Katru rītu pieceļoties, es saku sev, ka šodien ir brīnišķīga diena. Nekas cits ar mani nevar notikt kā brīnišķīga diena. No manas puses teikt to tev, tā ir mana ticība uz tevi, bet zināt es to nevaru. Šo brīnišķīgo dienu pieņemt un izbaudīt vari tikai tu pats. Ir lietas, kuras tu vari tikai vienatnē izdzīvot, izdarīt, bet ir lietas, kuras darām kopā.
Alelujā! Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas To Kungu, kam ir sirsnīgs prieks par Viņa baušļiem! Viņa dzimums būs varens virs zemes, tas būs svētīts kā taisno cilts. Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mūžīgi. (Psalms 112:1-3)
Svētība, turība un bagātība būs taisnā namā. Tu esi taisnots Jēzus Kristus asinīs, glābts, savienots, Viņš tevī un tu Viņā, Viņš mūsos un mēs Viņā. Viņš ir piedevis mūsu grēkus, nācis virs zemes cilvēka miesā, miris par mums un augšāmcēlies. Ikviens, kas tic Viņam, dabū mūžīgo dzīvību. Tas, kurš tic, tiek taisnots ne pēc darbiem, bet žēlastībā. Tomēr tas, kurš ir žēlastībā taisnots, uzrāda arī darbus. Šajā psalmā tā arī ir rakstīts, ka svētīgs ir tas cilvēks, kurš bīstas To Kungu. Viņš tiek nodēvēts par taisno. Taisnais tic, ka viņa cilts, dzimums būs varens. Šis psalms no Vecās Derības ir Dieva apsolījums, Dieva griba. Kas ir apsolījums? Tas, ko Dievs tev ir piešķīris. Tas tev pienākas. Ja jau šis apsolījums pienākas, tad kāpēc bieži vien nav? Pienākas un nav? Tāpēc ka tas, kas pienākas, nav pašsaprotams. Vai kāds ir paskatījies, cik ir uzkrājis pensiju? Es nesaku, ka obligāti ir jāseko līdzi savam pensijas līmenim un katru dienu drudžaini jāskatās, cik tas ir pieaudzis. Tomēr saskaņā ar šo rakstvietu, mēs gan varētu padomāt uz priekšu par finansēm. Tu esi taisnais vai neesi? Uz tevi attiecas šie vārdi vai neattiecas? Turība un bagātība būs tavā namā. Šeit nav runa par to, ka tev obligāti ir jābūt miljonāram, bet pārtikušam gan tev jābūt. Pāvils teica, ka pietiks pašam un paliks pāri labiem darbiem, ka tu nebūsi tas, kurš lūdz palīdzību vai pabalstu, bet gan tas, kurš dod. Šajā psalmā arī ir rakstīts, ka taisnais ir devīgs un viņam ir no kā dot. Protams, ka katrs var dot no tā, kas viņam ir, bet šeit ir rakstīts, ka viņš ir bagāts un turīgs. Šāda tipa cilvēks var dot vairāk, nest lielāku labumu sabiedrībai, dot godu Dievam un vairot Viņa slavu. Viņš var pats baudīt un citiem palīdzēt. Kāds vispār zina, cik ir uzkrāta pensija, ja būtu jāsāk šodien saņemt? Divi zālē sēdošie zina. Pārējie vēl nedomā, kas būs pēc gadiem. Es arī nezinu, pat nesaprotu, kur meklēt šādu informāciju. Interese man ir par to, bet tad, kad iedomājos par šo lietu, tad ir slinkums meklēt. Noteikti, ka tas nav pārāk sarežģīti, bet neesmu vēl ne reizi apskatījies.
Visu vasaru Rīgas ostā iebrauca kruīza kuģi – lielāki, mazāki, mega lieli – un atveda tūkstošiem, tūkstošiem tūristu. Viņi visi atstāja Vecrīgā savu naudiņu. Pats kruīza ceļojums arī nav nekāds lētais. Ļoti liels procents no šiem tūristiem bija pensionāri. Vai tad, kad tev pienāks šīs kruīza kuģa dienas, vai varēsi to izmantot ar savu pensiju? Zālē palika jautri. Laikam domājat: ko tas mācītājs stāsta, jo mēs taču nedzīvojam ne Austrālijā, ne Vācijā. Saeimā, kad notiek diskusijas un debates, tad deputāti cits citu apstrīd par to, ka nekorekti tiek salīdzināti skaitļi. Piemēram, kad runa bija par māmiņu pabalstiem, kādi oponēja, ka Amerikā vispār nav tādu pabalstu. Amerikā ir daudz augstāks vispārīgs dzīves līmenis un šāds pabalsts tā īsti nav vajadzīgs, jo šie cilvēki nav pakļauti nabadzības riskam. Ja Latvijas māmiņa un ģimene ir pakļauta nabadzības riskam, tad bez šī bērnu kopšanas pabalsta vispār nevar laist mazuli pasaulē. Ja Igaunijā pabalsts ir virs 580 eiro, tad Latvijā tas ir 171 eiro. Tas būtībā parāda šo situāciju. Tas ir tikai salīdzinot ar Igauniju, kur nu vēl ar attīstītām Rietumu valstīm. Tāpēc ir pilnīgi nekorekti salīdzināt to, ka citur vispār nav pabalstu. Šeit daudzi cilvēki nevar eksistēt un bērnu izaudzināt, ja nav vismaz minimālā pabalsta. Tas attiecas arī uz pensijām. Dzīves līmenis dažādās valstīs ir atšķirīgs. Vidējais slānis Latvijā un citā valstī var ļoti atšķirties. Tas, ko nozīmē bagāts cilvēks Latvijā un citās valstīs, var atšķirties pēc turības līmeņa.
Kā tad mēs dzīvojam? Tu esi taisnais. Ir rakstīts, ka turība, bagātība un vara būs tavā namā. Vai tas, kurš knapi “velk galus kopā”, ir svētīts cilvēks? Vai tas, kurš domā, kā nopirkt bērnu pārtiku vai pamperus, ir svētīts, ja zinām, ka ir valstis, kur vispār nemaksā bērnu pabalstus, bet viņiem visām lietām pietiek? Viņa dzimums būs varens!Tātad veselīga vara pār sevi, savām finansēm – tā ir brīvība, vara, ko žēlastībā piešķir Kristus, kad tu kļūsti par jaunu radījumu.Slavas dziesmās dzied un apliecina, ka visa vara pieder Dievam un tev tā pieder līdz ar viņu. Tomēr ar apliecināšanu, deklarēšanu vien nepietiek. Šai iekšējai brīvībai normāli būtu jāparādās tavā dzīvesveidā, ieskaitot finansiālu brīvību. Vai tā ir finansiāla brīvība, ka tu skaties uz kuģiem ar pensionāriem no citām valstīm, kas iebrauc Latvijas ostā, un skaties uz mūsu pensionāriem un arī uz sevi, kad tu būsi pensijas vecumā un domā, ka tas ir neiespējami? Vai tu būsi brīvs? Vai tu varēsi atļauties sev normālu, sabalansētu pārtiku? Vai varēsi atļauties sev vairāk kā tikai dzīvē nepieciešamākās lietas? Vai arī citiem varēsi palīdzēt? Bībelē rakstīts, ka taisnais būs varens virs zemes, ka turība un bagātība būs viņa namā un, ka pietiks tev un paliks pāri labiem darbiem. Nevis tā, ka bērniem būs tev jāpalīdz, bet tu varēsi bērniem palīdzēt. Vispār jau bērniem nevajag palīdzēt, tas ir lāča pakalpojums. Bērniem pašiem jāiemācās sevi uzturēt. Ja tu sistemātiski palīdzi un aizmirsti, ka tam visam ir kāda robeža, tad bērni pārstāj domāt, zaudē savu atbildību un paši nekļūst turīgi, nenostabilizējas. Jebkurā gadījumā ir svarīgi, ka tu visas dzīves garumā pats par sevi vari parūpēties. Kā jau es teicu, ka ir lietas, kuras tu tikai pats vari izdarīt. Nākamo svētdien šeit būs laulību ceremonija. Ko viņi teiks viens otram? Viņi solīs mīlēt un cienīt visas savas mūža dienas.
Tev ir atvēlēts laiks virs zemes un tev ir jārūpējas, ka visas dienas tev ir vara, svētība, bagātība, turība, pārpilnība, kā minimums – pietiekamība.
Realitātē tie, kuri paļaujas uz savu pensiju, ir nolemti nabadzībai. Ja tu šodien nemainīsi savas domāšanas paradumus un dzīvesveidu, tad pensijas vecumā būs katastrofa. Es nesaku, ka visiem tagad drudžaini jāgatavojas pensijai, bet tam ir jābūt dzīvesveidam. Tas, kas ir teikts šajā psalmā, tam ir jābūt dzīvesveidam jau šodien. Tādā gadījumā tev nemaz nebūs jādomā par pensiju. Lielākā daļa gaida to datumu, kad būs alga. Kāpēc vispār par to būtu jādomā? Tas tādēļ, ka bieži ir aizņēmies no kāda, jo nav varējis iztikt līdz algai, par dzīvokli jāmaksā, hipotekārais kredīts, tad vēl kāds kredīts, bērni skolā jālaiž, pārtika jāpērk, varbūt kādi neparedzēti izdevumi. Ja tu sāc tādos kritērijos domāt, tad algas diena tev ir ļoti svarīga, bez tās tu nevari izdzīvot, ja tā aizkavēsies, tad sāksies vēl lielākas problēmas. Padomā, kā ir tev – vai tev ir jāgaida algas diena?
Normāli būtu jābūt turīgam, svētītam, taisnam cilvēkam tā, ka iekšējā brīvība parādās arī finansiālā brīvībā. Tas nenotiek pats no sevis, bet tikai tad, ja pats esi to paveicis. Ja būsi turīgs, tev nebūs svarīgi, būsi apmierinātas. Algu gaida tie, kuriem elementārās vajadzības nav apmierinātas, kuri nevar savilkt galus kopā. To sauc par nabadzību. Nabadzība nav svētība.
Vai zini, no kurienes ir slimības? Liela daļa slimību ir no nabadzības. Piemēram, cilvēks, kuram nav pietiekoši līdzekļu, nevar atļauties normālu, sabalansētu pārtiku un tam būs sekas. Sportošanai var atrast laiku, iziet ārā paskriet – tur obligāti nevajag lielu naudu. Kedas var nopirkt reizi gadā. No kurienes ir ģimenes problēmas? Lielai daļai tās būs no finansiālās nepietiekamības. Viss atduras finansēs. Arī izglītība. Es vēlreiz lasīšu šo psalmu.
Alelujā! Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas To Kungu, kam ir sirsnīgs prieks par Viņa baušļiem! Viņa dzimums būs varens virs zemes, tas būs svētīts kā taisno cilts. Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mūžīgi. (Psalms 112:1-3)
Saki sev: “Es esmu taisnais, es esmu svētīts, turība un bagātība būs manā namā!” Ceturtdien Saeimā bija debates par interesantu jautājumu. Mēs, LPV, jau ilgu laiku aktualizējām jautājumu par Latvija banku darbību. Daudzreiz aicinājām uz sarunu Latvijas banku vadību, atbildīgās personas. Strādāja arī parlamentārās izmeklēšanas komisija Viļa Krištopāna vadībā. Mēs aktualizējām jautājumu par to, ka bankas neizsniedz vairs normālus kredītus. Es gan nedomāju, ka kredīti ir dāvana priekš cilvēkiem, bet lieliem uzņēmumiem kreditēšana var būt ļoti normāla, veselīga. Mums ir četras bankas un 85% visas naudas pieder tieši šīm bankām. Lielākā daļa no šiem 85% pieder Swedbankai un SEB bankai. Tās abas ir skandināvu bankas. Atlikušās divas ir Luminor un Citadele. Saeimā tika iesniegts priekšlikums par to, lai hipotekāro kredītu likmes tiktu samazinātas par 50%. Šis iesniegums vēl tiks virzīts caur komisijām, bet šobrīd vienbalsīgi tika par to nobalsots. Kredītu likmes nebūs atkarīgas no bankas, jo tas ir Saeimas lēmums. Ja tu gribi pirkt dzīvokli, tad mazliet jāpagaida, kad šo likumu ieviesīs. Kaut gan, varbūt, šīs procentu likmes tiks samazinātas arī jau esošiem kredītiem. Par to vēl es īsti nezinu. Interesanti, ka arī pozīcijas, Vienotības deputāti atbalstīja, ka banku visatļautība ir jāizbeidz. Man palika atmiņā kāda deputāta teiktais par to, kas tad ir bankas. Vairāki miljardi iedzīvotāju naudas glabājas bankās. Arī tava pensijas nauda. No kurienes šīs banku augstceltnes? No kurienes banku vara? Viņi ņem naudu, kuru tu glabā bankā un tad, kad tev vajag, viņi pārdod tavu naudu par dārgāku cenu. Vai saproti, kas ir bankas? Parazīti! Es nesaku, ka bankas vispār ir jālikvidē, bet tur ir jāizdara ļoti nopietna pārkārtošana. It īpaši, ja tas skar valsts nacionālās drošības intereses. Un bankas šodien ir paaugstinājušas dažādas komisijas maksas. Tās nedod kredītus, neko nedod, viņi neriskē un pelna miljonus. Tām ripo miljoni. Tāpēc Saeimā tika izskatīts šāds projekts un, faktiski, mēs jau kā partija “Latvija pirmajā vietā” pieprasījām Latvijas Bankas vadītāja demisiju. Protams, tas nenotika, bet mēs to turpināsim. Bet kāpēc es to visu stāstu? Tu saproti, ka tevi “čakarē”? Bet vai mēs vēlamies būt upura lomā? Īpaši draudzē “Kristus Pasaulei” ir Kristus mācība un Kristus mācība mums nemāca ļaut sevi muļķot. Kristus mācība saka, ka mums pietiks pāri arī labiem darbiem.
Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. (2. Korintiešiem vēstule 9:8)
Ļaujot sevi “čakarēt”, mums nepaliks pāri labiem darbiem, pat pašiem nepaliks. Lūk, kāpēc turībai un bagātībai visa mūža garumā ir jābūt tavā namā. Tikai tu pats vari parūpēties par savu labklājību, drošību un brīvību. Kad tev būs 65 gadi, tad tu brauksi ar kuģi pa pasauli, nevis nīksi kaut kur Ķengaragā, sasmakušā vienistabas dzīvoklī, uz pensionāru zupas kādā labdarības virtuvē. Kruīza kuģī būs normāls restorāna ēdiens, saule, gaiss, ūdens un tā tālāk. Es nesaku, ka tev ir kruīza kuģī jāsēžas, bet tev ir jābūt pārtikušam, nevis jāgaida no valsts pabalsti, nevis jāgaida pensija. Pareizi, ja tu neesi skatījies pensiju, tad neskaties, tev tur nekā nav. Tās nepietiks, un tu pat nezini, vai vispār tā nauda kādreiz tur tiks izsniegta. Tu pat to nezini. Mēs nezinām, kas notiks. Man liekas, ka ar pensiju fondiem tur arī zili brīnumi notiek. Turība un bagātība būs tavā namā – un tas ir Dieva apsolījums. Un tas nav kaut kas tāds, ka domā: “Man vajag, vai nevajag, jāpadomā?” Tev to vajag! Tev pašam ir jādomā un savu dzīvi jāveido. Tas ir jādara šodien. Jādara tā, lai visa mūža garumā tev visa pietiktu. Saproti? Un tas ir iespējams. Piemēram, kļūda ir arī domāt tikai gada griezumā. Tev ir jādomā visas dzīves griezumā arī par naudas lietām, arī par kalpošanas lietām. Visur, kur tu gribi redzēt kaut kādu rezultātu, tu nevari domāt vienas dienas, mēneša vai gada griezumā, bet ilgākā laika posmā. Arī ar naudu ir tāpat. Tu domā, ka miljons ir daudz? Visās filmās, visās grāmatās min miljonu. Realitātē miljons jau nav nemaz tik daudz, ja tu to sadali. Ziloni var noēst pa gabaliņam. Ja tev ir konkrēts plāns, tu konkrēti atliec naudu, tev ir konkrēts, normāls uzkrājums, tāds, kas nav vienā vietā, bet vairākās vietās. Kā Salamans māca: “Nelaid kravu pāri jūrai, bet gan sadali to septiņās kravās.” Sadali dažādākajos aktīvos un akcijās un pašam kaut kāds savs biznesiņš. Šie uzkrājumi ir dažādi. Piemēram, nevar taču tā izvilkt no kabatas un uzreiz nopirkt dzīvokli, pareizi? Visbiežāk tā nevar. Tāpēc tu ej uz banku ņemt hipotekāro kredītu. Var jau arī bez tā kredīta iztikt, ja tu vari pats. Ja tu būtu piedzimis ģimenē, kur tev šos principus būtu iemācījuši, tu jau būtu sācis krāt no mammas un tēva kabatas naudas, un tev nebūtu jāiet bankā. Es nesaku, ka ir nepareizi paņemt hipotekāro kredītu. Es domāju, ka to var darīt, bet man ir antipātija vispār pret kredītiem. Es nesaku, ka to nedrīkst darīt. Pāvils saka: “Viss ir atļauts, bet ne viss der.”
Viss man ir atļauts, bet ne viss der. [..] (1. Korintiešiem vēstule 6:12)
Hipotekārais kredīts, tas ir normāli, bet reāli tu vienalga nonāc bankas ķetnās. Ja tev pašam tāda domāšana jau ir bijusi, tas ir laika faktors. Tu tik un tā konkrētu gadu griezumā tai bankai samaksāsi tos simts tūkstošus. Nu dzīvokļi šodien varētu maksāt simts tūkstošus. Tu teiksi: “Ai, es ņemšu kaut kur tālāk to dzīvokli.” Tad tev būs jābraukā uz centru un atpakaļ. Tur ir daudz un dažādi aspekti, bet jebkurā gadījumā banka paņem no tevis gadu garumā. Tu sakrāj, bet tevi piespiež krāt. Bet pareizāk ir pašam to darīt. Redzi, tas ir domāšanas veids. Mums šķiet, nu kā tad es varu kaut ko uzkrāt, no kurienes? Sāc ar to, kas tev ir, vienkārši sāc. Un ne jau pašā krāšanā ir visa tā sāls. Tā ir būtiska daļa, bet ne tikai tur. Es šeit jau esmu runājis par kapitālu un tā tālāk, es daudz par to runāju, jo es uzskatu, ka finansiāla labklājība un finansiāla brīvība ir ārkārtīgi svarīga. Visas pasaules nelaimes arī nāk no šejienes, no nabadzības. Kādam nav pārāk liels svars, kādam no nabadzības brauc jumts. Cilvēkiem Latvijā no nabadzības konkrēti brauc jumts. No nabadzības. Tās pašas kristīgās vērtības. Kāpēc mēs nevaram tā mierīgi visu to nokārtot un ieviest izglītībā? Tāpēc ka nabadzība. Tāpēc ka arī kristiešu lielākā daļa neizprot varas principus, finansiālas brīvības principus un ietekmes. Lielākajai daļai pietiek ar to, ka palūdz Dieviņu un gaida brīnumus. Tātad, mēs noskaidrojām to, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Noskaidrojām? Noskaidrojām, ka finanses ir svarīgas, ka visa mūža garumā ir jābūt uzkrājumam? Noskaidrojām, kas notiks ar tevi, pēc kādiem gadiem, ja tu to nedarīsi? Noskaidrojām, kā tu dzīvosi šeit, virs zemes, un ko tu varētu dot citiem un tā tālāk, ja tu to nedarīsi un nesāksi jau šodien darīt? Šodien uz ceļiem var redzēt CSDD reklāmas, ka tu esi paraugs. Es neatceros to tekstu, bet tu esi paraugs, tu esi priekšzīme citiem.
Ja arī mēs kā draudze un arī visi mūsu sekotāji, kas uz mums skatās, arī mēs esam priekšzīme viņiem, kā demonstrēt Kristus varu, kā demonstrēt Kristus svētību visai valstij, kā ieviest kristīgās vērtības. Kas ir jāizdara, kā ir jāizdara un ka to vispār ir iespējams izdarīt, ne tikai gaidot uz to, ka Dievs darīs to, kas mums ir jāizdara, bet ka mēs to izdarīsim Viņa spēkā. Mēs kopā to paveiksim. Tikai šādā veidā var pavilkt līdzi arī citus.
Mums taču ir vīzija par Dieva svētītu Latviju, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg, par garīgi, sociāli un ekonomiski plaukstošu valsti. Pareizi? Priekš kam mums ir vajadzīga Tautas lūgšanu sapulce? Tāpēc ka mums ir šāda vīzija. Šī vīzija ir no Dieva un tā ir dievišķa vīzija. Šī vīzija arī formē visu citu. Šī vīzija arī piesaista finanses, jo šī vīzija bez naudas nav iespējama. Ne tikai bez naudas. Nauda nav svarīgākais. Svarīgāka ir degsme, svarīgākas ir zināšanas, pārliecība, ticība ir svarīgāka. Bet, lai visas šīs lietas realizētu virs zemes, bez cilvēka darba stundām tas nav iespējams. Nauda ir cilvēku darba stundas. Nu, lūk, tad noskaidrojām. Vai kādam palika šaubas, ka diez vai tas ir vajadzīgs?
Un tagad nākamais solis jeb punkts. Tas ir arī nosaukums šīs dienas mācībai. Ko tad darīt? Kā tad sākt? Nu it kā visi sen jau zina, ko darīt un kā sākt. Bet nosaukums sprediķim ir “Kolektīvie un individuālie uzdevumi”.
Ceturtdienā man bija jāpiemin nacionālās attīstības plāns. Tagad es zinu, ka ir tāds Nacionālās attīstības plāns. Man visu laiku jāpatur galvā trīs vārdiņi – Nacionālās attīstības plāns. Pilns ar visādiem plāniem, pilna galva ar visādām tām nozarēm. Visā tajā ir svarīgi nepazaudēt būtību – kāpēc tu tur esi, un svarīgākos principus. Tas jau ir labi, ka ir plāns, tikai šajā plānā, diemžēl, elektromobiļi bagātajiem ir svarīgāki nekā ģimenes Latvijā. Pirms sešdesmit gadiem Latvijā dzīvoja 0,07% no visiem pasaules iedzīvotājiem. Šodien Latvijā dzīvo 0,02% no visiem pasaules iedzīvotājiem. Latvija vienkārši izmirst. Bet Nacionālajā attīstības plānā ir ieviest nulles emisijas auto transportus, nu vispār transportus. Latvija jau ir sasniegusi 2024. gada plānu – ieviesuši elektromobiļus. Un zini kā? Elektromobiļi ir dārgi, jo faktiski tos nopirkt var tikai bagātie, nu tur varbūt kāds pusbagātais. Ap pieciem tūkstošiem eiro pabalsts no valsts ir tikai par to, ka tu iegādājies elektromobili, bet redziet, bērniem ir tikai 171 eiro pabalsts. Ko valsts atbalsta? Kas ir šajā Nacionālajā attīstības plānā? Un vispār jau te mēs tagad varam nošausmināties par šo zaļo politiku, kā tā tiek ieviesta Latvijā. Nav jau tā, kā šī zaļā politika Latvijā šausmīgi tiek ieviesta, jo es arī Ilgtspējas komisijā esmu dzirdējis, klausījies daudzus dažādus ziņojumus un atskaites no atbildīgajām ministrijām, bet realitātē, es varbūt nedaudz sajaukšu tos procentus, bet nu, apmēram kaut kur 80-90 % no visiem zaļās politikas plāniem Latvijā nenotiek nekas. Šie plāni ir, tiem ir jābūt, par tiem tiek runāts un atskaitās, ka tas viss notiek realitātē, bet realitātē nenotiek, un paldies Dievam, ka nenotiek, jo mums to visu nevajag. Tā kā tur ir divi aspekti šādā plānā, vai tie tiek pildīti, un otrs, kas šajā plānā ir.
Un tas, kas šodien ir tavā dzīvē, ir tas, kas tad ir tavā plānā. Tas, kas ir bijis tavā plānā pirms kādiem gadiem, tas ir šodien tavā dzīvē. Un ne tikai, kas ir bijis tavā plānā. Bet vai tu pats esi devis sev uzdevumus? Vai tu esi konkrētā kolektīvā, kas tev palīdz, kur tu vari atskaitīties un šos mērķus arī sasniegt?
Šeit nerunājam tikai par finansēm. Pirmām kārtām, jau runājam par draudzes kalpošanu, par mājas grupiņām. Otrkārt, arī par tavām personīgajām ambīcijām un par tavu finansiālo stāvokli un brīvību, katram no mums. Tava finansiālā brīvība, tā ir tikai tava brīvība. Mēs kā draudze, visi kopā, mūsu ir daudz, mēs kaut ko varam kopā izdarīt, bet personīgi tavā dzīvē tas viss ir tavās rokās. Tātad kolektīvie un individuālie uzdevumi. Tu sapratīsi pēc kāda brīža, par ko es runāju. Romiešiem vēstulē, ceturtajā nodaļā par Ābrahāmu tiek runāts.
[..] Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. (Romiešiem vēstule 4:17)
Vispār te ir tāds jautājums, ko es arī domāju: “Vai tas, kas vēl nav, vai tā tiešām nav?” Kas sauc vārdā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Vai tas tiešām nav? Ja tas ir piedzimis manā sirdī, tad tomēr mēs varētu uzskatīt, ka tas jau ir. Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem – Dievs ne no kā ar Savu Vārdu radīja. Tas bija Viņā. Dievs teica un tapa, tas jau bija Viņā. Lūk, kur ir atslēga visam tam, arī finansiālajai labklājībai, arī grupu izaugsmei. Daudz un dažādas dzīves sfēras, arī tava emocionālā veselība, tava fiziskā veselība. Tam vispirms ir jāpiedzimst tavā sirdī. Bet, lai tas piedzimtu tavā sirdī, ir jāpieņem, ka turība un bagātība būs tavā namā. Ir jāpieņem, ka tas ir tev. Cik daudz cilvēku pat nepieņem, viņi saka: “Nē, tas nav Dieva prāts, te ir visi mantkārīgi, te viss ir nepareizi.” Faktiski jau viņi sev ir parakstījuši spriedumu – nabadzības spriedumu. Turība un bagātība būs tavā namā! Vispirms tu to pieņem. Tu saproti, ka tas ir pareizi, tas ir tavs, tas ir Dieva apsolījums, tā ir Dieva griba, un tad tu dabū to sirdī. Un tad, lai to realizētu, ir vajadzīgi uzdevumi. Ja runājam par kolektīvu uzdevumu, tādu kā grupiņas izaugsmi, tad grupiņas vadītājs dod uzdevumu un mācītājs dod konkrētu uzdevumu. Kaut kādās savās sfērās vai arī kalpošanas sfērās ir lietas, kuras tikai tu pats vari izdarīt. Tu dod sev uzdevumus. Šiem uzdevumiem ir jābūt uz papīra. Tam jābūt uz papīra. Uz papīra jābūt konkrētiem uzdevumiem, reāli sasniedzamiem mērķiem – katru dienu, katru nedēļu, katru mēnesi, katru gadu konkrēti cipariņi. Jā, konkrēti cipari, īpaši jau ja par finansēm runājam. Tātad, pirmām kārtām, ir jāpieņem. Otrkārt, vispirms tam ir jāpiedzimst tavā prātā un sirdī un pēc tam ir jāizpilda kompleksi sagatavošanās darbi, kas sākas ar uzzīmēšanu un aprakstīšanu.
Es tev ieteiktu tā darīt. Es domāju, ka tā ir laba metode. Es to tā vienmēr nedaru, bet reizēm tieši tā arī izdaru. Neizdaru to katru dienu, bet tā vai šā šis princips ir pamatā visam tam, ko es esmu pats personīgi sasniedzis. Es tev ieteiktu darīt tā: piecpadsmit minūtes pirms gulēt iešanas un piecpadsmit minūtes no rīta, kad tu piecelies. Tas ir visuzņēmīgākais laiks prātam, sirdij un zemapziņai no rīta – pirms tu ej gulēt un kad tu piecelies. Tad uzzīmē garā to, kas tev ir uzrakstīts, to, kas tev ir uzzīmēts, tu skaidri zini, kas tev ir jāizdara. Šo galamērķi uzzīmē garā un atkārto pēc kārtas savus lielos mērķus arī tad, ja tu pat nezini, kā tu to sasniegsi. Tu vēl nezini, bet tu to galamērķi uzzīmē garā. Vienmēr sev atgādini, vari pateikties par to Dievam katru rītu kā par notikušu faktu. Bet atceries, pats no sevis tas nepiepildīsies arī tad, ja tu vizualizēsi un lūgsi, pateiksies, tu izdarīsi tos sagatavošanās darbus. Ar to vien nepietiks. Tāpēc jau šis sprediķis saucas “Kolektīvie un individuālie uzdevumi”. To, ko es tev tagad ieteicu, tam ir jābūt uzdevumam, tu saproti? Tas nevar būt kaut kas tāds, ko es gribu – daru, negribu – nedaru. Tas ir uzdevums, kurš ir jāizpilda. Bez tā tu būsi kūtrs, bez tā tu neizpildīsi. Tev nepārtraukti ir jāredz priekšā mērķi. Visu laiku jāredz priekšā mērķi. Pa lielam, tev ir jābūt tā kā apsēstam ar šo vīziju. Tai ir jābūt daļai no tevis. Tu dzīvo ar to, tā ir norma, tas ir normāli, tam jābūt ir normāli. Nu tu nevari pieņemt kā normu, tu nevari pat iedomāties, ka tu varētu būt nabags. Tu nevari pat iedomāties, ka tev pensijas vecumā būs jādzīvo no pensijas. Tas taču ir lāsts – no pensijas dzīvot. Ziniet, ir krievu filmas “Kaukāza gūstekne” vai “Briljanta roka”, vienā no tām bija, es neatceros kurā, bet viens no galvenajiem varoņiem teica: “Kaut tev būtu jāpārtiek tikai no algas!” Tur runā par padomju laikiem, kad algas jau nebija lielas, bet visi kaut ko halturēja, visi kaut ko tur pārdeva, zaga. Viss notikās. Algas bija ļoti mazas un ar to bija grūti iztikt. Kaut tev būtu jāpārtiek no pensijas, iedomājies? Tas ir lāsts. Nesakiet tā cilvēkiem: “Lai tev laba pensija,” nesakiet tā cilvēkiem. Tev par pensiju vispār nav jādomā. Visu, ko tev novelk valsts, par to tu nedomā. Tev ir jābūt savam pensijas plānam. Un ne jau tādam, lai izvilktu dzīvību un ne jau tāpēc, lai izvilktu dzīvību, bet tāpēc, ka turība un bagātība būs tavā namā neizbēgami, un tāpēc tas ir elementāri, ka man šādam plānam ir jābūt! Ne jau tikai tāpēc, lai izdzīvotu, varbūt būs karš, varbūt šis, ne tāpēc, bet arī tas diemžēl var būt. Pirmkārt, tāpēc, ka tev tas pašam ir nepieciešams, tā ir Kristus brīvība tevī, kas manifestējas uz āru. Tikai tā var dzīvot normālu pilnvērtīgu dzīvi. Protams, ir nepārvarami šķēršļi, zemestrīces, kari, arī tādos gadījumos tieši tava pareizā domāšana un Dieva svētība darbosies, arī šādos apstākļos tu plauksi un zelsi.
Kas ir redzējis filmu “Šindlera saraksts”? Kas nav redzējuši, noskatieties. Tur bija tāds moments, ka Krakovā no visas Polijas saveda ebrejus, izveidoja geto, visu nožogojot, tur bija ļoti daudz cilvēku. Pats Šindlers uztaisīja fabriku ar ebreju strādniekiem par pašu ebreju naudu. Šim visam biznesa pasākumam vajadzēja starta kapitālu, viņš aizgāja uz baznīcu, ebreji, biznesmeņi sēž baznīcā, viņiem tur gutalīns, viņiem tur tas un šitais. Viņi, esot geto, piecas minūtes līdz gāzes kamerai, piecas minūtes līdz krematorijai, viņi tirgojās. Saproti? Redzi, kad tev jau bērnībā ir ieaudzināts, ka tev ir jātirgojas, ka neviens par tevi neparūpēsies. Zini, daži no tiem, kas tur tirgojās, ar kuriem Šindlers veidoja šos kontaktus, viņi izdzīvoja holokaustu kopā ar Šindleru. Viņš izglāba daudz ebreju. Bet tas nav bez šīs domāšanas. Iedomājies, pat tādos kara apstākļos un tie nebija vienkārši kara apstākļi, ebreji bija izredzēta tauta pilnīgai iznīcināšanai šajā karā. Viņi tirgojās. Tai ir jābūt daļai no dzīves, jo turība un bagātība būs manā namā. Ne jau tāda, kas birst vienkārši no debesīm. Tai ir jākļūst par daļu no tevis. Ikdienā tev ir jābūt reāliem, individuāliem uzdevumiem un dzīvesveidam, plānam.
[..] sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. (Romiešiem vēstule 4:17)
Esi dzirdējis sakāmvārdu: “Nesaki hop, kamēr neesi pārlēcis,” bet es tev saku: “Saki hop, kamēr vēl neesi pārlēcis.” Jo vispirms hop tev ir jāpārlec garā, tev nav jāsamierinās ar minimumu. Cik grūti cilvēkam ir noticēt. Vai vispār tu zini, ko nozīmē ticēt Dievam? Ticēt sev. Kā tu vari ticēt Dievam, ja tu netici sev? Tev, pirmkārt, ir jātic saviem spēkiem. Vispirms tev ir jāsaprot, ka tu vari ticēt, ka tu vari izdarīt elementāras lietas un tu vari dot uzdevumus, tu vari likt kapeiku pie kapeikas. Nedomā tikai par naudu, tas attiecas uz visām lietām. Santīms pie santīma, darbiņš pie darbiņa konkrētā virzienā, un vari sasniegt panākumus. Mīļais draugs, ar Dievu viss ir iespējams! Pāvils saka:
Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Filipiešiem vēstule 4:13)
Tu patiešām visu spēj Tā spēkā, kas tevi dara stipru, Kristus spēkā. Tici saviem spēkiem, tici Dieva spēkam. Tici Viņam, kas tevi ir tik brīnišķīgu radījis. Piemēram, es pateicos regulāri Dievam par to, ka Viņš ir varens, par to, ka Viņš ir radītājs. Es saku: “Elohim – Dievs radītājs,” tiklīdz es saku: “Tu, visuvarenais Dievs, Tu radītājs!” es nekad neaizmirstu pateikt: “Paldies, Dievs, Tu brīnišķīgais radītāj, ka Tu mani esi tik brīnišķīgi radījis!” No kurienes tev, mācītāj Jencīt, ir tik liela pašpārliecinātība? No ikdienas uzdevumiem. Neaizmirsti pateikties, ka Viņš mani ir tik brīnišķīgi radījis. Es esmu brīnišķīgs radījums. Es nezinu, kas ir tās depresijas. Es nezinu, kas ir izdegšana. Kopš 2000. gada es nezinu, ko nozīmē izdegt. Es zinu, ko nozīmē riktīgi nogurt, es zinu, ko nozīmē, ka viss sāp un sāp viss ķermenis, es zinu to, ka vienkārši var gulēt pa 15 stundām un negribas celties augšā, to es zinu, bet es nezinu, kas ir depresija. Kāds sauks, ka tie taču ir depresijas simptomi. Es nezinu, kas ir depresija un kādi ir tās simptomi. Es nezinu tādus simptomus, mani neinteresē simptomi, nav svarīgi kā mācītājs Mārcis Jencītis jūtas, ir svarīgi, kā viņš domā, kas ir viņa sirdī. Es ieliku citātu “Facebook”, zināju, ka būs katastrofa ar tādu citātu. Kādus pirmos piecus, sešus komentārus izlasīju un man viss bija skaidrs, tālāk nelasu, es jau zināju, ka tā būs. Parasti, kad lieku kādu citātiņu, es zinu, ka tas nav priekš tādiem ar ierobežotu domāšanu. Es saprotu, ja es lieku kaut kādu konkrētu citātu, es zinu, ka tur būs vājprāts. Šoreiz es arī zināju, kad es ierakstīju, ka depresija nav slimība, bet depresija ir lēmums. Tad visi tie negatīvie cilvēki ir tie, kuriem ir depresija, un tāpēc jau arī viņiem ir depresija, ka viņi uzskata, ka tā ir slimība. Bet īstenībā citāts jau nav par to, ka depresija nav slimība. Citāts ir, pirmkārt, ka šī slimība ir lēmums un tā neatnāk pati no sevis, nevajag pirms gulēt iešanas ēst speķi. Ir jābūt arī kustībām, jābūt pozitīvai domāšanai, ir jābūt pilnvērtīgi sakārtotai dzīvei. Draudzē ir jābūt, ir jābūt grupiņā, ir jābūt kalpošanā, ir jāsakārto finanses, viss ir jāsakārto. Kāda depresija? Skaidrs, ka ir visādas situācijas, vienu dienu tu jūties labi, tu piecelies cīņas pilns, citu dienu tu piecelies, un es negribu nemaz celties. Skaties, kur tad sākas depresija, simptomi jau var būt, bet, ja galvā tev ir uzstādījumi, ka tā ir slimība, tad tā arī tev būs slimība. Tad arī kādreiz no gultas nepiecelsies, bet, ja uzstādījums ir pareizs, uzdevums ir pareizs, tev ir mērķi, tev ir virzieni, ikdienas darbiņš ir jāizdara, tur neko nevar darīt. Es saku, ja tikai ir galīgi nepārvarami apstākļi, bet ej un dari savus uzdevumus, tu esi savā kolektīvā, turpini lūgt, turpini arī strādāt un pienāk arī labākas dienas. Vai tad vasara ir visu gadu? Ir arī ziema, ir arī pavasaris, ir arī rudens, pareizi? Tāpat ir arī cilvēka dzīvē. Nav iespējams, ka katru dienu ir brīnišķīga diena. Labi, es katru dienu pieceļos un saku, ka šodien ir brīnišķīga diena, šodien ar mani nekas nevar notikt, jo ir brīnišķīga diena. Nu superīgi, vai ne? Reizēm pat to tu aizmirsti pateikt, jo piecelies un zini, ka šī nav brīnišķīga diena. Tu nemaz nejūti, ka šī būtu brīnišķīga diena, bet varbūt tomēr šī diena ir brīnišķīga, bet tu nesajūti, ka tā ir brīnišķīga diena, bet diena ir brīnišķīga. Visas dienas ir brīnišķīgas.
Es bieži pieminu šīs Bībeles personas, tie ir Kālebs un Jozua. Jozua grāmatā ir runa par zemes sadalīšanu. Tas nozīmē, ka to zemi, par kuru Dievs teica Ābrahāmam, bija pagājuši vairāki simti gadu, kad Ābrahāms staigāja pa apsolīto zemi, kas nepiederēja viņam. Ābrahams staigāja pa to, un bija pagājuši vairāki simti gadu, kad Dievs teica Ābrahāmam: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes, vai tu spēj tās izskaitīt, tikpat daudz būs tev pēcnācēju”. Ābrahāms skatījās un skaitīja, un iztēlojās šos pēcnācējus. Viņš gāja tur, kur Dievs viņam rādīja, viņš apstaigāja šo zemi. Īzaks, Jēkabs neiemantoja šo zemi. Lūk, Kālebs un Jozua ir nonākuši apsolītajā zemē un sākas šīs zemes pakļaušana. Pirms šī zeme tiek iekarota, zeme tiek sadalīta. Interesanti, ka šis sadalīšanas process sākās ar Kālebu un beidzās ar Jozua.
Kad Israēla bērni pabeidza zemi sadalīt pēc tās robežām, tad viņi piešķīra arī Jozuam, Nūna dēlam, īpašumu savā vidū. (Jozuas grāmata 19:49)
Kālebs bija ļoti īpašs cilvēks. Zini, tagad Jaunās Derības laikā, kad mums ir brīvība uz ārēju darbību pamata, nav kā Vecajā Derībā – tu darīsi, tev nebūs, ja tu darīsi, tad tev būs -, bet uz žēlastības pamata mūsos notiek iekšējas izmaiņas. Kad jauns radījums, jauns cilvēks caur Kristus upuri, kas ir milzu privilēģija, kam visam ir jābūt daudz vienkāršāk un efektīvāk nekā Vecās Derības laikmetā. Tu vari būt tāds kā Kālebs, tu vari būt tāds kā Jozua. Viņi bija unikāli cilvēki. Un tu esi unikāls cilvēks. Nopietni, tu vari tāds būt. Kālebs un Jozua bija tie divi izraēlieši, kad Mozus izsūtīja divpadsmit izlūkus uz Kānaānas zemi pirms iekarošanas. Tie abi teica, ka šī zeme ir brīnišķīga, jā, tur ir milži, bet mēs iesim un paņemsim to. Jā, tur ir Anaka bērni, ir stipri nocietinātas pilsētas, bet Dievs ir ar mums, mēs to izdarīsim. Dievs mums to ir apsolījis, un mēs to ieņemsim. Redzi, šiem diviem izlūkiem sirdī bija šis redzējums, sirdī bija šī ticība. Tas bija viņos. Viņi bija izpildījuši mājas darbu. Viņi bija par to domājuši, sapņojuši, bija pildījuši mazos uzdevumiņus, bija gaidījuši šo brīdi, ka viņi beidzot ieies apsolītajā zemē. Zini, viņi atnāca un teica, bet pārējiem bija bailīgas sirdis, kuri redzēja citādi, un viņi teica, ka mēs viņu acīs bijām kā siseņi, un tur ir lielas pilsētas, un tur ir tādi milzīgi cilvēki, un tā zeme tur nemaz nav tik laba. Sākumā teica, ka, jā laba zeme, bet tomēr tā ir zeme, kas aprij pati savus iedzīvotājus. Nav nemaz tik laba zeme. Ko tu, Mozu, mūs izvedi no Ēģiptes, tur bija sīpoli un gurķi, ved mūs atpakaļ, labāk ir verdzībā, jo tur vismaz ir gurķi. Rezultātā 40 gadi tuksnesī, kamēr izmira visa neticīgā, ar bailēm aplaistā paaudze jeb tie, kuriem nebija šīs Ābrahāma vīzijas, kuriem nebija ticības kā Kālebam un Jozua. Ir pagājuši 45 gadi un sākas zemes dalīšana, kad Jozua sāk dalīt īpašumus, kurai ciltij kas būs. Kālebs pirmais nāk pie Jozua un saka: “Tu atceries, toreiz man bija 40 gadi, mēs viņu dēļ neiegājām, to neticīgo dēļ, mēs neiegājām, bet tagad viņi visi ir nomiruši, man joprojām tā vīzija ir dzīva. Es visus šos 45 gadus esmu dzīvojis ar šo vīziju, es gribu to kalnu zemi Hebronu. Es gribu to zemi, kur ir tie milži.” Saproti, viņš neizvēlējās to, kur ir vieglāka vieta, bet tur, kur ir milži, Anaka bērni. “Es joprojām gribu to vietu.” Un Kālebs vēl nāk ar tādu bijību un saka, lai atceras, ko Mozus teicis: “Tāpēc, ka tu esi bijis uzticams Dievam, lai tev pieder šī zeme.” Iedomājies, ir pagājuši 45 gadi, bet viņam vēl nekas nepieder, bet tas pieder viņam sirdī. Tāpēc ir jautājums, vai tas, kad sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu, vai tas dzīvo realitātē vai nē? Laikam jau ir. Galvenais ir dabūt to sirdī. Tad, kad tas ir sirdī, tu vienkārši dzīvo ar to. Lūk, ir pagājuši jau 45 gadi.
Tad Jūdas bērni piegāja pie Jozuas Gilgalā, un Kālebs, Jefunnas dēls, šis kenizietis, sacīja Jozuam: “Tu zini pats to vārdu, ko Tas Kungs Mozum, šim Dieva vīram, teica par mani un par tevi pie Kadeš-Barneas. Man bija četrdesmit gadi, kad Mozus, Tā Kunga kalps, mani sūtīja no Kadeš-Barneas šo zemi te izlūkot, un es viņam atbildēju pēc labākās sirdsapziņas. Bet mani brāļi, kas bija man līdzi gājuši, tie darīja tautas sirdi bailīgu; es tomēr pilnīgi sekoju Tam Kungam, savam Dievam. Tai dienā Mozus zvērēja, sacīdams: patiesi, tā zeme, kuru tu esi savām kājām minis, tā lai paliek tev un taviem bērniem kā īpašums uz mūžīgiem laikiem, jo tu esi pilnīgi klausījis Tam Kungam, manam Dievam.” (Jozuas grāmata 14:6-9)
Pēc kādas sirdsapziņas? Ko Dievs viņam ir apsolījis, tas viņam pieder. Bet viņš sekoja šiem bailīgajiem 40 gadus tuksnesī, kamēr viņi izmira, ir jauna paaudze. Iedomājies, Mozus viņam sola to, kas viņam vēl nav, tajā laikā visi pārbijušies grib atpakaļ uz Ēģipti, Mozu grib nomētāt ar akmeņiem. Līderis saka: “Tev tā zeme pieder.” Arī es kā līderis saku tev: “Tev pieder tā zeme!” Mozus zvērēja, lai tev pieder šī zeme uz mūžīgiem laikiem, jo tu esi pilnīgi klausījis Tam Kungam, manam Dievam. Desmitajā pantā faktiski ir šie leģendārie vārdi.
“Un tu tagad redzi: Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis; un ir pagājuši četrdesmit pieci gadi no tā laika, kad Tas Kungs šo vārdu sacīja Mozum un Israēls gāja pa tuksnesi; un nu, redzi, es šodien esmu astoņdesmit piecus gadus vecs. Es vēl šodien esmu tik stiprs kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja; kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot vai atnākot. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja, jo tu to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot anakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt Tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā Tas Kungs ir apsolījis.” Tad Jozua viņu svētīja un deva Kālebam, Jefunnas dēlam, Hebronu īpašumā. (Jozuas grāmata 14:10-13)
Tu vari būt tāds pats kā Kālebs, ņemot vērā, ka tu esi Jaunās Derības cilvēks. Jozua iedeva Kālebam Hebronu īpašumā, kas vēl nav iekarota, bet patiesībā tas jau ir, tas bija gan Jozua sirdī, gan Kāleba sirdī, pirms tam Mozus sirdī, pirms tam Jāzepa sirdī, pirms tam Jēkaba sirdī, Īzāka sirdī, Ābrahāma sirdī un Dieva sirdī. Viņš saka, ka kāds spēks man bija toreiz, tāds spēks man ir arī tagad, nekas nav mainījies, ir pagājuši 45 gadi. Tu padomā, kā vīzija, redzējums, kurš ir pieņemts sirdī, kā spēj iedvest dzīvību pilnīgi tevī visā. Kā tā tev saglabā spēku, dara tevi stipru, dara tevi veselu, un, ja runa ir par dziedināšanu, par veselību, tas jau nav tikai fiziskas kaites. Veselība ir arī tad, kad tev ir dzīvības enerģija. Kālebs saka, ka viņam ir tāda pati enerģija, kāda bija toreiz, viņam ir 85 gadi, un viss ir tāds pats. Kas to saglabāja? Šī vīzija. Jo bailīgie šo 40 gadu laikā bija nomiruši. Kālebs ir dzīvs, un arī Jozua ir dzīvs. Redzi, kur ir spēks? Uz Dieva vīzijas ir spēks, tad, kad tu vīziju esi pieņēmis sirdī, kad tu ik dienas izdari savus mājas uzdevumus. Sprediķa nosaukums bija “Kolektīvie un individuālie uzdevumi”, kad tu ik dienas izdari kādu uzdevumu šī mērķa virzienā, tas tev arī dod dzīvību.
Bet Kālebam, Jefunnas dēlam, viņš iedeva viņa daļu Jūdas bērnu īpašumu vidū, kā Tas Kungs to bija Jozuam pavēlējis, proti, Arbu, anakiešu bērnu pilsētu, kura ir vēlākā Hebrona. Un Kālebs no turienes izdzina trīs Anaka dēlus: Šešaju, Ahimanu un Talmaju, Anaka pēcnācējus. (Jozuas grāmata 15:13;14)
Kālebs no turienes izdzina trīs Anaka dēlus un viņu pēcnācējus un iemantoja Hebrona zemi. Viņš to izdarīja. Vēl būs divas svarīgas lietas, ko es gribu pateikt. Pie zemes sadalīšanas notika ļoti interesanta lieta.
Bet vēl Israēla bērnu vidū palika septiņas ciltis, kurām vēl nebija savas īpašuma daļas. Un Jozua sacīja Israēla bērniem: “Cik ilgi vēl jūs būsit tik kūtri, ka neejat iegūt īpašumā to zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums ir piešķīris? Izraugiet sev trīs vīrus no ikvienas cilts, un es tos izsūtīšu, lai viņi dodas un pārstaigā zemi un to apraksta pēc viņu īpašumu daļām; tad lai viņi griežas atpakaļ pie manis.” (Jozuas grāmata 18:2-4)
Kaut kādas ciltis bija dabūjušas zemi īpašumā, bet kādas vēl nebija dabūjušas. Jozua sacīja Israēla bērniem: “Cik ilgi vēl jūs būsit tik kūtri, ka neejat iegūt īpašumā to zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums ir piešķīris?” Jozua saka: “Šī zeme jums ir piešķirta no Ābrahāma laikiem, cik ilgi jūs būsiet kūtri, ka nedosiet uzdevumus sev, neplānosiet un nedosiet uzdevumus kompleksā konkrētiem cilvēkiem pa grupām? Ka jūs neejat un neiemantojat to fiziskā plāksnē, ko Dievs jums jau ir piešķīris?” Kā to izdarīt? Skaties. “Izraugiet sev trīs vīrus no ikvienas cilts” – atkal viss tas pats. To, ko darīja Mozus, ko darīja Jozua pirms Jērikas iekarošanas, vienmēr izsūta izlūkus. “Izraugiet sev trīs vīrus no ikvienas cilts” – tas faktiski kopā ir 36 vīri. “Es tos izsūtīšu, lai viņi dodas un pārstaigā zemi un to apraksta pēc viņu īpašumu daļām; tad lai viņi griežas atpakaļ pie manis.” Atkal. Ko Dievs teica Ābrahāmam? ”Ej un pārstaigā to zemi. Tev tā ir jāredz, tev tā ir jāizjūt, tev tā ir jāpieņem kā savs īpašums. Tas ir tavs.” Pārstaigā zemi un to apraksta pēc viņu īpašumu daļām. Saproti, ir jāapraksta. Daudziem no jums šeit ir klades un pildspalvas, tas ir ļoti pareizi, pierakstīt, un tas pats ir jādara ar vīziju, ar redzējumu, ar plāniem. Ne tikai lielā kopējā vīzija, bet ir jābūt konkrētiem detalizētiem plāniem. Nevajag galīgi nepārtraukti aizrauties ar plānošanu. Salamans saka: “Pārāk lielai grāmatu rakstīšanai nav nekādas jēgas.”
Tad jums zeme jāuzraksta septiņās daļās un jāatnes man, lai es Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, varu izmest meslus. Tad tie vīri cēlās un gāja, un Jozua gājējiem pavēlēja šo zemi attēlot rakstos un zīmējumā. [..] (Jozuas grāmata 18:6;8)
Tātad viņi pārstaigā, zīmē un raksta plānus, kartes, dažādas stratēģijas.
[..] “Ejiet, pārstaigājiet to zemi un to aprakstiet; pēc tam nāciet atpakaļ pie manis. Tad tie vīri devās ceļā, pārstaigāja zemi un uzzīmēja to grāmatā. Un Jozua meta meslus par viņiem Šīlo nometnē Tā Kunga priekšā, un tur Jozua sadalīja Israēla bērniem zemi pēc viņu daļām. (Jozuas grāmata 18:8-10)
Tika sadalīta zeme, kuras viņiem vēl nebija, bet Jozua viņus izsūtīja, lai viņi šo zemi uzzīmē un apraksta, zinot, ka praktiski vienīgais veids, kā cilvēks pārtrauc būt kūtrs, tas ir, saņemot konkrētus uzdevumus no vadības, minimāli piespiežoties arī pašam. Tikai šādi notiek kustība uz priekšu, tiek pārvarēts kūtrums. Dieva apsolījums iedzīvojas cilvēku sirdīs. Kas notiek, kad mēs neizpildām šo uzdevumu?
Neviena no anakiešiem neatlika Israēla bērnu zemē, un tikai Gazā, Gatā un Ašdodā tie vēl palika. (Jozuas grāmata 11:22)
Pakļaušanas gaitā bija arī kāds negatīvs piemērs. Visi tika iznīcināti, bet palika Gazā, Gatā, Ašdodā, tā bija Filistija un filistieši. Lasot tālāk Bībeli, mēs redzam filistiešus un nepārtraukti no viņu puses ir nepatikšanas. Gazas sektors šobrīd, apkārt tik karš, bet karš ir bijis vienmēr simtiem, tūkstošiem gadu. Tas nav nekāds karš salīdzinoši ar normāla mēroga kariem. Pieci tūkstoši raķetes esot izšautas, un kāds karš tālāk? Tad jāiet un jāiekaro zeme, nevis izšauj raķetes, un tālāk uztaisa problēmas, zinot, ka nekas no Gazas pāri nepaliks, no tiem ieročiem, kas ir Izraēlam. Visi, kas dzīvoja Gazas apkārtnē varēja sev mierīgi pasūtīt kapakmeni. Apkārt Amerikas flote un viss, kas saistīts ar Ameriku. Amerikā dzīvo daļa no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Nemitīgs konflikts, kas sniedzas tālā pagātnē, bet problēma jau ir tāda, ka Jozua teica, ka tev pieder Gaza. Gazā dzīvo vislielākie un nevarēja ieņemt šo zemi, un viss beidzās ar to, ka līdz šim brīdim no šī sektora ir problēmas. Lūk, kāpēc Dievs saka, ka tavā namā būs turība un bagātība.
Turība un bagātība būs viņa namā. (Psalms 112:3)
Bet tu vēl nezini, vai tas ir par tevi, jo tas jau neattiecas uz tevi, jo tev jau ir 100 gadu. 100 gadu ir īstais laiks, lai sāktu. Nekad nav par vēlu. Tomēr 100 gados varbūt arī ir mazliet par vēlu, jo tad būtu jāpaļaujas uz savu kapitālu, jāsēž kruīza kuģī, jāpriecājas par to, ka tev visu atnes, jo esi miljonārs. Tātad Gazas sektorā karš nesākās tagad, tas karš jau tur ir bijis visu laiku. Tikai šis bija tāds īpašāks gadījums un mēs nezinām, kā tas izvērtīsies tālāk, bet vispār tas ir ieildzis konflikts uz tā bāzes, ka neizdarīja savu uzdevumu, ko Dievs bija apsolījis. Rakstvieta par to, ko teica Efraima cilts. Viņi, ja godīgi, ir unikāli. Notika zemes dalīšana, un Efraims, Jāzepa dēls, saka tā:
Un Jāzepa bērni sacīja Jozuam: “Kādēļ tu mums par daļu esi meslojis tikai vienu tiesu un vienu zemes gabalu, kaut gan mēs pēc skaita esam liela tauta. Tad Jozua tiem atbildēja: “Ja jūs esat tik liela tauta, tad ejiet mežos un nolīdiet tur sev laukus ferisiešu zemē un refajiešu novadā, kur dzīvot, ja jums nepietiek ar Efraima kalniem.” Tad Jāzepa bērni atbildēja: “Ar kalniem mums nepietiks, un dzelzs kara rati ir visiem kānaāniešiem – tiem, kas dzīvo ielejas apgabalos, kā arī tiem, kas dzīvo Bet-Šeanā un tās mazajās pilsētās, tāpat tiem, kas dzīvo Jezreēlas līdzenumā.” (Jozuas grāmata 17:14-16)
Efraima ciltij ir uzdevums, bet viņi saka, ka tas ir dzelzs kara rati.
Tad Jozua atbildēja abām Jāzepa ciltīm, Efraima un Manases, sacīdams: “Tu esi liela tauta, un tev ir liels spēks. Bet kalni lai tev pieder, un tur ir mežs, to tu varēsi nolīst, un viss, ko tu no tā iegūsi, lai tev pieder; jo tu izdzīsi kānaāniešus, kaut arī viņiem ir dzelzs rati un kaut arī viņi ir stipri.” (Jozuas grāmata 17:17-18)
Jozua viņiem teica, ja jau esat tik lieli, tad ejiet un izdariet, bet viņi atbildēja, ka nevarot, bet sorry, īstenībā viņiem bija nepareiza domāšana, jo viņi varēja un arī mēs varam. Tēma bija “Kolektīvie un individuālie uzdevumi”, bet kāds sakars visam tam, ko es runāju, ar kolektīviem uzdevumiem? Pašā būtībā Jozua uzdeva uzdevumus zīmēt, aprakstīt un tādus, kuri tika izpildīti. Bija jāapstaigā visa šī zeme. 99,9%, ja tu mani tagad paklausīsi, tad tas viss tev realizēsies. Raksti plānu, uzdod sev uzdevumus, reālus plānus ikdienai. Raksti, zīmē vīziju. Katrā mājas grupiņā jābūt reālam plānam, redzējumam. Nevis nereāls plāns, ber reāls. Pati vīzija var būt nereāla un tālu, bet starpmērķiem tomēr jābūt sasniedzamiem. Kalpošanā, maizes darbā, visās lietās visur plāno. Vai tu zini, ko nozīmē uzzīmēt pensiju? Uzzīmēt normālu pensiju nozīmē tā, ka tu vakarā ej gulēt, aiztaisi acis un kādu laiciņu velti sapņošanai, tu redzi sevi un tev ir 75 gadi, un tev ir pilnīgi vienalga, ko tur tavi bērni vai mazbērni atnesīs no ēdiena, jo tev tāda palīdzība nav nepieciešama, tu esi kruīza ceļojumā un guli pie baseina, un sauļojies, tev nekā netrūkst, jo tev bankā ir miljons. Tu redzi sevi tur kopā ar cilvēkiem, kurus vēlies redzēt. Tad, kad tu visu šo izsapņo, tad arī mazliet piezemējies un iztēlojies to, ka rīt atliksi 100 eiro un pēc tam vēl 100 eiro. Ne tikai atliksi kontā, jo nevar zināt, kas notiek ar bankām, bet pārvērtīsi zelta stienīti vai akcijās. Varēsi lēnām sākt kustināt savu biznesiņu, un tu jau iztēlojies, kas tev tur būs. Vispirms tu zīmē un apraksti. Es pieminēju kolektīvus uzdevumus, jo, piemēram, šī draudze nebūtu iespējama, ja es neuzdotu savai grupai konkrētus uzdevumus. Šodien man darba sapulcē deva savus sarakstītus mērķus. Paspēju pārbaudīt tikai diviem cilvēkiem, bet šie mērķi ir ar visiem nedēļas plāniem. Kāpēc ir šie mērķi? Jo es dodu uzdevumus, un tas ir kolektīvs uzdevums. Ja tu pats neesi kolektīvā un tev neviens neuzdot šādus uzdevumus, tad pašam to izdarīt ir praktiski neiespējami. Ja, kāds domā savādāk, tad tu kļūdies. Ir ļoti maz cilvēku, kas paši spēj savākties, un arī tāpat kolektīvais faktors būs viņu dzīvē.
Noslēgšu ar Jēzus vārdiem. Vai tu esi lasījis augstā priestera lūgšanu? Kas ir augstā priestera lūgšana? Tā ir Jēzus lūgšana Jāņa evaņģēlijā. Pirms iešanas pie krusta, nāves un augšāmcelšanās Jēzus lūdza šo lūgšanu.
Jēzus atbildēja: “Es jums esmu sacījis, ka Es tas esmu; ja jūs Mani meklējat, tad lai šie aiziet!” (Jāņa evaņģēlijs 18:8)
Kas notika? Iespējams, līdz pat 600 karavīru bija tajā brīdī, kad arestēja Jēzu. Vairāki simti bruņotu cilvēku, kuri atnāca arestēt un bija interesants notikums, ka šie atnāca un kaut ko meklēja, un tad Jēzus viņiem prasīja, ko šie meklē, un tie atbildēja, ka meklē Jēzu. Jēzus atbildēja, ka Viņš ir tas, ko viņi meklē, un tajā pašā brīdī viņi nokrita pie zemes, jo viņiem bija liela bijība, liels Dieva svaidījums. “Es tas esmu, tad lai šie aiziet.” Kas lai aiziet? Viņa mācekļi. Un tālāk Bībelē ir paskaidrojums.
Tā piepildījās vārdi, ko Viņš bija teicis: “No tiem, ko Tu Man esi devis, Es nevienam neesmu ļāvis iet bojā.” (Jāņa evaņģēlijs 18:9)
Izņemot pazušanas dēlu, Jūdu, kurš pats nodeva Kristu. Augstā priestera lūgšana arī tāda bija. Jēzus teica, ka ir pabeidzis to darbu, ko Tēvs ir uzticējis, ka Viņš ir saglabājis visus, kuri tika doti, un nevienam nav ļāvis iet bojā, un šeit Viņš vienkārši pasaka, ka tas jau sen ir Viņa garā, sen ir izlūgts, visu redz un sen ir pieņēmis, tas mājo Viņā, un ar šiem cilvēkiem nekas neatgadīsies, lai viņi iet, un viņi aizgāja. Pat Pēteris izākstījās augstā priestera pagalmā, bet viņš tāpat aizgāja. Padomā, kā cilvēks ar redzējumu, Ābrahāma vīziju, kurš izpilda ikdienas uzdevumus, dod svētību tiem, kas ir viņam apkārt. “Un, ja Es gribu, tad neviens no viņiem nepazūd.” Viņi aizgāja, un Jēzu arestēja. Jēzus pie krusta gāja labprātīgi. Katrs grupas vadītājs var izdarīt, ka neviens no tiem, kas ir grupā nepazūd. Skaidrs, ka cilvēkam pašam ir sava izvēle, bet vai tad Jēzus mācekļiem nebija savas izvēles? Jūda izdarīja savu izvēli. Tev pašam ir jābūt tādam, kuram ir Jozua un Kāleba stāja, kā arī redzējums. Ne tikai tu pats, bet tas, kas ir tevī satur kopā un pievelk, tas rada vilkmi. Pēteris izvilka zobenu un nocirta Augstā priestera kalpam Malham ausi. Iepriekš Pēteris māžojās, teikdams, ka ies kopā ar Jēzu cietumā, bet Jēzus viņam teica, ka gailis nebūs trīs reizes dziedājis, ka Jēzu aizliegs.
Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi. (Marka evaņģēlijs 14:47)
Jēzus sacīja tam: “Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Pēteris saka Viņam: “Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu.” Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja. (Mateja evaņģēlijs 26:34-35)
Kāda bravūrība, kad tu esi komandā. Kad skolotājs un tavi biedri ir ar tevi, tad visa pasaule ir kabatā. Ģetzemanes dārzā bija vairāki simti karavīru, bet Pēteris atcerējās, ko bija teicis, un tāpēc nocirta ausi. Bet pēc neilga laika tas pats Pēteris, kas ausi cirta, trīs reizes noliedza, ka Jēzu pazīst.
Un pēc maza brīža tie, kas tur stāvēja, piegāja pie Pētera un sacīja uz to: “Patiesi, arī tu esi viens no tiem, jo tava valoda jau nodod tevi.” Tad viņš sāka lādēties un dievoties: “Es to Cilvēku nepazīstu.” Un tūdaļ gailis dziedāja. Un Pēteris atcerējās Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: “Pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Un viņš izgāja ārā un gauži raudāja. (Mateja evaņģēlijs 26:73-75)
Pēc tam bija labi. Tas viss prasa laiku. Kolektīvie un individuālie uzdevumi, jo ir lietas, kuras vari tu pats. Arī tad, kad kolektīvi ir uzdots tavs darbiņš, kas ir jāizdara, ir lietas, kuras vari izdarīt tikai tu pats. Es taču nevaru tavā vietā uzzīmēt, nē, nu varu, bet tas sāls ir tajā, ka dari tu pats. Āmen. Saki hop, pirms esi pārlecis. Ir jāpārlec garā un sirdī. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kolektīvie un individuālie uzdevumi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
