Šodien parunāsim par lūgšanu. Bībelē ir rakstīts:
Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. (Jāņa evaņģēlijs 3:6)
Šos vārdus Jēzus teica sarunā ar Nikodēmu kontekstā par jaunpiedzimšanas tēmu. Nikodēms nevarēja izprast, kā tas ir – piedzimt no augšienes. Viņš izrādīja neizpratni un vaicāja, vai jāatgriežas mātes vēderā un jāpiedzimst otrreiz? Es personīgi domāju, ka Nikodēms “laida muļķi”, jo jaunpiedzimšana kā tāda nebija svešs jēdziens tā laika jūdu, frīģiešu un grieķu kultūrai. Jēzus neatnesa kaut kādus jaunus jēdzienus, bet Viņš fokusēja uzmanību, ka pārmaiņām jānotiek cilvēka sirdī, garā jeb iekšējā pasaulē. Dzīvība rosās no sirds. Par jaunpiedzimšanas fenomenu visvairāk mēs varam uzzināt tieši no Jēzus un Nikodēma nakts sarunas. Grieķu vārds apofen nozīmē no augšienes un tam ir trīs nozīmes: 1) Pamatīgi, pilnīgi radikāli. 2) No jauna. 3) No augšas – no Dieva.
Jēzus skaidro, ka jaunpiedzimšana var notikt tikai tad, ja notiek pārmaiņas mūsu sirdī, garā jeb zemapziņā, tātad iekšējā cilvēka pārmaiņas.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. (Ecēhiēla grāmata 36:26)
Viņš dos Savu garu, lai mēs pildītu Dieva gribu. Ņemot vērā, ka Bībeli ir rakstījuši dažādi autori, katrs no sava skatu punkta, ir lietoti dažādi izteicieni, bet visam ir viena jēga. Jēzus fokusējās uz iekšējām pārmaiņām, un Viņš arī šodien grib, lai tās notiek mūsos. Jaunpiedzimšana pirmkārt ir piedzimšana garā. Tā nav mistika, bet gan darbs. Jēzus dod skaidrus norādījumus par to, kā notiek pārmaiņas. Mēs varam piedzimt gan miesā, gan garā. Mūsu sirds jeb iekšējais cilvēks nosaka, ko mēs domājam, kādus lēmumus pieņemam un kā rīkojamies. Protams, ka ir jārīkojas, bet tā ir cita tēma.
Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā.” (Mateja evaņģēlijs 26:40)
Jēzus nāca pie mācekļiem Ģetzemanes dārzā, un viņi gulēja. Miesa, kas piedzimusi no tēva un mātes, ir vāja. Gars ir labprātīgs – tā ir tā otrā sēkliņa, kas krita seklā augsnē un nevarēja izlaist dziļas saknes. Jēzus skaidro, ka tas ir cilvēku tips, kas ar prieku uzņem garīgas lietas, priecājas par apsolījumiem, vēlas mūžīgo dzīvību un būt svētīti. Tad, kad saprot, ka kaut kas jādara arī no savas puses, tad prieks pazūd. Manuprāt, mūsdienu kristietības vislielākā problēma ir tā, ka cilvēki visu atstāj Dieva ziņā un no savas puses neizdara to, kas ir viņu atbildībā. Šajā sakarā bieži tiek pat nepareizi lūgts. Tā vietā, lai lūgtu par to, lai pats darītu, lūdz, lai Dievs visu dara. Dievs nevar darīt tad, ja tu pats nedari. Jā, ir lietas, kuras pilnā mērā ir Dieva ziņā, bet ir ļoti daudz lietu, par ko atbildība jāuzņemas tev. Bībele ir derība – Vecā un Jaunā Derība. Tas ir līgums un nav vienpusējs. Attiecības, kur viens izmanto un otrs neko nedod, kur abi nav vinnētāji, nav ilgtspējīgas. Tā tas ir arī starp Dievu un cilvēku. Nav pareizi lūgšanā prasīt, lai Dievs dod, nepaveicot savu daļu. Šeit arī parādās, ka gars ir labprātīgs. Īpaši raksturīgi tas ir jauniem kristiešiem. Sākumā liekas, ka visa pasaule kabatā, tu ar prieku gribi kalpot, mainīties, saņemt Dieva apsolījumus, bet laiks iet uz priekšu un kādā brīdi saproti, ka reāli nekas nemainās, pārmaiņas ir ļoti minimālas. Kādēļ tā notiek? Tādēļ, ka tu nepareizi lūdz, un lūgšanai ir milzīgs spēks arī tad, ja lūdz nepareizi. Ja cilvēks no bērnības ir iemācīts nepareizi lūgt, tad lielā mērā viņš ir nolemts stagnācijai. Protams, ka vienmēr ir iespējas mainīties, mainot vidi, domāšanu un, galvenais, sākot lūgt pareizi. Tieši lūgšana var visu izmainīt. Kas no miesas dzimis ir miesa, kas no Gara – ir gars. Vispirms ir nepieciešamas garīgas pārmaiņas. Jēzus ņēma līdz mācekļus gan apskaidrošanas kalnā, gan Ģetzemanes dārzā un rādīja piemēru, ka vienmēr, gan labos, gan kritiskos brīžos, lūgšana ir svarīga. Ģetzemanes dārzā, kad Jēzus lūdza, mācekļi gulēja. Līdz pēdējam brīdim viņi nesaprata, ka viss ir nopietni, ka viss, ko Jēzus saka, notiks. Šodien ir līdzīgi. Mācītājs draudzē saka kādas lietas un ļoti daudzi “laiž gar ausīm”. Būs tikai tā, kā Dieva vārds saka. Jēzus saka:
“Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītas kārdināšanā, gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja evaņģēlijs 26:41)
Lai garu stiprinātu un iekšējais cilvēks mainītos, ir jāsāk ar lūgšanu. Ko Jēzus lūdza Ģetzemanes dārzā? Viņš pateica, kā reāli jūtas: “Tēvs, nu Es negribu iet pie krusta, ja tas iespējams, lai tas iet Man garām!” Pēc tam seko lūgšana pēc tēvreizes parauga: “Tavs prāts lai notiek!” Jēzum – vienlaicīgi Dievam un cilvēkam – vajadzēja lūgšanu par sevi. Viņš nelūdza, lai Dievs kaut kur aizved, bet lai Viņš pats spēj to izdarīt. Jēzus mācekļiem paskaidro, ka tāpēc, ka viņi nelūdz, ir vājš iekšējais cilvēks un nespēj izdarīt to, kas jādara. Tas ir skaidrs norādījums, ka ir jāsāk ar garīgām pārmaiņām, jo miesa ir un paliek miesa. Tāda ir šķietamā atšķirība starp Veco un Jauno Derību. Tomēr, tikai šķietamā, jo vispār tās nav nošķiramas, ideja par garīgām pārmaiņām ir viena un tā pati. Vecajā Derībā ir lielāks uzsvars uz miesas darbiem, bet Jaunajā – uzsvars pirmkārt uz iekšējām pārmaiņām cilvēkā. Pirmkārt tās panākamas ar lūgšanu, kurā tu lūdz tā, lai pats sāktu kustēties pareizā virzienā, tā, lai tevī notiek pārmaiņas, nevis par to, lai Dievs kaut ko dara, lai viss notiek pats no sevis. Es lūdzu pēc rakstvietām par dažādām tēmām no Bībeles. Nevis vienkārši lūdzu, bet apliecinu izmaiņas jau kā notikušu faktu savā dzīvē, raksturā pēc Dieva vārda. Ja tavā lūgšanā ir klātesošs tikai tas, lai Dievs kaut ko dod – tā nav pilnvērtīga lūgšana. Ir jāizmanto dažādas lūgšanas formas – slavēšana, pielūgsme, lūgšana mēlēs (šī forma gan tavam prātam neko nedod, tā ir laba, bet nav izprotama), sakarīga, plānota lūgšana. Pašam ir jāsaprot, kādas rakstura pārmaiņas ir nepieciešams, jāizprot kādas darbības ir nepieciešamas šīm izmaiņām. Tieši gars nosaka, vai esi spējīgs darboties, vai nē. Tu nevari izdarīt vairāk, kā tas šobrīd ir tavā garā, tas nav iespējams. Tu vari nolemt mainīties, bet nespēj to izdarīt, ja izmaiņas vispirms nenotiek tavā garā, iekšienē. Tu esi tas, kas esi garā. No gara miesā veidojas jauni ieradumi. Dzīvība ir tieši garā. Tiek ļoti pārspīlēts, ka, pieņemot Jēzu Kristu ka savu Glābēju, uzreiz kaut kas radikāli mainās. Manā gadījumā tas bija ļoti spēcīgs pārdzīvojums, pārmaiņas, bet tādi gadījumi ir reti. Tas bija labs trigeris, lai rastos bijība un sāktu kārtīgi lūgt Dievu. Parasti tas notiek vienkārši. Cilvēks saprot, ka grib Kristu, ka viņam ir nepieciešama mūžīgā dzīvība un tad lūdz atbilstošu lūgšanu. Visbiežāk tūlītējas pārmaiņas nenotiek. Tu labi gribi, bet nespēj mainīties. Tieši tādēļ jāsāk ar lūgšanu, kura pirmkārt ir tendēta uz to, ko tu darīsi, uz tavām iekšējām pārmaiņām, jo atmoda sākas ar tevi. Ir pieņemts teikt, ka, pieņemot Kristu, tu esi jaunpiedzimis. Bet tā tas galīgi nav. Man patika kāda mācītāja citāts: “Žēlastība nav licence grēkot.” Tai brīdī, kad pieņemam Kristu, mēs žēlastībā esam jaunpiedzimuši. Tu pieņem sevi kā jaunu cilvēku, bet realitātē šis jaunais cilvēks ir jāattīsta. Bībele skaidri saka:
Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. (Kolosiešiem vēstule 3:2)
Tev jāsāk ar domāšanu, lūgšanu. Mācekļi jautāja, kādēļ viņi nevar izdzīt velnus un dziedināt. Mācekļiem pietrūka lūgšanas un gavēšanas, kas nozīmē disciplīnu garīgās lietās. Garīgā disciplīna pirmkārt ir lūgšana. Ja tu gribi mainīt sevi, tā ir tava lūgšana. Ja gribi izmaiņas grupiņā, lūdz grupiņā, ja gribi izmaiņas Latvijā – tās ir lielas lūgšanu sapulces jeb tīkli. Pareiza lūgšana, nevis tā, kurā tikai prasām, lai Dievs kaut ko dara, bet tāda, kas sākas ar mūsu pašu atbildību — ar vēlmi mainīties. Tā ir lūgšana par iekšējām pārmaiņām, kādas Dievs vēlas mūsos redzēt.
Bībelē rakstīts: “Novelciet veco cilvēku” — bet kā to izdarīt? Kāpēc apustuļi Pāvils un Pēteris saka kristiešiem — jau jaunpiedzimušus cilvēkus — atjaunoties garā, atkal un atkal piedzimt no jauna? Tas ir svēttapšanas process. Jaunpiedzimšana ir tikai pirmais solis — tad, kad cilvēks pieņem Kristu un top glābts žēlastībā. Tāpat kā cilvēks, kas mira blakus Jēzum pie krusta — viņš vairs neko nevarēja mainīt, neko lūgt vai mainīt savu raksturu, bet Jēzus redzēja viņa sirdi un žēlastībā pieņēma viņu debesīs. Mūsu uzdevums ir lūgt tā, lai pārmaiņas notiktu mūsos pašos, draudzē, kalpošanā. Piemēram, nav iespējams smēķēt un vienlaikus mācīt bērnam, ka tas ir kaitīgi, jo bērni neklausās vārdos, bet kopē vecāku pasaules uztveri. Tā tas ir arī dzīvnieku pasaulē, bet mēs esam pārāki, protams.
Bībelē teikts, ka ārējais cilvēks ir veidots no pīšļiem un tas ar laiku sadilst, bet iekšējais atjaunojas dienu no dienas. Taisnais pat vecumā ir kā ērglis, kas paceļas spārnos — viņš joprojām ir spēcīgs un efektīvs. Tie, kuri ar lūgšanu, zināšanām un atbalstošu vidi strādā pie sevis, dzīvo ilgāk. Iekšējai izaugsmei ir milzīga nozīme — arī veselība un enerģija ir atkarīga no saiknes ar Dievu. Man tā ir – pat, ja esmu noguris, man iekšā ir tik liela garīgā enerģija, ka es spēju aizdedzināt citus cilvēkus.
Kad Jēzus kāpa apskaidrošanas kalnā, Viņš rādīja mācekļiem piemēru.
Un notika, ka pēc šīs runas pagāja apmēram astoņas dienas; un Viņš ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un uzkāpa kalnā, lai lūgtu Dievu. Un, Viņam lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu un Viņa drēbes kļuva spoži baltas. (Lūkas evaņģēlijs 9:28-29)
Arī Mozus, nokāpjot no kalna pēc tikšanās ar Dievu, pats nezināja, ka viņa vaigs jeb seja spīd. Arī Jēzum, kad Viņš lūdza, notika pārmaiņas miesā caur lūgšanu — Viņa vaigs ieguva citu izskatu. Mācekļi to baudīja, bet paši lūgšanu nepraktizēja, tāpēc Ģetzemanes dārzā viņi aizbēga un nodeva Jēzu , jo viņiem nebija tāda spēka. Tikai tad, kad viņi sāka praktizēt lūgšanu, viņi ieguva spēku. Kad cilvēks caur lūgšanu ir ciešā saiknē ar Dievu, viņā ir gaisma un enerģija. Mana dāvana ir būt “dedzinātājam” jeb motivatoram – kas ar mani saskaras, tas aizdegas vai apdedzinās. Bet pašam ir jāmainās un jādara. Nepietiek tikai palūgt, lai Dievs nokrīt uguns un visu izdara tavā vietā. Lūgšana ir atslēga atmodai, kas sākas ar mums pašiem.
Jaunpiedzimšanas jēdziens nav Jēzus izgudrojums — tas bija pazīstams jau citās reliģijās, tostarp jūdaisma un grieķu tradīcijās. Jūdaisma pieņēmējs simboliski kļuva par jaunu cilvēku, un tika uzskatīts, ka viņš pat drīkstētu precēt savu māti, jo bija kļuvis par citu personu. Taču reāli tas nebija cits cilvēks. Arī mēs uzreiz nekļūstam par citu cilvēku, to nevar arī izdarīt par naudu vai pie ķirurga aizejot. Par naudu pārmaiņas sevī nevar dabūt. Frīģieši esot cilvēkus ar pienu barojuši simboliski, ka cilvēks ir kļuvis jauns radījums. Rituālam ir spēks, arī kristiešiem ir rituāli. Cilvēks tic, ka ir jauns radījums, un sāk pielāgoties šim jaunajam radījumam. Citiem cilvēkiem, arī man, kam jaunpiedzimšana ir īpašs piedzīvojums, ar tūlītējām pārmaiņām. Tomēr katram ir savs temps. Kā saka Tramps — seko savam tempam. Nav jālīdzinās citiem, jo Dievs raugās uz sirdi un uz to, vai tu patiesi vēlies mainīties un Viņu meklēt. Ir rakstīts: “Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš ir atrodams”. Dieva meklēšana nav kaut kas abstrakts.
Tempļa lūgšana.
Ir pareizi praktizēt tempļa lūgšanu – to māca gan Jongi Čo, gan Sergejs Šidlovskis. Arī es to laiku pa laikam praktizēju, lai gan man ir arī citi lūgšanu veidi. Bībelē teikts, ka mēs — gan draudze kopumā, gan katrs atsevišķi — esam Dieva templis. Kristus ir mūsu galva, mēs esam Viņa miesa, un draudze ir Viņa nams. Ir rakstīts: “Kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās”. Piemēram, smēķēšana samaitā miesu, bet mūsos mājo Kristus. Vecās Derības templis simbolizē attiecības ar Dievu, kādām tām vajadzētu būt — lai Dievs būtu tevī un tu būtu Viņa tuvumā un svētīts. Priesteris kalpoja templī, kas atradās Izraēla tautas centrā, lai Dieva svētība būtu tautā.
Tempļa lūgšanā svarīgi zināt, ko lūgt katrā tempļa daļā. Templī bija ārējais pagalms, Svētā vieta un Vissvētākā vieta. Ceļš uz Vissvētāko vietu sākās pie dedzināmā altāra, kur tika nests upuris — tā ir pirmā pietura. Bez upura nav iespējams tuvoties Dievam, nemaz nenāc. Šis upuris tika nests par visiem grēkiem — tā ir žēlastība. Dedzināmais upuris ir žēlastība. Šajā vietā mēs slavējam un pateicamies Dievam: par visu, ko esam saņēmuši un vēl saņemsim, par Kristus upuri un glābšanu žēlastībā, par satikšanos ar Viņu: “Es pateicos, ka Tu sūtīji Savu Dēlu Jēzu Kristu virs zemes! Ka Tu miri pie krusta un augšāmcēlies un ka es līdz ar Tevi esmu augšāmcelts, un līdz ar Tevi sēžu pie Tēva labās rokas debesīs augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un vārdu, kas tiek vai tiks minēts!”
Dievs visu ir nolicis zem Kristus kājām — arī zem mūsu kājām, zem draudzes kājām. Draudze ir Viņa pilnība. Žēlastībā mēs valdām kopā ar Viņu. Tomēr žēlastība var palikt apslēpta, nemanāma vai pat tikt pazaudēta vēlāk, taču saņemto žēlastību var attīstīt. Izraēlieši piedzīvoja Dieva žēlastību, kad Mozus viņus izveda no Ēģiptes verdzības. Dievs darīja desmit brīnumus, līdz faraons beidzot atlaida tautu. Naktī Viņš gāja tiem pa priekšu uguns stabā, bet dienā – mākoņu stabā. Kad Mozus uzkāpa kalnā, lai saņemtu norādījumus no Dieva, viņam tika dota vīzija – iemantot Kānaānas zemi, kur piens un medus tek. Izlūki apliecināja, ka šī zeme patiešām pastāv, taču tajā dzīvoja milži. Jozua un Kālebs bija gatavi ieiet un ieņemt šo zemi, bet pārējie nobijās – viņiem šķita, ka cena par Dieva žēlastību ir pārāk augsta. Šie līderi padarīja bailīgu visu tautu, un viņi šajā zemē neiegāja, bet pavadīja četrdesmit gadus tuksnesī, līdz izmira visa paaudze, kas atteicās paklausīt. Pat Mozus tajā neiegāja pats, apsolīto zemi iemantoja nākamā paaudze Jozua vadībā. Tā ir žēlastība – varēt iet, ieņemt, kļūt labākam, bagātākam, dzīvot mūžīgi. Arī mēs, kristieši, esam glābti žēlastībā, bet ir cena – vispirms lūgšanā, kas ir kā ģenerators. Tev pašam jāizvērtē, kā tad tu lūdz un ko. Lūgšana – tas ir ārkārtīgi liels spēks. Tie, kas to neizmanto, ir viņu pašu problēma. Tie, kas to dara nepareizi, tā ir vēl lielāka viņu pašu problēma. Kas lūdz diendienā ar gadiem, lai Dievs kaut ko darītu, tā vietā, lai lūgtu, lai pats to darītu, lai tu pareizi lūgtu, lai tu pareizi apliecinātu, lai tev būtu šī vajadzīgā darbība – tur ir problēma. Jo tikai darbība nosaka rezultātu. Atceries, nevis lūgšana pati kā tāda, bet darbības nosaka rezultātu. Itin visur, katrā mājas grupā, katram cilvēkam, katra cilvēka labklājība, attiecības ģimenē – tikai darbības, nevis labi nodomi, jo Jēzus saka:
Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara [..]. (Mateja evaņģēlijs 7:21)
Tas, kas dara! Lūgšana ir instruments, lai mēs spētu darīt. Pirmkārt instruments, lai mēs darītu pareizas lietas, lai to spētu. Nav nepareizi lūgt par atmodu, vai par pārvērtībām valstī, par kaimiņa, mammas, tēta vai brāļā pārvērtībām. Tas viss ir pareizi, bet tam visam ir jāizsauc arī tevī darbību, lai aizietu pie tā brāļa un māsas, lai izdarītu kaut ko priekš Latvijas. Ir jāizsauc darbība, nevis tikai jālūdz, saproti? Tāpēc tev pašam jāapskatās, kā tad tu lūdz?
Arī par veselību mēs lūdzam, ir medicīniskās iestādes vajadzīgas. Tu nevari tā vienkārši lūgt Dievu – man Dievs izdarīs – tā kā aprobežots un “maukt” tālāk. Es nesaku, ka pie katra sīkuma jāskraida, tā jau atkal ir cita slimība – katrā sīkumā skriet pie ārsta, bet kad tas ir nepieciešams. Medicīna arī ir no Dieva. Daudzas lietas ir stipri vienkāršākas, nekā tev liekas. Es zinu cilvēku, kuram ir bijusi sirds operācija. Ja šis cilvēks ticētu, ka tikai Dievs viņu dziedinās un ka nevajag uz operāciju iet, viņa te nebūtu, simtprocentīgi viņa te nebūtu, viņa sen jau būtu apglabāta. Bet viņa ir dzīva un kalpo, un kalpos Dievam. Bībelē ir teikts:
Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus. (Psalms 117:18)
Bet tas jau ietver arī kaut kādas tevis paša veselīgas, normālas darbības no savas puses, nevis gaidīt, kad Dievs tev kaut ko izdarīs, ko Viņš neizdarīs, iespējams. Tu nezini, vai Viņš izdarīs. Tu nevari tā paļauties, ka tieši tev tas būs un tādā veidā, kā tu gribi. Es vispār domāju, ka pateikt: “Tev nevajag iet pie ārsta,” ir noziegums. Es tā domāju, ja mācītājs tā māca, tas ir noziegums, jo viņa dēļ nomirst cilvēki. Un tas, kurš saka, ka tikai pie ārsta jāiet, tas arī nav galīgi pareizi. Ir gan tā, gan tā, un tas nav dalīts. Tāpat kā Jaunā un Vecā Derība nav dalīta, tā arī šīs lietas nav dalītas. Ir veids, kā Dievs ir iekārtojis, lai mēs savu veselību uzturētu. Nu tad neej pie zobārsta vai arī netīri zobus, grūti būs pēc tam parunāt ar cilvēkiem, arī konfektītes nepalīdzēs. Ir parastas lietas, kas mums pašiem ir jāizdara. Kāds domā: “Nē, man Dievs saplombēs un visu izdarīs.” Nav mums tāda veida problēmu draudzē, bet mums ir citas līdzīgas. Ir tādi destruktīvi domāšanas veidi. Hozejas grāmatā sestajā nodaļā ir teikts:
Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi. (Hozejas grāmata 6:3)
Kad? Kad mēs neatlaidīgi centīsimies, lai iepazītu To Kungu. Šeit ir ļoti liela nozīme lūgšanai. Kad tu nāc pie dedzināmā altāra, te ir priesteris. Tu taču esi priesteris? Tu ej lūgšanā, tu ej pie altāra un tas ir Kristus upuris žēlastībā, bet tev vēl nav pārmaiņas. Kas ir nākamais? Tu zini, vai ne? Pēc tam priesteris iet pie mazgājamā trauka. Ko viņš tur dara? Mazgājās, jo tikai tīrs drīkst tālāk iet Svētajā vietā. Tālāk ir pagalms, tad ir Svētā vieta un tad ir Vissvētākā vieta. Tad priesteris mazgājas. Ko nozīmē mazgāties? Ja Vecās Derības tempļa paraugs un kalpošanas paraugs ir tas, kā mēs šodien varam Dievam tuvoties? Tas nozīmē, ka pirmkārt – žēlastībā glābts un pateicība par to. Pārmaiņu vēl nav, bet šeit tu strādā pie sevis. Tur tu sāc likt Dieva priekšā savas lietas. Tev nav jākoncentrējas uz negatīvām lietām – Dievs dara brīvu no tā, Dievs dara brīvu no šitā. Tas ir normāli, tu vari tā pateikt, bet es domāju, ka fokuss ir uz ieradumu maiņu – redzēt sevi brīvu: ko tu iegūsti, ko vari izdarīt pēc tam, kad jau esi brīvs no konkrētas lietas. Arī psiholoģijā pierādīts, piemēram: “Es nometīšu piecdesmit kilogramus,” tas tik labi nestrādā. Tu visu laiku redzi tos piecdesmit liekos kilogramus. Tev jāredz sevi tādu, kāds tu būsi un ko tu darīsi bez šiem piecdesmit kilogramiem. Bet vēl labāk, ka es redzu lūgšanā: es daru to, izdaru šito, es trenējos un ēdu pareizi. Tev tādas lietas būtu jāredz, nevis domāt tikai “es nometīšu”, jo tā tu neko nenometīsi. Pareiza lūgšana ir ļoti svarīga. Es esmu ļoti daudz papētījis zinātni, arī par to, kā paša izrunāti vārdi ietekmē cilvēku – tas ir ārkārtīgi liels un spēcīgs ierocis. Ja tas nepareizi tiek lietots, smadzenes jau to neatšķir – labs vai nelabs. Cilvēks jau ir kā tāda balta lapa. Man patika kā viena draudzes māsa teica: “Ko tu tajā sirsniņā ieliec, tas arī izaugs.” Ko tu ar savu prātu, ar savu gribu lūgsi, tas arī augs. Tu ar savu prātu nolem, kādā vidē atrasties: nakts klubā vai draudzē. Ja priesteris pie mazgāšanas trauka pārkāpa noteikumus, tad draudēja sods. Tajā laikā tie sodi bija ļoti bargi, citādi cilvēki vispār neko nesaprata. Mūsu draudzē arī tagad jau kādu laiku ir tāds etaps, ka viss ir brīvprātīgi. Bet cik daudz grūtāk ir panākt, lai cilvēki kaut ko dara brīvprātīgi. Es atgādinu, kas tas nav kāda konkrēta cilvēka lauciņā kaut kas iemests, bet tas ir kopumā. Ko nozīmē brīvprātība, atbildība kā tāda un kas mēs šeit vispār esam? Žēlastībā izglābtie mēs tagad baigi krutie un visu saprotam. Mēs esam baigi labie un mums neko nevajag, lūgt mums nevajag, skolas mums nevajag, mēs paši visu. Dievs mums visu darīs! Pārmaiņas nenāk vienā dienā, tāpēc pie mazgājamā trauka ir darbs ar sevi. Vecajā Derība viņi varēja dabūt arī nāves sodu, ja nepareizi iegāja iekšā Vissvētākajā vietā. Un Vecajā Derībā darīja tā, ka augstajam priesterim sēja klāt zvaniņu, ieejot vissvētākajā vietā vienu reizi gadā. Bet svētajā vietā priesteris gāja regulāri: altāris, mazgājamais trauks un svētā vieta. Tur vēl āzis, kā upuris tuksnesī bija izdzīts. Viņš vienu reizi gadā gāja vissvētākajā vietā, kur Dievs atklājās uz salīdzināšanas šķirsta vāka, un šķirstā bija desmit baušļi. Ja viņš tur nomirs, arī citi tur nevarēja iet iekšā, jo viņi arī varēja nomirt. Tur tāda bijība bija, lai vienu reizi gadā tur varētu ieiet iekšā šajā templī. Tāpēc bija jāmazgājas, jo varēja gan sodu dabūt, gan arī Vissvētākajā vietā varēja ne pārāk labi beigties. Kājas nebija nomazgājis, vai ne tā ko bija izdarījis, iegāja vissvētākajā vietā un “bams” – nokrīt. Ir tāds notikums, kur Dāvida palīgi, kad tika pārvests šķirsts, vērši paklupa.
Kad tie nonāca pie Nahona labības klona, tad Uza izstiepa savu roku pret Dieva šķirstu, lai to cieši saturētu, jo vērši paklupa. Tad Tā Kunga dusmas iekaisa pret Uzu, un Dievs viņu tur bargi sodīja, jo tas bija izdarījis pārkāpumu, un viņš turpat pie Dieva šķirsta nomira. (2. Samuēla grāmata 6:6-7)
Tad tie rati sasvērās un kalpotāji ar roku pieturēja šķirstu, aizskarot to, un viņi nomira uzreiz. Kāds svētums šim šķirstam! Man tie notikumi nav izprotami līdz galam, bet Bībelē ir rakstīts par to visu. Un tā droši vien arī bija, ne jau tāpat vien tas tur ir rakstīts. Tā kā šeit ir lūgšana par sevi, mīļie draugi, nevis uzreiz par Latviju, par pasauli un mammu un tēti. “Un kas par tevi? Nu gan jau mamma par mani kaut ko tur palūgs.” Neviens cits tavā vietā to neizdarīs. Tev pašam ir jāapzinās, tev ir jāredz, ko tu gribi sasniegt, kas tu gribi būt, un kā tu atbilsti Dieva principiem, Dieva līdzībai. Piemēram, nepiedošana, bez lūgšanas tā nevar vienkārši piedot. Tas ir dziļāk un paliek tevī iekšā, tev pašam jātiek ar to galā. Dziļas lietas nevar atrisināt bez pareizas lūgšanas palīdzības.
Kas bija Svētajā vietā tālāk? Priesteris caur pienesto dzīvnieku upuri bija žēlastībā pieņemts, tāpēc varēja iet tālāk templī. Vēlāk atnāca Jēzus Kristus un teica – pietiek, Es pats, Dieva Dēls, būšu upuris, pietiek vēršus upurēt un jāsāk, lai gars mainītos. Jēzus pats rādīja piemēru, ka jāiet kalnā lūgt Dievu. Vēlāk arī mācekļi disciplinēti to darīja. Vecajā Derībā arī bija lūdzēji, piemēram, Daniēls, Jāzeps, viņi visi uzturēja attiecības ar Dievu pēc Dieva principiem, nevis paši izdomāja.
Tālāk templī bija eļļas lukturīši un skatāmos maižu galds. Priesterim ik dienas bija jāupurē tur un jālej svaiga olīveļļa, lai vienmēr degtu uguns – tai bija jādeg mūžīgi. Pamatnozīme ir disciplīna, ka katru dienu jādara disciplinēti, nepārtraukti ir jābūt lūgšanai. Piemēram IHOP slavēšanas mūzika Amerikā, visu diennakti notiek slavēšana, dažādas komandas mainās, tur visu laiku deg uguns. Lai parādītos tas, ko žēlastībā esi saņēmis, tev vajag regulāri praktizēt. Ko simbolizē skatāmās maizes? Tā ir Dieva apgādība. Kad tev ir garīgā disciplīna, tad caur garīgām pārmaiņām notiek arī pārmaiņas miesā. Tas nenotiek otrādāk, kad gribi no prāta sākt, tad nav Dieva svētību. Lūdzot iegūsti citu izskatu, nokāpjot no sava lūgšanu kalna, arī tavs vaigs staros, jo tajā notiek fiziskas pārmaiņas. Brīnumi arī var notikt, ja Dievs redz tavu lielo apņemšanos un vēlmi mainīties. Kalpošanai ir vajadzīga Dieva uguns. Jaunajā Derībā Jēzus pats Sevi sauc par dzīvības maizi, no debesīm nākušu.
ES ESMU dzīvības maize. (Jāņa evaņģēlijs 6:48)
Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)
Lūdzot pēc tempļa lūgšanas šajā vietā, man vienmēr viss ir bijis skaidrs, jo tas ir ceļš, kas jānoiet. Es ņemu Dieva vārdu un vienkārši lūdzu. Kad priesteris šajā tempļa daļā ir visu sakārtojis, nāk Dieva svētība, un tad viņš dodas tālāk — pie kvēpināmā altāra, kas bija nošķirts ar biezu aizkaru. Bībelē un arī filmās par Jēzus ciešanām ir aprakstīts, ka brīdī, kad Jēzus mira pie krusta, šis aizkars pārplīsa, simboliski atverot ikvienam ceļu uz Vissvētāko vietu caur Viņa upuri. Tas, ko izdarīja Jēzus, ir ļoti unikāli un līdz galam neizprotami. Glābšanas plāns sākās jau pirmajā Mozus grāmata, kad cilvēks sagrēkoja, pats izdomāja, kas ir labs un kas slikts, tā zaudējot svētību un mūžīgo dzīvību.
“Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Mozus grāmata 3:15)
Šajā rakstvietā jau ir pravietojums par krusta nāvi jeb glābšanu, par to, ka ikvienam cilvēkam tiks atvērts ceļš atpakaļ uz debesīm. Tas notika pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Kvēpināmajam altārim vienmēr bija jākūp — tas simbolizēja nepārtrauktu slavu un pielūgsmi. Pielūgsmes un lūgšanu dūmiem nepārtraukti bija jāceļas no altāra. Man ļoti patīk slavēt, pateikties un pielūgt Dievu. Slavēt Viņu draudzes priekšā ir liela privilēģija un tas ir jānovērtē. Šī slavēšana un pielūgsme izraisa dziļas pārmaiņas pašā cilvēkā — tās ir kā spēks, kas pārplēš aizkaru starp mums un Dievu.
Pēc šīs vietas templī seko Vissvētākā vieta — šķirsts, kur vienreiz gadā uz salīdzināšanās vāka atklājās pats Dievs. Šķirstā atradās derības plāksnes, tas ir — Dieva vārds. Pielūgsmes un rituālu būtība ir Dieva vārds Vissvētākajā vietā. Jaunās Derības kontekstā šī vissvētākā vieta ir mūsu sirds.
Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja evaņģēlijs 17:20-21)
Ļoti nepieciešama ir disciplīna — un pirmkārt pareiza lūgšana. Šī ir viena no formām, kuru tu vari izmantot; otra ir tēvreize, kas sākas ar vārdiem: “Mūsu Tēvs debesīs.” Tas nozīmē, ka tu neesi viens, bet daļa no draudzes. “Svētīts lai top Tavs vārds” — un svētīts tas top, kad Viņa vārds tiek ievērots. Bet tas notiek tad, kad Viņš ir sirdī.
Es esmu piedalījies dažādās sporta aktivitātēs. Piemēram, ir latiņa — konkrēts augstums, kurš jāpārlec. Tu nevari pārlēkt augstāk, kamēr neesi kādu mēnesi vai divus trenējies un ieguvis vajadzīgo muskuļu spēku. Ēdiens un treniņi ir ļoti svarīgi. Tāpat ir arī ar mums — iekšējais cilvēks ir jātrenē, un ugunij ir jādeg nepārtraukti. Šis sprediķis ir sarežģīts, bet brīnišķīgs. Tempļa uzbūve, diemžēl, ir diezgan sarežģīta. Pēdējā laikā man ļoti patīk zīmēt, un es pats labāk atceros. Es pat jau māku uzzīmēt smadzeņu neironus.
Lasot par šo templi, galvenā doma ir tāda: pats Dievs atklājās Vissvētākajā vietā, kad tika ievērota kārtība. Dieva vārds ir tevī, un tu spēj darīt Dieva gribu.
“Bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.” (Apustuļu darbi 6:4)
Šobrīd es esmu tādā etapā, kurā vēlos vairāk kalpot ar lūgšanām un vārdu. Padziļinātā skola – tās ir pārmaiņas. Man vienmēr pamatu pamatā ir bijusi lūgšana – tieši pozitīva apliecināšanas forma caur Rakstiem.
Ieslodzījuma vietā piešķir “vilka pasi”, un tad tu dodies uz mājām. Es to uzliku uz afišas un uzrakstīju: “Dievs dziedina un atbrīvo.” Katrā pilsētā – divas dienas, divi dievkalpojumi. Cilvēki paši iznēsāja flaierus pa pastkastītēm, reklāma bija, un es tikai sludināju. Šis pilsētu saraksts liecina par disciplīnu. Kāda ir tava lūgšanu disciplīna, tāda ir tava disciplīna garīgajās lietās, kuras pēc tam dari. Es biju apņēmies šīs lietas darīt regulāri. Viena stunda ar Dievu bija tad, kad man nebija laika, bet pārsvarā tās bija divas stundas. Lai arī kur es atrastos, pat ceļojumos un viesnīcās, man vienmēr bija laiks ar Dievu — kaut vai tualetē. Es gribu tev pateikt, cik lielu darbu prasa uzcelt draudzi, grupiņas un kalpošanu. Tev ir jāsaprot: tas kaut ko prasa, lai uguns tevī degtu vienmēr. Kustība rodas tad, kad tev ir personīgs laiks ar Dievu. Man bija dziedināšanas dievkalpojumi pilnīgi visās pilsētās — un caur to tapa mūsu draudze. Šis darbs jau nebija ļoti precīzi plānots, jo tikai tur es sapratu, ka viss tik ātri nenotiks. Nebija tā, ka daudz cilvēku pievienojās draudzēm. Ūnijas ielā notika noslēdzošais dievkalpojums, uz kuru atnāca ap 800 cilvēku, un 300 no viņiem tika izglābti žēlastībā. Viens no viņiem — bijušais policists un bezpajumtnieks — sāka nākt uz draudzi. Esot draudzē, viņam viss sāka iet labi: viņš pat nopirka BMW markas auto, bet pēc tam pazuda. Disciplinēti strādājot un lūdzot, tu saproti, ko dari — un ka tas viss ir bijis liels darbs. Nekas nenotiek vienkārši. Ir vajadzīgs pašam celt draudzi, kā arī aprūpēt cilvēkus. Es sapratu: Svētais Gars manā vietā neko nedarīs. Mums nav jāgaida Svētā Gara izliešanās — Viņš jau ir izlējies. Vienkārši pieņem un dari.
Katrā vietā Igaunijā, kurp devos, es stāstīju par Bībeli, lūgšanu un draudzi — un cilvēki bija laimīgi. Arī Igaunijā bija dažādas dziedināšanas, par kurām rakstīja pat avīzēs. Es pabiju arī Ukrainā, kur pilsētas bija 500 km attālumā cita no citas. Pirmais dievkalpojums notika Jaltā. Mēs bijām tādā īpašā vietā, to gan tagad okupējuši krievi. Es tikai gribu pateikt, kāda cena tika maksāta, lai tas viss būtu iespējams. Toreiz es biju pirmais, kas šo visu uzsāka, un esmu parādījis piemēru arī vietējām draudzēm — ka Dievs dziedina un ka lūgšana ir vajadzīga. Tagad to dara daudzi. Visticamāk, šobrīd arī kāds nesaprot, kāpēc es veidoju kaut kādus izaugsmes klubus. Bet tas ir vajadzīgs. Es to daru, jo esmu bijis tur, Vissvētākajā vietā. Un, ja tu tur neesi bijis, vienkārši paklausi un ej līdzi. Vai arī paklusē — un nedomā neko sliktu. Es zinu, kas mums jādara. Viens ir draudzes kvantitāte, bet otrs — kvalitāte. Un bez kvalitātes nav kvantitātes. Mums ir piemēri ar daudz jaudīgākiem cilvēkiem, un mums ir kur tiekties. Lūgšana ir pats pirmais, ar ko mums jāsāk — gan personīgi, gan grupās. Ir vajadzīgs pareizs garīgais virziens visās lietās. Lai Dievs svētī Latviju! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ko patiesībā nozīmē lūgt?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
