Šodien ir Vasarsvētku dievkalpojums. Kas ir Vasarsvētki?
Vai tiešām Vasarsvētku dievkalpojumā vienmēr speciāli ir jālūdz Dievs, lai mēs pieņemtu Svēto Garu? Vai tiešām šim dievkalpojumam vienmēr ir jābūt tādam, kur ir Svētā Gara izpausmes redzamā un sajūtamā veidā? Vai tas ir vienīgais, kas piemīt Svētajam Garam? Vai tas ir pats svarīgākais?
Tallina, 1977. gada rudens, Olevistes baznīca – par šo notikumu stāsta aculiecinieki. Šim visam bija priekšvēsture. Tur bija viena no pirmajām slavēšanas grupām Padomju Savienībā. Tā bija Padomju Savienība, tā bija ateistu zeme, tas bija laiks, kad baznīcas nopostīja, tajās ierīkoja noliktavas. Tas bija laiks, kad mācītājus un visus aktīvistus izsūtīja. Laiks, kad skolās bija ateistu pulciņi un ticīgos cilvēkus kaunināja. Laiks, kad labākā gadījumā vecāka gada gājuma cilvēki riskēja aiziet uz baznīcu un tikai tādi, kas nepiederēja pie partijas, pretējā gadījumā viņi tiktu izslēgti, ar visām no tām izrietošām sekām. Laikā, kad nevarēja ieņemt vadošus amatus, normālus darbu pat nevarēja dabūt, ja tu apliecināji sevi kā Kristum ticīgu cilvēku. Tāpēc vajag saprast kontekstu kādā laikā tas notika. Čekisti nolēma piebeigt pēdējās draudzes paliekas Igaunijā, konkrēti Tallinā un salika vienā baznīcā vairākas konfesijas kopā. Viņiem bija doma, ka viņi savā starpā sastrīdēsies, sašķelsies, faktiski, kas arī notika. Tomēr uz visas šīs bāzes šajā baznīcā izveidojās lūgšanu grupas, cilvēki lūdza. Izveidojās slavēšanas grupa, tie bija pirmsākumi. Atjaunoti dievkalpojumi sāka notikt Tallinā. Tā bija priekšvēsture. Kas ir bijis Olevistes baznīcā, tas zina, ka tur ir ļoti augsts tornis, savā laikā Eiropā augstākais, un blakus šai baznīcai bija Valsts drošības komiteja VDK.
Kādu rītu no drošības komitejas zvana mācītājam un jautā, kāpēc viņi cilvēkus nelaiž telpās. Vakara dievkalpojums bija paredzēts tikai sešos vakarā. Pulkstenis bija divi un bija zvans ar jautājumu, kāpēc cilvēkus nelaiž telpās. Cilvēki bija atbraukuši no dažādām Padomju Savienības vietām. Izrādās, ka vēlāk liecinieki stāstīja, ka cilvēki braukuši pat no Tālajiem Austrumiem, kas ir ļoti tālu, gandrīz desmit tūkstoši kilometru. Interesanti, kā cilvēki bija atraduši šo vietu? Vajāšanu laikā, kad cilvēki bija nospiesti pagrīdē, ticīgie cilvēki bija redzējuši vīzijas – vietu ar augstu torni, un bija spēcīgs pamudinājums doties uz turieni. No Padomju Savienības dažādām republikām. Vienkārši brauca uz šo vietu, skatījās kartē, kur ir augstais tornis, kur ir augstā baznīca, atrada Tallinu un brauca uz šo vietu. Notika dievkalpojums un ir liecinieki, kas to visu ir piedzīvojuši. Es personiski esmu ticies ar šo mācītāju Reinu, esmu klausījies, kad viņš to stāsta un var redzēt pie viņa, ka viņš to ir piedzīvojis. Kad viņš to stāsta, tad tas no viņa vienmēr ir svaigs. Arī youtube var atrast ierakstu, kur viņš to stāsta. Šis cilvēks joprojām ir mācītājs Igaunijā, Tallinā, Olevistes baznīcā, baptistu draudzē. Tur pēkšņi atskanēja tāds troksnis, it kā simts lokomotīves vienlaicīgi svilptu. Iedomājies, kad tev gar logiem nobrauc garām viena ātrās palīdzības mašīna, cik tas ir kaitinoši, bet tur liecinieki saka, ka tur kā simts lokomotīves. Tāda skaņa kā vēja brāzma, šis troksnis atskanēja visā pilsētā, uz rātslaukumu cilvēki saskrēja skatīties, kas ir noticis. Apmetums ir biris no baznīcas grieztiem. Pirmās izpausmes bija, kad tur bija atnācis kāds cilvēks ar kruķiem, mācītājam Reinam pēkšņi radās ticība un viņš teica, lai viņš ceļas un staigā. Šis cilvēks nometa kruķus un sāka dejot. Sākās izpausmes. Vēlāk šajā baznīcā, stūrī krājās kaudze ar kruķiem, dzirdes aparātiem utt. Tur ir tāda Marijas kapela, arī tur krājas kaudzes ar dažādām palīgierīcēm, jo masveidā notika dziedināšanas. Zem Dieva spēka cilvēki krita zemē, runāja mēlēs, cilvēki redzēja vīzijas. Tas bija pārdabiski. Uz turieni brauca no visas Padomju Savienības.
Viņi pat izstrādāja biļešu sistēmu. Tas bija Padomju laiks un par tādām lietām sodīja un uz Sibīriju sūtīja, bet tur tas viss notika. Savā ziņā drošības dienesti to arī pieļāva, laikus nereaģēja. Igaunija bija Padomju Savienības rietumu vārti, un bija vajadzīga tāda butaforija, ka Padomju Savienībā ir reliģijas brīvība. Šeit bija brīvāk nekā Krievijas iekšienē un tieši šī iemesla dēļ, lai, no rietumiem skatoties, normālāk izskatītos šī Padomju Savienība. Tā dara šādas valstis un šādā gadījumā viņi to darīja. Latvijā, Igaunijā, Lietuvā bija nedaudz brīvāk nekā Krievijas iekšienē. Arī Krievijas iekšienē šad tad notika dumpji, arī militāri dumpji. Tur daudz neceremonējās, tur vienkārši cilvēkus apšāva, izsūtīja. Šeit bija nedaudz citādāk, pēc sākotnējām represijām, pēc okupācijas.
Sākās atmoda. Atbrauca tāds cilvēks kā amerikāņu astronauts Ervins. Atbrauca dažādi citi cilvēki no Somijas, kas jau bija piedzīvojuši Svēto Garu, kas bija piedzīvojuši atjaunotu Svētā Gara darbību, draudzi, kādu Dievs bija paredzējis. Viņi mācīja cilvēkus, vietējo draudzi, kas ir Svētais Gars, Svētā Gara kristības. Atnesa pirmo mācību par visu. Viņi brauca no visas Padomju Savienības. Viņi nesa šo uguni uz visiem Savienības stūriem, dažādās grupās, dažādās pagrīdes draudzēs un tur arī sākās līdzīgas atmodas. Arī Latvijā. Jānis Ozolinkēvičs pabija šajā atmodā. Viņš aizbrauca uz turieni, redzēja, piedzīvoja pats ar savām acīm un viņš saprata, ka mums Latvijā arī to vajag. Tas bija Padomju laiks, viņš uzaicināja uz Latviju kādu no šās atmodas līderiem. Viņi atbrauca. Tika noturēts dievkalpojums Jelgavā, luterāņu baznīcā, kur bija trīssimt vietu, bet cilvēki sanāca tūkstotis. Kā pats bīskaps saka: no tā cilvēku daudzuma no griestiem pilēja kondensāts, tik daudz bija cilvēku. Viss tas pats, kas notika Tallinā, līdzīgi arī sāka notikt Latvijā. Lielā mērā tam, ka mēs esam šeit šodien, mēs varam pateikties šiem cilvēkiem, kas tajā laikā nesa šo atmodas uguni un atnesa arī uz Latviju. Draudze ieģērbta spēkā ar brīnumiem un zīmēm.
Šāds piedzīvojums, šāda Svētā Gara manifestācija nenozīmē, ka pēc tam tiks celta draudze. Jēzus teica Pēterim: „Tu, Sīmani, tu būsi Pēteris – klints. Tu niedre, tu būsi Pēteris – klints un uz tevi Es celšu Savu draudzi un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”
Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. (Mateja evaņģēlijs 16:18)
Viņš to aizveda pie Jēzus. Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa” (tulkojumā: Pēteris – klints). (Jāņa evaņģēlijs 1:42)
Svētā Gara spēka mērķis, kāpēc Dievs piešķir šo spēku, ir tikai viens – lai uzceltu draudzi virs zemes. Jo tieši caur draudzi notiek tas, ko mēs lūdzam caur Tēvreizi, kas ir Dievam sirdī, kas ir Dieva prāts, lai Dieva valstība nāk, kā debesīs, tā arī virs zemes, caur draudzi.
Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. (Mateja evaņģēlijs 6:9-10)
Jēzus atnāca virs zemes, sagatavoja 12 mācekļus, sagatavoja draudzi, ielika tajā potenciālu, zināšanas, kā celt tālāk draudzi, apģērba ar Svētā Gara spēku un teica: “Ejiet un sludiniet visai radībai. Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.”
Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka evaņģēlijs 16:15)
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)
Pēteris bija niedre, kas šaubās, lokās, bet viņš būs Pēteris un Dievs cels Savu draudzi uz viņa. Svētā Gara nākšanas mērķis ir draudze, lai caur draudzi katrs viens cilvēks iepazītu Kristu un pievienotos Kristus miesai. Viņš ir galva, mēs Viņa miesa. Lūk, Dieva mērķis. Ļoti daudz cilvēku piedzīvo Svētā Gara spēku, bet viņi nedraudzējās ar galvu. Viņi nestudē Dieva vārdu, viņi neuzticas tiem, kas tiešām nes gaismu, patiesību un viss tikai paliek kā piedzīvojums. Mēs redzējām manifestāciju, brīnumus, piedzīvojām Svētā Gara spēku, mēs to redzējām, bet mēs ar prātu nepieņēmām. Ko Dievs vēlas, lai mēs ar to visu darītu? Dievs vēlas, lai mēs celtu draudzi. Tāpēc, uz jautājumu, vai katru reizi ir jālūdz Dievs, lai Svētais Gars īpaši aizskar, atbilde ir: nē, tas nav svarīgākais par ko mums ir jālūdz. Šeit nav runa par emocijām, jo, ja tu esi pieņēmis Kristu par savu Glābēju, tad tev ir Viņa spēks, Viņa gars. Ar to Garu, kas ir tev, kad tu lieto Viņa spēku un ej un veido mācekļus, ej un cel draudzi. Tāpēc atbilde, vai vienmēr jāpiedzīvo Dievs īpašā veidā, vai vienmēr ir jālūdz, lai cilvēks krīt zemē, lai cilvēks piedzīvo, tad atbilde no manas puses ir nē. Vienmēr to darīt nevajag, bet vienmēr vajag atcerēties, ka mums labprātīgi, no brīvas gribas ir jāsaprot, kāpēc Dievs ir piešķīris mums Savu Garu, kāpēc Dievs ir mūs izglābis. Viņš izglāba mani, jo mīl mani. Sekundāri, kad mācekļi nāca pie Kristus, tad Viņš viņiem teica: „Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem. Es izglābu jūs un daru jūs par tiem, kas glābs citus.”
Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Marka evaņģēlijs 1:17)
Lūk, kur ir kristietības jēga, kristietības mērķis – glābt cilvēkus caur draudzi, celt draudzi. Lai notiek Dieva prāts, kā debesīs, tā arī virs zemes.
Kā izbeidzās šī atmoda? Nav pareizi teikt, ka izbeidzās, jo šī uguns tika aiznesta uz Ukrainu. Ukraina ir pilna ar evaņģēliskajām draudzēm, un tas šodien ir viens no iemesliem, kāpēc Putins aplaužas, var teikt tā, ka galvenais iemesls. Tās pilsētas, kur ir īpaši spēcīgas draudzes, viņi kā cietoksni neieņem. Ukraina plāno likumu, ka legāli katram Ukrainas iedzīvotājam ir ierocis. Ko tu izdarīsi ar valsti, kur katram ir ierocis? Kurš tur līdīs? Tad vismaz viņam jābūt trakam. Tur viss ir skaidrs – tieši tajās pilsētās, kur ir spēcīgākas draudzes. No kurienes tas viss ir? No šī Tallinas vēja, kas izgāja pa visu Savienību, un, tiklīdz nokrita dzelzs priekškars, visas šīs draudzes un grupas, kas jau bija pieņēmušas Svēto Garu, bija aktivizējušās, tās sāka augt. Ukraina ir pilna ar šādām draudzēm. Arī Latvijā bija šāda atmoda. Kad mēs atguvām neatkarību, šeit draudzes auga kā sēnes pēc lietus.
Pensakola, 1995. gads, 18. jūnijs. Pirms tam, 1993. gadā, doktors Jongi Čo lūdza par Ameriku Dievu, ar pirkstu laida pa karti un parādīja konkrēti uz Pensakolu un pateica, ka šeit būs. Interesanti, ka tas bija pravietis, kas pravietoja. Viņš lūdza Dievu un prasīja Viņam, vai Viņš apžēlosies par Ameriku vai tomēr Amerika ies bojā. Norādīja uz Pensakolu un teica, ka šeit sūtīšot atmodu. Tā arī notika, 1995. gadā. Tā bija draudze, mācītājs Hilpatriks. Tā bija draudze, kas jau auga, kas jau sūtīja misionārus. Draudze, kas neapmierinājās ar to, kas viņai jau bija. Viņi lūdza Dievu, ka viņi vēlas vairāk, viņi bija lūdzēji. Kā viņš pats raksta: viņam likās, ka debesis ir kā no vara, ka debesis nav atvērtas. Viņi lūdza Dievu. Stīvs Hils, kas jau ir debesīs, tika uzaicināts pie Hilpatrika uz dievkalpojumu. Stīvam Hilam bija pilns ar vietām, kur viņam bija jākalpo, pieraksts bija jau uz diviem gadiem. Viņam faktiski nebija iespējas tur būt. Kaut kādā mistiskā veidā atbrīvojās logs un viņš atbrauca uz Pensakolu. Tāpēc Stīvs Hils ir saistīts ar Pensakolas atmodu. Tā ir šī draudze, un tas ir Stīvs Hils.
Starp citu, Stīvs Hils bija arī Latvijā, arī es pie viņa esmu bijis dievkalpojumā, viņš arī ir uzlicis rokas, viņš par mani lūdza un man ir tas pats svaidījums, kas viņam. Arī Benijs Hins, esmu gājis un braucis uz viņu dievkalpojumiem. Pirmajā reizē pie Bonnkes man neizdevās, bet otrajā reizē man izdevās pie viņa tikt, viņš uzlika rokas un normāli par mani palūdza, un pārējais ir manas ticības jautājums. Vai es pieņēmu to, kas ir viņam? Es to esmu pieņēmis, viss ir procesā. Jēzus saka, ka Debesu valstība ir līdzīga raugam, kuru iejauc miltos un tā sarūga. Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds iedēstīja un tas izauga par koku, putni nāca un veidoja ligzdas šajā kokā.
Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga.” (Mateja evaņģēlijs 13:31-33)
Tu esi draudzē, kur iedēstīts atmodas vārds. Tu esi draudzē, kur ir visi priekšnosacījumi. Tu esi draudzē, kur minētais Tallinas vējš, Pensakolas atmoda, tas viss jau ir noticis, tas viss ir pieņemts, mēs to visu esam piedzīvojuši, katrs savā veidā. Mums nav svešas Svētā Gara kristības, mums nav svešs Svētais Gars, viss, kas ir nepieciešams, ir iet uz priekšu un lietot to spēku, ko Dievs tev ir piešķīris. Mums vairs nav jāgaida īpašas emocijas, mums nav jāgaida īpaši piedzīvojumi, mums ir jālieto, kas mums jau ir, un mēs to darīsim.
Pensakolā tieši tajā brīdī, 1995. gada 18. jūnijā, kad kalpoja Stīvs Hils, pēkšņi arī atskanēja troksnis kā vējš. Mācītājs skatījās uz aparatūru, vai nav kaut kas bojāts, vai skaņa nenāk no turienes, bet visiem kļuva skaidrs, ka tas nav no aparatūras. Nebija kā Tallinā, kur bija kā simts lokomotīves, bet arī bija troksnis.
Esmu dzirdējis, ka ir tāda filma, pie čukčām, ir ieraksts par to, ka tur arī bija līdzīgs notikums, ka atnāk Svētā Gara klātbūtne tādā mērā, ka bija troksnis kā vējš. Mācītājs izslēdza aparatūru un šis troksnis turpinājās. Tur sākās atmoda. Tur varbūt nebija tik liela un grandioza, kā Tallinā vai Pensakolā, bet viņa izmainīja šo reģionu, vismaz uz kādu laiku. Es nezinu, kas tagad notiek šajās vietās.
Kā jau es teicu, šis vienreizējais piedzīvojums, vienreizējā Svētā Gara manifestācija, tas ir viens, bet daudz svarīgāk, ko tu saproti ar prātu, kas ir tavā galvā. Vai tu ar prātu izproti, kāpēc tas tev ir dots un tev ir dots neatkarīgi, vai tu šodien kaut ko jūti vai nē, jo tev ir Svētā Gara spēks. Vai tu esi stiprā draudzē, komandā, jo viens tu nespēj. Cik daudz ir tādi vienpaši- cīnītāji, ja viņi nav draudzē, viņi nav ilgspēlējoši. Viens nav cīnītājs. Dieva griba ir, lai mēs esam stiprā Dieva draudzē. Dieva griba ir, ka Viņš ir galva, mēs Viņa miesa. Dieva vārds skaidri saka, ka roka nevar teikt kājai, ka viņai viņu nevajag, acs nevar teikt ausij, ka viņai viņu nevajag.
Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu. Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, – tomēr tā pieder pie miesas. Un, ja auss sacītu: tā kā es neesmu acs, tad es nepiederu pie miesas, – tomēr tā pieder pie miesas. Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja. Bet, ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa? Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, – vai atkal galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag. Bet taisni tie miesas locekļi, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi. Bet, kas mums miesā izliekas mazāk cienījams, tos mēs ietērpjam sevišķā godā; un mūsu nepieklājīgie locekļi dabū sevišķu godu. Bet pieklājīgajiem tas nav vajadzīgs. Bet Dievs miesu ir tā sastādījis, ka mazāk cienītam loceklim piešķīris lielāku cieņu, lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu. Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi. Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi. (1. Korintiešiem 12:12-27)
Viņš ir galva, mēs Viņa miesa, jo mēs esam vienoti. Gan kā lokālā draudze vienota, gan vienoti ar citām draudzēm, neatkarīgi no tā, vai citi to negrib. Tā ir viņu problēma, mēs gribam. Svarīgi, ko mēs vēlamies, kā mēs saprotam. Zini, Dievs, mūs svētīs, Dievs tevi svētīs. Mēs vēl redzēsim Dieva godību un mēs piedzīvosim Dieva godību Latvijā un tam neobligāti ir jābūt troksnim kā no simts lokomotīvēm, neobligāti ir jābūt vēja skaņām ar izslēgtu aparatūru, bet arī tas var būt, arī tas var notikt, bet tas nav izšķirošais. Izšķirošais ir mans brīvprātīgais lēmums, ka es eju un daru par mācekļiem visas tautas, atveru savu mājas grupiņu.
Svētā Gara dievkalpojumus, atmodas dievkalpojums – mēs tādus netaisām. Šādos dievkalpojumos cilvēki atbrauc, atnāk uz aizlūgšanām, tas nav nekas slikts, cilvēki piedzīvo Dievu, bet diemžēl tas nav svarīgākais, jo atmoda ir saistīta ar diviem aspektiem: ko tu emocionāli piedzīvo, otrs, svarīgāks – ko tu ar prātu saproti un kādus lēmumus ar savu gribu pieņem. Tu piedzīvoji Dievu un nekas tavā dzīvē nenotika, neizmainījās. Tu trīs dienas lidoji kā pa mākoņiem un pēc tam viss izbeidzās. Ja tu neko vairs nejūti, tad tu nekur vairs neej, bet svarīgi ir iet, ja arī tu neko nejūti. Nav svarīgi, kā es jūtos, bet ir svarīgi, ko es daru, kādi ir mani lēmumi. Lūk, visa atmoda. Koncentrēšanās uz izpausmēm ir problēma, ļoti liela problēma, tā ir kā elku kalpība, kas apslāpē Svētā Gara darbību.
Pensakolā kā vilnis nopļāva cilvēkus, cilvēki paši skrēja pie altāra žēlot grēkus. Rezultātā cilvēki no visas Amerikas, no visas pasaules sāka braukt uz Pensakolu, uz šo draudzi piedzīvot to. Pie draudzes jau naktī stāvēja gara rinda. Policisti reizēm noziedznieku, narkomānu neveda uz policiju, bet uz dievkalpojumu. Par to rakstīt sāka pat vispopulārākie Amerikas mēdiji, sāka rakstīt, kas notika Braunas ielā. Parasti žurnālisti meklē tikai negatīvo, bet, visu izmeklējot, viņi tiešām redzēja pārmaiņas un viņi vienkārši nevarēja tā melot. Pat vispopulārākajos Amerikas mēdijos parādījās ziņas un pētījumi, kas notiek Braunas ielā. Šo draudzi gadu laikā apmeklēja vairāki miljoni cilvēku.
Arī Modris Ozolinkēvičs bija tur aizbraucis, viņš uzaicināja Stīvu Hilu uz šejieni. Es toreiz biju šajos dievkalpojumos. Labi, ka tajā reizē aizgāju, jo viņš jau tagad ir debesīs. Kaut ko no tā visa es esmu uzķēris, bet tas nav noteicošais. Es 2000. gadā 17. martā cietuma izolatorā piedzimu no augšienes un saņēmu Svēto Garu. Man ar to pietika, es pieņēmu Kristu kā savu Glābēju un saņēmu Svēto Garu. Manī ir Svētais Gars, pat tad, ja es nerunātu mēlēs, es tik un tā darītu to, ko es daru.
Ir divi pasaulē zināmi kalpotāji – Reinhards Bonnke un Billijs Grehems. Billijs Grehems nomira 99 gadu vecumā. Viņš bija baptists. Es esmu lasījis viņa grāmatu un man gribējās viņu izmest miskastē. Tas bija tajā laikā, bet šodien es vairs otrreiz viņu ārā nesviestu. Viņa neatbilda Bībeles kontekstam jautājumā par Svētā Gara kristībām, bet vai viņam nav Svētais Gars? Tu, no augšas piedzimstot, saņem Svēto Garu. Vasarsvētku ticīgie tic, ka Dievs papildus tam, ka tu esi piedzimis no augšienes, piešķir svaidījumu pārdabiskajam, kalpot ar brīnumiem un zīmēm. Tā ir vienīgā atšķirība. Spēks kalpot jebkuram jaunpiedzimušam kristietim. Atšķirība ar dziedināšanām, brīnumiem un zīmēm, tas ir priekš tiem, kas pieņem Svētā Gara kristības. Tas, kas notika Vasarsvētkos, ir rakstīts Apustuļu darbu 2. nodaļā. Tā ir atšķirība un, manuprāt, neatbilst kontekstam, bet tas nav tik būtiski, ka mēs koncentrējamies uz Svētā Gara kristībām. Ja tev piemēram nav un tāpēc tu domā, ka tev neiet kalpošanā. Tā nav patiesība. Pieredze rāda, ka tas nav svarīgākais, jo pieredze rāda, ka svarīgākais ir mans lēmums lietot to, kas man jau ir dots. Ir Svētā Gara kristība vai nav. Ja man ir jāizvēlas, vai man vajag Svētā Gara kristību, tad tas ir nepieciešams, jo es gribu efektīvi kalpot Dievam, spēkā, ar brīnumiem un zīmēm. Es gribu Gara dāvanas – atziņas vārdu, gudrības vārdu, pravietošanas dāvanas, dziedināšanas dāvanas, gara pazīšanas dāvanas –, es visu to vēlos, jo tas viss palīdz kalpot cilvēkiem. Jēzum bija visas šīs dāvanas, bet vai bez tā visa var iztikt? Izrādās, ka var.
Billijs Grehems, baptists, kurš netic Svētā Gara kristībām. Viņš iekļuva 61 reizi Amerikas ievērojamāko cilvēku sarakstā. 1. vieta aptaujā pēdējo reizi bija Obama, tas bija Obamas laikā. 2. vieta bija Trampam, kad bija Trampa laiki. Grehems kopumā ieguva 4. vietu. Savos kalpošanas gados viņš evaņģēlija vēsti sludinājis vairāk nekā 215 miljoniem cilvēku 185 pasaules valstīs. Vairāk nekā 60 gadus Grehemam bijusi milzīga ietekme uz ASV garīgo, sabiedrisko un politisko dzīvi. Viņa portrets rotāja gandrīz visu lielāko preses izdevumu vākus. Viņa vārds tiek regulāri pieminēts starp 100 pasaules ievērojamākajiem cilvēkiem. Daudzi viņu uzskata par dižāko 20. gadsimta Amerikas sludinātāju. Viņš ir bijis padomdevējs virknei Amerikas prezidentu. Ovālais kabinets bija vieta, kur viņš droši varēja sēdēt ar prezidentiem un dot padomus. Viņš faktiski bija viņu garīgais tēvs, konsultants.
Otrs cilvēks – Reinhards Bonnke. 2000. gada novembrī Nigērijā, Lagosā uz dievkalpojumiem ieradās 6 miljoni cilvēku. Ar brīnumiem un zīmēm. Noslēguma dievkalpojumā bija sanākuši 1.6 miljoni, kas ir lielākais skaits cilvēku, kuri ir piedalījušies Bonnkes dievkalpojumos. Kopā 3.4 miljoni cilvēku pieņēma lēmumu sekot Kristum. Visā misijā, kampaņā Nigērijā, šie ir dati par 2007.gada beigām. Notika 60 kampaņas, kuras apmeklēja 70 miljoni cilvēku.
Iespaidīgi, bet arī Grehems to sasniedza bez visiem brīnumiem un bez Svētā gara spēka. Kur šiem 2 cilvēkiem ir atšķirība? Ja man būtu jāizvēlas, tad es labāk izvēlos Bonnkes variantu. Bet, zini, es tomēr izvēlētos kaut ko pa vidu, jo Bonnke necēla draudzes. Bonnke bija tas, kurš sludināja kampaņās. Protams, viņš iedvesmoja un cilvēki cēlās, atvēra draudzes.
Šobrīd, pateicoties Bonnkem, Āfrikā notiek garīgā atmoda. Aug draudzes. Nesen liecināja mūsu Ukraiņu brāļi, kuri bija ciemos Āfrikā. Šo visu pat neviens nezin. Viņu rīcībā ir vesels reģions. Brauca ciemos pie viena afrikāņa un jūsmoja par to, cik viņiem lielas celtnes, bet izrādījās, ka tās ir tualetes. Āfrikā mācītajam draudzē ir 3 miljoni cilvēku. Viņi ziedojumus vāc ar mašīnām. Kad cilvēki vēlas pieņemt Jēzu, tad viņus ved ar mašīnām. Viņi tualetes noturēja par draudzes ēkām, un tas bija tikai sākums.
Pats svarīgākais ir turēties pie Bībeles principiem. Tas varbūt būs teikts pārāk droši, bet šis ir reģistrēts oficiāli ar visiem pierādījumiem. 1906. gads, 9. aprīlis, tas ir pirms Tallinas, Pensakolas – Azusas ielas atmoda. Tu zini, ka mēs esam Azusa ielas atmodas auglis. Kādā Bībeles skolā, Perhams, tā sauca šīs skolas skolotāju. Viņi ļoti studēja Bībeli. Bībelē ir rakstīts, ka ir ne tikai jaunpiedzimšana un Svētā Gara pieņemšana caur jaunpiedzimšanu, bet arī īpašs spēks kalpošanai un tajā brīdī, kad tu šo spēku saņem, ir līdzejoša zīme – runāšana mēlēs. Kāda skolniece, kura teica, ka viņa tam ticot un to gribot, palūdza Dievu un sāka runāt mēlēs. Šajā vietā viņa sāka lūgties, ticēt, un izcēlās garīgā atmoda uz Azusa ielas. Es domāju, ka gandrīz katrs ir dzirdējis par Azusa ielas atmodu. Šodien tur ir muzeja stāvoklis, nekādas draudzes tur vairs nav, tas viss ir beidzies. Tur bija šķelšanās un visādi strīdi, bet tur bija Svētā Gara izliešanās. Cilvēki kārtīgi piedzīvoja Dievu. Bija līdzīgi kā Tallinā, cilvēki brauca piedzīvot.
Faktiski rezultātā evaņģēliskie kristieši, kuri tic Svētā Gara kristībām, šodien, sākot no Azusa ielas, ir izauguši līdz 600 miljoniem ticīgo visā pasaulē. Otra lielākā kustībā kristietībā tūlīt pēc Romas katoļiem, bet visstraujāk augošā. Tādas draudzes kā mēs ir vairākumā aiz katoļiem. Un mēs kā draudze esam piemērs, jo mēs augam.
Svētajam garam patīk, kad runā par Viņu un patiesību.
Šodienas tēma vēl nav sākusies. Tagad es sākšu stāstīt tēmu. Tēma ir labprātība. Kas ir labprātība? No skaidrojošās vārdnīcas – tāds, kas tiek veikts, organizēts bez pavēlēm, rīkojuma vai piespiešanas. Viņš ir brīvprātīgs. Jeb tāds, kurš veic pēc paša gribas, vēlēšanās.
Vecajā Derībā, Ecēhiēla grāmatā 46:4-5 tiek runāts par upuriem. Vecajā Derībā bija ļoti strikti noteikta upurēšanas kārtība. Un šajā rakstvietā ir rakstīts par to, kas tad būtu jāziedo ķēniņam. Ķēniņu upuris.
Dedzināmais upuris, ko valdnieks nes sabatā Tam Kungam, lai ir seši jēri bez vainas un viens auns, kas arī ir bez vainas. Un kā viņa ēdamais upuris lai ir viena ēfa miltu no katra auna, bet no jēriem – cik viņa roka dod labprātīgi, un no eļļas viens hins par katru ēfu. (Ecēhiēla 46:4- 5)
Konkrēts obligātais upuris. Tik, cik ķēniņš vēlas dot labprātīgi. Tātad Vecajā Derībā visur vijas cauri, ka bija obligātie upuri un labprātīgie upuri. Un tieši par labprātību mēs runāsim.
Tas diemžēl ir ļoti saistīts ar Vasarsvētkiem. Lai kā kādam šodien negribas lasīt par izpausmēm un kaut ko piedzīvot. Piedzīvosi, piedzīvosi savā laikā, īstajā brīdi, kad gribēsi pats vai Dievs, bet tas nav izšķiroši un tas nav svarīgākais. Labprātība ļoti cieši ir saistīta ar Svētā Gara saņemšanu.
Lai Tev patīk manas mutes labprātīgie upuri, ak, Kungs, māci man Tavas tiesas! (Psalms 119:108)
Dievam patīkamāki ir labprātīgie upuri. Bez labprātīgajiem upuriem nav atmodas. Pensakolas mācītājs ir teicis: “Nekāda atmoda nebūs, kamēr jūs nebūsiet tai gatavi.” Ko nozīmē būt gatavam? Brīvprātīgi gatavs darīt jebko, ko Dievs pateiks. Gaidīsim, kamēr nāks Dieva mākonis un tad bailēs sāksim kaut ko darīt? Nē. Brīvprātība nozīmē nevis emocijas, bet tev ir jābūt gatavam pirms tam, jo atmoda sākas ar tevi un tajā brīdī, kad tu esi tam gatavs. Ne tikai piedzīvot, bet lietot, darīt, iet un atstāt visu. Jēzus ir teicis konkrēti:
“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)
Vispirms esi gatavs visu atstāt un sekot.
Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz Viņu sacīja: “Es Tev sekošu, lai kurp Tu ietu.” Un Jēzus tam saka: “Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur Savu galvu nolikt.” (Mateja evaņģēlijs 8:19-20)
Viņš brīdināja – tev jābūt gatavam atteikties no visa.
Bet kāds priekšnieks Viņam jautāja: “Labo Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?” (Lūkas evaņģēlijs 18:18)
Baušļus tu zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti.” Tas atbildēja: “To visu es esmu turējis no mazotnes.” (Lūkas evaņģēlijs 18:20-21)
Bagātais jauneklis ļoti svēti dzīvoja.
Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš teica: “Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!” (Lūkas evaņģēlijs 18:22)
Es nedomāju, ka viss tiešā veidā bija jāizdala. Vai šodien tas tā būtu, ka tev viss jāatdod? Tas to nenozīmē. Bet ir jābūt gatavam to visu atdot. Jauneklis nebija gatavs atstāt kaut ko. Bagātība viņam bija svarīgāka par sekošanu Kristum. Tava un tavas mājas grupas, draudzes, Latvijas atmoda notiks tad, kad tu būsi gatavs, kad būs vairāk cilvēku, kuri var atteikties no visa.
Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. (Lūkas evaņģēlijs 14:33)
Lai Tev patīk manas mutes labprātīgie upuri, ak, Kungs, māci man Tavas tiesas! (Psalmi 119:108)
Ābels un Kains upurēja Dievam. Kaina upuris tika noraidīts, bet Ābela upuri pieņēma. Acīmredzot, viens upuris bija brīvprātīgs, bet otrs ne, ar kaut kādiem ne tādiem motīviem.
Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. (1. Mozus grāmata 4:3-5)
Draugi, ir Vasarsvētki un šis ir Vasarsvētku sprediķis, bet ne vispārināts un tradicionāls, bet mazliet dziļāks.
Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. (Maleahija grāmata 3:8)
Šī ir tā Rakstu vieta, ko mēs bieži pieminam pie ziedojumiem. Šeit iet runa par lāstu.
Tādēļ jau jūs esat nolādēti, tā ka viss krīt jums no rokām. (Maleahija grāmata 3:9)
Kāpēc nav svētības? Kā jūs mani krāpjat? Mēs nesam desmito tiesu, kaut kādus ziedojumus, mēs kaut ko darām. Bet Tu saki, ka mēs tevi krāpjam.
[..] Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. (Maleahija grāmata 3:8)
Iegaumē teikuma otro daļu – ar labprātīgiem upuriem. Desmito tiesu un ziedojumus var dot dažādi. Un vispār, kalpot var dažādi. Brīvprātība ir vienīgais pareizais motīvs, lai kalpotu. Kad tu pats, esot attiecībās ar Dievu, saproti, ka tu gribi kalpot. Tas nav viegli un nenozīmē, ka tev kaut kas jājūt. Tu esi sapratis un pieņēmis lēmumu ar savu prātu un gribu, ka tu vēlies celt mājas grupiņu, ka tu gribi ieguldīties šajā draudzē, ziedot un kalpot, ka tu pats vēlies – brīvprātīgi. Brīvprātīgi nenozīmē, ka tas būs viegli. Brīvprātīgi pakļauties draudzes disciplīnai. Tu vari šeit nākt un iet, bet ja tu esi izvēlējies būt šeit, tad izvēlies brīvprātīgi. Es brīvprātīgi esmu šajā draudzē un pakļaujos šīs draudzes disciplīnai. Āmen! Es pieņemu šīs draudzes mācību, ja arī kaut kur kaut kas nesakrīt ar manu viedokli, bet vienotības dēļ es pieņemu. Brīvprātība.
Tādēļ jau jūs esiet nolādēti, ka jūsu upuri ir obligātie. Citi saka – jādod, citādi man nebūs svētība vai citas lietas. Jādod, jo teica vadītājs. Tev brīvprātīgi pašam ir jābūt lēmumam.
Man reiz pēc dievkalpojuma gadījās tāds notikums, ka čalis stāv pie durvīm un saka, ka nakti kaut kur jau esot pārlaidis, bet viņam vajag atpakaļ noziedoto naudu, nu vismaz ceļam uz mājām. Viņš bija noziedojis visu savu naudu, jo viņam patika, kā es runāju. Lūk, brīvprātīgi, nevis manas runāšanas dēļ atdot visu naudu, ka nepietiek ceļam uz mājām. Tev pašam ir jāsaprot, vai tu vari visu savu naudu atdot ziedojumā. Pats saproti, cik tu vari ziedot. Dievam patīk tikai brīvprātīgs upuris. Tajā pašā laikā ir labi, ja tu pakļaujies draudzes disciplīnai, ir labi, ka ir obligātie, bet tu brīvprātīgi pakļauj sevi. Ir lietas, kuras jādara obligāti, bet tu pakļaujies un arī tā ir brīvprātība, kad tu ļauj sevi paskubināt gan vadītajam, gan mācītājam. Tas ir labi, jo tu izmanto šos mehānismus, lai aizietu lūdz galam mūžīgā dzīvībā. Tātad labprātības neesamība faktiski izraisa Dieva nelabvēlību jeb to, ka Dievs nevar darboties caur tādiem upuriem.
Psalms 110:3. Šeit tiek runāts par Jaunās Derības kalpošanu, jaunu ēru, par Kristus laikmetu.
Tava tauta būs labprātīga tava karagājiena dienā. Tavi jaunekļi nāks pie tevis svētā glītumā kā rasa no rīta blāzmas klēpja. (Psalms 110:3)
Vecajā Derībā bauslība tika pārkāpta, tur sodīja, bija dažādi nāves sodi un citi sodi. Bet Jaunajā Derībā mēs paši kļūstam spējīgi piepildīt garā, piepildīt Dieva gribu un par to nav miesas sodi. Tā ir mūsu pašu personīgā atbildība Dieva un cilvēku priekšā. Tava tauta būs labprātīga, tāpēc Jaunā Derība ir saistīta ar labprātību.
Pēc Bābeles gūsta, kad atgriezās izraēlieši. Ezra bija viens no tempļa atjaunotājiem.
Daži no tēvu namu galveniem, kad viņi nāca uz Tā Kunga namu Jeruzālemē, deva Dieva namam labprātīgi, lai to uzceltu savā vietā. (Ezras grāmata 2:68)
Tā bija atmoda. Izreāls tika atjaunots.
Atmoda ir saistīta ar labprātību. Kamēr nebūs atmodas, tikmēr nebūs nekādas labprātības. Bez labprātības nav tālākas virzības. Obligātie upuri ir ļoti labi, lai saturētu kopā. Bet bez brīvprātības. Kā vēl var salīdzināt brīvprātīgos upurus ar obligātajiem? Piemēram, ja tu esi sportists vai biznesa struktūrā, tu nolem, ka vēlies būt šajā komandā, bet tur ir sava komanda un tur ir obligātie nosacījumi, bet, ieejot šajā komandā, tu pakļaujies šiem nosacījumiem, jo tu esi daļa no komandas un, esot kopā, jūs gūstat panākumus. Tādus panākumus, kādus viens pats tu nevari iegūt. Piemēram, tu izvēlies būt šajā draudzē, jo viens pats es to nevaru, bet kopā mēs varam. Bet brīvprātīgi, pieņemot lēmumu būt komandā. Lēmums ir brīvprātīgs, bet disciplīnas un nosacījumu ievērošana ir obligāta. Tikai brīvprātīgi upuri nes reālas izmaiņas, svētību tavā dzīvē. Tad, kad tu pats vēlies, ej un dari. Āmen!
Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet, ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs. (1. Korintiešiem 9:17)
Kas vēlies būt tu? Pāvila panākumi slēpjas tajā, ka viņš bija labprātīgs. Viņam pat nebija priekšnieka. Tikai vēlāk viņš devas pie apustuļiem, lai salīdzinātu mācības un tās bija līdzīgas, un viss bija kārtībā. Bet to visu viņš ieguva no Dieva, no Svētajiem Rakstiem, Svētā Gara.
Kāda ir atšķirība starp cilvēku, kuram ir panākumi un tādu, kuram viņu nav? Ja tu gribi patiešām augt, dari to brīvprātīgi. Viens no principiem gan draudzē, gan kalpošanā, biznesā, darbā, ja tu gribi, lai priekšnieks tevi pamana, pirmkārt jau Dievs, kurš arī ir mūsu priekšnieks, izdari vairāk nekā no tevis prasa. Paliec ilgāk darbā vai atnāc ātrāk. Tie, kuri šobrīd ir miljonāri, bieži vien savos pirmsākumos ir strādājuši brīvprātīgi, tieši tur, kur kaut ko gribēja sasniegt. Kad pamatmērķis ir nevis nauda, bet ideja. Mūsu ideja ir Dieva svētīta Latvija. Un šī nav tikai ideja, bet Dieva dota vīzija. Tā ir Dieva griba. Draudze “Kristus pasaulei” būs katrā Latvijas namā un aiz tās robežām. Latvija Jēzus asinīs šķīstīta, baltāka kā sniegs. Un ne obligāti jābirst griestu apmetumam.
Kāpēc es nākamajā nedēļā būšu kaut kur? Es pat nezinu, kur es būšu rīt. Tāpēc man ir Luīze, kura man palīdz. Viņa man pasaka cikos un kur man jābūt. Nākamajā nedēļā es būšu Kurzemes galā – Saldus, Tukums, Liepāja, Pāvilosta, katru dienu būšu citā pilsētā un nezinu, kur nakšņošu un ēdīšu. Ir cilvēks, kurš baro, bet vienalga, tas nav normāls dzīves režīms. Un kāpēc es to daru? 50 pilsētas, jābūt jukušam, lai uz ko tādu parakstītos. Tu domā, ka mani kāds piespieda? Nē, šī ir mana vīzija. Vīzija, kuru mūsu Dievs ir devis mūsu draudzei un ne tikai mūsu draudzei, bet katrai Latvijas draudzei. Tikai ir tādi, kas to redz un tādi, kas to neredz, ka mums ir jārūpējas par savas tautas labklājību. Mums ir jārūpējas, lai evaņģēlijs skanētu visur. Lai viss tiek pieņemts saskaņā ar Dieva gribu. Lai mūsu bērni var iet skolā, kur nemāca par netradicionālu orientāciju. Mēs paši esam savas valsts cēlēji. Mēs paši esam savas laimes kalēji. Mums ir himna: “Dievs svētī Latviju.” Vīzija, redzējums. Labprātība, kas balstīta redzējumā, ko Dievs ir licis manā sirdī, tas ko es esmu satvēris. Es esmu satvēris šo vīziju, un mēs draudzē vienmēr runājam par šo vīziju. Katrā mājas grupā pēdējās 15-20 minūtes ir par vīziju. Ko tavā mājas grupiņā runā vadītājs? Ja viņš nerunā par vīziju, tad jūsu grupiņā nekad nebūs labprātības. Jums būs tikai draudzība, ģimenīte varētu teikt, ka gandrīz kā bez Dieva. Labprātība rodas no vīzijas, kad tu pieņem lēmumu, ka tu vēlies ņemt dalību šajā vīzijā. Ka tu pats saproti no Dieva vārda, ka tas ir plāns tavai dzīvei. Āmen! Jēzus tevi mīl, un Viņam ir tavai dzīvei plāns, un šis plāns ir ļoti skaidrs. Katrs savā vietā, grupā un draudzē. Draudzē “Kristus pasaulei”. Aleluja!
Augustā, septembrī un oktobri ieskaitot, oktobra pirmajā nedēļā ir ieplānota rinda ar evanģelizācijas pasākumiem Latvijas pilsētās. Jau pat ir ieplānoti datumi. Tūlīt sāksim īrēt telpas. Vai es uz viņiem tikšu? Es gribu apbraukt visas mūsu draudzes, bet rudenī sāksies kampaņa. Es startēšu Rīgā, man ir svarīga Rīga, bet es taisos braukt pa Latvijas pilsētām. Es pat nezinu, kā to visu savienot. Man nāksies braukt gan pa Rīgu, gan pa citām pilsētām. Es nezinu, kā to izdarīt, bet es brīvprātīgi to vēlos. Es gribu būt visur. Man vajag dubultnieku kā Putinam. Bija tāda krievu grupa “Laskovij Maj”, kurai bija dubultnieki. Es biju uz šo koncertu Tālajos Austrumos. Es līdz šim brīdim nezinu, vai tie bija dubultnieki vai īstie. Jurijs Šatunovs un Razins, bija vairākas grupas izveidotas. Viņi pelnīja baigo naudu. Tas ir vispārzināms fakts. Viņi atrada līdzīgas puikas, uzlika fonogrammu un laida.
Kāpēc es šeit stāvu, kurš mani piespieda, kurš ar mani nomanipulēja? Es pats ar sevi manipulēju. Man ir redzējums, ir vīzija. Tev ir vīzija. Tā ir labprātība. Dievs var svētīt, Dievs reāli var nākt uz labprātības bāzes, uz labprātīgo upuri.
Kas mums lika? Atceries – nu ko, draudze rīkojam lūgšanu sapulci, jūs zināt cik tas maksās, un tas maksāja tā neko. Draudzē mums bija remonts jāpabeidz, mums bija šī lūgšanu sapulce jāizveido. Es saku: “Nu ko, darām? Kas ir gatavs maksāt?” Visi bija. Es jau zinu, ka visi rokas paceļ, bet pēc tam ne visi maksā. Mēs kā draudze to paveicām. Mēs nosponsorējām visu, savācām ziedojumus.
Bija pikets iepriekš ceturtdien pie Saeimas. Es uztaisīju tiešraidi pēc ilgiem laikiem, tīri labi. Pikets pret laulības surogātlikumu, ko grasījās pieņemt trešajā lasījumā. Pirmajos divos lasījumos viņi nobalsoja, un trešajā lasījumā vienīgais veids bija noraut kvorumu. Tas nozīmē, ka deputāti nebalso un šo likumu nevar pieņemt. Mēs bijām piketā, mēs piketējām arī pie Brīvības pieminekļa, ko mēs paši rīkojām. Bija foršs pasākums. Priekš kam to vajag darīt? Priekš tam arī vajag darīt, ka solis pēc solīša, dažādi šādi pasākumi. Radījām tādu spiedienu un informatīvu lauku, ka deputāti no Nacionālās apvienības un Saskaņas vienkārši nebalsoja, un šo likumu nepieņēma. Labi, viņi cīnīsies tālāk, viņi ļoti pārliecināti visi, jo viņiem aizmugurē ir Soross un nauda, politika, viss aiz viņiem stāv. Bet mums ir Dievs. Nepieņēma. Kāpēc, kas lika taisīt šos protestus? Starp citu, uz pēdējo piketu tā arī rakstīju, Dieva Lauvu grupā es uztaisīju audio, kurš var atnākt, lai es neesmu viens pats. Atnāca, bet atnāca absolūti tie, kas paši gribēja, atnāca tie, kas gribēja. Tikai tāpēc šo likumu nepieņēma. Mēs to darījām brīvprātīgi. Neviens nespieda to darīt. Atmoda nebūs, kamēr mēs nebūsim brīvprātīgi gatavi atdot sevi visam tam, lai strādātu atmodas labā.
Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. (1. Korintiešiem 9:19)
Vai meža vērsis nāks labprātīgi tev par kalpu, un vai tas pavadīs nakti pie tavas kūts siles? (Ījaba grāmata 39:9)
Vēl viena atbilde par to, kāpēc vieni cilvēki grib kalpot, bet otri ne. Kāpēc vieni ir svētīti, otri nav svētīti. Svētība nemērās tikai naudā vai kā citādi. Svētība ir, kādās attiecībās esi ar Dievu un uz kuru pusi tu virzies.
Varbūt tu sēdi draudzē, bet tev nav šī vīzija vai neesi pieņēmis, vai skaties attālināti, vai šis mācītājs nav tavs mācītājs. Vai tie cilvēki, kam ir divas pases, kuri klausās Rossija 24 slepenībā, jo tagad ir aizliegts, kuri klausās par katru varu un fano par Putinu. Vai šie vērši iestāsies par Latviju? Viņiem ir cits redzējums, viņiem ir cita informācija no citiem kanāliem, ir cita vīzija. Ir laiks kļūt par mājas vēršiem, ir laiks kļūt par labprātīgiem, kas paši redz vīziju, kas paši redz redzējumu, kas paši pieņem savu draudzi. Lūk, Vasarsvētku dievkalpojums, lūk kur spēks! Mēs esam stipri ar savu Dieva vārdu, ar savu mācību, ar lūgšanām, ar līderiem, esam stipri kopā. Mēs esam stipri tāpēc, ka mūsu vidū ir brīvprātīgi upuri, un, pirmkārt, piemēru rāda mācītājs. Man tie ir brīvprātīgi.
Draudzē tiem, kam ir vīzija, ja viņi sastrīdēsies ar kādu cilvēku, viņi izlīgs, viņi laidīs pār galvai. Ko Jēzus saka?
Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. (Mateja evaņģēlijs 5:40)
Cilvēks bez Gara, bez vīzijas, bez piederības atziņas nevar būt labprātīgs. Labprātība nāk, kad tev ir piederība, redzējums. Un, draugi, labprātība, no kurienes tā rodas? Tā ir jātrenē.
“Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Marka evaņģēlijs 14:38)
Kā trenēt labprātību? Lūdz Dievu, redzi sevi kā brīvprātīgu, lūdz par vīziju, vizualizē, liec to acu priekšā. Dievs svētīta Latvija, draudze “Kristus pasaulei”, izaugsme, izaugsme savā dzīvē. Liec to visu acu priekšā! Lūdziet, ka nekrītat kārdināšanā, gars ir labprātīgs ,bet miesa vāja. Staigājiet Svētajā Garā, tad miesas kāres savaldīsiet. Tas, ka Svētais Gars ir tevī, tam ir jāizpaužas labprātībā. Kāds Svētais Gars bez labprātības?
Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit. (Galatiešiem 5:16)
Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. (Galatiešiem 5:22-23)
Kad tu pieņem Kristu, Svētais Gars iemājo tevī. Vasarsvētki kā tādi, Svētā Gara svētki. Svētais Gars iemājo tevī tāpēc, ka Kristu atzīsti, tu esi jauns radījums, jauns cilvēks. Viņš tev piešķir gara augļus, kas tev ir jāpraktizē, par ko jālūdz. Labprātība ir viens no gara augļiem. Pret tādām lietām nav bauslības, ja dzīvojam garā, tad staigāsim garā.
Ja dzīvojam Garā, tad arī staigāsim Garā. (Galatiešiem 5:25)
Sandija. Tas bija pirms 14 gadiem. Viņa atnāca uz draudzi, atbrauca no Hovarda Brauna skolas. Es tikko iesāku draudzi Rīgā, kādi 40 cilvēki nāca. Sandijai mugurā bija spīdīga jaciņa, maza auguma. Pēc dievkalpojuma pienāk klāt: “Mācītāj, es gribu kalpot.” Es teicu: “Ej dziedāt!” Viņa aizgāja dziedāt. Viņai bija vēlme kalpot Dievam. Bet viņa pateica vienu teikumu: “Ja šeit nebūs Svētais Gars, es ņemu savus čemodānus un laižu citur.” Lai Sandija neaizietu, vajag Svēto Garu. Mēs uztaisījām konferenci, un es pateicu konferencē: “Tā, tagad mēs te slavēsim un lūgsim tik ilgi, kamēr atnāks Svētais Gars.” Mēs dziedam pusstundu, pusotru stundu, nenāk, un turpinām. Daudzi bija aizgājuši mājās, un pēkšņi atnāk arī. Tam, kam mēs ticam un lūdzam, tas atnāk. Sākās izpausmes dažādas – zem krēsliem gulēja cilvēki, ļoti dīvaini viss bija, bet bija sajūtama Dieva klātbūtne.
Visam ir savs laiks un sava vieta. Tagad Sandija, ilgu laiku esot draudzē, ir sapratusi, viena no tiem, kas vislabāk to visu saprot, ka ne tas ir svarīgākais – izpausmes. To pašu teica arī viņas skolotājs Hovards Brauns. Viņš ir sakarīgs mācītājs. Viņš pandēmijas laikā nostājās pret visu valsts sistēmu un izcīnīja uzvaru. Floridā viņš ir mācītājs. Tā ir viņa draudze, viņš ir viens no tiem iemesliem, kāpēc Floridā ir brīvība. Šai draudzei sākums bija Svētā Gara atnākšana kā Vasarsvētkos. Pēc tam seko brīvprātīga kalpošana neatkarīgi no izjūtām, nevajag katru reizi kaut ko atsvaidzināt. Atsvaidzināt emocijas. Emocijas ir svarīgi, vēl svarīgāks ir brīvprātīgs upuris, uz kura arī nāk viss pārējais.
Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība. (Efeziešiem 5:9)
Kāds motīvs līderiem kalpot? Tāpēc, ka draudzē tā pieņemts, un tas būs obligātais upuris. Bet kur ir brīvprātīgais?
Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. (1. Pētera vēstule 5:2)
Ja uzņemies kādu kalpošanu, lai tā ir labprātīga.
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:1-4)
Sapulcējušies bija jūdi no 17 dažādām valstīm. Un, kad tie dzirdēja Dieva lielos darbus teicam, kad tie dzirdēja runājam mēlēs, citi smējās, citi bija izbijušies, bet Pēteris piecēlās, šajā pūlī viņš izgāja visiem priekšā un sāka sludināt.
Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: “Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. (Apustuļu darbi 2:14-18)
Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts. – (Apustuļu darbi 2:21)
Un tie, kas dzirdēja sprediķi, kuru Pēteris sludināja spēkā, teica:
Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: “Brāļi, ko lai mēs darām?” (Apustuļu darbi 2:37)
Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” (Apustuļu darbi 2:38-39)
Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apustuļu darbi 2:41-42)
Tā iesākās Jeruzālemes draudze, tā iesākās kustība.
2000. gada 17. martā es piedzimu no augšienes. Tas arī bija kā vējš. Es uz mājām rakstīju vēstuli. Dievs mani kristīja ar Svēto Garu. Es nerunāju mēlēs, bet man bija liela pārliecība, ka Dievs ir kristījis. Man bija emocijas. Jauns radījums. Biju pilns ar prieku. Dievs mani kristīja ar Svēto Garu. Ja ir tā iemīlēšanās starp diviem cilvēkiem, pretēja pola pārstāvjiem, tas ir laiks, kad viņš neredz otram trūkumus, tas ir arī laiks, kurā viņi var sadzīvot un sākt ar lēmumiem otru cienīt, un pie pirmā strīda neizšķirties. Tā Dievs ir iekārtojis, tāpat arī Dieva valstībā – Dievs dod emocijas un piedzīvojumu, kas palīdz kādu laiku būt draudzē. Viņš grib nākt uz draudzi, bet, ja šis cilvēks nāk uz draudzi un neiemācās, ka pašam brīvprātīgi jāsāk kalpot, brīvprātīgi jālasa Bībele, jālūdz pašam, brīvprātīgi jānāk uz dievkalpojumu. Ja to neiemācās, tad paliek tikai emociju līmenī, emocijas aiziet un pēc tam paliek nekas. Tāpēc svarīgāks ir brīvprātības princips nekā emocijas. Un tieši uz brīvprātīgā upura nāk Svētā Gara manifestācija.
Apustuļi bija brīvprātīgi sapulcējušies un kopīgi lūdza Dievu. Tur bija apustuļi, tur bija viņu sievas, tur bija Jēzus brāļi. Viņi lūdza Dievu.
Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:4-8)
Tev ir spēks būt lieciniekam.
Debesu Tēvs, es Tevi lūdzu, sabiezini atmosfēru! Kungs, Svētais Gars, atsvaidzini katram prātā savas domas! Atsvaidzini redzējumu, vīziju! Dod papildus emocijas un piedzīvojumus tiem, kuriem tas ir vajadzīgs. Šajā brīdī pieskaries, Svētais Gars! Dod sapņus, redzējumu, vīzijas! Sūti dvēseles dziedināšanu tam, kam tā nepieciešama! Sūti garīgu dziedināšanu, miesas dziedināšanu šajā brīdī tiem, kas sasirguši, Jēzus Vārdā! Paldies Tev, Kungs, ka caur Tavām brūcēm mēs esam dziedināti, pilnībā dziedināti. Kungs, sūti jaunu vēlmi nest labprātīgus upurus! Dari mūs labprātīgus tev kalpot, dari mūs gatavus spēcīgai Tava Gara darbībai, Jēzus Vārdā.
Mūsu draudzē ir Leongīna, mūsu draudzes patriots. Izrādās, viņai ir savi bērni, bet mums ir Haralds. Haralds nāk no Saulkrastiem, un viņš tur piedzima no augšienes. Bet Rīgā dzīvoja Leongīna, un kaimiņos dzīvoja Haralda vecāmamma, un viņi kopā ar vecmammu 2 gadus par Haraldu lūdza Dievu, Vienkārši lūdza Dievu. Haralds dzīvoja Saulkrastos, bet kaut kādā veidā viņš atbrauca uz Rīgu. Tā ir lūgšana. Tas ir pārdabiski. Rīgā lūdz un Saulkrastos atgriežas.
Un arī mūsu draudzē Dievs uz labprātības fona ir paredzējis, ka tas, kas mūsu draudzē ir iesācies, tas nekad neapstāsies. To neviens neapturēs. Svētā Gara darbība nekad neapsīks.
Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu manifestējies, ka Tu pagodinies katra cilvēka dzīvē, katra līdera dzīvē. Ka Tu uz mūsu labprātības upuriem nāc ar Savu spēku un uguni, Jēzus Vārdā. Lai aiziet slimības, lai aiziet grēki, lai aiziet nepiedošana, Jēzus Kristus Vārdā. Lai nāk Tavs prieks, lai nāk piedošana, lai nāk Tavs spēks, svaidījums! Dzīvais Dievs, lai nāk panākumi un izdošanās, Jēzus Vārdā. Kungs, svētī Latviju! Lai nāk Tava uguns, Tava godība mūsu zemē, kā esam to jau piedzīvojuši. Lai nāk Tava godība pār mūsu zemi, Jēzus Kristus Vārdā.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Labprātība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
