Brīžus, kad cilvēks jūtas laimīgs, viņš atceras ļoti ilgu laiku, bet tos ,kuros ir nācies sastapties ar notikumiem,
kas apgriež kājām gaisā visu dzīvi, cilvēks neaizmirst nekad. Lelde joprojām atceras to dienu, kad ārsta kabinetā izmeklēšanas laikā viņai tika paziņots, ka galvas labajā puslodē ir ļaundabīgs audzējs. Šādā brīdi cilvēks sāk pārdomāt gan dzīves jēgu, gan savas vērtības un, pats galvenais, uzdod jautājumu – kas būs tālāk?Brīžus, kad cilvēks jūtas laimīgs, viņš atceras ļoti ilgu laiku, bet tos,

Lelde stāsta: „Pagājušajā gadā man parādījās galvassāpes, kas pastiprinājās, līdz tās kļuva par ikdienas mokošu sastāvdaļu. Vēlāk man parādījās arī reiboņi un slikta dūša. Kad aizgāju pie ģimenes ārsta, sākumā tika izteiktas aizdomas par migrēnu, taču, veicot izmeklējumus, šis fakts neapstiprinājās. Beigās mani nosūtīja uz pārbaudi pie ārsta onkologa, kurš teica, ka tas varētu būt kaut kas nopietnāks. Pēc pārbaudes onkologs man paziņoja, ka galvas labajā puslodē man esot ļaundabīgais audzējs otrajā stadijā. Šī ziņa mani vienkārši satrieca. Es domāju – kā tas var būt? Kā ar mani var notikt kaut kas tik drausmīgs? Es raudāju un nezināju, kas notiks ar mani turpmāk.

Ārsts nozīmēja man ķīmijterapijas kursu. Viņš neko nesolīja, un man atlika vienkārši paļauties, ka ārstēšana palīdzēs. Šīs terapijas dēļ, ko veica vairākas reizes mēnesī, man sāka krist ārā mati. Joprojām mocījos ar pastāvīgu sliktu dūšu un nogurumu, arī apetītes pazuda. Mani pārņēma izmisums, man viss bija apnicis, un tobrīd neatlika vairs spēka pat cīnīties par savu dzīvību. ”

Šajā laikā meitenes prātā valdīja dažādas pārdomas. Viņa nevēlējās mirt. Jau senāk Lelde bija aizdomājusies par Dievu un par to, kas būs pēc nāves. Lelde apmeklēja mormoņu ticīgo sapulces, un par Dievu bija dzirdējusi. Viņa zināja, ka Dievs ir, un ka Viņš ir spējīgs veikt lielas lietas. Agrāk meitene bija lūgusi Dievam par saslimušo mammu ar cerību, ka viņa izdzīvos, taču tā nenotika. Leldes sirdī ienāca liela vilšanās, kā rezultātā meitene apvainojās uz Dievu un pārstāja šo kustību apmeklēt. Lai arī viņa savu reizi apmeklēja šīs sanāksmes, tad tomēr Dievu nebija personīgi iepazinusi. Laikam ejot, meitene apzinājās, ka viņas dzīve nebalstās uz pareiziem principiem. Un, ja tā turpināsies, tad viņa var nonākt mūžīgā pazušanā.

Reiz Lelde saņēma uzaicinājumu uz kristīgu pasākumu no meitenes, kura apmeklēja draudzi „Kristus Pasaulei”, un nākamajā dienā aizgāja arī uz dievkalpojumu. Viņu uzrunāja sludinātais Dieva vārds, tādēļ, kad uzzināja par tuvojošos dziedināšanas dievkalpojumu, meitene izlēma apmeklēt arī to. Kad Lelde aizgāja uz aizlūgšanu pie kalpotāja, kurš viņu svaidīja ar eļļu un lūdza par dziedināšanu, meitene sajuta Dieva pieskārienu. Un, kā pati saka – asaras lija pašas no sevis un visu laiku bija jāraud.

Lelde turpina: „Pēc dziedināšanas dievkalpojuma pamanīju, ka man galva vairs nesāp, kaut iepriekš tā bija ikdienišķa parādība. Neskatoties uz to, ka lietoju stiprus pretsāpju medikamentus, galva sāpēja nepārtraukti. Pēc kāda laiciņa es tiku nosūtīta uz magnētisko rezonansi, kā arī atkārtotām pārbaudēm. Pēc magnētiskās rezonanses ārste uz mani tā dīvaini paskatījās. Vēlreiz apskatot rezultātus, viņa atzina, ka audzējs ir pazudis. Un arī pazīmju, ka tāds tur varētu būt bijis, vairs nav! Viņa nevarēja izskaidrot, kāpēc tas tā ir, jo arī, lietojot medikamentus, tik īsā laika posmā uzlabojumi nevarētu parādīties. Bet tagad audzēja vairs vispār nebija! Tajā brīdī es nezināju, kur no prieka likties. Es lēkāju no sajūsmas un apķēru omi, kura bija atnākusi līdzi. Es tiešām sapratu, ka Dievs mani ir dziedinājis! Pati ārste teica – tas ir brīnums! Tā parasti nenotiek.”

Lelde ir piedzīvojusi varenu brīnumu savā dzīvē. Visas nomācošās domas par iespējamo nāvi ir prom. Lelde ir pārliecināta par to, ka Dievs ir un Viņš dziedina. Jaunā meitene saprot, ka ir nepieciešams veidot tuvas attiecības ar Dievu un dzīvot pēc Viņa prāta. Lelde apmeklē mājas grupiņu un veido personīgas attiecības ar Dievu, regulāri lasot Bībeli un lūdzot. Meitene saka: „Sākot nākt uz draudzi „Kristus Pasaulei”, beidzot pirmo reizi paņēmu Bībeli savās rokās, jo iepriekš to nedarīju. Tagad esmu dziedināta – man vairs nav nemitīgo galvassāpju, noguruma un sliktās dūšas, arī ēstgriba ir atgriezusies. Esmu pilnīgi vesela un šodien man ir spēks dzīvot. Es esmu pa īstam sastapusies ar Dievu. Es mīlu Viņu, un Viņš dod manai dzīvei jēgu. Citiem es iesaku ticēt Dievam un pievienoties draudzei, jo Viņam viss ir iespējams!”

Leldes Černatas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne