Nekas nav nejauši, 
un viss ir pēc Dieva plāna. Es lasīju Trešo Mozus grāmatu un biju šokā par to, kas tur rakstīts. Es nelasīšu visu, kas tur rakstīts, bet atstāstīšu. Trešā Mozus grāmata ir dažādu noteikumu grāmata – šķīstīšanās, rituāli, pavēles un kārtība. Ja mēs to visu attiecinām uz šodienu, tas ir nejēdzīgi, bet tajā laikā tas bija vienīgais veids, kā saglabāt tautā higiēnu un kaut minimālu bijību Tā Kunga priekšā. Piemēram, tur ir runa par sievietēm. Tu esi dzirdējis notikumu par sievu ar asiņošanu? Pavirši lasot, varētu domāt, ka tas nav nekas īpašs, bet īpašs ir tas, cik ļoti viņa meklēja Dievu, kā viņa izlauzās cauri farizeju pūlim, riskējot pat ar to, ka viņu nomētās ar akmeņiem. Papildu šai slimībai bija slogs – izstumtība no sabiedrības. Šī sieviete bija izstumta no Dieva iestādījumiem, draudzes.
Šonedēļ es pārdomāju Trešo Mozus grāmatu. Sievietēm ir elementāras mēneša norises – mēnešreizes. Vecās Derības laikā tikai tāpēc vien, ka sievietei bija mēnešreizes, viņa skaitījās nešķīsta. Viņa nedrīkstēja apmeklēt draudzi, viņa nedrīkstēja nevienam pieskarties, faktiski viņa dzīvoja nošķirti ārpus nometnes. Līdzīgi kā spitālīgie, kas arī bija ārpus sabiedrības. Kad sievietei beidzās mēnešreižu dienas, viņai bija jāiet uz templi un jānes upuris, tātad Dieva acīs tā bija nešķīstība. Tur ir rakstīts par gļotām, kādā krāsā, par spitālību. Priesteris noteica, kurš ir šķīsts un kurš nešķīsts. Patiesībā tur runa nav tikai par spitālību, bet viss šis apraksts atbilst augoņiem, kašķim. Tu esi dzirdējis, ka spitālība var ieēsties arī mājas sienās? Tas ir absurds, jo spitālība neiemetas priekšmetos. Ja tajā laikā kādā mājā bija spitālības pazīmes, bija jāizlauž akmens no sienas un jāizved ārpus pilsētas. Pēc laika nāca priesteris pārbaudīt māju, – ja spitālība nebija izplatījusies tālāk, tur varēja turpināt dzīvot. Ja spitālība atkal parādījās uz sienām, māju nojauca un izveda ārpus pilsētas. Tā nav spitālība, bet parasta pelējuma sēnīte.
Bībelē aprakstītā spitālība nav tikai attiecināma uz lepras slimniekiem, bet gan tā ietver jebkādas ādas slimības, kas garantēja nešķīstību un atstumtību. Tu zini, kā ir būt atstumtam vai izstumtam? Tu zini, ka lielākā daļa cilvēku problēmu rodas no atstumtības? Visbiežāk tie ir vecāki, kas jau bērnībā atstumj savus bērnus. Ikviens, kuram ir augonis vai gļotas, – ārpus visiem iestādījumiem, un, ja cilvēks labākajā gadījumā izveseļojās, tad bija jāpienes upuris. Lūk, ko sievietēm nozīmēja asiņošana – slimību. Visus šos gadus sieviete ar asiņošanu bija izstumta no cilvēku vidus. Ja sieviete ar asiņošanu uz kaut kā apsēdās, tas bija nešķīsts, un tur vairāk neviens nedrīkstēja sēdēt, ja viņa pieskārās māla traukiem, tie bija jāsadauza. Vai tu vari iedomāties šādu attieksmi pret sevi? Kā jutās cilvēks, kurš bija atzīts par nešķīstu, kad citi rādīja uz viņu ar pirkstiem, bērni skrēja pakaļ un apsaukāja, kad viņu gribēja apmētāt ar akmeņiem? „Spitālīgais! Augoņainais! Mēnešreizīgā! Asiņojošais! Pumpainais! Projām, ko tu te rādies, tev ir jābūt ārpus pilsētas!”
Šī ir interesanta tēma, kas ir Bībelē, Dievs mani uzrunāja tieši caur Trešo Mozus grāmatu, tāpēc es par to mācu. Tālāk es lasu par vīriešiem. Vai vīriešiem arī kaut kas tek, gļotas, no kurienes? Iedziļinoties, lasot Bībeles komentārus, dažādus uzskatus, es nonācu pie secinājuma, ka tā ir gonoreja. Gonoreja tautā pazīstama ar nosaukumu triperis, tā ir infekcijas slimība, ar kuru inficējas pārsvarā seksuālo kontaktu laikā. Kāpēc mums tas jāzina? Jo to māca Bībele. Trešajā Mozus grāmatā notiek daudz un dažādu lietu, cilvēki apgānās paši ar savām gļotām un šķidrumiem, jāsāk domāt, pa kuru galu kas kam tek, arī iesnas. Un šīs lietas attiecas uz katru no mums, piemēram, ausīs ir sērs. Mums gribētos domāt, ka mēs tikai smaržojam un nekas tāds uz mums neattiecas. Bet zini, ka smaržas ir izgudrotas tādēļ, lai noņemtu smaku? Mēs katrs lietojam dezodorantu. Kādu tu lieto – pūšamo, smērējamo vai rullīti? Tu spalvas padusēs izdzen ārā vai atstāj? Mums visiem ir jābūt gludiem, vai ne? Gludām kājām, gludām krūtīm un padusēm. Tu domā, ka, ja tu izdzīsi paduses, tu mazāk smirdēsi? Apmatojums padusēs aizsargā, un tieši tur uzkrājas sviedri un parādās smaka. Ja tu paduses neizdzen, bet mazgājies, tad tieši mazāk parādīsies smaka. Ja tu izdzen, tad sviedri dažās minūtēs iesūcas drēbēs, un tu nevari ik pēc piecpadsmit minūtēm mainīt drēbes.
Ne velti Dievs ir radījis cilvēku tieši tādu, kāds viņš ir. Ir arī tāda lieta kā tualetes apmeklēšana. Piemēram, mums šeit, Pasaules tirdzniecības centra ēkas pirmajā stāvā, vīriešu tualetē ir norobežotas kabīnes ar durvīm, tāpat kā sieviešu tualetē. Šī ir padomju laikā celta valdības māja, tā sauktā Rubika māja. Plānā nebija paredzēts, ka kungi nāktu un čurātu rindiņā, redzot blakus stāvošo. Vai tualetē labi smaržo, un no kā? No mums, jo cilvēks mēdz smirdēt. Lai kā arī cilvēks cenšas sevi uzpost un mazgāt, bet realitātē cilvēks pūst un smird, īpaši vienatnē esot. Cilvēks izdala gāzi, un tā ne tikai smird, bet arī deg. Gļotas, gonoreja, sviedri, ekskrementi, urīns.
Kad Jēzus gāja modināt Lācaru, viņa māsa Marta teica: „Mācītāj, viņš jau četras dienas ir kapā, un jau ož.” Cilvēks tikai četras dienas ir miris, un jau smird, un tas ir trakāk par citām smakām. Tur parādās dažādas baktērijas un līķa specifiskās smaržas. Tu zini, kā ož mirušais? Reizēm mirušu cilvēku dzīvoklī atrod tikai pēc smakas, jo kaimiņi vairs nevar izturēt, jo tā ir briesmīga smaka, var kļūt slikti. Mans secinājums ir tāds, ka cilvēks ir nolādēts. Mēnešreizes sievietēm nav Dieva griba, jo, kad Ieva sagrēkoja, tad Dievs viņai teica: „Tev būs sāpēs bērnus dzemdēt, ieskaitot visas šīs nešķīstības.” „Tev būs svīst,” Dievs teica Ādamam, „jo vaiga sviedros tev būs maizi pelnīt.” Lūk, no kurienes visa šī nešķīstība, spalvas, gļotas un smakas. Tās visas ir grēka sekas. Kad mūsu miesa ir mirusi un pūst virs zemes, tas nav sākotnējais Dieva plāns, jo cilvēku Dievs radīja dzīvu un mūžīgu. Ne ar tādu miesu, kāda mums ir šodien.
Pāvils saka, ka miesa un asinis nevar iemantot mūžīgo dzīvību, mēs mirstam, bet pēc nāves ikvienam, kas ir ticējis uz Kristu Jēzu, dzīvojis un kalpojis Viņam, tiek piešķirta jauna miesa. Tas nebūs tā, ka tavs gars pēc nāves atstās miesu, un tu turpināsi dzīvot tikai kā garīga būtne. Tavam garam tiks piešķirta jauna, apskaidrota miesa kā Jēzum Kristum. Jēzus varēja ēst, iet cauri sienām, Toms iebāza rokas Viņa rētās, Viņš bija sajūtams un tajā pašā laikā neierobežots telpā. Pēc nāves mēs dzīvosim uz jaunas zemes jaunā miesā, jo šīs zemes pamati karstumā izjuks, būs pastarā diena. Cilvēki tiks šķiroti – kas ir ticējuši Jēzum un kas nav, kas ir dzīvojuši Dieva gribā un kas nav dzīvojuši. Ja pirmo reizi pasaule gāja bojā Noa dienās plūdos, tad otro reizi pasaule ies bojā ugunī. Pēc tam būs jauna debess un jauna zeme, un mēs atgriezīsimies tajā stāvoklī, kādu Dievs sākumā bija iecerējis.
Pati galvenā doma, kuru es tev šodien gribu pateikt – cilvēks ir nepilnīgs. Arī tad, kad tu nāc pie Kristus, tu tik un tā esi nepilnīgs. Jebkurā gadījumā tu turpini „smirdēt”. Tu pieņem Jēzu, Svētais Gars atgriežas tevī, un tu kļūsti pilnīgs no iekšpuses, tavs gars atdzimst. Lūk, ko saka Bībele: ne apgraizīšana, ne neapgraizīšana ir kas, bet jauns radījums. Tu esi jauns cilvēks ar jaunu domāšanu, bet ir lietas, kuras turpina būt. Tu visu dzīvi cīnīsies, lai kļūtu pilnīgāks. Bet mūsu uzdevums ir līdzināties tam, kas tu esi no iekšienes – līdzināties Kristum, kas mājo tevī. Mēs nākam pie Kristus, un dažādas smagas slimības formas un atkarības vienkārši izzūd, taču paliek vēl daudz lietu, pie kurām ir jāstrādā. Šī pasaule un mūsu miesa ir lāsta skarta. Bet mūsu uzdevums ir atjaunoties pēc Dieva līdzības, cīnīties, lai kļūtu pilnīgāki, pēc Dieva līdzības radīti. Āmen!
Ko tas dod tev, ka tagad tu to visu zini? Tev ir tā, ka tu esi izteicis cilvēkam sliktus vārdus, un pēc tam tev ir slikta sajūta? Tu ne to esi pateicis. Tev ir gadījies sadusmoties uz kādu un dusmās pateikt kaut ko tādu, ko tev nevajadzēja teikt? Tev nav tā, ka ir jādara pareizas lietas, bet kārtējo reizi ir ļoti smagi jāpiepūlas vai arī vajadzīga pendeles, lai kaut ko izdarītu? Tu esi ideāls? Mums nepārtraukti ir jācīnās. Pilnību mēs sasniegsim tikai debesīs. Cilvēks bez Dieva ir absolūti nepilnīgs. Cilvēks, kurš ir pieņēmis Kristu, kļūst pilnīgs no iekšpuses. Bet visas dzīves garumā tev ir jāmaksā cena un jācīnās, lai tavā miesā, dvēselē un prātā parādītos dzīvības pazīmes.
Dievs lietos tevi tādu, kāds tu esi. Tas ir mierinājums un uzmundrinājums. Mēs netiekam glābti pēc darbiem, bet žēlastībā. Tu esi glābts ne tāpēc, ka tu labi uzvedies vai skaisti lūdz Dievu, bet gan Kristus asinis žēlastībā tevi šķīsta no katra grēka. Tu esi pieņemts žēlastībā, par brīvu, ne pēc darbiem. Lai arī tu kļūdies vai tev kaut kas nesanāk, lai arī tu domā, ka tu šāds nevari kalpot Dievam, tu esi glābts un pieņemts.
Es atceros kādu laulātu pāri, kas bija mūsu draudzē, kad to sākām Rīgā un pulcējāmies viesnīcā Maritim. Mums bija slavētājs, kurš labi dziedāja.
Šis vīrietis bija mūsu draudzes slavētājs, viņš skaisti dziedāja, mācēja izvēlēties labas dziesmas, un viņa slavēšana bija svaidīta, caur to varēja piedzīvot Dieva klātbūtni. Viņi abi ar sievu bija draudzīgi un patīkami cilvēki. Kādu reizi, atbraucot uz dievkalpojumu, viņš atteicās slavēt un izpildīt pienākumu, kas bija viņam uzticēts. Arī viņa seja bija izmainījusies, varēja redzēt, ka ir noticis kaut kas īpašs. Paskatoties uz viņa sievu, varēja pamanīt to pašu. Bija noticis tas, ka pa ceļam viņi abi bija ļoti smagi sastrīdējušies, un es domāju, ka tā nebija pirmā reize. Iespējams, ka tad, kad viņi sāka apmeklēt draudzi, viņi domāja: „Beidzot mūsu laulībā būs miers. Beidzot mana sieva, mans vīrs izmainīsies.” Tad pienāca šis brauciens, kura laikā viņi sastrīdējās. Viņam vajadzēja slavēt, un tas ir ļoti atbildīgi, taču velns visu vēlējās izbojāt. Tieši to velns dara – cenšas izbojāt slavēšanu, grupiņas, dievkalpojumus un visu pārējo, kur ir svaidījums. Velns parasti uzbrūk un cenšas tikt mums klāt caur mūsu vājākajiem posmiem – dusmām, neapdomātiem vārdiem un tamlīdzīgi.
Šis pāris bija ļoti sastrīdējies, un vīrietis vairs nejutās cienīgs slavēt. Velns viņu apsūdzēja: „Paklau, tu tagad esi draudzē Kristus Pasaulei. Paskaties, visi te ir perfekti, bet kāds esi tu? Tu nevari tāds kalpot, tu esi kauna traips Dievam un draudzei. Ja tu stāvēsi šeit priekšā un slavēsi, caur to tu draudzē salaidīsi velnus.” Velns šim vīrietim centās iestāstīt melus, tomēr šis vīrietis tajā brīdī aizmirsa, ka neviens virs zemes nav pilnīgs. Jēzus mums piedod, ja nākam Viņa priekšā, atzīstam savus grēkus un savas kļūdas, cenšamies tās vairs neatkārtot un visu mainīt pēc Dieva prāta. Patiess Dieva kalps zina, ka Dievs ir žēlastības un mīlestības pilns. Brīžos, kad velns nāk un apsūdz, jo viņš ir apsūdzētājs, jāpatur prātā, ka viens no Dieva Vārdiem ir Jehova Tsidkenu, kas nozīmē Tas Kungs mana Taisnība. Dievs ir tava Taisnība, un tu esi šķīstīts Viņa asinīs.Ja vien tu no visas sirds centies un maksā cenu, lai mainītos, Dieva priekšā tu stāvi tīrs, šķīsts un nevainojams, neatkarīgi no tā, ka esi sastrīdējies, kādam kaut ko nejauku pateicis vai izdarījis. Jēzus saka: „Esiet svēti kā Es esmu svēts. Tiecieties pēc svētas dzīves, bez kā neviens To Kungu neredzēs.” Viņš nesaka: „Ja jums viss nebūs ideāls un svēts, tad jūs netiksiet debesīs.” Jēzus saka: „Dzenieties, cīnieties, lai būtu svēti!”
Tas nozīmē, ka Dievs skatās tavā sirdī, vai tu vispār strādā pie tā, lai dzīvotu svētu dzīvi, un maksā cenu par to. Velns ir atmaskots, un apsūdzībām nav varas pār tevi. Ar Jēzus asinīm tu esi svēts. Svētais Gars dziedina sirdis ar Savu vārdu. Tu nekad nebūsi svēts šeit uz zemes, tomēr tu dzīsies pēc svētas dzīves. Tagad tu neesi ideāls, tomēr debesīs, kad tev būs jaunā miesa, tu tāds būsi. Caur Jēzus asinīm mēs jau tagad esam ideāli no iekšpuses, tomēr tas ir tikai iekšpusē, un visas dzīves garumā mums ir jācīnās to dabūt arī ārpusē. Pilnīgi tas būs tikai debesīs. Lai arī kā mēs gribētu, šajā miesā mēs nedzīvosim mūžīgi, un tā ir pakļauta dažādām nāves formām. Tu nemirsi, bet dzīvosi un sludināsi Tā Kunga darbus! Dzenies pēc Dieva Valstības, un pārējās lietas tev tiks piemestas.
No pašas pirmās dienas, kad es iepazinu Dievu un kad Tēvs mani pieņēma caur Jēzu Kristu, es esmu darījis divas lietas. Pirmā lieta ir personīgas attiecības ar Dievu.Jau no pašas pirmās dienas es lūdzu, lasu Bībeli un regulāri pavadu laiku divvientulībā ar Dievu. Es to daru pietiekami daudz. Otra lieta – tiklīdz parādījās cilvēki, ar kuriem varēju kontaktēties, es stāstīju viņiem par Kristus žēlastību un mīlestību, kā arī veidoju viņus par mācekļiem. Man ir viena vēlme – brīvību un žēlastību, ko Dievs ir devis man, dod citiem. Es apzinos cilvēku vajadzības. Lai arī paēdušais neēdušo nesaprot un es nespēju līdz galam izprast, kā jūtas smagi slimi cilvēki, es jūtu viņiem līdzi. Kopš pirmās dienas, kad es kalpoju Dievam, Viņš mani ir dziedinājis, svētījis, sargājis un cēlis. Man nav jācieš no slimībām vai nabadzības. Man ir tikai viena vajadzība – redzēt cilvēkus izmainītus. Pāvils saka: „Ne apgraizīšana, ne neapgraizīšana ir kaut kas, bet gan jauns radījums.” Es gribu redzēt daudz jaunus un izmainītus cilvēkus. Es gribu redzēt Dieva Valstību nākam virs zemes, kur nav ne slimību, ne depresiju. Šīs divas lietas, personīgas attiecības ar Dievu un kalpošana cilvēkiem, ir atslēga, kādēļ Dievs mani ir svētījis.
Es regulāri uzturu attiecības ar Viņu un nepaturu to tikai sev, es dodu cilvēkiem. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ja tu šajā pat mirstīgajā miesā vēlies nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi un vēl ar uzviju, ja tu vēlies atvest daudzus cilvēkus pie Kristus un izmainīt pat vairāku simtu, tūkstošu un miljonu cilvēku dzīves, tad atceries šīs divas vienkāršās lietas. Meklē Dievu un kalpo cilvēkiem. Mēs tikko atvērām mājas grupu Daugavpilī. Nākamajā dienā uz tikšanos bija atnākuši 16 cilvēki. Kāda sieviete evaņģelizācijas dievkalpojuma laikā nāca pie kāda cilvēka no manas komandas, lai saņemtu aizlūgšanu, un ļoti sadusmojās, ka šis kalpotājs nesaprot krievu valodu. Daugavpilī lielākā daļa cilvēku runā krieviski. Pēc tam es sludināju, un Dievs man lika dalīties ar lietām, kas skāra gan krievu valodu, gan Ukrainas notikumus. Pēc dievkalpojuma šī sieviete pienāca pie kalpotāja un atvainojās par savu attieksmi, sakot: „Svētais Gars man atklāja, ka man nebija taisnība.” Nav svarīga ne tautība, ne rase – visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības, visiem ir vajadzīgs Kristus. Daugavpils grupas vadītājs tika uzaicināts ciemos pie vairākiem cilvēkiem, daudzi vēlējās uzņemt Dieva kalpu savā namā. Tāpat arī Liepājā cilvēki aicināja šīs pilsētas grupiņas vadītāju pie sevis ciemos.
Iespējams, tev šķiet, ka cilvēki negrib Jēzu, tomēr daudzi ir patiešām izslāpuši pēc Dieva un vēlas, lai viņu dzīvēs tiktu ienesta gaisma. Cilvēki vēlas draudzību, Kristus ir draudzīgs. Jēzus sludināja sinagogās, atsevišķi mācīja mācekļus, sarunājās ar cilvēkiem individuāli, kā arī gāja ciemos un sēdēja pie viena galda kopā ar grēciniekiem, citreiz ar farizejiem. Jēzus bija tur, kur bija cilvēki. Tie, kas vēlējās Kristu, Viņu arī pieņēma. Tavā skolā, darba vietā, pilsētā cilvēkiem ir vajadzīgs Kristus, reizēm vienkārši draudzība. Cilvēkiem bieži vien ir vajadzīga tieši draudzība, nevis „ja nepieņemsi Jēzu, būsi ellē” attieksme. Protams, ir kādi, kuriem nepieciešams pateikt arī tā, tomēr tas ir jāizvērtē, jo, iespējams, ko tādu dzirdot, cilvēks vairs nekad neko par Dievu nevēlēsies dzirdēt. Draudzējies un esi kopā, un cilvēks pats tev paprasīs par tavu Dievu, viņš pats to gribēs.
Jēzus teica: „Es iešu prom un sūtīšu Aizstāvi, Svēto Garu Savā vietā.” Jēzus ir pie mums caur Svēto Garu. Svētais Gars ir Draugs. Viņš ir kopā ar tevi un blakus tev. Šis vārds „aizstāvis” nozīmē „pavadonis un draugs, kāds, kurš nepārtraukti ir blakus un vada”.
Tagad būs neliels stāsts par Martu un Mariju. Tu uzzināsi interesantas lietas par viņām. Martu parasti piemin vairāk negatīvā noskaņā, taču par Mariju vienmēr tiek domāts, ka viņa ir tā labā un pareizā. Marta un Marija bija Jēzus draugi, viņām bija brālis Lācars, un Jēzus bieži ciemojās šajā namā. Reiz, kad Jēzus bija ieradies ciemos, Marija bija nosēdusies pie Jēzus kājām. Filmā „Kristus ciešanas” attēlots, ka Jēzus taisīja krēslu, tomēr tā nebija, jo viņi ieturēja maltīti pusguļus stāvoklī uz zemes. Marija sēdēja pie Jēzus kājām un ar ieplestām acīm klausījās Viņa stāstītajā, tverot katru vārdu. Viņai ļoti patika Jēzus sabiedrība. Jēzum bija harizma, Viņš bija draugs. Tam, ko Jēzus runāja, bija segums, dzīvība. Marija klausījās un pavadīja laiku ar Jēzu.
Marija baudīja katru vārdu un baudīja laiku ar Jēzu. Kamēr Marta gādāja par cienastu, ciemiņiem – par tehnisko pusi.
„Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā.” (Lūkas evaņģēlijs 10:38)
Kurš uzņēma viņus savā namā? – Marta. Kurš sēdēja pie kājām? – Marija. Bez Martas Marija nesēdētu pie Jēzus kājām. Marta acīmredzot bija vecākā māsa un saimniece mājās. Marija aizmirsa par saviem pienākumiem. Un Marta pamatoti nāca pie Jēzus un runāja ar viņu par vajadzību palīdzēt pie galda apkalpot cilvēkus, jo Martai ir grūti vienai šo visu paveikt, kamēr Marija klausās Jēzū un nepalīdz.
„Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” ” (Lūkas evaņģēlijs 10:41-42)
Jēzus runāja par personīgām attiecībām ar Dievu. Kad tu esi viens pats ar savu Tēti, viens pats pavadi laiku ar Dievu, kad tu apbrīno savu Kungu. Tu sarunājies ar viņu. Tu ne tikai prasi savas vajadzības, bet arī sarunājies, slavē, pielūdz runājies. Tu pavadi laiku ar Viņu. Protams, tu lūdz, prasi, bet tu arī pavadi laiku ar Viņu. Iepazīt Dievu – tas ir primāri. Vai Jēzus saka, ka tas, ko Marta dara, ir nepareizi? Vai Jēzus saka, ka vajag tikai vienu lietu –Dievu lūgt?
Mēģināsim saprast, vai Marta ir tikai sliktā, vai Marijai tikai labā? Kā Jēzus vārdus uztvert. Atceries, ka Bībeli nekad nevar tulkot burtā. Bībele ir jāskatās kontekstā. Jēzus nekad nav teicis, ka ir jāsēž tikai pie Viņa kājām un jālūdz. Tieši otrādi – Viņš teica, lai ejam un darām par mācekļiem visas tautas. Tātad, ir svarīga gan kalpošana, gan attiecības ar Dievu. Katra jaunpiedzimuša kristieša uzdevums ir no pirmās dienas iepazīt Jēzu un kalpot cilvēkiem. Un tev nekad nekas netrūkst. Dzenies pēc debesu valstības – tur ietilpst gan attiecības ar Dievu, gan kalpošana. Un pārējās lietas jums tiks pieliktas! Visas lietas tev tiks pieliktas. Dzenies pēc Dieva valstības un pārējās lietas tiks pieliktas.
Dievs stāsta par puķēm, kuras ir krāšņi apģērbtas. Pat Salamans visā savā godībā nebijā tā apģērbts kā viena puķīte. Lūk, putni – ne viņi prot adīt, ne aust, bet viņi ir apģērbti un pabaroti. Dievs viņus baro. Vai gan jūs neesat daudz vairāk vērti kā zvirbuļi? Dievs gādā par mums. Es reiz dzirdēju dziesmiņu, ko kāda sieviete spēlēja uz klavierēm, ar vārdiem: „Dievs domā par mums, Dievs domā par mums, Tas Kungs ir ar mums un svētī mūs.” Bet, lai Viņš svētītu tevi, tev ir jābūt attiecībām ar Viņu un jāstāsta cilvēkiem par Dievu. Tāds kāds Tu esi. Jēzus ir tavs draugs, un Viņš ir tavs Glābējs.
Jāņa 11:3 Marta un Marija stāsta ziņu Jēzum – viņu namā ir notikusi nelaime – viņu brālis Lācars ir saslimis ar nāvējošu slimību. Viņas sūta ziņu, taču Jēzus vilcinās, Viņš nenāk. Un, kamēr Jēzus vilcinās, Lācars nomirst. Kad Jēzus ieradās šajā pilsētā pie Martas un Marijas, Lācars jau četras dienas bija kapā. Lācars jau oda.
„Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. (..) Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot. ” (Jāņa evaņģēlijs 11:17,20)
Marta izgāja pretim Jēzum, pirms Viņš bija atnācis. Ko darīja Marija? Kur tad palika visa Marijas emocionalitāte? Marta gāja sagaidīt Jēzu. Marijai bija mainījies sirds stāvoklis pret Jēzu. Tie, kas emocionāli pieķeras, tikpat emocionāli var izdarīt muļķības. Marijai bija emocionālas problēmas, kas savukārt Martai nebija.
„Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” ” (Jāņa evaņģēlijs 11:32)
Viss, ko tu lūgsi un prasīsi Dievam, tiks tev atbildēts. Marta domāja ar galvu, Marija bija tendēta uz emocijām. Bet ir svarīgs gan Marijas, gan Martas raksturs. Vienā cilvēkā ir jābūt abām pusēm – gan Marijai, gan Martai – dziļām intīmām attiecībām ar Dievu, gan ar prātu pieņemtiem lēmumiem. Tu kalpo cilvēkiem ne tikai tad, kad Tev viņu ir žēl, bet arī tad, kad tev to negribas. Vai tu vienmēr gribi lūgt Dievu un pavadīt laiku ar Dievu? Man, piemēram, vakardien uznāca ļoti liela vēlme būt kopā ar Svēto Garu. Es izbraucu ārpus pilsētas, staigāju pa mežu un pielūdzu Dievu. Es pavadīju fantastisku laiku ar Dievu.
Ir svarīga Marta, kas ar prātu pieņem lēmumus, un Marija, kurai ir iekšēja vēlme un degsme glābt cilvēkus. Ir nepieciešama iekšēja degsme un lēmums. No kurienes tā rodas? – No lēmuma. Tu pieņēmi lēmumu Jēzu ielaist savā sirdī. Un šis ir pirmais solis, kas dod tev šo degsmi un vēlmi pielūgt Jēzu. Gadās arī otrādāk, tev ir vēlme, un tai seko lēmumi. Tātad, pašā pamatā tas, kas dod tev vēlmi, tas ir Svētais Gars. Bībele saka, lai neapbēdinām Svēto Garu. Citādāk, tas var vairs nedarboties tevī.
„Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: “Mācītājs ir atnācis un tevi sauc.” ” (Jāņa evaņģēlijs 11:28)
Jēzus spēra pirmo soli mirklī, kad Marija bija apvainojusies. Marija skrēja pretim Jēzum raudādama. Marija skraidīja gar kapu, kad Jēzus bija pazudis. Marijai nebija ticības, ka Jēzus var dziedināt. Martai ticība bija.
„Jēzus saka: “Noņemiet akmeni!” Marta, mirēja māsa, saka Viņam: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.” ” (Jāņa evaņģēlijs 11:39)
Brālis piecēlās tikai Martas ticības dēļ. Tajā paša laikā ir teikts, ka vajag intīmas attiecības ar Dievu. Kā tad beigu beigās ir? Vajag balansu – ir vajadzīgs gan Martas, gan Marijas raksturs. Meklē Dievu ne tikai emocionāli, bet arī ar prātu. Kalpo cilvēkiem ne tikai emociju vadīts, bet arī ar prātu pieņemot lēmumus. Ir vajadzīgas personiskas attiecības ar Dievu, un ir jāiet pie cilvēkiem. Un Dievs Tevi svētīs.
Es pazinu kādu mācītāju, kurš man lūdza aizlūgt par viņu Dievu. Viņš zināja, ka esmu radikāls, karsts kristietis. Viņam bija problēma – viņš varēja apvainoties uz Dievu un nedēļu nerunāt ar Viņu. Nopietns Latvijas mācītājs var apvainoties uz Dievu par to, ka Viņš neizdara kaut ko, kā šim mācītājam nepieciešams. Redzi, arī Marija apvainojās, sēdēja mājās, viņai vajadzēja speciālu uzaicinājumu, pirmā viņa negāja, Marta gāja pirmā. Šajās divās lietās – attiecībās ar Dievu un kalpošanā cilvēkiem ir vajadzīgs gan lēmums, gan iekšēja vēlme – abi. Roka roku mazgā. Abas šīs lietas viena otru papildina. Lēmums un vēlme.
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Anna Brača
