Pirms kāda laika jau rakstījām par līderu grupām draudzē „Kristus pasaulei”,
bija arī fragments no kādas stundas Līderu skolā, kur draudzes mācītājs Mārcis Jencītis izskaidroja šo grupu nozīmi un vietu draudzes kopējā vīzijā. Diemžēl toreiz nevarēja par savām grupām pastāstīt visi līderu grupu vadītāji. Tāpēc šajā reizē par savām grupām stāsta Sandija Vēze un Eva Olševska, kura šobrīd vada lielāko līderu grupu draudzē:
Sandija: Es savu līderu grupu sāku pagājušā gada novembra sākumā. Pašlaik grupā ir divi cilvēki, no kuriem viens vada pats savu mājas grupu. Šogad plānoju grupas pieaugumu. Līderu grupas sapulcēs mēs pārrunājam kādu no Džona Maksvela grāmatām par līderību. Pārrunājam arī to, kas aktuāls draudzē, plānojam kopīgos līderu grupas pasākumus.
Eva: Kā Mārcis mums to ir mācījis, vīzijai G12 ir divi pamatvirzieni: cilvēku aizsniegšana, ievedot viņus mājas grupiņā un mācekļu veidošana. Kad to mācāmies, par to lasām un runājam, tas ir kaut kas viens. Tas liekas pareizi un vērtīgi. Bet pavisam kas cits, kad to paši darām ikdienā. Man ir lieliska iespēja visu vērot, kā to dara mans mācītājs. Esmu bijusi klāt viņa komandas veidošanā gandrīz no pirmsākumiem, un tas manī ir ielicis praktisku pamatu arī manai kalpošanai. Kad manis vadītā atvērtā mājas grupiņa aizvadītā gada novembra sākumā sasniedza 8 cilvēku skaitu, man sirdī dzima lēmums, ka pienācis laiks ar dažiem grupas cilvēkiem sākt strādāt papildus. Atvērtajā grupā mēs paspējām tikt galā tikai ar tiešajiem mājas grupas uzdevumiem, un nepietika laika, lai pievērstos palīgu apmācīšanai, iedrošināšanai un mērķtiecīgai veidošanai.
Vispirms man ir svarīgi pateikt, ka mana līderu grupa veidojās dabiski, vadot atvērto grupu. Ātri sapratu, ka viena pati nevaru daudz paveikt. Tāpēc visu, ko biju pati jau apguvusi, sāku uzticēt kādam no grupiņas. Kāds uzticēto izpildīja tāpēc, ka ir uzticēts, bet kāds cits ielika uzticētajā pienākumā pareizu attieksmi, izrādīja iniciatīvu un atbildību. Tā pamazām mēs sākām sastrādāties un ar laiku kopīgi plānot visas grupas darbu. Tāds cilvēks manā grupā ir Elīna. Vienmēr gatava darīt visu, kas vajadzīgs, arī to, ko pirms tam nekad nav darījusi. Kad sajutu, ka vadīt grupu divatā ir pavisam cita lieta, jo tas man ļauj pievērst vairāk laika tieši cilvēku aprūpei, iesaistīju šajā sadarbībā arī citus. Un Dievs nav skopojies ar palīgiem. Mums ar Elīnu drīz vien pievienojās Janeta, Inese un Inga. Man par lielu prieku arī pārējie atvērtās grupas dalībnieki, vērojot mūsu sadarbību, kļūst par labiem palīgiem. Daudzus mazos darbiņus es pati jau vairs nemaz neuzdodu, jo tagad tos visi sadala savā starpā paši. Es deleģēju saviem palīgiem, un viņi tālāk. Man atliek tikai uzmest aci rezultātam. Un tas visbiežāk ir labs. Kopīgi analizējam un koriģējam, lai nākamajās reizēs uzticēto izdotos paveikt vēl labāk.
2009. gada 2. novembrī es pasludināju savu komandas grupu par atklātu. Tajā sākotnēji bez manis bija trīs cilvēki: Elīna, Janeta un Inese. Janvārī mums pievienojās Inga un Dace no Brunavas, ar kuru sadarbība pagaidām notiek vairāk telefoniski. Pagaidām meitenes (izņemot Daci), ir potenciālie līderi, viņas vēl pašas pagaidām nevada savas mājas grupiņas. Mēs kopīgi sadalām pienākumus, vadot manu atklāto grupu, kurā šobrīd jau ir 12 cilvēki. Dace gan vada pati savu mājas grupiņu Brunavā.
Līderu komandas sapulces vispirms ir mūsu sadraudzība. Mēs pavadām kopā laiku arī ārpus šīm konkrētajām tikšanās reizēm. Gan tāpēc, ka kopīgi paveicamo lietu ir daudz, gan tāpēc, ka mums nepieciešama sadraudzība. Svētdienas sapulces galvenokārt veido sadraudzības laiks. Tajā ir kāda uzkoda, tad mēs slavējam Dievu. Līderu skolas laikā pārrunājam konkrētās nedēļas līderu skolas stundu saturu, tādējādi labāk sagatavojoties eksāmenam, un galvenais, plānojam grupas darbu un savu izaugsmi. Kopā strādājot, ir augusi neformālo pasākumu kvalitāte. Es redzu stabilu briedumu visu grupas cilvēku dzīvēs. Es arī plānoju pievienot savai līderu komandai jaunus cilvēkus no savas atvērtās grupiņas.
Esmu ļoti pateicīga Dievam par šo brīnišķīgo atklāsmi, kura vienmēr ir bijusi Rakstos pieejama un tomēr ir tik aizklāta. Un paldies mūsu mācītājam Mārcim par viņa bezkompromisa nodošanos, mācot mums to, ko viņš pats saņēmis no Dieva – Ejiet un dariet par mācekļiem!
