Lai mēs vispār saprastu, ko tad mēs studēsim un ko mēs mācīsimies Bībeles skolā,
tātad vispirms īsi par to, kas tad ir pati Bībele. Ja kāds nezina, šeit ir Bībele latviešu valodā. Šis ir latviešu tulkojums, kurš nebūt nav tikai viens tulkojums, jo ir daudz dažādu tulkojumu un dažādās pasaules valodās. Arī latviešu tulkojumi ir dažādi no oriģināltekstiem. Ir tāds joks. Kāds zēns, kad viņam jautāja jautājumu: “Vai tu zini, kas ir Bībelē?” Viņš atbildēja: “Mana dzimšanas apliecība, kvītis, mazā brāļa matu šķipsna, mans pirmais zīmējums, mammas un tēta laulības apliecība.” Tāds bērna skatījums, kas ir Bībele. Bet mēs pie šī jautājuma pieiesim varbūt ne tādā bērna līmenī, bet nopietnāk. Un no grieķu vārda Biblos, Biblia – nozīmē grāmatas un turklāt vēl daudzskaitlī. Bībele tulkojumā faktiski ir minēta daudzskaitlī. Vārds Bībele nav nekas sarežģīts. Biblos nozīmē vairākas grāmatas, bet, kā tu redzi, grāmata ir tikai viena. Tomēr tulkojumā tas nozīmē “grāmatas”, un tas arī ir pareizi teikts, jo Bībele sastāv no atsevišķām 66 Bībeles grāmatām, kas ir apkopotas vienā. Šajā grāmatā ir 27 Jaunās Derības grāmatas un 39 Vecās Derības grāmatas ir šajā vienā grāmatā, ko kopumā nosauca par Bībeli. Tātad, 27 Jaunās Derības un 39 Vecās Derības grāmatas. 66 dažādu autoru grāmatas, bet kādam autoram var būt vairākas, piemēram, Pāvils dominē Jaunajā Derībā. Tātad vienam autoram tomēr var būt vairākas grāmatas, bet kopumā tās ir 66 grāmatas Dieva Vārdā – Bībelē. Daniēla grāmatā devītajā nodaļā Daniēls saka šādus vārdus:
Pirmajā viņa (ķēniņa) valdīšanas gadā es, Daniēls, pievērsu savu uzmanību svēto rakstu vārdiem par gadu skaitu, ko Tas Kungs kādreiz Savā vārdā bija atklājis pravietim Jeremijam [..]. (Daniēla grāmata 9:2)
Savā Vārdā bija atklājis pravietim Jeremijam. Bībele šeit tiek apzīmēta par Vārdu, tiek apzīmēta par Svētajiem Rakstiem. 6. gadsimtā pirms Kristus Daniēls sauc Bībeli par Svētajiem Rakstiem. Tajā laikā Bībele vēl nebija tādā formā kā šodien. Tas bija tikai tapšanas process, bet tajā laikā eksistēja raksti, kurus dēvēja par Svētajiem Rakstiem. Un attiecībā par to, ka Savā Vārdā bija atklājis pravietim Jeremijam, tas norāda, ka Daniēls studēja
rakstus, lasīja, pētīja grāmatu un konkrēti – Jeremijas grāmatu jeb grāmatas, kurā bija minēts tas, ko Dievs ir atklājis pravietis Jeremijam. Es nezinu, vai jāskaidro, ko nozīmē pirms mūsu ēras un pēc mūsu ēras. Es domāju, ka droši vien visi arī nezina, bet es neuzskatu par vajadzīgu to skaidrot. Tātad pirms mūsu ēras 6. gadsimtā
Daniēls saka, ka Svētie Raksti un grāmatas, tie ir šie praviešu vēstījumi, kas ir apkopoti konkrētās grāmatās, kuras viņš tajā laikā studēja. Faktiski Bībele ir Ginesa rekordu grāmatā. Kāpēc? Šie dati nav paši svaigākie. Es domāju, ka šodien jau ir citi skaitļi, bet es neņemos apgalvot, kuri tie skaitļi būs pareizākie. Uz doto brīdi, kad šis skaitlis tika minēts, ir iespiestas 6 miljardi šādas grāmatas. Šis skaits jau ir minēts kādu laiku atpakaļ. Katru sekundi tiek iespiesta viena Bībele. Iedomājies? Kamēr mēs šeit šodien uzturamies Bībeles skolā, tikmēr, cik Bībeles tiks saražotas? Bībeli, kurā ir rakstīts: “Tev nebūs nokaut un tev nebūs zagt,” visvairāk arī zog. Šī ir pasaulē zagtākā grāmata un pasaulē visvairāk iespiestā grāmata. Otrajā vietā aiz Bībeles ir MaoDzeduna citāti.
Tā ir komunisma rokasgrāmata Ķīnā. Tā ir otrajā vietā ar 9 miljoniem eksemplāru, 9 miljoni pret 6 miljardiem. Tas nozīmē, ka uz katru Mao grāmatu ir 6,7 Bībeles. Bībele ir populārākā grāmata pasaulē ar ļoti lielu atrāvienu no Mao Dzeduna citātiem.
Kas ir Bībeles autors?
Tas ir ļoti interesanti, kas ir autors. Redzi, kādreiz es tā ļoti pārliecināti, tikai tāpēc, ka es tā uzskatu, teicu, ka Bībeles autors ir Dievs. Redzi, bet, kad tu kaut ko māci, kaut ko saki vai kaut ko apgalvo, to vajag pamatot. Kā mēs varam pamatot to, ka Bībeles autors ir Dievs? Diemžēl nekā, kā tikai uz pašu Bībeli balstoties. Tāpēc, balstoties uz pašu Bībeli, Bībeles autors ir Dievs.
Tas Kungs sacīja uz Mozu [..] (2. Mozus grāmata 17:14)
Bībelē ir rakstīts, ka Dievs runāja ar Mozu. Viņš sacīja Mozum:
|”Ieraksti to par piemiņu grāmatā un pavēli to Jozuam [..].” (2. Mozus grāmata 17:14)
Dievs runā uz Mozu, lai viņš raksta to, ko Dievs viņam saka, un, lai nodod tālāk savam palīgam Jozuam, kurš mantoja viņa kalpošanu jeb viņa amatu. Šeit var izsekot, kā ir tapuši Svētie Raksti. Jau sākotnēji Dieva griba ir bijusi, lai mēs to pierakstam. Tātad Bībeles autors ir Dievs, balstoties uz pašu Bībeli. Vai Dievs Pats sarakstīja Bībeli? Arī plāksnes, uz kurām bija 10 baušļi, bija paša Dieva aprakstītas. Tā ir rakstīts Bībelē, ka ar Paša Dieva pirkstu uzrakstītas, kuras Mozus saņēma kalnā.
[..] Akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas. (2. Mozus grāmata 31:18)
Nu es nevaru būt tā simtprocentīgi pārliecināts, ka pats Dievs ar zīmuli rakstīja. Ka pats Dievs ņēma kaltu, instrumentu, ar ko akmenī var gravēt, un Viņš iegravēja. Es to nevaru izslēgt, ka tas tā notika. Es nevaru to simtprocentīgi apgalvot, jo Mozus bija kalnā un, iespējams, Dievs runāja uz Mozu, un, iespējams, viņš šīs plāksnes uzrakstīja. Bet autors ir Dievs. Šo domu autors ir Dievs, balstoties Dieva vārdā.
Pirmais, uz ko mēs balstāmies, ir pats Dieva Vārds. Otrkārt, ir mūsu acīmredzamie, neticamie jeb loģiskie skaidrojumi tam, ko mēs paši dzīvē redzam. Un ir ļoti daudzas lietas, kas otršķirīgi pierāda to, ka Dieva Vārds patiešām ir Dieva Vārds un ir patiess. To nevar mācīt kā tādu absolūto patiesību. Mēs šajā skolā mācīsimies Bībeli un nevis dažādas muļķības. Ar ko šī skola atšķirsies no iepriekšējās, kura bija pirms 9 gadiem? Šajā skolā nebūs nekādas muļķības. Kas ir muļķības? Atkal tas būs tāds pārspīlējums, ka muļķības. Bet nu nedrīkst mācīt, ko kāds mācītājs kaut kur redzēja kādu vīziju, kā izskatās ellē, vai redzēju kaut kādu vīziju, kā izskatās debesīs. Neviens to nevar pateikt konkrēti, kā tur izskatās, bet mēs drīkstam balstīties tikai uz Dieva Vārdu. Arī balstoties uz Dieva Vārdu un Bībeli, ir jāizprot daudzi un dažādi faktori, kas neļauj mums pilnībā saprast, kā tur izskatās. Bet mēs mācīsimies pašu būtību. Ir kādas konkrētas lietas, kādi konkrēti principi. Nemaz nav tik būtiski, kā tur izskatās, bet ir būtiski, ka tādas vietas ir. Par to māca Dieva Vārds. Bet to, ko māca Bībele, un to, ko Bībelē var atrast par šādām lietām, to mēs mācīsimies, bet mēs nevaram pieņemt to kā absolūto, vienīgo patiesību tikai tāpēc, ka tur, kaut kādā rakstvietā,vienā nodaļā tā ir minēts. Par to, kā jālasa Bībele, kā tā ir jāizprot, par to mēs mācīsimies, lai tu veselīgi varētu lasīt Dieva Vārdu, lai tu veselīgi varētu to izprast un patiešām to pielietot.
Kas ir Bībeles autors? Dievs! Bet tur ir 100 jautājumu. Kā Dievs uzrakstīja Bībeli? Atbilde atkal ir pašā Dieva Vārdā 2. Pētera vēstulē, pirmajā nodaļā, kaDieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.
Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams, jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā. (2. Pētera vēstule 1:20-21)
Tātad – Bībeles teksti ir Dieva iedvesmoti. Dieva cilvēki rakstīja no Dieva saņemto. Es patiešām nevēlos, ka mums būtu tāda tumsonīga izpratne, tieša izpratne ārpus konteksta un neņemot vērā acīmredzamo. Kaut gan ticība Dievam nav balstīta uz loģisko, un tomēr loģiskajam ir liela nozīme. Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.
[..] Ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus [..]. (2. Timotejam vēstule 3:15)
Svētie Raksti tā ir Bībele, tie ir raksti, grāmatas. Tās grāmatas, kas bija tajā laikā, tie raksti, kas bija tajā laikā, tagad ir papildināti, un šis ir kanons. Visi šie raksti ir Dieva iedvesti. Tātad autors ir Dievs, rakstījuši cilvēki, bet Dieva iedvesmoti. Dievs runāja ar Mozu un teica: “Raksti, ko Es tev saku, un nodod to tālāk paaudzēm.” Šodien mums ir pirmās piecas Mozus grāmatas, mums ir kopā 66 grāmatas. Patiesībā ir vēl vairāk grāmatu, bet ne visas ir iekļautas kanonā. Nav tā, ka tās grāmatas, kuras šeit nav iekļautas, ka tās ir sliktas, vai ka tās nevar lasīt. Tās var lasīt, bet daudz vienkāršāk, ka ir tās 66 grāmatas drošumam un stabilitātei. Tās ir 66 grāmatas, kuras ir viennozīmīgi atzītas, kas atbilst visiem kritērijiem, par kuriem mēs vēlāk arī parunāsim. Tātad, Dieva iedvesmoti. Praktiski, kad es sludinu, es sludinu no Dieva Vārda. Es ne tikai lasu Bībeles rakstvietas, bet es runāju kādas lietas un izsaku apgalvojumus. To saka mācītājs, un tomēr caur to runā Dievs. Kādas lietas es runāju, pamatojoties uz Dieva Vārdu. Tas nav nekas īpašs, kas atklājies sapnī. Es neieteiktu aizrauties ar sapņiem. Tas nav atklājies ar kaut kādu pārdabisku balsi, ar to es arī neieteiktu aizrauties vai šausmīgi vēlēties, lai Dievs uz tevi runā skaļā balsī. Es tev neiesaku neko, kas atslēdz veselo saprātu. Es tev neiesaku neko, kas neatbilst Dieva Vārdam, Dieva Vārda zināšanām. Pats svarīgākais, kas mums ir vajadzīgs, mums ir vajadzīgs Dieva Vārda zināšanas un veselīga izpratne. Es runāju Dieva Gara iedvests un saskaņā ar Dieva Vārdu, ar Dieva Vārda kontekstu, tad arī tas faktiski ir līdzīgi tam, ka Dieva cilvēks runā Dieva Gara spēkā, jo viņš saņem no Dieva. Arī tu vari pats saņemt savai dzīvei dažādas norādes, bet stingri balstoties esošajās zināšanās par to, kāds ir Dievs.
Kā Dievs uzrakstīja Bībeli?
Diemžēl Dievs Pats Bībeli neuzrakstīja, lai nu kā kāds to ļoti vēlētos. Nu daudzi to ļoti vēlētos, ka Dievs Pats to būtu uzrakstījis. Viss ir tik svinīgi un tik svēti, ka Pats Dievs uzrakstījis Bībeli. Draugi, nē, to vienkārši iespiež tipogrāfijā uz papīra lapām, un šajā gadījumā vēl arī ādas vākos. Man patīk šī Bībele ar ādas vākiem, tikai priekš manis tie burti ir par mazu. Man vajag nedaudz lielākus burtiņus, lai bez lasāmām brillēm lasītu. Es redzu, bet ir apgrūtinoši, sāk spiest acis.
Kādā valodā Bībele ir uzrakstīta?
Tas ir ļoti svarīgi, vai ne? Vecās Derības lielākā daļa ir uzrakstīta ebreju valodā, izņemot dažus jaunākos manuskriptus. Tie nav jaunākie mūsu izpratnē, mūsu laikmetā, bet tie ir jaunāki par vecākajiem manuskriptiem aramiešu valodā. Ir fiksēts laiks, kad ir tapuši pirmie raksti, un tie ir 1400 gadi pirms mūsu ēras. Kopā ar mūsu ēru, noapaļojot, tas būs pirms 3400 gadiem. Pēdējie Vecās Derības raksti ir apmēram 400 gadus pirms mūsu ēras. 400 gadus pirms mūsu ēras nozīmē, ka līdz mūsu ērai vēl bija 400 gadi, kad vairs netapa nekādi īpašie raksti, kuri ir šajā kanonā. Tātad Vecā Derība ir uzrakstīta 1000 gadu laika posmā. Iedomājies, kā Dievs rakstīja grāmatu? 1000 gadus Viņš rakstīja Veco Derību. Pēc tam 400 gadus sanāk tāds kā klusuma brīdis, pēc mūsu konteksta, un tas viduspunkts starp Veco un Jauno Derību, ir Jēzus Kristus atnākšana. Jaunā Derība ir uzrakstīta grieķu valodā. Vecajai Derībai autori ir ebreji, pravieši, tiesneši, ķēniņi, dažādi līderi. Bet Jaunajā Derībā arī ebreji, izņemot Lūku, kas pēc profesijas bija ārsts, zvejnieki, muitnieki, reliģiskie skolotāji, dažādi cilvēki. Es pat nedomāju, ka viņi to rakstīja ar tādu domu: “Šo es gribu uzrakstīt, lai pēc kādiem gadiem to ieliktu Bībeles kanonā.” Bet viņi ir tapuši. Aptuveni Jaunās Derības raksti tapa no 40. līdz 90. gadam, tātad, 50 gadu laika posmā mūsu ērā. No 40. līdz 90. gadam, apmēram 50 gadu laika posmā. Nu tad rēķināsim tagad kopā. Vecās Derības un Jaunās Derības pats uzrakstīšanas periods ir 1450 gadi kopā ar šo klusuma periodu.
Vai ir kāda atšķirība starp Veco un Jauno Derību, un kā mums uz to būtu jāskatās?
Vieni saka, ka tā Vecā Derība ļoti asiņaina un tāpēc to nevajag lasīt. Mīļie draugi, abas Derības nav pretrunā. Vecā Derība un Jaunā Derība nav pretrunā, bet papildina viena otru un tagad ar lieliem burtiem – TĀS NAV ŠĶIRAMAS. Bībele ir Jaunā Derība un Vecā Derība kopumā, tās nav šķiramas. Nevar tikai Veco Derību lasīt vai tikai Jauno Derību lasīt. Lai tu uzzīmētu pilnu ainu par to, kāds ir Dievs un Viņu iepazītu, tev ir vajadzīgas abas šīs Derības. Vecajā Derībā tiek pareģota Kristus nākšana, bet Jaunajā Derībā Kristus jau ir atnācis. Vecajā Derībā cilvēki ticēja uz Kristu, kurš nāks, Jaunajā Derībā cilvēki tic uz Kristu, kurš jau ir atnācis pirms 2000 gadiem. Šīs Derības nav šķiramas.
Runājot par Derību, kāds sakars grāmatai ir ar “derību”? Tās taču ir grāmatas, un grāmatas sauc Jaunā un Vecā Derība. Derība ir līgums ar Dievu, ka cilvēks pildīs savas saistības un Dievs savas saistības. Bībelē ir apsolījumi, ko Dievs apsola un ko Svētā Gara iedvesmoti cilvēki ir rakstījuši, atstājot mums šīs liecības, ko Dievs no Savas puses mums sola, bet lai mēs šos solījumus iemantotu, kas mums no savas puses ir jāizdara. Tāpēc to sauc par derību jeb līgumu. Kopumā Bībeli sauc par Veco un Jauno Derību. Vecajā Derībā caur Mozus bauslību fokuss ir “tev nebūs, tu nedrīksti”, bet Jaunajā Derībā caur Jēzu Kristu –“ticībā tu vari”. Jaunā Derība neizslēdz Veco un Vecā Derība neizslēdz Jauno. Ja normāli neizprot Bībeli kontekstā un turklāt Jauno un Veco Derību kopumā, tad rodas ļoti daudz tumsonīgas, nepareizas reakcijas, bet vienmēr ir jāatceras, ka Veco Derību mēs lasām Jaunās Derības kontekstā, centrā paturot Jēzus vārdus, bet Veco Derību mēs neatmetam.
Es minēju vārdu kanons. Kas ir kanons? Tās ir šīs Bībeles 66 grāmatas. Kas ir sinode? Sinode ir, ja runa ir par reliģiju, tad tā ir augstākās garīdzniecības sapulce. Augstākā garīdzniecība arī tajos laikos, par ko mēs runāsim, tie bija autoritatīvākie draudžu pārstāvji. Šeit runa ir par vispasaules draudzi, par dažādām konfesijām, par dažādiem novirzieniem. Lai pārāk neapgrūtinātu, es te nerunāšu, cik tādas sinodes ir bijušas un kur bijušas, bet tās ir bijušas un šīs sinodes ir sapulcējušās kopā un nolēmušas, kuras grāmatas iekļaut kanonā, tādā, kādā mēs to šodien redzam, un kādas neiekļaut. Bija kritēriji, pēc kuriem noteica, kuras grāmatas iekļaut un kuras neiekļaut. Visas sinodes sekoja šādiem principiem:
1. Vai grāmatas autors bija apustulis? Ja nē, tad vai viņš ir bijis ciešā kontaktā ar apustuli.
2. Vai grāmata bija pieņemta no Kristus miesas visā kopumā? Vai konkrēto grāmatu pieņem visi, vai tikai kādi atsevišķi novirzieni?
3. Vai grāmata bija saskaņā ar doktrīnu un saturēja pareizu ticības mācību? Ir vispārīga normāla Bībeles mācība, vai tas saskan ar to?
4. Vai grāmata saturēja augstas morāles normas un garīguma vērtības, kas atspoguļo Svēta Gara darbu?
Lūk, šādi bija kritēriji. Dažādās sinodēs šis tas ir arī atšķīries un, piemēram, ja šodien Bībeles kanonu veidi 39 Vecās Derības un 27 Jaunās Derības grāmatas, kopā ir 66 grāmatas, bet, piemēram, ir atšķirība Romas katoļu Bībelēs, kuras ir lielākas, jo tur ir vairāk grāmatu. Nav tā, ka šīs grāmatas nevar lasīt, bet, ja tu lasi Dieva Vārdu, tad vajag pieturēties secībai, ka vispirms ir šis kanons un pēc tam pārējās grāmatas. Ņemot vērā, ka cilvēki vispār maz lasa Bībeli, tad par kādām citām papildus grāmatām šeit ir runa? Tās sauc arī par apokrifiem, tās ir papildus grāmatas, kuras nav iekļautas kanonā. Ja vispār maz lasa Bībeli, tad es domāju šis jautājums vispār ir lieks. Brīdināt tevi, ka šīs grāmatas nevajag lasīt, bet redzi tu vari viņas lasīt, bet kā pamatu paturot kanoniskās grāmatas. Šajās grāmatās paturot kā pamatu evaņģēlijus. Evaņģēlijos kā pamatu paturēt Jēzus vārdus. Jēzus vārdos kā pamatu paturēt kontekstu, nevis burtu, bet Garu, ar kādu runā Jēzus, ņemot vērā ģeogrāfiju, politiku, vietu, apstākļus, kādā Jēzus ir teicis šos vārdus. Romas katoļu Bībelēs Vecās Derības daļā ir iekļautas septiņas deitero-kanoniskās grāmatas. Nevienā no pareizticīgo austrumu baznīcas atzītajiem septiņiem pasaules konciliem nav pieņemts lēmums par Bībeles grāmatu skaitu. Viņiem nav 66 grāmatas, jo viņi vēl joprojām tās raksta. Tas nozīmē ka mutvārdi ir svarīgāki nekā tas, kas ir fiksēts Dieva vārdā. Ņemiet vērā, ja tas nav fiksēts un nav rakstīts ir ļoti viegli novirzīties no paša pamata. Tāpēc ļoti svarīgi ir paturēt kanonu. Pareizticīgo baznīcās un Bībeles izdevumos viņiem pat šo deitero-kanonisko grāmatu skaits ir pat lielāks kā katoļiem. Atceries – pareizā secība un nav nekādu problēmu. Nav svarīgi vai tā ir pareizticīgo, katoļu vai protestantu Bībele, kāda starpība, galvenais ir secība, kanons un pēc tam viss pārējais. Etiopijas baznīcā pastāv divi kanoni: plašākais un šaurākais kanons. Gribi tādu, lūk, tev tāds, gribi šauro, lūk, tev šaurais kanons. Tur, piemēram, ir Ēnoha grāmata, ja godīgi, es nevienu no viņām neesmu lasījis. Zini, kāpēc? Es jau ar šim netieku galā, kur tad vēl deitero-kanoniskās grāmatas. Man jau liekas, ja cilvēki liek uzsvaru uz apokrifiem, man tā šķiet, ka Bībeli viņi tā īsti nelasa, viņiem interesē tikai kaut kas jauns, kaut kādi noslēpumi, mistika, viņi nemaz tā īsti netaisās iepazīt pašu Kristu, pašu Dievu.
Kas ir Bībele?
Cik vienkāršs jautājums. Ko nozīmē vārds “Bībele”? Kas ir Bībeles autors? Kā Dievs uzrakstīja Bībeli? Vecā un Jaunā Derība. Kanons. Sinode. Kas tad ir Bībele? Lūk, trīs vārdos – Dieva atklāsme cilvēkiem. Kas ir atklāsme? Dievs caur Bībeli atklājas cilvēkiem. Caur Bībeli katrs cilvēks var pats iepazīt Dievu personīgi. Pats. Lūk, kāpēc padomju laikos Bībele bija aizliegta. Kas notiks, ja komunisma režīmā cilvēki paši sāks iepazīt Dievu un sapratīs, ka Dievs viņus ir radījis kā brīvus cilvēkus ar brīvu izvēli? Kas notiks, kad cilvēki sāks sevi apzināties, kā par Dievam līdzīgu radību un visa darvinisma teorija būs kaķim zem astes? Ka cilvēkam ir atbildība ne tikai cilvēku priekšā, bet arī Dieva priekšā. Bībelē jeb Rakstos ir atklāts Viņš Pats un Viņa principi. Vecajā Derībā mēs lasām:
Bet to vietu, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, izraudzīs vienā no jūsu cilšu novadiem, lai tur ieceltu Savu Vārdu un lai tas tur mājotu, to meklējiet un uz turieni ejiet. Un turp tad nonesiet savus [..] upurus [..]. (5. Mozus grāmata 12:5-6)
Ieceltu Savu Vārdu un lai tas tur mājotu. Templis, kurš tika uzcelts Jeruzālemē, sākotnēji tā bija Saiešanas telts, pēc tam templis un tempļa centrā bija vissvētākā vieta, kurā bija šķirsts, kur priesteris iegāja vienu reizi gadā un šķirstā bija akmens plāksnes ar Dieva Vārdu. Vissvētākā vieta bija ap Dieva vārdu. Vecajā Derībā, kamēr citi reizēm ieciklējas uz hronoloģiju, uz radu rakstiem un nepamana pašu svarīgāko, pašu būtiskāko, centrā bija Dieva Vārds. Vecajā Derībā Dievs atklājās caur Derības šķirstu, kurā atradās Dieva Vārds, Dievs atklājas caur Savu Vārdu. Tur bija sava kārtība, līdz galam neizprotama arī šodien, bet bija kārtība, kā tas viss notika. Šodien Dievs atklājas caur Savu Vārdu un brīnišķīgs grāmatu apkopojums. Brīnišķīgs kanons. Mums nav vajadzīgs šķirsts, kur bija tikai 10 baušļi, mums ir ļoti labs apkopojums, kuru lasot un studējot, mēs atklājam Dievu.
Jautājums par Dieva atklāsmi. Dievs jau Pats no sevis tā īsti neatklājas, izņemot kaut kādus īpašus gadījumus, un arī šajos īpašajos gadījumos cilvēkam tik un tā nākas atklāt Dievu. Tas nozīmē, ka mēs paši atklājam Viņu. Mēs atklājam Dievu un Viņš atklājas mums. Kad mēs atklājam Viņu, Viņš atklājas mums. Un Viņš to dara tad, kad mēs studējam Dieva Vārdu, kad mēs klausāmies veselīgu mācību, kad mēs mācamies Bībeles skolā, kā šobrīd, mēs atklājam Viņu un Viņš atklājas mums. Dievs ir labs. Bībele ir Dieva atklāsme cilvēkiem.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)
Iedomājies, Dievs Pats no Sava Vārda nav šķirams. Tagad ļoti svarīga doma, kāpēc es minu “vārds”, “doma”, tāpēc, ka vienīgais cilvēka kontakta veids ar Dievu ir doma. “Iesākumā bija Vārds”, vārds katrā savā izpratnē, vai tēlos vai burtos vai zilbēs ir ietērptā ideja. Doma ietērpta, lai mēs to varētu saprast un izprast šodienai, bet sākotnēji tā ir doma. Ar vārdiem mēs izsakām domas. Mākslinieks savas domas izsaka gleznojot vai kā citādi, ir dažādi izteiksmes veidi, kas izsaka domu, ideju. Un veids, kā Dievs ar mums kontaktē, pirmkārt, tā ir doma. Faktiski, vienīgais veids, kā Dievs spēj atklāties – caur Savu domu. Vēl vairāk – iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Bet vārds, draugi, ir doma – doma tev saprotamā veidā. Te nav svarīgi valoda vai izteiksmes veids, bet tā ir doma.
Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jāņa evaņģēlijs 1:14)
Kad Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā Jēzū Kristū, par Viņu ir teikts, ka tas ir Vārds, kurš mājoja mūsu vidū, kuru varēja aptaustīt. Viņš nav šķirams no Dieva domas, no Dieva Vārda. Un tas, pirmkārt, ir tikai domu līmenī, primāri, kā mēs Viņu varam uztvert. Vienīgais kontakta veids ar Dievu ir doma. Dieva domām, kas ir Bībelē, mums saprotamā valodā, šīm domām, šim vārdam ir spēja izmainīt cilvēka dzīves. Bībeles vārdi atbalsojas cilvēku sirdīs, jo tie tur ir ielikti jau no iesākuma. Dievs tā cilvēku ir radījis, pēc Savas līdzības, un Dieva Vārds, kā jau es minēju, Bībeles skolā es nevaru mācīt to, kas neatbilst Dieva Vārdam, jo šī ir Bībeles skola. Es mācu Bībeli, bet tev pašam ir jāmācās šīs Bībeles patiesības pielietot. Šeit es nevaru mācīt kaut kādas vīzijas un izdomājumus, vai kaut ko citu, bet tikai vienīgi stingri pamatojoties uz to, kas ir Dieva Vārdā. Lūk, otršķirīgs un objektīvs pierādījums tam, ka Dieva Vārds ir dzīvs, patiess, ka šie vārdi atbalsojas cilvēku sirdīs un tie maina dzīvi.
Šodienas atteikšanās no Bībeles normām nav balstīta uz loģiskiem pierādījumiem, bet gan uz subjektīviem uzskatiem, kādai ir jābūt labai dzīvei. Tas, ko tagad teikšu, nebija vecajā Bībeles skolā un vēl šis tas nebija, ko es mācīju šodien, bet šis noteikti nebija tas jaunums – kas nav Bībele? Bībele nav zinātniska grāmata, kaut arī Bībelē ir atrodami pārsteidzoši zinātniski fakti, kurus mūsdienu izpratnē tajā laikā nevarēja atklāt zinātne, tomēr Bībelē tie ir fiksēti. Piemēram, indieši ticēja, ka zeme balstās uz ziloņa, grieķi uzskatīja, ka balstās uz titāna Atlanta pleciem. Jūdi, tas ir rakstīts Bībelē, uzskatīja, ka zeme ir plakana. Jūdaisms arī šodien Latvijā ir populārs, jo arī šodien citi uzskata, ka zeme ir plakana. Viņš lasa Bībelē, ka zeme ir plakana un viņš tā tic, bet viņš slikti lasa Bībeli, visi, kas ir mācījušies skolā, zina, ka zeme ir apaļa un to atklāja samērā nesenā pagātnē. Šis laiks, kurš ir minēts Bībelē, tajā neviens nevarēja zināt, ka zeme ir apaļa, bet Ījaba grāmata skaitās viena no vecākām grāmatām, un tur ir šāda rakstvieta:
Viņš ir tas, [..] kas tur zemi uzkārtu ne pie kā. (Ījaba grāmata 26:7)
Tas ir Bībelē. Dievs ir tas, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā, draugs, tas jau ir zinātnisks fakts. Kamēr citas tautības mīti, titāna Atlanta pleci, ziloņa mugura, jūdi saka, ka stāv plakana nezin uz kādiem tur balstiem un kādas tur debesis pie radīšanas bija, cietas un mīkstas, kas tikai tur nav sarakstīts, bet Ījabs saka, ka zeme brīvi karājās. Bet Bībele nav zinātniska grāmata, bet Bībelē ir atrodami zinātniski fakti. Nebūtu pareizi, ka radīšanas stāstā, kas būs nākamajā reizē, kā Dievs radīja debesis un zemi, kā radīja cilvēkus, cik dienās, kā viss izskatījās, un ir cilvēki, kas tic burtiski, kā Dievs radījis, viņi Bībeli uzskata par absolūtu patiesību, bet par tādu patiesību, kas faktiski var sākt robežoties ar tumsonību, kas tiešām ir pretrunā ar acīm redzamo un pretrunā ar normāli pierādītiem zinātniskiem faktiem. Personīgi es sliecos uz zinātnisku kreacionismu. Kas tas ir? Es ņemu vērā faktus, ko redz manas acis, ņemu vērā zinātnes sasniegumus un, pirmkārt, uz Bībeli skatos kā uz garīgu grāmatu, un, ja godīgi, neskatos uz to kā uz zinātnisku grāmatu. Nedomāju, ka pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēki varēja zināt tik daudz, kā viņi zina šodien. Ja kādam patīk ticēt tieši, var būt problēmas, ir dažādi cilvēki, ir dažādas grupas, kā kurš tic. Bībele ir vēsturiska grāmata, bet tā nav precīzi vēsturiska grāmata. Ir daudz lietu, kuras ne pa visam nevar ietilpināt pie vēsturiskas literatūras, pie pasakām, pie teikām, drīzāk šo to, dažu labu grāmatu, kuras neatbilst reāliem pierādījumiem, vēstures faktiem. No Bībeles mēs ļoti daudz varam uzzināt par to laiku vēsturi.
Tātad Bībele ir populārākā grāmata pasaulē, Bībele tulkojumā nozīmē “grāmatas”, kur ir apkopotas 66 grāmatas. Bībeles autors ir Dievs, taču to uzrakstīja cilvēki, Svētā Gara iedvesmoti, Vecā un Jaunā Derība nav šķiramas. Kanons un sinodes, augstākā garīdzniecība, kas sanāca kopā un pēc dažādiem kritērijiem noteica, kam būs būt par pamatu, un pārējais pēc tam. Bībele ir Dieva atklāsme cilvēkiem – Dieva Vārds. Vienīgais, kā Dievs kontaktē ar cilvēku, ir doma. Bībele nav zinātniska un vēsturiski precīza grāmata.
Mācītāja Mārča Jencīša sludināto Bībeles skolas 1. tēmu “Kas ir Bībele?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
