Bībelē diezgan daudz var atrast divus vārdus – Jēzū Kristū. Vai kāds to ir pamanījis? Lasot Bībeli, bieži dažādās kombinācijās var izlasīt šos vārdus. Ko tas nozīmē? Atceros sevi ticības ceļa sākumā. Toreiz vēl nebiju nevienā konkrētā draudzē. Uz kapelu nāca dažādu konfesiju mācītāji un bija pieejami dažāda veida izdevumi. Viens no tādiem bija luterāņu laikraksts “Svētdienas rīts”. Kādā no tā numuriem bija apjomīgs raksts par to, ko nozīmē būt Jēzū Kristū. No turienes man sāka veidoties sapratne, ko tas nozīmē. Ir ļoti svarīgi saprast, kas tas ir – būt Jēzū Kristū. Došu septiņus atslēgas vārdus, ko tas nozīmē.

1. Jaunpiedzimšana.

Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic. Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. (Romiešiem vēstule 3:22-24)

Tātad pestīšana jeb glābšana ir Jēzū Kristū. Jaunpiedzimšana ir pirmais atslēgas vārds. Gribu paskaidrot, lai saprot, ko nozīmē būt pestītam, ne pārāk tradicionālā izpratnē. Tas nozīmē būt Jēzū Kristū. Pirmkārt, būt Jēzū Kristū ir būt glābtam un atslēgas vārds ir jaunpiedzimšana. Pieņemot Jēzu Kristu kā savu Glābēju, ikviens, kas izvēlas Viņam ticēt. To patiešām dara Dievs, tas notiek pēc tam, kad mēs esam pieņēmuši Viņu, jo Bībele saka:

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Tas ir lielākais brīnums. Šis sprediķis šodien nav nejaušības pēc, jo šodien ir kristības un arī vakarēdiens. Kristības un vakarēdiens ir saistīts kopā ar glābšanu un šiem septiņiem punktiem, par kuriem runāšu. Ne kristības, ne vakarēdiens šajos punktos nebūs, jo tas nav būtiskākais, pretēji tam, kā vispārēji cilvēki uztver, kas ir glābšana un pestīšana. Daudzi tieši tā arī uztver: krustiņš kaklā, kristīts, svētīts, laulāts baznīcā, vakarēdiens, tomēr tas nav nozīmīgākais. Ne kristības, ne vakarēdiens, bet jauns radījums. Bībele saka:

Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums. (Galatiešiem vēstule 6:15)

Kļūt par jaunu radījumu ir iespējams, pieņemot Dieva mīlestību, ticot, ka Viņš mira pie krusta tavu grēku un nepilnību dēļ, trīs dienas bija kapā, augšāmcēlās. Tas, kurš uz to tic, piedzimst no jauna un šī jaunpiedzimšana nav tikai mūsu prāta stāvoklis. Tas ir pārdabiski, to dara Dievs un mēs paši izdarīt nevaram. Tas ir fenomens, ko es esmu pats piedzīvojos savā dzīvē, tāpat kā tūkstošiem, miljoniem cilvēku. Cilvēks bija cits, un viņa dzīves ritums pēkšņi mainās. Jaunpiedzimšana notiek ne tikai tāpēc, ka viņš vēlas kaut ko mainīt, sāk savādāk domāt, bet notiek iekšējas izmaiņas – jauns cilvēks, neskatoties uz to, ka ārēji ir tas pats vecais. Tas tūlīt kļūst redzams pēc viņa izturēšanās, pat sejā tas atstarojas, līdzīgi kā Mozus vaigs spīdēja. Izmaiņas ir redzamas pašā cilvēkā, tas, ka viņā ir notikušas iekšējas pārmaiņas. Šīs pārmaiņas tiešām ir izdarījis Dievs. Cilvēks grib dzīvot pavisam citādi, bet ir jāpielieto arī prāts un jāizprot, ka jaunpiedzimis cilvēks ir cits cilvēks, bet miesa ir tā pati vecā, domāšanas veids arī tas pats. Jāsāk pielāgot sava domāšana un dzīvesveids tam, kāds patiesībā jau ir no iekšienes. Tikai jāatceras, jāpielāgojas nevis kaut kam kādiem cilvēku priekšstatiem, bet vienkārši jābūt tam, kas jau esi no iekšienes. Tā ir atšķirība, vai tu centies būt tāds, kādu sagaida no tevis apkārtējie vai arī tāds, kāds esi radīts pēc Dieva līdzības, kādu Dievs tevi ir paredzējis. Dievs pārrada tevi pēc sava tēla un līdzības, tu esi jauns cilvēks un tas ir fenomenāli. Tas ir pirmais punkts – jaunpiedzimšana. Tas, ko es jau lasīju no vēstules Romiešiem.

Jēzus Savā žēlastībā mums ir sagādājis glābšanu. Viņš pirmais mūs ir mīlējis. Viņš mira pie krusta un augšāmcēlās par mums. Nākamais solis ir jāsper mums. Kad šo soli esam spēruši un izvēlējušies Kristu, tad nākamais solis atkal ir Dieva solis. Viņš dara mūsos izmaiņas, un mēs topam par jaunu radījumu. Nākamais solis atkal ir jāsper mums, kad mēs sākam jaunā veidā domāt, novelkam veco cilvēku, uzvelkam jauno un sākam pielāgoties sev. Uzsvēršu vēlreiz, ne tikai tam, kāds ir Kristus, bet arī sev, jo mēs tādi jau esam.

Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. (Efeziešiem vēstule 2:8-9)

To saka Dieva vārds – ne no darbiem, bet žēlastībā izglābti. Tādi šādi it nekādi atnākam un Dievs mūs pieņem. Ja Vecās Derības laikā mums vajadzēja izpelnīties, veicot dažādus rituālus un šķīstīšanas paražas, baušļus, tad Jaunās Derības fenomens ir tāds, ka tikai žēlastībā tiekam izglābti, nekādi darbi. Pēc jaunpiedzimšanas izmaiņas ir nevis ārējas, bet iekšējas, un tu pats gribi, vēlies pieskaņoties savai iekšējai būtībai. Jauns radījums jeb jaunpiedzimšana ir atslēgas vārds. Zem šī atslēgas vārda Bībelē ir pestīšana. Vai vārds “pestīšana” ir jaunpiedzimšana? Ja tā tas būtu, tad mēs šo sprediķi varētu beigt. Lai gan es kā pirmo sprediķī esmu ielicis vārdu “jaunpiedzimšana”, tomēr jauns radījums ir tikai daļa no pestīšanas, tas ir sākums, jauns sākums, bet tas nav pilns jēdziens pestīšanai jeb būšanai Jēzū Kristū. Varbūt kādam šķiet, ka viņš ir Jēzū Kristū jau ar to vien, ka viņš ir pieņēmis Jēzu, lūdzis grēku nožēlas lūgšanu, piedzīvojis minimālas pārmaiņas vai sajūtas. Mūžīgo dzīvību iemanto tie, kuri patiešām ir Jēzū Kristū. Ne tie, kuri bija vai kā savādāk, bet tie, kuri ir Jēzū Kristū, kuri ir miesā, kuri ir šis jaunais radījums. Tādēļ, ja reiz esi ko piedzīvojis vai lūdzis šo lūgšanu, dēļ tā vien nav pamata uzskatīt, ka tu esi pestīts vai esi Jēzū Kristū. Tāpēc tas, ka Dievs savā žēlastībā sagādājis pestīšanu ir tikai viena daļa jeb sākumpunkts. Pati pestīšana ir daudz plašāks jēdziens par vienreizēju notikumu. Lai tu saprastu labāk, tad paskaidrošu, ka tas ir kopums zem vīzijas. Nākamais atslēgas vārds būs vīzija.

2. Vīzija jeb kopums zem vīzijas.

Šoferi un arī pārējais sapratīs manu piemēru. Pastāstīšu, kā es braucu. Kad priekšā ir līkums, tad pēc noteikumiem nedrīkst apdzīt, jo nevar redzēt, vai pretī nebrauc mašīna. Tomēr situācijas ir dažādas, ir mazi un lieli līkumi. Tur, kur ir nepārtrauktā līnija, pilnīgi noteikti nedrīkst apdzīt, bet ir arī tādi līkumi, kur ir pārtrauktā līnija, jo speciālisti ir atzinuši, ka konkrētā līkumā drīkst apdzīt. Kas gan notiek šofera un pasažieru galvās šādā situācijā? Prātā ir jautājums – vai paspēs apdzīt? Vai pretim brauks automašīna vai tomēr ne? Vai mašīnai pietiek jaudas apdzīšanai? Vai netiks pārkāpts ātrums apdzenot? Ātrums apdzenot tiks pārkāpts pilnīgi noteikti, jo nevar apdzīt, nebraucot uz 120-130 km/h. Tā nu tas ir izveidojies, ka Latvijā daudziem ir mode braukt uz 80 km/h. Lielākā daļa ceļu jau mums arī ir tādi, ka jābrauc lēni, bet tomēr ne visi. Lai, apdzenot otru automašīnu, šoferis paspētu iekārtoties atpakaļ savā joslā, ir jāpārkāpj ātrums. Pie tam, ir arī tādi šoferi, kuri nelaiž atpakaļ joslā. Viņš pats ir lēnais braucējs, aiz viņa brauc vesela rinda, rodas sastrēgums, bet viņš apdzinējus nelaiž atpakaļ savā joslā. Šādi braucēji uzskata, ka viņiem ir taisnība un nelaiž atpakaļ joslā. Tomēr viņam nav taisnība un ir jālaiž garāmbraucošo automašīnu atpakaļ joslā. Es pie tā esmu pieradis. Latvijā ir jāprot šādās situācijās pareizi rīkoties. Katru reizi domā par to vai apdzīt un vai būs tā pretim braucošā mašīna. Ja neapdzen, brauc tālāk, un saproti, ka tā bija tā vieta, kur varēja apdzīt. Ir reizes, kad ļoti ilgi brauc aiz fūres un netiec garām. Jautājums: kā mācītājs Mārcis Jencītis rīkojas šādās situācijās, kad ir atļauts apdzīt, bet situācija nav līdz galam skaidra. Viņš šādās situācijās neapdzen. Tajā pašā laikā bieži es apdzenu diezgan šerpi – tā smuki, skaisti apdzenu un ieņemu savu rindu, kura jāieņem. Tātad es šādās situācijās vēlos neapdzīt. Te jāpiemin virves staigātājs Čārlzs (Charles Blondin), par kuru runāja došanas vārdā. Viņš staigāja pāri Niagāras ūdenskritumam un nesa cilvēkus tam pāri visādos veidos. Es tā konkrēti neatceros, un nezinu, cik vispār ir tos virves staigātāju. Ļoti iespējams, bet tas ir jāpārbauda, visticamāk, ka šis cilvēks nomira. Agri vai vēlu viņš nomira, varat paši papētīt. Tas, ka viņš nomira, tas tāpat ir skaidrs. Es domāju, ka viņš nokrita, bet es nezinu, vai tā bija. Un ja ne šis, tad cits virves staigātājs noteikti nokrita. Ļoti iespējams, ka viņš nokrita tieši kaut kam pāri ejot, piemēram, Dvīņu torņiem. Pārejot un pašās beigās nokrītot, tad, kad tu esi atslābis, un kad tev liekas, ka tu jau esi pabeidzis. Jautājums, vai aizbraukt no punkta “A” uz punktu “B” līdz galam mācītājam Mārcim Jencītim ir lielākas iespējas nekā tam, kurš nelieto šo principu? Tomēr atļautajās vietās, kur ir zīme, bet nav līdz galam pārliecināts, viņš dzen to mašīnu. Matemātiski, kuram ir lielākas iespējas uz to punktu “B” nokļūt līdz galam? Te nav nekāda sakara ar Dieva svētību, jo tā ir mana izvēle. Tātad ar mani ir droši braukt, jo es aizbraukšu līdz galam. Tas pats ir arī ar pestīšanu. Tas pats ir arī ar daudzām citām dažādām lietām. Svarīgs ir galamērķis, tāpēc es runāju par vīziju. Pirmais ir jaunpiedzimšana, bet otrais ir – vīzija.

3. Personīgas attiecības ar Dievu.

Nevis viens līkums, bet arī citos līkumos, arī ar citiem noteikumiem – jēdzīgiem, nejēdzīgiem, un, beigu beigās, pēc būtības pareizi rīkoties un kaut kādas lietas nepārkāpt, un kaut kādas tieši otrādi, vajag arī pārkāpt vispārīgi pieņemtas kaut kādas normas. Bet tie ir dažādi posmi ceļā uz mērķiem. Es līderu sapulcē līderiem mācīju vienu ideju. Bet es gribu, arī jūs šodien nedaudz mācīt, un tie, kas vakar bija, ja kāds vēl nesaprata, tad tas būs punkts uz “i”. Tur būs divas rakstuvietas no Mozus grāmatas tieši par vīziju. Tie, kas lasa Bībeli un ir paspējuši tikt tai cauri, mēs katrs esam lasījuši, ka Mozus neiegāja apsolītajā zemē, jo viņš tur bija kaut ko sagrēkojies. Vai kāds atceras tādu rakstuvietu, kur Mozus laikam ne tik reizes sita pa klinti, vai ne to izdarīja? Dievs viņam teica: “Tu neieiesi apsolītajā zemē.”

Tad Mozus pacēla savu roku un ar savu zizli sita klinti divas reizes, un iznāca daudz ūdens, tā ka viņš padzirdināja draudzi un tās lopus. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: “Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!” (4. Mozus grāmata 20:11-12)

Tā kā par sodu sanāk. Bet vai tiešām tā bija, ka tas bija kaut kāds sods Mozum, kurš skatīja Dievu vaigu vaigā? Nu nav tādu cilvēku kā Mozus. Vai tiešām kaut kāda štrunta dēļ varēja, ko neviens pat īsti nesaprot, kādēļ visu šo dzīves mērķi, šo dzīves ideju, visu, kā viņš bija paklausījis un veltījies Dievam, visu sevi, savus nervus, enerģiju, savu reputāciju atdevis un tā tālāk, viņu varēja sodīt? Viņš bija gājis uz mērķi, uz zemi, kur piens un medus tecēja, viņš veda visu tautu, un pašā pēdējā brīdī viņam Dievs teica: “Tu tur neieiesi par sodu, par kaut kādu sīkumu, par to, ka tu kurpes nenotīrīji, tu nepasmaidīji, tu ne tā paskatījies.” Vai tiešām tā var būt? Bet, lūk, šajā vietā tam ir atbilde. Piektajā Mozus grāmatā trīsdesmit pirmajā nodaļā Mozus teica tā:

“Šodien es esmu simts divdesmit gadus vecs, es vairs nespēju nedz iziet, nedz atnākt [..]!” (5. Mozus grāmata 31:2)

Lūk, iemesls, kāpēc Mozus neiegāja apsolītajā zemē. Viņš teica: “Viss, man ir 120 gadi un man ir laiks doties pie tēviem.” “Tas Kungs, tavs Dievs, Viņš pats ies tev pa priekšu, Viņš izdeldēs šīs tautas tavā priekšā, tu šo zemi iemantosi,” tika tēmēts arī uz Mozu, bet pats viņš neiegāja.

[..] Un Tas Kungs man ir sacījis: tev nebūs iet pāri šai Jordānai! Tas Kungs, tavs Dievs, Viņš pats ies pāri tev pa priekšu, Viņš izdeldēs šīs tautas tavā priekšā, un tu viņus iemantosi. Jozua, tas ies tev pa priekšu pāri, kā Tas Kungs to ir pavēlējis. (5. Mozus grāmata 31:3)

Viņš teica: “Jozua, tas ies tev pa priekšu pāri, kā Tas Kungs to ir pavēlējis.” Jozua to izdarīs. Jautājums, vai Mozum bija vīzija? Mozum bija vīzija, bet viņš to nesasniedza, viņš šajā zemē neiegāja, kurš faktiski visvairāk bija pelnījis tur ieiet. Viņš jau pats tur neiegāja, to izdarīja Jozua. Bet kur ir būtība šai rakstuvietai un vispār šim principam? Mozum bija svarīgi “savus līkumus” pareizi izdarīt. Mozum bija pareizi izdarīt to, ko viņam bija jāizdara savā laikā un savā vietā ceļā uz apsolīto zemi. Viņam ne obligāti bija pašam jāieiet. Un tieši tāpat kā pirms viņa bija cilvēks vārdā Ābrāms, kuru Dievs uzrunāja un teica:

[..] “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu.” (1. Mozus grāmata 12:1)

“Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. Un Viņš sacīja uz to: “Es esmu Tas Kungs, kas tev lika iziet no kaldeju Ūras, lai tev dotu šo zemi iemantot.” (5. Mozus grāmata 15:5-7)

Un ne tikai tev vienkārši būs daudz pēcnācēju, tur vēl vairāk ir rakstīts: “Es tevi darīšu par lielu tautu,” citiem vārdiem – par valsti.

Un Es tevi darīšu par lielu tautu. (1. Mozus grāmata 12:2)

Pestīšana nav tikai viens vienreizējs akts, kad tu esi piedzimis no augšas. Pestīšanā lielā mērā ietilpst vīzija, uz kā pamata arī ir notikusi jaunpiedzimšana, jo Dieva mērķis ir caur vienu cilvēku izveidot draudzi, kas ir līdzīga valstij. Pasaule bija izvirtusi un vienīgais veids, kā kaut ko mainīt ir, nevis izmainīt kaut ko kaldeju Ūrā, bet gan veidot jaunu tautu. Nevis vienkārši tautu, bet ar savu valsti, kuras priekšgalā ir Dievs, kas galu galā ietekmēs visu pasauli, lai visa pasaule varētu baudīt, cik Dievs ir labs un lai pasaule dzīvotu harmonijā ar Dievu un cilvēkiem. Kā sauca šo valsti, kas tika izveidota? Vispirms Ābrahāms, tam sekoja Īzāks, Jēkabs, Jāzeps, pēc tam sekoja pravieši – Dāvids, Salamans, un pēc tam šī valsts pārstāja eksistēt. Pēc tam nāk Jēzus. Pēc Jēzus atnākšanas faktiski Izraēls beidza eksistēt. Romieši nopostīja Jeruzālemi un templi, bet Jēzus teica: “Šis Izraēls, ko Dievs ir radījis, savu uzdevumu nepilda, tāpēc viņus iznīcinās līdz pamatiem,” un cels jaunu valsti.

“Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” (Lūkas evaņģēlijs 19:44)

Un šī valsts sastāv no cilvēkiem, kas ir jaunpiedzimuši. Šī valsts un šie cilvēki ir pārāki ar iekšējām izmaiņām. Bet pats pamats paliek. Dieva mērķis ir ne tikai izglābt vienu cilvēku, bet lai šis viens cilvēks ceļ draudzi. Draugs, ir jāsaprot, ka pašā Bībeles, pašā Dieva būtības pamatā ir – ne tikai vienu cilvēku glābt, bet celt Savu Valstību.

Ko mēs tēvreizē lūdzam? “Lai nāk Tava valstība,” un “Tava valstība” vārdu salikumā ir vārds – valsts. Tā ir valsts, un Viņa valsts ir draudze, un caur draudzi arī visa valsts kā kristīga valsts. Lūk, tas ir Dieva mērķis. Viens cilvēks nevar Dievu iepazīt, ja nav draudzes, tāpēc mums katram – man, tev – šodien ir jāizdara viss savam laikam un savai vietai, lai šķērsotu “savu līkumu” neatkarīgi no tā, kāda ir situācija mūsu zemē un Latvijā un cik lieli ir mūsu draudi šodien. Svarīgi ir katram izdarīt, nesasniedzot kādus īpaši lielus mērķus. Mums jau ir vīzija: “Dieva svētīta Latvija, uz kuru cilvēki brauc, nevis bēg.” Arī tad, ja mēs šo lielo vīziju neesam piepildījuši, mēs esam izdarījuši visu savam laikam un savai vietai, lai šo valsti celtu. Valstī ir gan nodokļu sistēma, gan izglītības sistēma, sava kultūra un tā tālāk, un tāpēc vēl jo vairāk draudzei ir jābūt visā labākajai. Un tas ir tas, ko daudzi negrib saprast, jo mēs jau esam patiesības balsts un pamats. Mums visai pasaulei ir jāparāda priekšzīme, mums visur ir jābūt pirmajiem un labākajiem. Un nevis, ka draudze skatās uz pasauli, kā kaut ko labāk izdarīt, bet ka pasaule skatās uz mums un grib būt tur.

Zini, kā Bībelē ir rakstīts? Pienāks dienas, kad cilvēki pieķersies vienam Dieva cilvēkam un teiks: “Ņem mani līdzi, es arī gribu tur, kur tu esi.” Tur ir skaidri rakstīts, ka Dieva griba ir, ka tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies. Ne jau, ka personīgi tagad sāksiet cits citam aizdot, te runā par kaut ko globālāku. Te runā par “Starptautisko valūtas fondu”, ka Latvija neaizņemsies, bet ka mēs viņiem aizdosim un pelnīsim uz viņiem, un diktēsim savus noteikumus. Lūk, kā nāk Dieva valstība. Un mēs teiksim: “Jūs skolā ieviesīsiet kristīgo mācību, ja, nē, naudu nedosim.” Tagad viss ir otrādi. Kristiešiem naudu nevajag, nauda “smirdot”. Redzi, ja kāds tā domā, tad tu zini, ka tu runā ar cilvēku, kurš ir neveiksminieks. Viņam nav nekāda sakara un saprašanas par to, kas ir Dieva valstība. Kā un kādā veidā tā vispār nāk? Tā nenāk tikai caur viena cilvēka jaunpiedzimšanu, bet caur pestīšanu kopumā. Kopums zem vīzijas un vīzija ir – jaunas valsts veidošana, ne tikai Latvija, kā tāda. Kādā valstī var nonākt tik tālu, ka visa valsts kļūst kristīga. Kādā valstī vienkārši ir ietekmīga, liela draudze, kuru valstī arī respektē, un skolā ir kristīgā mācība un Dieva principi. Kāda valstī atkal viss ir pavisam vāji. Pasaule diktē draudzei, kā audzināt un kā rīkoties, ko laulāt un ko nelaulāt ar kādu orientāciju. Tāpēc Dieva mērķis nav tikai vienkārša pestīšana. Tas ir bērnudārzs, tā ir pilnīgākā ābece – noskaitīt lūgšanas un pieņemt Jēzu, kā Savu Glābēju. Zem vīzijas apakšā, ko Dievs deva Ābrahāmam: “Es darīšu tevi par lielu tautu.” Es nolasīšu arī no Bībeles, lai būtu skaidrāk:

Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu [..]. (1. Mozus grāmata 12:1)

Ievēro, ka te ir vārds – Ābrāms. Te nav vārds Ābrahāms. Kāpēc?

[..] “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību.” (1. Mozus grāmata 12:1-3)

Mērķis ir viņu darīt par valsti. Uz Ābrahāma pamata jauna valsts, kuras priekšgalā ir pats Dievs. Tiklīdz Izraēls, jaunā valsts, kas tika izveidota gadu simtu griezumā, atkāpjas no Dieva principiem un Dievs vairs nevar būt viņu priekšgalā, Dievam šī valsts neinteresē. Viņš mierīgi: plūdi vai kas cits, un taisām jaunu valsti. Cik reizes Dievs draudēja, arī Mozum teica, bet viņi bija spītīgi un Viņu neklausīja. Viņš izvēlējās tik lielu tautu, bet tā atkal novirzās. Dievs saka: “Iznīcināšu ar mēri vai kaut ko citu, un es Mozu darīšu atkal par jaunu tautu.” Dieva mērķis jeb vīzija ir valsts. Tiešā nozīmē – pati labākā valsts. Valsts valstī un pat arī visu valstu līmenī konkurence kaut kādas tautas vai nācijas apdzīvoto teritoriju līmenī. Ja kādam līderu sapulcē nepieleca, tad varbūt šodien pieleca, kamēr pa nakti tur viss smadzenēs iesēdās, varbūt ka tagad labāk sapratīs. Dievam ir vīzija, Izraēla valsts, kuras priekšgalā ir Viņš Pats. Viņam pārāk daudz neinteresē visas tās valstis, kuru priekšgalā Viņa nav. Pirmkārt, Viņam interesē draudze, jo tā ir patiesības balsts un pamats. Viņš saka: “Es tevi darīšu par lielu tautu.” Pirmajā Mozus grāmatas septiņpadsmitajā nodaļā teikts:

[..] “Es tevi vairodams vairošu. [..] tu būsi par tēvu daudzām tautām. Un tavu vārdu turpmāk nebūs saukt: Ābrāms, bet tavam vārdam būs būt: Ābrahāms, jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis. Un Es tevi darīšu ļoti auglīgu, un daudzām tautām un ķēniņiem būs nākt no tevis.” (1. Mozus grāmata 17:2-6)

Ievēro, ka te ir rakstīts, ka viņam tika vārds nomainīts. Viņš bija Ābrāms un kļuva par Ābrahāmu, bet Ābrahāms nozīmē – tēvs daudzām tautām. Lūk, Bībelē stingri pamatota Dieva vīzija. Un pestīšana tikai ir simtiem gadus vēlāk caur Jēzus Kristus atnākšanu. Un nekas jau daudz nemainās, kā tikai cilvēku iekšējais stāvoklis. Ir jāceļ tā pati valstība, tā pati valsts, draudze. Šī ir tā vīzija. Tikai spēcīga draudze ar programmām, ar struktūru, ar disciplīnu. Un kur Dievs ir priekšgalā, kas spēj mainīt tās struktūras un programmas, kas ir konkrētā valstī, kuras priekšgalā nav Dieva. Lūk, kāds ir Dieva prāts. Ziniet, traki jau teikt, bet patiešām, jaunā pasaules kārtība, tā ir realitāte, un tā ir Dieva griba. Bet tikai ne tā jaunā pasaules kārtība, ko no Dieva ir nozaguši Švābs un citi, viņi domā citu kārtību, sātanisku. Viņi to veido caur naudu, fondiem, bankām, valdībām, varām, organizācijām, struktūru, izglītības sistēmu. Draudze bez tā visa nespēs stāvēt pretī, tāpēc Dieva mērķis ir veidot valsti. Es saprotu, ka to ir briesmīgi dzirdēt cilvēkiem, kuri šobrīd ir sākuma ceļā, bet paldies Dievam, ka esi šajā vietā un tu saproti reālo būtību. Vīzija ir Viņa vadīta valsts draudzes izteiksmē un pat valsts līmenī pāraugot. Tāds ir plāns.

Es vakar pieminēju filmu “Šindlera saraksts”, esat dzirdējuši par šo cilvēku, kas izglāba divus tūkstošus cilvēku no nāves, izpirka. Unikāls cilvēks, kurš pēc tam pēc kara par daudz lietoja alkoholu, un dzīvoja no izglābto ebreju naudas, ko ebreji patiesībā piešķīra. Viņš bija kara cilvēks, kurš kara apstākļos varēja uztaisīt lielu biznesu, viņš visu to naudu izmantoja, lai varētu izpirkt ebrejus. Viņš pats nebija ebrejs. Ja viņš būtu ebrejs, viņš nemaz to nevarētu. Viņš īstenībā lietoja pašu ebreju naudu, viņš tā arī ebrejiem pateica: “Visus krājumus dodiet šurp, jums tāpat nevajadzēs to naudu, pēc pāris nedēļām pabeigsiet dzīvi gāzes kamerās.” Viņi sākumā negribēja dot naudu, bet tad padomāja, priekš kam viņiem naudu. Viņš dabūja naudu, uztaisīja fabriku, un caur šo pašu naudu ebreji tika izglābti. Un filmas noslēgumā, ir teksts, viņš raud un saka: “Es varēju vairāk izglābt, vēl vienu. Cik maksāja šī mašīna, ar kuru es bēgu, par šo naudu varēja vēl piecus cilvēkus izglābt, ja man būtu vairāk naudas.” Lūk, došanas vārds. Glābšana, pestīšana, galvenais pateikt par Jēzu – vispār nekā tamlīdzīga! Tas viens smaidīgais pestītais cilvēks pēc diviem, trijiem gadiem būs drūmāks par drūmu, jo, ja nav stipras draudzes, valstības, tevi izskalos, ievilks, iesūks, tev nav nākotnes. Uzvar tikai un vienīgi draudze, tikai Dieva valstība, un tas ir Dieva mērķis, tikai liela tauta, kuras priekšgalā ir Viņš. Priekšgalā ir Viņš – nozīmē, ka šī tauta dzīvo pēc Viņa principiem. Iedibina jaunu kārtību, uz kuras pamata Dievs mūs var svētīt, sargāt, augļot un vairot.

Mozus nevarēja ieiet šajā zemē vecuma dēļ, viņam bija jāizpilda savs posms kopējā vīzijā, kas patiesībā ir gadu tūkstošu griezumā, un mums kā draudzei ir savs uzdevums, kurš mums ir jāizpilda. Mums katram individuāli ir jāizpilda savs uzdevums savā mājas grupiņā vai kalpošanā. Ja mēs to apzināmies un saprotam, tad varam dzīvot ar mieru sirdī. Tu savā laikā ar savām iespējām visu esi izdarījis, un ja tu neesi neko lielu piedzīvojis, lielo atmodu, par ko visi saka, ka tā būs. Tā arī notiks, bet ar jaunpiedzimšanu te būs par maz, tikai kopums no kopējas vīzijas. Un naudai ir ļoti liela nozīme, draudzēs ir jābūt miljardieriem, nedrīkst tā būt, ka valstī ir svarīgi jautājumi, draudzei ir izdzīvošanas jautājumi un ka vajag pasākumam, kas maksā tūkstošus, nedrīkst būt, ka mums ir gadu jākrāj nauda. Šeit ir jābūt daudziem cilvēkiem, kas pelna simts tūkstošus, simts miljonus. Kas tā par valsti bez naudas? Tā ir tāda valsts, kurai ir jāaizņemas. Ne draudzei normālas skolas, pašiem nekas, visi bērni jāsūta uz skolām, kur puikām liks iešūt dzemdes. Tādas tendences ir. Tas viss tiks legalizēts, ja viss turpināsies kā tagad. Skoliņā vecāki nevarēs iebilst, tas ir tas, uz ko iet. Mēs gribējām kā labāk, bet viss tagad sliktāk iet. Draugs, tu zini, kāpēc tas tā notiek? Mūsu dēļ, mēs esam to savārījuši. Tu un es. Mēs esam to savārījuši, jo tā jau ir viņu aizstāvība. Ja bija 54 balsu koalīcija, tagad ir 52 balsis, galīgi nestabili cilvēki, kuri kliedza par karu, drošību, Putins Šleseram maksā miljonus. Tagad viņi izvēlas sankcionētu personu, kas vada valsti. Viņi izvēlas partiju, kas grib atvērt robežu. “Nacionālā apvienība” bija tā, kas kliedza, ka nevajag atvērt robežas. “Progresīvie” vēlas, lai visi imigranti staigā, visi, kas grib, lai nāk, nekas nav jākontrolē. Viss ir slikti? Nē, tas norāda uz tādu salikumu, kas ir izveidojies, tas, kā viņi rīkojas, ka mēs viņus stingri spiežam, ar to vien, ka Dieva Lauvas startēja vēlēšanās, tā vien jau “Latvija pirmajā vietā” tika Saeimā. Otrkārt, ne viltus “Konservatīvie”, “Attīstībai/Par!”, “Saskaņa” netika Saeimā, mēs ieņēmām viņu vietu, mēs strādājām, mēs regulāri izbraucām savus līkumus, regulāri, mums ir tālāk ejošs mērķis, pat tālāks nekā mūsu dzīves ilgums, lai nāk Dieva valstība. Latvija būs Dieva svētīta valsts, uz kuru brauks skatīties, kā tas ir iespējams. Ir iespējams! Draudze ir tiešām, vārda pilnā nozīmē, izprot Dieva vīziju, kas ir draudze vispār, tā ir valsts.

Ja kādam ir jautājums, vai vest bērnu uz bērnu kalpošanu draudzē vai nē? Tad tas ir tavs sapratnes līmenis, vai tu gribi stipru savu ģimeni, vai tu apjēdz, kad ir vajadzīga stipra draudze, valsts, vai izglīto pagānu valstī viņus, kur nav nekāda sakara, ir tieši otrādāk. Skaidrs, ka neviens no tā neizbēgs. Skolā bērniem ir jāmācās, vismaz pulciņos, tu vari šeit izmantot, no tā, kā tu izmanto, tas atkarīgs no tavas sapratnes, vai tu apzinies. Ja tu domā: “Gan jau Dievs manus bērnus izglābs,” tā ir nežēlīga muļķība, tas ir pāridarījums bērniem. Nekas nenotiek, izņemot īpašos brīnumus, es nezinu, kur tie parādās, uz to nevar skatīties, tā nenotiek. Notiek tā, kā esi strādājis. Un, protams, no Dieva žēlastības, bet no Dieva žēlastības, vai tad tavi bērni ir kādi eksperimenta trusīši? Lai tas bērns pasaulē padzīvo, iemācās par homoseksualitāti, lai dara ko grib, lai staigā kā grib, dzīvo kā grib. Pēc tam gan jau Dievs parūpēsies. Tik varens Dievs, ka pat plūdi noslaucīja visus, kas domāja šādi.

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. (Mateja evaņģēlijs 8:1-3)

Tā bija brīnumaina dziedināšana, tas bija brīnums, par ko arī mums ir jāpiedomā, ka savā laikā un vietā Dievs dara brīnumus un mums par to ir jālūdz: Jēzu, es gribu kļūt šķīsts. Te ir atslēgvārdi, no kalna nokāpjot, cilvēks grib dziedināšanu, grib kļūt vesels, viņš domā, ka pietiek atnākt un uzlikt rokas un viss. Jā, var kaut kas notikt arī šādā veidā, kaut kas īslaicīgs vai vienreizējs, viens pagrieziens, bet visa tava dzīve nesastāv no viena pagrieziena. Jēzus nokāpa no kalna, tas nozīmē, ka Viņš bija lūgšanā, Jēzus kultivēja, uzturēja nepārtraukti personīgas attiecības ar Dievu un tāpēc Viņš var izstiept roku un pateikt pavēles veidā – topi šķīsts! Mēs gribam Dievu nelūgt, pagriezienus nepareizi izņemt un teikt: “Es pavēlu to un pavēlu šito!” Tā tas nedarbojas, tieši lūgšana dod spēku pavēlēm. Kā Bībelē ir aprakstīts stāsts par Pēteri un mirušo Tabitu?

Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sacīja: “Tabita, celies augšā!” (Apustuļu darbi 9:40)

Vispirms ir regulāras attiecības ar Dievu un tikai pēc tam autoritāte pateikt slimībai, lai tā pazūd. Topi šķīsts, tāpēc atslēgas vārdi ir regulāras personīgas attiecības ar Dievu. Atslēgas vārdi, lai būtu Jēzū Kristū. Ko nozīmē – būt Jēzū Kristū? Pirmkārt, jaunpiedzimis, otrkārt, zem vīzijas kopuma un, treškārt, personīgas attiecības ar Dievu.

4. Draudze.

Atslēgas vārds – draudze.

Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem. (Filipiešiem vēstule 1:1)

Pāvils raksta vēstuli sevis vadītām draudzēm. Tātad šis viss kopums kopā ir draudze.

Proti, ka, evaņģēlijam nākot, pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem. (Efeziešiem vēstule 3:6)

Viena miesa – tā ir draudze, vienas miesas dalībnieks. Tātad būt Jēzū Kristū nozīmē būt jaunpiedzimušam, būt vīzijā un būt personīgās attiecībās ar Dievu, kā arī būt draudzē. Apzināties, ka tu esi savas Dieva valsts pilsonis, lokālās draudzes biedrs. Mēs kā draudze apzināmies sevi kā visas Latvijas draudzes daļu.

5. Kalpošana.

Bet Pēteris, pārstaigādams visu apgabalu, nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā. (Apustuļu darbi 9:32)

Pēteris regulāri šķērsoja šos līkumus, pārstaigāja vietas, kā arī dziedināja cilvēkus.

Pēteris viņam sacīja: “Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!” Un viņš tūdaļ cēlās. (Apustuļu darbi 9:34)

Šis brīnums notika laikā, kad Pēteris pārstaigāja vietas, tas nozīmē, ka viņš bija kalpošanā. Uz šīs kalpošanas bāzes un personīgajā attiecībām, kā arī uz esamības Jēzū Kristū notiek interesantas lietas un Dieva valstība aug plašumā. Pie šīs domas arī varam pievienot rakstvietu no Apustuļu darbu devītās nodaļas.

[..] metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sacīja: “Tabita, celies augšā!” (Apustuļu darbi 9:40)

6. Darbi.

Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs. lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. (Efeziešiem vēstule 2:6-7)

Jaunpiedzimis, lai iemantotu plūstošo bagātību.

[..] Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem. (Efeziešiem vēstule 2:10)

Radīti, lai ikdienā šķērsotu līkumus, tā šķērsotu, lai aizietu līdz galam, kā arī savā laikā un vietā izdarītu pagriezienus un darbu, domājot par visas tautas, valsts un, pirmkārt, jau draudzes labumu. Tev nav jādomā par citām draudzēm. Kad es redzu, ka kāds no mūsu draudzes cilvēkiem dalās, laiko internetā informāciju no citam draudzēm vai partijām, tad es zinu, ka viņš šo nesaprot. Viņš nesaprot, ka viņam nav jārūpējas par citām draudzēm, bet par savu draudzi. Citas draudzes un partija internetā nedalās ar mūsu dievkalpojumu ierakstiem. Mēs kā draudze kopā parūpēsimies par savu darbu partijā un visu draudžu kopībā. Saproti, tas nav viena cilvēka lēmums, bet visas draudzes lēmums. Beigās būs šur tur it nekur, krodziņā zem galda. Tikai sava draudze! Tas nenozīmē, ka mēs neatzīstam citas draudzes, mēs esam daļa no tām, paliekot, pirmkārt, par patriotiem savai draudzei un citādāk nav iespējams. Mūsu galvenais mērķis ir celt stipras draudzes, un mēs rūpējamies par savu visstiprāko draudzi. Jēzū Kristū radīti labiem darbiem. Katru kalpošanu vai labu darbu dari, paturi prātā, lai celtu draudzi. Mēs kopā ceļam visas Latvijas draudzes un Baltijas valsti. Kādi mēs esam malacīši.

7. Visus iepriekšējos punktus praktizēt ik dienas.

Apustuļu darbu piektajā nodaļā ir tā pirmā draudze, kuru izveidoja Jēzus. Tu vispār esi padomājis, ka Jēzus atnākšana nav tikai pestīšana? Tas ir tas, ko Dievs it kā ir piedraudējis, ja valsts vienīgais vienojošas faktors nebūs Dievs, tad Viņam ar laiku paliks garlaicīgi un Viņš to atstās, jo pirmajā bauslī ir rakstīs, ka tev nebūs citus Dievus turēt Viņa priekšā. Viņš ir teicis, ka visu iznīcinās un tad tevi vai Mozu darīs par tautu, kas bīstas Dieva. Ko tad Jēzus izdarīja, ņemot vērā, ka pēc Jēzus, 70. gadā mūsu ērā, Jeruzāleme tika nopostīta, tā pārstāja būt kā valsts. Ko tad Jēzus izdarīja? Viņš uzcēla jaunu valsti uz drupām.

Viņš raudāja un teica:

[..] “šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts.” (Mateja evaņģēlijs 24:2)

Viņš zināja, kāpēc nāk. Vīzija, ko Dievs iedeva Ābrahāmam un Mozum, viss, kas tika uzcelts, nopostīja, un šie cilvēki domā, ka tic Dievam un ka viss ir kārtībā, bet viņi nogalināja pestītāju. Sauca Barabu, līdzīgi kā mūsu Latvijas politikā sauc, lai dot Barabu, bet visu, kas saistīts ar Jēzu un veselīgām vērtībām, to nevajag. Apvienotajam sarakstam un nacionālai apvienībai nav tieši definētas kristīgās vērtības, bet viņi tās piekopj tāpat kā nacionālās intereses un ģimeņu tradicionālo modeli. Cilvēki sauca, lai dod Barbaru, sakūdot varas. Jēzus neatnāca, lai dotu tikai jauna radījuma iespēju, bet lai atkal celtu jaunu valsti, kuras priekšgalā ir Viņš. Tāpēc pirmais bauslis ir: “Tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā,” pretējā gadījumā šī valsts ir nolemta. Viņa var būt kā formējums, pat kā impērija, bet tā ir nolemta un Dievam kļūst neinteresanti. Tas tāds Dieva pretinieks vien ir, un uzvarēt to var tikai, ceļot Dieva valstību. Pirmkārt, jau savā dzīvē un, otrkārt, celt draudzi un, treškārt, tu cel visu Latvijas draudzi. Visai Latvijas draudzei būtu jābūt kontaktā ar vispasaules valstu un kristiešu sadraudzību, kā arī jāietekmē globālā politika. Šīs dienas pasaule jau ir globāla, ja “Pasaules veselības organizācija” nolemj, ka būs kovids, tad būs kovids. Ārstiem un medicīnas personālam jau notiek semināri par tēmu “Ko darīt gadījumos, ja tavs reliģiskais vadonis ir pret vakcināciju?” Skaisti un psiholoģiski izstrādāti materiāli, lai iesmērētu vakcīnu. Tas veids, kā viņi cilvēku piespiež un apstrādā, veidojot globālus plānus, nav normāls. Varavīksnes karogs visos stūros ir globāls plāns un to var ietekmēt tikai, ceļot valsti. Kopā ar citiem kristīgiem deputātiem mums ir sadraudzība ar citu Eiropas parlamentu deputātiem, kuri arī ir kristieši. Reizi trīs mēnešos mums notiek Zoom sapulces, un tas ir tas, kam ir jābūt, jāaug un jāattīstās, lai nāktu Dieva valstība.

Šodien draudzē mums vakarēdiens un kristības. Kad es kristījos cietuma ēdnīcā, tad es vēlējos apliecinājumu ar cietuma priekšnieka parakstu par to, ka esmu oficiāli kristījies, bet pirms mani nokristīja, man bija ļoti lielas emocijas un es ticēju, ka kristību brīdī šīs emocijas būs vēl lielākas un iegūšu kārtīgu Dieva pieskārienu, kā arī viss mainīsies, bet tad, kad mani nokristīja, nenotika nekas, kā tikai tas, ka paliku slapjš. Bet, zini, tad, kad tu kaut ko sagaidi no Dieva, piemēram, saistītu tieši ar kristībām, var kaut kas notikt, bet pašas kristības un pestīšana tevi neglābj, ja tu neieturi iepriekšējos punktus. Būt Kristū Jēzū nozīmē ne kristības, ne vakarēdiens, bet zem vīzijas esošs atslēgas principu kopums.

Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu. (Apustuļu darbi 5:42)

Ik dienas, praktizēt būt Jēzū Kristū ik dienas.

Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” Tie viņam atbildēja: “Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir. “Viņš jautāja: “Ar kādu kristību jūs esat kristīti?” Tie atbildēja: “Ar Jāņa kristību.” Bet Pāvils sacīja: “Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir, Jēzum.” To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus Vārdā. Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja. Viņu bija pavisam ap divpadsmit vīru. Bet viņš, iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, sarunādamies un pārliecinādams par Dieva valstību. ņēma mācekļus savrup, ik dienas sludinādams Tiranna skolā. (Apustuļu darbi 19:1-9)

Ne tikai, ka viņi tika kristīti un ar Svēto Garu piepildīti, viņš trīs mēnešus regulāri sludināja.

Tāpēc atkārtosim visus punktus vēlreiz, kā būt Jēzū Kristū:
1. Jaunpiedzimšana.
2. Vīzija.
3. Personīgas attiecības ar Dievu.
4. Draudze.
5. Kalpošana.
6. Darbi.
7. Būt Jēzū Kristū – visus iepriekšējos punktus praktizējot ik dienas.

Ik dienas, regulāri. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ko nozīmē – būt Jēzū Kristū?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija