģēlijā “nekrājiet mantas virs zemes”, tad atceries Jāzepu.
Un man te vēl ir dažādas rakstvietas, bet laika trūkuma dēļ es tās visas neminēšu. Vienmēr padomā par Bībeles kontekstu, kādā veidā Kristus ir mūsu pamats. Ko nozīmē “nekrāt mantas virs zemes”? “Nekrāt mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās bojā” nozīmē – vienmēr atcerēties, ka pamatu pamats, ir Viņš (Jēzus). Vienmēr paturēt Viņa principus kā augstākos. Bet tas nenozīmē nekrāt vispār naudu, nekrāt dažādas īpašības, kompetences un zināšanas, tas to nenozīmē. Tas vispār nenozīmē – tikai krāt, bet tas nozīmē – kapitālu veidot. Kapitāls ir tikai tad, kad tu lieto šo uzkrājumu. Uzkrājumi ir tad, kad tev ir kapacitāte – spēja uzkrāt.
Piemēram, pieņemsim, ka tu no visiem saviem ienākumiem 10% atliec ar mērķi – finansiālajai neatkarībai. Kas ir finansiālā neatkarība? Tu dari, ko gribi. Bet tad tev ir daudz jāstrādā. Sākumā ir jābūt kapacitātei, un tad tev ir jākrāj. Un tad tu nolem 10% atlikt. Bet tu jau sāc domāt un jau zini, kur tu liksi lietā, lai tas tev nestu pēc tam peļņu. Tas ir tikai 10% un tie 10% beigās var izaugt tā, ka tas viss pārējais tev vispār ir niecība. Saproti? Bet tev daudz kas vēl ir jākrāj galvā un tā tālāk, lai tu kaut ko tur vairotu. Gadījumā, ja tu atliec 10%, tev ir jāiemācās arī tērēt, jo nevar dot un neņemt. Tu zini, ka ir pareizi braukt ar dārgām mašīnām? Ja tu vari to atļauties un tev patīk, tad tas ir pareizi. Tikai tad, ja tas tev aizņem tur 1% no visa kopējā, es nezinu precīzi to aprēķinu. Tas darbs vairāk priekš menedžeriem un aprēķinātājiem. Viņi var aprēķināt, cik dārgu mašīnu tu vari pirkt, vai tas vispār neattiecas uz tavām finansēm, jo tu nevari tērēt vairāk, nekā tu pelni un tamlīdzīgi. Te nerunā par dzīves lepnību, bet tu droši vari lietot visu to, ko tu nopelni. Tev ir jāmācās arī baudīt dzīvi un lietot to, ko tu esi nopelnījis. Bet tu nekad nevarēsi baudīt dzīvi, ja tev nebūs kapitāla. Atceries to. Tu varēsi pensiju gaidīt. Lūdzu, skaties uz pensionāriem, tu gribi sev tādas vecumdienas? Tad uz priekšu. Tad neklausies, ko es saku par kapitālu, neklausies, tas viss ir “pupu mizas”, galvenais, ka Jēzus ir, Jēzus par visu parūpēsies. Jā, Viņš parūpēsies par tevi kaut kādā ļoti lētā veco ļaužu aprūpes centrā. Tev nav jāgaida uz mammu. Tev par mammu būtu jāgādā. Tavai mammai būtu jāzina, ka ir izaudzējusi savu dēlu, kas kaut ko vispār saprot par kapitālu, ka viņa ir drošībā, ka dēls par viņu parūpēsies, ne jau tā pensija. Tas ir nožēlojami, kā cilvēki vispār dzīvo. Tā ka skaties vispārēji uz pensionāriem un mācies: es tā nevēlos dzīvot. Kad tu iesi pensijā, tu sēdēsi jahtā, kruīza kuģī un brauksi pa pasauli ar to uzkrājumu, ko būsi izveidojis. Un tev nebūs vienkārši konstanta, uzkrāta summu. Nē, tas viss būs apgrozījumā, jo tu esi baigi krutais džeks. Es atceros sevi kāds es biju, tikko biju jaunpiedzimis no augšas baptistu draudzē. Tur man Dievs teica: “Lasi Bībeli,” un es tagad baigi lasu Bībeli. Baptistu draudzē bija mācītājs Balodis, kurš mani uzņēma draudzē. Es brīnījos vispār, ka mani tur uzņēma, jo bija traks. Viņš tur parakstīja kaut kādus dokumentus un dod man grāmatiņu “Mēs, baptisti”. Tas nozīmē, ka es esmu iestājies draudzē, un tur ir izstāstīts par to, kas vispār ir baptisti. Tas ir normāli, zināt, kur tu esi iestājies. Es ar visu pārliecību teicu: “Es lasu tikai Bībeli, man nevajag to.” Es nepaņēmu to grāmatu. Tā bija tāda gaiši zila ar melniem burtiem, plāniņa. Es teicu: “Man tādu nevajag un jūs vispār neko nejēdzat.” Un tad viņš teica: “Nu paga, paga, tu tagad esi kā tāds kalnu strauts. Nekas, ar laiku tu kļūsi par rāmu, dziļu upi.” Es tagad domāju, ka tas mācītājs vispār bija tāds diezgan ass, bet mani viņš ir pacietis konkrēti. Cilvēki mani ir pacietuši. Nu kā es sapratu, tā es bliezu, bet, paldies Dievam, es vienmēr esmu lasījis un mācījies, vērojis un salīdzinājis un tādā veidā nācis pie prāta. Es jums saku, ja savus principus turpini neievērot, tu neko nevari sasniegt, tu vispār neko nevari izdarīt, tu neko nevari uzcelt, tu nevari normāli baudīt dzīvi, ko tev dod. Tu jau nevari izmantot iespējas, tev nav no kā tās izmantot. Tu nevari ne zināšanas izmantot, ne arī kādus resursus izmantot, tev nekā nav. Tu vienkārši peldi, tev maksā to konkrēto aldziņu un viss, un tu priecājies. Nu tas ir vidusslānis. Bet es domāju, lai draudze tiešām būtu ietekmīga, un tā attīstītos, ir vajadzīgi kapitālisti. Un katram ir jābūt kaut nedaudz kapitālistam. Katram ir jāmācās ne tikai dot savam priekšniekam, ne tikai tur par nostrādātajām stundām kaut ko saņemt, bet vairāk saņemt, domāt līdzi visam, veidot kapitālu. Un ne tikai par naudu, kā jau es teicu, bet tas ir par visām lietām. Tu zini, kā es padomāju par to “rāmo upi”? Es nekad nebūšu nekāda rāmā upe. Man tā šķiet, ka pat šajā draudzē jau esot, sākotnēji es šo piemēru arī minēju, bet ne jau tā, kā tagad es to minēju. Es teicu: “Es nekad negribu būt rāmā upe, es vienmēr būšu tas straujais strauts.” Viņš arī paliek tāds straujš strauts, bet upē jau satek visi strauti. Spēks ir upē, ne jau strautos, jo strauts ir tikai daļiņa. Tā kā savs laiks ir būt strautam, savs laiks tomēr kļūt par to upi, dziļu, spēcīgu, jaudīgu.
Tēma bija “Kapitāls un kapacitāte.” Tu kaut ko šodien ieguvi? Ko tu ieguvi? Sāksi no rītdienas 10% atlikt? Tu, kā minimums, ja neizveidosi kapitālu, varēsi sakrāt un vismaz izšķērdēt. Tu jau labāk dzīvosi, kaut kur aizbraukt. Citādāk tu jau nekur nevari aizbraukt. Var jau paņemt kredītu, bet kurš tev dos, ja tev nav kapitāla? Vai tad banka dod cilvēkam kredītu bez kapitāla? Ja viņam nav dzīvoklis vai privātīpašumā kaut kāda zeme, uz kā pamata tev dot kredītu, vai tad tev dos? Saprotiet, arī par kredītiem runājot, ja tev vajag summu kapitāla veidošanai, lai attīstītos tālāk, nav jau nepareizi ņemt kredītu. Bet, ja tev ir pamats, ja tev ir kapitāls, uz kā var to paņemt. Ja tev izdodas paņemt kredītu, bet tev nav ar ko to segt, tad tu visu mūžu esi vergs. Varbūt ne visu mūžu. Kaut ko iemācies un izveido biznesu, bet varbūt arī ne, un tā visu mūžu strādā bankai. Ja tu sāksi atlikt 10%, bet neveidosies kapitāls, tad vismaz būs iespēja noziedot draudzē. Atceries, tu nevari neko dot, ja neesi paņēmis vispirms. Krājiet mantas debesīs un dariet visu saskaņā ar Viņa gribu, un ievērojiet Viņa principus! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kapitāls un kapacitāte” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
